Jaunā Gaita Nr. 97, 1973. gadā

 

 

 

Rolfs Ekmanis

TAS 1972. GADS

IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZĪVĒ

SAĪSINĀJUMI

C – Cīna

CK – Centrālā Komiteja

JGr – Jaunās Grāmatas

K – Karogs

Lg – Ļiteraturnaja gazeta

LKP – Latvijas Komunistiskā Partija

LuM – Literatūra un Māksla

LVU – Latvijas Valsts Universitāte

P – Pravda

PJ – Padomju Jaunatne

PSKP – Padomju Savienības Komunistiskā partija

RS – Rakstnieku savienība

Z – Zvaigzne

ZA – Zinātņu Akadēmija

Visi bez gada skaitļa minētie avoti publicēti 1972. gadā.

 

Alberts Bels. Juŗa Krieviņa uzņēmums

Latvijas radošās intelliģences darbību virspusīgi ietekmē 25. janvāŗa PSKP CK direktīva Par literātūras un mākslas kritiku un 22. februāra pavēle visām organizācijām, iestādēm un presei ievadīt milzu propagandas kampaņu, slavinot PSRS 50 gadu jubileju.

Par lielajām grūtībām nacionālās piederības apziņas pārveidošanā daļēji liecina arī CK rezolūcija Par literātūras un mākslas kritiku. Jau PSKP CK 24. kongresā 1971. g. martā CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs liek manīt, ka kultūras darbinieki, neraugoties uz atrašanos ""vienā no asākajiem ideoloģiskās cīņas iecirkņiem pārāk bieži nevirza savu jaunradi saskaņā ar ļeņinisko partejiskuma principu: "Nav šaubu, ka padomju literātūras un mākslas panākumi būtu vēl ievērojamāki, bet trūkumi tiktu izskausti drīzāk, ja mūsu literātūras un mākslas kritika aktīvāk realizētu partijas līniju" (Kommuņist 1971,5). 1972. g. 25. janvāŗa lēmums, kas atsauc atmiņā 1946. g. CK direktīvas Par žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad un A. Ždanova referātus, no jauna atgādina Brežņeva norādījumus par oficiālās literātūras kritikas lielo nozīmi padomju valsts idejiski politiskajā dzīvē. Lai arī dažkārt šausta māksliniecisko brāķi, vislielākās nepatikšanas kultūruzraugiem rada neapmierinošais ideoloģiskais līmenis:

Kritika vēl arvien nav pietiekami aktīva un konsekventa (...) buržuāziskās 'masu kultūras' un dekadentisma strāvojumu reakcionārās būtības atmaskošanā, cīņā pret dažāda veida nemarksistiskiem uzskatiem par literātūru un mākslu, revizionistiskajām estētiskajām koncepcijām.

Laikrakstu un žurnālu redakcijas ne vienmēr esot pietiekami stingras prasībās pret kritisko rakstu idejiski teorētisko līmeni. Tādēļ CK uzdod "nostiprināt redakciju kollēģijas, izdevniecību padomes un redakcijas ar kvalificētiem, polītiski nobriedušiem kadriem" (Kommuņist 2).

Arī Latvijas kultūrpolītiķi cenšas nepalikt iepakaļ cīņā par disciplīnu un stingru kārtību. Stingri ņem uz grauda vairāku rajonu (Krāslavas, Liepājas, Preiļu, Ludzas u.c.) partijas organizācijas par dažādu māksliniecisku uzvedumu programmu vāju uzmanīšanu. No skatuvēm atskanot "bezsaturīgas dziesmas", kur imitēti sliktākie Rietumu paraugi, kā ari neaistētiski un kļūdaini dzejojumi, piem., estrādes mūzikas festivālā Ogre-72. Vienmēr jāatceras, ka katra kultūras pasākuma repertuārs ir "ass ierocis, ar ko propagandēt darbaļaudīm komūnisma un mūsu partijas politiku" (Sovetskaja Latvija 20.7). LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss, cildinādams "jauno vēsturisko kopību – padomju tautu", aizrāda, ka nacionālās savdabības akcentēšana un cenšanās "redzēt nacionālo tikai senatnē, bet dažkārt arī ideālizētajā pagātnē", esot gaužām kaitīga un varot tikai novest pie "nacionālistisko aizspriedumu atdzīvināšanas" (C 29.6. un Sovetskaja Latvija 15.12).

Arī pašā pēdējā laikā, kā zināms JG lasītājiem, ne vienam vien literātam jācieš no represīviem likumiem un paņēmieniem. Pār rakstnieku daiļradi kā Damokla zobens karājās gan Glavlita cenzūra, gan ari ne mazāk kaitīgā pašcenzūra. Zīmīga ir Alfonsa Vilsona sirds izkratīšana, kas sastāv galvenokārt no gaušanās par oficiālo tumsoņu "neatsaucību" pret H. Gulbja un P. Putniņa lugām, "Vai negatīvā attieksme pret dažiem jaunākajiem G. Priedes darbiem arī nav kas tāds par ko vēlāk būs neērti?" rētoriski piemetina Vilsons (K 3). Pašreizējais stāvoklis ar Priedes lugām ir tāds, ka no pēdējos gados uzrakstītajām četrām lugām neviena nav nedz izlasāma, nedz skatāma Rīgas teātŗos. Tanī pašā laikā vairākas no tām izrādītas citās republikās un Vecrīgas lībiešu portrets pat godalgots kādā Vissavienības konkursā (LuM 6.5). "Bet es nemaz nebrīnītos," secina rakstnieks un ZA Valodas un literātūras institūta direktors Jānis Kalniņš sakarā ar Rīgas literātūras činavnieku pārcenšanos, "ja pēc dažiem gadiem dzirdētu, ka kritika savā laikā šīs lugas nav pratusi novērtēt un līdz ar to nav sekmējusi nedz dramaturga izaugsmi, nedz dramaturģijas attīstību republikā" (K 4). Ļoti uzskatāmi provinciālā šaurība izpaudusies Baltijas republiku reģionālajā kritiķu sanāksmē, kur lielai auditorijai "nosvīdušai" vajadzējis ilgi un dikti klausīties, kā kāds iztapīgs Rīgas kritiķis centies "sagraut" savu tautas brāli, "kā prokurors" uzstājies pret viņa "kļūdām". Vissavienības RS sekretāram V. Ozerovam pat bijis jāliek samanīt, ka šajā konferencē latviešu biedriem "pietrūcis diskusijas kultūras". Bet tur, kur vajadzējis, latviešu pārstāvjiem mutes bijušas ciet – parastās piesardzības dēļ. Tikai vēlāk kuluāros daži brīnījušies: nezin kāpēc neviens neizsakoties, piem., par Visvalda Lāma romāniem, bet paši uzkāpuši tribīnē arīdzan to nedarīja. "Varbūt baidījās, ka tikai kas nenotiek?" jautā Damburs (K 8). Tā nu iznāk, ka daļēji pašu provinciālisma, pareizāk sakot, pakalpības dēļ daudzi apdāvināti un laikmetīgi rakstnieki nav varējuši strādāt ar pilnu slodzi. Tiklīdz kādos darbos pacilāti asāki konflikti un nopietnākas sociālas problēmas, strīdīgāki jautājumi par dažādām "sakompromitētām" dzīves sfairām, ap tiem tūdaļ savelkas "nelabvēlības mākonis". Visas latviešu rakstniecības traģēdija ir Vizmas Belševicas pakļaušana represijām – dzejniece bija ceļā uz palikšanu par pirmā lieluma zvaigzni pie mūsu literātūras debesīm. Lai arī Eglona-Lāma darbus pēc krietnas uzfrizēšanas vismaz publicē, "nelabvēlības mākoņa dēļ" romāns Visaugstākais amats līdz šim vēl nav iznācis grāmatā, bet Jokdarī un lellē policejiskie uzraugi saskatījuši "abstrakto humānismu" un vēl citas ķecerības. Tādēļ arī latviešu literātūru, īpaši prozu un drāmu, raksturo drosmes. trūkums un nevarība dziļāku, nozīmīgāku problēmu uzvērsumā. Dažnedažādie administrātīvie šķēršļi veicinājuši gļēvas mazdūšības ieperināšanos un līdz ar to slīdēšanu pa glumo konjunktūras straumi.

Lai arī grāmatu metieni ir lieli, tie tomēr neapmierina. Tikko saņemts vai gaidāms kāda kontroversālāka dzejdaŗa vai prozista darbs, gandrīz katrā grāmatnīcā izveidojas gaŗas pircēju rindas. Nesen vienā no tām ("Avots") jauno grāmatu kārotāju pieplūdums bijis tik liels, ka izspiestas veikala durvis un gandrīz salauzta lete. Nepietiekami ir arī zinātnisko grāmatu metieni, īpaši humānitārajās zinātnēs. Turklāt, izdevniecības "Zinātne" administrātoriem noteikts – lielāko daļu grāmatu metienu pazemināt uz 1000 eks. Jāpiezīmē, ka šis stāvoklis ir sevišķi bēdīgs Latvijā, kas grāmatu lasīšanas ziņā nupat kā izvirzījusies pirmā vietā visā Padomju Savienībā, aizsteidzoties gaŗām Igaunijai. Caurmērā katrs Latvijas iedzīvotājs 1971. g. iegādājies grāmatas par 5,54 rubļiem, bet Rīgā apm, par 10 rbļ. (LuM 23.12). Dzejoļu un prozas grāmatu caurmēra cena ir 50-60 kapeikas.

Par grāmatu neapmierinošo māksliniecisko apdari un poligrāfisko izpildījumu jau rakstīts iepriekšējos gados. Par to pastāvīgi raksta ari Latvijā. Visumā tas pamazām uzlabojas. Tomēr tikai par retās grāmatas grafisko ietērpu, iesējumu iespieduma kvalitāti nebūtu jānopūšas. To nevar gluži teikt par bērnu grāmatām – to ārējā ietērpa mākslinieciskums pēdējos gados stipri gājis uz augšu, piem., Cepu, cepu kukulīti, Plūdoņa dzejoļu izlase Ābeļziedā, Raiņa bērnības eps Saules gadi, Kārļa Skalbes, Vācieša, Ļūdēna, Elksnes bērnu dzejoļu krājumi un vairākas Latviešu folkloras izlases. Ar tām iedraudzējušies arī daudzi mazgadīgi lasītāji svešatnē.

 

LITERĀTŪRZINĀTNES

veikumā pērngad var atrast tikai vienu darbu ar īsti paliekamu nozīmi un arī tikai tad, ja tai pieskaita radniecisko teātŗa pētniecību – 70 g. vecā mākslas zinātņu doktora Kārļa Kundziņa Latviešu teātra vēstures bagātīgi illustrēto 2. sējumu, kur tēlaini vēstīts par mūsu drāmatiskā teātŗa attīstības kopgaitu no 20. gs. sākuma līdz krievu okupācijai 1940. g. Par dažiem izvērtējumiem, protams, domas dalīsies, bet "kronim" doti samērā niecīgi mesli – tikai priekšvārdos un nodaļās "Latviešu teātris buržuāziskajā Latvijā" ievadā. Iepriekšējā apskata rakstā netika minēta 1971. g. pašās beigās publicētā teātŗa zinātnieka Māŗa Grēviņa 240 lp. biezā monogrāfija Dailes teātris, kas arī izceļas ar faktu bagātību, precīzitāti, ar faktu rūpīgu izvērtējumu. Bet, kā liek manīt Lilija Dzene, kultūruzraugi atcirtuši tai izziņas daļu (personu rādītāju, uzvedumu chroniku), jo tad būtu jāmin arī tādi vārdi, ar kuŗiem "mūsu tauta pagātnē nevar lepoties" (K 4), resp. tie teātŗa darbinieki, kas zuduši katorgā vai mīt svešatnē. Grēviņš tomēr uzdrošinās pieminēt Dailes teātŗa dekorātoru un teorētiķi, teātŗa veidotāja Smilģa līdzgaitnieku, Jāni Munci.

Kopš rehabilitācijas samērā daudzi publicējumi saistās ar Linarda Laicena vārdu. Plašākais kopizdevums ir viņa Raksti 9 sējumos (1958-60) ar K. Egles apkopoto bibliogrāfiju. Iznākuši divi atmiņu un rakstu krājumi – Rakstnieks revolucionārs Linards Laicens (1959) un Sarkanais semafors (1969). 1972. g. tiem pievienojas pirmais monografiskais apcerējums – Linards Laicens, ko uzrakstījis ZA Valodas un literātūras institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Broņislavs Tabūns. Viņa darbs gan būtu nesis raženākus augļus, ja vien viņš būtu iespējis izkļūt no vulgārsocioloģisko tendenču gūsta. Pārāk bieži un bez jebkāda pamatojuma viņš daiļdarbos saskata laikmeta sabiedrisko un polītisko notikumu illustrāciju. Grāmatas astoņās daļās var atrast samērā plašu izziņas materiālu par Laicena dzīvi un darbību cara laikā, Latvijas brīvības posmā un pēc 1932. g. – Padomju Savienībā. Kamēr izdarības Latvijas smacīgajās cietumu kamerās aprakstītas jo sīki, par rakstnieka pašu pēdējo dzīves posmu spirdzošajā nodaļā "Sociālisma zemē" atrodami tikai divi teikumi: "1937. gadā personības kulta apstākļos Linardu Laicenu nepamatoti represē. Viņa dzīve apraujas 1938. g. 14. decembrī." Pavisam neveikli Tabūns cenšas pierādīt, ka Laicens bijis vai pats galvenais "sociālistiskā reālisma" veidotājs Latviešu literātūrā, kā arī mīkstināt līdz krasiem asumiem izvērsto Laicena un Andreja Upīša polemiku. Grāmatai pievienots personu rādītājs un satura kopsavilkums krievu mēlē. Ievērības cienīga ir arī tās pašas izdevniecības klajā laistais Dzintras Vīksnas pētījums Latviešu kultūras un izglītības iestādes Padomju Savienībā 20.-30. gados, ko atsevišķā rakstā JG apskatīs Valentīns Pelēcis.

Vēl jāpiemin divi Valža Ķikāna publicējumi Liroepiskā dzeja jaunajos ceļos, kur aplūkotas 60. gadu otrā pusē sacerēto latviešu poēmu un balāžu attīstības tendences, un Dziedi man, mūza..., kur diezgan pavirši autors pievēršas šim pašam žanram, bet sākot jau ar pirmo latviešu poēmu (F. Mālberģa 1869. g. sacerēto "Staburags un Liesma") un beidzot ar Ļūdēna, Auziņa, Čaklā u.c. liroepiskajām vārsmām. Ne visai pārliecinoši Ķikāns mēģina poēmas žanru iespīlēt septiņās katēgorijās: hēroiskajā, romantiskajā, reālistiskajā, publicistiskajā, filozofiskajā, bērnu un komiskajā. Arī viņš pārāk bieži neaplūko literātūru kā mākslu, bet kā sabiedriski polītisku atziņu paudēju. Savu aromātu pavisam zaudējuši režīmam ideoloģiski nepieņemamu balādistu darbi. Viktora Eglīša Demonālijas (1906) un Pelēkais barons (1910) esot "aktīvās reakcionārās dekadentu ideoloģijas piesātināti", Akurātera liriskā poēma Kurzemes strēlnieks (1916) – "nacionālistiskā šovinisma inde latviešu karavīru dvēselēs", jo tā "cīnās pret boļševiku partijas veikto grūto darbu par imperiālistiskā kara pārvēršanu pilsoņkarā", V. Dambergs nokristīts par "buržuāzijas trubadūru" un Zenta Maurina – par "estētisma teorētiķi". 14 nievājošās rindiņās minēts arī Edvarts Virza. Kuriozitāte: uzslava nolīst pār Fallija "reālistiski ideālistiski romantiski simbolistisko romānu" Ziedoņa sapnis (1901) un Alant Vila (Friča Dziesmas) Poem pa kulšen (1937).

1970. g. un 1971. g. sākumā Literatūra un Māksla organizē pārrunas par prozu, dzeju, kritiku un laikmetu (skat. JG 84). 1972. g. daļu no diskusiju rakstiem par dzeju izdod atsevišķā grāmatā Dzejas ceļi, drošības labad pievienojot LKP CK kultūras nodaļas vadītāja Aivara Goŗa kaujiniecisko rakstu "Dažas vēsturnieka piezīmes" (K 1971, 4). Ar interesi var pārlasīt Vitolda Valeiņa, Imanta Auziņa un Harija Hirša apcerējumus. Grāmatas vērtība būtu cēlusies, ja primitīvisma piesātinātie Andreja Baloža, Kārļa Krauliņa, Haralda Priedīša un Goŗa raksti būtu aizstāti ar Raiņa Remasa (LuM 26.12.70), Mildas Kalves (LuM 1.1.71), Ingrīdas Kiršentāles (LuM 9.1.71) un Knuta Skujenieka (LuM 23.1.71) sacerējumiem.

Izdevniecība "Zvaigzne" laidusi klajā krievu valodā Daugavpils Pedagoģiskā Institūta Filoloģijas fakultātes krievu un ārzemju literātūras katedras astoņu locekļu grāmatas Sižeta uzbūves jautājumi 2. laidienu (pirmais iznācis 1969. g.). Gada beigās "Liesma" publicē grāmatu Russkij foļklor v Latviji (Krievu folklora Latvijā), kur sastādītājs I. Fridrichs sakopojis Latvijas krievu ierašu un mutvārdu dzejas piemērus.

