JG88 Uldis Ģērmanis. Zemgaliešu komandieris. XI Zemgalieši sedz 12. Armijas atkāpšanos no Rīgas

Pēc tam kad 1917. gada jūlijā skandalozā veidā sabruka krievu ofensīva Dienvidrietumu frontē, vācieši pārgāja uzbrukumā Galicijā. Kad šī operācija bija sekmīgi nobeigta, vācu spēkus pārgrupēja jaunam uzdevumam: iznīcināšanas kaujai pret revolucionārās propagandas demoralizēto krievu 12. armiju Rīgas frontē. Galveno triecienu bija nolemts dot 12. armijas kreisajā spārnā, lai tad ar plašu apņemšanas manevru nogrieztu ģenerāla Parska kaŗaspēkam atkāpšanās ceļus uz ziemeļiem un austrumiem un to pilnīgi sagrautu. Līdz ar to būtu likvidētas stiprās krievu priekštilta pozīcijas dienvidrietumos no Rīgas, kas bija potenciāls drauds vācu Ziemeļu frontes kreisajam flangam, un Rīga kristu vācu rokās. Polītiskā ziņā šī operācija stiprinātu baltvācu pozīcijas Baltijā, kā arī vairotu nemieru un sajukumu Pēterpilī. 1917. gada 4. augustā vācu 8. armija saņēma pavēli ieņemt Rīgu; par ofensīvas sākumu bija noteikts 1. septembris. [1]

Vācu stābi varēja izstrādāt uzbrukuma plānus, nebaidoties ne no kādas krievu militāras aktivitātes, jo 12. armijas triecienvienības – latviešu strēlnieki – bija noteikti nostājušies pret ofensīvu kaŗa darbibu. [2] Krievu kaŗaspēka lielais vairums jau sen bija pazaudējis kaujas spējas, [3] kaut arī tikai tā mazākā dala bija atklāti izteikusies pret „aktīvu aizsardzību”.

Kamēr vācu 8. armijas komandieris (ģen. Otto von Hutier) saņēma pastiprinājumus un sagatavojās uzbrukumam, Rīgā ar kāpinātu sparu norisinājās polītiska aģitācija sakarā ar pilsētas domes vēlēšanām 26. (13.) augustā. Kandidātu vidū bija arī vairāki latviešu strēlnieki un plkv.-ltn. F. Briedis, kuŗu bija izvirzījuši nacionāldemokrati. [4]

Vēlēšanu kampaņas laikā, 11. un 12. augustā (29. un 30. jūlijā), Rīgā sanāca jauna „revolūcionārās demokratijas” resp. LSD radīta un vadīta organizācija – Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku padome. Agrārajā jautājumā tā tad arī pauda nevis bezzemnieku, bet partijas viedokli, izsakoties par nacionalizētām lielsaimniecībām un noraidot zemes dalīšanu sīksaimniecībās. [5] Par polītisko situāciju padomes sesijas nobeigumā runāja Daniševskis, uzsvērdams: „Mēs atrodamies diktatūras tapšanas procesā, un šī diktatūra var izvērsties par kontrrevolūcijas uzvaru. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai šo diktatūru pārvērstu par revolucionārās demokratijas diktatūru.” Pēc tam ievēlēja Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteju, ko saīsināti dēvēja par Iskolatu (tā laika presē sastopams arī apzīmējums „Iskolatvija”). No 27 Iskolata locekļiem pieci bija mazinieki, visi pārējie –lielinieki. [6]

Savā 11. augusta (29.7.) ievadrakstā Cīņa lepni paziņoja, ka viens no svarīgākajiem „Latvijas revolucionārās demokratijas Padomes” uzdevumiem būs īstenot Latvijas autonomiju, par kuŗu latviešu buržuāzija pratusi tikai pļāpāt un braukāt uz Pēterpili pie dažādiem „aizbildņiem”. Šī deklarācija, kā vēlāk izrādījās, nebija tikai lielinieku propagandas frāze, kaut arī minētās padomes un Iskolata darbību Rīgā drīz pārtrauca vācu uzbrukums (pēc oktobŗa revolūcijas Vidzemē tika ievēlēts jauns Iskolats, kas sāka darboties kā latviešu lielinieku valdība neokupētajā Latvijas daļā).

Tai pašā dienā, kad ievēlēja pirmo Iskolatu – 1917. gada 12. augustā (30.7.) – Rīgas pilī sapulcējās uz konferenci 52 pilsoņu, mazinieku un lielinieku delegāti, kas pārstāvēja desmit dažādas latviešu sabiedriskas un revolucionāras organizācijas. To bija sasaukusi Vidzemes pagaidu zemes padomes valde, lai pieņemtu kopīgu latviešu lēmumu par Latvijas autonomiju. Pirmoreiz kopš februāŗa revolūcijas visu Latviešu polītisko virzienu pārstāvji (atskaitot nenozīmīgās galēji konservatīvās aprindas) bija izveidojuši kaut ko līdzīgu „tautas frontei”, lai iestātos par savas tautas un zemes interesēm. Konferences delegāti vienprātīgi pieņēma rezolūciju par polītiski autonomu nedalītu Latviju (Vidzemi, Kurzemi un Latgali), un protestēja pret katru mēģinājumu noteikt Latvijas vai tās atsevišķo daļu valststiesisko stāvokli bez Latvijas ziņas un lemšanas. [7] (Padomju historiografija izvairās pieminēt kā šo konferenci, tā tur pieņemtos lēmumus).

Tieši pilsētas domes vēlēšanu priekšvakarā, 25. (12.) augustā, Rīgā (Maskavas priekšpilsētā) norisinājās lielāka asiņaina sadursme starp kādu krievu nāves bataljonu un 2. Rīgas l.s.p. strēlniekiem, kas pilsētā izpildīja apsardzes dienestu. Pēc laikrakstu ziņām kautiņu, kuŗā laistas darbā šautenes, rokas granātas un pat ložmetēji, izraisījis nacionāls naids. Strīds sācies kāda norauta krievu vēlēšanu plakāta dēļ, pie kam nāvinieki saukājuši latviešus par atkritējiem, kas vēloties nodibināt neatkarīgu Latviju un uzturot nodevīgus sakarus ar vāciešiem. [8] No oficiālās puses tika ziņots, ka sadursmē nāvinieki zaudējuši divus kritušus un 15 ievainotus, bet strēlnieki – vienu ievainotu, kamēr laikraksti un novērotāji minēja daudzkārt lielākus skaitļus. [9] Kautiņa izmeklēšanai iecēla sevišķu komisiju, un ģen. Parskis 28. (15.) augustā pavēlēja: „Nodaļas, kas piedalījušās sadursmē, tūliņ izvest no pilsētas.” [10] Īstenībā pilsētu atstāja tikai 2. Rīgas l.s.p., kamēr ar vairāk cietušo nāvinieku izsūtīšanu priekšniecība kavējās. Ar to, protams, nevarēja samierināties strēlnieku IK, kas nolēma prasīt, lai minēto latviešu strēlnieku pulku nekavējoties atkal pārvestu uz Rīgu. [11] Taču jau pēc dažām dienām šis jautājums vairs nebija aktuāls.

Rīgas domes vēlēšanās 26. augustā lielākie panākumi, kā jau to varēja gaidīt, bija LSD: par tās listi nr 1 bija nodots 41% no visām balsīm, kas partijai deva 49 no pavisam 120 mandātiem. Jāatzīmē, ka par LSD bija balsojis latviešu tautības vēlētāju lielais vairums (krietni vairāk par 60%), jo latviešu pilsoniskās partijas ieguva tikai 15 mandātus, bet latviešu mazinieki (skat. IX nod.) un revolucionārie sociālisti, kas ar krievu un žīdu sociālistiem bija apvienojušies „sociālistiskajā blokā”, bija spiesti apmierināties ar 6-7 mandātiem. [12] Ap šo laiku vācieši nobeidza vajadzīgos priekšdarbus ofensīvai pret 12. armiju.

