Uldis Ģērmanis

ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

 

Sākums JG76

Saīsinājumi

 

X  „REVOLŪCIJAS KRĀŠŅĀKĀ ROZE”

(Latviešu strēlnieku radikālizēšana)

 

„(...) kaŗš izbeidzams tikai revolucionārā ceļā, visu zemju proletāriešiem cīņā pret visu zemju kapitālistiem.” (No latviešu strēlnieku 1917. gada 30. (17.) maija rezolūcijas)

 

  

1917. gada martā un aprīlī LSD ietekme latviešu strēlnieku pulkos vēl bija maz jūtama, [1] kaut gan 8. aprīlī tur bija nodibināta sociāldemokratiska organizācija ar OK priekšgalā (skat. IX nod.). Kad notika pirmās rotu un pulku komiteju un strēlnieku IK vēlēšanas, sociāldemokrati vēl nebija plašāk attīstījuši savu organizāciju strēlnieku pulkos, kādēļ nekādus lielākus panākumus viņi šais vēlēšanās nespēja gūt. Tā kā LSD lielinieciskās CK locekļi pirmos divus mēnešus pēc revolūcijas pavadīja Pēterpilī un Maskavā, tad viņi nevarēja efektīvi vadīt un kontrolēt partijas organizāciju darbu Latvijā, kur bija vērojamas svārstības un mazinieciskas noslieces.

Strēlnieku IK orgānu Brīvo Strēlnieku aprīlī un maijā vadīja mazinieks Marģers Skujenieks noteikti pretlielinieciskā un nacionālā virzienā. Redakcijā strādāja divi demokratiski noskaņoti cilvēki, kas zināmā mērā simpatizēja sociālismam – advokāts Vilis Holcmanis un dzejnieks Jānis Sudrabkalns, kā arī žurnālists Arturs Kroders (tai laikā revolucionārs sociālists) un īsāku laiku (jūnija sākumā) internacionālais mazinieks Dr. Fricis Menders.

Brīvais Strēlnieks plaši apsprieda un propagandēja Latvijas autonomiju, [2] enerģiski iestādamies par Latgales apvienošanu ar pārējo Latviju. [3] Latgaliešu sekcija, kas 27. (14.) aprīlī bija noorganizēta pie strēlnieku IK, centās aktivizēt nacionālos centienus un aģitēja par vienotu Latviju, kuŗā Latgalei būtu savas pašvaldības tiesības. [4] Šīs sekcijas paziņojumus un uzsaukumus Brīvais Strēlnieks iespieda latgaliešu dialektā. [5]

Strēlnieku laikraksts polemizēja ar lieliniecisko Cīņu, publicēja rakstus, kas vērsās pret lieliniekiem un Ļeņinu, un noraidīja domu, ka Vācijā drīz gaidāma revolūcija. [6] Tā slejās arī vairākkārt aprādīts, ka Cīņas un LSD pārstāvji strēlnieku IK sēdēs „dod nenoteiktas atbildes” un „runā neskaidru valodu”. [7]

Taču tai pašā laikā latviešu strēlnieku pulku sociāldemokratiskā organizācija, LSD Rīgas komitejas un Rīgas strādnieku deputātu padomes atbalstīta, pamazām nostiprināja savas pozicijas strēlnieku vidū. Kā minēts iepriekšējā nodaļā, strēlnieku IK 19. aprīlī bija kooptējusi visus deviņus sociāldemokratiskās OK locekļus savā Aģitācijas komisijā. Līdz ar to šie sociāldemokrati bija atbrīvoti no tiešajiem dienesta pienākumiem, un varēja pilnīgi nodoties aģitācijas un organizācijas darbam. Nevienas citas polītiskas partijas piekritējiem strēlnieku pulkos nebija tik ekskluzīvs stāvoklis. Šie privileģētie aģitatori apbraukāja strēlnieku pulkus, sarīkoja polītiskas pārrunas un sasauca sapulces, kur viņi starp citu atklāti aģitēja par „reakcionārās” strēlnieku IK tīrīšanu, lai gan paši darbojās tās paspārnē. [8]

Situācija bija augstākā mērā paradoksāla. Var jautāt: kāpēc tad strēlnieku IK vairākums pacieta šādu rīcību, un kāpēc tas neiztīrīja savu Aģitācijas komisiju? Šķiet, ka savdabīgajā revolūcijas laika atmosfairā IK locekļiem bija neērti asi uzstāties pret noteikti revolucionāras partijas jeb „revolūcionārās demokratijas” pārstāvjiem, kas vienmēr konsekventi bija cīnījušies pret carisko patvaldību. Arī strēlnieku IK demokrati simpatizēja revolūcijai, mēdza runāt revolucionārā žargonā, un viņi vairījās no rīcības, kas ļautu viņus apzīmēt par nelabojamiem reakcionāriem. Kreisie radikāļi bez tam visur uzstājās demokratisku principu vārdā; apšaubīt viņu uzticību šiem principiem tai laikā vēl nebija pietiekama pamata. Tāpēc arī kritika galvenokārt vērsās tikai pret „revolūcionārās demokratijas” pārstāvju nostāju un taktiku atsevišķos aktuālos jautājumos. Šādi jautājumi bija: miera un kaŗa problēma, brāļošanās frontē, attieksmes pret Pagaidu valdību un Latvijas autonomija. Bet tieši kaŗavīriem tik svarīgajā pirmajā jautājumā revolucionārā propaganda izrādījās visefektīvākā. Latviešu strēlnieku pulkos tā arī nāca īstā laikā.

Jāievēro, ka pēc smagajām janvāŗa kaujām un lielajiem asiņainajiem upuriem latviešu strēlnieki pārdzīvoja zināmu psīchisku krizi. Viņi bija ieguvuši izcilu kaŗotāju slavu, bet viņu uzbrukumi nebija guvuši cerētos panākumus. Strēlnieki bija neapmierināti, vīlušies, un viņi meklēja attaisnojumu šīm neveiksmēm augstākās militārās vadības ļaunprātīgā nodevībā. Bet vai tādā gadījumā bija kāda jēga turpināt kaŗot līdzšinējā veidā? Un ja līdzšinējā kaŗošana bija bezjēdzīga, ko darīt tālāk? Arī pulku sastāvs bija stipri mainījies. Labākā gadījumā tikai ap 10% no strēlniekiem bija brīvprātīgie. Un tomēr nav ticams, ka šie slavenie pulki klausītos uz tādu propagandu, kas aicinātu tos kapitulēt ienaidniekam. Bet revolucionārā propaganda neaicināja uz kapitulāciju; tā solīja izvest „nelietīgi izmantotos latviešu strēlniekus” no strupceļa un šaubām, kuŗās viņi bija nonākuši, aicinot uz ciņu par visas cilvēces atbrīvošanu no kaŗa, no sociālas un nacionālas apspiestības. Lai to sasniegtu, strēlniekiem nebija vairs jātriecas pret vācu nocietinājumiem, bet viņiem nebija jāzaudē ne cīnītāju slava, ne gods. Viņiem tika piedāvāta revolūcijas bruņotā avangarda loma un cīņa jaunā, daudz augstākā plāksnē, kur uzvaras izredzes garantēja sabiedriskās attīstības likumi, kuŗus savukārt pārzināja un prata izskaidrot revolucionārā sociāldemokratija.

Atpestīšanas formula, kas ievadīja LSD panākumus latviešu strēlnieku pulkos, skanēja: „Kaŗš izbeidzams tikai revolucionārā ceļā, bez ancksijām un kontribūcijām, dibinoties uz tautu pašnoteikšanas tiesībām.” Lai to panāktu, bija jāizvērš revolucionāra miera propaganda, jābrāļojas ar vācu kaŗavīriem, lai paātrinātu viņu revolucionāro atmodu, jāapkaŗo Pagaidu valdība, kas gribēja turpināt kaŗu un visnotaļ jāseko LSD norādījumiem, kas aiz imperiālistiskā kaŗa dūmiem jau saskatīja revolūcijas rītausmu kaŗa novārdzinātajā Eiropā. Šī propaganda spēcīgi iedarbojās arī uz tiem strēlniekiem, kuŗus maz interesēja varenās revolucionārās perspektīvas, jo tā rādīja šķietami ērtāko ceļu, kas veda ārā no ierakumiem un pretī taisnīgam mieram.

Tai nerimtīgajā un enerģiskajā izskaidrošanas un pārliecināšanas darbā, ko veica sociāldemokratiskā OK resp. strēlnieku IK Aģitācijas komisija, sekmīgi asistēja sociāldemokratiskās organizācijas pamatvienības – rotu un komandu pulciņi, kas bija apvienoti pulku frakcijās ar vēlētām komitejām priekšgalā. Bez tam šai darbā palīdzēja aģitatori un padomdevēji, kuŗus uz strēlnieku pulkiem sūtīja LSD Rīgas komiteja un Rīgas strādnieku deputātu padome.

Revolūcijas laikā sabiedriski polītiskā attīstība noris paātrinātā tempā. Šo vēsturisko pieredzi lieku reizi apstiprināja notikumu gaita latviešu strēlnieku pulkos. Aprīļa beigās un maija sākumā vairākos pulkos sociāldemokratu sapulces pieņēma radikālas rezolūcijas pret kaŗu, pret Pagaidu valdību, par pilsoniskās preses boikotu u.tml. [9] Gluži apbrīnojamas priekšrocības sociāldemokrati bija ieguvuši rezerves pulkā, kur pilnīgi viņu rokās bija pulka komitejas Aģitācijas kollēģija, kuŗai bija piešķirtas tiesības kontrolēt vēlēšanas rotās un komandās. [10]

Arī dažas citas pazīmes liecināja par pieaugošu nemieru strēlnieku pulkos. Tā, piemēram, II brigādē bija sākusies aģitācija pret tās stingro un prasīgo komandieri Auzānu, kas tāpēc aprīļa beigās pats labprātīgi no sava posteņa aizgāja un tika iecelts par Ģenerālstāba topografijas daļas priekšnieku. [11] Tāpat notika mēģinājumi iedragāt uzticību pulkvedim Gopperam, kas aprīlī bija pārņēmis I brigādes vadību. [12]

Nopietns konflikts Rīgas frontē izcēlās maija pirmajā pusē (aprīļa beigās pēc v.st.), kad II latviešu brigāde atteicās iet uz pozīcijām. Tā pieņēma rezolūciju, kuŗā savu rīcību motivēja ar to, ka Pagaidu valdība nav publicējusi visus slepenos līgumus un nenāk ar konkrētiem miera noteikumiem. Bez tam rezolūcijā prasīts pārvēlēt Iskosolu 12 un nosūtīt uz pozīcijām visus žandarmus un policistus. [13] Tas rādīja, ka revolucionārās mācības strēlnieki sāka izlietot pēc savas izpratnes, kas šai gadījumā nemaz neatbilda sociāldemokratijas prasībām par „organizētu uzstāšanos”.

Strēlnieku IK kopā ar Rīgas Iskorada, LSD, Iskomofa 12 un abu brigāžu pārstāvjiem vairākās sēdēs apsprieda „incidentu II latviešu brigādē”. Atskanēja pat domas, ka šīs jukas apdraudot latviešu pulku tālāku pastāvēšanu, kādēļ, ja citas izejas nebūtu, IK vajadzētu nolikt savas pilnvaras un latviešu pulku pārzināšanu atstāt Iskosolam 12. [14] Sevišķi stūrgalvīgs bija 7. Bauskas l.s.p., kas pēc revolūcijas bija novietots Rīgā kārtības uzturēšanai un nevēlējās pilsētu atstāt! Tāpēc strēlnieku IK nolēma 15. (2.) maijā sasaukt 7.pulka masu sapulci, uzaicinot uz to piemērotus runātājus. [15] Šajā sapulcē Rīgas Iskorada pārstāvim B. Kalniņam izdevās pārliecināt strēlniekus, ka nepieciešams padoties „revolūcionārai disciplīnai” un paklausīt likumīgām pavēlēm. Strēlnieki, kas sapulcē bija ieradušies pilnā apbruņojumā, ar lielu balsu vairākumu pieņēma lēmumu, ka jādodas uz fronti nomainīt krievu kaŗaspēka daļas. [16] Šī konflikta likvidēšanā aktīvi piedalījās arī strēlnieku LSD organizācija. [17] Tātad strēlnieki tai laikā vairāk respektēja revolucionāru organizāciju norādījumus nekā savu IK, kuŗas autoritāti bija iedragājusi revolucionārā aģitācija.

LSD panākumus vispār veicināja pakāpeniska sabiedriskās domas radikālizēšanās, kad cara žandarmērijas un cenzūras uzraudzībā turētie Krievijas pavalstnieki pēkšņi ieguva vispilnīgākās brīvu pilsoņu tiesības. Ikviens atklātības darbinieks, kas nevēlējās izdarīt polītisku pašnāvību, centās apliecināt savas simpātijas revolūcijai un nosodīt jebkādas reakcionāras izpausmes. Vējš pūta kreisā spārna burās, un tas lietpratīgi izmantoja šo climate of opinion. Vienīgais nopietnais kreisās sociāldemokratijas konkurents polītiskajā sacensībā bija nekrievu tautu nacionālās atbrīvošanās kustība.

Lai gan latviešu strēlnieku pulkos līdz revolūcijai nekāda mērķtiecīga nacionālpolītiska propaganda nebija notikusi (skat. VI nod.), taču pēc patvaldības krišanas tur bija vērojamas spontānas nacionālo jūtu izpausmes, par ko runāts iepriekšējā nodaļā. Šo situāciju nacionāli liberālās aprindas tomēr nespēja polītiski izmantot, lai izveidotu sev stabilu organizatorisku bāzi strēlnieku pulkos. Nacionālistiem trūka tās polītiskās cīņas pieredzes un stingrās partijas organizācijas, kas bija kreisajam spārnam. Un viņi nepavisam nejaudāja sacensties ar latviešu marksistu revolucionāri aktīvo miera propagandu, kas tika pausta kopā ar solījumiem galīgi atrisināt kā sociālo, tā nacionālo jautājumu. [18]

Kad tuvojās 1. maija svinības (tās tika rīkotas pēc jaunā stila), Rīgas baltvācu vidū izplatījās baumas, ka latvieši gatavojoties izmantot lielo internacionālo svētku dienu, lai proklamētu Latvijas valsti (den lettischen Nationalstaat). [19] Šādām baumām toreiz nebija nekāda objektīva pamata, bet tās rāda, ar kādu nervozitāti baltvāci vēroja latviešu polītisko aktivitāti. 1. maija demonstrāciju laikā Rīgā gan šur tur parādijās latviešu nacionālais sarkanbaltsarkanais karogs, bet citādi šie svētki norisinājās internacionālās solidaritātes zīmē. [20]

Šai laikā sociāldemokrati jau bija pārliecināti, ka noskaņojums strēlnieku pulkos attīstās viņiem labvēlīgā virzienā. Par to liecina piebilde kādā Brīvā Strēlnieka rakstā:

Maija svētkos vecs sodiāldemokratijas ilggadējs biedrs strēlnieks izteicās, ka tagad gan laikam nebūšot neviena sociāldemokrata, kuŗš neatzītu Latvijas strēlnieku pulku pozitīvo nozīmi. (...) par Latvijas brīvību, par Latvijas darba tautu stāv Latvijas brīvais strēlnieks. [21]

Tāpēc arvien intensīvāka kļuva aģitācija par visu rotu un pulku komiteju, kā arī par strēlnieku IK pārvēlēšanu. Kaut gan strēlnieku IK bija piešķirtas pilnvaras uz sešiem mēnešiem, tā padevās šim spiedienam un 18. (5.) maijā publicēja paziņojumu, ka 25. (12.) maijā tiek sasaukta Apvienotās latviešu strēlnieku pulku deputātu padomes sēde. [22] Kapitulāciju sociāldemokratu prasībām skaidri parādīja arī diskusiju vakars, ko strēlnieku IK sarīkoja 19. (6.) maijā Rīgā. Visai lakoniskajā ziņojumā par šīs sanāksmes norisi minēts, ka tajā piedalījušies „vietējo un ārienes sabiedrisko organizāciju, Strādnieku Padomes un polītisko partiju priekšstāvji”. Pēc ilgām debatēm tika atzīts, ka pienācis laiks reorganizēt izpildu orgānus, jo tie ievēlēti revolūcijas pirmajās dienās, kad vēlētāji vēl nepazinuši toreiz izvirzīto kandidātu spējas. [23]

Strēlnieku IK tad arī 20. (7.) maijā savukārt nolēma: „Lai reorganizētu IK, jāķeras vispirms pie rotu, komandu un pulku komiteju reorganizēšanas.” Sakarā ar to IK tai pašā dienā, izlaida šādu uzsaukumu:

Ievērojot to, ka (...) komitejas tika vēlētas revolūcijas sākumā, kad masas vēl nebija nogrupējušās un nepazina savus ievēlētos priekšstāvjus, mēs – IK locekļi – turam par vajadzīgu, lai IK tiktu pārvēlēta. (...) mēs uzaicinām visas rotu un pulku komitejas paziņot saviem vēlētājiem, lai viņi sagatavojas un izved dzīvē šinīs dienās visu rotu, komandu un pulku komiteju reorganizēšanu un pārvēlēšanu (...) Vēlams būtu, lai šī komiteju reorganizēšana un pārvēlēšana tiktu izvesta līdz nākamai Apvienotās Strēlnieku Padomes sēdei /t.i. strēlnieku II kongresam. U.Ģ./, kuŗa notiks 25. (12.) maijā. (...) [24]

Šis rīkojums arī nekavējoties tika izpildīts. Vēlēšanas pilnīgi attaisnoja sociāldemokratu līdzšinējās pūles un cerības: jaunajās rotu un pulku komitejās pa lielākai daļai ievēlēja viņu organizācijas biedrus vai „bezpartejiskos”, kas simpatizēja LSD. [25] Tūlīt pēc tam sākās delegātu izraudzīšana strēlnieku II kongresam. Bet tieši šai laikā „Rīga tapa par ļeņiniešu parādes centru”, kā to konstatēja revolucionāro sociālistu orgāns Darba Tauta. [26]

Jau iepriekšējā nodaļā minēts, ka pēc LSD XIII konferences, kas notika maija sākumā Maskavā, partijas vadība pievērsa galveno uzmanību darbam dzimtenē, kur līdz tam laikam zināma ietekme bija internacionālajiem maziniekiem (it īpaši Rīgas strādnieku deputātu padomē). Viens pēc otra Rīgā sāka ierasties lielinieciskās CK locekļi – Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Jānis Šilfs-Jaunzems, Kārlis Krastiņš (Viktors), Roberts Eiche u.c. Partijas galvenajam stābam sekoja tā orgāns Cīņa un lielāks skaits domu biedru. Lielinieki tagad ātri pārņēma vadību savās rokās. [27]

Viņi arī panāca, ka Rīgas strādnieku deputātu padome 24. (11.) maija sēdē nolēma savu laikrakstu Ziņotāju, ko rediģēja mazinieks B. Kalniņš, apvienot ar Cīņu, kas sāka iznākt Rīgā 26. (13,)maijā. Tai pašā strādnieku padomes sēdē ar 87 pret 28 balsīm pieņēma J. Daniševska rezolūciju, kur prasīta „varas sagrābšana strādnieku, kareivju un zemnieku rokās” un aicināts veicināt brāļošanos frontē. [28]

Sevišķu uzmanību lielinieki pievērsa latviešu strēlnieku pulkiem, kuŗu sociāldemokratiskā OK turpmāk vadījās no partijas CK direktīvām.

