JG165 Rolands Lappuķe. Ievirzes trimdas kultūrā

Rolands Lappuķe

IEVIRZES TRIMDAS KULTŪRĀ

Referāts nolasīts 7. VLJK Kanadā, 1986. g. jūnijā; nedaudz pārstrādāts.

Ar šo referātu necentos iztirzāt katru atsevišķu jautājumu, pie kuŗa pieskāros. Gribēju gan ar personīgu pieeju apgaismot dažādus trimdas latviešu kultūras aspektus un attiecīgi izvirzīt dažus jautājumus.

Savā referātā 1981. gadā (5. VLJK) Straumēnos, Anglijā, (JG147,148) Juris Rozītis saredzēja starp citām divas funkcijas latviešu trimdas kultūrai, kas ir daļēji zaudējušas savu nozīmi:

1. no paša sākuma bija nepieciešams latviešu sabiedrībai pierādīt, ka tā bija garīgi dzīvot spējīga; to centās pierādīt sev un citiem;

2. pulcināt latviešus, tā palīdzot radīt sabiedrisku struktūru.

Jaunieši esot atsvabinājušies no abām, jo neesot vairs jāpierāda, ka ir dzīvot spējīgi. Tas esot jau darīts, arī pienākuma sajūta pret sabiedrību neesot vairs noteicējs elements. Līdz ar to pastāvot zināms intereses trūkums ar prasībām pēc augstas kvalitātes. Tādēļ esot laiks trimdas kultūrai ieiet jaunās sliedēs.

Ja var apgalvot, ka no jauniešu viedokļa latviešu kultūra liekas statiska, konservatīva, būtu tomēr aplami teikt, ka, tā sauktās, vecās paaudzes kulturālās rosmes nav veidojušās un nav pašas iegājušas jaunās sliedēs. Taču jāšaubās, ka šī kulturālā darbība ir līdzīga tai, kāda tā būtu bijusi, ja Latvija vēl būtu brīva. Drīzāk šis uzskats pamatojas uz faktu, ka trimdā dzimušā paaudze vadās pēc citām mērauklām, kas ne vienmēr saskan ar vecās paaudzes uzskatiem. Šo fainomenu literātūrā Margita Gūtmane ir nosaukusi par lūzumu, konstatējot, ka „pāreja no Soduma - Zariņa - Šķipsnas - Grīna - Irbes paaudzes uz mūsu paaudzi nav normāla, bet lūzums.”

Lai illustrētu to, kā veidojas plaisa starp divām sabiedrībām vai sabiedrības daļām, varam lietot franču struktūrālista Kloda Levi-Strausa (Claude Lévi-Strauss) metaforu.

Pieņemsim, ka sabiedrība ir salīdzināma ar vilcienu. Katrs šī vilciena pasažieris var skaidri redzēt visu, kas viņa vagonā notiek. Katra, pat maza kustība, ir ievērojams notikums. Tāpat, ja otrs vilciens brauc parallēli pirmajam tai pašā ātrumā, tai pašā virzienā, no viena vilciena otrā var saredzēt visas maiņas un kustības, kaut ar grūtībām. Toties, ja vilciens brauc citā ātrumā, citā virzienā vai pretējā virzienā, tad maiņas otrā vilcienā nav vairs saskatāmas. Ir pat grūti pazīt pašu vilcienu. Lai kāds varētu uztvert sabiedrības pārmaiņas pareizā perspektīvā, tam ir jābūt tās loceklim, tam ir jāpieder šai sabiedrībai, jāidentificējas ar tās mērauklām un vērtībām. Citādi visas pārmaiņas liekas svešas un pat kaitīgas.

Mūsu sabiedrības plaisas ir dažādi veidojušās: vienā zemē starp sabiedrības daļām vai starp paaudzēm, dažādās zemēs starp atsevišķām tautas daļām un jo sevišķi salīdzinājumā ar Latviju.

Starp Latvijā dzimušām trimdas paaudzēm un trimdā dzimušām būs kopējas:

1) latviskās dzīves normas, kas pārgājušas otrā paaudzē,

2) mītnes zemes normas, kas pārgājušas iebraucējos,

3) starptautiskas normas, ko reizēm neapdomāti sauc par universālām normām, kas itkā valdītu pāri kontinentiem.

Cik šo normu būs kopēju visām paaudzēm, tik šīm paaudzēm būs kopēji vagoni.

Starp tautas daļām, kas dzīvo ārpus Latvijas, ir dabīgi veidojušās atšķirības. Vaira Vīķe-Freiberga rakstā par kultūru un sabiedrību (JG155) min, ka „antropoloģiskā izpratnē varam par kultūru uzskatīt dzīves veidu, dzīves ziņu, paražas un gara mantas, kas ir izveidojušās kādas sabiedrības ilgstošā mijiedarbē ar zināmas ģeoklimatiskas vides spaidiem un iespējamībām...” Šī mijiedarbe ar mītnes zemi ietekmē visas trimdas izkaisītās daļas. Klimats, piemēram, neapšaubāmi savādāk ietekmē tautiešus Zviedrijā kā Austrālijā.

Tomēr starp trimdas dažādām daļām atsvešināšanos daļēji aptur fakts, ka apmēram 90% no latviešiem trimdā dzīvo anglosakšu dominētajās zemēs, kā arī tie pieder līdzīgām sabiedriskām šķirām kapitālistiskajās zemēs. Līdz ar to normas tik krasi neatšķirsies, un vilcieni brauks kaut cik parallēli. Toties trimdas vilcieni ir novirzījušies gluži citā virzienā no tiem, kas ir Latvijā.

Mītnes zemes un pasaules normas ārkārtīgi spēcīgi darbojas uz individu, sevišķi tad, kad tas atstāj ģimenes loku. Arvien svešāki tam sāk likties tādi vecāko paaudžu piedzīvojumi, kā dzimtenes atstāšana un ar to saistītā zaudējuma sajūta. Arvien svešāka kļūst Latvija. Rezultātā iznāk tādi jaunieši, kādus apraksta Aldis Putniņš grāmatā Latvians in Australia. Šie jaunieši pilnīgi identificējas ar savas zemes latviešu jauniešiem un vairāk vai mazāk ar citu trimdas zemju latviešu jauniešiem. Toties „latvietis šodienas Latvijā” ir sveša būtne, ar ko trimdas jaunatne nespēj identificēties.

