JG redakcijai:

Esmu lepns un priecājos par Jaunās Gaitas burtnīcu ar igauņu dzejas tulkojumiem. Igauņu dzeja ir interesanta, īpatnēja, nepazīta un tomēr tuva, svaiga un skaista, pie kam man uzkrīt kopīgais trimdas un dzimtenes dzejā. Ja vēl kāda līdzīga dzejas izlase sekotu, tad mēs jau daudz labāk pazītu mūsu kaimiņus un likteņa biedrus. Romāni vien - un tie mums jau sen ir pazīstami - šo tuvumu nespēj dot.

Nikolajs Valters, Vīnē

 

 

JG redakcijai:

Cienījamā Irma Grebzde, nožēloju, ka esmu Jūs dziļi apvainojusi, jo tāda nolūka man nav bijis. Jo, pirmkārt, savā apcerē par Posta puķi (JG 51) nevēlējos teikt, ka bez Gunša Zariņa un Andreja Irbes trimdas latviešu rakstniecība nav bijusi nekas, bet gan, ka tā nav bijusi nekas jauns. Otrkārt, katram, kas raksta kritisku apceri, ir tiesības izvēlēties nevis uzskaitīt.

Astrīde Ivaska

 

 

JG redakcijai:

Jaunās Gaitas 52. numurā Dr. Pāvils Vasariņš raksta: „Dažu ideālistu ieceres rezultātā Čikagā š.g. 9. un 10. janvārī notika latviešu kultūras darbinieku kongress, pirmais trimdas vēsturē.”

Kādā kultūras darbinieku kongresā, tālā pagājībā Traunšteinā, diezgan liels skaits vēl Vācijā palikušo kultūras darbinieku risināja trimdas problēmas - kas toreiz bija gan savādākas nekā tagad.

Ojārs Alks, Vācijā

 

 

JG redakcijai:

Vēlos norādīt uz dažām kļūdām H. Kreicera rakstā (JG 43. numurā).

Tanī teikts, ka K. Ulmanis pēdējā Saeimā iekļuvis, tikai J. Birzniekam atsakoties no mandāta. Tas neatbilst patiesībai. Ja atceros pareizi, K. Ulmanis izšķīrās pieņemt mandātu Kurzemes vēlēšanu apgabalā, kuŗā viņš bija ievēlēts kā trešais. J.Birznieks kandidēja vienīgi Kurzemes apgabalā, kuŗā viņu arī ievelēja, un viņš bija pēdējās Saeimas loceklis. Ja jau viņš būtu atteicies par labu Ulmanim, tad viņš nevarētu būt pēdējās Saeimas sastāvā.

H. Kreicers apgalvo, ka no skolu programmām esot izmesti Poruka „bālie zēni” un Kaudzīšu Mērnieku laiki. Beidzu ģimnāziju pēdējā Latvijas brīvības gadā - 1940. g. pavasarī, bet līdz tam kā Poruka „bālie zēni”, tā arī Kaudzīšu Mērnieku laiki skolu programmā bija.

H. Kreicers gaŗām ejot norāda, ka A. Niedra bijis Ulmaņa pretinieks. Vai tikai Ulmaņa? Kāpēc ne Latvijas pagaidu valdības, Tautas padomes, Latvijas brīvības cīnītāju un visas latviešu tautas?

Latvijas neatkarības pirmajos gados K. Ulmanis uz saviem pleciem uzņēmās lielāko atbildību kādu jebkad kāds Latvijas valsts vīrs ir uzņēmies un noveda latviešu tautu pie neatkarības. To neaizmirst „mīlētāji”, bet vai to drīkstētu aizmirst arī „nīdēji”?

D. Rudzītis, Detroitā

 

 

JG redakcijai:

Es nesaku, ka Jaunās Gaitas saturs būtu slikts vai vājš, bet gan to, ka tas līdzinās tarbai, kur juku jukām salikts cukurs, sviests, siļķes, akvareļi, pātaru grāmata. Dažreiz atkal, tur ir tikai viens produkts. Draudzīgi sakot, JG nav labi sakārtota trimdas jaunatnes mugursoma, kuŗu atveŗot, visu var atrast savā vietā. Šīs domas saku ļoti labvēlīgi un pilnīgi saprotot redakcijas grūtības un apbrīnojot padarīto.