Tas CK loceklis, kas vadīja partijas propagandas izveidi latviešu strēlnieku pulkos, bija Jūlijs Kārlis Daniševskis (1884-1938). [29] Viņš piederēja pie LSD intellektuālās izlases, bija izcils orators un publicists (vēlāk Padomju Savienībā ieguva ekonomisko zinību doktora gradu). Pirmskaŗa gados viņš pēc savas nostājas bija vienībnieks, bet kaŗa laikā pieslējās lieliniekiem. Taču arī tad viņš joprojām zināmā mērā mēģināja sadarboties ar maziniekiem. Tūlīt pēc februāŗa revolūcijas Daniševskis uzstājās par armijas revolūcionizēšanu, un prasīja nekavējoties izbeigt kaŗu. [30] Pēc oktobŗa revolūcijas, kā Republikas Revolucionārās kaŗa padomes loceklis, viņš bija viens no Trocka tuvākajiem līdzstrādniekiem. [31] 1919. gadā viņš kļuva Padomju Latvijas valdības priekšsēža vietnieks, bet pēc tās krišanas ieņēma augstus amatus Padomju Savienībā (bija Mežrūpniecības tautas komisāra vietnieks u.c.). Likvidēts 1938. gadā kā trockists.

Kādas pārmaiņas latviešu strēlnieku pulku sociāldemokratiskās organizācijas nostājā tad nu radīja Daniševska resp. LSD CK ietekme? Nekas nemainījās revolucionārajā miera propagandā, kur nekādu sevišķu domstarpību starp lieliniekiem un internacionālajiem maziniekiem nebija. Atšķirības bija jautājumā par attieksmēm pret Pagaidu valdību un par varas pārņemšanu. Lielinieki bija pret jebkādu izlīgšanu jeb kompromisu ar ministru kabinetu Pēterpilī, un prasīja „visu varu padomēm”. Šie saukļi tagad ar lielu enerģiju un neatlaidību tika pausti strēlnieku pulkos.

Lielinieku un mazinieku savstarpējās cīņas un sarežģītās teorētiskās diskusijas latviešu strēlniekiem bija maz saprotamas un neinteresantas. Kā vieni, tā otri dēvēja sevi par sociāldemokratiem, un bija apvienoti vienā partijā (izņemot maziniekus aizsardzībniekus). Bet lielinieku propaganda bija revolucionāri aktīvāka, vienkāršāka un tāpēc ietekmīgāka. Tie likās īstākie un noteiktākie cīnītāji par „tautas lietu” un tāpēc pārāki par atturīgākajiem maziniekiem.

Jāpiezīmē, ka drīz pēc februāŗa revolūcijas latviešu sociāldemokrati sāka aģitēt arī 12. armijas krievu kareivju vidū. Lai vadītu un saskaņotu šo darbu, tika izveidota 12. armijas LSD kaŗa organizācija, kas 1917. gada 13. maijā (30.4.) sāka izdot laikrakstu Okopnaja Pravda („Ierakumu Taisnība”). [32] Pēc dažām nedēļām šo laikrakstu pārņēma LSD Rīgas komiteja, pārvēršot to par oficiālu partijas izdevumu, t.i. par latviešu lielinieku laikrakstu krievu valodā. [33] Tātad nevis krievu, bet latviešu lielinieki organizēja un vadīja revolucionāro propagandu 12. armijas darbības rajonā, pie kam rudens pusē viņi sāka gūt daļējus panākumus arī krievu 5. armijā, kas tāpat piederēja pie Ziemeļu frontes kaŗaspēka un bija novietota uz dienvidiem no 12. armijas. [34] Viņi arī asi apkaŗoja Iskosolu 12, kur noteicēji bija krievu mazinieki un revolucionārie sociālisti (eseri).

Taču vispirms lielinieki centās iekaŗot latviešu strēlnieku IK (Iskolastrelu). Ar strēlnieku pulku sociāldemokratiskās organizācijas un radikālizēto rotu un pulku komiteju palīdzību latviešu lieliniekiem izdevās stipri ietekmēt kandidātu nozīmēšanu un deputātu vēlēšanas strēlnieku II kongresam, kam, kā minēts, bija jāsanāk 25. (12.) maijā Rīgā. [35]

 

 

LATVIEŠU STRĒLNIEKU II KONGRESS UN 30. (17.) MAIJA REZOLŪCIJA.

Latviešu strēlnieku pulku apvienotās deputātu padomes sapulce jeb strēlnieku II kongress notika Rīgas Interimteātŗa telpās (tas bija uzcelts laukumā aiz vēlākā Nacionālā teātŗa) no 1917. gada 25. (12.) līdz 30. (17.) maijam. [36] Kongresā piedalījās 226 vēlēti delegāti un lielāks skaits viesu, kas pārstāvēja armijas organizācijas, polītiskās partijas, Rīgas strādnieku deputātu padomi, Latgales zemes padomi, Petrosovetu u.c. Ieradies bija arī kaŗa ministra Kerenska pārstāvis. Sevišķi kupla bija latviešu lielinieku delegācija, kuŗā ietilpa vairāki redzamākie partijas vadoņi.

Par kongresa priekšsēdi ievēlēja strēlnieku IK priekšsēdi stāba kapteini V. Ozolu, par viņa vietnieku – mēreno lielinieku P. Bārdu (likvidēts 1939. g.). Kongresu svinīgi atklāja V. Ozols, uzaicinot godināt kritušos biedrus, un strēlnieku orķestris nospēlēja sēru maršu. Savā runā V. Ozols norādīja, ka delegātiem jāatrod kopēja platforma turpmākajam darbam, vadoties no lozunga: „Mieru bez kontribūcijām un aneksijām!”

Ar marseļēzes skaņām tika saņemti sabiedrisko organizāciju pārstāvji, un ar „urrā” saucieniem delegāti sumināja 12. armijas komandieri ģenerāli Radko Dimitrijevu, kas bija ieradies apsveikt kongresu. Ģenerālis cildināja latviešu strēlnieku varonību, it īpaši pakavēdamies pie Ziemsvētku kaujām. Viņš paskaidroja: „Man nekā nevajag no latviešiem, kā tikai to, ka viņi man atļauj pārnest uz manu dzimteni /Bulgāriju/ manā atmiņā viņu tautasdziesmas un leģendas par varoņiem, kuŗas radušās tanī laikā, kad arī es esmu bijis starp viņiem.” [37] Radko Dimitrijevs noraidīja domu par drīzu revolūciju Vācijā, aicinādams strēlniekus „palikt ar flintēm rokās”, jo tikai ar kaŗu varēs iznīdēt kaŗu. Runas nobeigumā ģenerālis izsaucās: „Lai dzīvo Latvija – varoņu zeme! Urrā!” Delegāti aplaudēja, un orķestris atskaņoja „Dievs, svētī Latviju!” [38] Pēc tam kongress sāka apspriest dažādos dienas kārtības punktus.

Plašu ziņojumu par strēlnieku IK darbu sniedza V. Ozols, uzsvērdams latviešu strēlnieku un virsnieku vienību: „Mēs visi darba ļaudis, kā strēlnieki, tā virsnieki. Mums vienas intereses, un to mēs esam, jau pierādījuši sen, jo latvju tauta skaitās viena no demokratiskākām tautām pasaulē. Pie mums nav latviešu kā dzimtu muižnieku (...)” Viņš tomēr aprādīja, ka polītiskie uzskati strēlnieku pulkos tikai pēdējā laikā noskaidrojušies, kādēļ nepieciešams pārvēlēt strēlnieku IK; tās locekļi tāpēc noliekot savas pilnvaras. [39]

Pēc tam uzstājās vesela rinda apsveicēju, kuŗu vidū bija arī Kerenska pārstāvis Iļjins (Il’in). Kad viņš jautāja, vai latviešu strēlnieki ir ar mieru iet uzbrukumā kopā ar krievu demokratiju, zālē izcēlās nevaldāms troksnis, kuŗā aplausi jaucās ar svilpieniem un protestiem (sevišķi naidīgi izturējās rezerves pulka delegāti), tā ka apjukušais Iļjins nespēja savu runu pabeigt. Tā bija pirmā pazīme, ka tuvojas vētra.

Strēlnieku IK un tās apakškomisiju ziņojumi aizņēma gandrīz divas dienas. [40] Šo laiku LSD CK locekļi J. Daniševskis un J. Lencmanis kopā ar biedriem no strēlnieku sociāldemokratiskās OK izmantoja intensīvai aģitācijai delegātu vidū, lai pārliecinātu šaubīgos un svārstīgos par labu lielinieku mērķiem. [41] Daudzi strēlnieku delegāti tikai nesen kā bija pievērsti radikāli kreisiem uzskatiem, un par šo neofitu polītisko rūdījumu lielinieki nebija pilnīgi droši.

Svarīgākās diskusijas kongresā norisinājās, apspriežot „tekošo momentu”, t.i. aktuālo polītisko situāciju. Šajās pārrunās ļoti aktīvi piedalījās kongresa viesi, it īpaši LSD pārstāvji. Debates ievadīja priekšsēdis V. Ozols, brīdinot no anarchijas draudiem un aicinot izstrādāt vienotu polītisku platformu nākošajai strēlnieku IK. Viņš piezīmēja: „Latvija, kā jums zināms, 1905. gadā bij visas revolūcijas priekšgalā, un tādēļ viņa cieta visvairāk. Latvija stāvējusi arī kauju avangardā. (...) Latvijā /latviešu tautā/ šķiru stāvoklis nav tik nevienlīdzīgs kā pie citām tautām, Latvija kulturālāka par visu Krieviju; tādēļ mums vieglāk savus spēkus koncentrēt (...), lai mēs neizstātos no visas demokratijas avangarda.”

Internacionālo mazinieku viedokli visskaidrāk izteica Tangens (Brūno Kalniņš): pret aktīvu resp. ofensīvu darbību frontē, par organizētu brāļošanos un par atbalstu Pagaidu valdībai „tik tālu, cik tālu tā ies pa demokratijas ceļu”. Viņa tēvs Dr. Pauls Kalniņš (vēlāk Latvijas saeimas priekšsēdis 1925.-34. g.) apsveica strēlniekus 116. divīzijas vārdā. Viņš norādīja, ka latviešu strēlnieks savā ziņā vienmēr stāvējis krievu armijas priekšgalā: agrāk – kā varonības paraugs, tagad – kā visrevolucionārākais. Dr. P. Kalniņš uzsvēra, ka svarīgākais uzdevums ir panākt mieru, jo tikai tad būs iespējams īstenot demokratiskās reformas. [42]

Ar lielu neatlaidību un noteiktību uzstājās lielinieku pārstāvji. Atkal un atkal no runātāju tribīnes atskanēja viņu tezes: neiet uzbrukumā, turpināt organizētu brāļošanos, cīnīties par revolucionāru mieru, nekādu atbalstu Pagaidu valdībai, visu varu padomēm! Redzamākā figūra kongresā neapšaubāmi bija Jūlijs Daniševskis, kuŗa runas izraisīja gan dārdošus aplausus, gan asus starpsaucienus. Daži izraksti no šīm runām dod zināmu ieskatu par Daniševska lielo aģitatora un oratora talantu:

Es saku, biedri, mazais brālis spēj domāt arī polītisku domu, spēj izšķirt, kas stratēģija. (...) Bet aneksiju un kontribūciju stratēģija nav tagad, biedri, mums vajadzīga; mums vajadzīga tāda valdība, kas kontribūcijas uzliktu fabrikām, aneksijas muižniekiem, un tikai tāda valdība ievedīs Krieviju miera ostā. (...) Miers jāslēdz revolucionārām tautām, ne militāriskām valdībām; pretējā gadījumā tas būs bruņots pamiers, ne miers, un pēc dažiem gadiem izcelsies atkal pasaules kaŗš. (...) Mēs esam pasaules proletariāta avangards, priekšpulki. Daudz no mums kritīs, bet ja mēs gūsim uzvaru pār pasaules militārismu, tad būs miers nodrošināts. (...) Tādēļ vienīgais ceļš arī tagad mums: izbeigt kapitālistu kaŗu un pāriet uz šķiru cīņu. (...) Neatbalstīt Pagaidu valdību nav anarchijas ievešana, nav reakcionāra darbība. Tiek motivēts, ka ja mēs Pagaidu valdību neatbalstīsim, tad viņa nav nekas, viņa neko nespēj. Tātad mēs faktiski jau esam vara un valdība. Kādēļ tad nu lai mēs arī neprasām šīs varas nodošanu mūsu rokās? [43]

Latviešu lielinieku vadonis Pēteris Stučka nodeva sveicienus no krievu lielinieku CK, apzīmēdams latviešu strēlniekus par proletariāta bruņoto avangardu. Arī viņš aicināja: „Mums jāņem valsts vara savās rokās, un tad citu kaŗojošo valstu proletariāts varēs ticēt mums, varēs nākt pretī mums!” [44]

Galveno pretestību lieliniekiem šai kongresā izrādīja virsnieku pārstāvji – Kārlis Goppers, Pēteris Dardzāns, Roberts Dambītis, Eduards Ramats (rakstnieka pseudon.: Lejgalietis), A. Pinka un 1905. gada revolūcijas populāro cīņas dziesmu autors, rakstnieks Jānis Akurāters, kas no sociālista bija kļuvis par nacionāldemokratu. Viņi aicināja turpināt cīņu kopā ar rietumu sabiedrotajiem, kritizēja brāļošanos frontē un izteicās par atbalstu Pagaidu valdībai. Delegātu vairums svilpa un dauzīja ar kājām grīdu, daži – aplaudēja. [45] Debates turpinājās trīs dienas.

28. (15.) maijā kongresam tika iesniegti vairāki priekšlikumi rezolūcijai „attiecībā pret jauno Pagaidu valdību” (1917. gada maijā bija nodibinājusies liberāļu un sociālistu koalīcijas valdība). Aizklātā balsošanā ar zīmītēm Daniševska iesniegtā lielinieciskā rezolūcija ieguva 194 balsis, apakšvirsnieka Dreifelda (žurnālista pseudon.: Čoms) rezolūcija, kas bija izstrādāta mazinieku aizsardzībnieku garā – 29 balsis; viens delegāts no balsošanas atturējās, bet divi nebija tajā nemaz piedalījušies. [46]

Tādā kārtā kongress pirmā lasījumā bija pieņēmis Daniševska priekšlikumu, kas kļuva par pamatu rezolūcijas galīgajam izveidojumam. Nedaudz pārlabotu, šo rezolūciju, kas bija ietverta 12 punktos, pieņēma nākošajā dienā ar visām balsīm pret vienu, 9 (8) atturoties. No publicētajiem kongresa materiāliem nav skaidri nosakāms, vai visi 226 delegāti piedalījās šajā pēdējā balsošanā. [47] Tā kā strēlnieku II kongress nobeidza savu darbu 30. (17.) maijā, tad minēto rezolūciju literātūrā mēdz dēvēt par „latviešu strēlnieku 30. (17.) maija rezolūciju”, [48] kaut gan tā laika sanāksmēs un presē tā vairākkārt apzīmēta par „29. (16.) maija rezolūciju”. [49] Lai nu būtu kā būdams, tas neapšaubāmi ir dokuments ar lielu vēsturisku nozīmi.

Šajā rezolūcijā bija izteikta neuzticība Krievijas Pagaidu valdībai un prasīts nodot visu varu strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu padomēm; tika noraidīta „aktīva aizsardzība” (t.i. ofensīva kaŗa darbība) un ieteikta organizēta brāļošanās ar ienaidnieku, lai panāktu mieru bez aneksijām un kontribūcijām, dibinoties uz tautu pašnoteikšanos. Rezolūcijas 11. punktā uzsvērts: „ (...) kaŗš izbeidzams tikai revolucionārā ceļā, visu zemju proletāriešiem cīņā pret visu zemju kapitālistiem.” Kā nelielu pagaidu kompromisu (it īpaši attieksmē pret Iskosolu 12) var uzskatīt rezolūcijas 12. punktu, kur teikts:

Lai nedezorganizētu revolucionāro armiju, Latviešu apvienotā strēlnieku padome atzīst, ka atsevišķiem pulkiem un armiju daļām jārīkojas kaŗa taktikā demokratiski izvēlēto vietējo armijas iestāžu aizrādījumu robežās.

Skaidrības labā („lai nerastos pārpratumi”) šo rezolūciju nolēma publicēt arī krievu presē.

Kongress vēl nolēma, ka Rīgā jādibina centrāla organizācija no zemnieku, kareivju un strādnieku pārstāvjiem. Jāpiezīmē, ka šī iecere, kuŗas paraugs bija Petrosovets, netika īstenota, bet tai vietā augusta sākumā noorganizējās Latvijas strādnieku, zaldātu un bezzemnieku deputātu padome, par ko būs runa nākošajā nodaļā.

Kongress nosūtīja apsveikumus „latviešu pirmiem revolucionāriem un Latvijas sociāldemokratijas nodibinātājiem biedriem J. Rainim, P. Stučkām un F. Roziņam”, [50] kā arī laikrakstiem Cīņai un Pravdai, biedra J. Jansona kundzei, [51] K. Lībknechtam (Liebknecht), Ļeņinam un telegrammu zviedru laikrakstam Social-Demokraten, kuŗā protestēts pret nāves sodu austriešu sociāldemokratam F. Ādleram. [52]

Jaunajā, paplašinātajā strēlnieku IK ievēlēja 44 strēlniekus un 6 virsniekus. Vairāk nekā puse no viņiem bija LSD biedri. [53] Savā pirmajā sēdē 31. (18.) maijā strēlnieku IK nolēma kooptēt ģenerālstāba kapteini V. Ozolu kā pilntiesīgu locekli, un lielā vienprātībā ievēlēja viņu par savu priekšsēdi. Viņš gan norādīja, ka neuzņemas atbildību par IK darba idejisko pusi. Tai pašā sēdē V. Ozols ierosināja kooptēt ar balss tiesībām IK Aģitācijas komisijā „mūsu idejisko vadoni biedru Daniševski”. Arī šo priekšlikumu pieņēma ar visām balsīm. Tādā pašā veidā Aģitācijas komisijā uzņēma vēl internacionālo mazinieku Dr. P. Kalniņu. [54] Tā kā V. Ozols turpināja sadarboties ar latviešu kreisajiem radikāļiem un vadīt lieliniecizēto strēlnieku IK, viņu asi kritizēja pilsoniskās aprindas un virsnieki. [55]

Pavisam citādi rīkojās Brīvā Strēlnieka galvenais redaktors Marģers Skujenieks. Kaut gan jaunā strēlnieku IK resp. tās Redakcijas komisija 31. (18.) maija sēdē pēc lielinieka Kārļa Pētersona priekšlikuma nolēma lūgt Skujenieku arī turpmāk vadīt laikrakstu, viņš no sava amata atteicās. [56] Viņa piemēram sekoja arī V. Holcmanis un A. Kroders, bet dzejnieks J. Sudrabkalns turpināja strādāt redakcijā, par kuŗas vadītāju nāca lielinieks Kārlis Ozoliņš-Tomass. Pāris nedēļas jūnija sākumā Brīvā Strēlnieka redakcija darbojas arī internacionālais mazinieks Dr. Fricis Menders, kas bija kritiski noskaņots pret strēlnieku 30. (17.) maija rezolūciju. Viņš ātri nonāca konfliktā ar laikraksta lieliniecisko vadību, un no redakcijas izstājās. [57] Par K. Ozoliņa galvenajiem palīgiem redakcijā kļuva F. Mendera brālēns, lielinieks Jānis Hermanis (pseudon.: Auseklis, Als) un internacionālais mazinieks Teodors Draudiņš, kuŗa ideoloģiskās svārstības turpmāk dažu labu reizi darīja galvassāpes viņa kollēgām. [58] Visi trīs jaunie strēlnieku laikraksta redaktori bija agrāk strādājuši LSD laikrakstā Sociāldemokrats, kas iznāca Maskavā. Abi lielinieki, K. Ozoliņš un J. Hermanis, tika likvidēti Padomju Savienībā 1938. gadā.

