JG84-86 Uldis Ģērmanis. Zemgaliešu komandieris. IX Februāŗa revilūcija un armijas polītizēšana

Uldis Ģērmanis

ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

IX FEBRUĀŖA REVOLŪCIJA UN ARMIJAS POLĪTIZĒŠANA

„Oficieri bij tikai intellektuālais, vadošais faktors, materiālais un techniskais kaujas faktors bij strēlnieki. Kaujas spēja uzglabājas, ja abi šie faktori strādā kontaktā.”

Vācietis, I, 62. lp.

Gadu desmitiem ne mazums ļaužu bija strādājuši, cīnījušies un upurējušies, lai revolucionārā ceļā pārveidotu cara koloniālo impēriju. Bez tam kaŗalaikā vācu nauda ar A. Keskülas un Dr. A. Helfanda alias Parvus starpniecību bija iepludināta gan revolucionārajā, gan dažās nacionālās atbrīvošanās kustībās (skat. VII nod.). 1916. gada janvārī Pēterpilī un Nikolajevā arī notika lielāki streiki, kuŗu organizēšanā bija piedalījušies Parvus aģenti. Bet kad šie streiki neizvērsās revolūcijā, kā Parvus bija cerējis, viņa akcijas vācu ārlietu ministrijā stipri kritās, un šī iestāde jūtami samazināja subsīdijas subversīvajai darbībai Krievijā. [1]

Revolūcija Pēterpilī izcēlās tādā brīdī, kad neviens to negaidīja. [2] Kā pavasaŗa vētra tā nedēļas laikā izārdīja sakurtējušo veco režīmu. Nebija daudz tādu, kas nožēloja patvaldības krišanu. Šī pārsteigumiem bagātā nedēļa pēc vecā stila datējama no 1917. gada 23. februāŗa līdz 2. martam, pēc jaunā stila – no 8. līdz 15. martam. Tāpēc vēstures literātūrā mēdz runāt gan par februāŗa, gan par marta revolūciju. Šo lielo notikumu dalībnieki, protams, runāja vienīgi par februāŗa revolūciju, jo Gregorija kalendāru jeb jauno stilu Krievijā ieviesa tikai sākot ar 1918. gada 14. (1.) februāri.

Mēs joprojām nezinām nevienu šīs revolūcijas vadoni. Nelegālo kreiso partiju redzamākie vīri tai laikā atradās vai nu trimdā, vai arī izsūtījumā un cietumā. Februāŗa revolūcija bija ne vien spontāna, bet arī anonīma. Tās raksturīgākā iezīme bija – sajukums. Savā pirmajā legālajā numurā, kas dažas dienas pēc patvaldības gāšanas iznāca pašā notikumu centrā Pēterpilī, LSD laikraksts Cīņa deva šādu atskatu uz revolūcijas norisi:

Revolūciju izsauca bads. Partija bija par vāju pat lai dotu lozungus, zem kuŗiem vest kustību. Nevar būt runas par to, ka viņa masas būtu iekustinājusi uz galīgo cīņu. Viņa pēdējā laikā pēc neskaitāmiem biedru (...) arestiem bija pilnīgi noasiņojusi. Dezorganizācija bija briesmīga, sevišķi pirmās kustības dienās, ko izmantoja sev par labu dažādi oportūnistiskie virzieni. (...) 23. februārī pat nebija vispārēju uzsaukumu. Tos izlaida tikai atsevišķi rajoni. (...) rajoni un atsevišķi biedri rīkojās uz savu roku. Tikai ap 27. un 28. februāri sākās organizatoriskā darbība partijas masās. [3]

Zināma dezorientācija bija manāma arī polītisko trimdinieku vidū. Latviešu sociāldemokrats aizsardzībnieks Fēlikss Cielēns, kas tai laikā uzturējās Šveicē, atzīmē savos memuāros, ka pat tāds revolūcijas stratēgs kā Ļeņins pašā sākumā domājis, ka Pēterpilī norisinājies militārs apvērsums, ko organizējuši krievu ģenerāļi un mantīgā buržuāzija saziņā ar angļu vēstnieku Bjukenenu (Buchanan), lai aizkavētu separātu mieru starp Krieviju un Vāciju. [4] Taču drīz vien arī skeptiķiem kļuva skaidrs, ka notikusi demokratiska revolūcija.

Padomju vēsturnieku apgalvojums, ka „bolševiku iedvesmota, strādnieku un kareivju masu sacelšanās Petrogradā iznīcināja carismu,” [5] ir tikai viena no daudzajām vēlāka laika maldu konstrukcijām šajā pētīšanas nozarē.

No revolūcijas jūkļa izveidojās t.s. divvaldība (dvoevlastie) – vājā liberālā Pagaidu valdība un ietekmīgā Pēterpils strādnieku un kareivju deputātu padome (Petrosovet), kuŗā pilnīgi dominēja mazinieki un sociālrevolūcionāri. Šīs padomes Izpildu komitejā bija tikai divi lielinieki; viens no tiem bija latviešu lielinieku vadonis advokāts Pēteris Stučka (dzejnieka J. Raiņa svainis), kuŗu tur ievēlēja kā LSD pārstāvi. [6] Viņš kļuva tieslietu tautas komisārs Ļeņina pirmajā valdībā.

Saskaņā ar sociālistu dogmatiskajiem uzskatiem par vēsturiskās jeb sabiedriskās attīstības likumiem, februāŗa revolūcija bija pilsoniska, kādēļ sociālistiem neklājās tieši piedalīties valdības darbā, ko viņi atstāja pilsonisko polītiķu rokās. Bet „revolūcionārajai demokratijai” ar Petrosoveta palīdzību bija jāstāv nomodā par revolūcijas ieguvumiem, jāuzmana un jāietekmē Pagaidu valdības darbība. No otras puses šāda nostāja kā nekā nozīmēja „kapitālistu valdības” atbalstīšanu. Nav brīnums, ka Ļeņins bija sašutis. Šādas runas un rīcība viņa uztverē nebija nekas vairāk kā murgi un māņticība. Taču lielinieku vadonis un skolotājs atradās tālu prom no polītisko notikumu skatuves. Telegrammā zviedru kreiso sociālistu laikrakstam Politiken, kas publicēta 22. martā, viņš steidzās deklarēt: „Mūsu taktika – absolūta neuzticība /valdībai/ (...) Proletariāta apbruņošana (...) Nekāda tuvināšanās citām partijām. Ļeņins.”

Pagaidu valdība pasludināja pilnīgu polītisku amnestiju un vārda, preses un sapulču brīvību. Tika atzītas darba ņēmēju tiesības streikot un atcelti reliģiozie un nacionālie ierobežojumi, kas tomēr vēl nenozīmēja, ka ir atzītas nekrievu tautu pašnoteikšanās tiesības. Pagaidu valdība arī apsolīja sasaukt Krievijas Satversmes sapulci, kas ievēlama vispārējās, tiešās, vienlīdzīgās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Līdz ar to iesākās vienīgais demokratiskais periods Krievijas vēsturē, kas ilga astoņus mēnešus.

Kaut arī vietumis varēja manīt zināmas bažas un nemieru par turpmāko notikumu attīstību, vispārējais noskaņojums bija gaišs un cerību pilns. Demokratiskās un sociālistiskās aprindas bija ārkārtīgi aizgrābtas un pacilātas par neasiņaino revolūciju, un progresīvie rakstnieki gan Krievijā, gan ārzemēs sacerēja par to jūsmīgas vārsmas. Tā, piemēram, zviedru kreisais sociālists T. Nērmans (Ture Nerman) skandēja:

Nu saule lec austrumu malā –
Tur jānāk tai bij galu galā! [7]

ASV vēstnieks Frēnsiss (David R. Francis) jau 22. martā paziņoja, ka viņa valdība atzīst jauno režīmu. „Old Francis”, kuŗa izdarības viņa franču un angļu kollēgas Pēterpilī bieži vien vēroja un kommentēja ar zināmu humoru, bija bez gala lepns, ka aizsteidzies tiem priekšā. Tikai pēc divām dienām jaunās varas pārstāvji saņēma līdzīgas notas no Francijas, Anglijas un Italijas. [8] Antantes valstis cerēja, ka Pagaidu valdība paliks uzticīga Krievijas militārajām saistībām un enerģiski turpinās piedalīties kopīgajā cīņā pret Vāciju un tās sabiedrotajiem. Bet arī ķeizariskajai Vācijai bija savas, diezgan labi pamatotas cerības, ka subversīvajā darbā ieguldītie līdzekli un nodibinātie sakari tagad tiešām palīdzēs atslogot Vācijas sasprindzināto militāro situāciju. Dr. A. Helfanda (Parvus) akcijas Berlīnē atkal manāmi cēlās.

21. martā vācu sūtnis Kopenhāgenā grāfs Brokdorfs-Rancaus (Ulrich von Brockdorff-Rantzau) ziņoja ārlietu ministrijai, ka Dr. Helfands skatoties optimistiski uz polītisko attīstību Krievijā tuvākajā nākotnē: tur vispirms sagaidāma cīņa starp mēreni liberālo un sociālistisko virzienu, kuŗā pēdējais neapšaubāmi gūs virsroku; tas savukārt novedīs pie miera, ko vēlas arī krievu kareivju masas. Tiklīdz polītiskā amnestija būs stājusies spēkā, radīsies iespēja nodibināt tiešus kontaktus ar sociālistiem un ar panākumiem vērsties pret pilsoniskajiem ministriem Miljukovu un Gučkovu, kas vēlas turpināt kaŗu. [9]

Vācu sociāldemokratam Ādolfam Milleram (Adolph Müller) adresētā rakstā 22. martā Parvus izklāstīja savas ieceres, kuŗas viņš cenšoties īstenot „durch unsere Parteifreunde in Russland”.Tur starp citu minēti šādi uzdevumi: apbruņot strādniekus, sarīkot publisku tiesas procesu pret caru, dinastiju un gāzto valdību, lai uzturētu naidu pret veco režīmu, tūlīt proklamēt republiku, sasaukt Satversmes sapulci, sadalīt kroņa un muižnieku muižas zemniekiem, noteikt astoņu stundu darba dienu, panākt mieru, atbrīvot vācu un austriešu partijas biedrus no krievu gūsta. [10] Parvus jo sevišķi ieteica vācu valdībai atturēties no jebkādas militāras ofensīvas krievu frontē, lai revolūcija Krievijā varētu „loģiski attīstīties” un lai tur neradītu patriotisku noskaņojumu. [11]

Vācijas polītikas noteicēji arī tiešām izvēlējās šādu taktiku, ar ko, protams, nav teikts, ka Parvus ieteikumiem šai gadījumā bija izšķirīga nozīme. Bez tam ārlietu ministrija 1. aprīlī pieprasīja no finanču ministrijas (das Reichsschatzamt) vēl 5 milj. marku polītiskiem nolūkiem Krievijā; šie līdzekļi arī tika piešķirti pēc divām dienām. [12] Ap to pašu laiku valsts kanclers (Theobald von Bethmann-Hollweg) deva norādījumus vācu sūtnim Bernē stāties sakaros ar krievu revolucionāriem Šveicē un piedāvāt viņiem transitu caur Vāciju uz mājām. [13] Bet tas bija Ļeņins, kas izstrādāja noteikumus šādam braucienam. Un vācu ķeizariskā valdība tos akceptēja.

Pagaidu valdības proklamētās pilsoniskās tiesības un brīvības deva patvaldības laikā apspiestajām nelegālajām kreisajām partijām un nekrievu tautu nacionālajām kustībām vēl nekad nepiedzīvotas darbības iespējas. No tā brīža polītisko dzīvi Krievijā galvenokārt noteica šo divu spēku neatlaidīgie centieni līdz pamatiem pārveidot krievu koloniālo impēriju. Dažos atsevišķos gadījumos radikāli revolucionārais un nacionālais strāvojums sadarbojās savā starpā, bet pa lielākai daļai tie uzstājās kā konkurenti un apkaŗoja viens otru. Abu virzienu kadri rekrūtējās lielā mērā no neapmierināto, nospiesto nekrievu tautu locekļiem; tādēļ, kā minēts, pāriešana no vienas nometnes otrā nebija nekas neparasts. Renegāti parasti bija vai nu dedzīgākie internacionālisti, vai aizrautīgākie nacionālisti. Tie, kas pakāpeniski mainīja savus polītiskos uzskatus, izveidojās vai nu par mēreniem demokratiskiem sociālistiem, vai par sociālliberāļiem.