Vācu uzbrukums Rīgas frontē krievu armijas vadībai nebūt nenāca kā pārsteigums. Tā kā aktīvai darbībai 12. armija bija nespējīga, tad atlika vienīgi sagatavoties pasīvai aizsardzībai. Tāpēc jūlija beigās tika likvidēta tilta gala pozicija iepretim Ikšķilei jeb t.s. „Nāves sala” (skat.VII nod.) un augustā ģen. Parskis saīsināja fronti labajā spārnā, atejot uz Lielupes un Slokas līniju. [13] Tai pašā laikā presē parādījās norādījumi, ka vācieši sakopo spēkus un gatavojas uzbrukumam. Par draudošajām briesmām ziņoja kā pilsoņu, tā lielinieku laikraksti (pēdējie gan šai ziņā bija atturīgāki). [14]

LSD visu laiku bija paļāvusies uz revolucionāro miera propagandu, savu galveno cīņas ieroci. Taču vācu armija līdz šim nebija uz to reaģējusi tādā veidā, kā partijas propagandisti bija cerējuši un apgalvojuši. Lai nodrošinātos pret pārmetumiem un apvainojumiem par šādas propagandas sekām, latviešu lielinieki jau laikus sāka izplatīt miglainus brīdinājumus par „kontrrevolūcionāro aprindu nodevīgo darbību”, aprādīdami, ka tās būs atbildīgas par eventuālajām militārajām neveiksmēm Rīgas frontē. [15] No otras puses viņi tomēr turpināja nodoties nereālām cerībām, [16] un partijai līdz pat pēdējam brīdim nebija izstrādāts nekāds darbības plāns katastrofas gadījumam, kaut arī vadītāji darbinieki pēdējā augusta nedēlā pārrunāja Rīgas krišanas iespēju. [17] Tāpēc vācu ofensīva radīja visai lielu sajukumu kā LSD partijas aparātā, tā dažādajās revolucionārajās organizācijās.

31. augustā krievu pozicijās ieradās daži pārbēdzēji, kas ziņoja, ka vācu uzbrukums sāksies 1. septembŗa rītausmā. Viņi arī skaidri norādīja uzbrukuma virzienu. Ģenerālis Parskis un viņa stābs bija par visu informēts. [18]

VĀCU OFENSĪVA UN II LATVIEŠU BRIGĀDES CĪŅAS PIE MAZĀS JUGLAS

Vācu uzbrukuma plāns bija vienkāršs: pēc stipras artilerijas viesuļuguns trieciena vienībām bija jāpāriet pār Daugavu un jāizveido priekštilta pozicijas upes labajā krastā pie Ikšķiles (Uexküll), apmēram 30 km dienvidaustrumos no Rīgas. No turienes vācu divīzijām vajadzēja ātri virzīties uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, lai aizietu 12. armijas aizmugurē. Pēc tam, uzbrūkot ziemeļrietumu virzienā (īstenojot apņemšanas manevru), vācu kaŗaspēkam vajadzēja izlauzties līdz Rīgas jūŗas līcim. Ja šo ofensīvu izdotos veikt pietiekami ātri, tad 12. armijas lielākā daļa kristu vācu gūstā.

Izstrādājot šīs ofensīvas plānu, vācu 8. armijas stābs pilnīgi ignorēja stipro krievu priekštilta pozīciju dienvidrietumos no Rīgas, kur atradās ievērojami sibiriešu spēki un I latviešu brigāde. Teorētiski tas bija liels risks, jo no šīm pozīcijām pretiniekam bija iespējams ietriekties vācu kreisajā flangā, iznīcināt (sagūstīt) vācu artileriju un pārraut 8. armijas sakarus ar desanta daļām Daugavas labajā krastā. Taču vācieši bija pārliecināti, ka 12. armijas kaŗaspēks šādai aktīvai un enerģiskai darbībai vairs nav spējīgs. Viņi arī nebija maldījušies.

Vācu galvenais trieciens vērsās pret krievu 43. korpusu, ko komandēja ģenerālis Boldirevs (Vasilij Boldyrev). Viņa spēkus veidoja trīs kājnieku divīzijas (109., 110. un 186.div.), kas bija novietotas pirmajā aizsardzības līnijā; rezervē atradās 5. kavalerijas divīzija un II latviešu strēlnieku brigāde pulkveža Lielgalvja vadībā. Korpusam bija arī diezgan spēcīga artilerija. Komisārs Voitinskis liecina, ka Boldirevs pilnīgi paļāvies uz savām krievu kaŗaspēka daļām, bet nebijis īsti drošs par latviešu strēlnieku cīņas gribu. Daugavas labajā krastā pie Ikšķiles ierakumos stāvēja 186. divīzija, ko Voitinskis dēvē par one of the best in the army. [19] Tai bija pavēlēts būt trauksmes stāvoklī.

1. septembrī pulksten 4.00 no rīta vācu artilerija atklāja koncentrētu uguni uz krievu kājnieku un artilerijas pozīcijām pie Ikšķiles. [20] Krievu sakaru dienests drīz nonāca pilnīgā chaosā, un Boldireva stābs pazaudēja jebkādu kontaktu ar kaŗaspēku pirmajā aizsardzības līnijā. Stābs steidzīgi pārcēlās tālāk aizmugurē, tā kā komisāram Voitinskim, kas bija izbraucis uz cīņu rajonu, nācās grūti to atrast. Klejodams pa apvidu, viņš satika kādu latviešu strēlnieku bataljonu (pulku? U.Ģ.), kas, dziedādams marseļēzi, devās uz fronti... Kad komisāram beidzot izdevās atrast Boldirevu, ģenerālis joprojām bija optimistiski noskaņots un solījās sākt pretuzbrukumu. Pamazām noskaidrojās, ka krievu kaŗaspēks bija pametis savas nocietinātās pozicijās un krievu artilerija pazudusi „kaut kur mežos un purvos”. Boldireva pašpaļāvībai un nepamatotajam optimismam bija gals. Viņš sāka gausties, ka tagad viņa kareivji tikšot apzīmēti par gļēvuļiem un nodevējiem. Bija skaidrs, ka korpusa komandieris bija norūpējies par savu reputāciju. Tad Voitinskis nekavējoties nosūtīja telegrammas ģenerālim Parskim, valdībai un VCIK Pēterpilī, apliecinādams, ka kaŗaspēks izpildījis visas pavēles (kas, diemžēl, nebija tiesa. U.Ģ.) un nevar būt runas par kaut kādu nodevību. Pateicīgais Boldirevs pēc krievu paražas apkampa un nobučoja laipno komisāru. [21] Tādā veidā radās viens no dažādajiem maldīga un aplama satura dokumentiem („pirmavotiem”), kas attiecas uz šo cīņu periodu.

1. septembŗa operācijām nosprausto mērķi vācu kaŗaspēks bija sasniedzis ātrāk nekā paredzēts. Tā kā krievi nekārtībā atkāpās, 8. armijas komandieris (von Hutier) pavēlēja tūlīt turpināt ofensīvu. Pēcpusdienā 14. bavāriešu (14. bayerische) divīzija sasniedza Mazo Juglu (Kleiner Jägel), kur stipri pretinieka spēki tai aizsprostoja pārejas pār upi. [22] Tā bija krievu 12. armijas otrā, nepilnīgi izveidotā, aizsardzības līnija. Tur vācu triecienvienības sastapās ar II latviešu strēlnieku brigādi un it īpaši – ar 5. Zemgales l.s.p.

Pulkvedis Vācietis ir sarakstījis detaļām bagātu un krāsaina izklāstu par aizstāvēšanās kauju pie Mazās Juglas un par stāvokli 12. armijā. [23] Tajā izpaužas autora spēcīgais pārdzīvojums, viņa pašapziņa un piedzīvojuša virsnieka sašutums par sairumu un demorālizāciju Rīgas frontes kaŗaspēkā. Visā visumā Vācieša tēlojums saskan ar vācu aprakstiem (par cīņām pie Mazās Juglas) un ar komisāra Voitinska atmiņām (par stāvokli 12. armijā), bet vairākos punktos atšķiŗas no padomju apcerējumiem. Latviešu padomju vēsturnieki paši ir izmantojuši dažas vietas no Vācieša darba, [24] bet izvairījušies pieskarties veselai virknei tur atrodamu nozīmīgu liecību un atziņu, it īpaši kas attiecas uz chaotisko situāciju 12. armijā, kareivju organizāciju raksturojumu un sakāves iemesliem.