Salīdzinošā literātūrzinātnē pieminēšanas vērti ir vairāki raksti, kas gan radošo ietekmju u.c. konkrētus jautājumus nemēģina atšķetināt, bet var būt noderīgi tālākiem pētījumiem literāro sakaru procesa izsekojumā. Filoloģijas zinātņu kandidāts, azerbaidžānis Emins Efendijevs (1972. g. oktobrī ZA Nizami literātūras institūtā viņš aizstāv disertāciju No azerbaidžāņu un latviešu literāro sakaru vēstures) apcerē "Azerbaidžāņu literātūrzinātne par latviešu literatūru" (K 10) uzskaita nedaudzos rakstus, kas veltīti latviešu literātūrai, kā arī piemin abas azerbaidžāņu valodā tulkotās grāmatas (Raiņa dzejoļu izlasi un V. Lāča Zvejnieka dēlu). Citur, pievēršoties Jaunsudrabiņa sakariem ar Azerbaidžānu, viņš nožēlo, ka azerbaidžāņiem rakstnieka darbi nav pietiekami labi pazīstami, un neizpratnē konstatē, ka pat Latvijā to vairums vēl joprojām palicis 20.-30. gados izdotajās grāmatās un kopotos rakstos (K 8). Anna Žigure dod kodolīgu pārskatu par latviešu un igauņu literātu kontaktiem (K 2). Sakarus ar Gruziju apcer Maija Gusāre (K 10), bet ar Ukrainu – Biruta Zvaigzne (K 8). Interesi izraisa Mirdzas Ābolas raksts ,,Draugus aicinām mēs savā laimes ciemā" (K 4) par latviešu-baltkrievu literāro sakaru attīstību un intensitāti. Starp Raiņa daudzajiem baltkrievu paziņām un draugiem, autore uzdrīkstas pieminēt Zmitro Žulunoviču un Michasu Carotu, kuŗus kopā ar daudziem citiem baltkrievu nacionālās atmodas darbiniekiem nolikvidē 30. gados. Viņas minētais Uzvyšša grupas pārstāvis Jazeps Pušča, kas vairākos darbos apdzejojis Raini, un Andrejs Aleksandrovičs ilgus gadus bijuši ieslodzīti padomju soda nometnēs. Dāņu literātūrvēsturnieka un kritiķa Georga Brandesa sakarus ar latviešu literātūru apcer Laimonis Stepiņš (K 2) un ar apskaužamu literātūras izpratni apveltītā tulkotāja Tamāra Zālīte dod nelielu rakstu par īso prozu Rietumu literātūrā (K 8).

Pārsteidzoši maz zinātnisku rakstu veltīti mūsu pašu literātūras mantojumam. Iepriecinošs un augsti novērtējams ir Ritas Bebres "Ieskats Raiņa dzeju jaunrades procesā" (K 4), kur galvenā uzmanība pievērsta jaunrades atsevišķu posmu psīcholoģiskajam raksturojumam, atsevišķi izdalot jautājumus par psīchisko stāvokli daiļrades procesa sākumā, impulsu raksturu, daudzveidību, ieceŗu bagātību un ieceres reālizēšanu darbā.

Daudz ievērojamāki zinātniski panākumi nekā literātūras pētniecībā atzīmējami lingvistikas jomā. ZA izdevniecība "Zinātne" laiž klajā Latviešu literārās valodas vārdnīcas 1. sēj. (no paredzētajiem 8), kas ir pirmā filoloģiska tipa skaidrojošā vārdnīca latviešu valodā. Kā paskaidrots priekšvārdos, tās uzdevums ir atspoguļot literārās valodas vārdu krājumu – niansēti parādīt vārdu semantiku, vārdu daudzveidīgo lietojumu, gramatiskās formas, stilistiskās īpatnības, vārdu savienojumus, dažādu vārdu semantiskos sakarus, vienlaikus sniedzot informāciju par leksisko līdzekļu lietošanas normām. Vārdnīcā atspoguļota leksika no 19. gs. 70. gadiem līdz sējuma izstrādāšanas laikam. Tās sagatavošana aizsākta jau 50. gadu vidū. ZA Valodas un literātūras institūta paspārnē publicēta arī Latviešu valodas biežuma vārdnīcas 3. sēj. 1. daļa, kas aptveŗ daiļliterātūras leksiku ar 300.000 vārdlietojumiem, un Veltījums akadēmiķim Jānim Endzelīnam, 1873-1973, kur ietilpināti 25 autoru raksti tajos ļoti dažādajos valodas novados, kuŗos darbojies dižais valodnieks. Labā profesionālā līmenī uzrakstītajiem pētījumiem pievienots Dz. Barbares bibliogrāfisks rādītājs par Latvijā publicētajiem lingvistikas darbiem laika posmā no 1962. līdz 1971. g. Endzelīna četrsējumu Darbu izlases 1. sēj. (nodots salikšanai jau 1966. g. janvārī!) iznāk 1971. g. beigās. Šeit atrodam viņa agrīnos darbus (1897-1906). Bagāti pētījumiem par baltu valodu vēsturi ir Viļņā izdotā rakstu krājuma Baltistica pēdējie divi laidieni (7. sēj. nr. 1-2).

 

LITERĀRAIS MANTOJUMS

Ojārs Vācietis dzejas dienu runā uzsveŗ, ka mūsu kultūras devuma lielums "atkarīgs no saudzības, ar kādu mēs izturamies pret katru mūsu tautas dziesmu zilbi, pret kultūras mantojumu, pret katru kultūras vērtību radīšanas meklējumu, pret katru kultūras vērtību radītāju" (LuM 16.9). Bet literātūras mantojuma apguves procesā parasti jāpielieto milzu pūles un dažkārt viltība, lai izlūgtos saudzību no kultūruzraugiem, kuŗi pastāvīgi piesauc un patvaļīgi iztulko Ļeņina mācību par divām kultūrām katrā nacionālajā kultūrā – apspiedēju un apspiesto. Visu, ko nevar piemērot attiecīgā momenta partijas līnijai, protams, ievieto pirmajā katēgorijā. Prof. Kārlis Krauliņš, piem., bargi brīdina latviešu kultūras vērtību cienītājus nekad neaizmirst, ka arī latviešiem nav sveša divkultūrība, "bija F. Veinberga, A. Niedras, E. Virzas kultūra, un bija Raiņa, P. Stučkas un A. Upīša kultūra" (LuM 4.11). Neraugoties uz šādiem "kaujas saucieniem", iespēju robežās arī 1972. g. turpinās mūsu kultūras darbinieku godināšana un literārā mantojumu apgūšana. 13. maijā Kubeles skolā atklāj pirmo literāro mūzeju Kurzemē – Ernesta Dinsberģa mūzeju ar stendiem viņa laikabiedriem, Talsu apkārtnes kultūras darbiniekiem (Fridricham Mālberiim, Krišjānim Baronam, Medinsku Marijai, Ansim Lerchim-Puškaitim). Vesetas krastā Jaunkalsnavā, kur 1832. g. dzimis un dzīvojis Juris Alunāns, skolēnu lokā stāda deviņas platlapu liepas. Pīteram Miglinīkam, vienam no Latgales pirmajiem protesta saucējiem pret krievu varu, atklāj pieminekli Desetnieku kapsētā līdzās viņa laikabiedram Andrīvam Jurdžam. Plaši svin Raiņa 107. septembri. Dzejnieki lielākās vai mazākās grupās brauc uz dažādām Latvijas vietām. Dzeja skan zem Raiņa priedēm Pumpuros, pie Raiņa un Aspazijas kapa, kā arī pie citu rakstnieku atdusas vietām – Pumpura, Ādamsona, Ziemeļnieka, Andreja Upīša, Juŗa Alunāna. "Un, ja paskatījās uz milzīgo gājienu, kāds aizlocījās pa taciņu, kas ved no Tadenavas uz Varslavānu pirtiņu (vietu, kur 1865. g. 11. septembrī piedzimis dzejnieks)", ziņo V. Jugāne, "tad patiešām varēja izjust, ka šī diena ir tautas svētki" (PJ 12.9). Kā parasti, vairums jubilejas rakstu ir diezgan "vidusskolnieciski". Bet ir arī apsveicami izņēmumi. A. Sērsna apcerē "Raiņa Mēness meitiņas pirmtēls" (LuM 9, un 16.9) rekonstruē Idu Apsāni, kas bijusi šī tēla ierosinātāja un dzejnieka pirmā mīla (7-8 g. vecumā) Dīdrichšteinas muižā jeb Olandernā. Ģimnazista un studenta gados Rainis vasaras pavadījis tēva nomātajās muižās Vasiļovā un Jasmuižā. Viļņas Valsts archīvā nupat kā atrasti abu muižu nomas līgumi, kas publicēti septembŗa Karogā kā jauni materiāli Raiņa biogrāfijā. Turpat amizanti ideoloģisku rakstu, kam pamatā Raiņa 20. gados no ārzemēm Aspazijai u.c. personām sūtītas atklātnes un vēstules, ievietojusi Biruta Gudriķe. Ar dažādiem fragmentiem viņa cenšas radīt aplamo priekšstatu, ka kopš atgriešanās no Šveices Raiņa daiļradi visvairāk traucējuši "buržuāziskās Latvijas apstākļi". Starp atmiņu materiāliem jāatzīmē pianistes Laumas Reinholdes raksts "Aspazija manā dzīvē" (K 8), kur autore saistoši stāsta par ciešo tuvību ar dzejnieci ("sievišķīgā un ļoti intīmā plāksnē") un dedzīgi aizstāv dzejnieces raksturu, "kura dēļ tai uzbruka, pārmeta, nosodīja un pat nicināja". 94 g. vecais literāts Kārlis Kraujiņš, atstāstot savu saiešanos ar Antonu Birkertu, atceras, ka 1971. g. mirušais literātūrvēsturnieks 60. gadu vidū ķēries pie spalvas, lai pabeigtu "nokārtot" Raini un Aspaziju, īpaši Aspaziju – šī "pirmā lielā latviešu dzejniece ar revolucionāru dvēseli" esot nepareizi novērtēta, arī Andrejs Upīts "uz viņu šķību skatienu metis" (K 6). Līdz šim no Birkerta "nokārtojuma" ar "veco Andreju" un viņa līdziniekiem vēl nekas nav parādījies dienas gaismā. Birkerta 1969. g. iesniegtais speciālraksts Varavīksnei – par savu revolūcionāro darbību no jaunās strāvas laika līdz apm. 1906. g. – iespiests tikai minētā publicējuma pēdējā laidienā, jācer, bez ideoloģiskiem uzlabojumiem. Turpat ievietota literātūrzinātnieka un folklorista prof. Jāņa Alberta Jansona 30. gadu beigās sarakstīta autobiogrāfija "Īss mans dzīves stāsts".

85 g. vecais Kārlis Egle, kas veikuma ziņā mūsu grāmatniecībā, literātūrvēsturē un bibliogrāfijā, šķiet, pārspējis savu priekšteci Misiņu Jāni, devis visvērtīgāko darbu ne tikai aizvadītā gada, bet visā pēckaŗa Latvijas gandrīz nemaz nekoptajā memuāru literātūras žanrā – turpat 300 lp, biezu grāmatu Atmiņas (7000 eksemplāros). Ar lielu prasmi šeit atdzīvināti 18 latviešu rakstnieku visai atšķirīgie tēli – no dainu tēva Barona Līdz Ziemeļniekam un Ezeriņam, no Blaumaņa un Zeiferta Līdz Birutai Skujeniecei un Jaunsudrabiņam – un līdz ar to radīta arī interese par viņu daiļradi un latviešu literātūru vispār.

Tā kā šī grāmata, populāritātes ziņā neatpalikdama no labāko dzejnieku krājumiem, momentāni nozudusi no veikalu grāmatu plauktiem, varbūt kādam no trimdas apgādiem derētu padomāt par tās 2. izdevumu labākā apdarē. Vairākas nodaļas pārsniedz memuāru robežas. Plašāk izvērstajās apcerēs (piem., par Matīsu Kaudzīti un Augustu Baltpurviņu) iestarpināti daudzi veiksmīgi literātūrkritiski vērtējumi. Paša pieredzētajam un aprakstītajam dokumentālajam materiālam pievienotas attiecīgo rakstnieku vēstules grāmatas autoram. Gūstam arī labu ieskatu paša Kārļa Egles personībā – kā viņš izveidojas par vīru, kam par visu vairāk rūp mūsu rakstniecība, tās kopējās vajadzības. Savādākos apstākļos, šaubu nav, sirmais kultūras darbinieks, kas jau no padsmitnieku dienām sāk meklēt kontaktus ar mūsu vārda meistariem un grāmatniekiem, būtu varējis pateikt vēl daudz ko vairāk. Tikai gaŗāmejot pieminēti tādi viņa labi draugi un paziņas, kā Kārlis Krūza, Augusts Saulietis, Kārlis Strāls, Richards Rudzītis, Haralds Eldgasts, Pāvils Rozītis, valstiski likvidētie Adolfs Erss, Kārlis Jēkabsons, Viktors Eglītis un Pēteris Ķikuts, kā arī trimdinieki Kārlis Skalbe, Pēteris Ērmanis, Artūrs Bērziņš un Kārlis Ieviņš. Droši vien likumsakarīgi ir arī tas, ka autors aprobežo savu Aleksandra Čaka zīmējumu padomju varas gados tikai ar vienu vienīgu pavisam nenozīmīgu teikumu.

Labākie pērngada jubilejas raksti: Konstantina Karuļa "Daži vārdi par Jāni Misiņu (1862-1945-1972)" (K 4) un Herberta Dorbes apcere par Ati Freinatu (1882-1955), kas, krustām šķērsām izstaigādams Kurzemi, veicis svētīgu darbu, sekmēdams grāmatu izplatīšanu tautā, būdams turklāt pats rosīgs grāmatu izdevējs (ar vairāk nekā 100 grāmatām viņa bilancē) un arī dažu grāmatu autors. Cerams, ka bez tendencioziem labojumiem kādreiz publicēs viņa rokrakstā atstāto nepabeigto romānu Pēteŗa baznīca deg. Siltus vārdus leģendārajam grāmatniekam veltī arī Ojārs Zanders (PJ 29.11). Interesi izraisa vairāki raksti par mūsu periodiku. Karulis piemin Latvisko Gada Grāmatu (1797-1798), kuŗas dibinātājs un galvenais līdzstrādnieks ir apgaismības un racionālisma ideju entuziasts, mājskolotājs Matīss Stobe. Šajā pirmajā žurnālā latviešu valodā publicējas pirmais latviešu autors (Kārkla Jānis ar kādu vēstuli) un iespiež pirmo literāro kritiku mūsu mēlē – par G.F. Stendera Augstās gudrību grāmatas pārstrādāto izdevumu. Šeit atrodams arī Donelaiša poēmas Gadalaiki 1. dziedājums Vatsona tulkojumā. 1972. g. 5. janvārī aprit 150 g. kopš "sirdīgā latviešu pārvācošanas apkarotāja" Kārļa Vatsona redakcijā gaitas sāk pirmais laikraksts latviešu valodā Latweeschu Awises, kam arī visgaŗākais mūžs latviešu periodikas vēsturē (1822-1915). Pirmā nr. ievadrakstā teikts: .

Jelgawa, 2trā Janwar. Ta augsta Eeweschanas Kummissione tam grahmatu speedetajam Steffenhagen un Lestenes mahzitajam Watson us wiņņu luhgschanu atbildejusi: Ka wiņņeem essoht wehlehts, appaksch augstas EeweschanasKummissiones usraudsischanas, Latweeschu Awises sarakstiht un ikneddelā weenu lappu rakstos eespeest (...) wai muhsu awises lappiņas Latweescheem patihkamas buhs jeb nepatihkamas, to ne sinnam uz preekschu. Par to ween ihsti sinnam, ka Latweeschu tautu un Latweeschu wallodu no sirds mihlejam.

Šajā konservātīvā virziena laikrakstā veidojas pirmie latviešu autori – Neredzīgais Indriķis, A. Līventāls, A. Leitāns, E. Dinsberģis u.c. Jubilejas rakstus tam veltī N. Dakers (K 1), K. Karulis (LuM 15.1) un V. Sērziņš (Z 3). Karulis apcer arī pirmo un pagaidām vienīgo kritikas un grāmatniecības mēnešrakstu latviešu valodā Latvju Grāmata (1922-31), kas dod bagātīgu faktu materiālu par mūsu rakstniekiem un izdevējiem. Taču, neraugoties uz Kārļa Egles pašaizliedzīgo materiālu vākšanas un rediģēšanas darbu, "tā laika kultūras līmenis nebija tik augsts", raksta Karulis, "lai sabiedrība nepieļautu žurnāla gaitu pārtraukšanu" (K 9). Pēterburgas Latvieti apcer Richards Treijs rakstā "Pirmā legālā latviešu sociāldemokratu avīze"(K 5).

Par dažādiem pasākumiem pabērna lomā atstātās latgaliešu literātūras mantojuma apgūšanā spriež 1970. g. 7. janvāŗa RS Literārā mantojuma komisijas sēdē, bet līdz šim, kā paskaidro Stepons Seiļs (kādreizējais žurnāla Straume vadītājs un viens no nopietnākajiem Latgales rakstu pētniekiem un sargātājiem Latvijā), gandrīz nekas konkrēts nav panākts. Solītā antoloģija, kur rastu atspoguļojumu visu vēstures posmu dzeja, kas radusies Latgalē, nav publicēta. Nav atsevišķu rakstu krājumu vai gadagrāmatas par to, ko latviešu tautas kopējā garīgo vērtību pūrā ienesusi Latgale. Varavīksne parasti paiet gaŗām Latgales kultūras, literātūras un mākslas darbiniekiem un arī ZA Valodas un literātūras institūta līdzstrādnieki nerunā par šiem jautājumiem Latviešu dzejas antoloģijas kārtotājiem Seiļs iesūtījis materiālus par spilgtākajiem latgaliešu atmodas laika autoriem, bet šie materiāli netikuši uzņemti.