Savā darbā par krievu revolūcijas vēsturi Trockis polemizē ar tiem reakcionārajiem krievu autoriem, kas ar sašutumu norāda uz milzigo nekrievu pārsvaru Petrosoveta izpildu komitejā, t.i. uz daudzajiem žīdiem, gruzīniem, latviešiem, poļiem u.c. Pēc viņa domām ir gluži dabiski, ka tie, kas agrāk bijuši apspiesti, izrāda vislielāko gatavību uzņemties jaunus uzdevumus tautas masu dienestā. Bet viņš piebilst: „Nicht die Fremdstämmigen führen die Revolution, sondern die Revolution benutzt die Fremdstämmigen (...)” [14]

Trocka elegantais formulējums tomēr ir tikai daļēji pareizs. Protams, nekrievi izdarīja nesamaksājamus pakalpojumus „revolūcijas padziļināšanā”, bet vairākām nekrievu tautām tai pašā laikā izdevās īstenot savus nacionālos mērķus un, veiksmīgi izmantojot revolūcijas radīto polītisko situāciju, tās ieguva pilnīgu nacionālu neatkarību. Līdz ar marta revolūciju sākās īsts nekrievu tautu pavasaris Krievijā jeb cīņa par nacionālo atbrīvošanos. Tā kā latviešu nacionālās ideoloģijas attīstību revolūcijas laikā esmu attēlojis atsevišķā darbā, [15] tad šeit tikai īsumā aprādīšu tās raksturīgākās iezīmes un izpausmes.

Kurzemes okupācija un kaŗa postijumi, krievu Ziemeļu frontes izveidošanās latviešu territorijā un pastiprinātā militārā cenzūra piefrontes joslā, mobilizācija, Rīgas lielāko rūpniecības uzņēmumu un strādnieku evakuācija, ārkārtīgi plašā bēgļu kustība, kas aizrāva sev līdz lielu daļu latviešu intelliģences – visi šie apstākļi ļoti negatīvi bija ietekmējuši latviešu sabiedriski polītisko un kulturālo darbību viņu dzimtenē. [16] Latviešu pilsoņu aprindās jaunās polītiskās situācijas radītās iespējas visātrāk aptvēra tie demokrati, kas pulcējās ap Dzimtenes Atbalsi Maskavā. Ziņojumu par revolūcijas uzvaru šis laikraksts iespieda 17. (4.) marta ar milzīgu virsrakstu „Lai dzīvo brīvā Latvija!”, aicinot latviešus nekavējoties radīt kopēju polītisku centru, kas izteiktu visas tautas gribu un īstenotu Latvijas autonomiju” 21. (8.) martā DzA precizēja šo prasību: jāsasauc Latvijas Satversmes sapulce, un Krievija jāpārveido par (demokratisku) republiku federāciju. Turpat jūsmīgos vārdos cildināta revolūcija: „Visur augsti plivinās sarkanais karogs (...) iet bojā visstiprākais reakcijas atbalsts Eiropā.”

Pārējie latviešu pilsoniskie laikraksti, kas iznāca dzimtenē vai tās robežu tuvumā, neuzrādīja tik lielu revolucionāru un nacionālu sparu. Aktīvākais no tiem bija Līdums Valkā, kas 21. (8.) martā arī mudināja latviešus dibināt centrālu polītisku orgānu. Jaunākās Ziņas Rigā turpretī vēl veselu nedēļu pēc revolūcijas uzvaras publicēja vienīgi oficiālos ziņojumus no Pēterpils, Ziemeļu frontes virspavēlnieka un 12. armijas komandieŗa uzsaukumus. [17]

Lai aktivizētu polītisko dzīvi Latvijā bija nepieciešams, lai vismaz daļa no izkliedētās latviešu intelliģences atgrieztos dzimtenē. Dzimtenes Atbalsī tāpēc 18. (5.) aprīlī parādījās aicinājums „Uz Latviju!”, ko bija sarakstījis viens no šī laikraksta redaktoriem, Ernests Blanks. Līdzīgas domas tai laikā pauda arī lielinieciskā Cīņa. Pavasaŗa mēnešos notika zināma repatriācija, kas it īpaši papildināja LSD kadrus Latvijā.

Latviešu pilsoņu redzamākās vaditājas personas – Valsts domes deputāti J. Goldmanis un J. Zālītis, tāpat kā bēgļu Centrālkomitejas priekšsēdis J. Čakste, 1917. gada martā nespēja pietiekami ātri sekot notikumu attīstībai un nostāties nacionālās cīņas priekšgalā. Pirmo nedēļu pēc apvērsuma deputāti izturējās pilnīgi pasīvi. Tikai sākot ar 24. (11.) martu latviešu laikrakstos (Rīgā un Valkā – dienu vēlāk) parādījās viņu uzsaukums tautiešiem, kas bija sacerēts ļoti piesardzīgi, un kuŗu skarbi kritizēja kā nacionālisti, tā sociāldemokrati. Ļoti bālu un pieticīgu deklarāciju par latviešu polītiskajiem centieniem zviedru presei 17. martā deva (publ. 19. martā) arī J. Čakste, kas tai laikā bija ieradies Stokholmā. [18] Šie vīri izteica kūtrāko un piesardzīgāko pilsoņu aprindu uzskatus un tādā kārtā nevis vadīja nacionāli polītisko attīstību, bet vilkās tai nopakaļ. Revolūcijas apstākļos tas kļuva par lielu kavēkli un apgrūtinājumu polītiskajā sacensībā ar latviešu radikāli revolucionāro virzienu, kas jau no paša sākuma uzstājās daudz drosmīgāk un mērķtiecīgāk.

Līdz februāŗa revolūcijai latviešu pilsoņiem nebija savu polītisko partiju, jo par tādām nevar uzskatīt tās efēmerās organizācijas, kas palaikam izveidojās sakarā ar Krievijas Valsts domes vēlēšanām. Tāpēc viņi atradās daudz sliktākās izejas pozicijās nekā latviešu sociāldemokrati, kuŗiem bija ilga pieredze polītiskajā ciņa, organizatoriskajā un propagandas darbā. Sociāldemokrati bija vadījuši 1905. gadā plašo revolucionāro cīņu Latvijā, un viņu partija, kaut nelegāla, bija vispār pazīstama tautā. LSD gan bija stipri cietusi no vajāšanām reakcijas laikmetā pēc 1905. gada un zināmā mērā arī frakciju strīdos, bet revolūcijas uzvara pavēra tai vislielākās iespējas polītiskai darbībai, kuŗai sākumā tikpat kā nebija konkurences. Jaunajā polītiskajā situācijā LSD popularitāti jo sevišķi veicināja tas, ka tā bija noteikti revolucionāra un marksistiska partija. Kā apspiesta un izmantota tauta latvieši ar maz izņēmumiem bija predestinēti revolucionāri; „latvietis” un „revolūcionārs” tai laikā bija gandrīz identiski jēdzieni. Bet marksisms, galvenokārt vulgārizētā formā („vulgārmarksisms”), bija kopš 1890-tajiem gadiem izplatījies lielā latviešu intelliģences daļā un jo sevišķi plašajos pusintelliģences slāņos, stipri ietekmēdams debates par sabiedriskiem, vēsturiskiem un literāriem jautājumiem. [19]

Ja LSD darbībā Latvijā pirmajā laikā pēc februāŗa revolūcijas bija vērojamas svārstības un mazinieku ietekme, tad savu legālo darbu Pēterpilī un Maskavā partija uzsāka lielinieku vadībā, kaut arī sadarbībā ar internacionālajiem maziniekiem, LSD galvenie laikraksti bija Sociāldemokrats Maskavā un Cīņa Pēterpilī; sākot ar 26. (13.) aprīli Cīņa kļuva partijas CK oficiālais izdevums, bet no 26. (13.) maija šis laikraksts sāka atkal iznākt Rīgā. Lielinieku rokās jau kopš 1914. gada atradās partijas CK (skat. V nod.), un turpmākajos mēnešos tiem izdevās savai ietekmei pakļaut visu strauji augošo LSD.

Latviešu mazinieki, kas negribēja pakļauties llelinieciskajai LSD CK, sāka 1917. gada 5. aprīlī (23. martā) izdot Pēterpilī Strādnieku Avīzi, mēģinādami konkurēt ar Cīņu latviešu evakuēto rūpniecības strādnieku vidū. Kad zuda cerības atgūt vadību vienotas partijas CK, šie mazinieki 1917. gada jūnijā izveidoja savu organizācijas centru, bet septembrī – paši savu mazinieku partiju kā Krievijas sociāldemokratiskās strādnieku partijas (mazinieku) autonomu organizāciju. [20] Šķelšanās latviešu sociāldemokratiskajā kustībā nobeidzās ar to, ka arī internacionālie mazinieki, kas bija LSD biedri, 1917. gada septembrī Rīgā uzsāka patstāvīgu polītisku darbību; 1918. gada maijā viņus izslēdza no LSD, un tā paša gada jūnijā viņi Rīgā atjaunoja neatkarīgo LSDSP (izmainot nosaukumā vārdu „Latviešu” ar „Latvijas”). [21] Šajā partijā tad ieplūda arī mazinieki, kas atgriezās no Krievijas.

Nelielā, bet nacionālās polītiskās ideoloģijas laukā nozīmīgā, 1903. gadā dibinātā Latviešu sociāldemokratu savienība (skat. IV nod.), 1913. gadā pārveidojās par Latvijas revolucionāro sociālistu partiju – LRSP. [22] 1917. gada aprīlī (martā) tā uzsāka legālu darbību Rīgā: no jauna izveidoja partijas organizāciju, [23] un no 14. (1.) maija sāka izdot savu laikrakstu Darba Tauta (1919. gadā LRSP izdeva laikr. Uz Priekšu). Tās kodols bija radikālās intelliģences pārstāvji, kas nebija apmierināti ar LSD dogmatisko ievirzi un tās nostāju nacionālajā jautājumā. 1920. gadā revolucionārie sociālisti izbeidza darboties, daļai biedru pieslienoties kreisā spārna pilsoņu partijām, daļai – pārejot LSDSP rindās.

Latviešu pilsoņu polītiskās partijas izveidojās laika posmā no 1917. gada marta beigām līdz maijam. [24] Rīgā nodibinājās Latvijas radikāldemokratiskā partija, [25] par kuŗas orgānu kļuva Jaunais Vārds, Latvijas republikāņu partija, [26] kuŗas vadībā bija daži pazīstami advokāti (G. Ķempelis, A. Zēbergs) un Latvijas demokratiskā partija, [27] kuŗai bija arī aktīva biedru grupa Pēterpilī (Dr. philos. P. Zālīte, J. Kukurs u.c.), kas lielā mērā rekrūtējās no turienes laikraksta Jaunā Dienas Lapa aprindām. 12. jūlijā (29.6.) demokrati sāka Rīgā izdot savu partijas laikrakstu Jaunais Laiks, kur diezgan plaši atreferēta arī strēlnieku organizāciju darbība. Tās bija nelielas liberālas partijas ar ļoti līdzīgām radikāli demokratiskām programmām.

Vistālāk nacionālajās prasībās gāja Latviešu nacionāldemokratiskā partija (LNDP), ko nodibināja Maskavā tās aprindas, kas pulcējās ap laikrakstu Dzimtenes Atbalss. LNDP Maskavas nodaļas izpildu komitejā darbojās Dzimtenes Atbalss redaktori J. Bankavs un K. Upītis, kā arī apdāvinātais un oriģinālais rakstnieks Linards Laicens, kas no sociālista bija pārvērties par dedzīgu nacionālistu (turpmākajos gados viņš atkal mainīja savu polītisko pārliecību, izceļoja no Latvijas uz Padomju Savienību, kur tika likvidēts 1938. gadā). [28] Pēc februāŗa revolūcijas Laicens sarakstīja savu ievērojamo polītisko brošūru Latvijas valsts, ko 1917. gada maija sākumā (aprīļa beigās) izdeva LNDP Maskavas grupa. Šai rakstā izteiktas un motivētas prasības pēc ļoti plašas polītiskas autonomijas, kas nedaudz vēlāk nopamatotas LNDP programmā. [29] Šī partija attīstīja savu darbību pirmā kārtā daudzo latviešu bēgļu vidū un latviešu kolonijās Krievijā. Taču drīz vien tā noorganizēja arī partijas nodaļas dzimtenē. Tās biedru vidū bija daudz rakstnieku, publicistu un studentu. Jūlijā LNDP Izpildu komiteja (rakstnieks J. Akurāters, publicists E. Blanks, strēlnieku virsnieks S. Staprāns u.c.) pārcēlās, uz Latviju, kur tā Cēsīs sāka izdot partijas oficiālo laikrakstu Brīvā Latvija. Partijas smaguma punkts joprojām atradās Maskavā (LNDP Maskavas nodaļa), kur arī turpmāk iznāca Dzimtenes Atbalss.