Tātad iemesli, kādēļ jauniešus nepievelk latviešu kulturālie pasākumi, nebūt nav tikai tieksme pēc augstākas kvalitātes, bet arī nespēja identificēties ar šiem pasākumiem.

Rodas jautājums, kā saprast, kādēļ latviešu kultūra trimdā paliek pa lielākai daļai konservatīva? Ja skatāmies uz kultūras dzīvi pirmskaŗa gados Latvijā, tad redzam, ka tur netrūka pat dekadentu, kaut arī pastāvēja un vēl pastāv tabu priekšmeti. Šādai „sava ceļa gājējai” mākslai trimdas kultūrā ir bijis ļoti maz atbalsta vai ietekmes. Ir jāapsveŗ sabiedriskie, politiskie un saimnieciskie iemesli, kas varētu uz minēto jautājumu atbildēt.

Man jāpievienojas Jurim Rozītim, ka trimdā sabiedriskie darbinieki ir pārņēmuši vismaz daļēju noteikšanu kulturālo pasākumu veidošanā, jo latviešu trimdas kultūra palīdz uzturēt sabiedrības struktūru. Te jāpieskaras īsi pie sabiedrības jēdziena.

Sabiedrību varam definēt kā cilvēku kopu, kuŗas sadzīve notiek zināmas struktūras rāmjos. Lai šo struktūru uzturētu, ir vajadzīgi likumi.

Bet lai cik strukturēta ir sabiedrība, nav tādas sabiedrības, kuŗai nebūtu radošā gara, kas izpaužas mākslā, vai tā būtu primitīvā sabiedrība, kur māksla izpaužas praktisko priekšmetu rotājumos un folklorā, vai tā sauktā, attīstītā sabiedrība, kur ar mākslu nodarbojas īpaši, sabiedrības uzturēti individi. Radošais gars izpaužas nenovēršami. Franču modernais rakstnieks Žoržs Batajs teica apmēram tā: ja viņš nerakstītu, viņš kļūtu traks.

Kā to apraksta V. Vīķe-Freiberga Jaunajā Gaitā, attīstīto sabiedrību saimnieciskais stāvoklis ļauj mākslai attālināties no sabiedrības tik tālu, ka māksla pati sevi attaisno − „Māksla mākslas pēc” (L’art pour l’art). Šādā līmenī viņa definē kultūru sekojoši:

Kultūras jēdziens (..) attiecas uz kaut ko izkoptu, izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu. Te runājam par visu to labāko un izcilāko, ko cilvēka rokas, prāts un gars ir spējis radīt vēstures gaitā − par civilizāciju un tās augstākiem sasniegumiem. Šai nozīmē vārds „kultūra” nav vairs tikai aprakstītājs, bet arī izvērtētājs. Mūsu sabiedrībā mēs mēdzam šo jēdzienu attiecināt uz diezgan šauru ierobežotu, specifisku nodarbību sarakstu: literātūru, mūziku, vizuālām un skatuves mākslām respektīvi zināmām tradicijas sankcionētām dzīves formām. Šīs izredzētās nodarbības parasti nav visiem sabiedrības locekļiem pa spēkam, bet tikai izlasītiem speciālistiem. Šeit tātad runājam par izsmalcināto kultūru tās elitiskajā nozīmē...

Šādā procesā notiek arī attālināšanās. Izraisās pretruna: kamēr māksliniekus uztur sabiedrība, mākslinieki smagi konfrontē sabiedrības likumsakarību.

Parallēli attīstībai no primitīvās sabiedrības uz attīstīto, Juris Rozītis saskata attālināšanos no dabas, kuŗas ietvaros notiek alienācija caur normēto perfekciju, kas illustrē sabiedrisko spiedienu. Bet pēc viņa domām mākslai šeit piemīt cita loma: māksla ir īssavienojums alienācijas procesā. Tā teātrim vajadzētu palīdzēt atkal tuvināties dabai. Process šeit iet gluži pretējā virzienā nekā saukļa „Māksla mākslas pēc” gadījumā.

Lai gan mākslas panākumi nav viegli mērījami, sabiedrība tomēr tiecas pēc normām, pēc mērauklām, kā novērtēt. Mūsu latviešu sabiedrībai mērauklas būs stipri ietekmētas no angļu sakaru dominances. Tas nozīmē, starp citu, ka:

1) atbalstīt māksliniekus nav pats par sevi saprotams jēdziens, tiem pašiem jāizcīna un jāpierāda sava vērtība sabiedrībai;

2) daži pat apgalvo, ka visu informāciju un kultūru var iegūt no anglosakšu avotiem. (V. Vīķe-Freiberga citē kādu mācītāju ASV; līdzīgs ir daudzu krievu apgalvojums, ka uzskatot par savu misiju latviešu tautas izglītošanu);

3) sabiedrības pieprasījums ir pamats, kas nosaka mākslas nepieciešamību un vērtību. Problēma rodas, ja sabiedrība ir nabadzīga, bet vēl vairāk, ja pircējiem ir citas mērauklas un vērtības, nekā māksliniekiem. Ar attālināšanos no dabas māksla var nonākt konfliktā ar sabiedrības vēlmēm.

Šeit jāpiebilst, ka līdzīgs konflikts pastāv arī starp zinātni un sabiedrību. Cilvēku radošais gars izpaužas jo spilgti zinātnē. Bet, lai zinātne iegūtu nepieciešamo sabiedrības atbalstu, rodas vajadzības jautājums, proti: vai pētījumi drīkst būt „tīri” zinātniski, jeb vai tiem jābūt ar tūlītēju praktisku pielietojamību? Zinātnieki nevēlas nodot teikšanu par pētījumu atbalstīšanu vai neatbalstīšanu lajiem, bet no otras puses, sabiedrība vēlas paturēt noteikšanu par pētījumu rezultātiem.

Tātad saimnieciskais aspekts ir nozīmīgs kultūras attīstībai. Dabīgi, ka šaurākai sabiedrībai, kā latviešu sabiedrībai, piemīt konservatīvāka pieeja kultūras atbalstīšanā.

Blakus saimnieciskai, trimdas latviešu kultūru taču ietekmē arī cita nenoliedzama šīs sabiedrības īpašība, proti, polītiskais sastingums, uz ko sevišķi atsaucas Juris Rozītis.

Vispirms, vai šī ir īpata mūms, trimdas latviešiem, vai tā ir novērojama arī citās sabiedrībās? Liekas, ka tā nav neparasta parādība. Uz to norāda fakts, ka sociālistiskie veclatvieši nesatika ar jaunatbraucējiem latviešiem, kas ar bēgļu vilni iebrauca Amerikā un Austrālijā pēc Otra pasaules kaŗa.