Aizstāvēšanās kauja pie Mazās Juglas vislielākā mērā ietekmēja vācu ofensīvas iznākumu un 12. armijas likteni. Tā kā zemgaliešu komandierim šajā kaujā bija ārkārtīgi svarīga loma, tad šeit saīsinātā veidā un ar kommentāriem sniegts viņa sākotnējais apraksts par tās norisi (Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme, I, 61.-92. lp.). Pārskatāmības dēļ tas sakārtots chronoloģiskā secībā:

186. divīzija nebija spējīga izturēt tādu /artilerijas/ uguni, un viņas pulki bēga aizmugurē, atstādami Daugavu Ikšķiles apkārtnē bez kādas apsardzības. (...) Krievu artilerija dabūja izlaist tikai dažus desmitus šāvienus, un pēc tam artileristi pameta savus lielgabalus un bēga 186. divīzijai pakaļ. Ap plkst. 11 visa Ikšķiles apkārtne bija jau vāciešu rokās. (...) Pēcāk izrādījās, ka krievu pulki esot jau no paša rīta, tumsā, tik veikli un lokani aizmukuši aizmugurē, ka neviens to neesot pamanījis. (...)

Ģenerālis Boldirevs izteicās, ka vienīgā cerība esot tikai uz latviešiem. Mēs pievedam šos sīkumus tādēļ, ka ģen. Boldirevs savā oficiālā kaujas aprakstā piemin latviešus pāris vārdos. Viņa aprakstā tikai tiek minēti 43. korpusa kaŗaspēki, nesaucot viņus pie vārda. Latviešu nopelns tur nemaz nav attēlots, kāds patiesībā viņš bija. Bet, kā redzēsim tālāk, 43. korpusa divīzijām nav nekādu nopelnu šajās Rīgas kaujās, tāpēc ka 109. divīzija tāpat nobēga un 110. divīzija arī izklīda. (...) Galu galā par varonīgām cīņām pie Ikšķiles un Juglas upes ģen. Boldirevs tika paaugstināts par 5. armijas komandieri. Krievu ojiciālā kaŗa vēsturē caur tādiem nedarbiem latviešu strēlnieku pulkiem tika nolaupītas daudzas slavenas lappuses. Vispāri runājot, latviešu strēlnieku pulku stāvoklis bija diezgan grūts, tādēļ ka mums nebija savu priekšstāvju augstākos stābos. Mēs nevarējām nekad vest patstāvīgi kauju, mūsu pulkus arvienu sajauca ar krievu pulkiem, augstākie priekšnieki bija arvien krievu ģenerāļi, kuŗi uz mūsu rēķina taisīja sev karjeru visnekaunīgākā kārtā. (...)

Par 186. divīzijas uzvešanos ne tikai mēs vien bijām pārsteigti (...) Ja vācu ģenerāli to būtu zinājuši, tad viņi būtu nākuši uz priekšu aulekšiem ar kavaleriju, un jau 19. augusta (v.st.) vakarā dzelzceļš no Rīgas uz Cēsīm būtu bijis viņu rokās, un 12. armijas kaŗaspēkam pa daļai būtu palikusi iespēja izsprukt uz ziemeļiem gar jūrmalu. Bet vācieši nāca palēnām. Tikai ap plkst. 16 viņu pirmie spēki sasniedza Mazās Juglas krastus. [25]

1. septembrī (19.8.) plkst. 13.00 II latviešu brigāde saņēma kaujas pavēli, un steidzās ieņemt pozicijas Mazās Juglas abos krastos. Ceļā uz fronti latviešu strēlnieki satika bēgošo – 186. divīzijas stāba priekšnieku un divīzijas komisārus, kas izraisīja strēlnieku smieklus ar mudinājumiem: „Biedri, uzbrūciet, uzbrūciet!” Pie Mazās Juglas II brigādes komandieris pulkvedis Lielgalvis izvietoja pulkus šādā kārtībā: aizsardzības iecirkņa centrā pie Skriptes mājām, abpus lielceļam, kas veda uz Ikšķili, 5. Zemgales l.s.p.; pa kreisi no zemgaliešiem – 6. Tukuma l.s.p., pa labi – 8.Valmieras l.s.p.; brigādes rezervē palika 7. Bauskas l.s.p. Zemgaliešu frontes iecirkņa gaŗums pārsniedza 3 km. Vācietis stāsta:

Latviešu II brigādes pozīcijas sastāvēja no tranšejām, kuŗas nebija pa daļai vēl nobeigtas, bet pa daļai jau sagruvušas. Drāšu aizžogojumi arī vietām nebija nobeigti. (...) Šo pozīciju stiprumu darīja tas apstāklis, ka viņas bija mežā un tādēļ neredzamas no vācu novērošanas punktiem, kādēļ artilerija nevarēja taisni trāpīt ierakumos. (...) centrālais vācu grūdiens nāca no Ikšķiles taisni uz Skripti zemgaliešu pozicijās. (...) Visa mūsu artilerija bija jau vācu rokās. Tādu nedzirdētu skandālu neviens nebija gaidījis. (...) Mūsu stāvoklis tika paziņots augstākai priekšniecībai, kuŗa deva palīgā visai brigādei vienu astoņcollu lielgabalu. 20. augustā (v.st.), gaismā, manā pārziņā atsūtīja vēl divas jātnieku batarejas, bet katrai no viņām bija tikai četri simti lādiņu. (...)

Rīgā iesākās visnekārtīgākā veidā izbraukšana. Tomēr jāsaka, ka moments bija masā dziļi sajusts, bet viņa nevarēja tikt skaidrībā ar to, kas notiek. Komitejas pirmās pazaudēja galvu un nekādā ziņā negribēja ticēt, ka brāļošanās vietā tagad būs jāved pulki uzbrukumā un jācīnās (...) Armijas stābā visvairāk domāja par to, kā nekrist gūstā, un tādēļ centās jau laikus evakuēties no Rīgas. Iskosols izposās no Rīgas vispirmais. (...) Visvairāk kļūdījušies bija revolucionārie spēki, bet tagad viņi visvairāk cieta klusu.

Par zemgaliešu cīņām 1. septembrī (19.8.) Vācietis starp citu raksta:

Uzbrukumi un pretuzbrukumi no abām pusēm turpinājās visu nakti. Vācieši katrā gadījumā laida darbā artileriju, neļaudami ar viņas palīdzību mums iziet no mežmalas. Lielu palīdzību mums parādīja tas vienīgais astoncollīgais lielgabals, par kuŗu jau iepriekš minēju. (...) Mums bija liels prieks redzot, ka tomēr ir vēl dažs labs dūšīgs artilerists. (...) Kritušie tika apglabāti turpat pozicijās, smagi ievainotos novedām uz aizmuguri, viegli ievainotie, dabūjuši ārsta palīdzību, no jauna gāja kaujā. Garastāvoklis bija varonīgs.

Naktī norisinājās arī dzīva izlūku darbība. Vācietis atzīmē:

Vienai izlūku nodaļai, netālu no Kaparāmura ezera, izdevās aplenkt vācu bivuaku /fr. bivouac, nometne/ un dzirdēt, kā oficieri paskaidroja saviem zaldātiem, ka 20. augustā (v.st.) no rīta visa divīzija iesākšot uzbrukumu caur Skripti un tālāk uz Ropažiem, un ka pie Mazās Juglas būšot laikam sīva kauja. „Genossen, da stehen Letten; das sind nicht Russen!” vairāk reizes atkārtoja oficieŗi.

Seko apraksts par cīņām 2. septembrī (20.8.):

Līdz plkst. 9 bija bieza migla. Mēs visi bijām kājās un katru acumirkli gaidītam uzbrukumu. (...) No brigādes stāba pienāca telefonogramma, ka ap plkst. 12 pie Riekstiņiem atnākšot pirmie 24. divīzijas pulki, kuŗi būšot mūsu rezervē, un ka tikšot vēl piesūtīta artilerija. (...)

Ap plkst. 10 vācu artilerija pa daļai pārnesa, savu uguni uz aizmuguri, apšaudot ceļus. (...) Ap plkst. 11 visā zemgaliešu frontē vācieši pārnāca enerģiskā uzbrukumā. (...) Mūsu strēlnieki darīja tuvumā varmācīgus darbus vāciešu iznīcināšanā. (...) Ap pusdienu vācieši bija atsisti visā zemgaliešu frontē ar lieliem zaudējumiem vācu pusē. Nošautie un ievainotie gulēja vietām pat mūsu aizžogojumos. No šā uzbrukuma rezultātiem varēja redzēt, cik liels aizturēšanas spēks ir ložmetējiem un flintēm varoņu rokās. Pavisam varēja rēķināt 5. Zemgales pulka tranšejās ap 1600 flinšu, 27 ložmetēju un 8 bumbmetēju. (...) 5. Zemgaliešu pulka zaudējumi pa nakti un pie šī pirmā uzbrukuma atsišanas bija diezgan lieli; kritušo un grūti ievainoto starpā bija daudz oficieru. (...)

