Uldis Ģērmanis

ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

 

Sākums JG76

Saīsinājumi

 

VIII   1917. GADA JANVĀŖA OFENSĪVA (ZIEMSVĒTKU KAUJAS)

 

„Bet vai patiesi latvieši gribēja šo kautiņu? Mēs varam atbildēt, ka, tiešām gan, latvieši dedzīgām acīm raudzījās pār mežiem uz Jelgavas pusi.” Vācietis, I, 21. lp.

 

 

  

Tās operācijas Rīgas frontē, kuŗas krievu 12. armijas kaŗaspēka daļas iesāka 1917. gada 5. janvārī (23.12.16.), ievadīja cīņu periodu, kas beidzās pēc 25 dienām. Šo kauju sekām bija ievērojama psīcholoģiska un polītiska nozīme. Tāpēc šis militārais pasākums ir izraisījis daudzas un dažkārt visai asas diskusijas. Par Ziemsvētku kaujām vai to dažādajiem posmiem ir publicēti atsevišķi dokumenti (daudz kas gājis zudumā kaŗa un revolūcijas laikā), lielāks skaits militārvēsturisku apcerējumu un atmiņu tēlojumu. [1]

Kā apcerējumos, tā it īpaši atmiņās ir jāsaduras ar pretrunīgām ziņām un apgalvojumiem, kļūdainiem datiem un faktiem. – Kuŗš tad ierosināja šo ofensīvu? Un ko īsti ar to gribēja sasniegt?

Pilnīgi drošs ir tas, ka Ziemsvētku kaujas bija separāts pasākums, kas nebija saskaņots ne ar vienu citu operāciju pārējās krievu frontēs. Šai gadījumā tiešām var runāt, kā to dara Vācietis savā grāmatā, par „lokālo stratēģiju Rīgas frontē”. Arī formāli atbildīgos nav grūti atrast – tie ir 12. armijas komandieris ģenerālis Radko Dimitrijevs un Ziemeļu frontes virspavēlnieks ģenerālis Nikolajs Vladimirovičs Ruzskis. [2] Pulkvedis Vācietis ir attēlojis šo kauju priekšspēli niansētāk nekā vairums viņa laika biedru, viņš izsakās:

Līdz šim neviena operācija 12. armijas frontē nebija izdevusies. Kaŗaspēks gāja bojā daudzumā, kaŗa materiāla tika izlietots milzums, bet panākumu – nekādu. Armijas stābā runāja, ka visa vaina esot iekš tā, ka līdz šim operēts ticis par daudz šaurā frontē (...) Tādam pārbaudījumam pretim gājām mēs 1916. gada decembrī, gatavodamies uzņemt uzbrukumu daudz plašākā apmērā neka tas bija līdz šim. (...) Augstākos stābos bija izstrādāts plāns uzbrukt vācu pozicijām pavisam slepeni. Par uzbrukuma mērķi šoreiz bija izvēlēts ievērojamais Ložmetējkalns /stipri vācu nocietinājumi smilšu kāpā apm. 2,5 km uz dienvidrietumiem no Babītes ezera. U.Ģ./. (...) Kopā ar to vajadzēja izdarīt demonstratīvus uzbrukumus pa kreisi un labi (...) No tā redzams, ka nodoms bij lielisks. (...) Lielākā loma un lielākās cerības tika liktas šoreiz tikai uz latviešiem. Nekad ģenerālis Radko Dimitrijevs, tā sauktais ‘latviešu strēlnieku krusttēvs’, nebija tik grūtā stāvoklī kā šoreiz. Viņam vajadzēja izvest dzīvē lielisku operāciju un galveno darbu uzlikt latviešiem, kuŗi bez tam vairāk kā gadu cieta lieliskus zaudējumus sīkās, bet sīvās kaujās, iedami uzbrukumā krievu kaŗaspēka priekšgalā.

Vācietis paskaidro, ka viņš bijis pret šādu nesaudzīgu strēlnieku izmantošanu un turpina:

Manas domas bija zināmas ģenerālim Radko Dimitrijevam. 20. decembrī /v.st./ ieradās pozicijās ģenerāla Radko adjutants ģenerālstāba palkavnieks Hvorostinskis, kuŗam es lūdzu pateikt armijas komandierim ģenerālim Radko, ka mēs nekādā ziņā neesam mierā ar tādu uzbrukumu, kuŗš par savu galamērķi stāda vienīgi Ložmetējkalna ieņemšanu. Man pievienojās arī 6. pulka komandieris palkavnieks Lielgalvis. Bet ne tā domāja visi latviešu pulku komandieri. Vairākums no viņiem bija nesen atbraukuši un nesaprata, ka latviešu pulkiem ir vispirms nacionāla spēka nozīme pārdzīvojamā laika nākotnē. (...) Operācijas plāna sagatavošana no iesākuma bija uzticēta II latviešu brigādes komandierim palkavniekam Auzānam. (...) Bet pāris nedēļas priekš tam /t.i. pirms uzbrukuma/ armijas komandieŗa ģenerāļa Radko domas sāka mainīties zem tiem iespaidiem, kuŗus darīja uz viņu tuvāka iepazīšanās ar kaŗaspēka daļām, kuŗas bija nozīmētas priekš šīs operācijas. Viņš pat izteica domas, ka kaujas gatavības ziņā pilnīgu uzticību var dot tikai latviešiem un ka vienas brigādes būs par maz, vajadzīgas esot abas divas, un arī uzbrukumā viņām jāiet kopā. Trīs četras dienas priekš uzbrukuma uz Krastiņu meža fronti atnāca arī I brigāde un kopā ar II sastādīja Latviešu divīziju – ģenerāļa Misiņa vadībā; palkavnieka Auzāna loma tika aprobežota ar viņa brigādes komandieŗa funkcijām. Virspavēlniecību par visu operāciju atdeva VI Sibirijas korpusa komandierim ģenerālim Vasiljevam. Tādas radikālas pārmaiņas dažas dienas priekš uzbrukuma noveda pie ļoti negaidītām perturbācijām (...) Krievu ģenerāļi runāja atklāti, ka viņi šo operāciju ne esot gribējuši, ne sagatavošanas darbus veduši un ka tāpēc viņi noskatīšoties, ko padarīšot latvieši. Galu galā iznāca, ka Ziemsvētku operācija tika dēvēta par ‘latviešu operāciju’, kuŗā latviešiem bija jāuzņemas visgrūtākie uzdevumi, jānes visgrūtākie zaudējumi un jābūt atbildīgiem kā par panākumiem, tā arī par neizdevību. Bet vai patiesi latvieši gribēja šo kautiņu? Mēs varam atbildēt, ka, tiešām gan, latvieši dedzīgām acīm raudzījās pāri mežiem uz Jelgavas pusi. Mēs bijām pārliecināti, ka krieviem ir iespējams aizdzīt vāciešus uz fāterlandi, ja tikai viņi to uzņemsies. Tā domāja strēlnieku masa, un saņēma uzbrukuma pavēli ar zināmu sajūsmu. (...) Iz augšā pievestā mēs redzam, ka pie uzbrukuma plāna izstrādāšanas nāca priekšā pavisam nevēlami pārsteigumi. Viskaitīgākais bija tas, ka tāda svārstīšanās augstākās aprindās notika dažas dienas priekš uzbrukuma iesākšanās. Skaidri bija redzams, ka augstākās pavēlniecības aprindās vienprātības nebija un tādēļ kontakta kaŗa darbībā pa kaujas laiku arī nevarēja būt. [3]

Pēc Vācieša liecības Ziemsvētku kaujas tātad nebūt nebija tāda ofensīva, kas uzspiesta latviešiem pret viņu gribu. Gluži otrādi – latviešu aprindas tai laikā bija noskaņotas par lielāku uzbrukumu vāciešiem, lai atbrīvotu okupēto Kurzemi.

Ģenerālis Bangerskis, kas savos memuāros ir ļoti kritisks pret Vācieti, sagatavošanos Ziemsvētku kaujām apraksta visumā līdzīgi. Viņš turklāt norāda, ka šādas ofensīvas ideja varētu būt nākusi no latviešiem, t.i., no OK priekšsēža vietnieka G. Ķempeļa un kapteiņa F. Brieža, piezīmēdams, ka pati operācija bijusi „pa daļai latviešu II brigādes vadības ierosināta”. [4]

Ģenerālis Radko Dimitrijevs savukārt cerēja uz revanšu par neveiksmēm 1916. gada marta un jūlija uzbrukumos, kāpēc viņam bija liels kārdinājums izmantot latviešu cīņas gribu.

„Tikai daudz vēlāk noskaidrojās,” raksta Bangerskis, „ka augstākā virspavēlniecība un arī frontes vadība bija izteikusies pret šo 12. armijas plānoto ziemas operāciju, aizrādot, ka visās frontēs valdošais klusums dodot vāciešiem iespēju pārsviest uz apdraudēto sektoru palīgspēkus no citurienes. Tomēr frontes virspavēlnieks /ģen. Ruzskis/ nav aizliedzis 12. armijas komandierim viņa izplānoto operāciju, bet no savas puses nesolījis nekādu atbalstu. Tāpat vēlāk kļuva zināms, ka arī krievu kaŗaspēka daļu priekšnieki raudzījušies negatīvi uz operāciju tieši Ziemsvētkos.” [5]

Ir jāsecina, ka bez Ziemeļu frontes un 12. armijas vadības zināmā mērā atbildīgi bija arī tie latviešu virsnieki un OK locekļi, kas pārāk dedzīgi vēlējās parādīt, ko var veikt latviešu kaujas spars.

Pretrunīgas ir liecības par šīs ofensīvas nolūkiem. Bangerskis, Auzāns un Peniķis raksta, ka uzbrukuma mērķis bijis ieņemt Jelgavu un piespiest ienaidnieku atkāpties uz dienvidiem (atstāt Kurzemi). [6] Turpretī Vācietis paskaidro, ka Radko Dimitrijevs plānojis ieņemt tikai Ložmetēju kalnu. Agrīnajā latviešu padomju historiografijā tiek runāts par maksimālo un minimālo ofensīvas mērķi: ģenerālis Ruzskis esot cerējis paplašināt šo operāciju, lai sakautu vācu 8. armiju, bet ģenerālis Radko Dimitrijevs domājis apmierināties ar Ložmetēju kalna un tuvākās apkārtnes ieņemšanu. [7]

Ir gluži dabiski, ka, sagatavojot ofensīvu, stābos apsprieda dažādus variantus par tās apmēriem un mērķiem. Taču rodas iespaids., ka īsta skaidrība šais jautājumos netika panākta un dažādās iespējas nebija rūpīgāk aplēstas un izplānotas.

Radko Dimitrijeva operatīvajā pavēlē nr 010521/1, kas parakstīta 1917. gada 2. janvārī (20.12.16.), norādīts tikai, ka kaŗaspēka daļām jābūt gatavām „ attīstīt uzbrukumu uz dienvidiem Jelgavas virzienā”. [8] Šāds formulējums, protams, var pamudināt pavēli dažādi iztulkot; taču no tā nav iespējams secināt, ka operācijas mērķis bijis ieņemt Jelgavu vai pat atbrīvot Kurzemi.

Pilnīgi skaidrs turpretī ir tas, ko latviešu strēlnieki iedomājās zinām par gaidāmo ofensīvu un tās mērķiem. Šai ziņā visas liecības un atmiņu tēlojumi ir saskanīgi: latviešu strēlnieki ticēja, ka uzbrukuma mērķis ir atbrīvot Kurzemi. Radko Dimitrijevs nekavējās izlietot visus līdzekļus, lai operācijas priekšvakarā uzkurinātu latviešu kaujas sparu, un 31. (18.) decembrī viņš izdeva īpašu pavēli strēlniekiem:

Jūs sevišķi sāpīgi izjūtat vācu iebrukuma smagumu. Jūs cīnīsities, lai izrautu no ienaidnieka rokām jūsu dzimtos ciemus un visu to, kas jums ir visdārgākais pasaulē. Uz priekšu jel, brašie zēni! Tur, aiz Lielupes un aiz Daugavas, jūs gaida jūsu tēvi, mātes, brāļi, māsas, lai apkamptu un vainagotu ar slavas lauriem. [9]

Tāpēc strēlnieku cīņas morāle bija augsta, un viņi bija gatavi triekties pret vācu bastioniem. Vairāku iemeslu dēļ viņi bija pārliecināti par panākumiem. Līdzšinējās cīņas bija vairojušas latviešu pašpaļāvību. Vai gan viņi jau vairākkārt nebija pārrāvuši vācu aizsardzības līnijas? Vai gan viņi Rīgas frontē visu laiku nebija apgādājuši krievu stābus ar vācu gūstekņiem jeb t.s. „mēlēm”? Protams, vācieši bija labi kaŗavīri, bet nekādu pārmērīgu respektu pret viņiem strēlnieki nejuta. [10] Uz krievu kaŗa biedriem jau nu pārāk daudz nevarēja paļauties, bet, ja fronte būs pārrauta, tad krievi ar savu lielo masu vien varēs samalt vācu aizsardzības paliekas.