Strukturētas sabiedrības uzturēšana ārpus savas dzimtenes prasa lielu enerģiju. Tādēļ ir saprotama tieksme uzturēt kultūru sastingušu tādā stāvoklī, kāda tā bija, kad dzimteni atstāja. Katrs jauninājums liekas riskants, jo sevišķi, ja pārmaiņas nāk ar pārmaiņām vērtību struktūrā. Jaunu vērtību kopojums, kāds ir ārpus Latvijas dzimušajām paaudzēm, var likties sabiedrībai draudošs.

Polītiskais sastingums parādās konfliktā starp polītiskām dogmām un jaunu vērtību meklētājiem. Kamēr dogmu licēji runā vienu valodu trimdā un citu valodu Latvijā, daži mākslinieki meklē un atrod kopēju valodu.

Vācijas situācijā ir parallēles ar mūsējo, jo tur vienā zemē valda divas atšķirīgas polītiskas sistēmas. Tas nozīmē, ka tikai polītisks spiediens veido atšķirības starp divām vienas tautas daļām. Ginters Grass deva interesantu savilkumu, kad viņu intervēja franču rakstnieks Mišels Turnjē (Michel Tournier) franču žurnālam L’Express (31.01.81).

Pēc Graša domām, vācu valodas semantika bija zaudējusi jebkādu nozīmību „iztukšojusies”), kad beidzās Otrs pasaules kaŗš, jo nacionālsociālisms bija sabojājis vācu valodu, to pārāk krasi izmantojot saviem mērķiem. Lai rastu jaunus pamatus, jaunu sākumu, dibinājās grupa „47”, kuŗā satikās rakstnieki no abām Vācijām. Viņi satikās Austrumberlīnē līdz pat 1978. gadam. (Grupa oficiāli izira 1967. gadā, bet satikšanās turpinājās.) Jāpiezīmē vēl, ka visi dalībnieki no Austrumvācijas ir tagad Rietumos.

Tomēr Grass atstāsta pārsteidzošu faktu:

... mēs ievērojām, ka šīs literārās pārdomas bija starp ļaudīm no nedalītas Vācijas. Par spīti visiem šķēršļiem literātūras attīstība no katras Vācijas saplūda kopā. Varēja būt aizkavēšanās laika ziņā, bet mums vienmēr bija kopējs kāds Bichners vai Kleists, un mēs nepieņēmām divas interpretācijas − vienu Austrumos, vienu Rietumos.

Tad Turnjē prasa, vai meklējumi gāja tajā pašā virzienā, uz ko Grass atbild: Ir starpības, bet galvenokārt formālas. Piemēram, Rietumvācijā Eiropas un Amerikas ietekmē attīstījās liriskā dzeja ļoti brīvā pantā, bet Austrumvācijā palika pie klasiskākām formām. Iemesls ir polītisks. Var labāk apslēpt kritiku formālā tērpā. Tomēr daži autori gājuši tagad tālāk un nolēmuši atklāti izteikties un neslēpt savas domas. Parabola kā literāra forma Austrumvācijā tagad pieder pagātnei.

Viņš tālāk min, ka avīžu valoda sniedz citu ainu. Viņš saka:

Austrumvācijā visas avīzes ir oficiālas, tur atradīsit tikai partijas žargonu, lietojot vācu valodu ar dubultģenitīvu. Tas ir tīrs tulkojums no krievu valodas. Rietumvācijā turpretim ir amerikānismi, kas ir jaunas formas rietumvācu valodā.

Viņš piezīmē, ka literāti nelieto šīs formas.

Domāju, ka Austrumvācijā dažās aprindās lieto labāku vācu valodu nekā Rietumvācijā. Tas ir veids, kā uzsvērt savu neatkarību, savu pretestību režīmam: gribas sevi aizsargāt caur lingvistisku konservatīvismu.

Der salīdzināt latviešu sabiedrību ar vācu: lai gan mūsu apstākļi atšķiras no vācu situācijas, tomēr attiecīgajos jautājumos parādās ievērojamas līdzības.

Galvenais šeit ir tas, ka vācu rakstnieki savos meklējumos uztur kopību ir valodā, ir domās par spīti saimnieciskam vai polītiskām spiedienam. Literāti uztur zināmu vācu kopību, cenšoties atrast cilvēcīgi būtiskāku plāksni uzspiestajos apstākļos. Sevišķi ievērojams ir tas, ka Austrumvācijā ir manāms literārās valodas konservatīvisms.

Tas liek atkal uzsvērt faktu, ka konservatīvisms nav tikai mūsu paaudžu plaisas izpausme. Tā izrādās ir normāla parādība politiski apspiestos apstākļos. Latviešu kultūrā konservatīvismam ir sava politiskā dimensija. Bet vai ir tā, kā to prasa K. Kangeris, recenzējot Putniņa grāmatu (JG154.), vai vecā paaudze atstāja ko citu nekā pretkomūnismu?

LITERĀTŪRA

Pēc Leona Rumaka datiem (Brīvība, Nr. 2, 1986.) par trimdas grāmatniecību, grāmatu izdošanas stāvoklis liekas nostabilizējies. Tomēr datos nav apsvērti ne pircēju skaits, ne metiens, ne izdevumu satura kvalitāte.

Rakstītais vārds, pats par sevi saprotams, ir cieši saistīts ar valodu. Valodas prasmes līmenis ir krities ne tikai jauniešos. Ja kāds ir nodarbojies ar rakstīšanu, tad zinās, cik smags ir šis jautājums, vai tas attiektos uz pašu rakstīšanu vai korrektūru, vai pat uz lasīšanu. Daiļliterātūra prasa visaugstāko valodas līmeni, un tāds ir retam.

Ne par velti 1984. gada Jaunsudrabiņa fonda prozas balvu dalīja starp divām no vienīgajām mūsu trimdas literātūrā ienākušām autorēm − pusmūžnieci Margitu Gūtmani un jaunās paaudzes Zintu Aistaru. Gūtmane ir jau izdevusi vairākus dzejoļu krājumus. Viņas pirmais prozas darbs ir meklējums par viņas identitāti. Zinta Aistara ir jau atzīta autore, kuŗas darbi seko ļoti klasiskiem paraugiem.