Ap pusdienas laiku es saņēmu no II brigādes stāba pavēli, ka brigādes fronte ar viņas rezervi nākot manā rīcībā. (...) Es nosūtīju vienu oficieri uz brigādes stābu pārliecināties, vai patiesi būs pienākuši pirmie 24. divīzijas pulki pie Riekstiņiem. Pa telefonu dabūju atbildi no brigādes stāba, ka apsolītās rezerves atnākšot vēlāk, bet ka manā rīcībā tiekot atdota 5. kavalerijas divīzijas II brigāde (...)

Ap pusdienas laiku iesākās ļoti spēcīga vācu artilerijas darbība. (...) Tanī pašā laikā abām mūsu vieglām batarejām un astoņcollu lielgabalam uzkrita ar bumbām vācu lidotāji. (...) Ap plkst. 13 artilerija apklusa visā frontē, un piepeši visā frontē vācieši nāca uz priekšu, iesākot ar ķēdēm un beidzot ar rezervēm, kuŗām sekoja tranšeju lielgabali. Šī uzbrukuma kārtība bija tāda, kādu mēs vairāk reizes redzējām lauku kaŗa pēdējā momentā. Tas bij – furor teutonicus. Zemgaliešu frontei tuvojās vairāki tūkstoši vāciešu spīdošās kaskās, labi apģērbti un dūšīgos augumos... Uz reizi varēja redzēt, ka badu cietuši viņi nav. Tā bija prūšu gvardijas divīzija (1. Garde-Division. U.Ģ.), kuŗai bija pavēlēts šovakar būt 12. armijai aizmugurē... Droši nāca uz priekšu vācieši, simtiem viņu krita un simtiem viņu soļoja pāri saviem kritušiem biedriem. Dažās vietās viņiem izdevās pārraut mūsu aizžogojumus un ierauties tranšejās, bet tur viņi atrada savu kapu. (...)

Bataljonu komandieri ziņoja par oficieŗu un strēlnieku varonīgo izturēšanos, par lielisko neredzēto kaujas sajūsmu, kuŗa valdīja visā pulkā pēc vāciešu atsviešanas. Tomēr zaudējumi bija lieli; vēl viena tāda cīņa – un mums nepietiks vairs ļaužu aizstāvēt mūsu pozīcijas (...) 6. pulka tranšejas, pa kreisi no zemgaliešu kreisā flanga ap plkst. 13 bija kritušas pretinieka rokās. (...)

No brigādes stāba nāca pavēle pēc pavēles – turēties līdz beidzamajam, uzrādot, ka visa cerība uz II latviešu brigādi, ka, ja viņa neizturēšot, tad 12. armijas lielākā dala tikšot sagūstīta. Mēs vēl varējām turēties savās tranšejās, mums bija dūša, mums bija ieroči.

Vācietis pēc tam iztirzā situāciju Daugavas kreisajā krastā, pakavēdamies pie krievu 109. divīzijas sairuma un bēgšanas. Viņš turpina:

20. augusta (v.st.) vakarā kreisā Daugavas krastā nekādas kaujas spējīgas krievu frontes nebija. Kaŗapulki steidzās Daugavai pāri visneorganizētākā veidā; tie, kuŗi nāca cauri Rīgai, iesāka laupīšanu, kuŗa ilga visu dienu. [26]

21. augustā (v.st.) par 12. armiju kā tādu nevarēja būt nekādas runas. Te bija vairāk simtu tūkstošu ļaužu, kuŗi bija pazaudējuši kārtību. Armijas stābs klaidījās apkārt vilcienā starp Rīgu un Cēsīm. (...) Patiesībā katrs atbildīgs cilvēks domāja vispirms par to, kā izvairīties no atbildības, ja vēlāk nāktu kāda izmeklēšana. Tādēļ kaŗa pavēles rakstīja visos stābos, bet nezināja, kur un kam viņas piesūtīt. (...)

Nāca prātā domas: priekš kam Vācijai vajadzīga Rīga? Nekādas stratēģiskas nozīmes Rīgai priekš Vācijas nebija. (...) Tagad caur Krievijas revolūciju latvieši bija dabūjuši brīvību, bet Vācija un vācieši bija tie, kas bija gatavi mūs ar kājām samīdīt. (...)

Bet latviešu strēlnieku asinis plūda pie Juglas krastiem; viņas rādīja vāciešiem, ka mūsu krūtīs pukst karsta sirds, pildīta ar mīlestību uz Latviju, ka mēs neizklīdīsim... ka mēs centīsimies nākt atpakaļ kā uzvarētāji. (...)

Griezīsimies pie notikumiem Mazās Juglas pozicijās (2.sept./20.aug.). Ap plkst. 15, pēc briesmīgas artilerijas darbības, atkal visas batarejas uz reizi apklusa. Mēs gaidījām sturmi. Bet pēdējās vietā parādījās pavisam zemu pār mūsu pozīcijām vācu aeroplāns un aplidoja ķēdi no flanga līdz otram un atpakaļ, gribēdams izlūkot, vai latvieši bēg, vai ne. Redzēdams, ka bēgļu nav, lidotājs deva signālu. Atkal iesākās artilerijas uguns. Pēc pusstundas atkal klusums un atkal aeroplāns pār mūsu pozīcijām. Pēc tam atkal artilerijas uguns. Gūstekņi vakarā mums stāstīja, ka pie pirmā uzbrukuma esot bijuši tik lieli zaudējumi, ka vācu priekšniecība bijusi spiesta laist artileriju vaļā ar visu viņas spēku, lai sagatavotu kājniekiem vieglākus panākumus.

Ap plkst. 16.30 artilerija apklusa, un visā 5. Zemgales pulka frontē vācieši grūdās uz priekšu. Dažās vietās aizžogojumu vairs nebija, un tur viņi uz reizi ieradās mūsu tranšejās. (...) Te no abām pusēm tika laistas darbā rokas granātas un stiķi. (...) Pulka labā spārnā vāciešiem izdevās pārraut mūsu līniju. Te mūsu spēki tika galīgi iznīcināti. (...)

Centrā, pie Skriptes, vācieši atkal tika atspiesti atpakaļ ar lieliem zaudējumiem. No šī laika kautiņš turpinājās visā pulka frontē. (...) Zaudējumi 5. Zemgales pulkā bij tik lieli, ka uz katriem pārdesmit soļiem iznāca pa vienam kareivim. (...) Sarunājoties ar brigādes komandieri pa telefonu, es izsacījās, ka lielisko zaudējumu dēļ 5. pulkā, nemitoši pieaugot vācu spēkiem, nav iespējams ilgi vairs turēties Mazās Juglas pozicijās, vēl jo vairāk tādēļ, ka abos pulka flangos vācieši jau aizgājuši aizmugurē, kavalerijas brigāde nobēgusi un mūsu rezerves vēl tālu. Pēc dažām minūtēm brigādes komandieris pa telefonu paziņoja, ka korpusa komandieris ģenerālis Boldirevs atvēlot Zemgales pulkam atstāt Juglas upi tad, kad es atradīšot par neiespējamu šīs pozīcijas tālāk aizstāvēt. (...) Es pieteicu kategoriski, ka es varu tikai darīt vienu no diviem: vai atkāpties ar godu uz kategorisku pavēli, jeb palikt tranšejās (...)

Pēc plkst. 18 Vācietis saņēma 12. armijas komandieŗa Parska pavēli atkāpties no Mazās Juglas uz jaunām pozicijām. Tai brīdī zemgaliešu stāvoklis bija traģisks. Cīņas norisinājās pa lielākai daļai ierakumos un satiksmes ejās. Vācietis sāka atvilkt savus decimētos spēkus no frontes līnijas, un ar pēdējām rezervēm izdarīja prettriecienu, lai atvieglotu atraušanos no ienaidnieka. Viņš piezīmē:

Ar šo epizodu nobeidzās viena no visasiņainākām kaujām, kādu tikai tika 5. pulks vedis līdz šim. Dažas dienas vēlāk, kad saskaitījām, cik kritušo un ievainoto, izskaidrojās, ka zaudējumi starp oficieŗiem sniedzās līdz 80% un starp strēlniekiem līdz 67%. Vācieši nāca uz priekšu diezgan lēni (...)