Par lielāko pilsonisko partiju izvērtās Latviešu Zemnieku Savienība (LZS), kuŗas oficiālā dibināšanas sapulce notika 12. maijā (29.4.) Valkā. [30] Par tās vadoni kļuva agronoms Kārlis Ulmanis (Latvijas pirmais ministru prezidents), par partijas preses orgānu – Līdums. Viens no LZS veiklākajiem polītiķiem un propagandistiem bija Zigfrīds Meierovics (Latvijas pirmais ārlietu ministrs). No LRSP pie LZS pārgāja izcilais nacionālais ideologs Dr. Miķelis Valters, kas 1918. gadā kļuva pirmais Latvijas iekšlietu ministrs Ulmaņa kabinetā. Viņa brošūru Latviešu zemniecība kā polītiska partija, kur sevišķi uzsvērta prasība pēc plašas polītiskas autonomijas, LZS 1917. gadā Rīgā laida klajā divos izdevumos. Šīs partijas programmā prasīta autonoma Latvijas valsts Krievijas valstu federācijā, aktīvas un pasīvas vēlēšanu tiesības visiem pilsoņiem, kas sasnieguši 20 gadu vecumu, vēlēti un nevis iecelti ierēdņi, plaša vispārēja sociāla apdrošināšana, bezmaksas izglītība visās skolās, muižu konfiskācija un bezzemnieku apgādāšana ar zemi; bez tam prasīts šķirt baznīcu no valsts, atcelt obligātu ticības mācību skolās, atcelt visus netiešos nodokļus, noteikt progresīvu ienākuma nodokli un nepelnītas (īpašuma) vērtības pieaugšanas nodokli u.c. [31]

Varam konstatēt: arī visas cik necik nozīmīgās latviešu pilsoniskās partijas bija ļoti radikālas un revolucionāras partijas, kas savās prasībās dažā ziņā gāja tālāk nekā Rietumeiropas sociālisti. Tikai ļoti šauras konservatīvas aprindas grupējās ap advokāta F. Veinberga vadīto Tautas partiju, kuŗai latviešu polītiskajā dzīvē nekādas ietekmes nebija un arī nevarēja būt.

Latvijas autonomija pēc februāŗa revolūcijas kļuva par vispārīgu demokratisku un nacionālu prasību. Visur tika daudzināts sauklis „Brīvu Latviju brīvā Krievijā”. Taču par tā konkrēto saturu sākumā vēl noteiktas skaidrības nebija, un šo jēdzienu tulkoja dažādi. Mazākais kopējais saucējs visu polītisko virzienu (lieliniekus ieskaitot) prasībām bija: apvienota autonoma Latvija (t.i. Vidzeme, Kurzeme un Latgale) ar plašu demokratiski vēlētu pašpārvaldi, pie kam visas latviešu polītiskās partijas principā iestājās par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Atšķirības dažādajos autonomijas projektos un deklarācijās izpaudās jautājumā par attieksmēm ar Krieviju. Nacionālās ideoloģijas attīstība turpmākajos mēnešos cīņā ar lielinieku sludināto „demokratisko centralismu” notika arvien lielākas patstāvības virzienā, un agrākie autonomijas projekti ātri novecoja.

1917. gada revolūcijai sevišķi raksturīga bija dažādo padomju izveidošanās un to lielā ietekme sabiedriski polītiskajā dzīvē, armijā, valsts un lokālajā pārvaldē. Tai pašā laikā nepārtraukti norisinājās cīņa par varu pašās padomēs.

Latvijā padomju darbībai bija nevien revolucionārs, bet gluži dabiski arī nacionāls raksturs. To noteica vispirms tas vienkāršais apstāklis, ka padomes bija latviešu rokās un darīšanas tur notika latviešu valodā. Bez tam tās centās demokratizēt lokālo pārvaldi un prasīja īstenot Latvijas autonomiju. Tas izraisīja naidu un protestus no agrāk privileģēto krievu (it īpaši ierēdņu) un pie krieviskās kārtības pieradušo cittautiešu (poļu, žīdu) puses. Šajās diskusijās latvieši norādīja, ka viņi tikai prasa ievērot elementārus demokratiskus principus, bet nebūt nevēlas apspiest nacionālās minoritātes savā zemē. [32]

Martā 48 dažādu latviešu organizāciju pārstāvji nodibināja Rīgas sabiedrisko organizāciju padomi, kas iestājās par Latvijas autonomiju un pašvaldības iestāžu demokratizēšanu. Tai pašā laikā LSD Rīgas komitejas iniciatīvā noorganizējās Rīgas strādnieku deputātu padome, kuŗas Izpildu komitejā (Rīgas Iskoradā) sākumā diezgan stipra ietekme bija maziniekiem. Šī padome izdeva savu laikrakstu Ziņotājs, par kuŗa redaktoru kļuva 18 gadus vecais tieslietu students, internacionālais mazinieks Brūno Kalniņš, kas bija arī tūlīt pēc revolūcijas nodibinātās Latvijas sociāldemokratiskās jaunatnes savienības CK priekšsēdis. [33]

Rīgas strādnieku deputātu padome izvērsa propagandu un organizatorisku darbu arī uz laukiem un Rīgas frontē; tā aizstāvēja strādnieku intereses un starp citu panāca astoņu stundu darba dienas ieviešanu. Šī padome, kuŗu vadīja un pārvaldīja latviešu sociāldemokrati, [34] arestēja un izsūtīja uz Pēterpili pirmo Pagaidu valdības komisāru (gubernatoru) Vidzemē, konservatīvo advokātu A. Krastkalnu. [35] Pēc ilgākām sarunām valdība beidzot šai amatā apstiprināja sociāldemokratu Dr. A. Priedkalnu, bet par viņa vietnieku – K. Ulmani. [36] Padomju ietekmē notika arī Rīgas pilsētas domes demokratizēšana, polītiskajām organizācijām un nacionālajām grupām vienojoties par mandātu sadali (jaunas vēlēšanas bija paredzētas augustā); par pilsētas galvu nāca radikāldemokrats G. Zemgals (vēlāk – otrais Latvijas valsts prezidents). [37]

Cīņā par savas zemes autonomiju vislabāk veicās latviešu ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kuŗu territoriju nebija skāris kaŗš un kas paši nebija izkliedēti bēgļu gaitās. Valdības ietekmēšanai Pēterpils garnizona igauņu kaŗavīri kopā ar igauņu strādniekiem un organizācijām sarīkoja 8. aprīlī (26.3.) Krievijas galvaspilsētā grandiozu demonstrāciju, [38] un jau 12. aprīlī (30.3.) valdība piešķīra Igaunijai autonomu satversmi (provinces autonomiju). Šai sakarā Vidzemes jeb Līvzemes (Livland) guberņas ziemeļu daļu, ko apdzīvoja igauņi, apvienoja ar Igaunijas guberņu vienā autonomā pārvaldes vienībā. Vidzemes dienvidu daļa (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi), kur dzīvoja latvieši, paturēja agrāko nosaukumu. Tādā nozīmē tad arī turpmāk lietots Vidzemes nosaukums (tā laika presē un dažos dokumentos reizumis lietots arī apzīmējums Dienvidvidzeme resp. Südlivland).

Latviešu polītiskā situācija bija daudz sliktāka nekā igauņiem. Rietumlatviju (Kurzemi) bija okupējuši vācieši, liela tautas daļa bija izklīdusi bēgļu gaitās, bet Vidzeme un Latgale atradās tiešā frontes aizmugurē, kur bija sakoncentrēts daudz krievu kaŗaspēka. Bez tam latviešu katoļticīgais dienvidaustrumu novads Latgale (no 1629. līdz 1772. gadam to sauca par poļu Vidzemi resp. Polnisch-Livland), kas aptvēra Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķus, bija pievienots Vitebskas guberņai, kur bija pavisam citāda pārvalde nekā „Baltijā”, ar ko tai laikā saprata tikai Kurzemi, Vidzemi un Igauniju (t.s. „trīs Baltijas provinces”). Visi šie apstākļi stipri apgrūtināja latviešu centienus panākt apvienotas Latvijas (Vidzemes, Kurzemes un Latgales) autonomiju.

25. (12.) un 26. (13.) martā Valmierā sanāca Vidzemes zemes sapulce, kuŗā piedalījās ap 440 delegātu no pagastiem, draudzēm, pilsētām un lielākām biedrībām. Par sapulces uzdevumiem referēja K. Ulmanis, pēc kam notika plašas debates par Vidzemes turpmāko pārvaldi, tika pieņemta rezolūcija par Latvijas autonomiju un izvēlēta Vidzemes zemes padome. [39]

Tā kā šī padome nebija izvēlēta vispārējās demokratiskās vēlēšanās, un tur pārsvarā bija zemes īpašnieki, to neatzina ne LSD, ne Rīgas strādnieku deputātu padome. Pēc LSD un Rīgas Iskorada ierosinājuma aprīļa beigās Valmierā notika Latvijas (pareizāk: Vidzemes) bezzemnieku sapulce (kongress), kas pārstāvēja laukstrādniekus, zemes nomniekus, amatniekus un pašvaldību darbiniekus (skolotājus u.c.). Šajā sapulcē manāma ietekme bija maziniekiem. Tā pieņēma rezolūcijas, kur prasīta muižnieku un mācītāju muižu konfiskācija, autonoma Latvija Krievijas demokratiski federatīvā republikā, un izvēlēja Bezzemnieku padomi, kuŗā bija 45 locekļi. [40] Jāpiezīmē, ka šī padome literātūrā dažreiz dēvēta par Latvijas, dažreiz par Vidzemes bezzemnieku padomi; pēdējais apzīmējums, protams, pareizāk raksturo tās sastāvu.

Vidzemes bezzemnieku padome uzsāka sarunas ar Vidzemes zemes padomi, kuŗu Pagaidu valdība bija atzinusi par pagaidu pašvaldības iestādi. 16. (3.) maijā abas padomes panāca kompromisu un nolēma apvienoties vienā kopējā Vidzemes pagaidu zemes padomē (48 zemes īpašnieki un 45 bezzemnieki); apvienojās arī abu padomju prezidiji. [41] Apvienotā padome 20. (7.) maijā Rīgā izlaida uzsaukumu „Brīvās Latvijas pilsoņi!”, kuŗā aicināja iedzīvotājus un organizācijas materiāli atbalstīt tās darbu; tas beidzās ar vārdiem: „Caur pašdarbību un pašpalīdzību – uz tautas pašvaldību!” [42] Vidzemes pagaidu zemes padome noorganizēja vairākas nodaļas jeb komisijas dažādu pašvaldības jautājumu apspriešanai un kārtošanai, un kļuva par centrālo latviešu tautas orgānu neokupētajā Latvijas daļā, kas turpmāk daudz nodarbojās ar autonomijas problēmu.

Maija sākumā Tērbatā sanāca Kurzemes zemes sapulce (delegāti bija Kurzemes bēgļi), kas ievēlēja Kurzemes zemes padomi un izraudzīja J. Čaksti par Kurzemes pagaidu komisāru. Tam, protams, bija galvenokārt deklaratīva nozīme. Autonomijas jautājumā kurzemnieku delegāti pieņēma rezolūciju, kuŗā prasīta autonoma Latvijas valsts Krievijas valstu federācijā. [43] Lielinieki šo padomi neatzina, un augusta sākumā Maskavā izveidoja t.s. Kurzemes pagaidu zemes padomi, kuŗai turpmākajās norisēs tomēr lielākas nozīmes nebija.