Vai latvieši spēs pārraut rūpīgi izveidotos vācu nocietinājumus? Par to šaubu nebija. Līdz šim strēlniekiem bija jācīnās izklaidu starp krievu pulkiem un tomēr viņi bija guvuši izcilas sekmes. Tagad latviešu strēlnieki – visi astoņi pulki – pirmoreiz ies kaujā apvienoti vienā taktiskā kaŗaspēka vienībā. Jau tas vien šķita garantējam panākumus.

1916. gadā vēl vairāk bija nostiprinājusies latviešu kaŗotāju slava. Par viņiem, protams, daudz rakstīja latviešu laikraksti, bet arī krievu presē netrūka cildinājumu (dažkārt arī pārspīlējumu), jo frontē pret vāciešiem bija maz notikumu, kas varēja iepriecināt un uzmundrināt sabiedrisko domu. [11] Šīs disciplinētās vienības armijas vadība demonstrēja arī antantes militārajiem pārstāvjiem, tā ka atzinīgi vārdi par latviešiem palaikam parādījās ārzemju presē (šīs informācijas izplatīšanu manāmi veicināja latvieši ārzemēs). [12] Pazīstamais beļģu dzejnieks Emīls Verharns (Emile Verhaeren, 1855-1916) latviešu strēlniekiem pat veltījis kādu jūsmīgu vārsmu. [13] Vācieši, kas labi bija iepazinušies ar pārdrošajiem latviešu izlūkiem, dēvēja tos par Weisse Teufel, Mordbuben u.tml. [14]

Viss tas savukārt kāpināja strēlnieku pašapziņu un lepnumu, kas kļuva par raksturīgu iezīmi viņu pulkiem. Paturot prātā latviešu strēlnieku noskaņojumu un ieskatus, kādi viņiem bija pašiem par sevi un citiem, ir vieglāk saprast viņu lomu un izrīcību turpmākajā notikumu attīstībā.

Par pulkveža Vācieša nostāju pret plānoto ziemas ofensīvu nevar būt šaubu: tā bija noraidīga. Savu viedokli viņš plaši izklāstījis grāmatā Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme, un tur teikto visumā apstiprina laikabiedru liecības. [15] Vācietis arī izvairījās uzņemties atbildīgākus uzdevumus šajā operācijā. 1917. gada 1. janvārī pie II brigādes komandieŗa Auzāna notika brigādes pulku komandieŗu apspriede. Pārrunu laikā Auzāns apjautājās, vai Vācietis ar savu pulku nevēlētos iet II brigādes galvenās trieciena kolonnas priekšgalā, jo „5. Zemgales pulks līdz tam kaujās bija mazāk cietis, mazāk zaudējis”. [16] Kādā vēlāka laika rakstā Auzāns min vēl citu iemeslu šim uzaicinājumam: „Tā kā 5. Zemgales pulka komandierim pulkvedim Vācietim bija no agrākiem laikiem lielāka kaujas pieredze nekā citiem II brigādes pulku komandieriem, tad griezos pie viņa ar jautājumu (...)” [17]

Vācietis atbildēja izvairīgi – viņš gribot vispirms apspriesties ar sava pulka vecākajiem virsniekiem. Nākošajā dienā zemgaliešu komandieris lūdza viņa pulku norīkot tai uzbrukuma vietā, kas atradās starp I un II brigādes uzbrukuma joslām. Viņš paskaidroja, ka zemgaliešiem šis frontes sektors labi pazīstams, jo atradās iepretim viņu pašreizējam aizsardzības iecirknim. Arī attālums tur līdz ienaidnieka nocietinājumiem mazs, un zemgaliešu izejas pozicijas labi nosegtas ar mežu. Tāda esot pulka vecāko virsnieku vēlēšanās. [18] Brigādes komandieris to akceptēja. Galu galā II brigādes galveno trieciena kolonnu apņēmās vadīt jaunieceltais 7. Bauskas l.s.p. komandieris pulkvedis Kārlis Goppers; I brigādē līdzīgs uzdevums bija 1. Daugavgrīvas l.s.p. pirmā bataljona, komandierim kapteinim F. Briedim. Abi šie virsnieki bija izcēlušies ar drošsirdību un aukstasinību; abi bija Sv. Juŗa ordeņa kavalieri.

Tikai dažas dienas pirms ofensīvas sākuma tika organizēts apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas stābs, par kuŗa priekšnieku iecēla plkv.-ltn. Bangerski. Viņš nebija sevišķi priecīgs par savu jauno amatu. Tik īsā laikā nebija iespējams izveidot normālu un efektīvu darbību un pamatīgāk iedziļināties visos jautājumos, kas radās sakarā ar plānoto uzbrukumu. Bez tam trūka piedzīvojušu stāba virsnieku. Bangerskim vispār daudz ko nācās improvizēt. [19] Kā jau minēts, ar šīs operācijas sagatavošanu ilgāku laiku bija nodarbojies II brigādes stābs (plkv. Auzāns), kam tagad šīs funkcijas tika atņemtas.

VI Sibirijas korpusa (tam padoti bija latviešu strēlnieki), latviešu divīzijas un abu latviešu brigāžu stābi sāka izstrādāt uzbrukuma pavēles. 3. janvārī visus latviešu pulku komandieŗus izsauca pie pulkveža Auzāna, kas viņiem nolasīja uzbrukuma pavēli. Ofensīva bija jāsāk 1917. gada 5. janvārī (23.12.16.) plkst. 5.00 no rīta. Tā kā uzbrukums bija jāizdara bez iepriekšējas artilērijas sagatavošanas, tad laikus jāizsūta dzeloņdrāšu griezēju un spridzinātāju komandas, lai zināmās vietās atbrīvotu uzbrucējiem ceļu caur vācu dzeloņdrāšu aizsprostiem. Abu latviešu brigāžu trieciena grupām bija pavēlēts pārraut vācu aizsardzības līnijas un, nerūpējoties par to „tīrīšanu”, doties dziļāk ienaidnieka aizmugurē uz norādītiem mērķiem. Zemgaliešiem uzbrukuma virziens, kā minēts, bija noteikts vidū starp I un II brigādes uzbrukuma joslām. Latviešu strēlnieku labajā un kreisajā spārnā uzbrukumā bija jāiet VI un II Sibirijas korpusa strēlniekiem, bet vēl tālāk abos spārnos (Smārdes un Ikšķiles rajonā) demonstratīvi uzbrukumi bija jāizdara XLIII un XXI korpusam. Uzbrukuma pavēlē nekas nebija teikts par Kurzemes atbrīvošanu. [20]

Vācietis aprāda, ka viņš šai sanāksmē izteicis vairākus iebildumus. It īpaši viņš oponējis pret to, ka uzbrukums jāizdara bez iepriekšēja artilērijas atbalsta un ka pirmo vācu aizsardzības līniju nav paredzēts pilnīgi iznīcināt. Taču viņa iebildumus noraidīja. Vācietis raksta:

Es beidzot konstatēju, ka visas cerības tiek liktas tikai uz latviešiem, uz viņu dūšību un fizisko spēku un ka tik lieliskus panākumus no viņiem vien gaidīt nevar... Tā izteicās arī 8. pulka komandieris palkavnieks Avens. Citu pulku komandieŗi izturējās pasīvi un neizteicās ne šā, ne tā. [21]

Nedaudz vēlāk no kādas apspriedes ar krievu ģenerāļiem pie latviešu pulku komandieŗiem ieradās 12. armijas komandieris Radko Dimitrijevs. Vācietis stāsta:

– Viņš nebija labā garastāvoklī; par iemeslu bija tas, ka krievu ģenerāļi bija atzinuši, ka uzbrukuma panākumi atkarājas tikai no latviešiem; ko viņi izdarīs, tas būs. Varēja redzēt, ka ģenerālis Radko ir nikns. Viņš iesāka runāt ne tādā balsī, kādā mēs arvienu bijām pieraduši dzirdēt savu „krusttēvu”. – „Es esmu daudz strādājis, lai pārvērstu latviešu kaŗaspēku pulkos un brigādēs; artilēriju šoreiz neizdevās jums izdabūt, bet nākotnē es jums to apsolu. Jūs esat komandieŗi, kuŗu rokās ir latviešu tautas nākotne. Latviešu pulkos ir sapulcējusies visa latviešu jaunā paaudze, kuŗa tagad ir apvienota un apbruņota. Latvieši kaļ savu nākotni kā varoņi ar ieročiem rokās. Es vēlu jums vislabākos panākumus. Uzbrukums iesāksies taisni plkst. piecos 23. decembrī /v.st./ visā frontē un bez šāviena. Tā ir mana pavēle, un tikai pati daba (stihija) varēs mani piespiest šo pavēli ņemt atpakaļ; ja debess ar zemi ies kopā, tas vēl būs par maz, lai es atteiktos no uzbrukuma.” (...) Bez tam ģenerālis Radko apprasījās katram komandierim, vai cerot uz labiem panākumiem priekš sava pulka. Pulku komandieŗi vienbalsīgi nodudināja, ka esot pārliecināti uz – labām sekmēm. Pēdīgi ģen. Radko Dimitrijevs griezās pie manis ar šādiem vārdiem: „Man it īpaši no svara ir jūsu domas.” Mana atbilde bija šāda: „Kā es, tā arī 5. latviešu Zemgales pulks izpildīsim savu zaldāta pienākumu.” Krievu stābos mūs, latviešus, nožēloja. Latviešu stābos atmosfēra bija nospiesta. – [22]

Arī Bangerskis visai līdzīgā veidā ir attēlojis šo tikšanos ar armijas komandieri. Kad Radko Dimitrijevs apjautājies, kādas ir latviešu divīzijas stāba priekšnieka domas par operācijas izdošanos, Bangerskis atbildējis, ka latvieši tiks pāri stiepļu aizžogojumiem un spēs ieņemt pretinieka pirmo nocietinājumu līniju, bet ka tūlīt būs nepieciešamas rezerves cīņai ar dziļumā novietotiem vācu spēkiem. Uz jautājumu, vai rezerves būs klāt vajadzīgā brīdī un pietiekamā daudzumā, armijas komandieris apgalvojis, ka par to esot gādāts un tādas būšot. „Bet,” piezīmē Bangerskis, „viņš izskatījās drusku uztraukts.” [23]

Ievērojot šīs operācijas separāto raksturu un tās sagatavošanas veidu, ģenerālim Radko Dimitrijevam bija pietiekami daudz iemeslu būt satrauktam.

 

 

 

 

UZBRUKUMS

 

Tai frontes sektorā (uz dienvidrietumiem no Rīgas), kur norisinājās Ziemsvētku kaujas, izplešas t.s. Tīreļa purvi, smilšu kāpas un meža puduri. Laiks decembrī bija pieturējies samērā maigs, kādēļ purvi un grāvji vēl nebija pietiekami aizsaluši. Taču kājniekiem tie bija pārejami. 4. janvārī un naktī uz 5. janvāri plosījās stiprs sniegputenis, bet pēc tam iestājās stingrs sals. [24]

Tērpti baltos maskēšanās pārvalkos, latviešu strēlnieki tumsā un sniegputenī gāja triecienā 5. janvāŗa (23.12.16.) agrā rīta stundā. – Ziemsvētku kauju un to turpinājuma sīks militārvēsturisks iztirzājums neietilpst šīs monografijas ietvaros. Apskatītas tiks tikai svarīgākās norises un sevišķi pulkveža Vācieša loma šajās operācijās.

Krievu kaŗaspēka daļas savus kaujas uzdevumus nespēja veikt. II Sibirijas korpusa 17. pulkā un VI Sibirijas korpusa 55. pulkā turklāt sadumpojās kareivji: viņi nometa vai pat sadedzināja baltos pārvalkus un atteicās iet uzbrukumā. [25] Tas ārkārtīgi satrauca armijas vadību, kas centās notikušo noklusēt un ar bargiem sodiem (nošaušanu un spaidu darbiem) atjaunot disciplīnu. [26]

Vai pēc šādiem notikumiem varēja cerēt uz labiem panākumiem iesāktajā ofensīvā? Nav zināms, kādas diskusijas tieši tai brīdī norisinājās 12. armijas un korpusu stābos, bet garastāvoklis tur, protams, nevarēja būt pacilāts. Izvērtējis armijas vadības pavēles un rīkojumus, Bangerskis secina, ka tā jau 5. janvārī mēģinājusi „bez lielāka skandāla” likvidēt plaši ievadīto operāciju. [27] Taču stāvoklis bija kļuvis visai komplicēts sakarā ar kaujas gaitas attīstību latviešu divīzijas uzbrukuma joslā.

Dažādu neparedzētu atgadījumu dēļ latviešu brigāžu uzbrukumi nevienā vietā nesākās tieši pīkst. 5.00. Par I latviešu brigādes uzbrukuma sākumu ir divas dažādas versijas: pēc vienas tas sācies plkst, 5.20, pēc otras – apmēram 10-15 minūtes pirms pieciem. [28] Pa iepriekš izgrieztu eju vācu aizžogojumos triecienam nozīmētās vienības ielauzās vācu nocietinājumos, ar rokas granātām un durkļiem noveikdamas pārsteigtos pretiniekus. Pārvarējuši arī vācu otro ierakumu līniju, strēlnieki pavirzījās uz priekšu apm, 3,5 km; pretinieka artilērija šai frontes iecirknī krita viņu rokās.