Kārtojot latviešu dzejas antoloģijas turpmākos sējumus, gribētos, lai tajos tiktu uzņemti visi izcilākie progresīvo domu un revolucionāro centienu paudēji dzejnieki. Būtu ļoti bēdīgi, ja atkārtotos tādi gadījumi, kāds, piemēram, notika ar Andrīvu Jurdžu, kas neizprotamu iemeslu dēļ ticis atstāts ārpus antoloģijas (K 2).

Pirmos divos publicētajos antoloģijas sējumos uzņemts tikai Pīters Smeļters. Atsevišķā rakstā Seiļs piemin 1969. g. mirušo Seimani Putānu sakarā ar viņa 80. dzimšanas dienu. Sociālā, antiklerikālā un daudzu pretalkohola (1936. g. iznāk viņa Ļaunokais ciļvēces īnaidnīks. Pretalkohola dzejūli tautai) satura vārsmu autors bijis kritisks un sarūgtināts visu savu mūžu. Dzīves pēdējos gados viņu īpaši skumdina padomju pretlatgaliskā polītika un latgaliešu literārā mantojuma novārtā atstāšana. Pēdējā Varavīksnē ievietots Jadvigas Samovičas apcerējums par vienu no nozīmīgākajiem Latgales rakstniecības nacionālās atmodas dokumentiem pirmo latgaliešu dzejas antoloģiju Kūkle (1914), kur sakopoti dzejoļi, kas iespiesti Latgales periodikā no 1905. g. (kad izbeidzas 40 g. ilgais drukas aizliegums) līdz 1914. g. Brīvības gados tai pievienojas vēl divas: Latgalīšu lyra (1929) un Latgales dziesminieki (1938).

Pagājušā gadā publicē Pēteŗa Klaidūna-Voitkāna (1902-45) izlasi Sadega sirds..., ko sastādījis viņa dēls Armīns (LVU Filoloģijas fakultātes students). Voitkāns (it kā LKP biedrs no 1928. g.) gājis bojā Stuthofas koncentrācijas nometnē. Savos mākslinieciski mazvērtīgajos dzejoļos, kas lielākoties sarakstīti 20. gadu beigās un 30. g. pirmajā pusē, viņš pievēršas Latgales dabai un zemnieku grūtajai dzīvei, piem.:

....................................

Tei ir Latgola. Tur sādžu ustobas

ar solmu jumtu cakulim - -

puļcenim, kai vystas palākas - -

ir spīdušas gar azarmalu krostim rūbotim.

....................................

Jaunīši ar harmonikom runoj, syudzīs,

syudzīs jī par dzeivi smogū, tymsū, vērdziskū.

Bet jaunovas uz celim, izraudotom acim,

tymsā koktā nūkrytušas, dīva moti lyudzās,

rūkas stīp pret dabasim kai boltus guļbus,

korstos, bryunos lyupas rausta klusas raudas.

(1925)

Gausā gaitā turpinās mūsu folkloras materiālu apgūšana. Pēdējo divu gadu laikā Kārļa Arāja sakārtojumā klajā laistas kabatas formāta grāmatiņas Kas gudrs, tam padoms (1971) ar dažiem simtiem tautas anekdotu un Saule sēja sudrabiņu (1972), kur apkopotas apm. 1500 tautasdziesmas par dabu. Aiz katras folkloras vienības norādīts varianta numurs Valodas un literātūras institūta Folkloras sektora fondos un tās uzrakstīšanas vieta. 1971. g. beigās ZA Valodas un literātūras institūta serijā "Latviešu tautas mūzika" izdod mūzikologa un folklorista, mākslas zinātņu doktora Jēkaba Vītoliņa sakārtojumā pirmreizīgu zinātnisku publicējumu Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas, kur ietilpinātas radību un kristību, šūpļa, bērnu un bēru dziesmu melodijas.

Par vislielāko notikumu literārā mantojuma apgūšanā 1972. g. jāuzskata Aleksandra Čaka Rakstu 2. sēj. klajā laišana. A. Būmaņa sakārtotajā grāmatā apkopoti liroepiskā žanra darbi: Poēma par ormani (pirmpublicējums žurnālā Daugava 1930,1), Umurkumurs (Piesaule 1930, 4) un vācu okupācijas gados sacerētais Svečturis (Dzejas diena 1968). Visnozīmīgākie, protams, ir pirmpublicējumi vai agrāk tikai daļēji publicēti darbi: bērnības atmiņu tēlojums Saldais gredzens (ievads un 6 nodaļas), vācu laikā sacerētās poēmas Burvis un Spēlē, spēlmani! (ar 2/3 svītrojumiem un daudzām patvarīgi pārveidotām rindām to pirmo reiz publicē krājumā Zem cēlās zvaigznes 1948), nepabeigtā drāmatiskā poēma 5 cēlienos no Rīgas viduslaikiem Matīss, kausu bajārs, ko pievilcīgā izdevumā laiž klajā arī "Grāmatu Draugs" Bruklinā. Sējumā ievietots arī dzejnieka sakārtotais, bet līdz šim kopumā nepublicētais dzejoļu krājums Lakstīgala dzied basu. Minētie darbi gaida uz rūpīgu literātūrzinātnieku izvērtējumu. Jāpiemetina, ka Valsts jaunatnes teātrī Rīgā pagājušā sezonā ar lieliem panākumiem uzved Spēlē, spēlmani! – Čaka poēziju I. Ziedoņa un P. Pētersona drāmatizējumā.

Pērn iznāk arī Poruka Rakstu 2. sēj. ar 46 īsās prozas darbiem, kas sacerēti no 1895.-1900. g. Sakārtotājs Kārlis Egle sējumam pievienojis bibliogrāfiskas piezīmes. Jau 20. gados K. Egle sagatavojis materiālus sava otra novadnieka un tuva drauga Augusta Baltpurviņa (1871-1930) kopotiem rakstiem. Tagad laista klajā viņa prozas izlase Klusumam, kuŗai jaunais sakārtotājs Valdemārs Ancītis pievienojis arī 7 lirikas paraugus. Atmiņas par savu tikšanos ar autodidaktu Baltpurviņu 20. gadu vidū publicē Kārlis Kraujiņš (K 1).

Jāņa Jansona-Brauna 100. gadadienu sagaidot, iznāk viņa kritisku rakstu izlase Literatūra un laikmets, kur iekļauti lielāki problēmu raksti (to starpā "Domas par jaunlaiku literatūru" un "Fauni vai klauni?"), raksti par Adu Negri, Bjemsternu Bjernsonu, Mopasānu un Ļevu Tolstoju, kā arī 15 recenziju tipa raksti. Krājumam pievienotas J. Ozola bibliografiskās piezīmes, kuŗas ar vairāk nekā 20 dažāda satura un apjoma Jansona rakstiem no jaunās strāvas laikiem papildina E. Knope (LuM 12.8). Par dažādu tendenciozu mītu vīšanu ap Jansona personību skat. Brūno Kalniņa un Friča Mendera rakstus Brīvībā (nr. 3).

Kopsējumā laiž klajā Jāņa Plauža (1903-52) autobiografiskos romānus Ložmetēju rota, kam pamatā autora piedzīvotais obligātajā kaŗa dienestā Latvijas armijā, un Ģimnazisti (1935) par vidusskolas jauniešiem Tukumā 20. gadu sākumā. Ložmetēju rotu 1934. g. sāk publicēt žurnāls Domas, bet iespiež tikai 7 nodaļas, jo žurnālu slēdz pēc 15. maija apvērsuma. Atsevišķi abus romānus laiž klajā "Grāmātu Draugs" 1961, un 1965. g. Tiek izdota čekas gūstā mirušā Jūlija Lāča (1892-1941) romāna Mūža meža maldi ideoloģiski īsinātā versija. Turpina iznākt viņa vārda brāļa Viļa Lāča Kopoti raksti – 6. sēj. ar romāna Zītara dzimta nobeigumu un 7. ar romāniem Zeme un jūra (pirmpubl. Jaunākās Ziņās 1938) un Pūļa elks (Jaunākās Ziņas 1935), kas, kā paskaidro rakstu sastādītāja Biruta Gudriķe, iespiesti ar paša autora pārveidojumiem.

Atkārtotos greznos izdevumos laiž klajā Andreja Pumpura Lāčplēsi un Raiņa dzejoļa Lauztās priedes atdzejojumu 51 valodā. A. Stankēviča illustrētais 3. izd. papildināts ar tulkojumiem kašubu, sorbu (luziciešu), serbokroātu, rumāņu un latīņu valodā. Romāna Cesjuļeviča latīņu versija "Fractae pinus" iespiesta arī Karoga 9. nr. Vietnamiešu dzejnieks Suan-Zieu, ciemojoties Rīgā, noziņojis, ka šis dzejolis drīz skanēšot arī viņa valodā (LuM 16.12). Lai gan ZA Valodas un literātūras institūta kollektīvs nodevis izdevniecībai Raiņa Kopotu rakstu pirmos sējumus jau 1970. g., dienas gaismā vēl neviens no tiem nav parādījies. Ar mākslinieka Artura Mucenieka illustrācijām publicē Andreja Upīša Aiz paradīzes vārtiem, kur, bez šīs 1922. g. sarakstītās noveles, ievietots arī "Traķietis Kilons" (1926). Glītā izdevumā iespiež arī Sudrabu Edžus 1925. g. Padomju Krievijā sarakstīto gaŗo stāstu Velna dzinējs.

Vairāki ievērības cienīgi darbi publicēti periodikā. Vispirms jāmin Kārļa Štrāla mūža darba, romāna Karš 3. daļa, kas gan uzglabājusies tikai fragmentos (K 7), jo, kā paskaidro E. Damburs, kaŗam sākoties, šīs nodaļas salikums spiestuvē aizgājis bojā. Jāpieņem, ka tas zudis drīz pēc 1940. g. "jūnijdienām", kad visas publikācijas konfiscē un neiespiesto rakstu salikumus iznīcina tipografijās. Septembŗa Karogā iespiež vairākus Valža Grēviņa nepublicētus. dzejoļus, to starpā rindas, kas rakstītas uz 1968. g. 4. apriļa Izvestijas malas – 3 dienas pirms dzejnieka nāves.

Pie literārā mantojuma jāpieskaita nesen mirušā Bruno Saulīša Kopoto rakstu 1. sēj. (no paredzētajiem 7), kur ievietotas 8 dzejoļu grāmatas – no vācu laikā publicētās Pret rītu (1943) līdz Gadskārtu grāmatai (1967). Sakārtotāja un kommentāru autore ir rakstnieka meita filoloģe Gundega Saulīte. Tāpat kā uz Jāņa Grota Kopotu rakstu sējumiem, arī uz Saulīša 1. sēj, literātūrvēsturniekiem būs grūti atsaukties, jo vairākas daļas jāuzskata par sava veida viltojumiem; zināms skaits pēckaŗa pirmajā gadu desmitā sacerēto dzejoļu uzņemti ar zīmīgiem ideoloģiskas dabas izlaidumiem, bet daļa pazudusi pavisam. Nevar, piem., atrast Latvijas padomju dzejā (1952) pārpublicēto dzejoli "Maija parāde" par frāzētāju Andreju Filatovu, kas virzās uz Sarkanā laukuma pusi līdz ar "liesmainu karogu" jūŗu – "Viņš sveicinās Staļinu dārgo..."

Dailes teātŗa režisora Paula Putniņa atmiņās Saulītis parādās kā visai traģisks tēls, kā viens no tiem, kuŗos pretrunīgie pēckaŗa apstākli "atstājuši pēdas uz visu mūžu" – vientulīgs savā dvēselē (kaut arī pats centies to noliegt), "dziļākajā būtībā svešinieks starp cilvēkiem", "spilgts kādas īpašas disharmonijas iemiesojums", kam labā jūtoņā svinību nobeigumā ticies dziedāt "vai nu kādu operāriju, vai korāli" (K 12). Latvijā baumo, ka 1970. g. savā 48. mūža vasarā no bites kodiena mirušais rakstnieks patiesībā šķīries no dzīves brīvprātīgi; viņš ļoti labi zinājis par savu anafilaksi pret bitēm, bet liktenīgajā reizē tīši no tām nevairījies.

Arī Jāņa Sarkanābola (1938-64) izlasi Stella Polaris, kur bez 59 dzejoļiem autora skolas biedrs un grāmatas sakārtotājs Atis Skalbergs ievietojis arī 22 miniatūras, 2 stāstus un 5 pasakas, diemžēl vienlaikus jākvalificē kā viņa talanta briešanas sākums un literārais mantojums, jo pirmā kaula smadzeņu pārstādīšanas operācija nespēj glābt 26 g. veco LVU vēstures un filoloģijas fakultāti beigušo Rīgas 29.vidusskolas latviešu valodas skolotāju. Par Sarkanābola dzīvi līdz šim nekas nebija zināms – Latvijas literārajā presē nav publicēts neviens vienīgs viņa darbs. Viņa draugs un studiju biedrs Māris Čaklais atminas, ka

tikai draugi, paziņas, universitātes Jauno autoru pulciņa dalībnieki, varbūt arī daļa studentu zināja par viņa literārajām nodarbībām (...) viņa dzīves laikā ar jaunā iesācēja veikumu pa reizei varēja iepazīties tikai Jauno autoru pulciņa žurnālā Steidzies lēnām, kuŗu vēlāk pārdēvēja par Ave, sol. (K 1973, 4).

"Jāņa Sarkanābola aiziešana un viņa dzejas atnākšana – tie ir zibeņi divi – tā ir viņa pārnākšana",' viņa dzejas mežā "ies ļaudis ar jūtīgām dvēselēm. Ļaudis, kas nesviedīs ar akmeņiem vāverēm, kas neburzīs tauriņiem spārnus, kas eglītēm galotnes nelauzīs". Šos tēlainos vārdus par sava kursa biedra daiļradi saka dzejnieks Vitauts Ļūdēns izlases ievadā.

Varavīksnē publicēti fragmenti no 3 Ziemeļa vēstulēm Jansonam-Braunam. Turpat atrodam 18 vēstules, kuŗas Pēteris Veinis-Vintiņš saņēmis no proletkultistu dzejnieka Kārļa Ozola-Priednieka laikā no 1916. līdz 1921. g. Neraugoties uz daudzajiem īsinājumiem, tās sniedz interesantus faktus par latviešu kultūras dzīvi Petrogradā un arī Maskavā. Vēstuļu rakstītājs likvidēts 1943. g., saņēmējs – trīs gadus pirms tam. Atzīmējot Klitijas (Alvīnes Skujas) 80 g. jubileju, kopsējumā publicē divas mīlestības lugas-Steņka Razins (1919) un Zulamīte (1917-18), Pēdējo, kas radusies Vecās derības un kāda A. Kuprina stāsta ietekmē, 1921. g. uz īsu laiku uzņem Nacionālā teātŗa repertuārā. Gadu vēlāk, pēc vairākiem mēnešiem Rīgas Centrālcietumā, Klitija dodas uz Padomju Krieviju, kur mirst 39 g. vecumā, Viņas literāri mazvērtīgos darbus raksturo romantiska sapņainība un samākslotība.

 

LATVIEŠU LITERATURA PASAULES ARĒNĀ

Samērā daudzus latviešu rakstnieku darbus publicē krievu tulkojumos. Izdevniecība "Sovetskij pisateļ" laiž klajā Mirdzas Bendrupes dzejoļu izlasi Golos nemolknuščij (Nerimas balss) un Imanta Ziedoņa ceļojumu aprakstus ar nosaukumu U každogo kolodca svojo eho, kur apvienoti darbi Dzejnieka dienasgrāmata (1965), Pa putu ceļu (1967) un Kurzemīte (1970). "Detskaja ļiteratura" (600.000 eksemplāros!) izdod latviešu literātūras klasiķu dzejoļu grāmatu bērniem Mužičok doždevičok. Jāzepa Pīgožņa illustrētajā grāmatā ievietoti Fr. Bārdas, Blaumaņa, Brigaderes, Plūdoņa, Raiņa un Skalbes dzejoļi, PSRS kinematografistu savienība 200.000 eks. lielā metienā publicē Skazka o medjake – Rīgas kinostudijas multiplikācijas filmas Pasaka par vērdiņu krāsaini illustrētu scēnāriju, kuŗu pēc Skalbes pasakas motīviem uzrakstījis filmas režisors A. Burovs. Aspazijas, Plūdoņa, Brigaderes Fr. Bārdas, Paegles, Poruka, Jaunsudrabiņa dzejoļus iekļauj izlasē Ivovaja dudočka (Vītola stabulīte). No klasiķu darbiem vēl jāmin Raiņa dzejoļu krājums Koņec i načalo (Gals un sākums), Akurātera stāsts Pilajuščij ostrov (Degoša sala) un Čaka prozas izlase jaunatnei Kļenovij ļist (Kļavas lapa), 14 darbi no krājumiem Loma (1967) un Sarkans āboliņa lauks (1971) atrodami Aivara Kalves krājumā Truba polunočņica (Trompete pusnaktī). Daudzo īsinājumu dēļ stāstnieka darbus dažkārt grūti pazīt. No mazāk vērtīgiem tulkojumiem var minēt Laņa Grīvas atmiņu krājumu Dņi daļokije, dņi bļizkije (Dienas tālas, dienas tuvas), kam pamatā grāmata Atspulgi atmiņu spoguļos, Reinharda Rudžīša dzejoļus Gorstj gaļki (Smilšu sauja), Andreja Dripes stāstu Krepkaja golova (Cietā galva), Miervalža Birzes aprakstu krājumu Ne visi atgriezās mājās, Regīnas Ezeras Otbļesk solnca (ar gaŗajiem stāstiem Mežābele un Saules atspulgs) un Noč bez luni (Nakts bez mēnesnīcas), Jāņa Niedres Stučkas triloģijas 2. daļu Ostrovok v bušujuščem okeane (Saliņa bangojošā okeanā) un atkārtotā izdevumā Viļa Lāča Sin ribaka (Zvejnieka dēls). "Molodaja gvardija" izdod grāmatu Mi-molodije (Mēs-jaunie), kur ievietoti Māŗa Čaklā 2 dzejoļi un Andŗa Jakubāna stāsts "Ģirts ar ģitāru". Žurnālā Družba narodov publicēta Laimas Līvenas dzejoļu kopa "Kuģi" (nr. 1), kā arī Čaklā dzejoļi Andreja Vozņesenska atdzejojumā un Auziņa raksts par latviešu dzeju 60. gadu otrā pusē (nr. 4). Almanachā Poezija (nr. 6) iespiesti divi Čaklā dzejoļi, bet laikrakstā Ļiteraturnaja Rossija (10.11) – Vācieša, K. Skujenieka, Ziedoņa, Ļūdēna, Petera u.c. vārsmas.