Strēlnieku II kongresā bija nolemts, ka Brīvajam Strēlniekam jādarbojas „saskaņā ar strēlnieku Padomes platformu (viedokli), dodot brīvu vārdu katram strēlniekam”. Šos noteikumus jaunā redakcija visā visumā ievēroja: arī turpmāk laikrakstā tika publicēti samērā daudz rakstu (rezolūcijas, protesti), kas vērsās pret lielinieku polītiku un viņu ietekmi strēlnieku pulkos. Lielinieku viedoklis tika pausts ievadrakstos, polītiskos apcerējumos un kommentāros.

Latviešu lielinieki gluži dabiski jutās ļoti lepni un varbūt pat mazliet pārsteigti par tik lielu uzvaru strēlnieku II kongresā. Viņi bija tālu pārspējuši savus krievu biedrus, kuŗi tai laikā nekur armijā nebija guvuši tamlīdzīgus panākumus. Stučka steidzās informēt Ļeņinu par latviešu lielinieku veiksmīgo darbu Rīgas frontē. Ļeņina pamudināts, viņš sacerēja rakstu par strēlnieku 30. (17.) maija rezolūciju un LSD aktivitāti dzimtenē, [59] ko Pravda iespieda 17. (4.) jūnijā. [60] Kreisais mazinieks T. Draudiņš, kas apsveica strēlnieku radikālizēšanos, pauda savu sajūsmu Sociāldemokrata slejās 12. jūnijā (30.5.) šādos vārdos:

Nevarēja būt šaubu, ka patvaldības aizvēnī audzētais un apdziedātais latviešu’ reakcionārās pilsonības nacionālais zieds, dziļi melnā latviešu tautas „armija”, revolūcijas dienās uzplauks par krāšņāko revolūcijas rozi. ]o kas ir latviešu strēlnieku pulki? Tā ir latvju darba tauta, tā ir apbruņota latvju demokratija.

Šai rakstā Draudiņš pieskaŗas interesantajam jautājumam par latviešu strēlnieku pulku sociālo sastāvu un tā nozīmi cīņā par ideoloģisko vadību šajās formācijās. Nekādu cik necik plašāku statistisku ziņu par to nav, izņemot par 6. Tukuma l.s.b., kur anketu aptaujas rezultāti 1916. gada pavasarī uzrādīti šādā, ne visai pārskatāmā veidā: laukstrādnieki un zvejnieki – 32,3%, amatnieki un jūrnieki –27,8%, fabriku un uzņēmumu strādnieki – 19,1%, zemes īpašnieki (saimnieki) – 12,6%, intelliģenti – 5,5%, uzņēmēji – 1,5% un skolnieki – 1,2%. [61] Nepilnīgi statistiski dati no 1916. gada vēl saglabājušies par 2., 4. un 5. bataljonu. [62] Šie trūcīgie avoti norāda uz to, kas bija jau secināms, ievērojot latviešu strēlnieku bataljonu (pulku) rekrūtēšanas apstākļus: šajās kaŗaspēka daļās pārsvarā bija laucinieki, kuŗu vairums nebija zemes īpašnieki; īstu rūpniecības strādnieku turpretī bija samērā maz, jo viņu lielais vairums 1915. gadā tika evakuēts uz lekškrieviju. Tikai 1. un 2. l.s.p. bija lielāks kontingents Rīgas strādnieku jauniešu, kas tur bija iestājušies brīvprātīgi. Tieši šie veterāni revolucionārajai miera propagandai bija visgrūtāk ietekmējami, kāpēc it īpaši 1. Daugavgrīvas l.s.p. lielinieki mēdza dēvēt par reakcionāru. [63]

Konservatīvās baltvācu aprindas reģistrēja lielinieku panākumus latviešu strēlnieku pulkos ar ļaunu prieku (Schadenfreude), [64] – kamēr satraukums un sašutums pārņēma latviešu pilsonisko sabiedrību, labējos sociālistus un arī Iskosolu 12, Latviešu sabiedriskās organizācijas, polītiskās partijas, virsnieki, visi latviešu nelielinieciskie (pilsoniskie, rev. soc. un mazinieku) laikraksti, kā arī atsevišķas grupas un personas iesāka plašu kampaņu pret „kauna pilno Daniševska rezolūciju”. [65] To apzīmēja par nodevību pret Latviju un pret Krievijas demokratiju, un tika aicināts atraut jebkādu materiālu atbalstu (ziedojumus) strēlnieku pulkiem, kamēr tie ies lielinieku pavadā.

Sevišķi asu rakstu publicēja abi latviešu bataljonu „tēvi”, valsts domnieki J. Goldmanis un J. Zālītis, kuŗiem strēlnieku I kongress bija izteicis neuzticību. Strēlnieku 30. (17.) maija rezolūciju viņi raksturoja kā smagu noziegumu, Jūdasa darbu un piesliešanos anarchijai. Šī raksta nobeigumā piedraudēts, ka strēlnieku pulki, ja tie nelabosies, tiks izformēti:

Kādēļ apsveikt tikai Ļeņinu? Tad jau labāk tieši Viļumu /Vilhelmu II/! (...) Tautas lepnums, viņas skaistākais zieds, aizvien ir bijuši mūsu strēlnieku pulki; tādiem kristalltīriem tiem jābūt arī turpmāk. Citādi – tik viena izeja: rotu, bataljonu vai pulku izformēšana. [66]

Arī lielāks skaits atsevišķu strēlnieku rotu un komandu protestēja pret minēto rezolūciju, pie kam izrādījās, ka vairāki II kongresa delegāti, atgriezušies savās vienībās, bija mainījuši nostāju un pievienojās protestiem pret pašu pieņemtajiem lēmumiem. [67] Šīs protesta rezolūcijas ilgāku laiku parādījās Brīvā Strēlnieka slejās, [68] lai gan tā galvenais redaktors tagad bija lielinieks. Diskusijas bija asas, bet atklātas.

Latviešu lielinieki mudināja strēlniekus aizstāvēt revolucionāro rezolūciju, un izmantoja satraukto pilsoņu skarbākos sašutuma izpaudumus (aicinājumus atstāt strēlniekus bez materiāla atbalsta, draudus par strēlnieku pulku izformēšanu u.c.), lai strēlniekos uzkurinātu spītīgu pašlepnumu un pretestību pret „reakcijas trakošanu”. [69]

Kamēr debates šai jautājumā risinājās ar nerimstošu sparu, Rīgā ieradās kaŗa ministrs Kerenskis, lai propagandētu valdības polītisko līniju par aktīvu cīņu ar ienaidnieku un lai ar dedzīgām, eksaltētām runām stiprinātu 12. armijas visai apšaubāmās kaujas spējas. [70] 6. jūnijā (24.5.) Iskosols 12 sarīkoja plašu sanāksmi, kur Kerenskis tikās ar armijas pārstāvjiem, bet kuŗā nepielaida lielinieciskās latviešu strēlnieku IK locekļus. Tāpēc tai pašā dienā strēlnieku IK uzrakstīja sevišķu apsveikumu, ko nosūtīja Kerenskim. Šai rakstā starp citu teikts:

Ministri pilson! (...) Ne mums runāt par kaujas gatavības atjaunošanu, jo kaujas gatavību mēs nekad neesam zaudējuši. (...) Latvietis nav paguris, strēlniekam latvietim nāve idejas dēļ nav briesmīga, bet, mirstot kaujas laukā, latvietim arī vajag zināt – par ko. (...) Mēs neticam, ka šai brīdī asiņainais uzbrukums visā frontē glābs Krievijas revolūciju un brīvību. (...) Mums ir tik viena cerība – Krievija jāizglābj Viseiropas revolūcijai, kas saviļņo visu tautu darba masas. Zem Eiropas demokratijas spiediena sabruks kapitālisma pēdējie pamati un uzvarēs brīvība, vienlīdzība un brālība. (...) nepieciešams ir nākošais revolūcijas etaps – sasniegt viengabala sociālistisku ministriju /valdību/, t.i. visu varu Viskrievijas strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu padomēm! – Latviešu Strēlnieku Pulku vārdā viņu Apvienotās Deputātu Padomes Izpildu Komiteja. [71]

Tāda bija Krievijas kaŗa ministra pirmā „tikšanās” ar latviešu strēlniekiem, kuŗā bija daudz laikmetam raksturīgās revolucionārās retorikas. Turpretī nākotnē Kerenski gaidīja lielākā mēra liktenīga konfrontācija ar latviešu pulkiem.

Toreizējo diskusiju aktīvais dalībnieks T. Draudiņš liecina, ka „gandrīz visas strēlnieku masas straujā pievēršanās starptautiskas revolūcijas idejām” tomēr nevarēja neradīt šaubas par šo panākumu pašos lieliniekos. [72] Daudzās protesta rezolūcijas un plašā preses kampaņa pret strēlnieku II kongresa lēmumiem bija atspiedusi viņus aizstāvēšanās pozīcijās. Mērenajam Istosolam 12 joprojām bija ievērojama ietekme krievu 12. armijā un ekstrēmistiem bija jārēķinās ar to, ka viņi var tikt „izsaldēti”. 7. jūnijā (27.5.) nobeidzās 5. armijas latviešu vispārīgā delegātu sapulce, kas bija pieņēmusi plašu rezolūciju par Latvijas autonomiju un, pretēji strēlnieku II kongresam, izteikusies pret brāļošanos frontē un par pilnīgu uzticību Pagaidu valdībai. [73] Bez tam stipras virsnieku opozīcijas dēļ draudēja izjukt sadarbība strēlnieku IK. [74]

Šādos apstākļos zināma piekāpība likās nepieciešama, un lielinieki bija ar mieru no jauna likt strēlnieku pulku vēlētajiem pārstāvjiem pārbaudīt apstrīdēto 30. (17.) maija rezolūciju. Strēlnieku IK izsludināja delegātu vēlēšanas latviešu strēlnieku III kongresam, kas notika Rīgā no 9. jūnija (27.5.) līdz 14. (1.) jūnijam. [75] Lieliniekiem arī šoreiz bija majoritāte, bet ne tik milzīga kā iepriekšējā kongresā. Sēdes atkal vadīja IK priekšsēdis kāpt. V. Ozols, aicinādams delegātus padoties visas 12. armijas lēmumiem, lai kaŗaspēkā nerastos dezorganizācija. Šīs armijas komisārs Dūbua (Djubua) brīdināja latviešus būt uzmanīgiem ar aģitāciju krievu kareivju masās, kuŗu apziņas līmenis zems. V. Ozols uzstājās vairākkārt, un viņa vadmotīvs bija: „Var pat dažādi domāt, bet strādāt tomēr kopīgi” (šo tēzi vēlāk atkārtoja arī IK priekšsēža biedrs lielinieks Pēteris Bārda). Viņš noraidīja baumas, ka „idejas cilvēks” Daniševskis esot ienaidnieka uzpirkts, [76] bet no otras puses aizrādīja, lai lielinieki nepārsteidzas, jo „avangards nevar iet uzbrukumā, iekams nav pietiekošu rezervju”. Par saprašanās vajadzību izteicās arī virsnieki S. Staprans, A. Plensners, A. Pinka un Romāns. Lielinieku vārdā Daniševskis paskaidroja: „Mēs padodamies vairākumam, bet mēs aģitējam par savām domām.”

Lielinieki aizstāvēja 30. (17.) maija rezolūcijas polītisko daļu resp. tās „idejisko pusi”, bet bija gatavi piekāpties 12. punktā, kas attiecās uz kaŗa darbību. To tagad pārstrādāja un formulēja 5 paragrafos, kuŗu galvenais saturs bija šāds: kaŗa stratēģijas un taktikas jautājumos latviešu strēlnieki sekos Krievijas demokratijas vairākumam, padosies revolucionārās armijas izpildu orgānu lēmumiem un atturēsies no brāļošanās frontē, kā arī izpildīs tagadējās valdības rīkojumus, cik tālu tie saskan ar revolucionārās demokratijas vairākuma mērķiem. Pārveidoto rezolūciju kongress pieņēma 12. jūnijā (30.5.) ar 185 pret 75 balsīm, vienam delegātam atturoties. [77] Arī turpmāk to mēdza dēvēt par latviešu strēlnieku 30. (17.) maija rezolūciju.

Šis kompromiss virsnieku delegātus nespēja apmierināt, un viņi paziņoja, ka paliks kongresā tikai kā novērotāji. Pēc ilgākām debatēm, lieliniekiem vēl zināmā mērā piekāpjoties, kongress 14. (1.) jūnijā pieņēma „izlīdzināšanas formulu”, kuŗā noteikts: 1) strēlnieku IK jāatturas no polītiskas aģitācijas; 2) Brīvais Strēlnieks ir IK oficiālais organs. [78] Bez tam nolēma nosūtīt protestu Petrosovetam sakarā ar tā delegāta draudiem izformēt latviešu pulkus, ja kongress apstiprinās 30. (17.) maija rezolūciju. [79]

Kapt. V. Ozols turpināja vadīt strēlnieku IK, bet vairāk nekā agrāk vērsās pret kreiso ekstrēmismu. Viņš aicināja cīnīties pret dezorganizāciju kā IK, tā strēlnieku masās, nosodīja nepiedzīvojušu polītisku darbinieku neatbildīgo aģitāciju, kritizēja Brīvo Strēlnieku par to, ka tam trūkst cienības pret vairākuma domām un norādīja, ka nedrīkst visus virsniekus dēvēt par „buržujiem”. Viņš arī kategoriski noraidīja lielinieku izteikto domu, ka virsniekus vajadzētu nevis iecelt, bet vēlēt. [80] Strēlnieku IK joprojām daudz nodarbojās ar nacionālo jautājumu – apsprieda Latgales apvienošanu ar Latviju un projektu par Latvijas padomju kongresa („Latvijas revolucionārās demokratijas kongresa”) sasaukšanu, kas ņemtu savās rokās visu lokālo varu, uzturētu sakarus ar centrālo valsts varu un noorganizētu Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas. [81]

Lielinieku izdarītās nolaides strēlnieku III kongresā neapmierināja ne latviešu virsniekus (viņi tomēr neaizgāja no strēlnieku IK), ne pilsonisko sabiedrību. Diskusijas par vispārējo situāciju latviešu strēlnieku pulkos un 30. (17.) maija rezolūciju nevien turpinājās, bet vēl saasinājās sakarā ar iekšpolītisko attīstību Krievijā. Tai pašā laikā viens otrs apzinīgāks LSD biedrs žēlojās, ka strēlniekiem nav pietiekamas šķiras apziņas un cieņas pret revolūcijas simboliem – maršēdami aiz sarkana karoga, viņi dziedot neķītras krogus dziesmas („Piņķu pagastā...”, „Tra–ria–fallera, lai dzīvo meitiņas...” u.tml.), it kā šis karogs būtu tikai „lupata kārts galā”. Viņi vairāk domājot par ballītēm un skuķu ķeršanu nekā par „tekošā momenta” noskaidrošanu. [82]

Nacionāldemokrati, it īpaši viņu izcilais publicists Ernests Blanks, savukārt skarbi kritizēja pilsoņu polītiskās kļūdas – iniciatīvas un drosmes trūkumu, „verdziski pasīvo diedelēšanas taktiku” iepretim valdībai un nespēju vadīt nacionālās atbrīvošanas cīņu. Tādā kārtā „pilsoniskie tūļas” jeb „atdzimušie miroņi” esot kļuvuši par lielinieku lauku mēslotājiem, t.i. veicinājuši kreiso radikāļu panākumus, kas ar savu drosmīgo un aktīvi revolucionāro uzstāšanos spējuši aizraut latviešu strēlniekus. Šai sakarā var atzīmēt dīvaino faktu, ka vienīgi nacionāldemokrats J. Akurāters strēlnieku II kongresā bija iedrošinājies balsot pret Daniševska iesniegto rezolūciju. To ievērojot, var arī labāk saprast E. Blanka nicīgo piebildi Dzimtenes Atbalsī: „Bet kamēr mūsu sašutušie tūļas vēl arvien tūļojas, tiem nav ne mazākā iemesla bļaut uz lieliniekiem, jo faktiski lielinieki bez viņiem nemaz nevar būt.” [83]

Par spīti pretlielinieciskajai kampaņai LSD turpināja nostiprināt savas pozīcijas latviešu strēlnieku rindās. Kad 17. (4.) jūnijā Rīgā sanāca latviešu strēlnieku pulku sociāldemokratiskās organizācijas I konference, astoņos aktīvajos pulkos bija 1537, bet rezerves pulkā – 200 partijas biedru. [84] Jūlija sākumā kopējais LSD biedru skaits strēlnieku pulkos bija ap 2.500. Jau agrāk minētais lielinieku publicists A. Feldmanis par šo partijas sasniegumu izsakās: „Priekš krievu kaŗaspēka daļām tas ir pasakains procents.” [85] Jāatzīst, ka jau šai laika posmā bija pamats dēvēt latviešu strēlniekus par „revolūcijas avangardu”, un lielinieki ar šo cildinājumu neskopojās, atkārtodami to dažādās variācijās. Nav šaubu, ka daudzi strēlnieki jutās glaimoti. Viņi arī bija pasākuši nest šautenes savā īpatnējā veidā – ar stobru uz leju, uzskatāmi demonstrēdami lozungu: „Nost ar kaŗu!” [86]

Lai stiprinātu cīņas morāli, armijas vadība jau maijā sāka izveidot speciālas vienības, t.s. trieciena rotas (dēvētas arī par dzelzs rotām jeb „personiskā piemēra rotām”) un nāves bataljonus, kur nebija atļauts vēlēt kareivju komitejas. Šo formāciju kaŗavīri jeb „nāvinieki” apņēmās pakļauties stingrai disciplīnai un izpildīt visas kaujas pavēles. Viņiem bija labāka apgāde un izdevīgāki izdienas noteikumi. Pie cepurēm nāvinieki nēsāja emblēmu ar galvaskausu un krusteniski saliktiem kauliem. Pēc šiem pašiem principiem tika nodibināti arī daži sieviešu bataljoni.