Latgales zemes sapulce jeb Latgales kongress (saukts arī par apvienošanās kongresu) notika Rēzeknē 9. un 10. maijā (26. un 27. aprīlī); tur ievēlēja Latgales pagaidu zemes padomi un pieņēma lēmumu par apvienošanos ar autonomu Latviju Krievijas federatīvā republikā, paturot Latgalei īpašas pašvaldības tiesības. Latgales apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi (ar Baltiju) sevišķi enerģiski aizstāvēja latgaliešu kaŗavīru pārstāvji no latviešu strēlnieku pulkiem. [44]

Krievijas pagaidu valdība centās visādā veidā novilcināt un sabotēt nekrievu tautu sākumā visai mēreno un taisnīgo nacionālo prasību īstenošanu; tā parasti atsaucās uz to, ka šādi jautājumi jāizšķir Krievijas Satversmes sapulcei, bet vienmēr atlika tās sasaukšanu uz vēlāku laiku. Pagaidu valdība turklāt pretojās arī tādām reformām, kas viegli bija izdarāmas administratīvā kārtā (piemēram, nacionālās valodas lietošana skolās, guberņu iedalījuma pārkārtošana u.c.). Tas radīja nemieru pret Pagaidu valdību arī polītiski mērenās nekrievu aprindās un radikālizēja nekrievu nacionālos centienus. Kaut gan latvieši vairāk nekā citas nekrievu tautas bija upurējuši mantu un asinis kaŗā pret Vāciju, [45] un viņu strēlnieku pulki bija ieguvuši plašu atzinību un ievērību, valdība izturējās noraidīgi pret latviešu autonomijas prasībām.

Pēc ilgas kavēšanās un kaulēšanās Pagaidu valdība 5. jūlijā (22.6.) beidzot apstiprināja Vidzemes pagaidu pārvaldes likumprojektu, ko publicēja ar nosaukumu Vidzemes pašvaldības likums, [46] bet tā nepieļāva Latgales apvienošanu ar Vidzemi, par ko iestājās visas latviešu polītiskās partijas un zemes padomes. Tāpēc šāda valdības nostāja satrauca plašas latviešu aprindas, un laikrakstos parādījās aicinājumi pievienot Latgali Latvijai revolucionārā ceļā, negaidot un neprasot atļauju Pēterpilij. [47] Taču jau tas vien, ka Latgale un Vidzeme atradās tuvākajā frontes aizmugurē, kur bija novietots daudz krievu kaŗaspēka, padarīja šādu uzstāšanos illūzorisku. Stāvoklis šai ziņā mainījās tikai pēc oktobŗa revolūcijas.

Kā no šī pārskata redzams, pirmajos mēnešos pēc februāŗa revolūcijas latviešu nacionālās prasības nesniedzās tālāk par polītisku autonomiju. Bet jau 1917. gada maijā kā lielinieku, tā nacionālistu presē tika norādīts, ka zināmos apstākļos kaŗa nobeigumā var izveidoties neatkarīga, neitrāla Latvija. Lielinieku vadonis Stučka rakstīja par to 20. (7.) maijā Cīņā, kamēr nacīonāldemokratiskajā Dzimtenes Atbalsī šādas domas izteiktas 26. (13.) maija ievadrakstā.

1917. gada vasaras mēnešos nacionālā ideoloģija strauji attīstījās LNDP aprindās, kas atspoguļojās Dzimtenes Atbalss polītiskajos rakstos. Tās izveidē aktīvākie bija vairāki jaunās paaudzes intellektuāļi (E. Blanks, K. Upītis, L. Laicens), kas agrāk bija darbojušies sociāldemokratu vai revolucionāro sociālistu organizācijās. Ernests Blanks minētajā laikrakstā jau 13. jūnijā (31.5,) atklāti sludināja, ka nepieciešams sadalīt Krievijas impēriju, jo tā esot „nedabisks, tīri nejauši un mechaniski savienots konglomerāts visās valsts nozarēs”. 11. jūlijā (28.6.) viņš uzsvēra latviešu pašnoteikšanās tiesības un paskaidroja: „(...) ja tikai Latvijas prasības pēc suverenitātes būs nobriedušas, mēs pacelsim karogu par Latvijas maksimālo prasību, par suverēnu Latviju (...)” Turpat iespiests L. Laicena raksts, kuŗā viņš aicināja triekt prom no Latvijas „Iekškrievijas tumšos un varmācīgi āziātiskos ierēdņus” un gādāt par to, „lai no skolām tiktu izmesti pārkrievināšanas mēsli uz visiem laikiem”. 18. (5.) jūlijā, kad Dzimtenes Atbalss prasīja revolucionārā cīņā panākt Latgales apvienošanu ar Latviju, tur parādījās LNDP uzsaukums Maskavas latviešiem stāties šīs partijas rindās, kas beidzās ar vārdiem: „Ja jums stāv tuvu Latvijas liktenis, ja jūs gribat panākt viņas neatkarību un patstāvību, tad organizējieties polītiski!”

Tieši tai laikā Maskavā uzturējās Amerikas leišu pārstāvis Dr. J. Šļupa (Jonas Sliupas), kas LNDP Maskavas grupas padomei izklāstīja projektu par kopīgas leišu un latviešu republikas dibināšanu. 21. (8.) jūlijā E. Blanks Dzimtenes Atbalsī publicēja ievadrakstu, kur viņš rezumēja diskusijas šai jautājumā un izteica nacionāldemokratu polītiskos ideālus. Viņš deklarēja: „Mūsu ideāls ir suverēna Latvija. (...) Otrā pakāpe uz leju – Latvijas-Lietuvas republika un trešā pakāpe, vēl zemākā pakāpe – federācija ar Krieviju. Pēc tam nāk Latvijas pašnāvība.” Drīz pēc tam par pilnīgi suverēnu Latviju šai laikrakstā izteicās vēl vairāki citi nacionāldemokratu publicisti, no kuŗiem K. Upītis Latvijas jautājumu apskatīja nevis kā Krievijas, bet kā starptautisku problēmu, kuŗas atrisināšana var notikt vistuvākajā laikā ar rietumu demokratiju atbalstu. [48]

Tātad jau 1917. gada jūlijā un augustā latviešu polītiskā nacionālisma attīstība bija sasniegusi savu augstāko pakāpi, nonākot pie neatkarīgās Latvijas idejas (šis fakts nav agrāk ievērots vēstures literātūrā). Šo ideju paudēji uzskatīja savu mērķi par pilnīgi reālu un lielos vilcienos norādīja, kāds ceļš ejams tā sasniegšanai – latviešiem polītiski jāorientējas uz Rietumu demokratijām. Neatkarības ideju sākumā propagandēja visai šauras latviešu sabiedrības aprindas, bet pie tām piederēja vairāki pazīstami rakstnieki, jaunās paaudzes publicisti, studenti un daži polītiski aktīvi latviešu strēlnieku pulku jaunākie virsnieki. Kā turpmāk redzēsim, no neatkarības idejas deklarēšanas līdz tās īstenošanas pirmajiem organizatoriskajiem priekšdarbiem, kas gandrīz vienlaicīgi sākās Rīgā, Valkā un Pēterpilī, pagāja tikai daži mēneši.

Ārkārtīgi svarīga nozīme februāŗa revolūcijas izraisīto notikumu tālākajā attīstibā bija latviešu lielākajai polītiskajai partijai, lielinieku vadītajai LSD, pie kuŗas līdz 1918. gada maijam piederēja arī internacionālie mazinieki. Viena no tās svarīgākajām problēmām bija: kā savienot internacionālo cīņu par sociālisma uzvaru ar nacionālas atbrīvošanas centieniem latviešu tautā?

LSD UN NACIONĀLAIS JAUTĀJUMS. [49]

Lai saimnieciski atpalikušajā cara Krievijā izdarītu sociālu revolūciju, rūpniecības proletariāta spēki bija daudz par maziem. Studējot potenciālos revolucionārā spēka faktorus, Ļeņins jau ilgi pirms pasaules kaŗa bija skaidri izpratis apspiesto nekrievu tautu (pēc 1897. gada tautas skaitīšanas rezultātiem 57 proc. no Krievijas iedzīvotājiem bija nekrievi) lielo nozīmi cīņā pret carismu. Sevišķi uzskatāmi nekrievu revolucionārais spars bija izpaudies 1905. gada revolūcijā (skat. IV nod.), kuŗas norisei Latvijā Ļeņins sekoja ar sevišķu interesi. [50] Nav šaubu, ka 1905. gada notikumu analizē stipri ietekmēja Ļeņina revolucionārās taktikas izveidi. Nekrievu tautu brīvības tieksmes viņš tad arī centās izmantot, lai panāktu lielinieku nodomu īstenošanu – sociālistiskās revolūcijas uzvaru Krievijā. Tāpēc viņa vadītie lielinieki principā iestājās par tautu pašnoteikšanās tiesībām un dēvēja krievu impēriju par „tautu cietumu”.

Ļeņina ierosmē un pēc viņa norādījumiem J. Staļins arī sarakstīja apcerējumu „Marksisms un nacionālais jautājums”, kas parādījās žurnālā Prosveščenije („Apgaisme”) 1913. gada 3.-5. nr. Tur paskaidrots: „Nācijai ir tiesības būt autonomai. Tai ir pat tiesības atdalīties. Tas tomēr nenozīmē, ka autonomija vai atdalīšanās visur un vienmēr būs izdevīga nācijai, t.i., tās majoritātei resp. strādājošām šķirām (slāņiem).” [51] Nācijas patieso gribu lielinieku uztverē tātad izsaka nevis tās locekļu kopums, bet tikai „strādājošās šķiras”. Praksē, kā to rādīja turpmākie notikumi, lielinieki ar to saprata „apzinīgo proletariātu”, t.i., to proletariāta daļu, kas sekoja lielinieku vadlīnijām.

1917. gada 30. (17.) martā Pravda deklarēja: „Ir nepieciešams galīgi atbrīvot Krievijas daudzās nācijas un tautības.” Šis laikraksts 10. aprīlī (28.3.) publicēja Staļina rakstu „Pret federālismu”. Viņš norādīja, ka Krievijai nederot tāda federatīvā iekārta kā ASV, bet ieteica nacionālo jautājumu atrisināt šādā veidā: 1) tautām, kas apdzīvo Krievijas robežu apgabalus un kas nevēlas palikt Krievijas sastāvā, jādod tiesības atdalīties no šīs valsts; 2) pārējām nekrievu tautām piešķiŗama autonomija vienotas valsts ietvaros. Pēdējais formulējums atbilst lielinieku uzskatam par nepieciešamību organizatoriskā ziņā ievērot „demokratisko centrālismu”, t.i., to visai pretrunīgo principu, pēc kuŗa, kā viņi apgalvoja, bija veidota lielinieku partijas organizācija. Stingri centralizētajai lielinieku partijai, kas no saviem locekļiem un zemākajām partijas instancēm prasīja vislielāko disciplīnu un pakļaušanos, sevišķi pretīga un noraidāma bija doma par federatīvu iekārtu, ko tā apzīmēja par mazinieku un sīkpilsoņu izdomājumu. Pie daudzajiem vēstures ironijas piemēriem pieder arī tas apstāklis, ka padomju valsts vēlāk formāli noorganizējās kā padomju republiku federācija un kā tās Augstākā Padome radās kā ASV kongresa plaģiāts.