Igauņu valodā Tartu laikraksts Edasi turpinājumos publicē Z. Skujiņa romānu Kailums. Avīzē Sirp ja Vasar (4.2) ievietoti 2 Skujenieka dzejoļi Matsa Trāta atdzejojumā un raksts par latviešu dzeju. Karēlijas literārais žurnāls Punalippu (nr. 8) publicē Bela un Lukjanska stāstus. Lietuviešu avīzē Literatura ir Menas publicēts Vizmas Belševicas dzejolis "Antrininkai" Vertes Rostovaites tulkojūmā (nr. 52), Ziedoņa, Avotiņas, Čaklā, Skujenieka un Petera vārsmas (15.4) un Ērika Kūļa stāsts "Sestā" (nr. 39), laikrakstā Tiesa – Petera un Ziedoņa dzejoļi (12.r) un Lukjanska stāsts "Pīlādžogu garša" (18.4), bet literārajā žurnālā PergaleAvotiņas, Petera un Arvīda Skalbes dzejoļi, kā arī literātūrzinātnieka Ķestuta Nastopkas pagaŗš raksts "Latviešu dzeja tuvskatā" (nr. 4). Lietuviešu RS jaunatnes žurnālā Nemunas ievietoti 3 Vācieša dzejoļi (nr. 12). Iznāk arī divas grāmatas: Regīnas Ezeras Silo baladē (Dzilnas sila balāde) un Alberta Jansona I karuže eidams (Es kaŗā aiziedams).

Izlase Latviešu dzejnieki publicēta moldāvu valodā. Zurnālā Sovetiše Geimland žīdu valodā atrodami Vācieša, Bendrupes, A. Skalbes, Ķempes Dineres, Vēvera un Ziedoņa dzejoļi, kā arī Ezeras un Vilka stāsti. Ļvovā ukraiņu valodā publicētas Annas Sakses pasakas Kokoļ ščastja (Laimes kalējs).

Poļu žurnālā Poezija (nr. 12) un Lodzas avīzē Odglosy (nr. 50) iespiesti Auziņa, Vācieša un Ziedoņa dzejoļi, bet žurnālā Literatura na swiecie – Vilka un Luginskas prozas darbi un Ļūdēna un Vācieša vārsmas. Vācieša panti ievietoti arī Bulgārijas RS žurnālā Septemvri (nr. 12), Narodna Kultura (nr. 25) un avīzē Literaturen front (2.11), Jakubāna stāsts "Ģirts ar ģitāru" publicēts arī ungāru illustrētajā žurnālā Germekink (nr. 4).

 

TULKOJUMI UN ATDZEJOJUMI

turpina paplašināt Latvijas lasītāju garīgo apvārsni. Vislielākā atzinība izgājušā gadā tulkotās dzejas jomā jāizsaka par slavenā spāņu dzejnieka Lorkas (Federico Garcia Lorca, 1898–1935) dzejoļu izlasi Kliedziens Knuta Skujenieka atdzejojumā. Šajā teicami sakārtotajā un mākslinieciski pilnvērtīgi atdzejotajā grāmatā uzņemti pilnībā pieci Lorkas dzejoļu krājumi un atsevišķi darbi. Izņēmums ir Poeta en Nueva York (Dzejnieks Ņujorkā), kas sava lielā apjoma dēļ atdzejots tikai daļēji. Krājumam pievienots saturīgs ievads un profesionāli uzrakstīti kommentāri. Slavējams veikums ir izcilā krievu dzejnieka Afanasija Feta (1820-92) lirikas Izlase (Mirdzas Bendrupes tulkojumā), kur autors sarunājas ar jaunībā iemīlētu meiteni (līdzīgi kā Dante ar Beatriči), kas traģiski iet bojā, Valoda rit raiti arī Māŗa Čaklā atdzejotajā slovaku rakstnieka Laco Novomeska (dz. 1904) dzejoļu izlasē Pilsēta, Ceļš un citi dzejoļi. Pēc komūnistu coup d'etat Cechoslovākijā 1948. g. viņš kļūst par kultūras ministru, kam seko apcietināšana 1951. g. Lai arī atbrīvots 5 g. vēlāk, literātūrā viņš atgriežas tikai 1963. g. – pēc "rehabilitācijas". No serbokroātu valodas Skujenieks atdzejojis D. Maksimovičas lirisko strīdu ar Dušāna likumu krājumu Es prasu žēlastību, kas Dienvidslavijā, kopš pirmpublicējuma 60. gadu sākumā, piedzīvojis vairākus izdevumus. Uldis Bērziņš pārcēlis 62 g. vecā azerbaidžāņu brīvās vārsmas nodibinātāja Rasula Ibrahimogla Rza krājumu Krāsas. Jānožēlo visu tulkoto krājumu necienīgi necilā ārējā apdare.

No preses izdevumos izkaisītajiem cittautu dzejniekiem jāmin igauniete Beti Alvere (K 2), maķedonietis Blaže Koneskis (LuM 8,4), ukrainis – Ivans Dračs (LuM 1.12), rumānis Tudors Argēzi un italietis Cezāre Pavēze (LuM 10.6) – visi Knuta Skujenieka tulkojumā (dzejnieks poliglots, bez šeit minētajām valodām, tieši no oriģināla ir atdzejojis arī poļu, portugāļu un krievu dzejoļus); ungāru 1848. g. revolūcijas dzejnieks Sandora Petēfi (atdz. Laimonis Kamara, LuM 14.10); bulgārs Ivans Davidkovs (Dagnija Dreika, LuM 21.10). Ievērības vērti vēl ir azerbaidžāņa Sameda Varguna populārais nacionālpatriotiskais dzejolis "Azerbaidžāna" (J. Sirmbārdis, LuM 9.12) un fragmenti no ukraiņa Vitālija Korotiča cikla "Gruzijas skices" (O. Vācietis, LuM 26.8), kur pieminēti "kulta laika upuri" gruzinu rakstnieki Ticiāns Tabidze un Paolo Jašvili. Dzejas dienā jaunais dzejnieks Leons Briedis atdzejojis četru moldāvu darbus, bet D. Avotiņa, M. Čaklais un Harijs Skuja – 5 vācu dzejniekus.

Plašāku ģeografisko loku aptver prozas tulkojumi – to kvalitāte gan ir nevienāda, bet atlase, tāpat kā iepriekšējos gados, tendencioza un bieži nepārdomāta. Pārāk daudz kas Latvijas lasītājiem paliek terra incognita. No igauņu valodas tulkots Eme Bēkmanes romāns groteska Leijerkaste un Matsa Trāta īpatnējais Dancis ap tvaikakatlu (Tants aurukatla ūmber, 1971), kura darbība noris Dienvidigaunijā laikā no I pasaules kaŗa līdz 50. gadu otrai pusei, bet no lietuviešu Mikola Slucka romāns Nav miera manā ostā (Uostas mano-neramus, 1968) un Viktora Miļūna (Miliūnas) stāsti Liepu medus – galvenokārt par zvejniekiem un atpūtas namu iemītniekiem Kuršu kāpās. No angļu valodas tulkotās literātūras klāstā atrodam Dikensa vēlīnā posma romānu Lielās cerības (Great Expectations, 1860-61); Hemingveja Rakstu 2. sēj. ar romāniem Ardievas ieročiem (Farewell to Arms, 1929), Afrikas zaļie pakalni (Green Hills of Africa, 1935) un Kam ir un kam nav (To have and Have Not, 1937); Sinklera (Upton Sinclair) romānu Džungļi (The Jungle, 1906), kā centrā Čikagas lopkautuve un lietuviešu izceļotāju ģimene; Vorena (Robert Penn Warren) populāro romānu par Luzianas gubernātoru Hjū Longu Visā ķēniņa zemē neviens (All the King's. Men, 1946), kas ASV vien piedzīvojis vairāk nekā 30 izdevumus; Kronina (Archibald Cronin) Trīs mīlestības (Three Loves, 1932, 65.000 eksemplāros!); Doila (Arthur Conan Doyle) Stāstus par Šerloku Holmsu; Stona (Irving Stone) biografisko romānu par Džeku Londonu Jūrnieks seglos (Sailor on Horseback, 1938) un Kenijas rakstnieka Džeimsa Ngugi romānu Neraudi, bērns! (Weep Not Child, 1969), kā darbība noris laika posmā no 1952, līdz 1956. g., kad iedegas kenijiešu cīņa pret angļiem. Bengāļu rakstnieka Mani Sanakra Mukerdži romāns Ielu krusts tulkots no krievu valodas.

Laisti klajā sekojošie vācu rakstnieku darbi: Raiņa tulkotā Gētes (Goethe) Fausta 3, izd. ar F. Stasena illustrācijām; Kleista (Heinrich von Kleist) noveles un stāsti Markīze fon 0., kas ir šī klasiķa pirmais prozas darbu izdevums latviešu valodā; Heinricha Manna romāns Karaļa Anrī IV vīra gadi (Die Jugend des Konigs Henri Quatre, 1935); Bobrovska (Johannes Bobrowski) romāns Levina dzirnavas (Levins Mühle, 1964) un Lietuviešu partitūras (Litauische Claviere, 1966) kopsējumā (skat. JG 91:64) un Austrumvācijas rakstnieka G. de Bruina Buridana ēzelis.

Izdoti arī vairāki franču daiļdarbi: Moljēŗa (Moliēre) Komēdijas, kur iekļauti Dons Žuans (Don Juan, ou le Festin de pierre, 1665), Tartifs (Tartuffe, 1664), Mizantrops (Le Misanthrope, 1666) un Skopulis (L'Avare, 1668); Balzaka (Honorē de Balzac) romāns Gorio tēvs (Le Pēre Goriot, 1835); apgaismes laikmeta rakstnieka Lesaža (Alain Renē Lesage) satiriskais romāns Klibais velns (Le diable boiteux, 1707) un ironiskās prozas meistara Renāra (Jules Renard) Izlase, kur citu starpā ietilpst viņa Dienasgrāmata (Journal, 1927) ar Gonkura, Verlēna, Rodēna, Tuluza-Lotreka, Ravēla u.c. viņa laikabiedru portretiem. No spāņu valodas tulkots 19. gs. klasiķa Alarkona (Pedro Antonio de Alarc6n) stāsts Trīsstūrene (El sombrero de tres picos, 1874) un visā pasaulē pazīstama latīņamerikāņu literātūras meistara Gaļjegosa (Romulo Gallegos) romāns Doņja Barbara (Dona Bārbara, 1929). Vēl jāpiemin italiešu rakstnieka Vasko Pratolini romāns Saprāta balss (Constanza della regione, 1963), grieķa Vasila Vasilika gaŗais stāsts Zaļais augs, poļa Jana Parandovska romāns Debesis liesmās, Edmunda Nizjurska gaŗais stāsts Līdzeklis pret Alkibiādu un luga Negaidīti viesi, Vilhelma Maha romāns Agnesīte-Kolumba meita, kroāta Miroslava Krležas romāns Latinoviča atgriešanās (Povratak Filipa Latinovicza, 1932), serba Jožas Horvata romāns Ne sapnis, ne īstenība, moldāva Aurēlija Busujoka romāns Vienatnē ar mīlestību, baltkrieva Ivana Ptašņikova modernais gaŗais stāsts Tartaka, ukraiņa Jurija Janovska romāns novelēs Jātnieki (Master korabla, 1928), kopš 1956. g. rehabilitētā uzbeka Abdullas Kahara (Abdullah Quhhar) prozas izlase Gadi un gruzina 0. Joseliani romāns par kaŗa postu Zvaigžņu lietus (1961).

Iznākušas ari vairākas krievu prozas grāmatas: Sergeja Aksakova autobiografiskās triloģijas pirmās 2 daļas Ģimenes chronika (Semejnaja chroņika, 1856) un Bagrova mazdēla bērnības gadi (Detskije godi Bagrova-vnuka, 1858); Aļekseja Pisemska stāstu izlase Vecā lielmāte (Bojarščina); Meistāra un Margaritas (Master i Margarita) autora Mihaila Bulgakova Izlase, kur iekļautas Jaunā ārsta piezimes, Baltā gvarde (Belaja gvardija, 1925) un Moljēra kunģa piezīmes; Maksima Gorkija Māte (Matj, 1906) un Artomanovu uzņēmums (Delo Artomanovih, 1925); ilgus gadus represētā bij. "tautas ienaidnieka" Andreja Platonova stāsti Skaistaja un negantajā pasaulē (savas dzives trīs pēdējos gados 1948.-51. viņš pelna iztiku kā Gorkija Pasaules literātūras institūta apkalpotājs); Jurija Oļešas Skaudība, kur ieķlauti 11 īsstāsti un gaŗais stāsts "Skaudība" (Zavistj, 1927), ko uzskata par vienu no izcilākajām parādībām 20. gs, krievu literātūrā; daudzus gadus represētā Dmitrija Zorina romāns Krievu zeme (Russkaja zemļa) un Nikolaja Zadornova Lielās Amūras (Amur-batjuška, 1941-46), kur aprakstīta krievu kolonistu un iedzimto goldu dzīve cara laikos.

Starp periodikā publicētajiem cittautu stāstu autoriem var atrast tādus vārdus kā Hakslijs (Aldous Huxley), Parkere (Dorothy Parker), Grīns (Graham Greene), Moems (Somerset Maugham), Valzers (Martin Walser), baltkrievs Jakubs Kolass, igaunis Arvo Valtons, krievi Marina Cvetajeva, Vasiļijs Aksjonovs, Voldemars Bāls. Pēdējā stāstu "Pirmie zaudējumi" tulkojusi Vizma Belševica (LuM 8.4). Zvaigznē (nr. 7-19) turpinājumos iespiež Heilija (Arthur Hailey) literāri mazvērtīgo romānu Lidosta (Airport, 1968) – "nedaudz saīsinātu", kā rakstīts ievadvārdos.

 

SVEŠATNES LITERĀTŪRA

Infantilisms attieksmē pret polītemigrācijas rakstniecību, šķiet, pārsniedzis iepriekšējo gadu līmeni. Latvijas literārajā presē nepārpublicē nevienu vienīgu svešatnē sacerētu daiļdarbu. Kā jauns pagrieziens jāmin kaujinieciska vēršanās pret vairākiem trimdas literāriem publicējumiem. Dzejnieks un prozists Jānis Plotnieks pašaizrautīgi uzbrūk Trejiem Vārtiem par Latvijas dzejnieku vārsmu pārpublicēšanu 1972. g. marta-aprīļa burtnīcā (nr. 32) ar virsrakstu "Okupētās Latvijas dzejnieku dzejoļi". Neminot nevienu konkrētu piemēru, Plotnieks reducē savu rakstu uz primitīvi neiedarbīgu izlamāšanos pret "emigrācijas darboņiem" un "vēstures atkritumos aizslaucītiem fašistu bēguļiem un tekuļiem", kas ārzemēs ne tikai izdod "klaji fašistisku", "reakcionāru lapeli", bet pat uzdrošinās pārpublicēt "latviešu padomju autoru" dzejoļus, turklāt, "pēc garlaicīgiem, frāžainiem slavinājumiem ulmaniskās Latvijas diktatoram" (LuM 2.9.). Nedēļu vēlāk pie šī paša temata atgriežas dzejnieks Imants Auziņš – ar daudz maigāku un daļēji dibinātu aizrādījumu "kungiem" nesacerēt nosaukumus dzejoļu kopām un atsevišķiem dzejoļiem:

Triki nelīdzēs! Mūsu dzeja lasītājiem stāsta ko citu, kam nav nekā kopīga ar jūsu sīkajiem politiskajiem mērķišiem. Arī jūsu paviršajā atlasē ir dzeja par mūsu spraigo šodienu, par savas zemes mīlestību, rūpēm par tautas valodu un kultūru.