Jūnijā šādas triecienvienības radās arī Ziemeļu frontē, un notika mēģinājumi tās izveidot latviešu strēlnieku pulkos. Taču šāds pasākums tur nevarēja izdoties vairāku iemeslu dēļ. Pret to kategoriski nostājās ne vien strēlnieku IK un arvien ietekmīgākā strēlnieku pulku sociāldemokratiskā organizācija, bet šāda strēlnieku dalīšana un šķirošana bija pretīga strēlnieku lielajam vairākumam, jo viņu vidū bija visai stipra kopības un solidaritātes apziņa. Tai laikā ļoti aktīvais nacionāldemokrats leitnants Sergejs Staprans, kas bija arī strēlnieku IK loceklis, savās atmiņās plašāk apraksta šo neizdevušos mēģinājumu. Pēc tam kad 1. Daugavgrīvas l.s.p. komandieris plkv. ltn. F. Briedis savā pulkā nodibinājis „dzelzs rotu”, [87] virsnieki sākuši apspriesties par lielākas „dzelzvienības” organizēšanu. Staprans sūtīts pie pulkveža Vācieša, lai panāktu II brigādes (komandieris – plkv. A. Lielgalvis) virsnieku atbalstu šim projektam. Tātad zemgaliešu komandieris uzskatīts par ļoti ietekmīgu personu II brigādē. Staprans ticies ar viņu jūnija mēnesī Ložmetēju kalnā, kur toreiz stāvējis 5. Zemgales l.s.p. Vācietis ierosinājumam pilnīgi piekritis, pie kam viņa uzskati Stapranam likušies pat stipri reakcionāri. Nākošā rītā notikusi slepena I brigādes (komandieris – plkv. K. Goppers) virsnieku apspriede, kas vienprātīgi piekritusi minētajam projektam. Tūlīt pēc tam Staprans kopā ar dažiem I brigādes virsniekiem devušies uz II brigādes stābu, lai noturētu līdzīgu apspriedi. Viņiem par lielu pārsteigumu plkv. Vācietis savus uzskatus tagad bija kardināli mainījis, atteikdamies no jebkādas līdzdalības šajā lietā. Līdz ar to apspriede II brigādē esot izjukusi. Staprans raksta:

Tā kā II brigādē šo projektu par pieņemtu nevarēja uzskatīt, tad arī no „dzelzvienības” dibināšanas tikai I brigādē nekas neiznāca, jo tas neatbilda mūsu nodomam. Tātad, pateicoties Vāciešam /t.i. Vācieša dēļ/, viss šis projekts par kompaktas kaujas spējīgas vienības dibināšanu izjuka. Vienīgi plkv. Brieža dibinātā „dzelzrota” 1. Daugavgrīvas pulkā pastāvēja. [88]

Nav šaubu, ka Vācietim disciplīnas uzturēšana bija sirds lieta (skat. IX nod.) un viņš spēja ātri iejūsmināties par dažādiem šķietami derīgiem pasākumiem. Taču viņš prata arī novērtēt reālos apstākļus un iespējas, savaldīties un nomierināties. Arī šai gadījumā pēc lietas pārdomāšanas un, domājams, pēc pārrunām ar tuvākajiem līdzstrādniekiem, viņš, šķiet, izdarīja vienīgi pareizo secinājumu, ka šāds pasākums latviešu strēlnieku pulkos nevar izdoties. Staprana sašutumu var saprast, bet arī Vācieša atbalsts toreizējā situācijā neko nebūtu līdzējis. Zemgaliešu komandieris tikai būtu sevi kompromitējis, iesaistīdamies tik nepopulārā lietā.

Nesekmīgi beidzās arī leitnanta Reinharda centieni organizēt nāves bataljonu strēlnieku rezerves pulkā. Viņa sacerēto uzsaukumu, kuŗā aicināts dibināt latvju strēlnieku nāves bataljonus, 17. (4.) jūlijā publicēja Brīvais Strēlnieks (nr 66, 4. lp.), bet pievienoja tam plašu redakcijas piezīmi; tur Reinharda uzsaukums raksturots kā pakalpojums imperiālistiem un norādīts: „Mūsu uzdevums ir izbeigt kaŗu revolucionārā ceļā un līdz ar to veicināt revolūcijas internacionālizēšanos.” Turpat iespiesta arī strēlnieku IK 11. jūlija (28.6.) sēdē ar visām balsīm pieņemtā rezolūcija par trieciena rotām resp. nāves bataljoniem, kur uzsvērts, ka latviešu strēlnieki kaujās ir pierādījuši savu drošsirdību un varonību, kāpēc viņi nekādā ziņā nav dalāmi dažādās kategorijās. Revolucionāro latviešu strēlnieku pulku skaldīšanas un dalīšanas mēģinājumus IK apzīmēja par kontrrevolūcionāru darbību. Rezolūcijas nobeigumā teikts:

IK principiāli protestē pret „trieciena” jeb „personiskā piemēra” rotu organizēšanu (dibināšanu) un, kas attiecas uz Latviešu Strēlnieku pulkiem, spers vajadzīgos soļus Latviešu pulku vienības uzturēšanas labad.

Kad Rīgā sāka parādīties armijas vadības favorizētie krievu nāvinieki, starp viņiem un pašapzinīgajiem latviešu strēlniekiem tūlīt radās ļoti saspīlētas attieksmes, kas ātri noveda pie bruņotiem konfliktiem. Šīs sadursmes, par ko būs runa turpmāk, rādīja, ka nāvinieki nevarēja mēroties ar Rīgas frontes veterāniem. Arī sibiriešu strēlnieki izturējās noraidīgi pret nāves bataljoniem.

 

 

ATBALSS NO PĒTERPILS „JŪLIJA DIENĀM”.

Pēc tam kad 1917. gada 1. jūlijā (18.6.) iesāktā krievu ofensīva dienvidrietumu frontē izvērtās smagā neveiksmē, kas uzskatāmi parādīja „Krievijas revolucionārās armijas” dziļo sairumu, [89] 16. (3.) jūlijā Pēterpilī iesākās lielinieciski noskaņotu kareivju un strādnieku bruņotas demonstrācijas, kas vērsās pret Pagaidu valdību un mērenajiem sociālistiem Petrosovetā. Chaotiskā nemiernieku uzstāšanās pamazām tomēr apsīka, un to pēc trim dienām galīgi apspieda valdībai uzticamas kaŗaspēka daļas. [90] Vēsturē šie notikumi iegājuši ar nosaukumu „jūlija dienas”. Ļeņina vērtējumā noticis bija „kaut kas krietni vairāk nekā demonstrācija, bet mazāk nekā revolūcija”. Lielinieku CK šos nemierus nebija tieši organizējusi, un „jūlija dienās” Ļeņins arī nebija aicinājis demonstrantus uz bruņotu apvērsumu. Taču partija tika ierauta šajā pāragrajā nemiernieku kustībā, mēģinādama to pēc iespējas pakļaut savai kontrolei, pie kam daži tās darbinieki bija izturējušies svārstīgi un divdomīgi.

Pēc lieliniecisko nemieru apspiešanas valdība pārgāja pretuzbrukumā. Jau 18. (5.) jūlijā tieslietu ministrija nodeva presei materiālus, kas it kā norādīja, ka lielinieki ir saņēmuši vācu valdības subsīdijas. Parvus tika apzīmēts par galveno figūru šajā spēlē, Stokholma – par šo transakciju centru, bet lielinieki J. Firstenbergs (Haneckis alias Ganeckis), advokāts M. Kozlovskis un vēl dažas citas personas – par starpniekiem vācu naudas iepludināšanai lielinieku partijas kasē (skat. IX nod., 52. norādi). [91] Krievu lielinieku vadoņus tagad apvainoja valsts nodevībā un vairākus no viņiem (Trocki, Kameņevu, Kozlovski u.c.) arestēja, bet partijas galvenos laikrakstus aizliedza izdot, pie kam Pravdas redakcija tika izdemolēta. Ļeņins nogāja pagrīdē, paslēpdamies Somijā. Daudzus sociālistus šāda „draudzes gana” rīcība nepatīkami pārsteidza, [92] bet viņi nezināja to, ko zināja Ļeņins, kas nevarēja būt drošs, vai nesekos vēl tālāki atklājumi. Šajās pārsteigumiem bagātajās dienās notika daži svarīgi pārkārtojumi valsts dzīvē: 21. jūlijā nodibinājās jauna koalicijas valdība ar Kerenski kā ministru prezidentu un kaŗa ministru, bet 25. jūlija atjaunoja nāves sodu armijā. Parvus ar sarkasmu dementēja minētos apvainojumus, [93] un tāpat rīkojās vācu valdība, kas sekmīgi izplatīja savu pretpropagandu neitrālajās valstīs – Zviedrijā un Šveicē. [94] Lielinieki, protams, kategoriski noliedza savus sakarus ar vācu valdību un ģenerālstābu, vērsdamies ar sašutumu pret „nedzirdēti neķītrajiem apvainojumiem”. Nav šaubu, ka pat daudzi redzami partijas funkcionāri, nemaz nerunājot par ierindas biedriem, bija pārliecināti, ka publicētie materiāli ir ļaunprātīgi izdomājumi resp. kontrrevolūcionāra provokācija. Bet arī Ļeņins ar līdzzinātājiem varēja visu noliegt ar zināmām tiesībām. Ja arī apvainojumi par vācu subsīdijām lielinieku partijai, kā to rāda pēc Otra pasaules kaŗa publicētie Vācijas ārlietu ministrijas dokumenti, atbilda patiesībai, tad nepatiess bija apgalvojums, ka Ļeņins rīkojās kā nopirkts vācu aģents. Viņš strādāja, lai īstenotu sociālistisku revolūciju Krievijā, cerēdams un ticēdams, ka tāda notiks arī Vācijā. Ja nu „vācu imperiālisti” bija tik neprātīgi, ka labprāt financēja viņa pasākumu, tad – tā bija viņu problēma. Drīz vien tomēr izrādījās, ka Pagaidu valdības rīcībā nebija pietiekami pamatotu pierādījumu par vācu financiālo atbalstu lieliniekiem, kāpēc šiem apvainojumiem bija pārejošs efekts. (Gluži dabiski, ka arī vēsturniekus šāda veida materiāli nevarēja pārliecināt un lielinieku noliegšanas taktikai ilgu laiku bija labi panākumi vēstures literātūrā.) Tādā kārtā Ļeņina partija pēc pirmajām izbailēm un represijām pamazām sāka atkal atgūties.

Pēc „jūlija dienām” tika mēģināts apspiest lielinieku propagandu arī Rīgas frontē. Bet spēku samēri tur bija citādi kā Pēterpilī, jo LSD rokās bija kā Rīgas strādnieku deputātu padome, tā latviešu strēlnieku IK. Bez tam latviešu lielinieki nebija iejaukti nekādos nemieros „jūlija dienās”, bet vienīgi bija publicējuši dažus kaujinieciskus ievadrakstus, kas rādīja, ka viņi no notikumiem Pēterpilī gaidīja lielas polītiskas pārmaiņas. Šais rakstos uzbrukts valdībai par to, ka tā kavē nekrievu tautu autonomijas īstenošanu, noraidīts jebkāds kompromiss valsts varas jautājumā, aprādīts, ka revolūcija nonākusi izšķirīgā pārejas stāvoklī un prasīta visa vara padomēm resp. revolucionāra diktatūra. [95] Bet to latviešu lielinieki bija prasījuši agrāk, un turpināja par to aģitēt arī pēc „jūlija dienām”.

Kad naktī no 18. (5.) uz 19. (6.) jūliju Rīgā notika bruņota sadursme starp 3. Kurzemes pulka strēlniekiem un kādu krievu nāves bataljonu, tad strēlniekus nomierināt starp citu steidzās pats J. Daniševskis, bet Cīņa nākošajā dienā publicēja uzsaukumu, aicinot latviešu strēlniekus – „brīvās Latvijas atbalstu un Latvijas demokratijas bruņoto spēku” – ievērot aukstasinību un saskaņot savu uzstāšanos ar LSD CK. [96] Latviešu lielinieki protestēja pret Kerenska ievadīto krievu biedru vajāšanu, bet tai pašā laikā brīdināja savus piekritējus no neorganizētas uzstāšanās. [97]

Kā 1917. gada vasarā, tā vēlāk ir izteiktas aizdomas, ka vācu nauda ir ieplūdusi arī latviešu lielinieku kasē. Apvainotie to skarbi un nicīgi ir noraidījuši. [98] Nekādi dokumenti, kas liecinātu pretējo, līdz šim nav atrasti. Ir vienīgi zināms, ka abi lielinieciskie advokāti – vidutājs vācu naudas lietā M. Kozlovskis un latviešu lielinieku vadonis P. Stučka 1917. gadā Pēterpilī bijuši nešķirami draugi. [99] Paliek jautājums: cik tālu sniedzās šī draudzība? Atbilde var būt tikai minējums.

Kamēr krievu lielinieku legālās darbības iespējas uz laiku bija apgrūtinātas, Jūlijs Daniševskis 22. (9.) jūlijā Rīgas pilī svinīgi atklāja LSD V kongresu, kas ilga līdz 1. augustam (19.7.). Tas bija pirmais legālais un pēdējais vienotās LSD kongress, kur kopā ar lieliniekiem piedalījās internacionālie mazinieki. Pēc ļoti interesantām un atklātām debatēm (mazinieki starp citu brīdināja, ka demokratiskais centrālisms var Krievijā viegli izvērsties par birokrātisku centrālismu) kongress pieņēma virkni rezolūciju, kur prasīta visa vara padomēm, cīņa pret Pagaidu valdības diktatūru (domātas represijas pret lieliniekiem. U.Ģ.) un revolucionāro pulku izformēšanu, visplašākā aģitācija pret imperiālistisko kaŗu u.c. Nacionālā ziņā ļoti radikāla bija rezolūcija par Latvijas autonomiju; tajā prasīta vienota un polītiski autonoma Latvija, uzsverot, ka „demokratijas un sevišķi Latvijas proletariāta interesēs nekavējoties jāķeŗas pie Latvijas polītiskās autonomijas projekta izstrādāšanas un realizēšanas, neatkarīgi no centrālās varas polītikas šai jautājumā”. [100]

Kongress nolēma arī apvienot visus Latvijas territorijā novietotos kaŗavīrus sociāldemokratus (lielin.) vienā Latvijas Kaŗa organizācijā, kas darbotos pie LSD (parasti dēvēta par LSD Kaŗa organizāciju). Šai sakarā tad arī latviešu lielinieku vadībā no radikāli kreisi noskaņotu kaŗaspēka daļu pārstāvjiem sāka izveidot 12. armijas „kreiso bloku”, lai apkaŗotu mērenā Iskosola 12 ietekmi un panāktu tā pārvēlēšanu. [101] Tādā veidā latviešu lielinieki enerģiski turpināja savu revolucionāro darbību par spīti Kerenska pretlielinieciskajiem rīkojumiem. Tikai viena LSD avīze – Okopnaja Pravda, ar kuŗas palīdzību partija aģitēja krievu kaŗaspēkā – tika aizliegta 3. augustā (21.7.). Taču jau pēc divām dienām tā atkal sāka iznākt kā LSD Kaŗa organizācijas orgāns ar nosaukumu Okopnyj Nabat (Ierakumu trauksmes zvans). [102]

Latviešu virsnieku lielais vairums ar satraukumu un sašutumu bija vērojis latviešu strēlnieku straujo radikālizēšanos. Notikumu attīstība viņus pārsteidza un samulsināja. Virsnieki bija mēģinājuši pretoties lielinieku propagandai, bet viņu uzstāšanās nebija organizēta un tai trūka drosmīgāka nacionālpolītiska skanējuma. [103] Lieliniekiem neveiksmīgās „jūlija dienas” viņiem deva jaunas cerības un pamudināja uz aktīvāku rīcību. Pirmais solis šai virzienā bija latviešu strēlnieku pulku virsnieku slepena sapulce, kas sanāca Rīgā 1. un 2. augustā (19. un 20. jūlijā). Avoti par šo sanāksmi ir ļoti fragmentāri, taču tie dod ieskatu par tās noskaņojumu un mērķiem. 2. augustā tur tika nolasīts referāts par stāvokli latviešu strēlnieku pulkos, kur apgalvots, ka latviešu lielinieki sadarbojas ar vāciešiem:

Latviešu pulki ir krievu armijas dimants. Un tagad lielinieki šo dimantu ir nozaguši. (...) Un vācieši, iedami vienkopus ar latviešu tautas nodevējiem, sasniedza savus mērķus. Pulki ir demoralizēti. (...) Nav noliedzams, ka dažiem strēlnieku IK locekļiem ir sakari ar Vāciju. (...) Ja mūsu strēlnieku pulki nav vēl izformēti, tad tā ir zīme, ka tiek taupīta latviešu tauta, jo tauta nav tādu negodu pelnījusi. Bet mūsu pulkiem draud izformēšana. (...) Mums jātīra mūsu pulki no dezorganizātoriem un provokātoriem. (...) Mēs, virsnieki, šajā momentā nevaram palikt pasīvi, uz mums krīt vēstures atbildība. Sāksim kopīgi atjaunošanas darbu! [104]

Sapulce atzina, ka vajadzīgs likvidēt lieliniecisko strēlnieku IK un tās vietā nodibināt centrālu latviešu kareivju nacionālu organizāciju („vienu nacionālu kareivisku organizāciju”). [105]

 

Taču likvidēt demokratiski vēlētu organizāciju tikai tāpēc, ka tur vairākumu ieguvuši lielinieki, kuŗu sakari ar ienaidnieku nebūt nebija pierādīti (minētajā referātā bija vēl vairāki citi pārspīlējumi un nepareizi apgalvojumi), tai laikā nebija iespējams. Atlika tātad mēģināt īstenot ieceri par nacionālas latviešu kaŗavīru organizācijas izveidošanu. Tāda arī beidzot nodibinājās 18. (5.) augustā Rīgā ar nosaukumu Latvju kareivju nacionālā savienība, saīsināti: LKNS (jāpiezīmē, ka toreiz vārdu „kareivis” lietoja „kaŗavīra” nozīmē). Tās dibinātāji bija vairāki jaunāki virsnieki, žurnālisti, literāti un gleznotāji, kas dienēja strēlnieku pulkos (daži no viņiem bija t.s. savvaļnieki, kuŗiem dienestā bija zināmas priekšrocības – viņi bija atbrīvoti no vienkāršākiem darbiem, varēja dzīvot privāti u.t.t.). Par jaunās savienības mērķiem tās (pagaidu) statūtos minēts: apvienot ne tikai latviešu strēlniekus, bet visus latviešu kaŗavīrus Krievijas armijā; sekmēt latviešu kulturālo un nacionālo tieksmju izplatīšanu latvju kaŗavīros; cīnīties par Latvijas autonomiju un Krievijas pārveidošanu demokratisku republiku federācijā. Pretrunā ar šiem mērķiem paskaidrots, ka LKNS domāta vienīgi nacionāli kulturāla darba veikšanai. Dibināšanas sapulcē ievēlēja pagaidu Izpildu komiteju un tās prezidiju. LKNS pirmais priekšsēdis bija leitnants Eduards Ramats (dzejnieka pseudon.: Lejgalietis), viņa biedri – jaun.ltn. E. Rempe un artilerists („bombardieris”) M. Zālītis, sekretārs – žurnālists Arturs Kroders, sekretāra biedrs – virsleitnants Aleksandrs Plensners, kasieris – Sergejs Staprans. [106] LKNS savai darbībai dabūja 12. armijas komandieŗa akceptu.

Savā 24. (11.) augusta sēdē LKNS Izpildu komiteja nolēma deleģēt uz mazo jeb nekrievu tautu kongresu Kijevā rakstnieku J. Akurāteru, bet par savu pārstāvi 12. armijas „nacionālajā blokā” (to veidoja nekrievu kaŗavīru nacionālo organizāciju delegāti) nozīmēja S. Stapranu. Pēc A. Krodera priekšlikuma nolēma izdot laikrakstu Latvju Kareivis, ko iespiestu pa daļai ar gotu un pa daļai ar latīņu burtiem (latīņu alfabētu lietoja latgalieši). Laikraksta priekšdarbu veikšanai ievēlēja komisiju – A. Kroderu, E. Rempi, strēlnieku Fortiņu un strēlnieku Riekstu. Nolēma protestēt pret žurnālista Artura Tupiņa rakstiem laikrakstā Novoje Vremja, kur latviešu strēlnieki notēloti kā bīstami lielinieki (to uzdeva veikt A. Kroderam, E. Ramatam un Kārlim Straubergam). [107] Tā kā drīz sākās vācu uzbrukums Rīgai, tad Latvju Kareivja izdošanu neizdevās īstenot. [108]

LKNS bija lielas grūtības attīstīt savu darbību, jo nokavēto vairs nebija iespējams atgūt. Neizdevās arī satricināt strēlnieku IK pozīcijas un ietekmi latviešu pulkos, Lielāku nozīmi savienība ieguva 1917. gada nogalē un 1918. gadā, izvēršot ar savām nodaļām pretlieliniecisku darbību Krievijā un piedaloties neatkarīgās Latvijas pirmo militāro vienību veidošanā.