Vācu poziciju pārraušana un turpmākās cīņas dziļajā sniegā, salam pieņemoties, prasīja lielu piepūli. Tumsā un cīņas drūzmā 1., 2. un 3. l.s.p. vienības bija sajaukušās savā starpā, kas stipri apgrūtināja organizētu darbību. Bez tam jau agrā priekšpusdienā ievainojumu dēļ kaujas lauku nācās atstāt vairākiem rotu un bataljonu komandieŗiem (arī kapt. F. Briedim). Radās stāvoklis, par kuŗu Vācietis mazliet saasināti izsakās: „Katrs šāva un veda kautiņu uz savu roku.” [29]

Tā kā arī 4. l.s.p. jau rīta pusē bija iesaistīts kaujā, tad latviešu divīzijas komandieris ģen. Misiņš pieprasīja apsolītās krievu rezerves, kas varētu nomainīt viņa nogurušās un sajauktās triecienvienības, bet saņēma tikai nelielus sibiriešu papildspēkus. Cerētās maiņas vietā VI Sibirijas korpusa stābs atsūtīja Misiņam telegrammu: „Rēķinaities tikai ar saviem spēkiem.” Bangerskis piezīmē, ka tā nākusi „kā zibens no skaidrām debesīm”. [30] 5. janvāŗa pēcpusdienā vācu 8. armijas kaŗaspēka daļas iesāka pretuzbrukumu uz Skangaļiem un Mangaļiem, kuŗus bija ieņēmusi I latviešu brigāde. [31]

II latviešu brigādes galvenā trieciena vadītājs pulkvedis Kārlis Goppers ar 7. Bauskas l.s.p. izgāja no saviem ierakumiem plkst. 4.00 no rīta. Vācieši drīz pamanīja uz priekšu izsūtītos dzeloņdrāšu griezējus, un sāka tos apšaudīt. Šai situācijā Goppers nolēma, ka vilcināties ar uzbrukumu līdz plkst. 5.00 vairs nav iespējams, un pavēlēja 7. l.s.p. nekavējoties iet triecienā. [32] Ar samērā nelieliem zaudējumiem viņa pulks pārrāva vācu aizsardzības līniju. Nedaudz vēlāk arī 8. Valmieras l.s.p. izlauzās caur vācu nocietinājumiem, savienodamies ar 7. pulku. II brigādes pārrāvuma vietu nodrošināt uzdeva 6. Tukuma l.s.p. Pēc tam 7. un 8. l.s.p. Goppera vadībā izvirzījās 3-4 km ienaidnieka aizmugurē, kļūstot par potenciālu draudu vācu Ložmetēju kalnam. Latviešu divīzija tātad bija atvērusi divus iebrukuma vārtus stipri nocietinātajā vācu aizsardzības sistēmā uz dienvidrietumiem no Rīgas. Tas bija paveikts bez iepriekšējas artilērijas viesuļuguns – veidā, kas bija visai neparasts Pirmajā pasaules kaŗā. Bet latviešu strēlnieki veltīgi gaidīja, ka „krievu masas” tagad sāks plūst caur pārrauto vācu fronti.

Vācieša pulkam bija jāuzbrūk ienaidnieka nocietinājumiem, kas atradās vidū starp I un II brigādes uzbrukumu joslām (I brigādes trieciens notika pa kreisi, II brigādes – pa labi no zemgaliešu uzbrukuma joslas). Vācietis aizrāda., ka 7. l.s.p. resp. plkv. Goppers sācis uzbrukumu pirms pavēlē noteiktā laika. To var saprast gan kā pārmetumu Gopperam, gan kā izskaidrojumu, kāpēc zemgaliešiem neizdevās pārsteigt vāciešus. Taču īstenībā Vācietis daudz neko negaidīja no šāda veida pārsteiguma taktikas. Viņš savā rīcībā bija dabūjis 4 smagos un 6 vieglos lielgabalus, un ievadīja 5. Zemgales l.s.p. uzbrukumu ar neilgu (15 min.), bet intensīvu artilērijas uguni. Vācieši uz šo apšaudi neatbildēja. Ceturksni pēc pieciem 5. Zemgales l.s.p. devās uzbrukumā. Pirmajā līnijā Vācietis bija nozīmējis pirmā bataljona rotas. Viņš raksta:

– Pirmā rota bij priekšgalā. Visi šīs rotas strēlnieki bij kurzemnieki. Sajūsma bij liela. Gāja dziedādami: „Uz priekšu, latvieši, lai kaujās dodamies, lai asins plūst, mēs kausimies, līdz vācu vara lūst.” – [33]

Vācu pozicijas zemgaliešu uzbrukuma joslā bija sevišķi stipri nocietinātas. Artilērija tās nebija nopietnāk iedragājusi, bet aizstāvji bija brīdināti. Uzbrucēji nokļuva koncentrētā vācu vieglo un smago ieroču ugunī, kas viņiem nodarīja ārkārtīgi smagus zaudējumus. Par spīti virsnieku un kareivju pašaizliedzībai un nāves nicināšanai lepnais 5. Zemgales l.s.p. nespēja pārraut vācu nocietinājumus. [34] Pulka kaujas žurnālā atzīmēts, ka šajā uzbrukumā krituši 8 virsnieki, bet ievainoti – 18; strēlnieku zaudējumi – 750 krituši un ievainoti. [35]

Vācietis norāda, ka zemgaliešu lielie upuri nav bijuši veltīgi, jo nākuši par labu 7. un 8. l.s.p. operācijām. [36] Oficiālajā II latviešu strēlnieku brigādes kaujas aprakstā atzīmēts: „5. Zemgales pulks ar saviem noteiktiem uzbrukumiem (...) saistīja šai iecirknī brīvās vācu rezerves un ar to atviegloja 7. un 8. pulka darbību.” [37] Vācieša apgalvojums var būt pamatots, bet tas viņam bija gaužām mazs mierinājums. Viņam, kas jau no paša sākuma bija negatīvi noskaņots pret šo plānoto ziemas operāciju, vajadzēja tagad tās ievadījumā pašam piedzīvot vissmagāko neveiksmi. Par to viņam vēl turklāt nācās saņemt pārmetumus no ģenerāļa Radko Dimitrijeva, kas tad, kad pēc dažiem mēnešiem atbrīvojās II brigādes komandieŗa vieta, šai amatā izvirzīja nevis Vācieti, bet pēc izdienas jaunāko 6. Tukuma l.s.p. komandieri pulkvedi Ansi Lielgalvi. [38]

Stipri manāms rūgtums raksturo Vācieša iztirzājumu par Ziemsvētku kaujām, tāpat kā tur jūtama tendence samazināt I un II brigādes galveno trieciena grupu gūtos panākumus. Operācijas turpmākā norise tomēr apstiprināja Vācieša agrāk izteiktās šaubas par šo pasākumu visā visumā.

5. janvāŗa vakarā apvienotās latviešu divīzijas vadību pārsteidza VI Sibirijas korpusa komandieŗa pavēle, ar kuŗu latviešu divīzija un tai pievienotās kaŗaspēka dalās, kuŗas līdz tam komandēja ģen. Misiņš (tai pašā laikā viņš bija arī I brigādes komandieris), tika pakļautas 3. Sibirijas divīzijas komandierim ģenerālim M. Trikovskim (Trikovskij), kas bija iecelts par VI korpusa labā kaujas iecirkņa priekšnieku. Latviešu divīzijas stāba priekšnieks Bangerskis piezīmē:

Šis rīkojums tobrīd likās gluži nesaprotams. Kāda gan iemesla dēļ 3. Sibirijas strēlnieku divīzijas komandierim, kuŗa vienības nav guvušas nekādus panākumus, tiek pakļauta latviešu divīzija, kuŗa vienīgā visā ofensīvas frontē no Babītes ezera līdz Jelgavas šosejai ir guvusi izcilus panākumus (...) Bet drīz vien ģenerāļa Trikovska rīcība sāka liecināt, ka viņš ir ieradies latviešu divīzijā ar speciālu misiju. Kļuva skaidrs, ka viņa uzdevums ir radīt iespēju, lai armijas vadība varētu pieklājīgi atkāpties no neērtā stāvokļa, kādā tā bija iekļuvusi sakarā ar plaši plānotās operācijas neizdošanos. [39]

Pa to laiku I latviešu brigādes sajauktās un nogurušās vienības un sibiriešu papildspēki, neizturēdami vācu pretuzbrukumu, sāka atkāpties. Ģenerālis Trikovskis pavēlēja I brigādei atiet izejas pozīcijās. Brigādes komandieris Misiņš mēģināja tam pretoties un lūdza sūtīt rezerves, lai varētu attīstīt sasniegtos rezultātus. Taču Trikovskis savu pavēli negrozīja, un ofensīva I brigādes uzbrukuma joslā tika izbeigta. [40]

II latviešu brigāde bija paplašinājusi frontes pārrāvumu un stingri turēja ieņemtās pozicijas ienaidnieka aizmugurē. Uz turieni tagad sūtīja vairākus sibiriešu pulkus un daļu no I latviešu brigādes. Operācijas šajā uzbrukuma joslā vadīja II brigādes komandieris Auzāns. Stiprā artilērijas atbalstā apvienotās latviešu un sibiriešu kaŗaspēka daļas naktī no 6. uz 7. janvāri (24. un 25. dec.) pēc ģenerāļa Trikovska pavēles iesāka uzbrukumu vācu Ložmetēju kalnam. Vācieši bija pa daļai ielenkti, un II latviešu brigādes trieciens no aizmugures galīgi salauza viņu pretestību. Jau 7. janvāŗa rītā kauja par Ložmetēju kalnu bija galā. Daļai vācu kaŗavīru izdevās atkāpties, bet apm. 1000 vīru krita gūstā. Kaujas laukā vācieši pameta 32 lielgabalus un citus kaŗa materiālus. – Tā bija lielākā uzvara, kādu krievu armija bija guvusi Rīgas frontē Pirmajā pasaules kaŗā. [41]

Pulkvedis Auzāns raksta: „Gaidīju /7. janvārī/ 3. Sibirijas divīzijas un VI Sibirijas korpusa virzīšanos pāri Ložmetēja kalnam uz Jelgavu.” [42] Ar to viņš izsaka tās pašas cerības, kuŗas ofensīvas sākumā loloja latviešu strēlnieki, proti, ka Ziemsvētku kaujas ievadīs Kurzemes atbrīvošanu. Šai cīņu posmā viņi vēl īsti nenojauta, cik nevajadzīgi izrādīsies viņu lielie asins upuri. Ir publicēta kāda telegramma, ko ģenerālis Dīterichs (Dieterich) pēc Visaugstākās pavēles no Galvenās mītnes tieši 7. janvārī nosūtīja Ziemeļu frontes virspavēlniekam ģenerālim Ruzskim. Tās saturs ir šāds:

Viņa Augstības Imperatora uzdevumā lūdzu Jūs informēt Galvenā virspavēlnieka mītni par stāvokli Rīgas frontē. Pēc saņemtām ziņām mēs nevaram ieteikt turpināt 23. decembrī /v.st./ Babītes ezera rajonā sākto uzbrukumu, jo tas var beigties katastrofāli. Rezerves saglabājamas svarīgākām operācijām. Bet, ja apstākļi prasītu sāktās operācijas turpināšanu, tad tam jāizmanto vienīgi latviešu strēlnieku pulki (...) [43] No šī dokumenta daži latviešu autori ir izdarījuši secinājumus par krievu augstāko aprindu nodevību pret latviešu strēlniekiem. [44] Bet, ja ievēro Galvenā virspavēlnieka staba negatīvo nostāju pret šo lokālo ziemas operāciju Rīgas frontē un kareivju sadumpošanos divos sibiriešu pulkos 5. janvārī, tad manuprāt šī direktīva sevišķi nepārsteidz. Krievu ģenerāļi, kā Vācietis norāda, jau ofensīvas plānošanas posmā dēvējuši to par „latviešu operāciju”. Kādēļ tad neuzvelt uz cīņas kāro latviešu pleciem visas galvenās grūtības iesāktajā uzbrukumā? – Tāpēc vien vēl nav pietiekama pamata runāt par krievu augstākās militārās vadības apzinīgu vai izplānotu nodevību un mērķtiecīgu cenšanos izdeldēt latviešu pulkus. No otras puses ģen. Dītericha telegramma asi izgaismo strēlnieku traģisko situāciju Ziemsvētku kaujās un parāda, cik nesaudzīgi un ciniski viņus izmantoja. Un tādēļ nav brīnums, ka baumas par cara ģenerāļu nodevību sāka izplatīties latviešu strēlnieku vidū, kad viņu lielās cerības, kas saistījās ar šo ofensīvu, bija satriektas, un vairāki tūkstoši viņu biedru bija atraduši nāvi sniegainajos purvos Rīgas pievārtē. [45]

Nākošajā nedēļā pēc Ložmetēju kalna ieņemšanas frontes stāvoklī notika tikai nelielas pārmaiņas. Ap 15. janvāri latviešu strēlnieku pulkus pakāpeniski sāka nomainīt krievu kaŗaspēka daļas, galvenokārt 38. divīzija, ko komandēja poļu cilmes ģenerālis Dovbors-Musnickis (Dovbor-Musņickij). Šim operāciju posmam beidzoties, abas latviešu brigādes kopā bija zaudējušas apm. 5.000 vīru, kas bija krituši, ievainoti un pazuduši; iekarotā apvidus gaŗums bija 5 km, platums – 6 km. [46] 19. janvāŗa naktī zemgalieši apraka savus kritušos. Apbedīšanas ceremoniju vadīja pulkvedis Vācietis, ņemdams savai runai par pamatu zemgaliešu devīzi „Esiet kā vīri!” un pieminēdams seno zemgaļu ilgās un varonīgās cīņas ar vācu krustnešiem 13. gadsimtā. Nobeigumā pulka kaŗavīri orķestra pavadījumā nodziedāja „Dievs, svētī Latviju!” [47]

Nekāda kārtīga atpūta latviešu strēlniekiem neiznāca. Janvāŗa vidū pretinieks bija savilcis lielākus spēkus dienvidrietumos no Ložmetēju kalna, t.i. Kalnciema rajonā. Vācu 8. armijas komandieris artilērijas ģenerālis Šolcs (Friedrich von Scholtz) bija sagatavojies sākt pretuzbrukumu Rīgas frontē. Jau iepriekšējā cīņu posmā viņa spēki bija papildināti ar vācu 2.kajnieku divīziju (2.Infanterie-Division), kas īstenībā bija nozīmēta sūtīšanai uz fronti Francijā. Vācu augstākā virspavēlniecība (Oberste Heeresleitung) tagad nodeva ģenerāļa Šolca rīcībā arī 1. rezerves divīziju (1. Reserve-Division), kas tāpat bija sagatavota transportam uz vācu rietumu fronti.