Pēdējo domu nezin vai Treju Vārtu redaktori mēģinātu apstrīdēt – arī citās burtnīcās lielākoties pārpublicētas tieši tās vārsmas, kuŗās izpaužas dzimtenes, savas valodas un kultūras mīlestība. Arī paviršību dzejas atlasē TV dažkārt ir pielaiduši, piem., publicējot Mildas Losbergas, paša Plotnieka u.c. diletantiskas vārsmas. Lai nu kā, Plotnieka lādēšanos un īpaši piedraudējumu "kungiem bēguļiem" Latvijā nekā nemeklēt, Auziņš, kā nu mācēdams, cenšas mīkstināt, novērtēdams dzejoļu pārpublicēšanu trimdas literārajā presē kā ieguldījumu "kultūras sakaru veicināšanā" un pat priecādamies, ka starp "tautiešiem ārzemēs" Latvijas dzejai "ir un rodas jauni draugi" (LuM 9.9). Pirmreizīgs gadījums "kultūras sakaru" jomā seko 23. septembŗa Literatūrā un Mākslā: veselā avīzes lappusē Ilgonis Bērsons, kas, starp citu, rediģē propagandas avīzīti "tautiešiem ārzemēs" Svešuma Balss, izvirza dažādus pārmetumus Jaunajai Gaitai, bet īpaši šo rindiņu rakstītājam sakarā ar apskatu "Tas 1970. gads. Iezīmes Latvijas literārajā dzīvē" (JG 1971, 84-85). Raksta būtību galīgi ignorēdams, Bērsons tiecas "apdullināt" lasītāju, par savu težu illustrējošo materiālu izvēlēdamies atsevišķus no konteksta izrautus teikumus un pat drukas velniņa pastrādātus nedarbus, kuŗus tad viņš preparē sev labvēlīgā aspektā pēc iepriekš pieņemtas schēmas. To, ka viņa mērinstruments nav ne precīzs, nedz arī taisns, liecina arī "apšaubāmi asprātīgais mēģinājums parādīt recenzentu turpat vai kā zvērinātu pudeles brāli. "Pie stipra padzēriena pudeles viņš redzams arī rakstā (JG 84) ievietotajā fotoattēlā", raksta Bērsons, nemaz neiedziļinādamies pirmavotā. Pudele pildīta ar Vācijas Federālā Republikā ražotu augļūdeni. Pierādījums: skaidri salasāmais etiķetes uzraksts Vitamin C. Vairāki uzbrukumi vērsti pret Rietumvācijas izdevumiem Baltische Hefte, Baltische Briefe, Arbeitsbrief der deutschbaltischen Jugend un Zeitscfirift fur Ostforschung (LuM 24.6) un reputāblo J.G. Herdera Viduseiropas un Austrumeiropas pētniecības institūtu Mārburgā, kur "Baltijas vācu muižnieki un buržuāzijas ideologi" cenšoties "ideoloģiski gatavot ceļu Eiropas integrācijai, kurā vadošā loma būtu vācu revanšistiem" (LuM 28.10). Turklāt, viņi mēģinot "rast kopīgu valodu ar latviešu reakcionāriem emigrantiem", un žesti no "pretējās puses" neizpaliekot. Kā piemērs minēts vēsturnieka Jāņa Krēsliņa izteikums, ka vācieši līdz ar Baltijas iekaŗošanu iepazīstinājuši vietējos iedzīvotājus "ar toreizējo vācu kultūru" (kas atreferēts Baltische Hefte 1970, 2).

Apsveicama ir LuM (1.7) uzdrīkstēšanās ievietot Konstantina Karuļa labvēlīgo atsauksmi par Jāņa Endzelīna pētījuma Baltu valodu skaņas un formas (1948) publicēšanu angļu valodā – Comparative Phonology and Morphology of the Baltic Languages (1971; skat. Kārļa Draviņa recenziju JG 94). Ziemeļilinojas universitātes mācībspēks Dr. Benjamiņš Jēgers, gan nodēvēts par "amerikāņu valodnieku", jo būtu ideoloģiska kļūda atklāt lasītājiem to, ka angļu tulkojuma sagatavotājs bijis "svešatnes tautietis". Vēl varētu pieminēt Kārļa Skalbes pasaku lasījumus februārī un martā LARP kultūras namā un Dailes teātrī. Lasītāja: aktrise Zigrīda Stungure.

Vairāki dzejdaŗi sacerējuši vārsmas ar svešatnes motīvu. Jaunā dzejniece Elza Sudmale emigrantiem adresē veselu ciklu "Kaut kur tāda pasaule ir", kas ievietots viņas dzejoļu krājumā Paļāvība.

AR SVEŠUMA AKMENIEM SIRDĪ

Manas liepas nelapo,

Gundegas neuzzied svešuma akmeņos.

No latviešu emigranta dzejas

Zemes dzirkstošās krāsas

dāvina man

plaukstošais rudzu lauks

un gundegas zālē.

Bet pāri tālēm

kaut kur pasaule ir,

kur cilvēki staigā

ar svešuma akmeņiem sirdī,

ar izdegušām zemēm sirdī.

Ja pāri šai pasaulei

pārmest varētu

mūsu zāles zaļumu,

vai tad savu akmeņaino zemi

viņi pāriet spētu?

Vai tad dzimtenes pļavu gaismu

viņi saredzētu?

IEDZINTAROJIET MĀTES VALODU!

Svešās zemēs brīvprātīgā trimdā

Dzīvo kāda savāda latviešu cilts

Un sapņo par dzimtā krasta

Dzintara smiltīm.

Bet viņu bērni

Latviski runāt baidās.

Tie bikli šļupst mātes dāvātos vārdus.

Un es minu un nevaru uzminēt,

Kas tā par dīvainu valodu tādu:

Ne zviedriska, ne latviska.

Laikam starpvaloda kāda

Ceļā uz sveštautības cilti.

Kas nesapņos vairs

Par dzintara smiltīm.

ledzintarojiet mātes valodu,

Brīvprātīgie trimdinieki!

Lai kā knislītis sens

Tā tumsas dziļumos jums neizdēd,

Kad savu bērnu mutēs

To vairs nedzirdēsit.

Amizantas ir Arvīda Griguļa dzejiskās atmiņas no ASV ekskursijas dienām 1971. g. pavasarī (skat. nodaļu "Dzeja").

PIE SANFRANCISKO LATVIEŠIEM

Visa istaba latviešu pilna:

Jaunieši,

Radoša inteliģence,

Citi.

Pa plašo, logu iespīd Sanfrancisko ugunis.

Pilsēta uz pakalniem

Pasniedz lielisku skatu.

Ja tas būtu piecdesmit gadu atpakaļ,

Varētu domāt:

Te "Zaļās vārnas" vakars.

Bet pa vidu ir otrais pasaules karš.

"Zaļā vārna" sen jau aizlidojusi,

Un te ir Amerika.

Tādēļ

Atkal un atkal

Sarunas ieslīd strīdā.

Tā visu nakti.

Ar gaismu katrs iet savu ceļu

Un domāt tālāk savu domu

Nav brīnums,

Ja emigranta ceļš

Ir īgnuma ceļš.

(Marginālijas)

 

DZEJA

Jau Eduards Veidenbaums konstatē, ka mums, latviešiem, nekad nav bijis jāžēlojas par dzejnieku trūkumu. Arī 1972. gads lirikas grāmatu skaita ziņā pieder pie ražīgākajiem. Publicēta gadskārtējā jaunākās dzejas pirmpublicējumu izlase Dzejas diena un vairāk nekā 20 jaunas oriģināldzejoļu grāmatiņas ar 8000-16.000 eks. lielu metienu. Atseviškos gadījumos tas ir vēl lielāks. Klajā laistas apm. 10 izlases u.c. sakārtoti un atkārtoti izdevumi, un arī par jaunu vārsmotāju pieplūdumu nevar gausties. Pēc S. Sirsones ziņām, pērngada pirmajos 9 mēnešos vien latviešu valodā iznākušajos rajonu laikrakstos publicēti 186 latviešu autoru 639 dzejoli. No tiem 119 ir tādi dzejotāji, kam vēl nav savas grāmatas (LuM 7.10). Marta beigās rīkotajā Latvijas jauno literātu seminārā piedalās vesela grupa studentu un pat vidusskolu vecāko klašu audzēkņu. Zīmīga ir latviešu un republikas krievu proporcija: latviešu grupā piedalās 19 dzejnieki (pareizāk sakot, dzejnieces, jo dzejnieks ir tikai viens), 5 prozisti un 1 drāmaturgs; krievu grupā – 6 dzejnieki un 4 prozisti. Divi krievi uz pieciem latviešiem. (LuM 1.4).

Neraugoties uz lielo interesi, īstas dzejas tomēr ir maz. Kvalitātīvais sniegums atpaliek visai tālu no kvantitātīvā devuma – arī tad, ja nemaz neņem vērā "lirisko kastrātu" haltūriskos kalendāra svinību nodeldētiem štampiem piesātinātos ražojumus. Visādā ziņā patlaban iestājies zināms atplūdu un inerces periods, tā sakot, mīņāšanās uz vietas, par ko liecina periodika, debiju grāmatas un arī vairāk vai mazāk pieredzējušu dzejdaŗu darbi. 1972. g. devumā nekur nemana nekādus lielos pārveidus vai atplauksmes. Līdz ar 60. gadu domas intensitātes mazināšanos, cietusi arī stilistiskā sazarotība, motivu dažādība, dzejas daudzšķautnainība. Galvenās dzejas tendences un nozīmīgākie tematiskie izveides procesi satura ziņā visumā ir tādi paši kā iepriekšējos gados (skat. JG 84-85; 90-92). Jāpievienojas I. Auziņam, ka mūsu dzimtenes lirika "šodien sevi zināmā mērā izsmēlusi ... sākas atkārtošanās" (LuM 9.9). Sakarā ar "uzgriežņu pievilkšanu" visas PSRS mērogā, sabiedriskā aktīvitāte un pilsoniskā kaisme turpina atslābt. Tikai pa retam pašausta "pletētājus", "otros tēva dēlus" un "būrības" priekšā kapitulējušos, turklāt, ar pārāk apvaldītām, "gludām frāzēm". Vairums liriķu, šķiet, atmetuši ar roku padomju dzīves konfliktu un "laikmeta problēmu" risināšanai. Arī Vitolds Valeinis, kas jāapsveic ar filoloģijas zinātņu doktora grada iegūšanu par disertāciju 20. gs. sākuma latviešu lirika (1900-1919), atzīst, ka "sešdesmito gadu dzejas straujais skrējiens pierimis. Septiņdesmitie gadi pat vēl 1972. gadā savu gaitu it kā nav uzsākuši. Dzejas jaunā desmitgade savu seju vēl nav atklājusi" (LuM 17.2.73).

Turpinās arī ielūkošanās savā gara pasaulē, "ieiešana sevī" un vienlaikus slāpju izteikšana pēc intellektuālām un morālām vērtībām, ko nereti pavada vientulības, rezignācijas un pasīvitātes caurausti toņi – parasti rudenīgas skumjas par aizgājušo mūža vasaru. Samērā klusi atskan naids pret divkosīgo sabiedrību, liekulību, vienaldzību, kompromisu, egoismu, morāliem un intellektuāliem mīkstmiešiem. Kā zināms, 60. gadu beigās un 70. gadu pašā sākumā dzejnieku liriskais "es" ļoti spēcīgi izpaudās attieksmē "cilvēks un vēsture", savas tautas vēsture, tās ciņa, kultūras mantojums, tradīcijas. Vēsturiskā nacionālā esamība un interese par asinsaitēm ar senčiem, protams, nav izzudusi no aizvadītā gada dzejoļiem, bet polītiskā spiediena rezultātā manāma daudz lielāka piesardzība. Tikko kāds darbs ir mazliet kontroversālāks, redakcijas durvis tā priekšā paliek aizvērtas. 13. martā, piem., notiek speciāla sanāksme Rakstnieku savienībā, lai apspriestu jaunā dzejnieka un tjurku valodu speciālista Ulža Bērziņa līdz šim nepublicēto lirodrāmatisko ciklu Daugavmala, kas veltīts Rīgas aizstāvēšanai pret Bermonta kaŗaspēku. Autoram, kam patiešām svaigs un oriģināls domāšanas veids, norāda izdarīt labojumus "vēsturiskās situācijas noskaidrošanai", jo "citādi izdevniecība ar šo ciklu nevar uzsākt darbu" (LuM 1.4). Ir arī tādi, kas šādu vai tādu iemeslu dēļ mēģina apiet gadsimtu mantojumam ar līkumu vai pat kratīties no tā vaļā pavisam. Imantā Auziņā šāda rīcība rada sašutumu: "... kādu gan šodienas patiesību mēs atradīsim, ignorēdami savas mātes un tēva, vecvectēvu, tālo paaudžu dzīvi un cīņas?" (K 7). Nepieciešamības dēļ nacionālās pašapziņas pieaugšanai jāizpaužas citādos veidos. Viens no tiem, šķiet, ir folkloras elementu iesaistījums daiļdarbos, kā arī pasaules atklāsmes meklēšana mūsu klasiķos. "Un nu mans tēvs ir Gadusimts, bet mana māte – Tautasdziesma", pirms vairākiem gadiem raksta Jānis Peters (Z 1970, 15). Šie motīvi cieši savijas ar aizrautīgu dzimtenes un tās dabas mīlestību.

Lai dotu zināmu pārskatu par 1972. g. dzejas darbiem, ielūkosimies atsevišķos krājumos, mēģinot uztaustīt to raksturigākos mezgla punktus.

Ar īsti savdabīgiem autoru rokrakstiem un māksliniecisku briedumu izceļas tikai trīs dzejoļu grāmatas: Elzas Stērstes Saules koks, Māŗa Čaklā Zāļu diena un Imanta Auziņa Nezūdošais.

Laiks pagriezies uz jaunu pavasari –

Vai tu šo burvestību saprast vari?

Kā jūras banga nāk tā, putas kuļot,

Un dzīvā balss skan nomodā un guļot.

Ka Elzas Stērstes "sirmais dzejas koks" patiešām sācis atkal skaisti kuplot – pēc daudzu gadu pārtraukuma – liecina Vitauta Ļūdēna rūpīgi sakārtotais (ciešā kontaktā ar autori) Saules koks, kur ietilpināti 49 līdz šim krājumos neuzņemti dzejoļi, kas radušies no 1943. līdz 1972. g., un apm. 150 dzejoļu no visiem dzejnieces agrākajiem krājumiem – Prelūdijas (1913), Eizebijs un Florestāns (1921), Zaļā gredzenā (1928), Mezglotie pavedieni (1934), Dzintara ceļš (1941) un Atstari (1967). Klasiski skaidrās, harmoniskās, stilistiski izsvērtās izslīpētās vārsmas atbalso Stērstes augsto literāro kultūru, viņas aizraušanos ar mūziku un mākslu, īpaši antīko un franču.

Stiprumu dzejniece rod mūsu tautas sērdieņu apdziedātajā saules kokā, Zemgales ozolos un senču riju sūrumā, un viņas karstākā vēlēšanās ir "lai nost no tautas neatskaldos". Tas izskan arī viņas testamentā jaunajiem latviešu dzejniekiem:

Jums šodien dziedu vēl es savas klusās dziesmas.

Ne mācīt gribu jūs, bet pati degt ar jums,

Tiem, kuri sadegt grib par taisnību kā liesmas,

Kas esat cilvēki, kam spārnots uzdevums.

"Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?"

Reiz Rainis teica tā, jau būdams gluži sirms.

Starp jaunekļiem viņš bij kā jauneklis pats pirmais,

Viņš ilgi cīnījās, bet mīlēja vispirms.

Nu sirma arī es, un eju soli lēnu,

Lai toties jūsējie jo cieši rakstā rit.

Pret sauli jauniem traukt. Tik kūtrais meklē ēnu.

Ar tautu sirdis jums lai vienus pukstus sit.

Kopš Pirmdienas (1965), Māris Čaklais ir devis ik divus gadus pa dzejoļu krājumam. Lai arī dzejnieks pats domā, ka vēl viņa "liktenis nav ienācies" un viņa stunda "vēl zarā briest", arī ar pērnā gada grāmatiņu Zāļu diena, kas aptveŗ vairāk nekā 50 dzejoļus un poēmas, Čaklais sevi pierāda kā īpatni rotaļīgu stilistu, pantformu variētāju, folkloras un mūsdienu dzīves elementu saliedētāju, virtuozu skaņu un vārdu sabalsotāju, saspēlētāju, piem.:

Patika dzīvot Margrietiņai,

Margrietai,

Grietai, dziedādama

atdeva viņa pa ziedlapiņai,

un, kad glabāja viņu, tad zārkā

bija vairs tikai

krunkaina, plūksnaina saulīte.

Komplicētais filozofiskais zemteksts, strauji plūstošās asociācijas, sarežģītā individuālitāte bieži veido kaut ko līdzīgu labirintiem. Ne bez iemesla Čaklo uzskata par vienu no "grūtākajiem" latviešu dzejniekiem. Citēsim dzejoli "Hanss Magnuss Encensbergers":

zemestrīce ir nobriedusi

        ēdiet bērniņi ābolišus

tā ir gadsimta pacietība

        nekautrējieties nekautrējieties

vēl klusē novērošanas stacijas

        ābolīšos ir vitamīni

klusē vēl visi seismogrāfi

        reizēm jau gadās pa tārpiņam

tikai suņu un dzejnieku nojausmās

        ja jūs neēdīsit tos laikā

dzīvo precīzais brīdinājums

        no āboliem izaugs sēnītes

Čaklā visādi universālā daiļrade, kur katrai domai un noskaņai mēģināts piešķirt atbilstošu ārējo izpausmi, vienlaikus ieaugusi ar visām saknēm dzimtenes dabā un vēsturē. Liela krājuma daļa veltīta pārdomām par dažādiem pagātnes notikumiem no vilkaču prāvas 1647. g., kad Rīgas tiesas priekšā jāstājas Vecmuižas dzirnavniekam Blendes Indriķim un viņa sievai, līdz Auseklim, no drēbniekzeļļiem 17. gs. līdz gleznotājam Irbītem. Savā sestajā krājumā Nezūdošais, kas iepriecina ar temas un formas viengabalainību un lakonismu, ar melodismu un interesantajām fonētiskām un leksiskām atkārtojumu variācijām, Auziņš, ar skumja optimisma piesātinātiem "smagiem mūža vārdiem", cenšas noskaidrot dzīves jēgas skaidrību. Nezūdošo viņš atklāj dzīves nebeidzamajā ritumā, paaudžu kontinuitātē – mīlā, bērna smaidā, savos vectēvos, kas "pašaustās pelēkās biksēs piecus tūkstošus gadus uz šodienu brien", aršanā un pļaušanā, teļu saņemšanā un ērzeļu rāmīšanā, savas dzimtenes druvās un mežos, jūŗas un upju krastos.