Ir vēl citi mēģinājumi, bet tomēr latviešu trimdas jaunās prozas pasaules apvārsnis nav plašs. Der piezīmēt, ka grāmatu skaits svešās valodās nav pieaudzis.

Pēc Juŗa Rozīša domām, jaunieši neuzdrošinājās nodoties prozai. Blakus valodas grūtībām vēl citi iemesli. Proza esot vairāk pakļauta normatīvās valodas prasībām nekā dzeja. Proza arī apraksta „daudzplākšņainu kopainu”. Trimdas rakstniekiem nākas grūti izlauzties no idealizētā, klišejiskā priekšstata pašiem par sevi, trūkstot „visu aptveroša dzīves skatījuma, kas apvieno mūsu sabiedriski latvisko pasauli, personīgos iekšējos pārdzīvojumus un ikdienas dzīvi mītnes zemes sabiedrībā”.

Var pieminēt, ka, ja dažādām paaudzēm ir dažādas dzīves mērauklas, jaunajai paaudzei nākas grūti ielauzties literārā žanrā, kas ir tik normēts kā proza. Vai šeit arī nebūtu lūzuma?

Dzejas nākotne liekas sološāka. Sevišķu vietu ieņem laikam Juris Kronbergs, kas ir guvis plašu ievērību savas mītnes zemes literārajā pasaulē kā latviešu un zviedru dzejnieks. Septiņdesmitajos gados notika dzejas uzplaukums sevišķi Ziemeļamerikas jaunajā paaudzē. Tas norādīja uz noteiktām spējām valodas lietošanā, tomēr ar dažādiem panākumiem. Savā ziņā Gintera Grasa vērojumi par rietumvācu valodas ietekmēšanu no Eiropas un Amerikas ir attiecināmi uz šīs paaudzes gaumi: valda brīvais pants, lai gan, piemēram, Mārtiņa Granta vēlākie meklējumi rāda atgriešanos pie saistītā panta. Pēdējos gados šajā paaudzē ir jūtams atslābums.

Piezīmējams, ka dzejiskās dotības ir maz ietekmējušas dziesmu tekstu rašanos. Izņēmumi būtu Pāvils Johansons un Juris Kronbergs ar „Dunduriem” un „Prusakiem”, kā arī Francis Svilāns ar „AMA” (Adelaides Muzikālais Ansambli).

Visumā satura ziņā jaunā paaudze (ar izņēmumiem) nav rakstījusi vairāk kontroversāli nekā iepriekšējās paaudzes. Lasot Austrālijā izdoto LJAA Žurnālu, kāds literāts ir noraudājies par valodas līmeni, bet sevišķi nožēlojis, kur palicis dumpinieku gars, kas parasti mītot jaunatnē. Ir tiesa, ka tas reti parādās šolaiku izdevumos. Pat jauniešu izdevumi vairs neizgaro protesta garu, kādu mēdza izgarot EI pirms 15 gadiem. Jautājums, vai cēlonis ir sabiedrisks spiediens, jauniešu kūtrums, vienkārši mūsu laikmeta parādība vai viss kopa?

Toties formā ir notikusi pārmaiņa, ko jau salīdzināju ar to, kas ir attīstījies Rietumvācijā.

TEĀTRIS

Saistot aktieŗus, techniķus, citus darbiniekus, pulcinot publiku, kā arī palīdzot attīstīt valodas prasmi, teātrim ir bijusi īpaša loma trimdas kultūras dzīvē. Par vispārējo darbību citur ir plaši aprakstīts, piemēram, Archīvā vai JG. Gribētos pievienot tikai pāris piezīmes par teātri pēdējā laikā, minot dažus vārdus.

Jānis Balodis Austrālijā ir režisors (ap 40 gadu vecs), kas diezgan, ja ne pavisam, ir atsvešinājies no latviešiem. Vienā lugā (Too Young for Ghosts) viņš tomēr lieto latviešu vielu, proti, apraksta latviešus atstājot Eiropu un iebraucot Austrālijā. Bet runa ir par austrālisku problēmu, t.i. par imigrantu jautājumu un kā austrālieši ir rīkojušies ar iebraucējiem dažādos laikmetos. No autora puses ir pašanalize, kas saistās ar viņa vecāku un to draugu piedzīvojumiem, bet izriet no austrāliskā viedokļa. Vērts piezīmēt, ka dažas austrāliešu sievietes novēroja lugā, cik stipras savā raksturā un pieejā latviešu sievietes jau bijušas pēckaŗa gados. No citas puses nereti latvieši izteica sašutumu par to, kā latvieši lugā aprakstīti. Nav jau ierasts latviešu sabiedrībā vai teātrī runāt par melno tirgu DP nometnēs vai rādīt seksuālas attiecības uz skatuves, kas savukārt neuztrauca Austrāliešus. Šo lugu uzveda Sidnejā latviešu režisors Egīls Ķipste, kas darbojās kā latviešu, tā cittautiešu teātŗos, un galveno lomu spēlēja Austrālijā atzīts aktieris, latvietis Ivars Kants. Pēdējais regulāri tēlo teātŗos vai filmās, latviešos reti uzstājoties.

Baņuta Rubesa ir darbojusies latviešu teātrī ar ansambli „Pēdējie Āksti”, ar lielu ansambli uzvedusi (un sarakstījusi) Varoņdarbus, un kā solouzvedumu sastādījusi un uzvedusi Pēdējie latvieši. Viņas profesionālā nodarbošanās ir teātris, gan savā laikā Anglijā, gan tagad Kanadā, sastādot un uzvedot lugas, piemēram, Pope Joan un This Is For You, Anna. Šīs lugas nodarbojas ar pasaules mēroga temu, kas Baņutai Rubesai ir tuvākā, proti ar sieviešu emancipāciju. Bet starptautiskā teātrī viņa ar kollektīvu „1982” iestudēja Aspazijas Sidraba šķidrautu Astridas Stānkes (Stahnke) angļu tulkojumā. Šeit viņa apvienoja savu latviešu teātŗa mīlestību ar modernā angļu teātŗa iespējām, panākot saistošu teātri un sasniedzot sveštautiešu publiku ar vērtīgu uzvedumu.