1917. gada 23. (10.) janvārī vācieši iesāka plašākas operācijas Rīgas frontē. [48] Notikumu attīstību Vācietis attēlo šādā veidā:

23. (10.) janvārī (...) 38. divīzijas pulkiem nebij vairs nekādas kaujas nozīmes: lielākā daļa bij gūstā, citi apsaluši un demoralizēti. (...) Bet 3. Sibirijas divīzija kaujas zinā bij tāda pat nespēcīga kā 38. divīzija, un no tā varēja paredzēt, ka viss kaujas grūtums atkal būs jānes latviešiem. [49]

Krievu 12. armijas stābā bija liels satraukums. Vācietis piebilst, ka stābnieki atkal baidījušies, vai nebūs jāzaudē Rīga. Lielā steigā latviešu pulkus sūtīja uz iedragāto fronti. Šoreiz viņi vairs nebija apvienoti vienā divīzijā, bet, kā agrāk, sadalīti divās brigādēs. 25. (12.) janvārī latviešu strēlniekus gluži neprātīgā veidā raidīja ienaidnieka ugunī. Vācietis kommentē:

Kautiņam nebij gala mērķa; uzbrukuma plāns bija sastādīts pavisam ārprātīgi. Vēlāk, pa revolūcijas laiku, 12. armijas izpildu komitejā bij iesākta izmeklēšana pret šās operācijas iesācējiem, ar nolūku vilkt viņus tribunāla priekšā. [50]

Vissmagāk cieta 3. Kurzemes un 4. Vidzemes l.s.p. Šiem pulkiem pavēlēja bez artilērijas atbalsta uzbrukt pār atklāto Tīreļa purvu, kur viņi nokļuva flankējošā vācu ugunī. Vācietis raksta:

Īsā laikā 3. pulks, kuŗš gāja taisni pa purva vidu, bij kā slaucīt noslaucīts, vāliem vien ļaudis gulēja mūžīgā varoņu miegā: oficieŗi un strēlnieki. Drusciņ pa kreisi gāja 4. pulks. Viņa liktens bija tāds pats. Abi pulki, nenokluvuši līdz vāciešu aizžogojumiem, tika pa lielākai daļai iznīcināti; atliekas ar tumsu atvilkās atpakaļ Ložmetējkalnā. [51]

25. (12.) janvāŗa kaujās 5. Zemgales un 6. Tukuma l.s.p. bija apvienoti Vācieša vadībā. [52] To kopīgais uzbrukums piespieda vāciešus atkāpties Kalnciema virzienā. Virzoties uz priekšu, Vācietis centās ievērot vislielāko piesardzību. Viņš nepaļāvās uz krievu stābu informāciju, bet bija izsūtījis pats savus sakaru virsniekus pie tām krievu kaŗaspēka daļām, kas operēja viņam kaimiņos. Tādā kārtā viņš labi pārzināja visas aktuālās pārmaiņas stratēģiskajā situācijā un varēja sekmīgi oponēt pret tādu ģenerāļa Trikovska direktīvu izpildīšanu, kas balstījās uz nepareizām zinām. Tā kā krievu kaŗaspēka daļu uzbrukumi šajā frontes joslā nebija izdevušies, tad vakarā arī 5. un 6. l.s.p. vajadzēja atiet izejas pozīcijās. 25. (12.) janvāŗa kaujās abi Vācieša vadītie pulki zaudēja pavisam 525 kritušus un ievainotus. [53] I latviešu brigāde tai dienā zaudēja 1985 vīrus. [54]

Nākošajā dienā iniciatīva bija vācu rokās. Latviešu strēlniekiem nācās atkal iesaistīties cīņās, lai uztvertu pretinieka triecienus. Vairākkārt viņiem vajadzēja vērsties arī pret bēgošiem sibiriešu strēlniekiem. Par to Vācietis piezīmē:

Priekš novakares viņu /vācu/ artilērijas darbība bij griezta uz mūsu pirmo tranšeju līniju, no kurienes tiem izdevās vairāk reizes izdzīt sibiriešus, bet katru reizi es dabūju no ģenerāla Tr/ikovska/ pavēli iekortelēt viņa malačus atpakaļ ierakumos ar visādiem līdzekļiem. [55]

30. (17.) janvārī notika pēdējais vācu mēģinājums pārraut fronti un atgūt Ložmetēju kalnu. Stipri izretinātos latviešu pulkus vēlreiz trieca pretī ienaidniekam, kas bija salauzis vairāku krievu pulku pretestību. Cīņas nobeidzās ar pretuzbrukumu, ko vēlu vakarā izdarīja I latviešu brigāde, atjaunodama agrāko stāvokli frontē.

Arī Vācieša pulks izcēlās šajās kaujās, veiksmīgi atsizdams vācu uzbrukumus un nodarīdams viņiem ievērojamus zaudējumus. Zemgalieši sākumā bija norīkoti otrā aizsardzības līnijā uz rietumiem no Ložmetēju kalna. Vācietis jau laikus izdarīja dažas pārmainās savu vienību novietojumā, paredzēdams, ka sibirieši vācu triecienu ilgi neizturēs. Šoreiz notikumi tiešām norisinājās tā, kā viņš bija izplānojis, un uzbrucēji nokļuva zemgaliešu izliktos slazdos. – Veids, kā Vācietis apraksta 30. (17.) janvāŗa kaujas, ir raksturīgs profesionālam kaŗavīram, kam patīk viņa amats. Šeit daži izraksti no viņa relācijas:

– (...) sibirieši bij atstājuši savas tranšejas zem vāciešu artilērijas spiediena. Abi pulki /11. un 12. sib. pulks/ pavisam sagruva. (...) Bataljons pēc bataljona, bez flintes šāviena, noteiktiem cietiem soļiem vācieši virzījās uz priekšu. Tas darīja lielu iespaidu. (...) Viņi vairs nebija tālu no tās vietas, kur bija mans stābs. (...) Iznācu no blindažas un vēroju vāciešu tālumu un spēkus un zemgaliešu gara stāvokli. Gara stāvoklis bij jautrs. Es redzēju, ka katram ir vēlēšanās kauties. Kaujas lauks bij mūsu rokās: mēs viņu labāki zinājām nekā tie vācu pulki, kuŗi nāca uzbrukumā. Manās rokās bij tranšejas. (...) Bez tam es ļoti uzticējos savam slavenajam Zemgales pulkam un biju pārliecināts, ka meža kaujā zemgalieši visādā zinā ņems virsroku pār truli iedresētiem vācu zaldātiem. Bez tam tik bezgalīgi skaisti kaujas apstākli nāk ļoti reti priekšā kaŗa vēsturē. Tikai klasiskās civilizācijas eposā var atrast kaut ko līdzīgu. Te vajadzēja iestāties divkaujai, no kuŗas izvairīties jau ir – negods. Es redzēju, ka visi kāri skatās uz mani. Atspiezdamies uz nūju, es iznācu redzamā vietā un parādīju ar roku: „Uz priekšu!” –  Tūlīt iesākās attiecīga intensīva darbība. (...) Atdevis šīs pavēles, sāku nopietni vērot pretinieku, kuŗš arvienu vairāk tapa redzams starp kokiem. –– „Zili kā vārnas!” dzirdēju no strēlnieku puses. (...) 1. un 3. rotas iesāka ložmetēju un flinšu uguni; pēc viņām arī citas rotas. Dažās minūtēs no šī /vācu/ bataljona palika uz vietas liela dala nošautu un ievainotu; citi, cik varēja, raudzīja meklēt pieslieties pie kokiem gan stāvus, gan guļus, daži sāka šaut; tanī pašā acumirklī 6. rota ieradās vāciešu flangā un grieza virsū uguni no diviem ložmetējiem un flintēm (...) Vācieši svaidījās no vienas vietas uz otru, kamēr neiesāka bēgt, pamezdami nošautos un ievainotos. Pa viņu pēdām devās uz priekšu pirmais 5. Zemgales pulka bataljons un aizdzina vāciešus līdz krievu tranšejām. Tātad galvenā virzienā vācieši bija nāvīgi sakauti. Ja „krusttēvs” nepazaudēja Ložmetējkalnu 30. (17.) janvārī, par to viņam jāpateicas 5. latviešu Zemgales strēlnieku pulkam. Ģenerālis Radko Dimitrijevs to arī atzina. – [56]

Pēc 30. janvāŗa sīvajām kaujām vācieši atteicās no turpmākiem uzbrukumiem. [57] Ar nākošo dienu Rīgas frontē sākās pasīvs periods, kas ilga līdz pat 1917. gada vasaras beigām. No tā nocietinātā apvidus, ko strēlnieki iekaŗoja Ziemsvētku kauju pirmajā posmā, vācieši labu daļu atguva savā pretuzbrukumā, bet Ložmetēju kalns un tā tuvākā apkārtne (4,55 kv. km) palika krievu 12. armijas rokās.

Šī iekaŗojuma stratēģiskā vērtība bija visai apšaubāma. Aizsardzībai jaunā frontes līnija bija neizdevīgāka – tā bija gaŗāka un nestabilāka par agrāko. [58] Varēja runāt vienīgi par zināmu prestiža ieguvumu, jo beidzot bija izdevies manāmi satricināt vācu 8. armijas fronti pie Rīgas un traucēt rezervju nosūtīšanu uz kauju laukiem Francijā. Jāievēro arī, ka ģenerāļa Šolca pretuzbrukums par spīti ievērojamiem upuriem (jau pirmajās trīs dienās vācieši zaudēja 2.000 vīru) nedeva cerētos panākumus. Vācu oficiālajā kaŗa vēsturē janvāŗa kauju apraksta nobeigumā konstatēts:

Der mit vielleicht übertriebenen Hoffnungen begonnene deutsche Gegenangriff an der Aa /Lielupe/ war ohne nennenswerten Erfolg zum Abschluss gekommen. Zwei deutsche Divisionen waren dem Kampf im Westen, für den sie vorgesehen, entzogen un erheblich geschwächt worden. [59]

Kāda tad nu izskatās krievu 12. armijas zaudējumu lēse visu šo ziemas operāciju laikā? Pilsoniskie autori visumā min mazākus skaitļus nekā viņu padomju kollēgas, kas šai gadījumā liekas ir labāk informēti, jo balstās uz krievu armijas archīva materiāliem. Arī atsevišķu kaujas posmu zaudējumu pārbaude liecina par labu pēdējiem. Pēc padomju vēsturnieku aplēsumiem 12. armija, latviešu strēlniekus un 38. divīziju ieskaitot, no 1917. gada 5. janvāŗa līdz 4. februārim (23.12.16.-22.1.17.), kad frontē nomainīja kaujās cietušās kaŗaspēka daļas (februāŗa pirmajās dienās nekādas nozīmīgākas operācijas vairs nenotika), pazaudēja gandrīz 45,000 vīru, kas bija krituši, ievainoti un „bez vēsts pazuduši”; apmēram 25% no viņiem bija nokļuvuši vācu gūstā, jo šo cīņu laikā krievu kaŗavīri, nonākdami grūtākās situācijās, bariem mēdza nolikt ieročus. [60]

Latviešu strēlnieki pēc Vācieša datiem zaudēja pavisam ap 8.000 vīru. [61] Bangerskis aprāda, ka 25 kauju dienās „izrāva no strēlnieku rindām vairāk par 5.000 vīriem”, [62] kas noteikti neatbilst īstenībai. Peniķis nav aplēsis strēlnieku totālos zaudējumus, bet viņš sniedz pamatotus, kaut arī ne gluži pilnīgus, datus par strēlnieku zaudējumiem dažādos operāciju posmos; tos summējot, dabūjam skaitli, kas pārsniedz 7.000. Vācieša vērtējums tāpēc jāatzīst par visai pareizu. Var saprast, ka „dvēseļu putenis” vēlāk kļuva par populāru apzīmējumu Ziemsvētku kauj ām.