Atkāpjoties, Vācietis novēro drausmīgo sajukumu un paniku 12. armijā. Aiz pārpratuma izceļas „kauja” starp diviem 186. divīzijas pulkiem un kādu krievu kavalerijas brigādi, bet krievu artilerija savukārt atklāj uguni uz šiem cīnītājiem, tādā kārtā radot vēl briesmīgāku jucekli. Viņš reģistrē daudzas neprāta un izbaiļu izpausmes, tāpat arī bēgļu postu, kas jaucas pa vidu bēgošajam kaŗaspēkam. Vācietis raksta:

12. armijā skaitījās pavisam 640.000 cilvēku, [27] 43.korpusā vien skaitījās 126.000. (...) Kaujas spēju ziņā viņiem bija izlietotu garaiņu nozīme. Visas šīs bandas, nākdamas uz ziemeļiem, ieveda mūsu aizmugurē vislielāko nekārtību. [28]

5. septembrī (23.8.) zemgalieši ieņēma jaunas aizstāvēšanās pozicijas pie Nītaures, apm. 30 km dienvidos no Cēsīm. Atskatoties uz aizvadītajām cīņām, Vācietis izdara vēl dažus secinājumus un vērtējumus:

Mēs esam pārliecināti, ka nevar būt nekādas runas par Rīgas nodevību. [29] (...) Gandrīz visi krievu pulki un daļa no latviešu pulkiem bija tik tālu pazaudējuši dūšību un godu, ka turēja par labāko pienākumu pamest artileriju, vezumus, bagātīgos kaŗa materiālus un bēgt kā neprātīgi. Kur varēja, tur pat tika aplaupīti mierīgie iedzīvotāji. 12. armija tā izļurbojās cauri, ka kauns atminoties.

Tomēr ar jo lieliskāku apbrīnošanu vēstures rakstītāji ieraudzīs tos īsti slavenos un varonīgos pulkus, kuŗi, neskatoties uz to, ka Rīgas frontē viss ļardzēja un vārījās iziruma katlā, godīgi un vīrišķīgi izpildīja savus zaldātu pienākumus. Pirmajā vietā stāv 5. latviešu Zemgales strēlnieku pulks. Cīnīdamies pie Mazās Juglas pozīcijās pie Skriptēm no plkst. sešpadsmitiem 19. augustā līdz plkst. astoņpadsmitiem 20. augustā (v.st.), ciezdami daudz lielākus zaudējumus nekā Ložmetējkalnā, Zemgales pulka strēlnieki pierādīja, ka tie ir cienīgi nest savu slaveno senču vārdu (ar to Vācietis domā seno zemgaļu ilgās un sīvas cīņas ar vācu krustnešiem 13. gadsimtā. U.Ģ.). 26 stundas no vietas zemgalieši cīnījās pret veselu vāciešu gvardijas divīziju, kuŗa bij sešreiz lielāka par mums un bez tam tika pabalstīta no niknas vāciešu artilerijas no Ikšķiles puses. 8. latviešu Valmieras pulks palkavnieka Avena vadībā cīnījās pa labi no Zemgales pulka; valmierieši netika ņemti uzbrukumā no vāciešiem, tomēr viņi (...) ieturēja savas pozicijas un atkāpās tikai tad, kad tika pavēlēts. No krievu daļām, kuŗas ar godu izpildīja savu pienākumu, mēs varam uzrādīt 5. jātnieku divizionu, kuŗš no 20. augusta rīta līdz plkst. 16 dūšīgi cīnījās pret varmācīgo vāciešu smago artileriju.

Dabiski, ka lasītājam ienāks domas, kādiem līdzekļiem 5. Zemgales un 8. Valmieras pulkos izdevās uzglabāt kaujas spēju no iziršanas. Tādēļ, ka šo pulku komandieŗi turēja par savu augstāko un neatņemamo pienākumu apsargāt, caur labu satiksmi starp oficieŗiem un strēlniekiem – disciplīnu viņu pulkos. (...)

Vecā, sirmā Rīga pārgāja vācu rokās. Kurzeme bija nožņaugta. Vidzemes dienvidus daļas jau vācu rokās. (...) Kas būs ar latviešu tautu, kas būs ar Latviju? (...) Tās varbūtības, kuŗas mēs varējām paredzēt nākotnes perspektīvās, atradās Vakareiropas kaŗa lauka apstākļos. Te stāvoklis mainījās; un jo tālāk, jo vairāk par ļaunu Vācijai. (...) Izšķirošais brīdis tuvojās. Latvijai vajadzēja būt priekš latviešu darba tautas. Un to panākt bija latviešu strēlnieku vēsturiskais uzdevums. (...) Mums vajadzēja būt daudz stiprākiem, nekā mēs bijām līdz šim. Mūsu astoņi pulki bez savas artilerijas un citām daļām bija nespējīgi ko lielisku panākt. Mums vajadzēja saformēties augstākā stratēģiskā vienībā. [30]

Tāds īsumā ir Vācieša apraksts par 12. armijas sakāvi Rīgas frontē un par II latviešu strēlnieku brigādes cīņām pie Mazās Juglas. Apcerējumā, kas publicēts 1928. gadā, viņš korriģēja faktus par tiem vācu spēkiem, ar kuŗiem bija jācīnās II brigādei. Vācietis bija iepazinies ar dažiem vācu militārās vēstures darbiem, kas rādīja, ka latviešu strēlnieki īstenībā bija cīnījušies pret vācu 51. korpusu, kuŗā ietilpa 4 kājnieku un 1,5 kavalerijas divīzijas. Viņš vēlreiz konstatēja:

Notikumi pierādīja, ka vienīgais kaujas spējīgais kaŗaspēks 12. armijā bija lielinieciskie latviešu strēlnieki, ko II brigāde pie Juglas jo gaiši pierādīja. To atzīst arī 12. armijas komandieris Parskis. Bet viņu bija par maz, kaut arī viņu četri pulki bija spējīgi divdesmit sešas stundas atturēt 5,5 vācu divīziju uzbrukumu. [31]

Vācu virspavēlnieka galvenās mītnes ziņojumi un militārie apcerējumi liecina, ka visā ofensīvas laikā vienīgi pie Mazās Juglas vāciešiem nācās sastapties ar nopietnu un sīvu pretestību. [32] Vācieši arī atzīst, ka viņu 8. armija nespēja sasniegt savu galējo mērķi – aizkavēt krievu 12. armijas atkāpšanos. [33] Ja krievu kaŗaspēka lielākā daļa un I latviešu brigāde nekrita vācu gūstā, tad tas neapšaubāmi bija II latviešu brigādes nopelns.

Zemgaliešu izcilā nozīme šajā aizstāvēšanās kaujā atspoguļojās arī kaŗa ziņotāju un aculiecinieku ziņojumos tā laika presē, [34] kā arī veterānu atmiņās. [35] Par šo kauju Vācietis, 21 viņa virsnieks un 642 zemgaliešu strēlnieki saņēma Sv. Juŗa krustus; [36] tas bija diezgan rets gadījums krievu armijā.

Jāatzīst, ka Vācieša apraksts par šīm cīņām un Rīgas krišanu visos svarīgākajos

punktos atbilst faktiskajiem apstākļiem. Iespējams, ka viņš zināmā mērā ir pārspīlējis savu personisko nozīmi uz citu latviešu pulku komandieŗu un II brigādes šefa Lielgalvja lēses, jo pārliecīga kautrība un atturība nebija raksturīga pašapzinīgajam zemgaliešu komandierim. Taču šādam izvērtējumam trūkst komparātīva vēstures materiāla.

12. armijas chaotiskās atkāpšanās laikā izplatījās dažādas baumas, starp citu par to, ka II latviešu brigāde gājusi bojā un pulkveži Vācietis un Lielgalvis nošāvušies. To savā 5. septembŗa (23.8.) telegrammā ziņoja laikraksta Utro Rossii (Krievijas Rīts) kaŗa korespondents, reizē cildinādams latviešu strēlnieku varonību. No turienes šī aplamā vēsts iekļuva arī latviešu presē, kas gan to drīz dementēja. [37] Vairāki krievu laikraksti atzīmēja latviešu strēlnieku lielo drošsirdību un izturību cīņās pie Rīgas, [38] ko arī komisārs Voitinskis apliecināja savā ziņojumā Viskrievijas centrālajai izpildu komitejai (VCIK). [39]

Norādes

[1] Der grosse Krieg 1914-1918, hrsg. von M.Schwarte, III:3, Johann Ambrosius Barth Leipzig 1925, 316. lp.; skat. arī Generalfeldmarschall von Hindenburg, Aus meinem Leben, Verlag von S.Hirzel Leipzig 1920, 256.-257. lp.; cf Vācietis, I, 63. lp. vai PAP, 138. lp.; baltvācu aktīvistu propagandu par Baltijas okupāciju apskata K. Meyer, op.cit., 216 ff.