Strēlnieku IK un tās orgāns Brīvais Strēlnieks asi vērsās pret LKNS, norādot, ka tā dibināta ar nolūku diskreditēt strēlnieku vēlētās organizācijas un dezorganizēt darbu revolucionārajā armijā. [109] Savienības locekļus Brīvā Strēlnieka slejās raksturoja kā cilvēkus, kas tagadējo revolūciju uzskata tikai par nacionālu revolūciju un neizprot šķiru cīņu; turpat uzsvērts: „Nākošo brīvo Latviju nevar un nedrīkst dibināt uz darba tautas sviedriem, bet gan uz vienlīdzības pamatiem. (...) Tādēļ – revolūcijas ‘astinieki’ lai drīzāk iet uz savu savienību, lai reiz izklīst migla ap Zilokalnu! Latvju strēlnieks nekad nebūs revolūcijas nodevējs – viņš turpinās cīņu līdz galam.” [110]

Pulkvedis Jukums Vācietis, kā to rāda pieejamie materiāli, nepiedalījās dramatiskajos strēlnieku kongresos, kas notika maijā un jūnijā. Pēc kritikas, ko zemgaliešu komandieris aprīlī saņēma no strēlnieku IK par savu kaujiniecisko uzstāšanos Pēterpilī (skat. IX nod.), viņš, šķiet, izturējās piesardzīgāk un elastīgāk. Vācietis neaizrāvās ar dzelzrotu organizēšanu, un viņa vārds neparādījās arī ne debatēs par latviešu strēlnieku pulku lieliniecizēšanu, ne sakarā ar LKNS tapšanu. Taču viņa pulkā tika pieņemtas divas protesta rezolūcijas pret 30. (17.) maija rezolūciju, [111] un maziniekiem tur bija diezgan jūtama ietekme. [112]

Tāpat kā latviešu virsnieku vairums, arī Vācietis bija stipri norūpējies par strēlnieku un viņu izpildu orgānu radikālizēšanos. Viņš raksta:

Latviešu oficierus nekādā ziņā nevarēja nosaukt par reakcionāriem jeb konservatīviem. Viņi bija no pirmajiem, kas apsveica revolūciju. Bet viņi raudzījās uz notiekošo vispirms no kaŗa stāvokļa redzes punkta, no valsts darbības. Izejot no šī ieskata, oficieri stāvēja par to, lai tiktu turēta fronte, un lai kaŗaspēks netiktu sagrauts. [113]

Viņš aprāda, ka strēlnieku IK darbība, sākot ar 1917. gada jūliju deģenerējās:

Iskolastrelā sāka ņemt virsroku tādu elementu daudzums, kuŗi negribēja nekā zināt par kaŗu, par kaŗa stāvokli. Atbraukuši pozicijās, viņi sāka sagraut pulkos pēdējo kārtību. Viņu runās pirmajā vietā bij – neiet uzbrukumā, jo vāciešu proletārieši arī neiešot uzbrukumā pret Rīgu; tādā kārtā miers tikšot slēgts bez aneksijām un bez kontribūcijām. (...) Tādas runas darīja iespaidu, un daži latviešu slavenie pulki palika uz laiku par Nespēku. [114]

Nav šaubu, ka zemgaliešu komandieris savas domas par strēlnieku IK toreiz neslēpa arī saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem. Tas bija par iemeslu kādam incidentam strēlnieku IV kongresā, par ko šeit vēl būs runa. Vācieti joprojām nodarbināja doma par latviešu korpusu (skat. VI nod.), par kuŗa vēlamību bija izteikušies arī latviešu kaŗavīri dažās krievu kaŗaspēka daļās (latviešu artileristi Lugā) [115] un jūlija sākumā – vairāki strēlnieku IK locekļi. [116] Bet Kerenskis 1917. gada vasarā nepavisam nevēlējās konsolidēt un palielināt nepaklausīgās latviešu kaŗaspēka daļas. Šo latviešu vēlēšanos viņš atcerējās tikai pēdējā minūtē pirms divpadsmitiem, kad šādam žestam vairs nebija nekādas nozīmes.

Vācietis arī tā laika sakarsētajā atmosfairā vēl arvien bija ieredzēts un respektēts pulka komandieris, kam bez tam bija zināma ietekme II brigādē un lielākas iespējas nokārtot vienu otru sarežģījumu nekā vecāko virsnieku vairumam. Par to starp citu liecina Ziemeļu frontes komisāra palīgs, mazinieks aizsardzībnieks Voitinskis (Vladimir Vojtinskij) savās atmiņās Stormy Passage (1961), kas izdotas pēc viņa nāves. Komisāri (šī ideja bija aizgūta no Lielās franču revolūcijas), kuŗus Petrosovets un valdība sūtīja uz dažādajām frontēm un armijām, bija domāti kā sakarnieki un vidinieki starp augstāko militāro vadību un vēlētajām kaŗavīru organizācijām. Viņu galvenais uzdevums bija stiprināt kaŗaspēka morāli un novērst konfliktus starp kareivjiem un virsniekiem.

Kamēr Ziemeļu frontes komisārs Stankevičs (V.B. Stankevič) galvenokārt uzturējās Pleskavā un rūpējās par 5. armiju, viņa palīga Voitinska ziņā bija nodota lielā, bet „inficētā” 12. armija, ko viņš minētajā grāmatā dēvē par „the key to the nation’s defense”. [117] Viņš ieradās Rīgā augusta pirmajā nedēlā, tieši tai laikā, kad ģenerālis Parskis (D. Parskij) bija nomainījis ģenerāli Radko Dimitrijevu 12. armijas komandieŗa amatā. [118] Rīgas frontes lielā problēma bija radikālizētie latviešu strēlnieki, kas starp citu liedzās atzīt Iskosola 12 autoritāti, kā mazliet vienkāršoti izsakās Voitinskis.

Jaunais komisārs strēlnieku IK priekšsēža pavadībā apmeklēja latviešu pulkus, [119] kuŗus viņš atrada labā kārtībā – viņu novietnes bija tīras, ierakumi uzturēti labā stāvoklī un kā virsnieku, tā strēlnieku stāja liecināja par „military fitness”. Latvieši žēlojās, ka par viņiem tiekot izplatītas nepatiesas baumas, bet Voitinskis savukārt izvaicāja viņus par 30. (17.) maija rezolūciju. Latvieši paskaidrojuši, ka viņi nekad neesot raudzījušies uz šo rezolūciju nopietni (V. nemin teicēju vārdus); bez tam vācieši labi zinot, ka latvieši esot viņu zvērinātie ienaidnieki (archenemies). Tad komisārs uzaicinājis latviešu vadoņus, lai viņi no jauna apliecina savu lojalitāti valdībai un Viskrievijas centrālajai izpildu komitejai, un lai viņi atzīst Iskosola 12 autoritāti. Tādā gadījumā Iskosols gādāšot, lai tiktu izklīdinātas aizdomas pret latviešu pulkiem. No savas puses Voitinskis apsolīja armijas stābā aizstāvēt prasību, lai latviešu strēlniekus apvienotu „lielākās vienībās” (jādomā, ka runāts par toreiz aktuālo latviešu korpusa jautājumu. U.Ģ.). Viņš arī apņēmās veicināt latviešu virsnieku paaugstināšanu. [120]

Jāpiebilst, ka, īsi pirms Voitinska ierašanās Rīgā, no Pēterpils bija atgriezusies strēlnieku IK delegācija ar V. Ozolu priekšgalā, kas bija sūtīta izzināt valdības nostāju sakarā ar baumām par latviešu pulku izformēšanu. Delegāti ziņoja, ka Kerenskis nekādu rīkojumu izformēt latviešu pulkus nav devis, [121] kas tomēr vēl nenozīmēja, ka virsas briesmas nākotnē ir novērstas. Šī nedrošības sajūta neapšaubāmi lika strēlnieku IK pārstāvjiem ievērot zināmu mērenību un piekāpību sarunās ar Voitinski.

Komisārs uzstājās arī latviešu strēlnieku IV kongresā, kuŗa sasaukšanu motivēja „jūlija dienu” sekas; tas sanāca Rīgā 4. augustā (22.7.) un ar dažu dienu pārtraukumu turpinājās līdz 16. (3.) augustam. [122] Kongresa sēdes norisinājās nervozā un sasprindzinātā atmosfairā. 3. augustā bija apturēta Okopnaja Pravda, notikuši aresti un kratīšanas. Rīgā bija savestas kazaku vienības, un uz ielām notika atklāta kūdīšana pret latviešu strēlniekiem, kas esot „pārdevušies vāciešiem”.

Strēlnieku IV kongresu neatklāja strēlnieku IK priekšsēdis V. Ozols, bet viņa biedrs P. Bārda, kuŗu arī ievēlēja par kongresa priekšsēdi. Pirmie apsveicēji bija ukraiņu un muhamedāņu nacionālo kaŗa organizāciju pārstāvji, kas aicināja cīnīties „par pilnīgām tautu brīvībām”. Viņi saņēma atbildi, ka latviešu strēlnieki šo cīņu ar visiem spēkiem atbalstīs. Zināmu disonanci radīja Rumānijas frontes latviešu kaŗa organizācijas delegāti, kas ziņoja, ka turienes latvieši (Rumānijas frontē cīnoties vairāk nekā 3000 latviešu kaŗavīru) esot apjukuši un satriekti par strēlnieku 30. (17.) maija rezolūciju. [123]

Pārsteigumu sagādāja Maskavas latviešu sociāldemokratu (lielin.) pārstāvis J. Sviķis, kas apsūdzēja 5. Zemgales l.s.p. kapelmeistaru Bernhardu Valli. Zemgaliešu orķestra koncertā 28. (15.) jūlijā Pleskavā Valle apzīmējis strēlnieku maijā pieņemto rezolūciju par pārpratumu un izteicies, ka strēlnieku IK esot tikai kādi 20 saprātīgi cilvēki, bet pārējie – huligāni un dezertieri. Kad Sviķis protestējis, kapelmeistars atbildējis, ka viņš runājot sava pulka komandieŗa pulkveža Vācieša uzdevumā. Zemgaliešu komandieri uzaicināja ierasties kongresā, kur viņš īsi paskaidroja: „Biju uzdevis māksliniekam Vallem tikai nodot apsveicienus pleskaviešiem. Vairāk neesmu neko teicis.” [124] P. Bārda paziņoja, ka lietu izmeklēs un vainīgo sauks pie atbildības. Pēc dažām dienām Valle piesūtīja laikrakstiem paskaidrojumu, ka Sviķis atstāstījis viņa runu sakropļotā veidā un lietas izmeklēšana nodota Iskosola 12 juridiskajai nodaļai. [125] Pēc tam viss apklusa. Valle bez šaubām zināja sava pulka komandieŗa kritiskos uzskatus par strēlnieku IK, un polemikā ar Sviķi bija „palaidis muti”. Turpretī nav domājams, ka Vācietis „bija uzdevis” Vallem atklāti paust šos uzskatus.

Nervozo kongresa noskaņojumu raksturoja arī tas, ka no sēdes izraidīja virsnieku E. Ramatu, kas esot sniedzis laikrakstiem tendenciozas ziņas par strēlnieku IK. Noraidīja priekšlikumu izraidīt arī Sergeju Stapranu, jo viņš apzinīgi strādājot IK, lai gan kā noteikts un atklāts idejisks pretinieks. Tai pašā 4. augusta sēdē pārrunāja vēl uzbrukumus presē (it īpaši 4. pulka vltn. Zemola rakstu) un dažādos apvainojumus pret IK priekšsēdi V. Ozolu, kuŗš „nebūdams pat ne sociāldemokrats baudot IK vislielāko uzticību”. P. Bārda uzsvēra: „Kapteinim Ozolam mēs vienmēr izsacīsim vislielāko pateicību par viņa nenogurstošajām pūlēm mūsu vispārības lietas labā.” Kongress pieņēma rezolūciju, kur V. Ozolam izteikta „atzinība un nedalīta uzticība” un nolemts gādāt, „lai vltn. Zemols tiktu izraidīts no revolucionārajām latvju kareivju rindām ar attiecīgu atestāciju”. [126]

Tai laikā Voldemārs Ozols bija vīlies un rezignēts vīrs. Viņš bija centies īstenot domu, ka var strādāt kopīgi, bet domāt citādi arī dinamiskajā revolūcijas laikmetā. Notikumu gaita un stāvoklis strēlnieku pulkos rādīja, ka viņš bija tiecies pēc neiespējamā. No viņa vienības un sadarbības centieniem bija profitējuši vienīgi lielinieki. Ozols bija intelliģents, viņš to saprata. Šim ģenerālstāba virsniekam bija tieksmes darboties ar lielu vērienu, un arī vēlāk viņš aizrāvās ar dēkainiem projektiem, bet savos pārdomu brīžos viņš spēja asi analizēt un parādīt neparastu tālredzību. IV kongresa laikā Ozols publicēja „atklātu vēstuli”, ar kuŗu viņš faktiski atvadījās no strēlnieku IK. To nevar lasīt bez zināma aizkustinājuma un apbrīnas.

Šajā vēstulē Ozols vispirms atbild uz apvainojumiem, paskaidrojot, ka viņš nav nevienas polītiskas partijas biedrs, kādēļ arī nevar būt „lielinieku vadonis”. Bez tam viņš visā visumā nevarot piekrist šīs partijas programmai. Pēc viņa domām tikai tautas vienība, stingra organizācija un demokratiska disciplīna var nodrošināt revolūcijas uzvaru, kamēr polītisko partiju savstarpējās cīņas „nemanot tuvina mūs pie pilsoņu kaŗa un diktatūras”. Vēstules turpinājumā teikts:

Tāpēc visā savā līdzšinējā polītiskajā darbā, stipri simpatizēdams taisni tiem polītiskiem virzieniem, kuŗi pēc manas pārliecības visvairāk ieturas korrektības un dzīves saprašanas robežās (sociāldemokrati mazinieki un sociālrevolūcionāri), esmu pielietojis visus savus spēkus, lai revolucionārā kustība vismaz starp strēlniekiem ietu stingrā parlamentārisma ceļā. Ja tas dažu labu reizi nav izdevies, tad te nebūtu vainojama mana persona, bet gan tas, ka neesmu atradis pietiekoši daudz šī ieskata pabalstītāju. (...) Varbūt es maldos, bet man šķiet, ka šādi netīri uzbrukumi personām ir mūsu polītiski sarežģītā laikmeta neizbēgama slimība. (...) Mēs strādājam Bābeles torņa celšanas apstākļos. (...) mēs slīdam tuvāk un tuvāk anarchijas, asins un bada jūŗai. To instinktīvi saprot pat tādi cilvēki kā Zemols (...) un kompānija. Viņi, „pūlēdamies noskaidrot” polītiskās dzīves parādības un, neizprazdami nelaimes īstos cēloņus, sāk zaudēt dvēseles līdzsvaru, uzbrūk atsevišķām personām. Tā ir linču tiesa, saniknota pūļa psīcholoģija, draudošās anarchijas pirmās bezdelīgas. [127]

V. Ozols vairs nekandidēja strēlnieku IK priekšsēža amatam. Līdz ar to 1917. gada augusta vidū no skatuves nogāja viens no latviešu strēlnieku drāmas pirmās daļas galvenajiem aktieŗiem, lai pēc kāda laika atkal parādītos citā ievērojamā sakarībā.

Strēlnieku IV kongresa turpinājumā 5. augustā uzstājās J. Daniševskis, norādīdams, ka iestājies drausmīgs laiks, kad revolūcijas ieguvumu pamati sāk grīļoties. Viņš aicināja stiprināt padomes, aizstāvēt revolucionārās organizācijas. P. Bārda atbildēja: „Mēs esam un būsim sociāldemokratijas bruņotais spēks.” Vairāki delegāti ziņoja, ka Rīgas ielās norisinās plaša kūdīšana pret latviešu strēlniekiem. Pret latviešiem aģitējot arī krievu kareivji no 12. un 13. Sibirijas strēlnieku un 101. kājnieku pulka. Naida kurināšanā sevišķi dedzīgi piedaloties žīdi, kuŗu vidū manīti „Bunda” (žīdu mazinieku organizācija) locekļi, „kas, acīm redzot, rīkojot pogromu pret latviešiem, lai izdzītu latviešus no pilsētas”. [128] Nolēma kongresā uzaicināt sakūdīto kazaku pārstāvjus, lai noskaidrotu pārpratumus.

6. augusta sēdē notika pārrunas ar kazaku delegātiem, kuŗu gaitā jaun.ltn. A. Ribe (Ribbe) piedraudēja: „Ja sāks dzenāt latviešus šeit uz Rīgas ielām, tad var gadīties, ka 40.000 lielais latvju strēlnieku kaŗaspēks nāk glābt savus piederīgos, ka pulki atstāj fronti...” Kazaku pārstāvji atzina, ka viņi bijuši nepareizi informēti par latviešu strēlniekiem un turpmāk uz šo rīdīšanu neklausīsies. Tai pašā sēdē P. Bārda ziņoja, ka vairāki strēlnieki nožēlojot iesaistīšanos 1. pulka dzelzrotā. Tādēļ kongress nolēma, ka tie strēlnieki, kas nožēlo savu maldīšanos, uzņemami atpakaļ pulkā „kā biedri, kas nākuši pie apziņas”; turpretī dzelzrotu organizatoriem un pabalstītājiem nav vietas latviešu pulkos. [129]

8. augusta sēdē ar gaŗāku runu uzstājās komisārs Voitinskis. Viņš apzīmēja latviešu strēlniekus par Ziemeļu frontes labāko kaŗaspēku, kuŗa spējas valdība un armijas vadība vērtējot pieckārtīgi salīdzinājumā ar citiem pulkiem. Uz latviešu izturēšanos raugoties pārējās kaŗaspēka daļas, kādēļ viņiem jāapzinoties sava atbildība. Viņš nosodīja provokācijas un kūdīšanu pret latviešu pulkiem, bet lika saprast, ka arī latviešu strēlnieki paši pie visa tā ir vainīgi. Un tad komisārs nodiktēja kongresam noteikumus, kas jāizpilda, lai atjaunotu latviešu strēlnieku reputāciju: 1) nedrīkst pieļaut nekādu brāļošanos ar ienaidnieku; 2) pulki jāiztīra no kaitīgiem elementiem – provokātoriem un huligāniem; 3) jānodibina stingra disciplīna kaujas pavēļu izpildīšanā. [130]

Šīs trīs Voitinska prasības ir arī tā uzsaukuma galvenais saturs, ar ko nākošā dienā (9. augustā) Latviešu strēlnieku pulku padome (kongress) un LSD CK griezās pie „Biedriem strādniekiem un kareivjiem, un revolucionārās demokratijas”. [131] Šī ātrā piekāpība rādīja, cik nopietni lielinieku CK un strēlnieku IV kongresa delegāti raudzījās uz aktuālo polītisko situāciju.