Latvijas neatkarības laikā šo kauju un kritušo biedru piemiņu svinīgi mēdza atzīmēt Latviešu veco strēlnieku biedrība. Katru gadu 6. janvārī veterāni sapulcējās pie Kaŗa muzeja Rīgā, no kuŗienes iznesa strēlnieku pulku karogus, lai pēc tam dotos gājienā uz Brāļu kapiem. Vakarā uz kapu altāra tika aizdegta uguns, un ap to nostājās veco strēlnieku godasardze, tērpta tradicionālajos baltajos virsvalkos. [63]

Pēc šīm kaujām liels skaits latviešu virsnieku un strēlnieku saņēma augstus apbalvojumus un paaugstinājumus (taču ne plkv. Vācietis). II brigādes trieciengrupas vadītājam pulkvedim Gopperam tika piešķirts visai retais apbalvojums – Sv. Juŗa ordeņa III šķira. II brigādes komandieri pulkvedi Auzānu, viņa stāba priekšnieku, stāba kapteini Voldemāru Ozolu un vēl 12 latviešu virsniekus apbalvoja ar Sv. Juŗa ordeņa IV šķiru. Auzānu arī drīz vien paaugstināja par ģenerāli. Bez tam 23 latviešu virsniekiem piešķīra Sv. Juŗa zobenus. I brigādes trieciengrupas vadītāju kāpt. F. Briedi īsā laikā paaugstināja par pulkvedi, plkv.-ltn. Bangerski – par pulkvedi. Vairākus simtus strēlnieku apbalvoja ar Sv. Juŗa krustiem un medaļām. [64]

Ziemas operācijas vēl vairāk bija nostiprinājušas latviešu strēlnieku reputāciju; viņu pulkus vispār uzskatīja par Ziemeļu frontes izlases vienībām. Angļu militārais atašejs ģenerālmajors Nokss (Sir Alfred Knox), kas 1917. gada februārī Rīgā tikās ar Radko Dimitrijevu, savās atmiņās par Ziemsvētku kaujām raksta:

– On the night of January 4th-5th, the 2nd and 1st Lett Brigades, each eight battalions strong, broke through the enemy’s lines without artillery preparation, the bombthrowers moving in advance to cut the enemy’s wire. The 3rd Siberian Division on the right of the Letts failed in its surprise attack, and further right the 4th Special Division refused to leave its trenches. The Letts were not properly supported, but the fighting up to the 10th resulted in the Germans being forced back a few kilometres. (...) He /Radko/ said that if he had three or four corps in reserve he would have gone far. (...) – [65]

Latviešu strēlnieku izcilo nozīmi Rīgas frontē un viņu lomu latviešu nacionālās pašapziņas kāpināšanā savos darbos īpaši uzsveŗ baltvācu vēsturnieki J. fon Hēns un R. Vitrams. [66] Taču krievu armijas oficiālajos ziņojumos par ziemas operācijām Rīgas frontē latviešu strēlnieku kaŗa darbi apgaismoti pavisam trūcīgi. Tikai 1917. gada 6. janvāŗa (24.12.16.) ziņojumā minēts: „Šinī kaujā ievērību guva mūsu latviešu pulki.” [67] Šai sakarā jāievēro, ka krievu armijas Galvenā mītne pret šo lokālo pasākumu jeb „latviešu operāciju” izturējās negatīvi.

Ziemas kaujas Rīgas frontē atspoguļojās ārzemju presē; [68] tās ir pieminētas arī dažās „Pasaules vēsturēs” [69] un militāros apcerējumos par Pirmo pasaules kaŗu. [70] Lasītājs tur tomēr neiegūst nekādu ieskatu par to, ka krievu panākumu kaldinātāji bija latviešu strēlnieku pulki.

Vēl atliek noskaidrot divus svarīgus jautājumus: kāds noskaņojums pēc „dvēseļu puteņa” bija latviešu strēlnieku pulkos? Kādas domas nodarbināja latviešu sabiedrības aktīvāko daļu tai pašā laikā?

 

 

*

 

Noasiņojušās latviešu brigādes pēc janvāŗa kaujām atvilka tuvākajā aizmugurē, kur tās saņēma jaunus papildinājumus no rezerves pulka, kas jau operāciju laikā bija nosūtījis uz fronti lielāku skaitu t.s. maršrotu. Bangerskis, kas 27. janvārī uz dažām nedēļām pārņēma 4. Vidzemes l.s.p. vadību, stāsta:

Biju redzējis šo pulku vēl pirms Ziemsvētku kaujām. Tobrīd tas, līdzīgi citiem strēlnieku pulkiem, bija latvju tautas zieds: stalti vīri ar atklātu, drošu skatu un brašu stāju. Tā vien likās, ka šādiem vīriem nekas nav un nevar būt par grūtu un neiespējamu. Vienība, ko man nācās pārņemt 27. (14.) janvāŗa rītā, bija bēdīgas kādreizējā pulka atliekas. Rindas bija sarukušas uz pusi, trūka daudz virsnieku, trūka instruktoru. Strēlnieku skati bija it kā mulsuma pilni. Bija redzams, ka pulka garastāvoklis ir cietis un noskaņojums tālākai kaujas darbībai nelabvēlīgs. [71]

Jāatgādina, ka 4. l.s.p. bija viens no tiem diviem strēlnieku pulkiem, kam 25. janvārī bija pavēlēts iet bezjēdzīgajā uzbrukumā pa atklāto Tīreļa purvu. Bet ja arī visi latviešu pulki nebija tik smagi cietuši, tad tomēr strēlnieki visnotaļ jutās nospiesti un dziļi vīlušies. Viņi taču bija pārrāvuši vācu fronti, bet gaidītie lielie krievu papildspēki nekad neieradās. Strēlnieku panākumus neizmantoja, bet pēc tam krievu ģenerāļi dzina viņus atkal neprātīgos uzbrukumos, kas prasīja straumēm asiņu. Vai gan tā nebija nodevība? Vai aiz visa tā neslēpās ļaunprātīgs plāns iznīcināt latviešu strēlnieku pulkus? – Tā sprieda strēlnieki, un viņu naids pret krievu armijas vadību auga augumā. Pulkvedis Vācietis gan nerunā par nodevību janvāŗa ofensīvas laikā, bet viņš nosoda to mānīgo veidu, kādā strēlnieku cīņas griba tika izmantota:

Varonīgie latviešu strēlnieki tika piekrāpti: viņiem tika stāstīts, ka Rīgas fronte iešot atsvabināt Kurzemi (23.decembrī /v.st./ par kaujas paroli bij: Jautris – Jelgava). Bet ģenerāļi ļoti labi zināja, ka viņi būs pilnīgi apmierināti, ja izdosies ieņemt Ložmetējkalnu un ar to apsveikt Augstāko Virspavēlnieku Jaunā gadā. [72]

Tai pašā laikā pieauga strēlnieku nicināšana pret krievu kareivjiem, kas kauju laikā bariem bija padevušies vācu gūstā. Viņi apsūdzēja krievus par cīnās gara trūkumu, neuzticamību un gļēvulību. Vai gan latviešu strēlniekiem bieži nebija nācies vērst ieročus pret bēgošām krievu kaŗaspēka vienībām? – Viņi nedomāja par to, ka krievi atradās tālu no savas dzimtenes un ka Baltija tiem bija sveša zeme, kuŗai nebija nekādas līdzības ar īsto pareizticīgo Krieviju. Bez tam lielās neveiksmes Austrumprūsijas un Polijas kauju laukos 1914./15. gadā bija stipri iedragājušas krievu kaŗavīru pašpaļāvību un morāli. Kā gan bārdainie, Iekškrievijā un Sibirijā mobilizētie krievu zemnieki lai tagad iejūsminātos par kaut kādas Kurzemes atbrīvošanu? Par to, kāds uzskats latviešu strēlniekiem bija nodibinājies par krievu kareivjiem, stāsta starp citu britu diplomāts R.B. Lokarts, kuŗu lielinieki 1918. gada septembrī arestēja Maskavā. Kādu laiku viņu apsargāja latviešu strēlnieki. Savās atmiņās Lokarts raksta:

On the whole, my sentries were decent, sensible fellows (...) The Letts were the best. Most of them were contemptuous of the Russians, whom they regarded as inferiors. One Lett informed me that, if Russia could have put a million non-Russian troops into the trenches, she could not have failed to win the war. Every time the Letts advanced, he said, they were let down by the Russians, who failed invariably to support them. He despised, too, the dirt and laziness of the Russian troops. [73]

Var piezīmēt, ka līdzīgā veidā latviešu strēlniekus raksturojuši vācu diplomātiskie un militārie pārstāvji, kas pēc Brestas miera 1918. gadā bija akreditēti Maskavā un par ko būs runa turpmāk (monografijas II daļā).

Par janvāŗa ofensīvas priekšspēli un dažādajām domstarpībām augstākajos stābos strēlnieki, protams, neko nezināja. Viņu uzskatus par šiem notikumiem bija izveidojuši viņu pašu drūmie piedzīvojumi cīņu gaitā; tos viņi pauda tālāk, un tie palika negrozīti turpmākajos vētrainajos gados.

Ka pulkvedis Vācietis bija viens no visvairāk sarūgtinātiem, šķiet, secināms no iepriekš attēlotā. Viņa labi aprūpētais Zemgales pulks jeb „!atviešu gvardija” par spīti ārkārtīgi smagajiem zaudējumiem nespēja pārraut vācu aizsardzības līnijas uzbrukuma sākumā. Un lai gan zemgalieši sekmīgi cīnījās šo operāciju vēlākajos posmos, viņu komandieris neieguva nekādu apbalvojumu, bet saņēma gan pārmetumus no ģenerāļa Radko Dimitrijeva par neveiksmīgi vadīto uzbrukumu 5. janvārī. Vienā no pēdējām kauju dienām Vācietis bez tam tika kontuzēts, kad vācu smagās artilērijas granāta trāpīja viņa stābu, kas bija novietots kādā pretiniekam atņemtā bunkurā (blokhauzī). [74]

„Dvēselu putenis” drīz vien kļuva par izdevīgu kreiso ekstrēmistu argumentu tajā polītiskajā aģitācijā, ko pēc februāŗa revolūcijas ar kāpinātu intensitāti sāka izvērst latviešu strēlnieku vidū Rīgas frontē. Ievērojot latviešu pulku nozīmi lielinieku valsts apvērsumā un Krievijas pilsoņu kaŗā, pulkvedis Jānis Ceplītis, bij. krievu ģenerālstāba virsnieks, raksta:

Ja šīs /l917. g. janvāŗa/ kaujas nebūtu notikušas, jeb šo kauju rezultāti būtu bijuši citādi, tad citādi varbūt būtu bijuši vēlākie notikumi Krievijā. [75]

Šāds saasināts formulējums var izraisīt dažādas iebildes, bet tas raksturo uzskatus, kādi daļai tā laika notikumu dalībnieku un liecinieku bija par Ziemsvētku kauju sekām. Vispārīgie un svarīgākie priekšnoteikumi, kas veicināja radikālu ideju izplatīšanos latviešu strēlnieku rindās, meklējami Baltijas polītiskajos, nacionālajos, saimnieciskajos un sociālajos apstākļos.

Papildinājumi, kuŗus latviešu brigādes saņēma pēc janvāŗa operācijām, rekrūtējās gan no vecāku gadagājumu vīriem, kas no krievu kaŗaspēka daļām bija nonākuši latviešu rezerves pulkā, gan no tikko mobilizētiem jauniešiem. Kā zināms, rezerves pulkā jau 1916. gadā bija sākusies revolucionāra pretkaŗa aģitācija, kaut arī ierobežotā apmērā (skat. VII nod.). Jaunatnācējiem bija zināmas grūtības iekļauties aktīvo pulku kollektīvā, un kāda daļa vispār nebija piemērota frontes dienestam; notika arī vairāki disciplīnas pārkāpumi. [76] Visas šīs pārmaiņas norisinājās februāŗa revolūcijas priekšvakarā.

 

 

*

 

Taču noskaņojums bija pasliktinājies ne tikai stipri cietušajās latviešu kaŗaspēka daļās. Bažas par bēgļu gaitās izklīdinātās latviešu tautas nākotni un par strēlnieku lielajiem zaudējumiem frontē, kā arī vilšanās par to, ka nav panāktas cerētās reformas polītiskajā laukā un kultūras dzīvē, sāka arvien vairāk satraukt

latviešu nacionāli liberālo aprindu aktīvākos locekļus. Sabiedrisku nemieru, kritiku un paškritiku 1917. gada pirmajos mēnešos pauž vairāki latviešu liberālie laikraksti – Līdums, Dzimtenes Atbalss un Jaunais Vārds.