Vēl asāk nacionālā jautājuma nozīme tika akcentēta, kad Ļeņins atgriezās no trimdas. Pēc polītiski riskantā ceļojuma caur Vāciju, lielinieku vadonis 13. aprīlī (31.3.) ieradās Stokholmā, kur viņu centās satikt Parvus. Par lielu vilšanos „revolūcijas tirgonim”, piesardzīgais Ļeņins šo priekšlikumu noraidīja; taču arī turpmāk Parvus gādāja, lai vācu subsīdijas caur Stokholmu, kur bija nodibināts lielinieku ārzemju birojs, ieplūstu Ļeņina partijas kasē. [52] 16. (3.) aprīļa naktī Ļeņins iebrauca Pēterpilī, kur viņa sagaidītāju vidū bija arī LSD Prometeja rajona pārstāvji ar savu karognesēju priekšgalā. 19. (6.) aprīlī Cīņa publicēja jūsmīgu aprakstu par šo notikumu, apzīmējot Ļeņinu par „revolucionāro strādnieku un zaldātu ilggadējo vadoni un skolotāju” (vēlāk šādā veidā tika godināts arī Staļins, tikai bez sajūsmas). Klusībā jūsmoja arī vācieši, un jau 21. aprīlī ārlietu ministrijas sakaru virsnieks virspavēlnieka galvenajā mītnē (Grosses Hauptquartier) ziņoja ārlietu ministrijai: „Ļeņina ierašanās Krievijā sekmīga. Viņš strādā tieši tā, kā mēs būtu vēlējušies.” [53] Ar to, protams, bija domāta Ļeņina pretkaŗa propaganda, kas vairoja cerības uz separātu mieru ar Krieviju.

Tūlīt pēc ierašanās Pēterpilī Ļeņins sarakstīja savas „aprīļa tezes” par proletariāta uzdevumiem Krievijas revolūcijā, kur izteikts arī viņa viedoklis nacionālajā jautājumā. Šajās tezēs viņš asi uzbruka Pagaidu valdībai, norādot, ka tā turpina carisma imperiālistisko polītiku:

Tā apstiprināja šos līgumus /ar rietumu sabiedrotajiem/, kuŗus bija noslēdzis carisms, kas gadsimtiem ilgi laupījis un apspiedis vairāk tautu nekā citi tiranni un despoti – carisms, kas ne tikai apspiedis lielkrievu tautu, bet arī aptraipījis tās godu un maitājis šo tautu, padarot to par citu tautu bendi. [54]

Ļeņins tālāk deklarēja:

Nacionālajā jautājumā proletāriskajai partijai vispirms jāprasa, lai tiktu pasludināta un nekavējoties realizēta pilnīga brīvība atdalīties no Krievijas visām nācijām un tautībām, ko apspieda carisms un kas varmācīgi bija pievienotas vai varmācīgi tika turētas valsts robežās, t.i., anektētas. (...) Pilnīga atdalīšanās brīvība, visplašākā vietējā (un nacionālā) autonomija, sīki izstrādātas mazākumtautību tiesību garantijas – tāda ir revolucionārā proletariāta, programma. [55]

Bet šais tezēs Ļeņins arī uzsvēra, ka proletariātam ir izdevīgi radīt pēc iespējas lielāku valsti; taču lielinieku partija negrib to panākt ar vardarbību, bet „vienīgi ar visu nāciju strādnieku un darbaļaužu masu brīvu, brālīgu savienību.”

Lielinieku partijas VII konference 1917. gada maijā (24.-29.apr.) noraidīja Bucharina un Pjatakova šovinistiskos iebildumus pret Ļeņina tēzēm nacionālajā jautājumā (par to konferencē referēja Staļins) un tās apstiprināja. [56] Latviešu lielinieku delegāti, kā krietni internacionālisti, šai gadījumā no balsošanas atturējās.

Izveidojās visai dīvaina spēle: Ļeņins piedāvāja nekrieviem pilnīgu neatkarību, bet, kā to varēja sagaidīt, nekrievu lielinieki, lai neskaldītu proletariāta spēkus cīņā pret imperiālistisko kapitālismu, atsacījās no augstsirdīgā piedāvājuma. Viss norisinājās gluži kā tādās viesībās, kur ielūgtie (apzinīgie) viesi negrib izputināt pārāk devīgu mājas tēvu un tādēļ ir atturīgi piedāvāto labumu baudīšanā.

Tomēr nav šaubu, ka latviešu un citu nekrievu lielinieku vadoņi piedalījās šajā taktiskajā spēlē labā apziņā, ka kalpo cēlam un lielam mērķim – visu cilvēku un tautu vienlīdzībai un brālībai. Ļeņina tuvāko līdzstrādnieku skaitā vienmēr bija daudz nekrievu (žīdi, latvieši, kaukāzieši u.c.); šajā internacionālajā sabiedrībā grūti kādam bija iedomāties, ka Krievijas lielinieku partijā varētu izperināties lielkrievu šovinisms. Kādēļ tad prasīt atdalīsānos no valsts, kur visas tautas būs vienlīdzīgas un brīvas. Bez tam lielinieku gala mērķis taču bija globāla komūnistiska sabiedrība, kur nacionālās atšķirības būs izzudušas.

Bet apspiesto Krievijas tautu nacionālā kustība tai pašā laikā piedzīvoja īstu pavasaŗa atmodu. Norādot uz citu tautu centību un sasniegumiem nacionālajā cīņā, dažādo tautu aktīvisti mudināja paši savus kadrus uz lielāku dedzību un piepūli. Latviešu nacionāldemokrati nodibināja arī sakarus ar žīdiem, ukraiņiem, muhamedāņiem u.c., sūtot delegātus uz viņu sapulcēm un kongresiem. [57] Bez tam nekrievu tautu nacionālās prasības, kā jau minēts, saduŗoties ar Pagaidu valdības pretestību, strauji radikālizējās.

Pēc LSD lielinieciskās vadības un vispār lielinieku domām atbrīvošanās kustības, kas aicināja tautas uz nacionālu vienību, apdraudēja proletariāta internacionālo sadarbību un kavēja revolucionārās sociāldemokratijas cīņu par cilvēces atbrīvošanu no kapitālisma važām. Tāpēc latviešu lielinieki presē un mutvārdu aģitācijā neatlaidīgi centās izskaidrot savu viedokli nacionālajā jautājumā, bieži atkārtodami lozungu: „Nevis tautisku apvienību, bet šķiru cīņu!” Viņi norādīja, ka svarīgākie un aktuālākie uzdevumi pašlaik ir izbeigt imperiālistisko kaŗu un nodrošināt sociālisma uzvaru, jo līdz ar to būs likvidēta arī nacionālā apspiestība. Viņi nosodīja maziniekus (it īpaši dzejnieku J. Raini), kas prasīja nekavējoties atrisināt nacionālo jautājumu, apzīmēdami tos par „nacionālsociālistiem” (šādu epitetu Cīņas slejās izpelnījās arī zviedru sociāldemokratu vadonis Brantings). Ļoti spējīgais orators un publicists Jūlijs Daniševskis (pseud.: J. Pakalns) 21. (8.) martā šādā veidā rezumēja Cīņā lielinieku viedokli:

(...) pirms atrisināms sociālais jautājums, pēc tam nacionālais. Jeb labāk: līdz ar sociālo jautājumu atrisināsies arī nacionālais jautājums. (...) Šķiru cīņā proletariāts atsvabinās sevi, tautas, visu cilvēci (...) Un līdz ar internacionālā proletariāta uzvaru būs galīgi izbeigta tautu apslaktēšanās.

Kaut gan pasaules kaŗa izcelšanās un norise rādīja, ka nekāds „internacionāls proletariāts” neeksistē, lielinieku frazeoloģiju tas neietekmēja.

Latviešu lielinieku vadonis Pēteris Stučka izskaidroja nacionālo jautājumu Cīņas 23. (10.) marta ievadrakstā „Latvija un Krievija”. Atzīdams tautu pašnoteikšanās tiesības, viņš aprādīja, ka maza neatkarīga valsts nebūtu izdevīga un aicināja uzticēties krievu biedriem: „Mēs ticam no visas sirds, ka mūsu demokratiskajām brīvībām, arī cik tālu tas zīmējas speciāli uz mūsu valodu, no Krievijas demokratijas briesmas nedraud.” Viņš tomēr nedomāja, ka cieša Latvijas apvienība ar Krieviju būtu vienīgais un labākais polītiskais atrisinājums. Par to liecina piebilde raksta turpinājumā: „Bet cita lieta, ja no Krievijas iesākušos pārgrozību gala iznākums būtu visas Eiropas apvienotā demokratija.” Pievēršoties aktuālajām debatēm par autonomiju, viņš norādīja uz lielinieku 1913. gadā pieņemto lēmumu:

Vajadzīga plaša apgabala /territoriālā/ autonomija un pilnīgi demokratiska vietējā pašvaldība, pie kam pašvaldīgo un autonomo apgabalu robežas noteic paši vietējie iedzīvotāji pēc saimniecības un dzīves apstākļiem, pēc iedzīvotāju sastāva u.t.t. (...) pilnīgas visu nāciju un valodu līdztiesības bez uzspiestas valsts valodas (...)

Līdzīgi saviem krievu biedriem, latviešu lielinieki asi nostājās pret federatīvu iekārtu Krievijā. Cīņa savā 25. (12.) aprīļa ievadrakstā deklarēja:

(...) varētu saprast buržuāzijas prasību pēc Latvijas pilnīgas atdalīšanas patstāvīgā valstī, ja būtu pierādīts, ka viņas sabiedriskās interesēs vispār un proletariāta cīņas interesēs pēc sociālisma sevišķi būtu šāda atdalīšanās. Bet nekad viņa /apzinīgā strādnieku šķira/ nevar piekrist federācijai un vēl mazāk – tautiskai federācijai.

Tomēr visi latviešu lielinieku intellektuāļi nebija apmierināti ar partijas nostāju nacionālajā jautājumā. Vēlākais Stučkas biografijas autors Pauls Dauge publicēja 10. aprīlī (28.3.) Cīņā rakstu „Internacionālisms un nacionālais indiferentisms”, kuŗā viņš vērsās pret Daniševska apgalvojumu, ka līdz ar sociālo jautājumu atrisināsies arī nacionālais jautājums. Dauge prasīja, lai partija aktīvi iestātos par nedalītu autonomu Latviju ar savu likumdošanas iestādi (tautas saeimu) un piezīmēja:

Biedrs Pakalns (Daniševskis) un viņa piekritēji nāk par vēlu ar savu skaisti skanošo, bet ļoti šauri saprasto internacionālismu, kas tuvāki apskatīts galu galā izradās par vienkāršu vienaldzību pret tautas likteni.

Jāatzīmē, ka arī Stučkas nostāja Latvijas jautājumā bija niansētāka, nekā tas attēlots vēstures literātūrā. 20. (7.) maijā Cīņa publicēja viņa ievadrakstu „Kurzemes aneksijas jautājumā”, kur izteiktas šādas domas:

(...) Biedrs Ļeņins iet tik tālu, ka tieši dod tiesību Kurzemei, zināms, ja grib kopā ar pārējo Latviju – ikkuŗā laikā pavisam atdalīties. Bet arī mēs, Latvijas sociāldemokrati, pielaižam, ja starptautiski sarežģījumi negrozāmi izbīdītu Kurzemes patstāvību kā neitrālas zemes jeb kā brīvostu zemes, tad mēs, zināms, balsotu arī par pārējās Latvijas piedalīšanu patstāvīgai Kurzemei. Bet mēs zinām, ko nozīmē tāda neatkarība /Stučka norāda uz Beļģijas likteni/. Tādēļ mēs arī esam pirmā kārtā par plaši demokratiski pārvaldītu nedalītu Latviju demokratiskā Krievijā, ja ne plašāki – Vakareiropas vai Vispasaules demokratiskā republikā.

Tātad zināmos apstākļos Stučka bija pat ar mieru atbalstīt neatkarīgu, neitrālu Latviju, ja tikai tādā veidā varētu glābt latviešu apdzīvoto territoriju no sadalīšanas.

Kā mazinieku Strādnieku Avīze, tā pilsoniskie laikraksti skarbi kritizēja lielinieku teorijas nacionālajā jautājumā, un it īpaši Dzimtenes Atbalss ar lielu sarkasmu vērsās pret lielinieku kosmopolītiskajām ūtopijām un viņu „demokratisko centrālismu”. E. Blanks šai nacionāldemokratu laikrakstā 2. jūnijā (20.5.) ironizēja, ka latviešu lielinieki, tāpat kā imperiālistiskie krievu kadeti (konstitucionālie demokrati) cīnoties par centralizētu valsts iekārtu, piezīmēdams:

Mūsu lielinieku vientiesīši krievu kadetu profesorus nekad ap stūri neapvedīs, bet gan otrādi (...) Kopīgiem spēkiem viņi grib stūrēt savu kuģi uz centrālizētas valsts satversmi, kur mazās tautas ir kumoss lielo tautu rīklē. Kamēr diskusijas par nacionālo jautājumu turpināja pildīt laikakstu slejas, LSD, kuŗas vadītāji darbinieki pirmajos divos mēnešos pēc revolūcijas atradās Pēterpilī un Maskavā, paveica labu daļu organizatoriska darba uz Krieviju evakuēto latviešu strādnieku vidū: tika rekrūtēti jauni partijas biedri, apkaŗota mazinieku ietekme un vākta nauda partijas presei. [58] Pēterpilī arī 1. aprīlī (19.3.) nodibinājās Latvijas sociāldemokratiskās jaunatnes savienība, kas drīz pēc tam sāka izvērst savu darbību Latvija. [59] Jāievēro, ka krievu sociāldemokratiem jaunatnes organizācijas tai laikā vēl nebija.