Baņuta Rubesa izteicās tā (6. VLJK Austrālijā): kad viņa raksta lugu latviešiem, tad vielai jāuzrunā latviešus. Viņa nevarot pilnīgi brīvi apskatīt tos pašus jautājumus, kādus viņa apskatītu citai publikai. Viņas saistības vai identificēšanās varbūt viņu ierobežo tematikas izvēlē. Tiesa, jākonstatē, ka viņa ir sniegusi cittautiešiem vielu no latviešu kultūras (ar lugās un disertācijā par Raini un nacionālismu). Toties viņa nav rakstījusi latviešu valodā par pasaules tematiku, piemēram, sieviešu emancipāciju. Vai viņa nav jutusies pietiekami brīva, lai rakstītu tādu lugu?

Savādāku gaitu iet Stokholmas režisori − Māra Rozīte un Juris Rozītis. Abi divi agrāk darbojās Adelaidē, kur divus gadus strādāja angļu valodā pašu dibinātā ansamblī. Tomēr abi aptvēra, ka viņu īstais darba lauks, viņu pasaule ir latviešu teātris. Tajā jutās iesaistīti un tur izvēlējās darboties.

Māras Rozītes tematika bieži skar latviešu kultūru un tās vēsturi. Viņas ievērojamākie darbi ir montāža par Raini un Aspaziju, un dramatisks darbs Pēdas par Baigo gadu, Lalitas Muižnieces atmiņu pārstrādājums. Šajos darbos Māra Rozīte mūs skaudri konfrontē ar mūsu dzīvo pagātni.

Juris Rozītis ir pienesis no pasaules kultūras latviešu kultūrai Beketa lugu Godo gaidot, savā un Juŗa Kronberga tulkojumā. Inscenējumā lietoja tā saucamo cirkus pieeju. Šādu pieeju Juris Rozītis bija agrāk lietojis uzvedumā Varbūtības, kas liecina, cik tuvs viņam ir Commedia dell’arte stils vai vispār teātris savā fiziskajā izpausmē. Ievērojams arī ir viņa Blaumaņa Raudupietes inscenējums − klasisks stāsts ar modernu inscenējumu. Juris Rozītis dzīvo sava laikmeta teātrim un latviešu kultūrai. Viņa teātris ir dzīvs, jo nepiesavinās citu paņēmienus, bet elpo to pašu radošo gaisu.

Līdz ar to pastāv iespēja, ka Jurim Rozītim, tā arī Mārai Rozītei radošais gars izpaudīsies citā valodā.

Tomēr no pasaules tematikas maz kas parādās trimdas jaunās paaudzes darbos, it kā to īsti vēl nevarētu. Pamatā viela nāk vai nu no klasiķiem, vai no pašanalizes. Tāds piemērs ir jaunā īsluga Satikšanās, ko uzveda 1986. gada maijā Austrālijā paša jaunā autora, Andra Klausa, režijā un kuŗā meklē tiltus starp trimdu un Latviju.

Vai latviešu trimdas teātrim vēl ir saredzami jauni virzieni?

Juŗa Rozīša inscenējumu gadījumā tekstam nav jābūt izrāžu mugurkaulam. Viņš cenšas radīt „mijiedarbību starp aktieŗiem un publiku” ar visiem līdzekļiem un sevišķi ar vizuālo. Ar to viņš pamato ideju, ka vajadzētu eksistēt patstāvīgam latviešu teātrim, kas varētu arī uzstāties latviešu valodā cittautu festivālos. Tās ir patiesībā vienīgās − teātŗa durvis, ko varētu vēl uz ārpasauli vērt latviešu valodā, kas vēl nebūtu vērtas.

Cita veida meklējumi virzās uz latviešu teātŗa dabiskāko bazi − Latviju. Piemērs tam ir Laimonis Siliņš ar Sanfrancisko Mazo teātri. Pārņemot Ģērbēja lomu lugā Karalis un viņa ģērbējs Rīgas Dailes teātrī, Laimonis Siliņš pārsteidza Rīgas teātriniekus, uzsveŗot īpašības, ko Rīgā nemēdz uzsvērt, proti homoseksuālitāti, bet viņš viņus arī tā iekārdināja. Ar viesošanos Rīgā Laimonis Siliņš paplašināja savu teātŗa pasauli.

Galu galā teātrī ir vērojami trīs dažādi novirzieni, kas raksturo jaunāko latviešu autoru nostāju pret latviešu kultūru:

1) daži darbojas tikai cittautu teātŗos, reizēm lietojot latviešu vielu vai pašiem piedaloties latviešu teātrī,

2) citi darbojas divās teātŗa pasaulēs, radot sev dažkārt identitātes problēmas, jo nav viegli pilnīgi iekļauties divās atšķirīgās kultūrās,

3) vēl citi piedalās tikai latviešu teātrī, uztveŗot un nododot latviešu kultūrai strāvas no pasaules teātŗa dzīves.

MŪZIKA

Ir mūzika, kas veic sabiedrisku lomu, un ir citi meklējumi. Nerunāšu par atsevišķiem solistiem, jo sabiedrības dinamiku labāk atspoguļo ansambļi.

Latviešu sabiedrībā koŗi izpilda sabiedrības balsta lomu, kas nozīmē, ka koŗu kvalitāte ne vienmēr apskaužama. Patstāvīgi jauniešu koŗi ir reti. Tāds ir Melburnā. Ziemeļamerikas kontinentā jaunatnes svētkos gan veidojas labas kvalitātes kopkoŗi. Ir arī dažādi estrādes ansambļi ar dažādu kvalitāti, piemēram Dzintars, Laikmets, Staburadzes. Šie ansambļi ir Čikāgas Piecīšu loģiskais turpinājums. Tie uztveŗ apkārtējās ietekmes un tās izmanto.

Ievērojamāka parādība ir ansambļi, kuŗi tiecas pēc kaut kā „cēlāka”.

Vispirms ir minami etnogrāfiskie ansambļi, tādi kā Teiksma, Mēmais, Stokholmas Vilcējs, Mālu ansamblis un mazliet atšķirīgie Ķelnes Prāģeri. Šie ansambļi ir daļa no folkloras kustības, kas ir jau izplatīta pa visu Eiropu, kā arī Latvijā.

Ziemeļamerikas „Kolibrī” iesākās kā izsmalcināti etnogrāfisks ansamblis. Jau desmit gadus tas mēģina savienot jaunas idejas un muzikālu izteiksmi ar veco mantojumu. Kolibri tagad izvirzījies par stipri instrumentālu ansambli un ir atradis patstāvīgu stilu.