Ar lielu rūgtumu un sarkasmu latviešu sabiedrisko un polītisko darbību un tās rezultātus aizgājušā 1916. gadā apskata kāds Līduma 1917. gada janvāŗa ievadraksts, kuŗā cenzora svītrojumi atstājuši baltus laukumus. Rakstā konstatēts, ka latviešu iztapība un augstsirdība viņiem sagādājusi vienīgi Pirra uzvaras. Tauta zaudējusi daudz no sava dzīvā spēka un materiālajām vērtībām, bet iegūts nav nekas. Nobeigumā uzsvērts, ka līdzšinējā latviešu polītika nedrīkst turpināties, jo augstsirdīgs pret viņiem neviens nav bijis. [77] Šīs kritikas smaile nepārprotami vērsta pret pārāk piesardzīgajiem latviešu pārstāvjiem Valsts domē, pret pieticīgajiem latviešu organizāciju vadītājiem un pret pilsoniskās intelliģences pašapmānīšanos vispār.

Sevišķi neapmierināts ar polītisko notikumu attīstību Krievijā un pašu tautiešu nepietiekamo polītisko aktivitāti bija radikāli demokratiskais un nacionālais laikraksts Dzimtenes Atbalss, kas iznāca Maskavā (skat. V nod. nobeigumu). 1917. gada janvārī tas publicēja vairākus ievadrakstus, kuŗos tika prasīts izveidot īsti latvisku polītisku orientāciju un efektīvāku propagandu ārzemēs. Šais rakstos uzsvērts, ka latviešiem neder krievu polītisko partiju vērtējumi, bet viņiem pašiem skaidri un noteikti jāformulē nākotnes Latvijas ideāls. [78]

21. (8.) februārī šis laikraksts deklarēja, ka Latvijai līdzšinējā feodālā landtāga vietā jādabū demokratiski vēlēta likumdevēja iestāde (Saeima) un autonoma satversme. Desmit dienas vēlāk Dzimtenes Atbalss publicēja „Latvijas vienības pamatprincipus”, kur astoņos punktos ietverts Latvijas (t.i. Kurzemes, Vidzemes un Latgales) polītiskās autonomijas projekts. [79] Der ievērot, ka jau pirms februāŗa revolūcijas Latvijas polītiskās autonomijas prasība izteikta un autonomijas projekti resp. principi izstrādāti kā sociāldemokratu mērenajā spārnā (skat. V nod. nobeigumu), tā liberālajās aprindās, kas grupējās ap Dzimtenes Atbalsi. [80]

1917. gada 18. (5.) februārī radikāli demokratiskais laikraksts Jaunais Vārds Rīgā publicēja polītiska trimdinieka, dzejnieka un „latviešu sociāldemokratijas tēva”, Jāņa Raiņa rakstu nacionālajā jautājumā, kuŗā nosodīta LSD vienaldzība pret pārkrievošanas draudiem un prasīta aktīva nacionāla polītika arī no strādnieku puses. Rainis starp citu norādīja:

(...) tauta ir organiska būtne, ne tikai ļaužu pūlis (...) Pār tautu eksistenci nevar tikt pāri viņas noliedzot. Cilvēces nacionālam attīstības posmam nevar pārlēkt pāri, ielecot beztautu kosmopolītismā (...) tagadējie kosmopolīti, atsacīdamies no savas tautas, ielēktu ne nākotnes beztautu valstī, bet tikai citā apspiedējā tautā. [81]

Visi šeit skartie jautājumi aktualizējās un saasinājās sakarā ar februāŗa revolūciju Krievijā.

 

 

 

(Turpinājums JG84)

 

Norādes

---

[1] Plašāko un sīkāko militarvēsturisko apcerējumu sarakstījis Peniķis, II, 782.-911. lp.; skarbi kritisku un vietumis subjektīvi iekrāsotu iztirzājumu dod Vācietis, I, 19.-58. lp.; pārskatu par šīm kaujām un dažus interesantus norādījumus par to priekšspēli dod Bangerskis, op.cit., I, 354-385. lp.; skat. arī idem., „Latviešu strēlnieki”, LE, II, 1334.-1335. lp.; šīs kaujas attēlojis arī Edgars Andersons, Latvijas vēsture 1914-1920. izd. Daugava Stokholmā 1967, 113.-135. lp.; – Ziemsvētku kauju sagatavošanu apcerējis A. Auzāns, „Gatavošanās Ziemsvētku kaujām”, LSki, V, Rīgā 1938, 2103.-2137. lp. un P. Bērziņš, „Kādos apstākļos radās un veidojās 1916. g. Ziemassvētku kauju plāns”, LSki, VI, 2977.-3019. lp.; – dažādus materiālus par šīm kaujām kompilējis J. Poriet/i/s grāmatā Sāpju ceļš, Valtera un Rapās A/S ģenerālkomisijā Rīgā 1932, 85.-171. lp.; – par atsevišķiem kauju posmiem un atsevišķu kaŗaspēka daļu darbību skat. „1. latviešu strēlnieku brigādes 5. janvāŗa (23. dec.) kaujas apraksts”, LSki, V, 2138.-2159. lp. un 2530.-2558. lp. (tas pats krievu val.); „2. latviešu strēlnieku brigādes kauju apraksts 3/1-11/1 1917”, LSki, V, 2193.-2240. lp.; idem., 23/1-3/2 1917, LSki, VI, 2815.-2829. lp.; „1. latviešu strēlnieku brigādes stāba kaujas žurnāls” /1916. g. sept. - 1917. g. janv./, LSki, VI, 2675.-2688., 2753.-2784. un 2875.-2880. lp.; A. Auzāns, „Ziemassvētku kaujas”, LSki, VI, 2689.-2712. lp.; idem., „Ložmetēju kalna ieņemšana”, LSki, VI, 2599.-2629. lp.; idem., „Janvāŗa kaujas”, LSki, VI, 2785.-2814. lp.; idem., „Kā strēlnieki sasniedza lielākos slavas augstumus”, M.G., 47.-71. lp. (visumā atkārto agrākajos rakstos izteiktās domas); K. Goppers, Strēlnieku laiki, 41.-65. lp.; idem., Latviešu strēlnieku pulku Ziemassvētki 1916. g., Izd. Leta Rīgā 1924; Plkv.-ltn. H. Jurevičs, „3. Kurzemes latv. strēlnieku pulka Ziemassvētku kaujas”, LSki, VI, 2713.-2727. lp.; Kapt. J.Dombrovskis, „5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 1917. gada janvāŗa kaujas”, LSki, VI, 2934.-2953. lp.; Kapt. J. Lerche, „5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka kritušo apbedīšana”, LSki, V, 2407.-2409. lp.; Plkv.-ltn. Fr. Strazdiņš, „5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka bumbmetēju komanda Ziemassvētku kauju pirmajā dienā”, LSki, IV, 1681.-1696. lp.; Arturs Tupiņš, Tīreļa purvos, izd. Valters un Rapa Rīgā 1924 (par I latv. strēln. brigādes operācijām); vairāki īsāki raksti par šīm kaujām ir rakstu krājumos ZvP un M.G., kā arī žurnālā Strēlnieks, nr 2 (1959), nr 4/5 (1961), nr 9/10 (1965) u.c.; –  latviešu padomju vēstures literātūrā par šiem jautājumiem skat. „Decembŗa un janvāŗa kaujas”, L.S.V., 1:1, 79.-150. lp.; Latvijas PSR vēsture, II, izd. LPSR Zin. Akad. Rīgā 1955, 363.-364. lp.; J. Kaimiņš, op.cit., 48.-52. lp. (krievu izd.: 51.-59. lp.); Latviešu strēlnieku vēsture (1915-1920), red. J. Krastiņš, izd. Zinātne Rīgā 1970, 43.-59. lp.; – no vācu puses šīs kaujas aprakstītas lielajā publikācijā Der Weltkrieg 1914 bis 1918. Im Auftrage des Reichskriegsministeriums bearbeitet und herausgegeben von der Kriegsgeschichtlichen Forschungsanstalt des Heeres, Bd. 11: Die Kriegführung im Herbst 1916 und im Winter 1916/1917, Berlin 1938, 398.-405. lp., skat. arī Kriegsberichterstatter Emil Herold, Kämpfe um Mitau (Winter 1916/17), Verlag von Fritz Würtz Berlin-Steglitz /1917/, 33. lp., passim.

 

[2] Par ģen. Radko Dimitrijeva un ģen. Ruzska lomu šī uzbrukuma plānošanā un īstenošanā skat. P. Bērziņš, op.cit.; skat. arī L.S.V., 1:1, 82.-83. lp.; cf General Basil Gourko, Memories and Impressions oj War and Revolution in Russia 1914–1917, John Murray London 1918, 234.-235. lp. (Ziemsvētku kauju laikā ģen. Gurko bija krievu armijas ģenerālstāba priekšnieks).

 

[3] Vācietis, I, 19.-21. lp.; PAP, 67.-71. lp.

 

[4] Bangerskis, op.cit., I, 357.-358. lp.; skat. arī A. v. Hedenström, op.cit., 116. lp. (A. v. H. raksta nepareizi: „Preede”; jābūt: „Breede” resp. Briedis).

 

[5] Bangerskis, op.cit., I, 357. lp.; cf P. Bērziņš, op.cit., LSki, VI, 2993. ff.

 

[6] Auzāns, „Kā strēlnieki sasniedza lielākos slavas augstumus”, M.G., 58.-59. lp.; Peniķis, II, 787. lp. (P. balstās galvenokārt uz Auzāna rakstu „Gatavošanās Ziemassvētku kaujām”, LSki, V, 2103.-2137. lp.); Bangerskis, op.cit., I, 354. un 359. lp.

 

[7] L.S.V., I:1, 82.-83. lp.; tāpat J. Poriet/i/s, op.cit., 90. lp.(attiecīgo tekstu J.P. pārņēmis no L.S.V., I:1, nenorādot avotu).

 

[8] Radko Dimitrijeva uzbrukuma pavēli ir publ. P. Bērziņš, op.cit., LSki, VI, 2999.-3001. lp. un 3016.-3018. lp. (krievu val.); arī L.S.V., I:1, 84.-86. lp.; arī J. Poriet/i/s, op.cit., 93.-96. lp.; arī A. Tupiņš, op.cit., 83.-85. lp.

 

[9] J. Kaimiņš, op.cit., 49. lp. (krievu izd.: 5. lp.); cf „1. latviešu strēlnieku brigādes stāba kaujas žurnāls”, LSki, VI, 2753. lp. (Radko Dimitrijeva runa Latviešu apvienotajā lazaretē 1916. g. 31. (18.)dec.).

 

[10] Šai uztverei raksturīgs ir Vācieša izklāsts:

Vācieši, kā kazarmu produkti, bija labi iedresēti ‘učiņā’, bet iepotētais pedantisms pamazināja vācu zaldātu pašdarbību un apķērību neparedzētos stāvokļos. Latviešu strēlnieki bija vispusīgi un plaši apmācīti (...), tāpēc latviešu strēlnieki varēja vest intensīvu kauju kā masās, tāpat arī izdalīdamies mazās grupās, kur iniciatīva un pašdarbība bija katra strēlnieka un virsnieka rokās. Skat. Vācietis, I, 72. lp.; PAP, 152. lp.

 

[11] Skat. „Kaujas mūsu fronte”, Līdums, 14.3.16. nr 58, 1. lp. (atreferē Večerneje Vremja rakstu, kur teikts, ka „Latviešu bataljoni kaujas līdz pēdējai asins pilītei.”); skat. arī „Krievu atsauksmes par latviešu strēlniekiem”, Līdums, 17.3.16. nr 61, 2. lp.(atkal atreferē kādu Večerneje Vremja rakstu, kur teikts: Latviešu bataljonos izteicas šīs tautas vēsturiskie centieni – atsvabināties no vācu jūga. Vēsturē viņi paliks nemirstīgi nākošām paaudzēm...); skat. arī „Latviešu Strēlnieku Bataljonu popularitātes nostiprināšanās”, Līdums, 29.3.16. nr 70, 1.-2. lp. kur starp citu rakstīts: – Tagad tikt pieņemtam Latviešu Strēlnieku Bataljonos tura jau par lielu godu pat tās no latviešu lielpilsoņu aprindām, kuŗas sevi mēdz dēvēt par aristokrātiskām (...) Galvas pilsētu krievu laikrakstu atzinīgās atsauksmes par Latviešu Strēlnieku Bataljoniem vairs nav vajadzīgs atkārtot. Te illustrācijai tikai kāda vietējā Baltijas krievu laikraksta liecība par latviešiem, kuŗš agrāk labprāt pavisam negribēja pielaist, ka latviešos arī piemistu kādas ideālākas, cēlākas tieksmes (...) minētais krievu laikraksts saka: „Latvieši (...) ir pratuši radīt savus draudošus bataljonus, kuŗi visai latviešu tautai ir sagādājuši nemirstīgu slavu un likuši par viņu varonību runāt visai pasaulei ar tādu pašu sajūsmu, ar kādu runā, piemēram, par serbu varonību. (...) Pēc uzvaras pilnām kaŗa beigām latviešiem kā pašaizliedzīgiem tēvijas sargiem ir tiesība rēķināt uz to, ka tiks atzīts viņu pārākums par citam Baltijas tautām.”; skat. vēl „Latviešu strēlnieki kaujā”, Līdums, 4.4.16. nr 75, 5.-6. lp.(citē kādu Novoje Vremja rakstu: Pa ienaidnieka kamiešiem latvieši ielaužas vācu cietoksnī. Kā plēsīgu zvēru, mežonīgi urravājot, viņi trenc bēgošo vācieti. Nekas nespēj apturēt tīri vai ārprātīgo uzbrukumu ..).