Es redzēju: meitene vaiņagu pin,

Vecs vīrs dārzā ābeli stāda.

Viņi kādu lielu noslēpumu zin,

Kuram ceļu rada un rāda.

Iešu, iešu – jau pošos,

Pie viņiem, ar viņiem došos!

Jo debesu spīdekļos, ļaudīs, ošos

Pulsē – nezūdošais!

Tautas dzīvības avotus viņš atrod arī sirmajā Jaunsudrabiņu Jānī un vecajā, mūžīgajā Rainī:

Pēc tūkstoš gadiem, kad mūsu vārdi

Starp Visuma putekļiem klaiņās,

Vēl daudzas paaudzes atgriezīsies

Pie vecā un mūžīgā Raiņa.

Pēc tūkstoš gadiem, kad būs jau samalti

Tavi un mani kauli, –

Būs Rainis,

Šis Rainis vecmodīgais –

Kā debess, kā jūra, kā saule...

No 5 autoriem, kam publicētas pirmās grāmatas, par spējīgākiem dzejas ceļa iesācējiem sevi pierādījuši Elza Sudmale, Egons Ozols un Ilga Bērza. Ilgai Rismanei un Vilmai Daunei debija, liekas, bijusi mazliet pāragra. Sudmale, kas līdz šim bija pazīstama kā krievu prozas tulkotāja (Ļevs Tolstojs, Gončarovs, Kuprins, Gorkijs u.c.), savai no 1966. līdz 1971. g. sacerētai brīvā panta kopai devusi nosaukumu Paļāvība, kas arī ir grāmatas galvenais motīvs. Viņas liriskā varone visbiežāk runā pirmajā personā par sevi. Dzejolī "Sūnu un paparžu pasakas" dzejniece saka:

Negaidi no manis

gudrus vārdus.

Es tev stāstīšu

sūnu un paparžu pasakas –

par paļāvību dzimtās zemes

labajam silam.

Par paļāvību bargajam

pērkona mākonim .

Par paļāvību lielas saules

mīlestībai.

Par paļāvību cilvēkam –

sūnu un paparžu valodas sapratējam.

Labā sila ugunssargam.

Vietām dzejnieces optimistiskā paļāvība tuvojas vientiesībai. Viņa paļaujas visam – dzimtās zemes skaistumam, īpaši mežam visos gada laikos, citiem cilvēkiem, "bula vasarā" viņa ar mieru noliekties "pie avotainas zemes" un dzert no neiepazīta cilvēka plaukstas "kā no avota Daugavas kraujā", kaut arī vēl nezina, kādā krāsā ir viņa acis. Viņa paļaujas visai zemei un nekādi viduslaiku un 20. gs. inkvizītori nespēj padarīt viņu aklu –

Neskaitāmas acis paļāvīgi raugās

gadsimtiem pāri.

Arī manas. Arī tavas.

Rīgas pedagoģiskā institūta absolventa, 43 g. večā Egona Ozola krājumā Man jāmaksā dzejiskas jaunatklāsmes trūkumam pievienojas didaktiskums un daudzi stilistiski, valodnieciski grumbuļi. Jāpievienojas G. Pļavkalnam, kuŗa uzskatā Ozols ir dzejnieks, bet "vēl joprojām rūgšanas stadijā". Lasot viņa labākās vārsmas, kuras var salīdzināt ar idilliskām lauku dzīves dekorācijām, uzmanību saista izteiksmīgie, bieži humoristiskie metaforiskie veidojumi, piem., "Brokastlaiks laikos":

Saule kā pankūka ar liepziedu medu

        Egļu galotnēs garo,

        Dzeltena migla, sagriezta šķēlēs,

        Karājas mitros zaros.

Olnīcai cauri slēgtā ierindā

        Vizinās kannas spožas,

        Debesīs gari spalvu mākoņi

        Stiepjas kā novilkti groži.

Izkaptīm sētmalē snaudienu traucē

        Saules zaķu spieti,

        Nebūtu slikti jaunajā sienā

        Pagulšņāt vēl mazliet.

Pulkstenis steidzas, sekundnieks rinķo

        Kā izsalcis ods apkārt vien.

        Pa pievērtiem drebošiem plakstiem

        Acīs nāk darba diena.

Ar liepziedu medu apziestas saules

        Brokastu galdā gaida,

        Kviešu karašas un speķa šķēle

        Smaržas raida.

Par ko tad dzejniekam jāmaksā? Atbildi dod ievadzejolis:

Zem tavām kājām

Tēvu tēvu kauli,

Šautenes un arkli rūs.

Dzimtenei un mātei

Vienmēr

Tu parādā būsi.

Šī doma par cilvēka personīgo atbildību savas tautas priekšā vijas cauri visam sējumam.

Ja tu esi balts
Un bērzi tevī šalc,

Atskaties!.

Baltie dzimtenes bērzi

Tev līdzi ies.

Ilga Bērza, kuras periodikā lasītie dzejoļi paspējuši sev iegūt daudz draugu ierindas lasītājos, vienmēr ar pietāti un dziļu mīlestību runā par savu vecmāmuļu, kas pirmā mācījusi dzejnieci "saskatīt un izprast skaistumu apkārtnes dabā un cilvēkos, visu to neskaitāmās tautas dziesmās izdziedot". Vecmāmuļas ietekme atbalsojas krājumā Upeņvējš, ko raksturo bieži romantizēta dzimtenes, īpaši dzimtās puses mīlestība, formas "vecmodīgums" (galvenokārt konvencionālas četrrindu kastītes ar pārrindu atskaņām) un folkloristiskums – tautas teiku un dziesmu motīvu, atziņu un izteiksmes līdzekļu izmantojums, dažkārt uz dzejnieces, individuālitātes rēķina. Tam pievienojas jūsmīgs prieks un optimisms.

Par varavīksnēm kā šosejām

Skrien tulpju rūķīši mājās

Sarkanās tulpju micītēs,

Ar tulpju vīzēm kājās...

Arī dzejnieces liriskā varone bieži līdzinās šādiem rūķīšiem tulpju micītēs. Ar mazām likstiņām nākas sastapties tikai ilgu un skumju piestrāvotajā intīmā lirikā. Visvairāk viņu skumdina aprēķina draudzība. Viņa nespēj sev piedot, ka atdevusi savu zemeņu pļavu mietpilsonības tarakānam, kas visu vērtē tikai rubļos.

Vēl man ir ogas no pēdējās vasaras,

Zemeņu pļava uzarta, apsēta.

Ražas devumu rubļos tu vērtēsi

Kameņu ligzdu un zemeņu kapsētā.

Kāpēc es, vientiese, pļavu tev atdevu?

Ar iejūtīgu attieksmi pret dabu, bieži personificējot tās tēlus, Bērza apvārsmo dažādas topografiskas vietas Vidzemē – dzimtās Gaujas līčus, Zvārtas iezi, Araišu baznīcas torni, Cēsis un Babītes ezeru:

Cits Indijas lotosam slavu dzied,

Cits laimi pīpenēs zīlē,

Es turos kā ezera skaistākais zieds

Ar saknēm Babītes dzīlē.

Sportiskās Ilgas Rismanes iecere ir tvert mirkļus, kuŗus negribas "tik viegli palaist garām". Lai, arī visumā viņas debijas grāmatiņa Ķimenes nemierā, ķimenes mierā ir simpatiska, daudzas vārsmas būtu labāk bijis palaist gaŗām, sevišķi vienveidīgi sakonstruētos "es esmu" pantus ("es esmu neaizaudzis ezers", "es esmu kuģis, kas nāk un aiziet", "esmu spīdošs asmens", "ar tevi esmu kā ledusskapī āķi aprijusi zivju fileja" etc., etc.) un katrā ziņā tos nedaudzos ar tukšgaitu pilnos "lielās, svētās tēmas" dzejoļus, kur liriskā varone noliec galvu pie mauzoleja "kā pie Ļeņina darba un gribas spēka", kur "ap Ļeņina laiku griežas zemeslode". Bet vairāk vai mazāk apslēptas dzejiskās potences viņas krājumā samanāmas. Gleznainākā, metaforām un personifikācijām bagātākā daļa stāsta par jūŗu un tās krastiem, kur "kārkli rāj savus pūpolus par šķielēšanu uz zeltgalvīšu dziesmām", par kalnu augstumiem (dzejniece ir alpiniste), kur līdzās sūnzaļai klintij viņa šuj sev no strauta tērpu "ar āboliņa lapu apmali un sniega rozi uz pleca", bet visbiežāk – par Latvijas mežiem, kur "zem melnām egļu skropstām acis aizver tumsa", kur "strazds ar spožu saules dvieli slauka acis pērkonam" kur

pie ķērpju bārdām odu mamma

bērni.em pumpuru līmes putru vāra

odu papus biezo sakņu paēnā

iereibis iznāk no kukaiņu bāra.

Paseklajās intimajās vārsmās dzejniece cenšas ieņemt to cietoksni, "ko par pretmīlestību sauc", bet nesekmīgi – pēc ilgas gaidīšanas un mīļa vārda nesagaidīšanas, viņai. "putekļo jūtu izdedži zem kājām". Rezultātā –

Vientulība ir mans gaiss,

mana gaisma, mana maize.

Pēc vairāku publicējumu parādīšanās periodikā 50. gadu beigās, Vilmas Daunes vārds līdz Gadsimtu modes klajā laišanai bija pavisam nozudis. Viņu var pieskaitīt pie dusmīgās cilts dzejdaŗiem, kuŗi ar lielu kaismi tiecas pēc personas iekšējās tīrības un gaišuma, pēc godīgā un humānā. Viņa mēģina atklāt "neparasto cilvēku", tādu, kūŗa devīze būtu "tikai ne rāpot!"

Dzīvē vajadzīgs

Tāds solists,

Kam, kā saka,

Meldinš savs.

1972. g, pamatoti dēvē par otru krājumu gadu – otras grāmatas iznāk veseliem 8 autoriem, bet kopumā tās nepārspēj debijas krājumus. Pie interesantākā snieguma šajā katēgorijā pieder Noras Kalnas Kliedziens, Janas Mores Sniegpulkstenīšu migla un Otomāra Rikmaņa Meklēju tevi. Rikmaņa jaunajā dzejoļu krājumā var atrast daudz jeseņinisku un ziemeļniecisku elementu. Apvārsmojot suni, viņš saka:

Mani svētki – vīna glāzes apost,

Tavi svētki – stabus apostīt!

Visvairāk ierosmes viņam dod dažādi ikdienišķi priekšmeti, caur kuŗiem viņš pauž savas noskaņas un pārdomas – vecs leļļu lācēns, tūrista ceļa soma, vecs nazis, pirts, dzelkšņains kaktuss, Main-Rida kauboji , albūma smagnējās lapas ar autora klases biedriem –

Bet to divdesmit astoņas sejas

Tikai attēlā saskatīt var.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Klases zēnu un meiteņu lokā

Te tu stāvi ar vijoli draugs,

Bet ar granātu atvēztā rokā

Tevi apraka putenis auksts.

Janai Morei bagātība ir savas gaitas iet"

Un klausīties pa ceļam,

Ko putni koku lapotnēs dzied.

Stāstīt draugiem, kur vakaru vadījām,

Kādas ieskaites šonedēļ gaida,

Ka meitiņa pa dārzu jau skrien,

Bet puisītis vēl tikai smaida.

(Sniegpulkstenišu migla 83.lp.)

41 g, vecā Jāzepa Osmaņa krājumā Piesnidzis zars vislabāk padevušās humoristiskās vārsmas, kā ari Polijas cikls "Ceļš kā piemineklis", kur cauri vijas ari kāds subjektīvs moments – autora tēvs gājis bojā Stuthofas koncentrācijas nometnē pie Dancigas. Tomēr labākas sekmes līdz šim Osmanis pierādījis kā atdzejotājs no krievu (Ļermontovs, Cukovskis) un īpaši polu valodas (Staff, Tuwim, Psyboš, Dobrowolski, Grochowiak). Par ieguldījumu poļu literātūras tulkošanā 1970. g. viņam piešķiŗ nopelniem bagātā poļu kultūras darbinieka nosaukumu.

Liepājnieks Olafs Gūtmanis Zilajā glūdā, kas iznāk 8 g. pēc viņa pirmā krājuma Stiprie mezgli, cenšas ietvert klasiskā pantmērā un ar "teicieniem sīviem" dzimtās Kursas ziemeļnieciskās dabas vīzijas un zvejnieku ("Bārtas dižvīru") raksturus, kā arī Ziemeļsibirijas iespaidus, kur viņš pavadījis bērnību un agro jaunību. Lai arī skūpstījis "tuviešu meiteni, slaidu kā sabuli un brūnu kā ciedru rakstu", viņš atklāj, ka tomēr neesot gribējis aiziet ceļos, "kas mani kopš bērnības sauc", un nožēlo, ka ļāvis "pavārdam uz Kursas krasta dzist".

Un es būtu laimīgs,

Ja atmiņās nedegtu

Ziemeļu debesīs kāvi,

Ja es nebūtu plandošām

                ugunīm tur

Savu jaunību ļāvis.

Gūtmaņa viengadnieka, Rīgas milicijas darbinieka Pēteŗa Jurciņa Klātbūtne arī cieš no daudzām bālām rindām, formas trūkumiem un poētiskiem štampiem, kā arī radoši nepārkausētiem profesionāliem vērojumiem, kas parasti paliek fakta konstatēšanas līmenī. Tur ir dzejoļi par blēžiem, dienaszagļiem un saules meitām, laupītājiem un slepkavām, par līķiem, kam dunča dūriens vēderā vai "aukla iegriezusies atdzisušā miesā". Daži Jurciņa darbi kļuvuši īsti populāri tautā, piem., "Godības Latgalē", "Cepļa saiešanā" un īpaši "Melnais Antons":

Viņš ir nelūgts un lūgts,

Saucis līgavām: rūgts!

Pratis dziedāt un ellē triekt velnu.

Gājis maisus nest,

Talkās kūtsmēslus vest,

Antons bijis ar palamu Melnais.

Atmiņā paliek arī pārdomu vārsma par dzīves nebeidzamo ritumu "Pie melnās svītras":

Cilvēks aiziet līdz melnajai svītrai

paklūp vai noliek savu nastu cienīgi.

Cilvēks noiet līdz melnajai svītrai

greizi un nepiedienīgi.

Cilvēks aiznes līdz melnajai svītrai

savu cietsirdību un savu žēlumu.

Cilvēks aiznes līdz melnajai svītrai

savu zemiskumu un savu cēlumu.

Dažs aiz sevis atstājis nebeigtu darbu grēdas.

vai apsētas zemes prieku.

Cits taustās pa tukšām kabatām

un gribētu atstāt kādu nieku.

Mēs ejam blakus aiz zārkiem un raudam –

viens aiz žēluma, otrs dēļ naudas –

un nesam kapos visus pa vienu taku,

un guldām zemē ar sēju pret sauli –

                                                blakus.

Pirmajā krājumā Pazemes ūdeņi (1969) valcēnieša Artura Gobas radīšanas impulsus satrauc baltgvardu virsnieks, kas "lēni pacēla mauzeri savu un, savilcis grumbas ap kreiso aci, izšāva aptveri tukšu, tēmēdams tieši sirdī". Otra krājuma Pietura kvalitāte ir mazliet uzlabojusies, bet, pārfrazējot pašu autoru, labāk būtu bijis glabāt savas sirds bēdas un priekus "ruļļos tītus; neviena neapsmietus, neviena neizlasītus" – ar nedaudziem izņēmumiem. Daži labi domu uzzibsnījumi atrodami pravietiskajā dzejolī "Pēdējais Vidzemes ērglis", piem.:

Tā nebūt nav romantika –

palikt pēdējam no savas cilts.

Tas nozīmē:

Priekšā nebūtība,

Bezgalīgs tukšums,

Bet aiz muguras –

Laika straumes aizskalots tilts.

Amizants ir dzejolis "Vienas asinis", kur Goba cenšas "sataustīt sava laikmeta artēriju", uzrokot kādu latvieti ASV armijas rindās Vietnamā. Lai arī šis vīrs, kas lepojas ar "zaļo bereti", gluži pieradis pie "Songmi pelniem, pie sirmgalvju lāstiem; pie bērnu asarām", dzejnieks tomēr ierosina, ka abiem tautas brāļiem vajadzētu vienu zvērestu zvērēt "pie sarkano strēlnieku piemiņas",

Bet viņa rokās automāts. Nepacietībā

Tēmeklis meklē manu sirdi...

73 g. vecais vēstures skolmeistars Eižens Vēveris savā dzejisko mēģinājumu krājumā Cilvēks aiziet pēc saules līdz apnikumam atkārtojas gan intonātīvi, gan izteiksmes līdzekļu ziņā, gan tematiski – par vācu koncentrācijās nometnēm, Vietnamu, Hirošimu, solidāritāti, sarkanajiem strēlniekiem, Padomjzemi un biedru Ļeņinu. Glīti ievākotas 3,88 izdevniecības iespiedloksnes ar 33.000 eks. lielu metienu, bet krājumu pašu nevar sajust. Autors ir LPSR Valsts prēmijas laureāts literātūrā, kas apstiprina šīs prēmijas neliterāro nozīmi.

