JG redakcijai:

TICĪGO DILEMMA: VAI NU SENLATVJU DIEVS VAI KRISTIEŠU JAHVE!

Ar izbrīnu redzu (JG154, 60. lp.), ka ne Ed. Silkalnam, ne Veltai Rūķei-Draviņai nav nekādas skaidrības, par ko abi raksta! E.S. nezina, ka grieķu Jaunajā Derībā, tulkojot pareizi, nav itin nekāda „Dieva”, bet gan ar artikulu un ar mazo sākumburtu rakstīts „tas dievs”, pie kam „tas dievs” zīmējas uz Vecās Derības Jāhu-Jahvi. To nav zinājusi V. Rūķe-Draviņa, − citādi viņa nebūtu palaidusi gaŗām šo bezjēdzību latviešu bībeles tulkojumā, kur senlatvju virsdievs Dievs tagad reprezentē senžīdu dievu bībeles Jāhu-Jahvi, kā to asprātīgi bija uzsvēris J. Turbads savā grāmatā Ķēves dēls Kurbads. (Skat. arī: The New Jerusalem Bible. Exod. 15:2. „Yah is my God... ‘Yahweh’ is his proper name”.). Ne viens, ne otrs nezina, ka „Kungs” latviešu bībeles tulkojumā ir viltojums − pareizā Jahve vietā. Abi nezina arī, ka ir milzīga starpība starp senlatviešu virsdievu Dievu un senžīdu dievu bībelē Jāhu-Jahvi, ko senie žīdi bija patapinājuši no kanāniešu pilsētas Eblas. (Skat. Baznīcas gadagrāmatā 1986. gadam; Senās Eblas izrakumi un Bībele). Tāpat arī ne Silkalns, ne Rūķe-Draviņa nezina Rīgas valodnieku nelietību, kas ir izmetuši no viņu sastādītās Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcas (Rīgā, 1981.) dainu virsdieva īpašvārdu Dievs un arī sugas vārdu dievturis. lai gan abus lieto Latvijas ticīgie un to bērni. Esmu jau arī aizrādījis Ed. Silkalnam Austrālijā personīgi, ka senlatvju virs-dievs Dievs nemaz nav bībeles dievs Jāhs-Jahve, bet šo ābeces patiesību iedzīt „letiņu” galvās ir gaužām grūti.

Gregors Smelters

 

 

MEZGLU CIRTĒJI UN MUDŽINĀTĀJI

Prof. Ezergaiļa (JG 153. nr.) rakstu gaidīja visi kritiskie JG lasītāji. Tagad, kad tas ir atnācis, jāpieņem, ka šis raksts pauž arī pārējo progresīvo tautiešu domas un nostāju Lešinska pārbēgšanas lietā. Šim rakstam bija jānāk, jo slīpētais „zemnieku ķērājs” no Rīgas bija kļuvis pārāk aktīvs un viņa atklājumi satrauca un apmulsināja Rīgas viesus un sadarboņus visā pasaulē.

Kā lai tagad pēc Lešinska atklājumiem izskaidro saimei nepatīkamo patiesību, ka godīgie klaidas tautieši nav vis veldzējušies pie dzidrajiem kultūras avotiem tēvu zemē, bet padzirdināti pie siles stingrā uzraudzībā?

Taču zināmās aprindās arī šādiem negadījumiem jau sen bija izstrādāta aizstāvēšanās taktika un atrasti pretlīdzekļi. Bez žēlastības jāatmasko „nodevējs” pats un galvenais − jāuzbrūk viņa piekritējiem un atbalstītājiem, pierādot viņu zemo morāles līmeni, muļķību un kaitīgās sabiedriskās tendences. Šie vainīgie ir meklējami vecajā trimdas paaudzē ar tiešo pieredzi krievu lietās, kam nav Sarkangalvītes ticības viltus vecmāmiņai. ...

„Piemērošanās” un „pārdzīvošanas” taktika spēj cilvēkus tā sagandēt, ka beigu produktam būs ļoti apšaubāma vērtība. Par to derētu padomāt mūsu „pārdzīvošanas” idejas sludinātājiem un vēlreiz pāršķirstīt mūsu nelaimīgās tautas maldu ceļu aprakstus. ...

Pazīstami krievu, poļu, čechu u.c. tautām piederoši intellektuāļi, augstu un atbildīgu amatu ieņēmēji savās zemēs, jau sen ir aprakstījuši un analizējuši norises un metodes padomju impērijā no iekšējās informācijas viedokļa. Viņu atklājumi parasti ir atbilduši patiesībai, kā to pierādījuši vēlākie notikumi.

Latviešiem no šīm aprindām līdz šim vienīgais pārbēdzējs ir Lešinskis.

Gods vai kauns mūsu tautai?

Profesors Ezergailis kādreiz rakstīja, ka sevišķi nožēlojami un nicināmi esot tieši tie cilvēki, kas izkļuvuši no Padomju Savienības, tagad nomelnojot savu dzimteni un tās iekārtu. ...

Savādi, kādēļ mēs uzklausām cita, pagājušā, laikmeta dzīvos lieciniekus, kas mums vēstī par likvidētas diktatūras briesmu darbiem un iekšējo iekārtu?

Dabiski, šāds uzskats atbilst autora pēdējam citātam, ka viņš, Lešinskis, kalpojis latviešu tautai labāk kā Kultūras sakaru komitejas priekšnieks, kad viņš fabricējis melus par emigrantiem nekā tagad, kad kā brīvs pilsonis mums stāsta taisnību.