 

[12] Par to runāts vairākos atmiņu tēlojumos rakstu krājumā ZvP, 13., 27., 31., 62. lp.; skat. arī „Latvieši ārzemju literātūrā”, Līdums, 11.11.16. nr 260, 3. lp.(rakstā it īpaši uzsvērts latviešu trimdinieku informācijas darbs Šveicē); skat. arī „Par nacionālo audzināšanu”, DzA, 2.8.17. nr 59, 2. lp. („Mūsu bataljoni varonīgās cīņās nesa Latvijas valsts dīgli, tā ka ne bez iemesla franču presē atskanēja balsis: ‘Jauna valsts (ne tauta) ir dzimusi!’...”); skat. arī P. Stučka, Par padomju varu Latvijā 1918.-1920. (Rakstu izlase), LVI Rīgā 1958, 416. lp. (P.S. raksta: „Latviešu strēlnieku pulki ieguva lielu popularitāti militārās sfērās; angļi pat brauca uz fronti, lai fotografētu viņus.”); skat. vēl „Ķīnieši – latviešu strēlniekiem”, Līdums, 18.7.16. nr 160, 2. lp. kur ziņots: Valstsdomnieks J. Goldmaņa kungs saņēmis lielāku naudas sūtījumu no Harbinas līdz ar visai glaimojošu adresi priekš Latviešu Strēlnieku Bataljoniem. Šo summu ziedojuši Harbinas tirgotāji, kuŗu starpā ir grupa ķīniešu, kuŗi, dabūjuši zināt par L.S.B. varonību un Augstā virspavēlnieka stāba ziņojumiem, sametuši lielāku naudas summu. Adrese izraibināta visādiem ķīniešu burtiem, kas apzīmē Ķīnas iedzīvotāju priekšstāvju parakstus. Cik populāri ir latviešu strēlnieki, redzams arī no tam, ka pat no tālās Kanādas atbrauc brīvprātīgie, lai iestātos Latviešu Strēlnieku Bataljonos.

 

[13] Šis E. Verharna vārsmas tulkojums publ. ZvP, 13. un 27. lp.; arī M.G., 11 lp.; arī L. Auzāne-Vītoliņa op.cit., 24. lp.; tas skan:

Un mēs pie Verdenas,
Izeras klausāmies,
– Elpa pat klust –
Kā Latvijas ozoli sasaucas,
– Tie locīties neprot, bet lūzt.

 

[14] Skat. Līdums, 17.3.16. nr 61, 2. lp.(vācieši latviešu izlūkus saucot par Weisse Teufel – „baltajiem velniem”, „Livonijas kazakiem”, „purva līdējiem”); skat. arī J. Velme, „Kāda latviešu strēlnieka vēstule”, DzA, 14.6.17. nr 45, 2.-3. lp. kur paskaidrots: – „Pašpuikas” jeb kā vācieši tos sauc – „Mordbuben”. Viņi katrā laikā, dienā vai naktī, gatavi kauties ar vāciešiem. Viņiem nav no svara ne iemesli, ne panākumi, bet pati kaušanās. Tie ir tie pirmie Rīgas savvaļnieki, no kuŗiem sastādījās pirmie latviešu bataljoni un kuŗi gāja kaujā gandrīz neapbruņoti, nenoliecoties un negulstoties, lai arī lielgabalu uguns būtu cik liela, un tā kaŗoja par „brīvo Latviju”. Šiem ļaudīm dzīvība nav graša vērts. Tagad vairs maz tādu. Viņu atliekas savienotas granadieŗu 7 zvodos /vados/, kuŗus tie līdz šim uztura uzdevumu augstumā un kuŗi ir labākais kaujas materiāls. Nepagāja divi gadi un no šiem „pašpuikām”, krustiem un medaļām greznotiem, neatlikās gandrīz nekā. Dārgi mums maksāja brīvā Latvija. 120 maršrotas pulku papildināšanai izlaida pusotra gada laikā mūsu rezerves pulks. 120 rotas iztaisa veselus 15 pulkus. Tas nozīmē, ka mūsu pulki divreiz galīgi iznīcināti un atkal atjaunoti. (...)

 

[15] Red. Arturs Kroders, kas kā savvaļnieks dienējis strēlnieku pulkos, izsakās (intervija Stokholmā, 15.1.55.): – Vācietis neatzina ne uzbrukuma plānu, ne arī tā vajadzību. Viņš starp citu izteicies: „Man citu uzpleču nevajag” (t.i. viņš negrib izpelnīties, upurējot savus strēlniekus). Citi virsnieki tādēļ dēvēja Vācieti par spītīgu vai bailīgu. – ; ģen. R. Bangerskis raksta (vēstule autoram 8.3.55.): „(...) viņš neticēja, ka bez artilērijas palīdzības izdosies pārraut ienaidnieka fronti; to viņš /Vācietis/ pateica pulku komandieŗu sanāksmē II latviešu brigādes stābā ģenerāla Radko Dimitrijeva klātienē 21. decembrī (v.st.).” Kādā citā vēstulē autoram (18.1.55.) Bangerskis piezīmē: „Kā vecāks pulkvedis viņš pēc manām domām taupījās augstākam postenim nekā pulka komandieris.”

 

[16] A. Auzāns, „Gatavošanas Ziemassvētku kaujam”, LSki, V, 2128. lp.

 

[17] Idem, op.cit., M.G., 52. lp.

 

[18] Tuvāk par Vācieša pārrunām ar sava pulka virsniekiem šai jautājumā skat. Fr. Strazdiņš, „5. Zemgales l.s.p. bumbmetēju komanda Ziemassvētku kauju pirmajā dienā”, LSki, IV, 1687. lp.

 

[19] Bangerskis, op.cit., I, 354 ff.

 

[20] Ģen. Misiņa un plkv. Auzāna uzbrukuma pavēles publ. Peniķis, II, 790.-792. lp.; arī J. Poriet/i/s, op.cit., 102.-106. lp. un Vācietis, I, 22.-23. lp.

 

[21] Vācietis, I, 24. lp.; PAP, 76. lp.

 

[22] Vācietis, I, 24.-25. lp.; PAP, 76.-77. lp.

 

[23] Bangerskis, op.cit., I, 357. lp.

 

[24] Peniķis, II, 794. lp.; skat. arī Bangerskis, op.cit., I, 361. lp.; pēc vācu ziņām purvs bija gangbar, skat. Der Weltkrieg 1914 bis 1918, Bd. 11, 399. lp.

 

[25] Par sibiriešu 17. un 55. pulka sadumpošanos skat. Bangerskis, op.cit., I, 386.-387. lp.; tāpat Kaimiņš, op.cit., 54.-55. lp. (krievu izd,: 58. lp.); par 55. pulku arī Vācietis, I, 32. lp. vai PAP, 88. lp.; balto pārvalku dedzināšanu piemin J. Ezergailis, „Aizputinātās dvēseles”, Latvija Amerikā, 27.6.59. nr 51.

 

[26] Peniķis (II, 795. lp., 1. norāde) atzīmē, ka no 17. pulka nošauti 24, no 55. pulka – 13 vīri; Kaimiņš (op.cit., 55. lp.; krievu izd.: 58. lp.) apgalvo, ka 74 sibiriešu strēlnieki sodīti ar nāvi un vairāki simti aizsūtīti katorgā; Bangerskis, kas vēlāk kļuva dumpīgā 17. pulka komandieris, raksta (op.cit., I, 368. lp.), ka no 17. pulka nošauti 24, bet no 55. pulka – 28 vīri; skat. arī A. v. Hedenström, op.cit., 118. lp. (atzīmē, ka nošauti 24 sibiriešu strēlnieki).

 

[27] Bangerskis, op.cit., I, 368. lp.

 

[28] Ka uzbrukums sācies plkst. 5.20, atzīmēts (un motivēts) „1. latviešu strēlnieku brigādes stāba kaujas žurnālā”, LSki, VI, 2758. lp.; tāpat Peniķis, II, 806. lp.; plkv. Vācietis un 1. Daugavgrīvas l.s.p. kapt. Pēteris Dardzāns apgalvo, ka uzbrukums sācies pirms plkst. pieciem – skat. Vācietis, I, 26. lp. vai PAP, 78. lp., kā arī P. Dardzāns, „Strēlnieku kaujas jānostata patiesākā gaismā”, Strēlnieks, Ņujorkā 1961, nr 4/5, 11.-12. lp.

 

[29] Vācietis, I, 26. lp.; PAP, 78. lp.

 

[30] Bangerskis, I, 366. lp.

 

[31] Der Weltkrieg 1914 bis 1918, Bd. 11, 400. lp.

 

[32] Peniķis, II, 797.-798. lp.; cf Vācietis, I, 26.-27. lp. vai PAP, 79. lp.

 

[33] Vācietis, I, 28. lp. PAP, 81. lp.

 

[34] Šīs kaujas dalībnieks plkv.-ltn. Fr. Strazdiņš raksta; Uzbrukums (...) bija beidzies, sašķīdis pret varenajām blokmājām un stiprajiem dzeloņstiepļu žogu apjoztajiem ierakumiem. (...) Visi upuri bija velti, neattaisnojami... Skat. idem, op.cit., LSki, IV, 1696. lp.

 

[35] „5. Zemgales l.s.b. kaujas žurnāls”, cit. pēc Peniķis, II, 804. lp.; tāpat arī „2. latviešu strēlnieku brigādes kauju apraksts 3/1-11/1 1917”, LSki, V, 2205. lp.; pēc Peniķa domām zemgaliešu zaudējumi 5. janvārī nevarēja būt tik lieli – viņš norāda uz oficiāli reģistrēto ievainoto skaitu (II, 805. lp.).

 

[36] Vācietis, I, 32. lp.; PAP, 88. lp.

 

[37] „2. latviešu strēlnieku brigādes kauju apraksts 3/1-11/1 1917”, LSki, V, 2205. lp.; tāpat arī „5. Zemgales l.s.b. kaujas žurnāls”, cit. pēc Peniķis, II, 804. lp.

 

[38] Skat. Rūdolfs Poruks, „Otras latviešu strēlnieku brigādes uzvaras gājiens”, Strēlnieks, Čikāgā 1965, nr 9/10, 10. lp.; līdzīgu informāciju autoram deva Dr. phil. B. Kalniņš 1965. g. Stokholmā, atsaukdamies uz ģen. R. Kļaviņa ziņojumu Saeimas Karalietu komisijā 1920-tajos gados.

 

[39] Bangerskis, op.cit., I, 367. lp.; par latviešu divīzijas resp. I un II brigādes pakļaušanu ģen. Trikovskim skat. vēl „Apvienotās Latviešu Strēlnieku divīzijas un tai pievienoto kaŗaspēka daļu 22. un 23. decembŗa 1916. g. /v.st./ kauju apraksts”, A. Tupiņš, op.cit., 105. lp.; arī Peniķis, II, 814. lp.; arī Vācietis, I, 30. lp. vai PAP, 84. lp.

 

[40] „1. latviešu strēlnieku brigādes stāba kaujas žurnāls”, LSki, VI, 2771. lp.; skat. arī Bangerskis, op.cit., I, 369. lp. un Peniķis, II, 814. lp

 

[41] A. Auzāns, „Ložmetēju kalna ieņemšana”, LSki, VI, 2599.-2629. lp.; arī Peniķis, II, 817.-820. lp.; arī K. Goppers, Strēlnieku laiki, 49. lp.; skat. arī krievu Augstākā Virspavēlnieka stāba oficiālo ziņojumu 1917. g. 10.janvārī (28.12.16.) Līdumā, 29.12.16. nr 300, 6. lp. un zv. laikr. Social-Demokraten, 11.1.17., 6. lp.; cf Der Weltkrieg 1914 bis 1918, Bd. 11, 401. lp. (...dagegen war der Feind während der Nacht in den Dünen westlich des Mangaler Bruches in mehrere Batterien eingedrungen, 32 Geschütze waren in sein Hand gefallen. Durch Einschwenken nach Norden rollte er auch die dort noch standhaltenden Bataillone auf.).