L.L. Paklons, Beļģijā

 

 

JG redakcijai:

Kopš pašiem pirmajiem Jaunās Gaitas iznākšanas laikiem esmu bijis tās abonents un cītīgs lasītājs. Esmu vienmēr priecājies par spirgto garu un diskusiju prieku. Viss tas audzina cilvēku brīvi un patstāvīgi domāt. Tas ir priekšnosacījums arī mūsu nākotnei. Tas, ka mūsu tauta, būdama ilgus gadus apspiesta, nav varējusi izveidot šai ziņā kaut cik stabilas tradīcijas, ir saprotams. Bet pavisam nav saprotams, ka mūsu augstākā intelliģence varējusi vairumā iet vai nu krievu gaŗkreklainās intelliģences pēdās, vai kopā ar vāciešiem domājusi, ka cilvēku godu var aizstāvēt ar rapieri rokā. Uz šī reizē traģiskā un komiskā fona Jaunās Gaitas audzinošā loma ir ļoti liela. Varu vienīgi lūgt Dievu, lai jums visiem, kas darbojaties gar Jauno Gaitu, pietiktu spēka to veidot un vadīt.

Dr. H.Biezais, Upsalā

 

 

JG redakcijai:

Sakarā ar JG 45./46. numurā publicētā simpozija 14. jautājumu gribētu vēl piemetināt, ka manuprāt, nav nekas pārāk daudz iebilstams pret mūsu izcilākajiem kritiķiem – Andrupu, Grīnu, Kalvi, Rudzīti. Tas pats sakāms arī par talantīgākajiem rakstniekiem un dzejniekiem, kas šad tad uzraksta pa recenzijai, piem., Anšl. Eglīti, Saliņu, Strēlerti u.c. Šo autoru apceres, protams, nav jāuztver kā „svēta patiesība”; ir vērtējumi un apgalvojumi, par kuŗiem var būt ļoti atšķirīgos ieskatos. Bet viņu apceres liecina par jūtīgu un gaumīgu pieeju dzejai; daža no tām var pamatīgi sakaitināt, bet neliekas vienkārši stulba un pretīga. Citiem vārdiem, šīs apceres ir respektējamā līmenī. Piemēram, Saliņa apgalvojums, ka daļa no maniem „Divās pilsētās” ievietotajiem dzejoļiem liecina par „dzejiski elementāru tradicionālismu”, no mana viedokļa ir drusku pārspīlēts un saistās ar mazliet vienpusīgu pieķeršanos modernismam, – bet šis apgalvojums nav gluzi bez pamata attieksmē uz dažiem samērā agrāk sacerētajiem dzejoļiem, kas ievietoti minētajā krājumā. Varētu debatēt par Rudzīša iebildumiem pret gleznu savirknēšanu, kas it kā radot pārāk statisku iespaidu u.c., bet šie iebildumi ir interesanti un nebūt nav vienkārši muļķīgi. Ja turpretī kāds recenzents t.s. nekārtnos sonetus – tos rakstīja arī Bodlērs un latv. literātūrā Akurāters, Rozītis, vismaz vienā gadījumā Virza – uzskata par nepareiziem sonetiem, ja viņš saskata klišejas un nepareizas atskaņas tur, kur to nav (atskaņu pareizību noteic izrunātās skaņas, nevis burti), tad laikam gan jārunā par nemākulīgu „piesiešanos” vai vienkāršu muļķību. Ja satīriskus un humoristiskus dzejoļus – kādus taču rakstīja jau, piem., tik slaveni autori kā romiešu Juvenāls un vācu Heine – apzimē par „joku ziņģēm”, kas nav mākslas dzeja, tad recenzija rada vēl dīvaināku iespaidu.

Varbūt derētu atcerēties arī to, ka dažs apšaubāms recenzents un dzejotājs atļāvies publicēt kaut vai šādas rindas:

Noguruši putni salien
Tumšās silu padusēs;
Svešas bailes tevi piesien,
Baisa jausma modusies.

Kustība padusēs tiesām varētu modināt baisu jausmu...

Beidzot – dažs recenzents pavisam nekritiski saslavē savus draugus vai ticības brāļus – kā Atlant Vils saka – „peic vell”.

Gundars Pļavkalns, Austrālijā

 

JG redakcijai:

Paldies par JG 53. numurā ievietotiem rakstiem Diletantisms mūsu daiļamatniecībā un Tās balsis... No Jaunās Gaitas jau ilgāku laiku gaidīju kaut ko tādu.

J.K., Mineapolē, A.S.V.

 

 

 

JG redakcijai:

JG 53. numurā A. Pētersons izsaka domas, ka dzejnieks Olafs Stumbrs varētu būt no darbošanās rimis. Dzejnieks rimis? Nē, viņš tikai pieguļā.

Ed. Keišs.Toronto