10. augustā kongress uz dažām dienām pārtrauca sēdes, lai delegāti varētu izbraukt pie pulkiem „izskaidroties ar strēlniekiem”. Kopā ar strēlnieku IK pārstāvjiem uz pozīcijām devās arī 12. armijas komisārs Dübua un Ziemeļu frontes komisāra palīgs Voitinskis, kas šai izbraukumā starp citu tikās ar pulkvedi Vācieti. Kad kongress 13. augustā atjaunoja savu darbu, P. Bārda ziņoja, ka zemgaliešu komandieris teicami izskaidrojis frontes komisāram „brāļošanās lietu”, pilnīgi apgāzdams visas izplatītās melu ziņas. Voitinskis dabūjis arī iepazīties ar labo kārtību latviešu strēlnieku pulkos. [132]

14. augusta sēdē noteica jaunu strēlnieku IK locekļu vēlēšanas kārtību: turpmāk nevēlēt atsevišķus virsnieku un strēlnieku pārstāvjus, bet kopīgus pulku un brigāžu pārstāvjus (pavisam 52 personas). Nolūks bija aizkavēt „kontrrevolūcionāru” virsnieku iekļūšanu IK. Kongresa pēdējās dienās pieņēma plašu rezolūciju par Latvijas autonomiju (t.i. pievienojās Rīgas strādnieku deputātu padomes rezolūcijai šajā jautājumā), kā arī rezolūcijas par cīņu pret Pagaidu valdības diktatūru, par armijas demokratizēšanu un par valsts varas nodošanu strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padomēm. Strēlnieku IV kongresu nobeidzot, delegāti nodziedāja „Ienaida negaisi pāri mums klājas” un „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Reorganizētajā strēlnieku IK kapt. V. Ozola vietā par priekšsēdi nāca. jaun.ltn. (praporščiks) R. Kārkliņš. [133]

Voitinskim izveidojās teicama sadarbība ar pulkvedi Vācieti, kas pēc komisāra liecības kļuvis par vērtīgāko vidinieku starp latviešu strēlnieku pulkiem un 12. armiju. Tādā kārtā armijas vadībai līdz pat ģenerāļa Korņilova (Kornilov) dumpim vairs neesot bijis nekādu nepatikšanu ar latviešu strēlniekiem. Frontes komisārs raksturo zemgaliešu komandieri kā vīru, kam ass prāts (a shrewd man) un ievērojama militāra pieredze. Viņš apzīmē Vācieti par „visietekmīgāko personu latviešu vidū” (the most influential person among the Letts). Apgalvojums ir pārāk kategorisks, lai neradītu iebildumus. Pareizāk būtu teikt, ka pulkvedis Vācietis neapšaubāmi bija viens no ietekmīgākajiem virsniekiem strēlnieku pulkos.

Voitinskis drīz atklāja, ka Vācietis ir sarūgtināts par to, ka viņa militārā karjera vecā režīma laikā tikusi kavēta un viņš nav paaugstināts par ģenerāli. Kad komisārs apjautājies, kā latviešu strēlnieki reaģētu uz to, ja kādu no viņu vecākajiem virsniekiem paaugstinātu ģenerāļa pakāpē, Vācietis nosarcis un atbildējis ar pārliecību: „Tas rādītu viņiem, ka jaunais režīms izturas godīgi pret latviešiem un stiprinātu strēlnieku saites ar pārējo armiju.” Ar to pietika, lai Voitinskis šai lietā grieztos pie 12. armijas komandieŗa. Ģenerālis Parskis, iepazinies ar Vācieša dienesta gaitas dokumentiem, esot atzinis, ka šī pulkveža paaugstināšana nokavējusies vismaz par sešiem gadiem (tas ir pārspīlējums resp. Voitinska atmiņas kļūda. U.Ģ.). – Un tomēr Kerenska valdības laikā Vācietis paaugstināts netika. Voitinskis kļūdās, dēvēdams viņu savās atmiņās turpmāk par ģenerāli. [134]

Ģenerāļa uzpleču vietā pulkvedi un viņa zemgaliešus gaidīja jauni pārbaudījumi, kas pārspēja pat Ziemsvētku kauju asiņaino pieredzi.

 

 

(Turpinājums JG88)

 

 

Norādes

---

[1] Skat. J. Daniševskis, „Latviešu strēlnieki – sociālās revolūcijas armija”, L.S.V., I:2, I-VI lp.; arī A. Feldman/i/s, „Latviešu strēlnieku pulku komūnistiskās Organizācijas Komiteja”, L.S.V., I:2, 74. lp.; arī LKP vēstures apcerējumi, I, 284. lp.

 

[2] Skat. šādus BrS ievadrakstus: „Mes prasām Latvijas autonomiju”, 13.4.17. nr 2, 1. lp.; „Revolūcijas izredzes Iekškrievijā un Latvijā”, 18.4.17. nr 4, 1.-2. lp.; „Latvijas jautājums”, 29.4.17. nr 13, 1. lp. (rakstā tiek aicināts praktiski sākt īstenot Latvijas autonomiju); „Latvijas nacionālpadome un Pašvaldības padome”, 6.5.17, nr 19, 1. lp.

 

[3] Skat. „Latgales jautājums”, BrS, 16.4,17, nr 3, 1. lp. un M.P., „Par apvienošanos ar latgaliešiem” BrS, 10.5.17. nr 22, 1. lp. (šie raksti iespiesti nevis toreizējā latviešu ortografijā, t.i. ar gotu burtiem, bet latīņu alfabētā, ko lietoja katoļticīgajā Latgalē).

 

[4] Skat. R. Vaidavietis, „Latgales uzdevumi”, BrS, 18.4.17. nr 4, 2.-3. lp.; skat. arī „Latgaliešu sekcija”, BrS, 20.4,17. nr 5, 2. lp.

 

[5] „Uz latgališim latvišim”, BrS, 6.5.17. nr 19, 2. lp.; „Kas mēs?”, ibid., 3. lp. (kaunina latgaliešus, kas taisās pieteikties Poļu leģionā) u.c.

 

[6] Polemiku ar Cīņu skat. BrS, 1917, nr 2, 3. lp. un nr 4, 3. lp.; „anarķistu komūnistiskās fantāzijas” kritizē BrS, 20.4.17. nr 5, 1. lp. (ievadrakstā); skat. arī BrS, 4.5.17. nr 17, 3. lp.(I latviešu brigādes deputātu sapulce 22. aprīlī izsaka „stingru protestu Ļeņina partijas rīcībai un propagandai”); skat. vēl „Kas sagaida Kurzemi?”, BrS, 5.5.17. nr 18, 1. lp. (kritizē brāļošanos frontē un noraida domu par drīzu revolūciju Vācijā) un „Piezīmes par revolūciju”, BrS, 9.5.17. nr 21, 1. lp. (kritizē Ļeņina tiekšanos pēc proletariāta diktatūras).

 

[7] „Strēlnieku IK sēžu īss pārskats”, BrS, 25.4.17. nr 9, 4. lp.(skat. 9. sēde 5. aprīlī) un 27.4.17. nr 11, 4. lp.(skat. 20. sēde 21.aprīlī).

 

[8] A. Feldman/i/s, op.cit., L.S.V., I:2, 83. lp.

 

[9] Kaimiņš, op.cit., 105.-106. lp. (krievu izd.: 107.-108. lp.); skat. arī R. Ivanovs, op.cit., LSki, IV, 1821. lp. (šajā dienasgrāmatā 1917. g. 11. maijā atzīmēts: „Esmu pilnīgi vienis prātis ar zēniem: pret uzbrukumu un par drīzu miera slēgšanu.”)

 

[10] Skat. „Latviešu Strēlnieku Rezerves Pulka Komitejas 27. aprīļa sēdes protokols”, BrS, 4.5.17. nr 17, 3. lp.

 

[11] Skat. VII nodaļas 26.norādi; turpretī 1. Daugavgrīvas l.s.p. komiteja savā 27. (14.) aprīļa sēdē pieņēma šādu pārejas formulu pulkveža Auzāna lietā:

Apspriežot palkavnieka Auzāna aiziešanu, Komiteja atzīst, ka viņa aiziešana nav pamatota, tie pārmetumi, kuŗi viņam izteikti, nav pierādīti. Daugavgrīvas l.s.p. oficieŗu un strēlnieku vārdā Komiteja nožēlo palkavnieka Auzāna aiziešanu no latviešu strēlnieku pulkiem un nolemj griezties pie viņa ar sekojošu adresi: Dārgais Andrej Ivanovič! Tikai tagad, jums aizejot, mēs skaidri apzināmies, ko latvju tauta zaudē Jūsu personā. (...) Pagājušā gadā, sakaudami vācu pulkus, Jūs mums parādījāt vienīgo cīņas veidu ar nežēlīgo ienaidnieku (...) Mūsu armijas stābs, kuŗš tagad, ne no viena nebīdamies, paziņo, ka vienīgi Jums jāpateicas par pagājušā decembŗa /v.st./ lielajiem panākumiem, kuŗi ne aiz mūsu vainas netika attīstīti tiktāl, ka visa mūsu Kurzeme būtu kļuvusi atsvabināta, šis stābs droši var sacīt, ka viņš zaudē vienu no saviem labākajiem kaŗa vadoņiem. (...) Vēsture teiks savu taisno, nenopērkamo vārdu. (...) Aktīvā armijā, 1917. g. 15. aprīlī /v.st./. Pulka komitejas priekšnieks Alfrēds Rozentāls. (BrS, 18.4.17. nr 4, 3. lp); skat arī „Protests”, BrS, 5.5.17. nr 18, 3. lp. (1. Daugavgrīvas l.s.p. 2. rotas strēlnieki protestē pret to, ka pulka komiteja nožēlojusi plkv. Auzāna aiziešanu).

 

[12] Skat. „Strēlnieku IK sēžu īss pārskats”, BrS 27.4.17. nr 11, 3. lp.

 

[13] Skat. „Izvilkums no strēlnieku IK 29. aprīļa sēdes protokola”, BrS, 5.5.17. nr 18, 3. lp.

 

[14] Ibid.; skat. arī „Izvilkums no strēlnieku IK 30. aprīļa sēdes protokola”, BrS, 6.5.17. nr 19. 3. lp.(apakšvirsnieks Dreifelds norāda: „Jau agrāk bijusi manāma pie krieviem tendence latviešu pulkus izformēt, kamēr tik nopietns stāvoklis, kā tagad, sakarā ar II brigādes atsacīšanos iziet pozicijās, vēl nekad nav bijis...”)

 

[15] „Izvilkums no strēlnieku IK 1. maija sēdes protokola”, BrS, 5.5.17. nr 18, 3. lp. (obs! šie protokoli nav publicēti chronoloģiskā secībā, bet šādā kārtībā: 1/5, 29/4, 30/4).

 

[16] Fil. Dr. Brūno Kalniņa mutvārdu informācija autoram, Stokholmā, 14.8.71.

 

[17] Kaimiņš, op.cit., 107.-108. lp. (krievu izd.: 110. lp.). (Kaimiņš izvairās minēt mazinieka B. Kalniņa vārdu šajā sakarā. U.Ģ.)

 

[18] Skat. piem., A. Auzāns, „Kā strēlnieki sasniedza lielākos slavas augstumus”, M.G., 68. lp. (Auzāns raksta:

Sevišķi plašu aģitāciju starp strēlniekiem attīstīja lielinieki. Viņi neskopojās ar solījumiem. Solīja neatkarīgu, brīvu Latviju, neaprobežotu personīgo brīvību un mūžīgā miera paradīzi. Nav ko brīnīties un nav arī ko pārmest, ja daļa strēlnieku noticēja lielinieku solījumiem un, protams, vēlāk vīlās. Lielinieki toreiz nebija parādījuši savu īsto seju...).

 

[19] W. Lieven, op.cit., 35. lp.

 

[20] Skat. „1. maija svētki”, Jaunākās Ziņas, 20.4.17. nr 100, 2. lp. (šajā ziņojumā minēts: „Starp citu redzēja arī pāris latviešu nacionālos karogus sarkanbaltsarkanās krāsās,”); skat. arī V. Krauklis, op.cit., LSki, VI, 2918. lp. un U. Ģērmanis, op.cit. Universitas 1960, nr 7, 89. lp.

 

[21] Ko.-Jo. (Konrāds Jokums), „Latviešu strēlnieki pirms un pēc revolūcijas”, BrS, 3.5.17. nr 16, 2. lp.

 

[22] „Nākamās Apvienotās latviešu strēlnieku pulku padomes sēde notiks 12. maijā”, BrS, 5.5.17. nr 18, 3. lp. (tiek paziņota arī šīs sēdes dienas kārtība).

 

[23] Alb. Rt., „Nākamās Apvienotās Latviešu Strēlnieku Deputātu Padomes sēdes un Izpildu Komitejas reorganizēšana”, BrS, 9.5.17. nr 21, 3. lp.

 

[24] Ibid.

 

[25] Skat. J. Daniševskis, op.cit., L.S.V., I:2, VII-VIII lp.; arī Kaimiņš, op.cit., 121. lp. (krievu izd.: 125. lp.)

 

[26] „Pret dezorganizaciju no augšas – organizāciju no apakšas!”, Darba Tauta, 23.5.17. nr 4, 1.-2. lp. (rakstā plašāk iztirzāta lielinieku saplūšana Rīgā 1917. g. maijā).

 

[27] Skat. B. Kalniņš, Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi, 185.-186. lp.; arī LKP vēstures apcerējumi, I, 295.-297. lp.

 

[28] „Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes sapulce 11.maijā”, BrS, 13.5.17. nr 24, 2.-3. lp.; skat. arī „Vakar Ziņotājs beidza iznākt”, Cīņa, 13.5.17, nr 1, 3. lp.; skat. vēl „Sociāldemokratu-lielinieku darbība Rīgā”, DzA, 27.5.17. nr 40, 2. lp.(lielinieki pārņēmuši varu Rīgas strādnieku deputātu padomē).

 

[29] Par šī ievērojamā LSD darbinieka dzīvi un darbu nopietnāku pētījumu joprojām trūkst. Ir tikai īsas ziņas dažās enciklopēdijās un daži visai pavirši un nepilnīgi biografiski apcerējumi. Skat. LE, I 431. lp. un LME, I, 337. lp.: skat. arī V. Millers, E. Stumbiņa, „Jūlijs Daniševskis”, L.R.D., 58.-66. lp. un idem. „Jūlijs Kārlis Daniševskis”, Cīnītāji par Oktobri, izd. Liesma Rīgā 1967 173.-184. lp.

 

[30] Skat. „Tautas sapulces” DzA, 8.3.17. nr 19, 3. lp.

 

[31] Trotsky, Stalin, 276., 289. lp.

 

[32] „Okopnaja Pravda”, BrS, 30.4.17. nr 14, 3. lp.; arī LKP 1917, dok. nr 58 un 59, 105.-106. lp.; skat. vēl Kaimiņš, op.cit., 113. ff (krievu izd.: 115 ff); skat. arī „Latviešu Strēlnieku Pulku Apvienotās /Deputātu/ Padomes sēde 1917. g. 28. maijā”, BrS, 11.6.17. nr 48, 4. lp.(Iskomofa 12 pārstāvis norāda, ka jābūt ļoti uzmanīgiem ar propagandu krievu kareivju masās un kritizē demagoģisko Okopnaja Pravda).

 

[33] „LSD Rīgas komitejas darbības pārskata izvilkums no 15. līdz 24. maijam”, Cīņa, 28.5.17. nr 13 (175), 2. lp.; laikraksta Okopnaja Pravda galvenais redaktors bija latviešu lielinieks Osvalds Ceiķelis, kas vēlāk pārgāja pie maziniekiem un bija valsts ierēdnis neatkarīgajā Latvijā. Padomju vēsturnieki (Kaimiņš, Draudiņš u.c.) izvairās viņu pieminēt. Šī laikraksta nedaudzajiem krievu līdzstrādniekiem bija relatīvi maza nozīme. (Fil. Dr. B. Kalniņa mutvārdu informācija autoram, Stokholmā, 2.8.60.).

 

[34] Skat. G. Mieriņš, „Par latviešu lielinieku darbību V armijas frontē”, L.S.V., I:2, 416.-418. lp.

 

[35] Par lielinieku panākumiem šai ziņā skat. Kaimiņš op.cit., 123. lp. (krievu izd.: 127. lp.); tāpat T. Draudiņš, Latviešu strēlnieku cīnu ceļš 1917-1920, izd. LVI Rīgā 1961, 17. lp. (krievu izd.: 20. lp.): jau strēlnieku I kongresa vēlēšanās
nedaudzajiem sociāldemokratiem un viņu piekritējiem zināmā mērā bija izdevies ietekmēt kandidātu nozīmēšanu – skat. Tillibs, „Bijušā iskolastrelieša atminas”, L.S.V. I:2 419.-420. lp.

 

[36] Strēlnieku IK protokolu grāmata, kuŗā ir arī strēlnieku II kongresa sēžu protokoli un kas glabājas LKP CK partijas archīvā Rīgā, nav bijusi man pieejama. Attēlojot strēlnieku II kongresa norisi, esmu balstījies galvenokārt uz materiāliem, kas par to publicēti laikrakstā BrS, un L.S.V., I:2. Skat. „Latviešu Strēlnieku Pulku Apvienotās Padomes sapulce 12.5.1917./-17.5.1917./ Interim teātŗa telpās”, BrS, 1917, nr 24-31 un 33-34; skat. arī „Padomes 12.-17. maija sēde”, L.S.V., I:2, 577.-598. lp. – Abi šie avoti ir visā visumā identiski, jo L.S.V. publicētie materiāli ir pārņemti no BrS, izdarot tajos dažus īsinājumus (piem., stipri saīsināts ģen. Radko Dimitrijeva runas atreferējums) un precizējumus (iespiedkļūdu labojumus). BrS redakcija tai laikā vēl bija pretlielinieciski noskaņota, kas izpaužas dažās piezīmēs pie referāta par šo kongresu (tās svītrotas L.S.V.).

 

[37] BrS, 13.5.17. nr 24, 3. lp.

 

[38] BrS, 14.5.17. nr 25, 3. lp.

 

[39] Ibid.; tāpat arī L.S.V., I:2, 578.-579. lp.

 

[40] Šie ziņojumi rādīja, ka IK un tās apakškomisiju locekļi kārtojuši nevien strēlnieku internās lietas bet iesaistījušies arī latviešu sabiedriski polītiskajā dzīvē; viņi piedalījušies Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā, centušies panākt Latgales apvienošanu ar pārējo Latviju, kā arī veicinājuši nacionāli kulturālus pasākumus. Skat. BrS, 17.5.17. nr 27, 3.-4. lp.; tāpat arī L.S.V., I:2, 583.-585. lp.; skat. arī „Latvijas kareivju dzīve”, Cīņa, 14.5.17. nr 2, 3. lp. kur atreferēta šī laikraksta pārstāvja runa par autonomijas jautājumu strēlnieku kongresa 26. (13.) maija sēdē: „ (...) Autonomiju – plašas vietējas pašvaldības veidā mēs prasām, ne federatīvu nošķirtību. Latvijai jābūt vienotai. Ja kaŗu izbeigtu nevis revolucionārās tautas, bet imperiālistu valdības, tad mēs varam pielaist tādu, priekš mums gluži nevēlamu iznākumu, ka Kurzemi pārvērš par patstāvīgu valsti – buferi vai brīvostu territoriju. Ja šis imperiālistu lēmums mums nebūtu grozāms, tad mums – Vidzemes latviešiem un Latgalei vajadzētu prasīt no demokratiskās Krievijas tautu pašnoteikšanās vārdā tiesību pievienoties pie izdalītās Kurzemes lai Latvija nebūtu dalīta. Bet cerēsim, ka kaŗu beigs revolucionārās tautas un ka Latvijai nevajadzēs izvēlēties šo mazāko ļaunumu, šādu posta pilnu ‘patstāvību’, kuŗu varētu sabradāt, tāpat kā tagad sabradāja Beļģiju, Grieķiju, Persiju, Serbiju.”; cf P. Stučkas rakstu „Kurzemes aneksijas jautājumā”, Cīņa, 7.5.17. nr 48, 2. lp.