Pārējie ansambļi koncentrējas uz dziedāšanu. Solaris, Auseklis, Vācijas kamerkoris Dūdas un Atbalss ir ansambļi, kuŗi smeļas no mūsu grūtākā koŗa repertuāra. Tālivaldis Ķeniņš nosauca Londonas ansambļa Atbalss sniegumu Minsteres Dziesmu dienās (1984.) par visinteresantāko. Ansambli vada anglis Leslijs Īsts, un tas droši seko Alberta Jēruma tekām. Šeit izriet interesanta sakarība.

Jānis Beloglāzovs Jaunajā Gaitā (JG155.) novērtēja 5. latviešu jaunatnes dziesmu svētkus Montreālā. Aprakstot orķestŗa koncertu, viņš uzsvēra augsto mūzicētāju līmeni, bet uzskatīja, ka modernākais darbs tomēr esot bijis Alberta Jēruma. Pēc T. Ķeniņa domām (Latvju Mūzika, 12.) Alberts Jērums bija pirmais modernais latviešu komponists. Bet jaunā paaudze nav vēl viņu panākusi un vēl atturīgi izturas pret modernāku mūziku. Beloglāzovs raksta:

Tagad zinām, ka jaunie komponisti var ar panākumiem rakstīt orķestrim un ka ir izpildītāji, kas gan ar gandarījumu ķertos pie šo darbu veikšanas. Cerēsim, ka šāds notikums atkārtosies. Vienīgā vēlēšanās šo rindu rakstītājam ir, kaut jaunie skaņraži mēģinātu iet arī radikālākos mūzikas ceļus. Orķestŗi un izpildītāji viņu nolūkam mums ir.

Šeit parādās divi fakti. Pirmais ir patīkams jaunums, ka ir pietiekami izpildītāju, kas pietiekami labi muzicē. To apstiprina Guntars Gedulis Laikā (14/09/83), atreferējot par mūzikas nometnē notikušo paneļdiskusiju: jaunāko mūziķu ir samērā daudz (dzimuši ap 40. gada beigām), bet vecāku visai maz”, tā uzsveŗot paaudžu maiņu. Otrs fakts ir tas, ka jaunā paaudze neuzdrošinās iet visai jaunus ceļus. Tai pašā rakstā Gedulis izteicas pret lētiem izlēcieniem kā, piemēram, „instrumentu dauzīšanu un sišanu nepiemērotos veidos. Jaunie meklējumi ir svarīgi, bet arī melodija ir nozīmīga, īpaši latviešiem, kam patīk melodija un pat sentimentālisms...”

Tālivaldis Ķeniņš atgādina (Latvju Mūzika 12.), ka latviešu komponēšana ir „allaž bijusi sprīdi iepakaļ”. Tātad jājautā:

− vai komponisti paši sevi cenzē,

− vai identificējas ar latviešu sentimentalitāti, bet raksta citādāk citā vidē,

− vai latvieši tiešām ir tik sentimentāli?

Mūzikas dzīve trimdā liekas samērā vitāla. To mazāk apdraud valodas prasmes zemais līmenis. Spējīgu komponistu un diriģentu ir daudz un tie labprāt iesaistās sabiedriskos pasākumos un latviešu mūzikas dzīvē. Mantojuma tālākdošanai ir mūzikas nometnes, jaunatnes dziesmu svētki, un plašs izpildītāju loks.

Tātad mūzikā šķērslis, ja tāds vispār ir, ir zināms konservatīvisms. Tas ir mazāk manāms rokmūzikā, kas visvairāk atšķiŗas no mūsu tradicionālā pūra. Nav šaubu, ka latviešu jaunatne sev ir izveidojusi laikmetīgu izteiksmes līdzekli. Kvalitāte ir dažāda, bet ietekme nenoliedzama. Trimdā rokmūzika ir izpriecas veids, bet Latvijā tā stipri ietekmē kultūru vispār.

Trimdā ir radusies jauna pieeja latviešu valodas saistīšanai ar mūziku. Visumā jauniešu muzikālie pasākumi bauda sabiedrības atbalstu, pat rokgrupas, kas liktos kontroversālas. Interesanti, ka mūzikā polītiskais spiediens nav tik noteicējs, kā citos kultūras laukos. Latvijas autoru mūziku vēl neatskaņo kopkoŗa koncertos, bet citādi liekas, ka tai šķēršļu trimdā vairs nebūtu. Tāpat izpildītāji var uzstāties Rīgā, nebaidoties no kontroversijām šeit. Par piemēru, pianists Arturs Ozoliņš ir uzstājies Rīgā un pēc tam Toronto Dziesmu svētkos.

DEJA

Ja runājam par deju latviešu sabiedrībā, tad tā ir tautas deja. Zigurds Miezītis (JG153.) saka:

Latvisko dejas izjūtu ir grūti dažos vārdos definēt − viņā jāieaug. Tajā ietilpst latviešu dejas temperamenta izpratne, stāja un pareiza tērpa valkāšana. Svarīgi ir ieturēt vienlīdzības un respekta izjūtu vienam dejotājam pret otru un attīstīt samērā atturīgu, plūstošu, bet ne pārmērīgi plastisku dejas stilu bez pārspīlējumiem un izlēcieniem.

Tas, pirmkārt, nozīmē, ka ir svarīgi uzturēt dejas kopas, lai ansambļi saliedētos. Pēc Baibas Šmitas-Kalējas datiem (JG152.) deju kopu skaits ārpus Latvijas ir audzis un nostabilizējies septiņdesmitajos gados ar apm. 65 kopām. Tās arī izpilda sabiedrisku funkciju, jo palīdz attīstīt latvisku identitāti un valodas prasmi. Baiba Šmita-Kalēja raksta:

Varētu pat uzskatīt, ka šī bārenīte [tautas dejas tiek salīdzinātas ar Barona biezajiem dainu sējumiem] nonākusi princeses lomā, jo tā saista daudz bērnu un jauniešu, kam varbūt nav nekādu citu saistību ar latviešu sabiedrību. Mācoties un dejojot tautas dejas, šiem jauniem latviešiem rodas ieskats mūsu senatnē, etnogrāfijā un folklorā. Piederība tautas deju kopai dod viņiem iespēju piedalīties latviešu sarīkojumos, reprezentēties latviešu vietējā sabiedrībā un piedalīties dziesmu svētkos kā aktīviem dalībniekiem.