Šī nelaimīgā taisnība un patiesība!

Šodien, par nožēlošanu, Lešinskis vairs nespēj nekā atspēkot, ne nomelnot, jo apklusis uz visiem laikiem. Par lielu prieku „ticīgajiem” un nožēlu „šaubīgajiem”.

Ir tiešām vajadzīga pārcilvēciska ticība idejai vai ierobežots prāts, lai ignorētu realitātes un patiesību. Brīvajā pasaulē tā ir paša izvēle, diktatūrās nepieciešamība vai ērtība.

V. Baks Vācijā

 

Ezergaiļa piebilde: Baks, liekas, kaut kur kļūdījies savos citātos un atmiņā. Neatceros teicis, „ka sevišķi nožēlojami un nicināmi esot tieši tie cilvēki, kas, izkļuvuši no Padomju Savienības, tagad nomelnojot savu dzimteni un tās iekārtu...” Tā būs kļūda. Iebildums varētu būt par mūsu radošo garu nomelnošanu. Gluži nesaprotu, kādēļ mūsu šīs puses krampjiem būtu tik briesmīgi jāuzbrūk Ziedonim, Peteram, kad ir daudz un dažādu čekistu un polītisko, kam uzknābt.

 

 

 

JG redakcijai:

Kas atbildīgs par valodas kļūdu Nikolaja Bulmaņa rakstā par Valda Kupra izstādi Rīgā?

N. Bulmanis raksta: „...tad ļoti nopietni un būtiski iebildumi man ir iepretī (kursīvējums mans, JG lasītāja) Valda Kupra atbildēm un jautājumiem par mākslas dzīvi Amerikā.”

Tālākā tekstā N.B. raksta: „Līdzīgi iebildumi man arī ir pret (kursīvējums mans, JG lasītāja) Kupra izstādi Rīgā.”

Tāpēc jautāju, kā ir pareizi jāsaka? „iebildumi pret vai iepretī.”

JG lasītāja

 

 

 

ATBILDE DAUDZIEM KRITIĶIEM

Ar šo rakstu vēlos nobeigt debates par nacionālisma nākotni. Daži mani kritiķi ir uzbrukuši ar ļaunumu sirdī, citi apbruņojušies ar loģiku. Neturu ļaunu prātu uz pirmajiem un veļos apsveikt otrus.

Līdz šim Jaunajā Gaitā publicēti trīs mani raksti: „Sociālisma nākotne” (JG, 128), „Prese un sabiedrības liktenis” (JG, 133) un „Nacionālisma nākotne” (JG, 145). Visi šie raksti ir vēstures pieredzes izvērtējumi un visos rit viens domas pavediens − ka mēs varam no vēstures mācīties derīgus padomus. Visu šo rakstu galvenā tema ir tautas jeb sabiedrības labklājība.

Savos vēstures izvērtējumos esmu nācis pie atzinuma, ka nacionālisms ir viena no tām ideoloģijām, kas posta tautu, kuŗa to atzīst un tai seko. Neviena tauta vai sabiedrība, praktizējot nacionālismu, nav piedzīvojusi ilgstošu labklājību, kas turpinātos gadsimtos. Vācija, Itālija, Spānija, Lietuva, Igaunija un daudzas citas lielas un mazas tautas ir šīs vēstures pieredzes atgādinātājas.

Neviens no maniem kritiķiem − ne tie ar ļaunumu sirdī, ne arī tie ar loģiku − nav spējuši šo vēstures pieredzi padarīt par neesošu. Daži no viņiem apgalvo, ka neesmu nacionālismu pareizi definējis. Tas darīts. Herders un citi nacionālisma ideologi māca, ka etniskas vērtības ir prīmāras. Kristus un Radītāja pravieši māca, ka prīmāras ir morālās vērtības. Kārlis Markss atzīst, ka cilvēces attīstībā ekonomijas (saimnieciskas) vērtības ir prīmāras. Daži mākslas cienītāji atzīst par prīmārām aistētiskās vērtības. Un ir vēl tādi, kas atzīst bumbiņspēles par prīmārām... Ar to līnijas ir skaidri vilktas.

Daži mani kritiķi lieto lamu vārdus, personīgus uzbrukumus un vulgāru valodu. Šāds stils tikai apstiprina manus novērojumus par tuvo radniecību nacionālisma un komunisma ideologu metodēs un izteiksmes līdzekļos. Personīgi uzbrukumi, dusmas un vulgārā valoda neatrisinās pašreizējo latviešu stāvokli.

Attiecībā uz tautas vai sabiedrības labklājību vēsture sniedz kā pozitīvus, tā negatīvus paraugus. Mēs, latvieši, varētu daudz mācīties no tautām, kam to pasaules skatījums ir nesis lielu svētību. Viens no maniem oponentiem apšauba pasaules skatījuma ietekmi tautas liktenī. Savās studijās esmu atradis, ka pasaules skatījums ir viens no svarīgākajiem, pat izšķīrējiem faktoriem tautas liktenī. To nomainot, nomainās arī visas tautas stāvoklis. Esmu nācis pie atziņas, ka visas angliski runājošās sabiedrības liktenis divus gadu simteņus ir veidojies ietekmēts no šīs ļaužu kopības pasaules skatījuma.

Ja man būtu dota iespēja, tad kādā no nākošajām vēstures analizēm labprāt vēlētos apskatīt liberālā pasaules viedokļa ietekmi, kā arī Kristus skatījuma ietekmi uz tautu likteņiem.

J. Purviņš Jurjāns