 

[41] Par to skat. Kaimiņš, op.cit., 126. lp. (krievu izd.: 130. lp).

 

[42] Dr. P. Kalniņa runa ir atreferēta divās nedaudz atšķirīgās versijās – skat. BrS, 21.5.17. nr 31. 3. lp.un BrS, 25.5.17. nr 33, 4. lp. (šis teksts reproducēts L.S.V., I:2, 594. lp.)

 

[43] J. Daniševska runas atreferētas BrS, 17.5.17. nr 27, 4. lp., BrS, 21.5.17. nr 31, 3. lp. un BrS, 25.5.17. nr 33, 4. lp.; arī L.S.V., I:2, 587.-588. un 593. lp.

 

[44] BrS, 26.5.17. nr 34, 4. lp.; arī L.S.V., I:2, 595. lp.

 

[45] Skat. BrS, 1917, nr 27-31; arī L.S.V., I:2, 587.-595. lp.; par K. Goppera darbību strēlnieku pulku radikālizēšanas laikā skat. A. Plensners, „Liktenīgie upuri”, Līdums, 1.10.18., kas ar nosaukumu „Pāragrs nekrologs” iespiests arī rakstu krājumā Ģenerālis Goppers kaŗa un laika biedru atminās, izd. Zelta Ābele Stokholmā 1951, 19.-24. lp. (šis raksts pauž pretlieliniecisko virsnieku izjūtas minētajā laikā).

 

[46] BrS, 26.5.17. nr 34, 4. lp.; arī L.S.V., I:2, 595. lp.

 

[47] Pēc BrS (nr 34) atreferējuma no balsošanas atturējās 9 delegāti; L.S.V., I:2, 596. lp. ir šāds formulējums: „9 (8?) balsīm atturoties”.

 

[48] Latviešu strēlnieku 1917. gada 30. (17.) maija rezolūcijas pilnīgs teksts ir atrodams šādos izdevumos: BrS, 18.5.17. nr 28. 3. lp.; Cīņa, 18.5.17. nr 5 (167), 2. lp.; L.S.V., I:2, 655.-656. lp.; LKP 1917, dok. nr 57, 103.-104. lp.; Vācietis, I, XI-XII lp.; PAP, 316.-318. lp.; Kaimiņš, op.cit., 130.-132. lp. (krievu izd.: 134.-136. lp.); J. Poriet/i/s, Sāpju ceļš, 194.-196. lp.

 

[49] Skat. BrS, 21.5.17. nr 31, 2. lp.; arī BrS, 25.5.17. nr 33, 3. lp.; arī BrS, 31.5.17. nr 38, 4. lp.; arī BrS, 2.6.17. nr 40, 4. lp.; arī Cīņa, 18.5.17. nr 5 (167), 2. lp. u.c.

 

[50] BrS, 18.5.17. nr 28, 3. lp.; arī L.S.V., I:2, 597. lp.; E. Andersons savā darbā Latvijas vēsture 1914-1920 (204. lp.) kļūdaini apgalvo: Friča Roziņa-Āža, Jūlija Daniševska, Kārļa Pētersona un Semjona Nachimsona darbības rezultātā liktenīgs

pagrieziens notika II Apvienoto latviešu strēlnieku pulku padomes sanāksmē 1917. gadā, no 25.-30. (12.-17.) maijam, kuŗā piedalījās 226 delegāti. (F. Roziņš tai laikā joprojām dzīvoja trimdā Amerikā, bet S. Nachimsons darbojās Iekškrievijā un strēlnieku II kongresā nepiedalījās. U.Ģ.).

 

[51] Viņas vīrs – J. Jansons-Brauns bija gājis bojā 1917. gada 13. aprīlī atceļā no Londonas uz dzimteni. Viņš brauca ar angļu kuģi „Sara”, ko netālu no norvēģu ostas Bergenes nogremdēja vācu zemūdene. Skat. zv. laikr. Politiken, 25.4.17., 3. lp., kur minēts, ka boja gājušo vidū ir „redzamais latviešu sociāldemokrats Jansons (Jansson), pazīstams teorētiķis no internacionālajiem kongresiem”; skat. arī Dr. P. Kalniņa un P. Stučkas rakstus J. Jansona-Brauna piemiņai Cīņā, 9.4.17. nr 25, 1. lp.; skat. vēl V. Šteinbergs, A. Vilsons, J. Jansona-Brauna dzīve, LVI Rīgā 1957, 136.-137. lp.

 

[52] Cīņa, 19.5.17. nr 6 (168), 3. lp.; tāpat raksta „Voennaja žizn’”, Pravda, 26. (13.) 6.17. nr 80.

 

[53] BrS, 26.5.17. nr 34, 4. lp.; arī L.S.V., I:2, 597. lp.; skat. arī Kaimiņš, op.cit., 133. lp. (krievu izd.: 137. lp.).

 

[54] „Strēlnieku IK sēdes protokols 1917. g. 18. maiiā”, L.S.V., I:2, 598.-600. lp.

 

[55] Skat., piem., Zemols (4. Vidzemes l.s.p. poručiks resp. virsleitn.), „Kāda vadoņa rīcība”, DzA, 26.7.17. nr 57, 4. lp.; skat. arī „Latviešu Strēlnieku Pulku Apvienotās Padomes sēde 1917. g. 1. jūnijā”, BrS, 29.6.17. nr 61, 4. lp. (šajā sēdē virsleitn. A. Plensners kvalificē kapt. V. Ozola runu kā „negodīgu izturēšanos pret visu virsnieku korporāciju”; vēlāk. A. Pl. vārdu „negodīgu” pārlabo ar „nekorrektu”).

 

[56] Skat. BrS, 20.5.17. nr 30, 2. lp. kur M. Skujenieks savu atteikšanos motivē šādā veidā: „BrS ir latviešu pulku izdevums un tādēļ tam jātiek vadītam pilnā saskaņā ar pulku delegātu lēmumiem (...) Tagad pieņemtiem lēmumiem es nevaru piekrist, un tādēļ atsakos no BrS rediģēšanas.” (Redakcijas komisija piezīmē, ka Skujenieks arī turpmāk paliks laikraksta līdzstrādnieks).

 

[57] BrS, 4.6.17. nr 42, 3. lp. (tur paziņots: „No BrS redakcijas no šīs dienas izstājas Fr. Menders).

 

[58] K. Ozoliņš-Tomass, „Brīvais Strēlnieks”, L.S.V., I:2, 131, 141.-146. lp.; skat. arī „Lielinieku iespaids”, DzA, 27.5.17. nr 40, 2. lp.(par BrS redakcijas maiņu un lielinieku ietekmi latviešu strēlnieku Padomē).

 

[59] Par to skat. P. Stučkas ievadu materiālu krājumam L.S.V., I:1, V lp.; no šī brīža Ļeņins sāka interesēties par latviešu strēlnieku pulkiem – skat., piem., K. Gailis, „Atmiņas par Oktobŗa revolūcijas sagatavošanu un tās norisi Latvijā”, Lielā Oktobŗa revolūcija un ārzemju militārā intervencija Latvijā, LPSR Zin. Akadēm. izdevniecība Rīgā 1957, 261.-262. lp.(K.G. saruna ar Ļeņinu par latviešu strēlniekiem Viskrievijas I padomju kongresa laikā 1917. g. jūnijā).

 

[60] Šis Stučkas raksts („Pis’mo iz Rigi”) latv. tulkojumā ir iespiests viņa rakstu izlasē Cīņā par Oktobri, LVI Rīgā 1957, 59.-63. lp. (Stučka kļūdaini apgalvo, ka latviešu strēlnieku skaits ir 58.000).

 

[61] LSki, III, Rīgā 1937, 1068. lp., cit. pēc Kaimiņš, op.cit., 34. lp. (krievu izd.: 37. lp.).

 

[62] Latviešu strēlnieku vēsture (1915-1920), 27. lp.; skat. arī. A.I. Spreslis, op.cit., 6.-7. lp.

 

[63] J. Ādamsons, „1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā”, 1917. gads Latvijā. Revolūcijas dalībnieku atmiņas, 236. lp. (J.Ā. raksta: „Šis bataljons bija visreakcionārākais no visiem bataljoniem.”); cf J. Velme, „Kāda latviešu strēlnieka vēstule”, DzA, 14.6.17. nr 45, 2.-3. lp. (par t.s. Rīgas „pašpuiku” gatavību kauties ar vāciešiem); var atzīmēt, ka vieni no pirmiem, kas protestēja pret 30. (17.) maija rezolūciju, bija 1. Daugavgrīvas l.s.p. ložmetēju un izlūku komandu strēlnieki – skat. BrS, 25.5.17. nr 33, 3. lp.; arī Cīņa, 25.5.17. nr 10 (172), 3. lp.

 

[64] Skat. Dr. W. Lieven, op.cit., 82. lp., kur 1917. gada 5. jūnijā atzīmēts: Unsere ‘grauen Barone’ (wie die lettische Sozialdemokratie die bürgerlichen Letten nennt) sehen sogar ihr sehr gehätscheltes Lieblingskind, die lettische Armee, ins feindliche Lager übergehen . (...) Also auch hier im eigenen Lager Zerfall. Die besten Truppen unserer Front, wie die russischen Heeresberichte die lettischen Bataillone oft genannt haben, auch nicht mehr zu haben für weitere Abenteuer.; skat. arī A. v. Hedenström, op.cit., 137. lp. (ieraksts 30.5.17.).

 

[65] Laba daļa no šiem materiāliem ir publ. nodaļā „17. maija rezolūcija un cīņas ap to”, L.S.V., I:2, 653.-682. lp.; skat. arī K. Ozoliņš-Tomass, op.cit, L.S.V., I:2, 150.-151. lp.; arī T. Draudinš, „Latvju strēlnieki 1917. gadā”, L.S.V., I:2, 18.-20. lp.; sevišķi aktīvi šai kampaņā iesaistījās Zemnieku savienības laikr. Līdums, nacionāldem. DzA un konserv. Baltijas Vēstnesis, bet arī soc. rev. Darba Tauta nikni uzbruka lieliniekiem (skat. ievadrakstu 23.5.17. nr 4.).

 

[66] „Protests”, Jaunākas Zinas, 2.6.17. nr 135, 1.-2. lp.; publ. arī DzA, 7.6.17. nr 43, 2. lp.; arī Līdums, 2.6.17. nr 123, pielikumā. – Turpretī demokratu laikr. Jaunā Dienas Lapa (Pēterpilī), kas debatēs par 30. (17.) maija rezolūciju ieturēja mērenāku toni, atteicās šo skarbo protestu iespiest (skat. paskaidrojumu 3.6.17. nr 118, 3. lp).

 

[67] Skat. „Latviešu Strēlnieku Pulku Apvienotās Padomes sēde 1917. g. 27. maijā”, BrS, 3.6.17. nr 41, 3. lp. (šai sēdē strēln. Zaķis ziņo: „Pēc tam kad no Padomes pieņemta rezolūcija, dažās komandās tie paši priekšstāvji, kuŗi pirmāk balsoja par rezolūciju, tagad iznesuši protestu.”).

 

[68] Skat. BrS, 1917, nr 32, 33, 34, 39, 40, 42, 43, 49 u.c.

 

[69] Lielinieku taktiku šajās debatēs labi parāda šādi raksti: „Mūsu pilsonība grupējas uz kontrrevolūcijas pusi”, Cīņa, 21.5.17. nr 8 (170), 1. lp.; „J.Lapiņš sapņo par sodu ekspedīcijām”, Cīņa, 31.5.17. nr 14 (176), 2. lp.; strēlnieku IK „Uzsaukums latviešu revolucionārai demokratijai”, BrS, 24.5.17. nr 32, 1. lp. (uzaicina strādniekus ziedot strēlniekiem – „saviem biedriem tranšejās”); „Tautisko birģeļu kaŗa gājiens pret latviešu strēlniekiem”, BrS, 25.5.17. nr 33, 1. lp. (aicina strēlnieku kritizētājus pašus „ņemt flinti un doties uz tranšejām”) u.c.

 

[70] Par Kerenska sagaidīšanu Rīgā skat. BrS, 24.5.17. nr 32, 2. lp.; cf A. v. Hedenström, op.cit., 137. lp. (ieraksts 5.6.17.).

 

[71] „Apsveikums Kerenskim”, BrS, 25.5.17. nr 33, 3. lp. publ. arī Cīņa, 26.5.17. nr 11 (173), 3. lp.; arī LKP 1917, dok. nr 68, 114.-115. lp.; – Kerenskis Rīgā tikās arī ar Vidzemes pagaidu zemes padomes pārstāvjiem. Savā runā viņš aizrādīja, ka „pēdējā laikā ievērojama latviešu demokratijas daļa sāk nošķirties no kopējā ceļa” un deva neskaidrus solījumus par „plašu Latvijas pašvaldību” (DzA, 27.5.17. nr 40, 3. lp).

 

[72] T. Draudiņš „Latvju strēlnieki 1917. gadā”, L.S.V., I:2, 24. lp.

 

[73] „5. armijas Latviešu vispārīgā delegātu sapulcē 17.-25. maijā izstrādātās un pieņemtās rezolūcijas”, BrS, 3.6.17. nr 41, 4. lp.; tāpat DzA, 7.6.17. nr 43, 2. lp.

 

[74] Skat. „Izvilkums no I latviešu strēlnieku brigādes oficieŗu, ārstu un ierēdņu šā gada 19. maija vispārējās sapulces protokola”, BrS, 25.5.17. nr 33, 3.-4. lp.; publ. arī L.S.V., I:2, 660.-663. lp. (sapulce noraidīja 30. (17.) maija rezolūciju un nolēma, ka virsnieki nevar darboties strēlnieku IK kā brigādes virsnieku priekšstāvji); skat. arī „Strēlnieku IK sēde 1917. g. 23. maijā”, BrS, 30.5.17. nr 37, 3. lp. (IK nolemj neatzīt virsnieku atsaukšanu no komitejas sastāva, jo šo jautājumu var izlemt tikai Padomes sēdē).

 

[75] Latviešu strēlnieku III kongresa (Latviešu Strēlnieku Pulku Apvienotās Padomes sēdes no 1917. gada 27. maija līdz 1. jūnijam) materiāli ir publ. BrS, 1917, nr 37, 38, 40-42, 45, 46, 48, 50, 51, 53-55, 60, 62 un 67.

 

[76] BrS, 29.6.17. nr 62, 3. lp.; apvainojumi, ka latviešu lielinieki ir vāciešu uzpirkti jau tai laikā tika izteikti vairāk vai mazāk atklātā veidā – skat., piem., K. Upīt/i/s, „Bez kontribūcijām un aneksijām”, DzA, 31.5.17. nr 41, 2. lp. (K.U. raksta: „Mūsu Daniševski, Draudiņi un Stučkas savā demagoģijā un vulgārismā tālu pārtrumpo visus krievu anarchistus (...) it kā viņi būtu šādai aģitācijai uzpirkti, par ko daudz jābrīnās nebūtu”).

 

[77] BrS, 31.5.17. nr 38, 4. lp.; publ. arī L.S.V., I:2, 682. lp.; arī LKP 1917, dok. nr 79, 126.-127. lp.; – Rīgā izdotajā Latviešu strēlnieku vēsturē (1915-1920) rezolūcijas pārveidotais 12. punkts atreferēts nepilnīgi (102. lp.) – izlaists noteikums, ka strēlnieki izpildīs tagadējās valdības rīkojumus u.t.t.

 

[78] Skat. „Konflikta izbeigšana strēlnieku un virsnieku attiecībās”, BrS, 2.6.17. nr 40, 4. lp.; publ. arī L.S.V., I:2, 681. lp.; – latviešu padomju vēsturnieki šo „izlīdzināšanas formulu” noklusē (skat. piem., Kaimiņš, op.cit., 146. lp.); – pavisam dīvaini un nesaprotami šī kongresa rezultātus attēlojis E. Andersons, op.cit., 207. lp., kur teikts: „Apvienoto strādnieku (jābūt: strēlnieku) pulku deputātu sēdē delegātiem-virsniekiem izdevās panākt 30. maija rezolūcijas atcelšanu (?), bet lieliniekiem otrreizējā (?) balsošanā izdevās panākt jaunu kompromisa rezolūciju, ko viņi paši vēlāk ignorēja.”

 

[79] Skat. „Latviešu strēlnieki sāk apdomāties”, DzA, 7.6.17. nr 43, 2. lp.

 

[80] Skat. „Strēlnieku IK sēde 1917. g. 22. jūnijā”, BrS, 16.7.17. nr 77, 4. lp.

 

[81] „Strēlnieku IK sēde 1917. g. 26. jūnijā”, BrS 13.7.17. nr 74, 4. lp. un 14.7.17. nr 75, 4. lp. (šo sēžu pārskati nav publicēti chronoloģiskā secībā – cf 80. norādi).

 

[82] Krists, „Aizrādījums biedriem strēlniekiem”, BrS, 3.6.17. nr 41, 3. lp.

 

[83] E. Blanks, „Lielinieku lauku mēslotāji”, DzA, 17.6.17. nr 46, 2. lp. – šai rakstā starp citu teikts: Demokratiskās partijas sāka augt un dibināties, bet revolucionāra darba darītāju nebija. Lielinieki aptvēra šo momentu, un – nu visi ir kājās. Nu visi protestē, un visi tagad ir gudri. Bet ja nu šiem atdzimušiem miroņiem prasām: kur jūs agrāk bijāt? Vai jūs ar savu pasivitātes un diedelēšanas taktiku neesat mēslojuši lielinieku laukus? Ko tad viņi lai atbild? – Lielinieku zibens varēja trāpīt tikai purvu un trūdu gaisā, kuŗā ‘darbojās’ mūsu sabiedrība ar visām savām demokratiskām un citām tūļīgo zemnieku savienībām. Latvijas vēsturē tas nenotiek pirmo reizi, kad vulgāri sociāldemokrati gūst sabiedrības piekrišanu tikai tādēļ, ka nav nevienas citas spēcīgas sabiedriskas kustības un idejiskas aizrautības. (...) Tā Latvija, kuŗa stāv pa labi no sociāldemokratiem (...), kuŗa pati nav spējusi iet cīņā par Latvijas autonomiju (...) citus dzīvākos tautas spēkus nav varējusi sev līdz aizraut. Kas strēlniekiem bij darāms līdz ar miera iestāšanos vācu un arī krievu frontēs? Vāci neuzbruka, un pašiem iet uzbrukumā nebija dota pavēle. (...) Vai latviešu strēlniekiem bij jāsnauž un jāsūta delegāti uz Pēterpili, kā to pilsonība darīja? Nē, Tad nāca tie, kuŗi sauca strēlniekus uz cīņu (...); pa daļai līdzīgas domas izsaka arī F. Cielēns (op.cit., I, 447. lp): Strēlnieki bija pārgājuši 1917. gada 17. maijā boļševiku pusē tāpēc, ka viņus, polītiskā ideoloģijā pilnīgi neskolotus, aizrāva revolūcijas visaktīvākais virziens, Jūlija Daniševska dedzīgi pārstāvēts.; skat. arī T. Velme, „Kāda latviešu strēlnieka vēstule”, DzA, 14.6.17. nr 45, 2.-3. lp. (autors apraksta dažādas strēlnieku grupas un to nostāju; viņš kritizē virsnieku nespēju izskaidrot strēlniekiem polītiskās norises); cf V. Krauklis, op.cit., LSki, VI, 2918. lp. (par polītiskā ziņā nepiedzīvojušiem virsniekiem).