Zigurda Miezīša teiktais, otrkārt, nozīmē, ka latviskā izpratne ir nepieciešama. Pašlaik veidojās jauns dejas stils, kas bazēts uz choreografētām dejām. Miezīša izpratnē „problēma rastos, ja būtu tikai ‘nelatviskas’ dejas, jo tad tautas māksla aizietu citā virzienā”. Mūsu laikā abi virzieni tiek attīstīti. Ansamblis Saules Josta ir paraugs abu kombinācijai. Choreografētās dejas arvien vairojas, un Ziemeļamerikā jau rīko sacensības tādām dejām. Minsteres Dziesmu dienās, toties, uzveda tautisku uzvedumu, uz ko publika varbūt nebija sagatavojusies. Tautas deju uzvedums etnogrāfiskā stilā nav tik skatuviski iespaidīgs: Saules Jostas izteikti skatuviskais sniegums šajā uzvedumā guva vislielākos skatītāju aplausus.

Tautas deju gadījumā ir radusies īpatnēja situācija, attiecībā uz Latviju. Latvijā folkloras ansambļi cenšas atgriezties pie etnogrāfiskām dejām, bet ‘oficiālais’ tautas deju stils ir krietni zaudējis savu latvisko raksturu. Pēc Zigurda Miezīša domām, „mums šeit ir lielāka iespēja paturēt un dejot vecās dejas, jo nav spiediena uz radošo un starptautisko”. Politiskais spiediens ir stiprāks Latvijā, tāpēc trimdā tautas deju kopšanai ir jo svarīga nozīme. Meklējumi tautas dejās virzās uz pašu kodolu, uz folkloras mantojumu, bet arī uz jaundejām, kā kuŗā zemē.

GLEZNIECĪBA

Mums ir vairāki talantīgi jauni mākslinieki, bet reti kāds no viņiem apzinīgi strādā latviskā stilā, latviešu publikai. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados pastāvēja kopas, kas meklēja latvisko un to arī reizēm propagandēja. Nekas tamlīdzīgs tagad vairs nav manāms.

Tomēr vērts minēt divus gadījumus. Pirmais ir Imants Tillers Austrālijā. Viņš ir atzīts par vienu no labākiem, ja ne pats labākais, Austrālijas jaunais gleznotājs. Viņa māksla ir austrāliska, bet viņš pielieto arī latviešu motīvus, piemēram, no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas. Viņa latviskā apziņa ir attīstījusies kopš viņš vairs neiet latviešu sabiedrībā. Otrs gadījums ir mākslinieki, kas meklē kontaktus ar Latviju. Tādi ir Valdis Kupris, kam tematika ir latviska, un fotogrāfs Ulvis Alberts. Abiem ir bijušas izstādes Rīgā.

Visumā par vizuālo mākslu var atkal teikt, ka tai ir sava sabiedriska loma. Jaunajā paaudzē tomēr latviskā ietekme grūti sajūtama.

NOBEIGUMS

Savelkot iepriekšējo kopā un vērojot kultūras dzīvi dinamikas dimensijas perspektīvā, centīšos to apskaidrot, pielietojot entropijas jēdzienu.

Entropija ir nekārtības funkcija. Ja slēgtai sistēmai nepieliek enerģiju, tad entropija resp. nekārtība sistēmā pieaug. Ja sistēmas vietā liekam latviešu sabiedrību un tās kultūras dzīvi, tad varam to apskatīt no šī viedokļa.

Tradicijas veidojas kā neizteiktiem likumiem līdzīgas sadzīves paražas. Tām ir apzināta vai neapzināta loma sabiedrības struktūras uzturēšanā. Bet pastāv jautājums, cik no šiem likumiem drīkst neievērot, pirms sairst struktūra? Zemē, kur tradicijas ir attīstījušās, tradiciju sairšanu tauta kā vienība var panest, jo tā var veidot citas tradicijas veco vietā. Daudzas tautas ir pārdzīvojušas kristiānizācijas pārmaiņas, kas pretojās agrākajiem ticējumiem. Latvieši trimdā dzīvo ārpus savas zemes, savas dabīgās vides. Līdz ar to, lai turpinātu pastāvēt kā vienība, lai uzturētu savu struktūru, lai pārdzīvotu no pašu iekšējā spēka, lai pasargātu savu īpatnējo raksturu, domājams, mūsu sabiedrībai jābūt radikālākai. Trimdas sabiedrībai ir vajadzīgs daudz vairāk enerģijas nekā tad, ja tā dzīvotu savā zemē. Ja no pašu iekšējā spēka nevaram iztikt, tad enerģija jāmeklē citos avotos ārpus sistēmas, sevi tādā veidā paverot svešām ietekmēm.

Šādu ietekmēšanu pašā individā ievēro Česlavs Milošs, kas savā autobiogrāfijā raksta (citēts no World Literature Today, 1978, Ivar Ivask, „The Endless Column...”):

Savā ziņā varu sevi uzskatīt par tipisku austrumeiropieti. Liekas pareizi teikt, ka viņa ‘diferentia specifica’ varētu reducēt uz formas trūkumu − ir iekšējo, ir ārējo. Viņa labās kvalitātes, proti: intelektuāla kāre, degsme sarunās, ironijas izjūta, sajūtu svaigums, telpiskā (vai ģeogrāfiskā) fantāzija ir atvasinātas no pamatvājības, proti: viņš allaž paliek pusaudzis, ko saviļņo strauji iekšējā chaosa izplūdumi. Formu panāk stabilās sabiedrībās. Manis paša gadījums ir pietiekams, lai pārbaudītu, cik piepūles tas prasa, lai uzsūktu pretrunīgu tradiciju, normu un iespaidu pārslogojumu un to visu savilkt kopā kaut kādā kārtībā. Lietas, kas mūsu apkārtnē bērnībā neprasa nekāda attaisnojuma, ir pašas par sevi saprotamas. Ja tomēr tās nerimstoši kustas kā kaleidoskopā, grozot vienmēr pozīciju, ar maz enerģijas nepietiek, lai paliktu ar abām kājām uz zemes.

Ar maz enerģijas arī nepietiek trimdas sabiedrībā: kuŗos avotos enerģiju smēla un vēl smels, tāda būs trimdas kultūras nākotne, trimdas sabiedrībai pretojoties pret nekārtības pieaugšanu.

Pašas trimdas enerģijas avoti.