No 2. līdz 5. maijam (19.-22.apr.) Maskavā notika LSD un KSDSP latviešu grupu konference, kas apsprieda organizācijas un taktikas jautājumus. [60] Tūlīt pēc tam LSD CK nolēma, ka partijas darbības smaguma punktam jābūt Latvijā. Maija sākumā vairāki CK locekļi tika nosūtīti uz Rīgu; uz turieni pārcēlās arī Cīņa, kas kopš 26. (13.) aprīļa bija partijas CK oficiālais orgāns. Maskavā joprojām iznāca LSD laikraksts Sociāldemokrats, kuŗa uzdevums bija aprūpēt latviešu sociāldemokratu grupas Krievijā.

Cīņa startēja Rīgā 26. (13.) maijā ar šādu uzsaukumu:

Latvijas kareivjiem, strādniekiem un strādniecēm. Biedri! (...) Pirms 13 gadiem Cīņa sāka iznākt Rīgā kā slepena neliela avīzīte. Tagad tā atgriežas – lepna un droša un atklāta un aicina turpināt cīņu par revolūcijas iekaŗojumu nostiprināšanu un tālāku attīstīšanu, par mieru, pret kaŗu, par pasaules revolūcijas sagatavošanu (...) Biedri kareivji, galvenām kārtām jūsu revolucionārai aizsardzībai uzticas Cīņa. Pie jums vispirms tā griezīsies, ja kontrrevolūcionārie spēki vai iztapīgi ļautiņi traucēs viņu atklāti un skaidri paust revolucionārās starptautiskās sociāldemokratijas gribu. (...)

Līdz ar to iesākās attīstības process, kam bija liela polītiska un militāra nozīme.

PAVĒLE NR 1 UN PIRMAIS ISKOLASTRELS.

Revolūcija pārsteidza arī latviešu strēlniekus. Tā modināja neskaidras cerības par labāku nākotni, un noskaņojums abās latviešu brigādēs bija visumā gaišs un optimistisks. Strēlnieku un virsnieku attieksmes šie notikumi sākumā daudz neietekmēja. Strēlnieku izturēšanās kļuva drusku brīvāka, bet virsnieki centās piemēroties jaunajai situācijai, un disciplīna latviešu pulkos joprojām bija laba. Visas liecības, kā no padomju, tā pilsoniskās puses šai ziņā ir vienādas. [61]

Bieži sāka rīkot koncertus un balles, un visās malās steidza izgatavot revolucionārus karogus. Bijušais 8. Valmieras l.s.p. strēlnieks J. Gulbis stāsta:

– Kad sākās brīvība, sākās arī karogu šūšanas drudzis, pie kam katra rota steidzās pašūt karogu pirmā. Mūsu komandai bija viens no skaistākiem karogiem. Karogs bija sarkana zīda, uz kuŗa ar zelta diegiem bija uzšūta austoša saule; tai apkārt uzraksts: „Latvija, mosties, jauna diena aust!” – [62]

Citas iemīļotas devīzes uz tā laika strēlnieku karogiem bija: „Lai dzīvo brīvā Latvija!”, „Lai dzīvo autonomā Latvija!”, „Lai dzīvo demokratiskā republika!”, „Par Latviju un brīvību!” u.tml.

25. (12.) martā divi latviešu pulki sarīkoja svinīgu gājienu Rīgā. Katrai rotai bija savs sarkans karogs ar uzrakstiem „Lai dzīvo autonomā Latvija!” u.c. Esplanādes laukumā notika parāde, pēc kuŗas pulku orķestru pavadījumā nodziedāja „Dievs, svētī Latviju!” [63] Tā pirmajā laikā pēc patvaldības gāšanas agrāk apspiestās nacionālās jūtas spontāni lauzās uz āru, un nacionāli saukļi bija populāri, kaut gan par to konkrēto polītisko saturu lielākas skaidrības nebija. Šur tur sākās arī pārrunas par miera izredzēm.

Sociāldemokrati izbeidza savu konspiratīvo darbību rezerves un 4. l.s.p. (skat. VII nod.), un sāka rīkoties atklāti, bet trūka piedzīvojušu propagandistu un stingras, organizētas vadības. Lielinieks J. Laroze-Mazais savās atmiņās par rezerves pulku raksta: „(...) kuŗš prata kaut ko pateikt, tas bij labs diezgan. Pateikt kaut ko mūsu puiši visi prata. Žēl tikai, ne visur viņi bij.” [64]

17. (4.) martā daži 4. Vidzemes l.s.p. sociāldemokrati bija noorganizējuši pulciņu „Marts”. Tā ierosmē 8. aprīlī (26.3.) Rīgā sanāca latviešu strēlnieku sociāldemokratu sapulce, kas nolēma dibināt LSD organizāciju latviešu strēlnieku pulkos. Tikai 34 no 71 sapulces dalībnieka bija agrāk darbojušies nelegālajās partijas organizācijās. Pēc debatēm par jaunās organizācijas uzdevumiem, darbības veidu un uzbūvi, sapulce ievēlēja latviešu strēlnieku pulku sociāldemokratisko Pagaidu organizācijas komiteju (E. Jurevičs, E. Vikmanis, J. Oldbergs. P. Eilands, O. Lācis, H. Valdbachs, M. Štāls u.c.). Līdz ar to pulciņš „Marts” patstāvīgu darbību izbeidza. Otrā apvienotā latviešu strēlnieku pulku sociāldemokratu sapulce, kas sanāca 16. (3.) aprīlī Rīgā (dalībnieku skaits bija apmēram tāds pats kā pirmajā sapulcē), apstiprināja Pagaidu organizācijas komiteju par pilntiesīgu uz trim mēnešiem. [65]

Šīs komitejas locekļi, kā to rāda pieņemtās rezolūcijas, sākumā nebija ne noteikti lielinieki, ne mazinieki, bet viņus varētu raksturot kā vienībniekus (skat. V nod.). Taču jau maijā, kad Rīgā ieradās vairāki partijas CK locekļi, šie vienībnieki sāka darboties lielinieciskā garā. No pilsonisko partiju puses nekādas nopietnas konkurences LSD nebija. Ir norādījumi, ka radikāldemokrati ir mēģinājuši gūt ietekmi strēlnieku pulkos, bet bez manāmiem panākumiem. [66] Atsevišķus biedrus no strēlnieku pulkiem – literātus un jaunākus virsniekus – izdevās rekrūtēt nacionāldemokratiem, bet plašāka LNDP organizācija tur neizveidojās. [67] Lielākas sekmes pirmajā brīves laikā bija LRSP jeb, kā toreiz teica, „eseriem”; taču arī viņi nespēj a nostiprināt savas pozicijas strēlnieku pulkos cīņā ar strauji augošo LSD organizāciju. [68]

Jau 14. (1.) martā Pēterpils strādnieku un kareivju deputātu padome (Petrosovet) bija izdevusi pavēli nr 1, lai demokratizētu armiju un floti. [69] Katrai kaŗaspēka vienībai (sākot ar rotu) bija jāizvēl sava komiteja, kuŗai starp citu bija tiesības noteikt par ieroču lietošanu. Ārpus dienesta kareivjiem nebija jāsveicina virsnieki, un viņiem piederēja visas pilsoniskās brīvības un tiesības.

22. martā Rīgā 12. armija ievēlēja savu kareivju padomi, kas izvēlēja izpildu komiteju, t.s. Iskosolu 12. Noteicēji tur bija krievu mazinieki un revolucionārie sociālisti. 12. armijas virsnieki ievēlēja paši savu padomi un izpildu komiteju – Iskomofu 12, kas maijā apvienojās ar Iskosolu 12. [70]

Latviešu strēlnieku un virsnieku pārstāvji sanāca uz kopēju sapulci 26. (13.) martā Valmierā, kas nolēma, ka „galvenajam mūsu lozungam jābūt – autonoma Latvija demokratiskajā Krievijas republikā”. Tika deklarēts, ka jācīnās kā pret ārējo ienaidnieku, tā pret gāzto reakcionāro valdību, jānodibina sakari ar citām latviešu sabiedriskajām organizācijām un ar Petrosovetu. Sapulce ievēlēja latviešu strēlnieku pulku un tiem padoto iestāžu virsnieku un kareivju Pagaidu izpildu komiteju ar plašām kooptācijas tiesībām, kuŗai visdrīzākajā laikā jāsasauc strēlnieku pulku un iestāžu „īstu delegātu pilna sapulce”. [71] Pagaidu izpildu komiteja savā 31. (18.) marta sēdē pieņēma darbības programmu, kur starp citu minēti šādi uzdevumi: zaldātu un oficieru apvienošana kopējiem latviešu mērķiem; aģitācija par kaŗa vešanu līdz galīgai Krievijas un – attiecībā uz latviešiem – Kurzemes atbrīvošanai; apzinīgas disciplīnas uzturēšana kaŗaspēkā; Pagaidu valdības atbalstīšana un sakaru nodibināšana ar Petrosovetu; kopēja latviešu strēlnieku laikraksta un žurnāla izdošana. [72]

Lielinieciskā Cīņa bija ļoti neapmierināta ar šīs strēlnieku pārstāvju sapulces rezultātiem un rakstīja 8. aprīlī (26.3.): „Viscaur redzama kā tautisko lielpilsoņu un pelēko baronu, tā arī mūsu nacionālsociālistu /t.i. mazinieku, U.Ģ./ ietekme.” [73]

Tā kā delegāti uz sapulci Valmierā bija izraudzīti steigā, tad drīz notika jaunas strēlnieku saeimas jeb kongresa vēlēšanas. Tas sanāca Rīgā no 9. līdz 11.aprīlim (27.-29.martam) un oficiāli saucās „Apvienoto latviešu strēlnieku pulku un tiem pievienoto daļu deputātu sapulce”; to vēstures literātūrā parasts apzīmēt par strēlnieku I kongresu. [74] Tajā piedalījās 190 delegāti, no kuŗiem 176 bija strēlnieki un 14 virsnieki. Kongresa delegātu lielais vairums bija demokratiski un nacionāli noskaņoti. Organizēti LSD biedri bija Kārlis Pētersons, Pēteris Bārda un Jēkabs Gricmanis, kuŗiem simpatizēja daži citi delegāti – praporščiks Nikolajs Tillibs (Tīlibs), Juris Timermanis un Alberts Pētersons, kas visi drīz iestājās partijā. Šī nelielā grupa tomēr bija visai aktīva un vairākos gadījumos ietekmēja kongresa lēmumus radikāli kreisākā, kaut arī ne ļeņiniskā virzienā. Tā, piemēram, programmas punktu: „Strēlnieku un virsnieku apvienošanās kopējiem latviešu mērķiem”, pieņēma pārlabotā redakcijā: „Latviešu strēlnieku un virsnieku apvienošanās kopējiem mērķiem”, bet lēmumu par Pagaidu valdības atbalstīšanu papildināja ar nosacījumu: „tiktāl, kamēr viņa izved dzīvē izsludināto programmu un darbojas saskaņā ar Strādnieku un zaldātu deputātu padomi.”

Kongress izteicās par kaŗa turpināšanu tik ilgi, līdz būs iespējams noslēgt mieru bez aneksijām un kontribūcijām, dibinātu uz tautu pašnoteikšanās principiem, un nosodīja jebkuŗu nedisciplinētu un neorganizētu uzstāšanos. Vēl nolēma, ka jāgatavojas uz apzinīgām Krievijas Satversmes sapulces un autonomās Latvijas Saeimas vēlēšanām un jāaģitē par demokratisku republiku. Noteica, ka jāizdod strēlnieku laikraksts ar stingri demokratisku virzienu.