 

[84] A. Feldman/i/s, op.cit., L.S.V., I:2, 85. lp.; par Latviešu strēlnieku pulku sociāldemokratiskās organizācijas I konferenci skat. BrS, 1917, nr 53, 54, 57, 59, 63, 64 un 67 (jaunajā soc.dem. OK tika ievēlēti: E. Jurevičs, J. Oldbergs, E. Vikmanis, P. Eilands, Krūmiņš, Sakss, M. Štāls, O. Lācis un O. Reinsons).

 

[85] A. Feldman/i/s, op.cit., L.S.V., I:2, 90. lp.(šī Feldmaņa piebilde ir svītrota, kad viņa apcerējumu no jauna izdeva Rīgā 1957. g. – skat. I nod.).

 

[86] Skat. K. Žubītis, „Iz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka dzīves”, L.S.V., I:2, 529. lp.; skat. arī Kaimiņš, op.cit., 187. lp. (krievu izd.: 189. lp.).

 

[87] Skat. BrS, 4.7.17. nr 66, 4. lp. kur ziņots: „Pie 1. Daugavgrīvas pulka nodibinājusies trieciena rota (Udarnaja rota).” (Šis paziņojums, acīmredzot, laikrakstā parādījies ar nokavēšanos); par to skat. arī K. Goppers, Strēlnieku laiki, 71. lp.

 

[88] Sergejs Staprans, Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules. Manas atmiņas un dēkas no Krievijas revolūcijas un Latvijas tapšanas laikiem, ģenerālkomisijā pie Valtera un Rapas Rīgā 1928, 21.-22. lp.

 

[89] Īsu pārskatu par to dod W.H. Chamberlin, op.cit., I, 163.-165. lp.; arī N.N. Golovine, op.cit., 274.-276. lp.; plašāk skat. A.I. Denikin, op.cit., 271.-280. lp.; par dezorganizāciju krievu armijā šīs ofensīvas laikā skat. arī V.B. Stankevič, „Ijun’skoe nastuplenie na fronte” (Jūnija ofensīva frontē), rakstu krājumā D. Anin, Revoljucija 1917 goda glazami ee rukovoditelej (1917. gada revolūcija tās vadītāju skatījumā), Edizioni – Aurora Roma 1971, 278.-290. lp.

 

[90] Skat. W.H. Chamberlin, op.cit., I, 166.-191. lp.; detaļām bagātu tēlojumu ir devis šo notikumu aculiecinieks, internac. mazinieks N. Suchanovs (īstais vārds: Nikolaj Himmer) – skat. N.N. Sukhanov, „The Russian Revolution 1917. A personal Record”, edited, abridged and translated by Joel Carmichael from Zapiski O Revolutsii, Geoffrey Cumberlege Oxford University Press, London - New York - Toronto 1955, 424.-482. lp.; cf I. Deutscher The Prophet Armed, 270.-280. lp.

 

[91] Teicamu pārskatu par šīs kampaņas norisi dodZeman and Scharlau, op.cit., 225.-232. lp.; cf N.N. Sukhanov, op.cit., 457.-462. lp. (līdzīgi daudziem citiem tā laika notikumu dalībniekiem, Suchanovs noraidīja šo apsūdzību pret lieliniekiem kā nepatiesu); par šiem apvainojumiem daudz rakstu parādījās arī latviešu presē – skat., piem., „Lielinieku apvainojums valsts nodevībā”, Jaunais Laiks, 10.7.17. nr 9, 2. lp.; arī DzA, 8.7.17. nr 52, 3. lp. („arestēts Ļeņina tuvs palīgs, lielinieks zv. adv. Kozlovskis, kuŗa dzīvoklī atrasti dokumenti, kas liecina, ka K. stāvējis sakaros ar vācu spiegiem un saņēmis no tiem lielas summas”) u.c.

 

[92] Skat. N.N. Sukhanov, op.cit., 471.-472. lp.

 

[93] Zeman and Scharlau, op.cit., 229.-230. lp.; skat. arī „Parvus brošūra”, BrS, 4.8.17. nr 93, 2. lp. (šai rakstā diezgan kļūdaini atreferēts Parvus pamflets „Meine Antwort an Kerenski und Co.”, kas publ. žurnālā Glocke, 1917, 521.-533. lp.).

 

[94] Zeman (ed.), op.cit., dok. nr 68-69, 68.-69. lp.

 

[95] Skat. šādus BrS rakstus: „Lielu notikumu priekšvakarā”, 5.7.17. nr 67, 1. lp.; „Notikumi Pēterpilī”, 6.7.17. nr 68, 1. lp.; „Revolucionāra diktatūra”, 7.7.17. nr 69, 1. lp.

 

[96] „Aukstasinību!”, Cīņa, 7.7.17. nr 46 (208), 1. lp.; cf „Latviešu ‘varoņi’ „, DzA, 15.7.17. nr 54, 3. lp.; skat. arī J. Daniševskis, op.cit., L.S.V., I:2, XIX lp.

 

[97] „Rezolūcija attiecībā uz pēdējiem notikumiem”, LKP 1917, dok. nr 126, 178.-179. lp.

 

[98] Skat. tdr. (T. Draudiņš), „Vācu nauda”, BrS, 28.7.17. nr 87, 1.-2. lp. kur nobeigumā teikts: Arī mūsu mājas sociālistu ēdēji nepaliek iepakaļus saviem krievu un vācu biedriem. Visādi viņi izmēģinājās ar to „vācu naudu”: apvainoja gan Cīņu, gan Daniševski, gan strēlnieku IK, gan beidzot kapt. Ozolu u.c. (...) Nav šaubu, ka tieši starp šo baumu izplatītājiem ir vācu spiegi, jo viņi, šie kungi, ir pārāk naudas kāri. (...) Vācu spiegi jāmeklē imperiālistos, uzdzīvotājos un kapitālisma dienderos. Nost rokas no sociāldemokratijas!

 

[99] Skat. N.N. Sukhanov, op.cit., 81. lp.

 

[100] „LSD V kongresa rezolūcijas un CK vēlēšanu rezultāti”, LKP 1917, dok. nr 129, 183. un 191.-192. lp.

 

[101] Skat. LKP 1917, dok. nr 130, 206.-207. lp.; skat. arī A. Feldman/i/s, op.cit., L.S.V., I:2, 90. lp. (par strēlnieku IK un strēlnieku pulku soc.dem. OK nozīmi „kreisā bloka” organizēšanā); par to plašāk Kaimiņš, op.cit., 211.-214. lp. (krievu izd.: 214.-217. lp.).

 

[102] Skat. LKP 1917, dok. nr 141, 218.-219. lp.; skat. arī BrS, 27.7.17. nr 86, 3. lp. kur paskaidrots: – Okopnyj Nabat iznāk kā LSD izdevums un LSD Apvienotās Kaŗa Organizācijas orgāns. Drīzumā tā iznāks kā dienas avīze. –; pār to arī K.Ozoliņš – Tomass, op.cit., L.S.V., I:2, 156.-157. lp.

 

[103] Strēlnieku virsnieks A. Plensners vēlāk izteicās: „Ļoti var būt, ka bezbailīga nacionāla polītika, bet nevis, kā toreiz, vispārējo Krievijas formulu atkārtošana, būtu paglābusi arī latviešu strēlniekus no iestigšanas Padomju Krievijas kalpībā, kā no tās daudzus pasargāja LKNS darbība.” Skat. Plkv.-ltn. A. Plensners, „Ģenerālis Balodis un jaunā nacionālā atmoda”, Ģenerālis Jānis Balodis, Latvijas armijas virspavēlnieks. Atminu krājums no Latvijas brīvības cīņu laika 1918.-1921. g., red. Arturs Kroders, „Varavīksnes” apgāds Rīgā 1931, 220.-221. lp.

 

[104] Daļu no virsnieku sapulcē nolasītā referāta publicēja Pagaidu valdības laikr. Armija i Flot Svobodnoj Rossii (Brīvās Krievijas Armija un Flote) 1917. g. 184. numurā (referāta autors nav minēts; tāpat nav nosakāms, kas to nodevis laikrakstam), no kurienes to pārņēma un skarbi kommentēja BrS ievadrakstā „Pasaku valstī”, 16.8.17. nr 103, 1.-2. lp.(autora rīcībā ir tikai BrS raksts).

 

[105] Skat. Praporščiks Strauss, „Strēlnieku IK darbība un ‘zinātniskais republikānisms’ „, BrS, 20.8.17. nr 107, 1,-2. lp. (Strauss bija viens no slepenās virsnieku sapulces dalībniekiem, bet viņš nepievienojās tās vairākuma uzskatiem un publicēja šo rakstu, kur kritizēti sapulcē izteiktie uzskati un mērķi. Viņš arī uzaicināja sapulces sasaucējus un dalībniekus nākt klajā „ar visiem faktiem un projektiem”. Nekādi materiāli par to, cik man zināms, tomēr netika publicēti. U.Ģ.); šo virsnieku sapulci piemin (pēc citu liecībām) arī A. Kroders rakstā „Latvju kareivju nacionālā savienība”, LKV, XI, Rīgā 1934/35, 21617. slejā; arī S. Staprans, op.cit., 22. lp. (S.S. kļūdaini apgalvo, ka sapulce notikusi 19.jūnijā).

 

[106] Skat. „Latvju Kareivju Nacionālā Savienība”, Jaunais Laiks, 10.8.17. nr 36, 2. lp. un 17.8.17. nr 42, 2.-3. lp. (LKNS pagaidu IK ievēlēja 12 locekļus; Jaunā Laika 36. numurā viņi nosaukti šādā secībā: strēln. A. Kroders, podporučiks E. Ramats-Lejgalietis, praporščiks E. Rempe, strēln. N. Strunke, prap. S. Staprans, prap. A. Kociņš, bombardieris M. Zālītis no 109.artil. brigādes, poručiks.A. Plensners, poručiks Gaile, poručiks Ullmans, strēln. K. Johansons un stāba kāpt. A. Zaure); arī jaunākās Ziņas, 17.8.17. nr 199. 1,-2. lp.; arī DzA, 12.8.17. nr 62, 3. lp.; cf A. Kroders, op.cit., LKV, XI, 21617.-21621. slejā.

 

[107] „LKNS Izpildu komitejas sēde 11. augustā”, Jaunais Laiks, 14.8.17. nr 39, 3. lp.; tāpat Baltijas Vēstnesis, 14.8.17. nr 107 (šis raksts publ. arī L.S.V., I:2, 711.-712. lp.).

 

[108] Pēc Rīgas krišanas LKNS savu darbību atjaunoja Vidzemē, un 27. (14.) sept. sāka Cēsīs izdot laikr. Laika Vēstis; novembŗa sākumā (okt. beigās laikr. redakcija pārcēlās uz Valku.

 

[109] Skat. „Revolucionārās armijas dezorganizātori”, BrS, 11.8.17. nr 99, 2. lp.

 

[110] Praporščiks Srs, (Štrauss?), „Latvju Kareivju Nacionālā Savienība”, BrS, 18.8.17. nr 105, 2. lp.

 

[111] Skat. BrS, 4.6.17. nr 42, 3. lp.(zemgaliešu mazinieku grupas protests) un 6.6.17. nr 43, 4. lp. (zemgaliešu kājnieku izlūku komandas protests); publ. arī L.S.V., I:2, 664. un 671. lp.; par to arī G. Matsons, „Latviešu strēlnieku divīzijas polītiskie darbinieki K. Dozītis, K. Janelis un R. Apinis”, L.S.C., 459. lp.

 

[112] A. Reders, „Atmiņas par 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku”, 1917. gads Latvijā. Revolūcijas dalībnieku atmiņas, 259. lp.

 

[113] Vācietis, I, 61. lp.; PAP, 133. lp.

 

[114] Vācietis, I, 62. lp.; PAP, 136. lp.

 

[115] Skat. „Lugas latviešu kareivju /artileristu/ komitejas sēdes protokols”, BrS, 5.5.17. nr 18, 3. lp. un 6.5.17. nr 19, 3. lp. (šie latv. artileristi pieņēma rezolūciju par latviešu korpusa dibināšanu, un nolēma šai jautājumā stāties sakaros ar strēln. IK un latv. kaŗavīriem Gačinā, Sveaborgā, Helsinkos un Kronštatē).

 

[116] Skat. „Strēlnieku IK sēde. 1917. g. 28. jūnijā”, BrS, 20.7.17. nr 80, 3. lp. (sēdē tiek izteiktas domas, ka strīdi par latviešu brigāžu maiņu frontē novēršami, apvienojot visus latviešu pulkus vienā korpusā un grupējot tos vienā frontes iecirknī); skat. arī K. Dozītis, „Latviešu strēlnieks un viņa divīzija”, L.S.V., I:2, 486. lp.

 

[117] W.S. Woytinsky, Stormy Passage. A Personal History through Two Russian Revolutions to Democracy and Freedom: 1905-1960, Introduction by Adolf A. Berle, The Vanguard Press, Inc. New York 1961, 317. lp.

 

[118] Skat. Jaunākās Ziņas, 26.7.17. nr 180, 1. lp., kur paziņots: „Jaunais /12./ armijas pavēlnieks ģen. Parskis 23. jūlija /v.st./ vakarā ieradās Rīgā. Vietējās armijas bij. komandieris Radko Dimitrijevs vakar aizbrauca uz Pēterpili. (...) Atvadas bija sirsnīgas.”; 1918. gada oktobrī ģen. Radko Dimitrijevu un ģen. Ruzski Kaukāzā nogalināja lielinieki – skat. P. Bērziņš, op.cit., LSki, VI, 2992. lp., vai arī Chamberlin, op.cit., II, 144. lp.; Radko Dimitrijevs atstaļinizēšanas laikā tika rehabilitēts, un 1963. gadā Bulgārijā (Sofijā) ir izdota viņa biografija atsevišķā grāmatā.

 

[119] Voitinskis atceras nepareizi, rakstīdams: „The Lettish battalions were not united in regiments...” (op.cit., 319. lp). Par pulkiem tie kļuva jau 1916. g. oktobrī (skat VII nod.).

 

[120] Ibid., 319.-320. lp.

 

[121] Skat. delegātu (V. Ozola, Kārkliņa un Pētersona) telegrammu no Pēterpils, BrS, 15.7.17. nr 76, 1. lp.; skat. arī „Strēlnieku IK sēde 20. jūlijā”, BrS, 23.7.17. nr 83. 4. lp. (V. Ozols ziņo par sarunām Pēterpilī, kā arī kritizē polīt. partijas un dezorganizāciju strēlnieku pulkos).

 

[122] Izlietotie avoti par latviešu strēlnieku IV kongresu: „Latviešu Strēlnieku Pulku Padomes sēdes”, BrS, 1917, nr 83-89, 91, 93 un 94; arī „Latviešu Strēlnieku Pulku Padomes sēdes”, Jaunais Laiks, 1917, nr 22-26 un 29-31 (strēlnieku IK orgāna referāts par šo kongresu ir visumā precīzāks, kamēr Jaunais Laiks sniedz vairākas interesantas detaļas, kuŗu nav BrS).

 

[123] Jaunais Laiks, 25.7.17. nr 22, 2. lp. (BrS referātā šis teikums izlaists).

 

[124] BrS, 23.7.17. nr 83, 2. lp.; cf Jaunais Laiks, 25.7.17. nr 22, 2. lp. (līdzīgi kā BrS, bet trūkst Vācieša paskaidrojuma); – šo starpgadījumu nepiemin latviešu padomju vēsturnieki (Kaimiņš u.c.) savos strēlnieku IV kongresa aprakstos.

 

[125] „Paskaidrojums”, Jaunākās Ziņas, 30.7.17. nr 184. 1. lp.; tāpat „Vēstule redakcijai”, BrS, 4.8.17. nr 93, 3. lp.

 

[126] Rezolūciju kapt. V. Ozola lietā skat. BrS, 26.7.17. nr 85, 1. lp.; arī Jaunais Laiks, 26.7.17. nr 23, 2. lp.(vltn. Zemola raksts pret V. Ozolu bija publ. vairākos laikrakstos, starp citu DzA, 26.7.17. nr 57, 4. lp).

 

[127] Ģenerālstāba kapitāns Ozols, „Atklāta vēstule”, BrS 26.7.17. nr 85, 3. lp.

 

[128] Jaunais Laiks, 27.7.17. nr 24, 2. lp.; līdzīgi arī BrS, 26.7.17. nr 85 1.-2. lp.

 

[129] BrS, 27.7.17. nr 86, 1. lp.; par sarunām ar kazaku pārstāvjiem skat. arī Jaunais Laiks, 27.7.17. nr 24, 2. lp.

 

[130] BrS, 29.7.17. nr 88, 1. lp.; arī Jaunais Laiks, 28.7.17. nr 25, 2. lp.; skat. vēl „Ziemeļu frontes komisāra /palīga/ Voitinska domas par latviešu strēlniekiem. Vēstule redakcijai”, BrS, 9.8.17. nr 97, 2. lp. ; – latviešu padomju vēsturnieki pilnīgi noklusē Voitinska uzstāšanos strēlnieku IV kongresā – skat. Kaimiņš, op.cit., 214.-218. lp. (krievu izd.: 218.-224. lp.); tāpat Latviešu strēlnieku vēsture (1915-1920), 115.-116. lp.; E. Andersons (op.cit., 217. lp.) šo kongresu vispār piemin tikai ar vienu nesaprotamu teikumu: „10. augustā lielinieku (?) delegātu IV kongresa dalībnieki nolēma cīnīties pret nacionālajiem virsniekiem visiem iespējamiem līdzekļiem.”

 

[131] Šis uzsaukums tika izplatīts ar skrejlapām un publ. BrS, 29.7.17. nr 88, 1. lp. un Cīņā, 28.7.17. nr 64 (226), 1. lp.; arī LKP 1917, dok. nr 145, 223.-225. lp.; J. Daniševskis mēģina noniecināt Voitinska lomu strēlnieku IV kongresā un līdz ar to minētā uzsaukuma izveidē. Viņš plātīgi un aplami apgalvo: „Frontes Pagaidu Valdības komisāra palīga Voitinska glaimīgā uzstāšanās neatstāj ne mazākā iespaida.” (op.cit. L.S.V. I:2, XXI lp.).

 

[132] BrS, 2.8.17. nr 91, 1. lp.; arī Jaunais Laiks, 2.8.17. nr 29, 2. lp. (šai referātā nav minēta P. Bārdas atzinība Vācietim).

 

[133] Skat. „Izvilkums iz strēlnieku IK 1917. g. 3. augusta sēdes protokola”, BrS, 8.8.17. nr 96, 4. lp. (IK prezidijā tika ievēlēti 8 locekļi: priekšs. – praporščiks R. Kārkliņš, priekšs. biedri – strēlnieki K. Pētersons un. P. Bārda, sekretārs – strēln. A. Pētersons, sekr. biedri – virsn. K. Lukstiņš un strēln. A. Ceplis, kasieris – strēln. P. Starke, kasiera biedrs – podporučiks O. Lācis, – Strēln. IK kooptēja no rezerves pulka prap. J. ariņu).

 

[134] Woytinsky, op.cit., 320. lp.