Arī pārējās pērngad publicētās dzejoļu grāmatās mākslinieciskie uzdevumi ir pārāk pieticīgi, vai arī tos vispār grūti pamanīt. Pieminamas arī dzejoļu grāmatas: Ziedoņa Purva Ja tu uzticētos un bij. Liepājas "Sarkanā metalurga" brigadieŗa Jāņa Silazara gandrīz neuztveŗamās Mūža mozaīkas. Četrdesmitgadnieku paaudzes pārstāvis Valdis Rūja, kas sāk publicēties jau 1945. g. (pirmais lirikas kopojums Lāstekas krīt, 1955), dzejoļu un bālāžu krājumā Vecie puikas visvairāk apvārsmo dažādus notikumus latviešu tautas tuvākā vai tālākā pagātnē, galvenokārt savā dzimtajā Rūjienas pusē, laiku pa laikam noziedojot meslus "lielajai, svētajai tēmai", ("Klusi Iljičs pār slieksni ienāks", "Viņš ir katrā mūsu domas starā" etc). Svaigumu krājumā ienes īpatnējais saturā bagātais bērnības atmiņu cikls "Čiriklora", ko caurstrāvo čigāniski motīvi.

        MARCINKĒVIČA KĀZAS

Prece gan ir branga lieta.

Kā lai čigāns tiek pie vietas?

Kam man vajag daudz tās štātes?

Apprecēju brūtes māti...

Trīsreiz vecāka gan bija,

Toties pilna klēts un rija.

Trešais vīrs, kas sen jau zārkā,

Atstājis man tūka svārkus.

Miežus dīdzējām uz lāvas,

Duci jēru kāzām kāvām.

Medu ķepējām no podiem,

Tītarcepešus vien kodām.

Šampanieti griestos spēra,

Spaiņiem stipru džindžu dzērām

Tad ta varens bija blīkšķis!

Dancī izmežģīju īkšķi.

Pa to jūkli – kur gan sieva?

Laikam aizbēga pie dieva.

Bija drusciņ tā kā ķerta,

Tā kā Minna, tā kā Berta.

Divas nebij, bija viena.

Grāvī gulēdams trīs dienas

(Ek, tās lustes galvu jauc!),

Piemirsās kā viņu sauc...

Humoristisku vārsmu cienītājiem pa prātam būs Jāņa Sirmbārža ceturtā dzejoļu grāmata Kaleidoskops, kur sakopoti no 1969. līdz 1971. g. sacerēti darbi. Lijas Brīdakas devīze "visbēdīgāk, ja dzejai bērna prāts" atbalsojas viņas krājumā Uzticības vārdi, kur pārsvarā bezemocionāla, beztēlaina, bieži pārsadomāta prāta dzeja. Pamatsaturs? – Sievietes misija pasaulē un savstarpējo attiecību patiesuma nepieciešamība. Jātic priekam, otra smaidam, mīlai, draugiem.

Es ar tevi katrā solī kļūmā,

es ar tevi cigaretes dūmā.

es ar tevi domās dalīšos.

Uzticība palīdzēs grūtumu pārkalt kā dzelzi uz laktas un nevajadzēšot arī naktīs pamosties – "naktīs no planetas kontinentiem vajātas tautas pēc brīvības sauc". Pārpratumu novēršanai, dzejniece ātri nodeklamē, ka viņai pašai gluži omulīgi ap dūšu, jo virs galvas "Krimas aprīļa debess" un līdzās "mierīgai plaukstai zied gailenīte kā Latvijas zeme".

Pēc visiem ideoloģiskiem priekšrakstiem noformētas arī Arvīda Griguļa nedzejiski polītiskās Marginālijas angļu vārdnīcā Amerikas ceļojuma laikā (1971. g. pavasarī), kam noskaņu piedod pirmā Ņujorkas lidostā sastaptā cilvēka atainojums:

Pieskrien,

Nostājas blakus trapam,

Izstiepj žokli,

Sastingst.

Ja kāds paskatās,

Žoklis vēl vairāk stiepjas uz priekšu,

It kā gribētos visu pasauli aprīt.

Šis "pasaules aprijējs" nav neviens cits kā Ņujorkas policists plakanpēdis. Tam seko citi ceļojuma iespaidi: pēc divdesmitiem vakarā drīkstot braukt tikai noslēgtā mašīnā (šī likuma pārkāpēji saņem sodu!); trūcīgo amerikāņu brokastis esot "karstais suns"; studentiem pinkainas bārdas "kā Latvijas čigāniem" ("Un dīvainākais tas: / Mācās./ Ļoti nopietni mācās"); uz tiesu pils kāpnēm tie, kas nesen "slepkavoja Vjetnamas sievas un bērnus, aģitācijas un narkotisko vielu apmāti", rauj no krūtīm medaļas un sviež tās pūlī, jo "asins nasta kļuva par smagu"; hipiji papildinot noziedznieku kadrus, jo tas pa prātam valdošām aprindām ("Labāk lai iet bojā / Nekā pārvēršas par spēku / Kas var kļūt bīstams"); Ņujorkā vasarā cilvēki mirst uz ielām kā mušas ("Nav elpas, / Nava gaisa..."); Disnija valsts esot pilna prieku un asprātību, bet

Bez šaubām,

Lai visus brīnumus redzētu,

Kabatā jābūt sešiem dollāriem.

No agrāk izdotajiem krājumiem laistas klajā izlases Arvīdam Skalbem (Tēva dubļi sudraboti) un Pāvilam Vīlipam (Treju loku varavīksne). Abās grāmatās arī nedaudzi pirmpublicējumi.

Ar labu vārdu jāpiemin pag. g. februārī savas 80 gadu jubilejas priekšvakarā aizsaulē aizsauktā dzejniece, vēsturniece un tulkotāja Austra Dāle (Aša Ķēniņa dzīves biedre), kuŗas kontā četri romantiski lirikas krājumi – Ēnu rotaļas (1922), Dzīves dziesma (1935), Vēju vēstis (1942), Tālie ziedi, kam 1970. g. pievienojas izlase Sanoši strauti. Sekojošo piemiņas dzejoli savai laikabiedrei veltījusi Elza Stērste:

Bij dvēselē tev jāņunakts gaišais prieks,

Kad piedzimi tu balta it kā sniegs.

Bij tavām rokām sapņa lēmums klāt,

Kā gribētu ko snaudā ieaijāt.

Uz pasauli nu acis aizvērusi,

Tu balta baltā klusumā še dusi,

Bet ilgu mūžu spēj tik dzeja dot,

Ap tevi dzīvu gaismu mirdzinot. (K 3)

Post scriptum: Daži mūsu trimdas izdevumi, pievēršoties mūsdienu Latvijas dzejai un dzejniekiem, šad tad izrāda neizpratni, lai neteiktu vairāk, mētājoties ar dažnedažādiem nepamatotiem apgalvojumiem. Rodas aizdomas, ka dažkārt daiļdarbu apkommentētāji vāji iedziļinās tā dēvētā literārā materiālā. Lai ari Imants Ziedonis ir samērā veiksmīgs balansēšanā, sēdēšanā uz diviem krēsliem reizē (savas sirdsapziņas un partijas prasību), diezin vai būs taisnīgi viņu nosaukt par "speciālistu latviešu zemnieku sētu iznīcināšanas procesa apdziedāšanā", kā to piekasīgi didaktiskā tonī dara kāds rakstītājs laikrakstā Latvija (14.10). Ojārs Vācietis turpat ierindots to starpā, kas "dzīvo cepures kuldami" un "nekādas latviešu tautas ciešanas nesajūt". Un nopamatojums? – Tas, ka pirms pāris gadiem Vācietim "no lustīgas dzīvošanas Rīgas slimnīcā ārsti glāba dzīvību, izpumpējot krietnu galonu vodkas". Šādi "polemiski" traktējumi nepaceļas pāri Plotnieka pretenciozajiem "bēguļiem un tekuļiem" vai Bērsona "krodziniekiem". Šajā sakarībā citēsim rakstnieka un kritiķa Gunara Irbes domas:

Vienosimies par to, ka (dzeja Latvijā) top, cīnoties ar tematiskiem un formāliem ierobežojumiem, ka tai jālaužas cauri rietumos neparastiem šķēršļiem, bet neteiksim, ka tādas tur nav vai ka tā rakstīta vienīgi, lai balstītu okupācijas varu. Tādā perspektīvā vien visu skatot, viegli būs saskatīt arī Rūdolfu Blaumani kā "okupācijas varas atbalstītāju", jo galu galā viņš taču visu mūžu pavadīja cara apspiestā Latvijā! (Latvija Amerikā 4.10).

 

PROZA

Arī stāstu un gaŗās prozas darbu birums ir liels, bet ar spilgtiem daiļrades uzliesmojumiem pērnais gads mūs nav lutinājis. Nav, piem., tādu darbu kā Valentīna Katājeva autobiografiskās skices Razbitaja žizņ iļi volšebnij rog Oberona (Izpostītā dzīve jeb Oberona burvju rags, Novij mir 7-8), nesen no KP izslēgtā Bulata Okudžavas gaŗais stāsts Mersi iļi pohoždeņija Šipova (Merci jeb Šipova dēkas, Družba narodov), kirgizu Čingiza Aitmatova un Kaltaja Muhamedšanova kopīgi sacerētā luga Uzkāpšana Fudžijamā, ko Maskavā salīdzinot ar Solženicina Vienu dienu Ivana Deņisoviča dzīvē, Aleksandra Beka romāns Novoje naznačenije (Jauns norādījums), kas gan cirkulē samizdatā. Grūti atrast tādu gaŗo stāstu vai romānu, kas liecinātu par latviešu prozas māksliniecisko izaugsmi, nacionālo tradiciju veiksmīgu pielietojumu; pasaules literātūras pieredzes radošu apgūšanu. Pārāk daudzi prozisti vēl vienmēr nespēj aizmest malup ždanoviskās socreālisma dūņas un siekstas. Tāpat kā iepriekšējos gados – ar nedaudziem izņēmumiem oriģinālepiku raksturo konservātīvisms, iesīkstējušo kanonu inerce, akadēmiskais, reālisms, didaktisms, satura inertums (dažkārt pat primitīvisms), gausums modernāku formas paņēmienu apgūšanā, pelēcība un nepievilcīga tematika vājā mākslinieciskā izpildījumā – dominē aizvadītā kaŗa tema un samērā sīkas ģimenes un sadzīves problēmas, kas bikluma un piesardzības dēļ risinātas gandrīz pilnīgā izolētībā no sociālās vides. Vairums darbu kā izlasīti, tā arī aizmirsušies, un "vēlāk tad veltīgi ir medīt pa atmiņu kambariem gan pašu autoru, gan tā radīto stāstu varoņus un notikumus" (LuM 20.5). Ar šiem vārdiem Dagnija Zigmonte vēršas galvenokārt pret jaunajiem autoriem, bet tos vēl lielākā mērā var attiecināt uz vecāko paaudžu prozistiem, jo "jaunie" vismaz vairāk vai mazāk sekmīgi meklē jaunas iespējas psīcholoģiskās analīzes padziļināšanā, iekšējā monologa tēlojumu formu apvienošanā ar daudzplānu episko vēstījumu. Redzamākie latviešu prozisti diezgan viegli iedalās paaudzēs: piecdesmitgadniekos ar Evaldu Vilku, Miervaldi Birzi, Ilzi Indrāni, Visvaldi Lāmu-Eglonu, Egonu Līvu, Jezupu Laganovski, Jāni Kalninu, Laimoni Puru: četrdesmitgadniekos ar Regīnu Ezeru, Zigurdu Skujiņu, Dagniju Zigmonti, Vladimiru Kaijaku, Hariju Gāliņu; trīsdesmitgadniekos ar Albertu Belu, Aivaru Kalvi, Andri Jakubānu, Egīlu Lukjanski, Ritu Luginsku; divdesmitgadniekos ar Andri Kolbergu, Jāni Mauliņu, Aldu Darbiņu uc. Attieksmē pret vecāko paaudžu pārstāvjiem zīmīgi ir Laimoņa Pura vārdi:

Mēs esam pārāk agri noguruši. Mūsu labākie gadi pagājuši sarežģītā laikā – karš, pēckarš, bezkonfliktu teorija. Rakstniekam ārkārtīgi grūti jau pašam atrast sevi, bet, ja nevietā "piepalīdz", tad cilvēks beigu beigās nogurst (LuM 3.6).

JG lappusēs jau aplūkotas lielās prozas trīs izcilākās virsotnes – 1971. g. periodikā publicētie romāni – Alberta Bela Būris (JG 92:6-12), Ilzes Indrānes Ūdensnesējs (JG 93:49-51) un Visvalža Lāma Jokdaris un lelle (JG 92:20-22). 1972. g. šie darbi iznāk grāmatās. No apm. 25 pērngada pirmpublicējumiem grāmatās un žurnālos spilgtākos un iezīmīgākos darbus devuši Skaidrīte Kaldupe, Aivars Kalve, Regīna Ezera, Marģers Zariņš un Herberts Dorbe. Jau Piejūras dārzi (1968) un Griezes bērns (1970) pieteica Kaldupi kā apdāvinātu literāru pasaku autori.

Vēl veiksmīgāk viņa sintezē pasakas un teiksmas žanrus savā pēdējā krājumā Pūķagalva. Lai arī Kaldupe atrodas krietnu distanci no Kārļa Skalbes vai Jāņa Veseļa, nevar nepievienoties Selgai Palu, kuŗas ieskatā motīvu noskaņu un tēlu ziņā katrs labsirdīgā Pūķagalvas stāstījums ir kā "jauns malks no svaiga, spirdzinoša avota" (JGr 3).

Viens no savdabīgākajiem kompozīcijas un jūtoņas ziņā ir pazīstamā stāstu rakstnieka, Valsts Mākslas akadēmiju beigušā Aivara Kalves pirmais mēģinājums romāna žanrā Vēja kaņepes (K 5-6), kur izmantoti tādi izteiksmes līdzekli kā iekšējie monologi, tālas asociācijas, atmiņas, sapņi, intuitīvas nojautas. Saraustītiem, it kā nervozā steigā un izmisumā veidotiem teikumiem autors sniedz spraigu daudzplākšņu vēstījumu (gan trešajā, gan pirmajā personā) par Uldi Mārsnēnu, kuŗš pārdzīvo ļoti mokošu un sarežģītu vērtību pārvērtēšanu procesu. Pēc septiņiem gadiem aktieŗa darbā, viņš vairs nespēj noturēt "trompeti uz lūpas", nespēj sviest apkārt kažoku pēc vajadzības. Viņš apjēdz, ka visus šos gadus paļāvies citu gribai, "turējies pie svešiem segliem" un griezis pedāļus tukšgaitā tikai tādēļ, lai iegūtu "labas lomas, labu dzīvokli, labu algu, labu sievu, labu mīļāko".

Gadi nokūleņojuši pa trepēm. Un timpānu ritmiskie piesitieni, un timpānu trakošana! ... Septiņi timpānu pavadījumā noplinkšķināti gadi! ... Vai tie tik viegli palaidīs? Krietni agrāk vajadzēja atjēgties ... Kā es spēju pielaikot septiņus gadus, kā tos uzstīvēju? Un timpānu piesitieni! Un ripošana pa kāpnēm! Un septiņi pielaikoti gadi! Pielaikošanās, kūleņošana un ilga sevis meklēšana! Cik ilgi atļauts meklēt pašam sevi, spēlēt paslēpes līdz sirmiem matiem? (K 6:36).

Pret sabiedrību sadumpojies un no tās galīgi atsvešinājies, iekšēju konfliktu situācijā un psīchiskas depresijas notumsā tagadnes notikumi vijas ar nesenās pagātnes un jau patālās bērnības atmiņām no kaŗa beigu posma un pēckaŗa gadiem kad sviedros izmircis vīru bars pie Ventspils bailēs "ķēra pēdējo laivu", kad, sarkanarmiešiem ienākot, "kāda jaunkundze virtuvē pie plīts zieda seju ar pelniem, bužināja matus, lai izskatītos briesmīga kā ragana", bet "saimniece steigšus slēpa pulksteņus un gredzenus", kad kādas pusmūža sievas asinīm notrieptā roka žņaudza kādu, kad Ulža tēvs tiek degradēts no profesora par elektriķi. Romāns beidzas nīkulības un dzīves bezjēdzības noskaņā – Uldis vēl joprojām "sējas kā vēja kaņepe". Labi parādīti koloriti tēli un spraigās drāmatisma piesātinātas situācijas atrodamas ari Kalves zinātniski fantastiskajā stāstā "Pārbaude" (Liesma 2) un īsstāstā "Sals iestājas svētdienā" (LuM 2.12). Abus darbus raksturo formas un satura cieša organiska vienība un izsmalcināti izteiksmes līdzekļi. Ezeras Aka (pirmpubl. Z 1971, 21-24; 1972, 1-7) ir smeldziski liriskā noskaņā veidots, psīcholoģiski iecerēts mīlestības romāns, kur atgūt pirmtiesības "cilvēku savstarpējo attieksmju krāšņumam" mēģina divi aizlauzti raksturi – 40 g. vecais Rīgas chirurgs Rūdolfs Sniedze ("pavecs slīpēts ciniķis"), kas kādas paviršas mīlas dēkas dēļ (kas vēlāk atmiņā saplūst ar daudzām citām) šķīries no sievas, un altruistiskā lauku skolotāja Laura Dātava, kuŗas vīrs Ričs jau piecus gadus cietumā, jo dzērumā medībās nejauši nogalinājis cilvēku. Bet izrādās, ka ir jau par vēlu tiekties pēc laimes, kuŗas dzīvē bijis tik maz. Neraugoties uz to, ka Lauras daļa ir kaušanās ar mūžīgo naudas badu, jo ar pamatskolas skolotājas nelielo aldziņu bērnus grūti audzināt, neraugoties uz to, ka viņai lemts "redzēt tikai darbu un bērnus, dobes un kastrolus (...) staigāt ar vienu kleitiņu gadiem ilgi un bezpalīdzīgi noskatīties, kā aiziet dzīve", līdzcietības dēļ viņa nespēj atstāt dzērāju vīru. "Kāpēc mēs visi esam nelaimīgi? ... Kāpēc?" ar izmisumu un apsūdzību Laura izsaucas grāmatas beigās. Autores iestīgotais motīvs par šodienas nelaimju cēloņiem "šķiru pretrunu un kara pagātnē" propagandistiski sabiezināts un tādēļ nepārliecinošs. Regīnai Ezerai-Kindzulei 1972. g. piešķiŗ LPSR Valsts prēmiju "par pēdējo gadu prozas darbiem".