Kongress ievēlēja „Apvienotās latviešu strēlnieku pulku deputātu padomes Izpildu komiteju”, t.s. Iskolastrelu, kuŗā bija 28 locekļi – 22 strēlnieki un 6 virsnieki. Kongresa nobeigumā apsprieda vairākus pieprasījumus un priekšlikumus. Nolēma, ka jārevidē un jālikvidē strēlnieku pulku OK, un tās manta jānodod strēlnieku Izpildu komitejai. Tad tika kritizēta strēlnieku pulku – „tēvu”, valsts domnieku J. Goldmaņa un J. Zālīša izturēšanās un rīcība revolūcijas laikā, un nolemts izteikt viņiem neuzticību. Šī rezolūcija bija motīvēta ar to, ka domnieki izturējušies pasīvi revolūcijas dienās, nav devuši strēlniekiem nekādus padomus un norādījumus, un stājušies sakaros ar reakcionārām aprindām. To pieņēma ar visām balsīm, kas raksturo delegātu vispārēji revolucionāro ievirzi.

Apspriežot Latvijas autonomijas jautājumu, sapulce uzdeva Izpildu komitejai stāties sakaros ar noteikti demokratiskām organizācijām un pazīstamiem demokratiskiem sabiedriskiem darbiniekiem, lai izstrādātu Latvijas autonomijas projektu, kā arī izvērst par to visplašāko aģitāciju krievu un citu tautu laikrakstos. – Nobeidzot šo pārskatu, jākonstatē, ka arī šī strēlnieku kongresa norise un lēmumi vēl nepavisam nespēja apmierināt LSD lieliniecisko vadību.

Kongress bija apstiprinājis (pilnvarojis) Apvienotās latviešu strēlnieku pulku deputātu padomes Izpildu komiteju (turpmāk: strēlnieku IK) uz sešiem mēnešiem un piešķīris tai kooptācijas tiesības. Tā sanāca uz savu pirmo sēdi 11. aprīlī (29.3.), kuŗā tika ievēlēts prezidijs (7 locekļi) un vairākas komisijas. [75] Ar nelielu balsu vairākumu par strēlnieku IK priekšsēdi ievēlēja II brigādes stāba priekšnieku stāba kapteini Voldemāru Ozolu, izcili talantīgu virsnieku, bet dēkaina rakstura cilvēku.

Voldemārs Ozols (dz. 1884. g.) bija ļoti sekmīgi absolvējis Pēterpils Kaŗa Akadēmiju 1914. gadā un 1916. gada februārī iecelts par II latviešu strēlnieku brigādes stāba priekšnieku. No 1917. gada aprīļa līdz augustam viņš bija strēlnieku IK priekšsēdis. Šai laikā, kad notika strēlnieku pulku radikālizēšanās, viņš centās lojāli sadarboties ar lieliniekiem, par ko viņu stipri kritizēja pilsoniskās aprindas. 1919. gadā viņš piedalījās Baltijas valstu brīvības cīņās – vispirms igauņu, tad latviešu armijā. Kaujās pret Bermonta – Avalova un fon der Golca organizēto „Rietumkrievijas armiju” viņš ar panākumiem vadīja Latvijas armijas virspavēlnieka stāba operatīvo daļu. Vēlāk Ozols pievērsās polītiskai darbībai, bet pēc prezidenta Ulmaņa apvērsuma tika apcietināts un 1935. gadā izraidīts no Latvijas. Spānijas pilsoņu kaŗā viņš kādu laiku ģenerāļa pakāpē darbojās internacionālās brigādes stābā. Tur viņu nepamatoti apsūdzēja par sakariem ar pretinieku un apcietināja, bet jau pēc dažiem mēnešiem (1937. g.) atbrīvoja. Pēc tam viņš dzīvoja Francijā, kur Otrā pasaules kaŗa laikā iesaistījās padomju izlūkošanas dienestā. 1945. gadā viņš atgriezās sovjetizētajā Latvijā, kur strādāja par militārās ģeografijas un ģeodēzijas docentu Latvijas Valsts universitātē un Rīgas Paidagoģiskajā institūtā. Ozols mira 1949. gadā Rīgā. [76]

Strēlnieku IK izvērtās par ļoti nozīmīgu sabiedriski polītisku faktoru, attīstīdama plašu un daudzpusīgu (arī saimniecisku) darbību. Tā kārtoja ne vien strēlnieku internās dzīves jautājumus un konfliktus, bet nodibināja sakarus arī ar ievērojamākām sabiedriskām organizācijām, pie kam sevišķi ciešs kontakts tai bija ar Rīgas strādnieku deputātu padomi. Strēlnieku IK sūtīja savus pārstāvjus uz dažādām apspriedēm (piem., Latvijas autonomijas lietā), rīkoja atklātus diskusiju vakarus, pieņēma delegātus no citām organizācijām, izklaušināja atsevišķus polītiskus un militārus darbiniekus par viņu nostāju un rīcību, deklarēja savu viedokli aktuālos polītiskos jautājumos un atbalstīja vai noraidīja kandidātus svarīgākajiem amatiem lokālajā pārvaldē. Pie strēlnieku IK griezās arī latviešu kaŗavīru pārstāvji no krievu kaŗaspēka daļām pēc informācijas, vai arī sūtīja tai savus ierosinājumus (piem., par latviešu korpusa dibināšanu). Tās protokoli tāpēc ir ļoti interesants vēstures avots. Jāpiezīmē, ka savā piektajā sēdē 16. (3.) aprīlī strēlnieku IK nolēma „visas grāmatas vest latviešu valodā”. [77]

Strēlnieku dienas laikraksta izdošanai IK ievēlēja sevišķu redakcijas komisiju, kas stājās sakarā ar literātiem un publicistiem, lai izveidotu laikraksta redakciju. Par galveno redaktoru kļuva nacionāli noskaņotais sociāldemokrats Marģers Skujenieks, kuŗa vadībā jaunais laikraksts ar nosaukumu Brīvais Strēlnieks sāka iznākt 1917. gada 23. (10.) aprīli. [78] Tas radīja lielu ievērību nevien latviešu sabiedrībā, bet arī Baltijas cittautiešu (it īpaši baltvācu) aprindās. Pēc mēneša tā metiens bija 7.500, bet jūlijā jau ap 17.000 eksemplāru. [79] Savā pirmajā numurā Brīvais Strēlnieks griezās pie lasītājiem ar šādu uzrunu:

(...) Kaŗa vētrā, zem sarkaniem karogiem, brīvības dziesmām atskanot, latvju strēlnieki slēgtās rindās iet pretim nezināmai nākotnei. Brīvais Strēlnieks grib noskaidrot ceļu, grib noskaidrot latviešu strēlnieku tagadējos uzdevumus un pienākumus Krievijas revolūcijas un Latvijas priekšā, grib brīvi runāt par Latvijas nākotnes iekārtu, par tiem lielajiem darbiem, kuŗi būs jāveic brīvajā Latvijā. Brīvais Strēlnieks (...) vienmēr turēs demokratijas karogu augsti paceltu.

Bet jau dažas dienas pirms šī uzticības apliecinājuma demokratijas karogam strēlnieku Izpildu Komitejā bija notikušas dažas pārmaiņas, kas norādīja uz attīstību citā virzienā. Tas norisinājās šādā veidā: strēlnieku IK 19. (6.) aprīļa sēdē strēlnieku pulku sociāldemokratiskās Organizācijas komitejas (OK) pārstāvji lūdza viņus uzņemt IK, jo tad viņi būtu atbrīvoti no tiešajiem dienesta pienākumiem un varētu strādāt sekmīgāk. Šis priekšlikums tika pieņemts – visus deviņus sociāldemokratiskās OK locekļus kooptēja strēlnieku IK Aģitācijas komisijā. [80] Šāds lēmums var likties ārkārtīgi dīvains, bet jāievēro, ka sociāldemokratu organizācija latviešu strēlnieku pulkos šai laika posmā vēl nestrādāja pēc stingri lielinieciskām direktīvām. Lielinieku publicists, bijušais strēlnieks Ansis Feldmanis (1896-1938), aprakstot šo sociāldemokratiskās OK panākumu, piezīmē: „Vēlāk Iskolastrela vairākums šo savu soli nevienu vien reizi rūgti nožēlo, redzēdams, ka uzņēmis paša paspārnē savu kapraci.” [81]

Pulkvedis Vācietis 1917. gada janvāŗa kauju pēdējā nedēļā tika kontuzēts, kad kāda vācu artilērijas granāta ietriecās viņa blindāžā. Viņš gan palika ierindā līdz šo kauju beigām, bet februārī kādu laiku ārstējās latviešu strēlnieku lazaretē, lai, kā viņš pats esot teicis, „izdzītu ložmetēju troksni no smadzenēm”. [82] Liekas, ka pēc tam Vācietis dažas nedēļas bijis atvaļinājumā vai arī kādā komandējumā, jo tikai 16. (3.) martā viņš atgriezās savā pulkā. [83]

Kā liecina ieraksti 5. Zemgales l.s.p. apakšvirsnieka R. Ivanova dienasgrāmatā, Vācietis 19. (6.) martā sapulcinājis sava pulka apakšvirsniekus Slokas latviešu biedrības zālē, lai izskaidrotu viņiem jaunās Pagaidu valdības darbību un programmu. Par sanāksmes norisi šajā dienasgrāmatā, teikts:

Viņš visu mums skaidri un sīki izklāstīja un paskaidroja, atzīdams notikušo. Atgādināja mums stingri uzturēt strēlniekos vēl jo lielāku disciplīnu. Prasīja uzticību tautas valdībai un solījumu uz priekšu tikpat droši sargāt tautas iegūto brīvību un ieguvumus pret ārējo ienaidnieku kā līdz šim. Lika pie sirds, ievērot arī uz priekšu stingru disciplīnu, jo tagad visi vienādas tiesības ieguvuši. Tāpēc mūsu svētākais pienākums esot savas un tautas brīvību un tiesības sargāt vēl vairāk nekā agrāk. Arī pārējos jautājumus, kas mums nebija skaidri un saprotami, pulka komandieris plaši un vispusīgi izskaidroja. Viņa priekšlasījums ilga divas stundas (...) [84]

Līdzīgu liecību par Vācieša nostāju tai laikā ir devis prof. J. Bokalders, kas neilgi pēc februāŗa revolūcijas kā virsleitnants nonāca Vācieša pulkā:

Pēc februāŗa revolūcijas Vācietis noturēja pulka parādi un uzsauca „urrā” jaunajai Pagaidu valdībai. Savā uzrunā kaŗavīriem pulkvedis izsaucās: „Tagad būs brīva Latvija brīvā Krievijā!” Vācieša nostāja vispār bija nacionāla un demokratiska. Viņam starp citu bija paradums sarīkot priekšlasījumus. 1917. gada martā Vācietis kādā priekšlasījumā izskaidroja atšķirību starp sociālismu un komūnismu. Cik atceros, viņš to veica diezgan labi. Vācietis runāja asi un spraigi, pie tam labā latviešu valodā. Varēja manīt, ka sociāli jautājumi viņu interesēja. [85]

Kā latvietim un kalpa dēlam Vācietim nebija grūti akceptēt revolūciju, no kuŗas varēja sagaidīt lielāku brīvību un sociālu taisnību latviešu tautai. Bet jau pirmajās brīves dienās viņu nodarbināja rūpes par disciplīnas resp. kaujas spēju uzturēšanu kaŗaspēkā, jo viņš neticēja, ka revolūcija atnesīs „mieru bez aneksijām un kontribūcijām, dibinātu uz tautu pašnoteikšanās tiesībām”. Drīz vien viņam radās iespēja savus uzskatus deklarēt Pēterpilī, jo viņu no 12. armijas ievēlēja kā virsnieku pārstāvi Petrosovetā. [86] 10. aprīlī (28.3.) Vācietis devās uz Krievijas galvaspilsētu, kur viņš radīja zināmu ievērību, uzstādamies kā strēlnieku un latviešu tautas pārstāvis. Par to parādījās informācija krievu presē, ko atreferēja Jaunākās Ziņas Rīgā:

Palkavnieks Vācietis kā latviešu strēlnieku pulku delegācijas priekšstāvis 29.martā /v.st./ Marijas pilī, pēc Novoje Vremja ziņām, savā uzrunā izteicis sekošo: „Latviešu tauta jau daudzus gadusimteņus ir bijusi par Krievijas priekšposteni pret ģermānisma spiedienu. Mūsu vēlēšanās ir vest kaŗu līdz uzvaras pilnam galam. Latviešu vēlēšanās ir, lai tiktu nodibināta autonoma Latvija, nesaraujami saistīta ar brīvo Krieviju.”