[2] Par to, kādas priekšrocības vāciešiem deva latviešu lielinieku propagandētā „pasīvā aizsardzība”, skat K. Goppers, Strēlnieku laiki, 93.-97. lp. (bet K.G. kļūdās, apzīmēdams latviešu lieliniekus par vācu aģentiem).

[3] To gleznaini attēlo Vācietis, I, 91. lp.; PAP, 181.-182. lp.

[4] Skat. DzA, 9.8.17. nr 61, 3. lp.un 12.8.17. nr 62, 3. lp.; šo F. Brieža darbību kritizē K. Goppers rakstā „Armija un polītika”, Aizsargs, Rīgā 1925, nr 2, 38. lp.: plašāk par šo vēlēšanu norisi skat. Andrievs Ezergailis, „Rīgas domes vēlēšanas 1917. gadā”, JG, 1968, nr 69-71.

[5] „Latvijas Strādnieku, Zaldātu un Bezzemnieku Deputātu Padome”, BrS, 1.8.17. nr 90, 1. lp. (šai sanāksmē delegāts Ezeriņš žēlojās, ka laukstrādnieki esot neapzinīgi; viņš ieteica lieliniekiem „apvest ap stūri bezzemniekus, lai dabūtu tos savā pusē”, bet Daniševskis noraidīja šādu maskēšanos agrārajā jautājumā).

[6] „Latvijas Strādnieku, Zaldātu un Bezzemnieku Deputātu Padome”, BrS, 3.8.17. nr 92, 1. lp. (Daniševska runa, rezolūcijas un Iskolata sastāvs); skat. arī LKP 1917, dok. nr 148, 226.-227. lp. (rezolūcijas un Iskolata sastāvs), – Iskolatā ievēlēto lielinieku vidū bija: F. Linde, J. Daniševskis, E. Eferts (Klusais), R. Eiche, J. Bērziņš (Andersons), J. Peterss, J. Krūmiņš (Pilāts), J. Kroders, R. Endrups, O. Kārkliņš u.c.; mazinieku pārstāvji bija: K. Kurševics, Dr. P. Kalniņš, Dr. F. Menders, A. Zeibots un K. Eliass.

[7] „Konference Latvijas autonomijas jautājumā”, BrS, 3.8.17. nr 92, 3. lp.; tāpat DzA, 5.8.17. nr 60, 2. lp. (šajā konferencē bija pārstāvētas šādas organizācijas: Vidzemes pagaidu zemes padome, Rīgas strādnieku deputātu padome, „Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku padome, Iskolastrels, Latgaliešu sekcija pie Iskolastrela, Latgaliešu sekcija pie Iskosola 12, 5. armijas latviešu birojs, Rīgas sabiedrisko organizāciju padome, Rīgas pilsētas dome un Maskavā vēlētā Kurzemes pagaidu zemes padome).

[8] „Asiņainas sadursmes uz ielas”, Jaunais Laiks, 14.8.17. nr 39, 3. lp.un 15:8.17. nr 40, 1.-2. lp.; tāpat arī BrS, 15.8.17. nr 102, 2. lp.; skat. vēl „Par asiņainām sadursmēm”, Jaunais Laiks, 16.8.17. nr 41, 3. lp.(par nacionāla naida kurināšanu pret latviešiem).

[9] Ar „ziņojumu no oficiālās puses” šeit domāta informācija, ko sniedza Iskosola 12 laikraksts Rižskij Front, cit. pēc BrS, 17.8.17. nr 104, 3. lp.; skat. arī Cīņa, 15.8.17. nr 79 (241), 2. lp.(vērtē, ka nāvinieki zaudējuši ap 40 kritušu un pāri par 100 ievainotu, bet latviešu strēlnieki – apm. 7-8 kritušus un „vairākus ievainotus”); līdzīgi arī DzA, 19.8.17. nr 64, 3. lp.; skat. vēl A. v. Hedenström, op.cit., 146.-147. lp. (runā par „300 Tote und Verwundete”) un Dr. W. Lieven, op. cit., 193. lp. (autors atzīmē savā dienasgrāmatā: „Die genaue Anzahl an Toten und Verwundeten wird wohl niemals bekannt gegeben werden, übersteigt aber die Ziffer 100”).

[10] Ģen. Parska pavēli skat. Cīņa, 16.8.17. nr 80 (242), 3. lp.

[11] Skat. „Izvilkums iz strēlnieku IK 1917. g. 15. augusta sēdes protokola”, BrS, 17.8.17. nr 104, 4. lp.; skat. arī „Strēlnieku IK 1917. g. 19. augusta ārkārtējās sēdes protokols”, L.S.V., I:2, 601.-602. lp.; sakarā ar šiem notikumiem LSD publicēja uzsaukumu, kas nosodīja tautu naidu un vērsās pret nāves bataljoniem – „Revolucionārajā armijā nāves bataljoni ir lieki!” (BrS, 18.8.17. nr 105, 2. lp).

[12] „Pilsētas vēlēšanu galīgais iznākums”, Jaunais Laiks, 16.8.17. nr 41, 3. lp.; arī „Jaunās Rīgas pilsētas domes sastāvs”, BrS, 17.8.17. nr 104, 3. lp.; arī A. v. Hedenström, op.cit., 147. lp.; vēlēšanu rezultātus sīkāk iztirzājis A. Ezergailis, op.cit., JG, nr 71, 10.-13. lp.; plkv. Vācietis par vēlēšanu iznākumu izsakās: Mēs esam pārliecināti, kā 1917. gadā pirmoreiz latviešu demokratija ieguva savu galvas pilsētu – Rīgu, pateicoties tam, ka latviešu strēlnieku pulki parādījās pasaules kaŗa vēstures skatuvē kā latviešu tautas spēka, enerģijas un vīrišķības simbols (Vācietis, I, 65. lp.; PAP, 140. lp.).

[13] DzA, 19.7.17. nr 55, 4. lp. (par „Nāves salas” atstāšanu); Cīņa, 15.8.17. nr 79 (241), 4. lp. (par atkāpšanos Slokas rajonā); par frontes saīsināšanas iemesliem skat. K. Goppers, op.cit., 100.-101. lp.; latviešu padomju vēsturnieki „Nāves salas” atstāšanu iztulko kā kontrrevolūcionāro ģenerāļu nodevības aktu – skat. Kaimiņš, op.cit., 233.-234. lp. (krievu izd.: 239. lp.) un T. .Draudiņš, Latviešu strēlnieku cīņu ceļš 1917-1920, 23. lp. (krievu izd.: 31. lp.).

[14] DzA, 9,8.17. nr 61, 3. lp. (izlūki un lidotāji ziņo, ka vācieši steidzīgi turpina gatavoties uzbrukumam Rīgas frontē); DzA, 12.8.17. nr 62, 2. lp. (ģen. Aļeksejevs izsakās, ka Rīgas un Rumānijas frontēs draud vācu trieciens; turpat publ. arī K. Upīša raksts „Katastrofas priekšvakarā”); DzA, 19.8.17. nr 64, 3. lp. (Ziemeļu frontes komandieris ziņo, ka ienaidnieks Rīgas frontē sakopojis lielus spēkus); BrS, 5.8.17. nr 94, 2. lp. (izplatījušās baumas, ka Rīgas frontē gaidāms vācu uzbrukums); BrS, 9.8.17. nr 97, 2. lp. (komisārs Voitinskis liek nojaust, ka iespējams vācu uzbrukums Rīgai); skat. vēl „Kreisajā blokā”, Okopnyj Nabat, 13.8.17. nr 10, cit. pēc LKP 1917, dok. nr 155, 237. lp. (12. armijas „kreisais bloks” konstatē, ka vācieši gatavo uzbrukumu Rīgas frontē).

[15] Skat., piem., „Pret kontrrevolūciju”, Cīņa, 25.7.17. nr 61 (223), kur teikts: „Ja viņu /kontrrevolūcionāru/ sātaniskās polītikas dēļ Daugavas vai Rīgas frontē notiks nelaimes, tad visa atbildība gulsies uz viņu galvām. Vai viņiem!”; par šo lielinieku taktiku skat. arī K. Goppers, op.cit., 91. lp.; tāpat Vācietis, I, 94. lp. (PAP, 187. lp.).