 

[42] A. Auzāns, „Kā strēlnieki sasniedza lielākos slavas augstumus”, M.G., 58. lp.; skat. arī idem, „Ložmetēju kalna ieņemšana”, LSki, VI, 2617.-2618. lp.; skat. vēl Jānis Gulbis, „Kā es atceros latviešu strēlnieku laikmetu”, LSki, VI, 3024. lp. (par krievu kareivju spirta orģijām pēc Ložmetēju kalna ieņemšanas); cf Vācietis, I, 107. lp. vai PAP, 208. lp. (arī Vācietis atzīst, ka tai brīdī bijis iespējams doties uz priekšu un aizdzīt vāciešus vismaz līdz Mēmeles upei, ja krievi raidītu kaujā visas stratēģiskās rezerves).

 

[43] Skat. Latvijas PSR vēsture, II, 364. lp.; arī Latviešu strēlnieku vēsture (1915–1920), 58. lp.; arī J. Poriet/i/s, op.cit., 163. lp.

 

[44] Tādas domas izteiktas plkv.-ltn. E. Medņa rakstā „Tas, kas nav noklusējams”, Strēlnieks, Ņujorkā 1959, nr 2, 5.-7. lp.; tāpat arī J. Poriet/i/s, op.cit., 163. lp.; Krievijas galma aprindu un armijas vadības nodevība pret latviešu strēlniekiem ir motīvs, kas bieži sastopams latviešu padomju historiografijā un publicistikā –skat. Latvijas PSR vēsture, II, 364. lp.; tāpat R. Ķīsis, Oktobra revolūcija un latviešu strēlnieki, LVI Rīgā 1948, 10.-13. lp.; tāpat E. Damburs, „Tālo cīņu atbalsis”, Literatūra un Māksla, 1959, nr 32, 2. lp.; strēlnieku augstākie virsnieki, kā Auzāns, Bangerskis, Peniķis un Vācietis savos rakstos nekur nerunā par apzinīgu nodevību.

 

[45] Par šo baumu izplatīšanos skat. J. Gulbis, op.cit., LSki, VI, 3028. lp.; arī K. Žubītis, „Iz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka dzīves”, L.S.V., I:2, 527, lp.

 

[46] Skat. Peniķis, II, 840.-841. lp. (pēc Peniķa aplēses zaudēti 4.809 vīri); cf A. Auzāns, „Ziemassvētku kaujas”, LSki, VI, 2711. lp.(pēc Auzāna aplēses latvieši zaudēja vairāk nekā 5.000 vīru).

 

[47] Kapt. J. Lerche, „5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka kritušo apbedīšana”, LSki, V, 2407.-2408. lp.

 

[48] Skat. Der Weltkrieg 1914 bis 1918, Bd. 11, 401.-404. lp.; arī Peniķis, II, 843. lp.; arī Bangerskis, op.cit., I, 374. lp. (B. raksta, ka vācu pretuzbrukums sācies 22. janv.); skat. vēl A. v. Hedenström, op.cit., 118. lp.

 

[49] Vācietis, I, 44. lp.; PAP, 107. lp.

 

[50] Vācietis, I, 45. lp.; PAP, 109. lp.

 

[51] Ibid.; cf Peniķis, II, 866.-870. lp. un Bangerskis, op.cit., I, 374.-375. lp.

 

[52] Skat. „2.latviešu strēlnieku brigādes kauju apraksts 23/1-3/2 1917”, LSki, VI, 2815. un 2823.-2826. lp.; skat arī „5. Zemgales l.s.b. kaujas žurnāls” (25.1.17.), cit. pēc Peniķis, II, 854 ff; arī Vācietis, I, 44.-50. lp. vai PAP 107.-117. lp.

 

[53] Peniķis, II, 859. un 861 lp.

 

[54] Ibid., 869. lp.

 

[55] Vācietis, I, 49. lp.; PAP, 115. lp.; jau^24. (11.) janvārī arī 6. Tukuma l.s.p. strēlniekiem nācās asi uzstāties pret bēgošiem krievu kaŗavīriem – skat. „6. Tukuma l.s.b. kaujas žurnāls” (24.-25.janv.), cit. pēc Peniķis, II, 859. lp.

 

[56] Vācietis, I, 53.-55. lp.; PAP, 122.-124. lp.; cf „2. latviešu strēlnieku brigādes kauju apraksts 23/1-3/2 1917”, Lski, VI, 2827.-2828. lp.

 

[57] Par janvāŗa kauju nobeigumu skat. Peniķis, II, 874.-910 lp.; arī Vācietis, I, 57.-58. lp. vai PAP, 127.-129. lp.; arī Der Weltkrieg 1914 bis 1918, Bd. 11, 403.-404. lp.; Bangerskis raksta (op cit., I, 380. lp): Ja arī līdz 22. janvārim (4. februārim) kaujas troksnis vēl gluži nenorima, tad to radīja vairs tikai atsevišķu izlūkvienību darbība. Par uzbrukuma turpināšanu, kā bija jaušams, ne viena, nedz otra puse vairs nedomāja.; skat. vēl A. v. Hedenstrŗm, op.cit., 119.-120. lp.; Peniķis un Vācietis uzskata, ka janvāra operācijas beigušās 30/1, Bangerskis un minētā vācu kaŗa vēsture – 31/1.

 

[58] Skat. Vācietis, I, 9.-10. un 57. lp. vai PAP, 52. un 128. lp.; tāpat Bangerskis, op.cit., I , 373. lp. ; tāpat Latvijas PSR vēsture, II 363. lp.

 

[59] Der Weltkrieg 1914 bis 1918, Bd. 11 404. lp.

 

[60] Skat. J. Kaimiņš, op.cit., 51.-52. lp. (krievu izd.: 54. lp.); tāpat Latviešu strēlnieku vēsture (1915–1920), 57.-58. lp.; pēc Peniķa (II, 910. lp) vērtējuma krievu kaŗaspēks ziemas operācijās pavisam zaudējis 23.000 vīru, no kuŗiem 9.000 skaitījās „pazuduši”. Ja arī latviešu strēlnieku zaudējumi šais skaitļos nav ierēķināti, tie tomēr neatspoguļo krievu zaudējumus visā pilnībā.

 

[61] Vācietis, I, 58. lp.; PAP, 128.-129. lp.; Vācieša dati pārņemti arī L.S.V., I:1, 126. lp.; 1970. gadā izdotajā Latviešu strēlnieku vēsturē (1915-1920) (58. lp.) latviešu zaudējumi vērtēti: „ap 9.000”.

 

[62] Bangerskis, „Latviešu strēlnieki”, LE, II, 1335. lp.

 

[63] Skat. attēlu „1926. g. Ziemsvētku kauju atcere uzrunājot strēlniekus no Pulvertorņa /Kaŗa muzeja/ kāpnēm”, publ. L. Auzāne-Vītoliņa, Auzāns, pielik. starp 28. un 29. lp.; mēģinājums atjaunot šo tradīciju noticis arī Padomju Latvijā – skat. Zvaigzne, Rīgā 1966, nr 5, 13. lp. (rakstā publ. attēls, kuŗā redzama veco strēlnieku godasardze 6. janvārī Tīreļpurvā).

 

[64] Peniķis, II, 910.-911. lp.; skat. arī Ģenerālis K. Goppers, „Pec Ziemassvētku kaujām”, LSki, VI, 2834.-2837. lp.; skat. vēl „Augstākās atzinības balvas 7. Bauskas l.s.p. virsniekiem”, LSki, VI, 2838.-2845. lp.

 

[65] Major-General Sir Alfred Knox, With the Russian Army 1914-1917, Vol. II, Hutchinson & Co London 1921, 517.-518. lp.

 

[66] Jürgen von Hehn, Die Entstehung der Staaten Lettland und Estland, der Bolschewismus und die Grossmächte, Forschungen zur osteuroäischen Geschichte hrsg. von H. Jablonowski und W. Philipp, Bd. 4, Berlin 1956, 111. lp. (Ihre Bedeutung für die Entwicklung und Steigerung des lettischen nationalen Selbstbewusstseins kann nicht hoch genug bewertet werden. Die lettischen Schutzen waren die Hauptträger des bis 1917 erfolgreichen russischen Widerstandes an der Dünafront.); Reinhard Wittram, Baltische Geschichte, 250. lp. (Wiederholte Versuche der Russen, die deutsche Dünafront zu durchbrechen – März und Juli 1916, Januar l9l7 – misslangen trotz bedeutender Teilerfolge, an denen die lettischen Schützenregimenter den grossten Anteil hatten.).

 

[67] „No Augstā Armijas Virspavēlnieka stāba. Oficiāls ziņojums 24.decembrī”, Līdums, 25.12.16. nr 298, 6. lp.; šo kauju laikā latv. strēlnieki tomēr pieminēti krievu presē – skat. „Par mūsu uzbrukumu Rīgas frontē”, Līdums, 6.1.17. nr 5, 8. lp. (tur atreferēts kāds laikr. Novoje Vremja raksts, kuŗā teikts: Mūsu uzbrukums vāciešiem nāca pilnīgi negaidīts. (...) Pirmie gāja latvieši. Viņiem škēršlu nav. Uzbrukumā viņus ved ārkārtīga drosme, kuŗa jau tuvojas naidam. Viņi vāciešus neieredz un tamdēļ ir stipri.); turpretī Augstākā Virspavēlnieka stāba priekšnieks ģenerālis Vasilijs Gurko (viņš šai amatā kādu laiku aizstāja saslimušo ģen. Aļeksejevu) savās atmiņās, runādams par Ziemsvētku kaujām, ne ar vārdu nepiemin latviešu strēlniekus. Skat. B. Gourko, op.cit., 234.-235. lp.

 

[68] Skat., piem., zv. laikr. Social-Demokraten, 11.1.17., 26.1.17., 27.1,17., 30.1.17., 1.2.17., 2.2.17.; arī Politiken, 17.1.17., 25,1.17.; kā kuriozitāti Social–Demokraten (20.1.17. 5. lp.) ir publ. brīvprātīgās strēlnieces Līnas Cankas attēlu ar paskaidrojumu: „Kāda latviešu varone, trīsreiz ievainota kaŗā kā kareivis krievu pusē”; kā izņēmums jāmin angļu The Daily Chronicle (18.1.17.), kas atzīmē latviešu kareivju izcilās kaujas spējas un The Graphic (18.1.17.), kur publ. 7 attēli no latv.strēlnieku dzīves (par to referē Jaunākās Ziņas, 29.1.17. nr. 29, 3. lp).

 

[69] Skat., piem., Helge Almquist (red.), Ur världshistorien, IX, J.A. Lindblads förlag Uppsala 1934, 130.-131. lp.

 

[70] Skat., piem., C.O. Nordensvan, Världskriget 1914-1918, Åhlen & Åkerlunds förlags A.-B. Stockholm 1922, 314. lp. (ļoti provāciskais pensionētais zviedru ģenerālmajors N. gan piemin latviešus, bet nepaskaidro viņu lomu šajās kaujās. Viņš arī pārspīlē latviešu spēku apmērus, latviešu divīzijas vietā runādams par latviešu korpusu).

 

[71] Bangerskis, op.cit., I, 375.-376. lp.

 

[72] Vācietis, I, 4. lp. vai PAP, 303. lp.; Vācieša pulka strēlnieks Jūlijs Balodis alias padomju rakstnieks Jūlijs Juliāns 1917. gadā rakstīja par Tīreļpurvā kritušajiem: „(...) tikai puķes, sarkanās puķes augs uz viņu asinīm slacītām vietām...” Skat. „Nāves tīrelī”, BrS, 10.12.17. nr 40 (147), pielik. 2. lp.

 

[73] R.H. Bruce Lockhart, British Agent, G.P. Putnam’s Sons New York and London 1933, 330. lp.

 

[74] Vācietis, I, 47. lp. vai PAP, 112. lp.; cf Kapteinis J. Dombrovskis, „5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 1917. gada janvāŗa kaujas”, LSki, VI, 2944.-2945. lp.; skat. arī Zmg., „Palkavnieks Vācietis”, Jaunākās Ziņas, 28.1.17. nr.28, 1. lp.

 

[75] Plkv. J. Ceplīša vēstule autoram, 20.1.58., 3. lp.; cf E. Mednis, „Kā strēlnieki iebrida ugunī”, M.G., 109. lp.

 

[76] Kapt. Pēteris Grinvalds, „Manas strēlnieku laiku atzīmes”, LSki, VI, 2925. lp.; skat. arī Bangerskis, op.cit., I, 381. lp. un A. Plensners, „Pulkvedi Briedi pieminot”, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Münster 1963, nr 4, 14. lp.

 

[77] Līdums, 1917, nr 8, cit. pēc DzA, 18.1.17, nr 5, 3. lp.

 

[78] Skat. ievadrakstus DzA, 4.1.17, nr 1, 1. lp. un 11.1.17. nr 3, 1.-2. lp.

 

[79] DzA, 18.2.17. nr 14., 1. lp.

 

[80] Par to tuvāk skat. U. Ģērmanis, op.cit., JG, nr 59, 12.-13. lp. vai idem, op.cit., Res Baltica, 32., 35.-36. lp.

 

[81] J. Rainis, „Atskats uz kādu neizdevušos sabiedrisku mēģinājumu”, Jaunais Vārds, 5.2.17. nr 30, 1. lp.; šo rakstu atrefer. arī DzA, 15.2.17. nr 13, 1.-2. lp.