Ministrs-priekšsēdētājs, kņazs Ļvovs (L’vov) atbildēja, ka valdība izpildīs latviešu tautas vēlēšanos. Sevišķa komisija jau apspriež jautājumu par Latvijas iekārtu. [87]

Man nav izdevies atrast liecības par Vācieša uzstāšanos Petrosovetā, bet jādomā, ka arī tur viņš izteicis līdzīgus uzskatus. Uz to norāda kāds ziņojums presē par ziedojumu vākšanu latviešu strēlniekiem Pēterpils fabrikās; tur atzīmēts: „Uz parakstīšanās listes virsrakstā atrodas palkavnieka Vācieša Zaldātu Deputātu Padomē teiktā runa, kuŗā viņš uzsveŗ strēlnieku gatavību cīnīties līdz galam.” [88] Taču noskaņojums strēlnieku pulkos un IK aprīlī nebija vairs gluži tik kaujiniecisks, kā Vācietis to bija apgalvojis Pēterpilī. Kad zemgaliešu komandieris atgriezās Rīgas frontē, viņš strēlnieku IK 16. (3.) aprīļa sēdē deva pārskatu par savu darbību un saviem novērojumiem Pēterpilī. Vācietis atstāstīja jau minēto tikšanos ar ministru prezidentu Ļvovu un solījumus īstenot Latvijas autonomiju, raksturoja Petrosovetā lomu un nodeva sveicienus no Pēterpils strādniekiem. Viņš uzsvēra, ka strādnieki gribot strādāt, bet trūkstot metallu, par ko vainojama vecā valdība. Viņš arī plašāk izteicās par starptautisko polītisko situāciju, aizrādīdams, ka ir vajadzīgs turpināt kaŗu un „vairāk organizēties”. Šo Vācieša ziņojumu strēlnieku IK nepieņēma bez iebildumiem. Sēdes pārskatā teikts:

Kas attiecas uz krievu un latviešu presē parādījušos izteicienu par kaŗa vešanu no palkavnieka Vācieša puses, tad sēde uzstājas pret šo izteicienu un liek priekšā spert soļus, lai norādītu, ka šīs ir vienīgi palkavnieka Vācieša personīgās domas, bet nevis visu strēlnieku domas. [89]

Pēc revolūcijas vācieši, kā minēts, atturējās no jebkādas ofensīvas krievu frontē, cerībā, ka revolucionārā aģitācija un miera propaganda padarīs jau tā stipri iedragāto krievu armiju cīņas nespējīgu. Šīs briesmas krievu armijas vadība ļoti labi apzinājās. Maija sākumā virspavēlnieks ģenerālis M.V. Aļeksejevs paskaidroja Pēterpils laikrakstu pārstāvjiem: „Vācieši liekas mūsu fronti pilnīgi ignorējam, domādami, ka revolūcija un propaganda pati par sevi iznīcinās mūsu armiju, tā ka mēs būsim spiesti slēgt mieru.” [90] Šādu brīdinājumu toreiz netrūka (tos izteica arī rietumvalstu militārie atašeji), [91] taču tie nespēja ietekmēt notikumu attīstības gaitu. Ieročiem klusējot, frontē bija sākusies brāļošanās ar vācu kaŗavīriem. Par šo interesanto parādību trūkst nopietnāku pētījumu. Kā to liecina vairāku bijušo strēlnieku atmiņas, brāļošanās bieži vien sākās spontāni – ar sasaukšanos no ierakumiem, kam dažkārt sekoja satikšanās neitrālajā joslā, sapīpošana un produktu apmaiņa; atsevišķos gadījumos vienojās netraucēti ļaut aprakt kritušos, kas bija palikuši cīņu laukā kopš ziemas kaujām. [92]

Uzmudinājumi brāļoties nāca no divām pusēm: 1) no vāciešiem, kas savas miera propagandas ietvaros izmeta skrejlapas ar šādu aicinājumu pretinieka ierakumos; [93] 2) no kreisās sociāldemokratijas un no padomēm, kas atradās tās ietekmē, lai mēģinātu izplatīt revolucionāras idejas vācu kaŗavīru resp. „mobilizēto vācu darba ļaužu vidū”, LSD Rīgas komiteja un Rīgas strādnieku deputātu padome atbalstīja brāļošanos Rīgas frontē, bet centās no savas puses šo kustību pēc iespējas kontrolēt un vadīt, lai tā norisinātos organizēti un sasniegtu sprausto mērķi. Par organizētu un kontrolētu brāļošanos izteicās arī strēlnieku IK savā 8. maija (25.4.) sēdē. [94]

Ļoti aktīva loma šai sakarā bija jau agrāk minētajam Brūno Kalniņam, kas uzstājās kā aģitators Rīgas frontē. Kā Rīgas Iskorada loceklis (šai amatā B.K. nāca 1917. g. aprīlī) viņš sadarbojās ar strēlnieku pulku sociāldemokratisko organizāciju, un viņam bija ciešs kontakts ar strēlnieku IK. Par pulkveža Vācieša nostāju un izturēšanos pavasaŗa mēnešos B. Kalniņš raksta:

Vācieša polītiskie uzskati šinī laikā bija tādi paši kā strēlnieku virsnieku lielajam vairumam. Revolūciju viņš bija pieņēmis, un cerēja no tās sagaidīt brīvību arī latviešu tautai. Kādas polītiskas partijas biedrs viņš nebija. Savās runās pulkā un citās sanāksmēs V. atbalstīja Kerenska polītisko līniju, ko šinī revolūcijas posmā deklarēja arī Pēterpils Strādnieku un zaldātu deputātu padome. V. bija kaŗa turpināšanas piekritējs, un viņam bija illūzijas par to, it kā Krievijas armija vēl būtu spējīga kaŗot. Attiecības ar strēlnieku brīvi vēlēto Iskolastrelu Vācietim bija vēsas, un viņš neslēpa savu noraidošo stāju pret Iskolastrela polītiku, kas jau aprīlī nosvērās par mieru. [95]

Kad B. Kalniņam, kuŗš atbalstīja organizētu brāļošanos, reiz aprīlī bija jārunā kādā 5. Zemgales l.s.p. sapulcē Ložmetēju kalna rajonā, viņš ieradās Vācieša stābā, lai dabūtu no pulka komandieŗa vajadzīgo atļauju. Zemgaliešu komandieris vispirms apvaicājās par Iskorada pārstāvja polītiskajiem uzskatiem. Kad noskaidrojās, ka Kalniņam vairākos punktos ir iebildumi pret Petrosovetai toreizējo polītisko platformu, Vācietis atļauju negribēja dot. Viņš piekāpās tikai tad, kad par Kalniņu noteikti iestājās pulka komiteja. To atceroties, Kalniņš piezīmē:

Sociāldemokratisks (maziniecisks) runātājs tātad Vācietim vēl 1917. gada aprīlī bija par „kreisu”. [96]

Līdzīgs vērtējums par Vācieša mērenajiem polītiskajiem uzskatiem un par viņa tieksmēm ierobežot pulka komitejas darbību ir kādā rakstā, kas parādījās Brīvajā Strēlniekā divus mēnešus pēc oktobŗa revolūcijas kā protests tam, ka zemgalieši savākuši naudu dārgam zobenam – atvadu dāvanai pulka komandierim. [97] Tomēr Vācietis bija pietiekami elastīgs, lai izvairītos no lielākiem konfliktiem ar strēlniekiem un viņu vēlētajiem orgāniem. Viņam izdevās visumā saglabāt labas attieksmes ar zemgaliešiem.

Jāpiezīmē, ka brāļošanās ar vāciešiem nebūt neattistījās tādā virzienā, kā to vēlējās latviešu revolucionāri. Lai kaut ko darītu šai lietā, latviešu strēlnieku sociāldemokratiskā OK savā 23. (10.) maija sēdē nolēma: „dibināt Vācu sekciju revolucionāras aģitācijas vešanai un organizētu sakaru uzturēšanai ar vācu zaldātiem”. No OK Vācu sekcijā ievēlēja Ernestu Jureviču un nolēma uzaicināt tajā darboties Brūno Kalniņu, Dr. Paulu Kalniņu (vēlāko Latvijas Saeimas priekšsēdi) un Klāru Kalniņu, t.i. visu Kalniņu ģimeni, kas labi prata vācu valodu. [98] Taču arī Vācu sekcija nespēja brāļošanos padarīt mērķtiecīgāku. Tās darbība drīz vien apsika, tāpat kā pati brāļošanās. B. Kalniņš ir pats Cīņas slejās 2.jūnijā (20.5.) labi apgaismojis tās lielās grūtības, ar kuŗām bija jāsaduras šī pasākuma plānotājiem. Viņš aprādīja, ka aģitatoru, kas labi prastu runāt vāciski, ir daudz par maz un ka brāļošanos lielā mērā kontrolējot vācu virsnieki. Viņš uzsvēra:

Vācu armija nav revolucionāra, tā vēl iekalta prūšu militārisma dzelzs važās, un virsniekiem tur vēl vienmēr pieder pavēlošais vārds. [99]

Savā darbā Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme Vācietis neslēpj savu neapmierinātību par to attīstību, kas norisinājās armijā pēc revolūcijas:

(...) gribēdami vispirms emancipēt zaldātus no reakcionārā oficieŗu korpusa, viņi /revolūcijas vadoņi/ atsvabināja armiju no disciplīnas. Tikai izdarījuši šo neapdomīgo darbu viņi apķērās, kad Pavēle nr 1 jau bija zaldātu un oficieŗu rokās. Bija jau par vēlu; vecās Krievijas armija sen jau bija sagatavota nevienam neklausīt, kas gribēja viņu saukt pie kārtības. Tagad uz kaŗa pavēlēm armija tūliņ atbildēja ar mītiņiem, ar rezolūcijām, ar virsniecības arestēšanu.

Armijā izcēlās sadursmes starp virsniecību un zaldātu masu polītiskā ceļā... Armijas vietā palika divi apbruņoti nespēki.:. 1) virsniecība un 2) zaldātu masa. (...) Bij redzams, ka – „mit Russland ist aus”. [100]

Taču to viņš rakstīja retrospektīvā skatījumā. Vācieša rīcība un izturēšanās pirmajos mēnešos pēc revolūcijas rāda, ka viņam vēl bija zināmas cerības par armijas spējām turpināt kaŗu ar vāciešiem. Viņš akceptēja revolūcijas radītās polītiskās pārmaiņas valstī, bet nepiekrita armijas „demokratizēšanai” un polītizēšanai. Tai pašā laikā viņš tomēr prata piekāpties atsevišķos gadījumos un izvairīties no nopietnākām sadursmēm, uzmanīgā veidā mēģinādams uzturēt savu un savu virsnieku autoritāti Zemgales pulkā. Vācietis nekad neaizmirsa vienkāršo, paša formulēto patiesību: Oficieri bij tikai intellektuālais, vadošais faktors, materiālais un techniskais kaujas jaktors bij strēlnieki. Kaujas spēja uzglabājas, ja abi šie faktori strādā kontaktā. [101]

Vācietis arī pēc revolūcijas palika „bezpartejisks”, t.i. viņš neiestājās nevienā partijā. Zemgaliešu komandieris tomēr visnotaļ parādīja demokratisku un nacionālu nostāju, kas atviegloja viņam manevrēt revolūcijas sabangotajos ūdeņos. No polītiskās vēstures un socioloģijas studijām viņš droši vien arī atcerējās to, kādas iespējas revolūcija var pavērt uzņēmīgam un bezbailīgam virsniekam. Bet ja revolūcijas apstākļos viņš negribēja kļūt par „nespēku”, tad bija jāizvairās no definītīva konflikta ar revolucionārajiem spēkiem.

(Turpinājums JG86)

NORĀDES