[16] Vēl 1. septembrī (19.8.), kad jau bija sākusies vācu ofensīva, Cīņa (nr 82, 4. lp.) rakstīja: „No Rīgas frontes ziņo, ka vācieši pieņēmusi nogaidošu stāvokli, saskaņodami savu darbību ar notikumiem sabiedroto frontē.”

[17] Latviešu padomju vēsturnieki apgalvo, ka LSD organi jau laikus izstrādājuši pasākumus, kas jārealizē, ja vācieši ieņemtu Rīgu. Skat. LKP vēstures apcerējumi, I, 325. lp.; tāpat Kaimiņš, op.cit., 235. lp. (krievu izd.: 240.-241. lp.). Avoti turpretī liecina, ka lēmumi tika pieņemti un uzsaukums iedzīvotājiem izstrādāts tikai tad, kad vācieši jau tuvojās Rīgai. Skat. LKP 1917 dok. nr 172, 259.-260. lp. un dok. 174, 261. lp. (LSD CK uzsaukums, kas publicēts 1917. g. 2.sept.).

[18] Skat. Woytinsky, op.cit., 339. lp.; arī Der grosse Krieg 1914-1918, III: 3, 317. lp. (ziņas par pārbēdzējiem ir mazliet atšķirīgas: vācu autors runā par „drei Elsass-Lothringer”, bet Voitinskis par „an Alsatian”).

[19] Woytinsky, op.cit., 339. lp.

[20] Der grosse Krieg 1914-1918, III:3, 317. lp.; cf Vācietis, I, 66. lp. vai PAP, 142. lp. (V. raksta, ka vācu artilerija atklājusi uguni plkst. 5.00).

[21] Woytinsky, op.cit., 340.-341. lp.; Voitinska telegrammu VCIK Pēterpilī skat. BrS, 26.8.17. nr 4 (111), 2. lp.

[22] Der grosse Krieg 1914-1918, III:3, 318. lp

[23] Vācietis, I, 61.-92. lp. vai PAP, 134.-183. lp.; šī apcerējuma sovetizētā versija (ar dažiem papildinājumiem) ir Vācieša darbs „Rīgas krišana 21. augustā 1917. g.”, L.S.T., I:2, 229.-259. lp. (Es esmu sekojis Vācieša tēlojuma sākotnējai versijai, ievērodams dažus vēlākos papildinājumus).

[24] Kaimiņš, op.cit., 240.-245. lp. (krievu izd.: 246.-250. lp.); arī R. Ķīsis, Oktobŗa revolūcija un latviešu strēlnieki, 38. lp. (R.K. izmanto Vācieša darbu, nenorādīdams uz savu avotu); arī T. Draudiņš, op.cit., 24.-25. lp. (krievu izd.: 32.-33. lp.); arī Latviešu strēlnieku vēsture (1915-1920), 124.-128. lp.

[25] cf Der grosse Krieg 1914-1918, III:3, 318. lp.

[26] Par laupīšanu Rīgā skat. Dr. W. Lieven, op.cit., 203.-205. lp.; arī A. v. Hedenström, op.cit., 149.-151. lp.; arī J. Peters/s/, „Pēdējais skats uz Rīgu”, BrS, 23.8.17. nr 1 (108), 2. lp.; arī „Pēdējie mirkļi Rīgā” BrS 26.8.17. nr 4 (111), 4. lp.

[27] Pēc citu autoru vērtējuma 12. armijā bija ap 0,5 milj. vīru. Skat. Woytinsky, op.cit., 331. lp.; tāpat T. Draudiņš, op.cit., 10. lp. (krievu izd.: 14. lp.)

[28] cf Woytinsky, op.cit., 342.-344. lp.; arī Denikin, op.cit., 311.-315. lp.; arī J. Gulbis, op.cit., LSki, VI, 3040. lp.

[29] Februāŗa revolūcijas dienās izplatījušās baumas, ka galma aprindas gatavojušās nodot Rīgu vāciešiem (skat. DzA, 4.3.17. nr 18, 2. lp.), bet tās drīz apklusa; 1917. gada vasarā, kad lieliniekus apvainoja par nodevīgiem sakariem ar vāciešiem un armijas dezorgamzēšanu, viņi pārgāja pretuzbrukumā, apsūdzēdami „kontrrevolūcionārās aprindas” līdzīgos noziegumos (skat. 15. norādi). Kad 1917. g. 3. septembrī Rīga krita vācu rokās, asi kritizēta un izsmieta tika lielinieku revolucionārā miera propaganda. Mazliet atjēgusies pēc bēgšanas no Rīgas, latviešu lielinieki savukārt sāka apvainot armijas vadību (sevišķi ģen. Korņilovu) un valdību par „revolucionārās Rīgas” nodošanu vāciešiem. Ar šādu propagandu (sākumā tā bija drusku nedroša un miglaina) pamazām viņi radīja leģendu par kontrrevolūcionāru nodoto Rīgu. Skat. LSD CK uzsaukumu „Kritiskā brīdī” (BrS, 24.8.17. nr 2 (109), 1. lp.), kur naīvā revolucionārā frazeoloģijā starp citu teikts: „ Mēs vēl nevaram nosacīt, vai Rīgas fronte ir nodota uz imperiālistu internacionāles lēmumu, jeb /vai arī/ tas ir polītisks, vienas valsts kontrrevolūcijas apzinīgs solis; vai vairāk priecājas par to Krievijas kontrrevolūcija, kuŗai vajag cīņas līdzekļu pret revolūcijas uzplūdumu, jeb /vai/ Vācijas imperiālistiskā reakcija, kuŗai nevarēja neriebt Latvijas sociāldemokratijas uzvara Rīgā 13. augustā un gaidāmā uzvara Latvijā taisni 20. augustā /domātas Vidzemes zemes padomes vēlēšanas. U.Ģ./. Mēs zinām, ka še sakrīt naidigo kapitālistu brāļu sirds vēlēšanās.”; skat. arī „Kas vainīgs?”, BrS, 25.8.17. nr 3 (110), 1. lp., kur jau norādīts: „Un tālu tie /t.i. vainīgie/ arī nav jāmeklē. Kaļedinu un Korņilovu uzstāšanās Maskavas apspriedē /12.-15.aug., v.st./ mums jau iepriekš deva norādījumus uz tādiem notikumiem, kādi patlaban ir norisinājušies.”; arī „Revolūcijas traģēdija”, LS, 27.8.17. nr 1 („Tagad noteikti var teikt, ka notikumi Rīgas frontē ir vedami ciešā saskaņā ar Krievijas iekšējo kontrrevolūciju.”); tāpat „Nodevēji”, LS, 30.8.17. nr 3, 2. lp.(par nodevējiem apzīmēti ģen. Korņilovs un reakcionārie stābi Rīgas frontē); skat. vēl „Sarkanās Rīgas krišana”, LS, 5.9.17. nr 8, 2. lp. kur atreferēts kāds raksts no krievu lielin. laikr. Rabočij (Strādnieks) 10. numura un piezīmēts: „Autors, cik spriežams, stāv ļoti tuvu LSD vadošām iestādēm. Tādēļ arī aizrādījumam par LSD vadošo elementu uzskatiem, ka Rīga nekaunīgi tikusi pārdota, piegriežama nopietna vērība.” – Tādā garā tad arī turpināja strādāt partijas propaganda. Taču kad polītiskā cīņa bija galā, un lielinieku vara bija nostiprināta, apdomīgākie padomju autori sāka izteikties piesardzīgāk. Tā, piem., T. Draudiņš savā 1928. g. publ. apcerējumā „Latvju strēlnieki 1917. gadā” (L.S.V., I:2, norāde 27. lp.) vienīgi piezīmē, ka „Rīgas krišana varēja būt nodevības akts”. – Vēlāka laika padomju vēsturnieku darbos šī leģenda tomēr atkal iedzīvināta – skat. Kaimiņš, op.cit., 245. lp. (krievu izd.: 251. lp.); tāpat LKP vēstures apcerējumi, I, 326. lp.; tāpat Latvijas PSR vēsture III, 51.-53. lp. u.c.

[30] Vācieša plašajā aprakstā par šo cīņu periodu ir vairāki ekskursi un dažādi kommentāri. Tāpēc, izstrādājot šo īso pārskatu, tekstā izdarīti daži pārstatījumi pārskatāmības dēļ.