Kamēr Ezera liek ieskanēties pāris nevisai pievilcīgiem kolchoza dzīves akordiem, romānā Duets par ārējiem apstākļiem un laiku, kuŗā darbība notiek, nav dota gandrīz nekāda nojausma. Tā autors Jānis Rasa (Vitants Gulbis) ar kinematografisku sasprindzinātību mēģina parādīt, kā kādreiz agrā jaunībā modinātā jūtu tērcīte pēc daudziem gadiem (palu un bērzu sulu laikā) iestrāvojas divos "prolēta aristokrātijas" pārstāvjos: kāda patāla kolchoza galvenajā agronomē Alisē Kadiķē un Rīgas architektā Bērzkalnu Edī, kuŗa sieva viņu pamet, kļūst grūta, tiek padzīta un, mēģinādama izsaukt abortu (ar smagas tintnīcas palīdzību!), nomirst. Lai ari paštaisnajam Edim pēc tumšā perioda ("cilvēki riebīgi, draudzība riebīga, darbs, dzīve, viss... arī visskaidrākā mīlestība – tikai dubļi, vairāk nekas!" atkal rodas "ticība dzīvei, pašpaļāvība, darbošanās prieks", bet Alisei pa to laiku skaistas un neprātīgas mīlestības dēļ krūtis "sākušas briest, kļuvušas stipri vien apaļīgākas un, iespējams, arī skaistākas", intriģējoši neskaidrās beigas (kad bija uzkritis pirmais sniegs) liek domāt, ka abi mīlnieki tomēr vēl nogaidīs, jo kaut kādā ziņā vīlušies viens otrā, nav vienmēr bijuši patiesīgumā kaili, baidās vēlreiz kļūdīties. Romāna stilistiskai paņēmiens ir "duets" – "viņas" un "viņa" pašanalitisks, lirisks dialogs "es" pozicijā, stāstītājam pastāvīgi mainoties. Samērā droši dienas gaismā izcelti sensuālisma instinkti, bioloģiski dzenuļi.

Mākslinieciski krietni neveiksmīgāks ir Dagnijas Zigmontes sadzīves romāns Zilo rūķu gals (K 8-10), kur skolmeistariskā intonācijā attēlots viens no uzmācīgajiem mīlas trīsstūŗiem cilvēku attieksmēs. Ārējo apstākļu fons: Pārdaugavas priekšpilsētas apbružāto namu un nameļu iemītnieku diezgan drūma privātā mikrovide, ko raksturo rutīna, sīkumainība, šaurība, pašlabums, pastāvīgi strīdi un pārpratumi, buržujiski mietpilsoniska pieticība un omulība, samierināšanās ar Ersatz idejām un domām. Dainas Avotiņas "liriskā stāsta" Zuze (K 1-2) darbība noris Latvijā pirms kaŗa, kaŗa un pirmajos pēckaŗa gados. Sīkstā lauku sieva Zuze ("jaunībā paklupusi, kārodama saimnieces godu, un piedevām izbijusi uradņika mīļākā") sākumā ir "polītiski neapzinīga", bet pēc 40 g. sasniegšanas sāk vēlēties, "lai visā pasaulē valdītu padomju vara, darba cilvēku vara". Mākslinieciskāks kaŗa gadu skatījums atrodams Dianas Varslavānes gaŗajā stāstā Cilvēks spēlējas ar lāčiem (K 11-12) un Egīla Lukjanska stāstā Dzīve vēlreiz (K 10-11). Cecīlija Dinere sacerējusi nelielu, sižetiski ļodzīgu romānu Meiteņu divkauja – par izlaiduma klases meitenēm un topošo mākslinieku Kristenu. Monotonie, vāji zīmētie tēli tiek mākslinieciski neiedarbīgi bīdīti no vienas drāmatiskas situācijas otrā. Izlutinātā, ietiepīgā un garīgi kūtrā Jolanta "duelējas" ar vitālo sportisti Mildu Kristena dēļ. Vienaldzīgs pret abām sāncensēm, viņš acumirklīgi iemīlas klusajā, gudrajā Zandā. Klajā laiž arī Dineres 8 stāstus krājumā Spoguļi – no tiem "Pirmā loma" un "Rīgas Kukažiņa" kompozīcijas un stilistiskā ziņā ir daudz pārāki par nupat minēto "jaunatnes romānu".

Pastāvīgi pieprasītajai sāpīgajai "mūsdienu lauku dzīves kardinālo problēmu izpētei" daļēji veltīta viena no četrām 1972. g. "pirmajām grāmatām" agronomijas fakultātes absolventes Ainas Ozoliņas gaŗais stāsts Pārmijas (titullapā gan rāda 1971. gadu), kā uzbūves pamatā likta dienasgrāmatas forma. Jaunā, nepakļāvīgā, paštaisnā kolchoza ekonomiste Daiga atrodas konfliktā ar visu stāsta personāžu – viņa ir vienīgā, kas mēģina kaut ko darīt, lai novērstu daudzos kolchoza trūkumus. Visā šajā juceklī nelaimīgajai Daigai "viens vienīgs salms", kam pieķerties, ir mīlestība pret veterinārārstu Arvi, bet arī ģimenes dzīvē viņa neatrod laimi, galvenokārt dažādu ārēju apstākļu dēļ (šauras dzīvojamās telpas, materiāls trūkums u.c.). Bet kā daiļdarbs Ozoliņas stāsts nav nopietni vērtējams, drīzāk kā amatierisks dokumentāls apraksts, ko raksturo kompozicionāla nevarība un literāru tēlu trūkums. Vēl lielāka neveiksme kā rakstniekam jāpiedzīvo Jānim Plotniekam ar savu gaŗo stāstu Rotaļa. Pat B. Tabūnam Cīņas slejās (17.2) jāatzīst, ka šajā melodrāmatiskajā farsā "esam liecinieki nevis apstākļiem kā mākslinieciskai kvalitātei, bet gan mehaniskam dažādu situāciju un ainu juklim". Vesela plejada banāli stereotipisku tēlu slīd pa šo šablonisko sagadīšanās un nejaušību jukli – tarzāniski viļlāciskais, ar vingru sportā izkoptu augumu apveltītais cēlsirdīgais mīlētājs Linards, kas savā īsajā mūžā jau paspējis būt par fotokorespondentu, lidotāju izmēģinātāju, skursteņslauķi, šoferi, ugunsdzēsēju, jachtas kapteini un mākslinieku; frivolās vīru mednieces "kopmītnes raganiņas" Žozefīne un Evelīna; panākumiem bagāts zinātnieks, kas kā tēvs ir bezjūtīgs un vienaldzīgs.

Savdabīgi ir daži vēsturiskās tematikas darbi. Svaigi toņi pavīd Marģera Zariņa ironiskajā groteskā Autīnas novada princis Hamlets. Tā ir vienas vasaras chronika divos plānos – mūsdienās un krustnešu laikos 12. gs: Ar vēstures faktiem autors rotaļājas bezbēdīgi, bez nopietnības pret dokumentālo patiesību. Karogā (nr. 3-6) publicē šī paša autora asprātīgo Optimistisko dzīves enciklopēdiju, kas pieder memuāru literātūrai (skat. pārpubl. Tiltā). Biografiskā romāna žanrā jāpiemin literātūrzinātnieces Saulcerītes Vieses romāns pēc Raiņa dzīves motīviem – Pasaules dziesma. Pērn publicēta tā 3. daļa Aicinājums (K 9), kas atspoguļo Raiņa ģimnāzijas gadu pārdzīvojumus. Herberta Dorbes (dz. 1894) literāro atmiņu cikla grāmatām Dienas baltas, nebaltas (1961), Viņu gaidīja dzīve (1966), Bērnība, es tevi sveicinu (1968) un Vaicāju jaunībai (1970) aizvadītajā gadā pievienojas romāns Tikai labu, kur attēloti jauni lauku skolotāji pirms I pasaules kaŗa. Tāpat kā iepriekšējos darbos, saistīgais un bagātīgais sava novada vēstures un biografiskais materiāls bieži neiekļaujas vēstījumā. Patlaban Dorbe raksta vēsturiski biografisku romānu par savu iemīļoto novadnieku Ernestu Dinsberģi. Neraugoties uz trūkumiem literāro tēlu izveidē, ar "reveransu" jāatzīmē divi vēsturiskās daiļliterātūras darbi, kuŗos, šaubu nav, sev īpaši labus draugus atrastu arī trimdas jaunieši. Vilis Zemgars – literāta gaitas viņš iesācis 30. gadu sākumā, bet drīz vien pārtraucis, lai kļūtu par medicīnas vēsturnieku (paleopatologu) – Skarbajās dienās attēlo velgu, dluku, gundu u.c. mednieku cilšu dzīvi neolīta ērā (4000-2000 g. pirms Kristus), "kad zeme bija tikko modusies no ledainā stinguma". Ar lielu rūpību izraudzīts vēsturiskais pamats Alberta Gulbja gaŗajā stāstā Noslēpumainās bultas, kuŗa darbība risinās 16. gs. Kurzemē, galvenokārt Jaunpils muižā pie barona Reķa un Piltenē pie Dānijas karaļa brāļa Magnusa.

Jāpiemetina, ka šis nav pirmais Gulbja daiļdarbs ar vēsturisku ievirzi. Ar tikpat kāpinātu interesi var lasīt Meiteni ar akmens cirvi (1967) par baltu pirmo saskari ar somugriem ap 2000 g. pirms mūsu ēras; Pirms tūkstoš gadiem (1968), kuŗa darbība notiek l0. gs. kūru zemē, un Pičs aizbēg pasaulē (1970), kas risinās 17. gs. Kurzemes hercogistē.

Mākslinieciski nespilgtu autobiografisku romānu par februāŗa revolūcijas un pilsoņkaŗa laiku publicē savā laikā represētais Eduards Salenieks ar nosaukumu Neskrej ugunī! Šim pašam žanram pieder pērngad mirušā Vizbuļa Bērces nenobeigtais, diletantiski nevarīgais romāns Dzīves labākā daļa.

Jānis Niedre turpina pelnīt sev honorārus ar "Stučkas triloģiju" (par ko viņam piešķiŗ 1972. g. LPSR Valsts prēmiju) – iznāk tās pēdējā daļa ar daiļrunīgu nosaukumu Es biju, esmu, būšu drīz, kur cita starpā atklāti daži maz pazīstami epizodi, piem., par K. Soma brošūru LKP agrārpolitika un programmas agrārpolitikas jautājumi (1931) – šeit Stučka pataisīts par ļeņinisko principu sagrozītāju, kautskiānieti, trockistu, bogdanovieti u.tmļ. Tā nu iznāk, ka "katrs ar savu laimi dzimst" – Stučka mirst pirms lielās likvidēšanas. Sarkanajā simtā Arturs Heniņš stāda sev par mērķi literāri fiksēt nelegālās "Spartaka" tipografijas darbību un Cīņas rakstītājus, iespiedējus un izplatītājus 20. gados Latvijā, bet viņa vienmuļās standartfrāzes iedarbojas notrulinoši jau pēc pirmajām nodaļām. Daugavpils 1. vidusskolas bij. skolotāja Emma Andersone sarakstījusi "jaunatnes romānu" Reālisti. Šajās "senu skolas zvanu atbalsīs" autore ar enerģisku amatierismu nopūlas atainot reālskolas audzēkņus Latvijā pēc 1934. g. – kā 1. ģimnazijas komjaunieši pavisam atklāti devušies kaŗa gājienā pret "valdošo ideoloģiju", kā Rainis ar Aspaziju apmeklējuši šos "cīnītājus" 1920. gadā, kaut arī tad vēl tāda ģimnāzija nemaz neeksistēja utt., u.tml. Par savām varoņgaitām Rīgā 30. gados, pilsoņkaŗa laikā Spānijā, II pasaules kaŗā un pēckaŗa laikā vēstī Žanis Grīva grāmatā Atspulgi atmiņu spoguļos. Vienlaikus iznāk viņa Kopotu rakstu 3. sēj, ar kaŗa romāna Dzīvības ceļš (1952-53) ideoloģiski uzlaboto variantu.

Gaŗās prozas jomā vēl laisti klajā vairāki atkārtoti publicējumi. Vispirms jāmin Jāņa Kalniņa veiksmīgi uzrakstītā biografiskā romāna Andrejs Pumpurs 2.izdevums. Autoram jānovēl sekmes plašāka biografiska darba rakstīšanā par Rūdolfu Blaumani (skat, skici "Aiz miglas kūko dzegūze" K 1). Atzīmējot Laimoņa Pura (L. Strazdiņa) 50 g. jubileju, viņam piešķiŗ goda rakstu un izdod izlasi Gaismēnas. Tajā ietilpst romāns Gaismas staru lokā (1966) un Ēna ceļa garumā (1967), trīs 60. gadu pirmajā pusē sacerēti stāsti, uz Pumpura tautas eposa motīviem bāzētā leļļu luga Lāčplēsis (ko savā laikā asī kritizē par ideoloģiskiem trūkumiem) un vairāki literātūrkritiski sacerējumi. Serijā "Stāsti par vēsturi" iznāk viņa romāns Degošais pilskalns par Zemgali 13. gs. Viduvējās prozistes Veltas Spāres izlasē (arī sakarā ar viņas 50. gadadienu) Cīrulēns sniegputenī ievietots stāstu krājums Zilā roze (1960) un kaŗa romāns Tirleānas meitenes (1968).

Stipri pelēcīgs ir īsās prozas devums. Piektā gadskārtējā krājumā Stāsti ievietoti 17 autoru darbi. Šo grāmatu un arī Antona Stankēviča jauno prozas krājumu Laimes jumti atsevišķā rakstā novērtēs mūsu recenzents H. Lejiņš. Kamēr Laimes jumtos autors samērā vienpusīgi un ar maz iepriecinošiem rezultātiem apstrādā nogurdinošo modeli "cilvēks Lielajā Tēvijas karā", viņa žurnālistiski pasausais stāsts Līdz trešajam zvanam (kas arī izdots atsevišķā grāmatā) veltīts teātŗa tematikai – teātŗa skolas dzīvei, izrāžu gatavošanai, aktieŗu attieksmēm pret lomām, saviem kollēgām etc. Darbība noris 50. gados. Autors, kas pats mācījies vienā no pirmajām pēckaŗa gadu latviešu teātŗa studijām, izmantojis autobiografisku un dokumentālu materiālu, minot arī konkrētas personas (Amtmani-Briedīti, Smilģi, Jurovski). Stila, tematikas un problemātikas ziņā Stankēviča darbi, šķiet, gāju uz leju kopš gaŗā stāsta Baltais jātnieks (1970) Viena no labākajām pērngada īsstāstu grāmatām ir nesen mirušā Rīgas radio diktora un čellista Tāļa Vaidara (Tālivalda Sīļa, 1927-72) Ragu mūzika, kas ir talantīgā stāstnieka trešā. Visspēcīgākais stāsts ar tādu pašu nosaukumu jau pieminēts JG (nr. 85:19). Neraugoties uz daudzajiem stila grumbuļiem un sociālā pasūtinājuma epizodiem (kur tiesātas nacionālo partizānu – "necilvēcisko fašistisko meža kaķu" zvērības, bet slavināta "padomju iznīcinātāju patruļu" varonība un cēlsirdība), arī Harija Gāliņa noveļu ciklā Karūsām jāķer līdakas var atrast dažus tīri pieņemamus darbus, piem., "Balerīna", kur savdabīgi tēlota zagļu un spekulantu banda pēckaŗa laikā. Tās locekļi dodas uz Lietuvu pārdot sazagto, jo jādzīvo, un lai izdzīvotu, visi līdzekļi ir labi. Kaŗa un pēckaŗa periods rādīts ar piecpadsmitgadnieku Hažus un Leo acīm (viņi dzeŗ jēlspirtu, mīl četrdesmitgadīgas draiskules, spēlē futbolu ar galvaskausiem, kūpina machorku utt.). Osvalda Mauriņa debijas grāmatā Krustviļņi atrodam anekdotiskus stāstus un miniatūras, galvenokārt par cilvēkiem viņu brīvajā laikā – vakaros pēc darba, izbraukumos pie dabas krūts, svinot vārda, dzimšanas dienas un citādus svētkus, kartupeļu rakšanas talkā. Šo svētku noskaņu autors it kā pretstata pieticīgajām cechos, kabinetos un dzīvokļos pavadītajām dienām, ikdienišķajām rūpēm, kas "acīm atņem spožumu un domām – tālumu, un tad seko īgnums un sīkumaini strīdi, kas aizpilda vai pusi dzīves". Visi Mauriņa tēli vēlas "būt laimīgi", cenšas – parasti veltīgi – atrast skaisto dzīves reālitātē. Stāstā "Rīta rasā atstātās pēdas" Jana vismaz ārēji lūko "tēlot Turaidas Rozi", kaut arī "no bērna kājas citu neko nav redzējusi kā vien šo zaņķi". Miniatūrā "Zilie kalni" šī vēlme izteikta šādi: "No tevis es nevēlos daudz – tikai to, lai, mizojot kartupeļus vai mazgājot traukus, tu domātu par zilajiem kalniem". Vēl publicēts Vijas Upmales stāstu krājums Mans pasta balodis, kur atainota skolas dzīve, un 47 g. vecumā pērngad mirušās medmāsas Vijas Svikules (Žaņa Grīvas dzīves biedres) 17 didaktiski autobiografiski tēlojumi Piala, kas literātūras līmeni sasniedz tikai atsevišķos epizodos.