[31] Vācietis, „Rīgas krišana 21. augustā 1917. g.”, L.S.V, I:2, 258. lp.

[32] Vācu virspavēlnieka galvenā mītne ziņoja 1917. g. 4. septembrī:

(...) Söder om stora landsvägen till Wenden kastade sig på båda sidor om Jägelbäcken starka ryska avdelningar /t.i. II latv. brigāde. U.Ģ./ i förtvivlade blodiga anfall emot våra trupper för att täcka den slagna 12:e arméns återtåg. Under förbittrade strider dukade de under för våra stormanfall. (...)

(Dienvidos no lielceļa uz Cēsīm stipras krievu vienības abpus Mazajai Juglai izmisīgos asiņainos uzbrukumos metās pretī mūsu kaŗaspēkam, lai segtu sakautās 12. armijas atkāpšanos. Niknās cīņās tās gāja bojā mūsu triecienos), cit. pēc zviedru laikr. Social-Demokraten, 5.9.17., 1. lp.; arī Politiken, 5.9,17., 1. lp.; skat. arī Der grosse Krieg 1914-1918, III:3, 318. lp., kur starp citu teikts:

Bis zum Abend /1.9.17./ erreichte von den drei Durchbruchsdivisionen die mittlere, die 14. bayerische, nach heftigen Kämpfen den Kl. Jägel zwischen Rybnik und Augstkaln; die dortigen Übergänge hielt der Feind mit starken Kräften besetzt. (...) Die mittlere /Gruppe/, unter General v. Berrer, sollte über den Kl. und Gr. Jägel nach Norden vordringen. (...) Die Kämpfe des 2. September waren erheblich schwerer als die des vorhergehenden Tages. Die Russen hatten den Ruckzug aus dem Rigaer Brückenkopj nach Nordosten eingeleitet; sie hatten die Gefahr erkannt (...) und leisteten den Truppen Berrers erbitterten Widerstand. Am Nachmittage brach nach einem Vorstoss der 1. Garde-Division die Verteidigung am Kl. Jägel zusammen.

[33] Minētajā Vācu militārajā vēsturē konstatēts: Die Beute der Rigaer Operation betrug 8.900 Gefangene (...) Nicht geglückt war das Abschneiden der feindlichen Kräfte, die westlich der Düna gestanden hatten. Die Russen (...) bewiesen wieder ihre Gewandtheit in der Durchführung von Rückzügen. (Der grosse Krieg 1914-1918, III:3, 321. lp.).

[34] Skat. E. Virzas emocionālo rakstu Līdumā, 1.9.17. nr 200, 1.-2. lp. (iespiests saīsināti arī M.G., 115.-117. lp.); 5. Zemgales pulka virsn. Patcietis, „Latviešu strēlnieku cīņas”, LS, 6.9.17. nr 9, 4. lp.; „Piektais Latviešu Zemgales pulks”, DzA, 6.9.17. nr 69, 3. lp.; „Rīgas krišana un apstākļi Latvijā”, DzA, 16.9.17. nr 72, 3.-4. lp.(S. Staprana ziņojums LNDP biedru sapulcē Maskavā); šīs zemgaliešu cīņas atspoguļotas arī dzejā – skat. A. Čaks, Mūžības skartie, 29. lp.; arī Pāvils Rozītis, „Zemgaliešu pulki”, Līdums, 5.12.18. nr 232, 1. lp., kas beidzas ar rindām:

To paudīs vēsture, to stāstīs laiku tulki –
Kā pirmie minēti tiks zemgaliešu pulki

[35] V. Pavārs, „5. Latviešu atsevišķā pulka (bij. 5. Zemgales l.s.p.) kaujas – 1917.-1918. gadā”, L.S.C. 127. lp.; R. Ivanovs, op.cit., LSki, IV, 1908.-1911. lp.; A. Reders, „Atmiņas par 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku”, 1917. gads Latvijā, 263. lp.; R. Ķīsis, „Oktobŗa revolūcijas uzvara neokupētajā Latvijā”, 1917. gads Latvijā, 305.-306. lp.

[36] Skat. Laika Vēstis, 7.11.17. nr 28, 4. lp. kur ziņots: „5. Zemgales pulkā par Ikšķiles kaujām apbalvoti ar Juŗa krustiem – 642 strēlnieki. Par sevišķu varonību kaujās ar zaldātu Juŗa krustiem apbalvoti arī sekoši virsnieki: palkavnieks Vācietis, apakšpalkavnieks Kurel/i/s (...)”; tāpat Līdums, 12.11.17. nr 259, pielik. 2. lp.(šis ziņojums publ. arī L.S.V., I:2, 675. lp.).

[37] Skat. DzA, 26.8.17. nr 66, 2. lp. (atreferē Utro Rossii ziņojumu) un 6.9.17. nr 69, 3. lp.(dementē aplamās ziņas); skat arī „Latviešu strēlnieku IK 1917. g. 28. augusta sēdes protokols”, L.S.V. I:2, 603 . lp. (tiek pārrunātas nepareizās ziņas par Vācieša un Lielgalvja pašnāvību).

[38] Skat. krievu laikrakstu atreferējumus LS, 17.9.17. nr 19, 1. lp. (no laikr. Reč’, 1917, nr 216) un 19.9.17. nr 20, 2. lp.(no Petrosoveta laikr. Izvestija, 1917, nr 171).

[39] Skat. Voitinska telegrammu VCIK, LS. 27.8.17. nr 1, 2. lp.; to atreferē arī DzA, 26.8.17, nr 66, 2. lp.

[40] Skat. Līdums, 1.9.17. nr 200, 2. lp.; to atref. arī DzA 6.9.17. nr 69, 3. lp.

[41] „Rīga krišanas dienās”, LS, 2.9.17. nr 6, 3. lp., kur starp citu teikts: „Svētdienas rītā /20.8., v.st./ notika pilī LSD CK apspriede, kuŗā nāca pie slēdziena, ka dažiem CK locekļiem jāpaliek Rīgā. Tie bija Daniševskis, Lencmanis, Eiche un Silfs. Atlikušiem ir jāizbrauc. Rīgas komitejai jāpaliek pilnā sastāvā.”; skat. arī LKP 1917, dok. nr 172, 259.-260. lp. (par CK lēmumu, ka 8 locekļiem jāatstāj Rīga, bet pārējiem 7 jāpaliek pilsētā) un dok. nr 204, 288. lp. (J. Peterss par CK darbību Rīgas krišanas dienās).

[42] Skat. „Latviešu strēlnieku IK ārkārtējās sēdes protokols 1917. g. 19. augustā”, L.S.V., I:2, 601.-602. lp. un „Latviešu strēlnieku IK sēdes protokols 1917. g. 28. augustā Cēsīs”, L.S.V., I:2, 602.-604. lp.; cf „Izvilkums iz Latviešu strēlnieku IK 1917. g. 28. augusta sēdes protokola”, LS 30.8.17. nr 3, 4. lp.

[43] K. Ozoliņš-Tomass, op.cit., L.S.V., I:2, 172. lp.; skat. arī „Latviešu strēlnieku pulku mazās padomes sēde 1917. g. 20. oktobrī Cēsīs”, L.S.V., I:2, 619.-620. lp. (P. Bārda ziņo par informācijas trūkumu Rīgas krišanas laikā un par Brīvā Strēlnieka redakcijas zaudējumiem sakarā ar steidzīgo evakuāciju); cf „Izvilkums iz strēlnieku Mazās Padomes 1917. g. 20. oktobŗa sēdes protokola”, LS, 29.10.17. nr 54, pielik. 1.-2. lp.; (Mazajā padomē ietilpa strēlnieku IK locekļi un pulku, brigāžu stābu un brigāžu komiteju pārstāvji).

[44] W. Lieven, op.cit., 206. lp. un A. v. Hedenström, op.cit., 152.-153. lp.; cf S. Ziemelis, A. Gusevs, Dāvids Beika, LVI Rīgā 1963. 125. lp.

[45] W. Lieven, op.cit. pielikums.

[46] A. v. Hedenström, op.cit., 152. lp.

[47] Par to plašāk U. Ģērmanis, op.cit., JG, 1967, nr 61, 38.-40. lp.; tāpat idem, op.cit., Res Baltica, 55.-57. lp. vai idem, Die Autonomie- und Unabhängigkeits-bestrebungen der Letten, Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten, J.G. Herder-Institut Marburg/ Lahn 1971, 43.-46. lp.