Noteikti visbīstamākais moments ir mūsu sabiedrības skaitliskais sarukums: dabīgais pieaugums (vai tā trūkums) drīz sasniegs dzīvotspējas robežu. Tomēr varam ievērot, ka notiek zināma dabiska atlase, proti: pie sabiedrības turas motīvētie, pārliecinātie cilvēki, vienaldzīgie atpaliek. No šo cilvēku bērniem veidojas otra paaudze, kas drīzāk paliek pie latvietības nekā tie, kuŗu vecāki ir vairāk asimilējušies vietējā sabiedrībā. Tas nozīmē, ka tie jaunieši, kas paliek pie latviešu sabiedrības, ir varbūt mazāk latviski, jo uzauguši ārpus Latvijas, bet toties koncentrētāk ideālistiski noskaņoti nekā tās paaudzes, kas dzima Latvijā.

Demogrāfiskais spiediens reizēm spiež vervēt darbiniekus vai talantus, kas vāji pazīst latviešu valodu un kultūru. Tam ir divējādas sekas: tas palīdz paplašināt mūsu loku, bet arī mazina mūsu latviskuma „caurmēru”.

Otrs bīstams moments ir jau minētais sastingums. Šī ir parādība, kas manuprāt nav tikai latviešiem tipiska, bet ir apstākļu izraisīta: trimdas latvieši ir atrauti no savas dabiskās vides. Līdz ar to rodas apstāklis, ka tradicijas vai normas, kas kādreiz likās nepieciešamas, tiek uzturētas, jo baidāmies, kas notiktu, ja tās pārmainītu. Kulturālu dinamiku smeļam no pagātnes mantojuma, no tradiciju pūra. Bet šeit prasības ir vienīgi pēc tā, lai viss būtu tāds, kā jau agrāk bijis. Uz jautājumu, cik var grozīt tradicijas, pirms sabiedrības struktūra izirst, akūti izaicina meklējumi, kas sniedzas dziļāk mantojumā, meklējot „etnografiski pareizo”, pašu kodolu, attīrītu no svešiem iespaidiem. Tā ir vēlēšanās atrast visbūtiskāko mūsu pašu pūrā, mūsu pašu dabā.

Meklēt mūsos pašos enerģiju nozīmē arī mantojumu pārnest, nodot to cits citam, jaunām paaudzēm. Mūsu kulturālo pasākumu un izdevumu skaits nav daudz sarucis, latviskās izglītošanas iespējas vēl vairojas un attīstās, bet varbūt tomēr kaut kā pietrūkst.

Mūziķu audzināšanā nav manāms tik krass lūzums, kāds ir literātūrā. Tomēr, Guntars Gedulis izteica jauniešu vēlēšanos vairāk iepazīties ar agrāko paaudžu muzikālo mantojumu. Šādu vajadzību labi apraksta Lilija Zobena Latvju Mūzikā, (12.), kad viņa stāsta par Albertu Jērumu.

Reiz viņa gājusi uz Džona Keidža koncertu, kur pārsteigta satikusi Albertu Jērumu. Taču Keidžs gāja neceļus latviešu sabiedrības acīs, tā viņa domāja. Bet Jērums bija ziņkārīgs un ar plašu vērienu. Lilija Zobena saka, ka ar Jērumu pazuda vesela pasaules izpratne, vesela pasaule, kas nav pieejama grāmatās. Cik ir tādu Jērumu, kas vēl spēj savienot neatkarības laika piedzīvojumus un mantojumu ar modernajiem pētījumiem? Jo plašāka ir plaisa starp veco un jauno paaudzi, jo grūtāk ir atrast cilvēkus, kas spēj uzcelt tiltus starp paaudzēm.

Te būtu runa par krusttēviem. Tāda tradicija literātūrā ir sen. Vai lūzums mūsu literātūrā būtu daļēji izskaidrojams ar to, ka mūsu jaunajiem rakstniekiem tādu krusttēvu nav? Pirmajos trimdas gados jaunai un vecai paaudzei vēl bija kopēja valoda, vēsture, piedzīvojumi. Tad vēl izauga literāti un mūziķi, kam saknes bija Latvijā. Laikam ejot uz priekšu, starpība starp veco un jauno paaudzi kļuva arvien lielāka un pietrūka tiltu cēlāju.

Enerģijas avoti ārpus trimdas sabiedrības loka

Cenšoties iepazīstināt citu kultūru pārstāvjus ar mūsu kultūru, mēs saduŗāmies ar dažādiem šķēršļiem. No vienas puses mums ir jābūt pietiekami pašapzinīgiem, lai uzdrošinātos savu kultūru rādīt pasaulei, bet arī lai savus kultūras darbiniekus nenovērtētu par zemu un apzinātu savu kultūru kā līdzvērtīgu citām pasaules kultūrām. Skaitliski mazas sabiedrības mēdz savu un citu mazu sabiedrību kultūras novērtēt pārāk zemu. Piemēram, pēc Ivara Ivaska teiktā (World Literature Today, Spring, 1985): ja piešķiŗ kādas mazas tautas literātam Nobela prēmiju literātūrā, visas pārējās mazās tautas par to ir pārsteigtas, kamēr nebūs pārsteigtas, ja balvu piešķiŗ kādam lielas tautas pārstāvim. Tomēr, starp Nobela un Neištadta literārajiem laureātiem ir daudzi no Centrāleiropas un citām mazām tautām. Tātad mazām tautām var būt kulturāli liela nozīme.

No otras puses mums ir jāuzmanās no pārmērīgas lielīšanās, kam pamatā akls patriotisms. Abus šos šķēršļus var novērst, ja patur kvalitāti kā vienīgo mērauklu. Izdevums World Literature Today to ir centies darīt, kopš 1968. gada sniedzot cittautiešiem ieskatu baltiešu literātūrā, ar 633 baltiešu literāru darbu, izdotu gan trimdā, gan dzimtenēs, recenziju publicēšanu. Līdzīgi ir darbojusies AABS ar savu izdevumu Journal of Baltic Studies un savām konferencēm.

Viens no svarīgākajiem līdzekļiem, kā iepazīstināt citus ar mūsu kultūru, ir mūsu labāko literāro darbu tulkošana. Visvairāk atzītu panākumu šajā laukā šķiet Jurim Kronbergam Zviedrijā. Labus tulkojumus panāk ar labu abu valodu prasmi, iedziļināšanos abās kultūrās un autora darbu dziļu izpratni. Kādreiz ir ļoti intimas attiecības starp autoru un tulkotāju, bet labus tulkojumus var panākt arī ar vairāku cilvēku mērķtiecīgu sastrādāšanos. Tulkošanu varētu veicināt ar konkursiem.

Neatvairāmi ir iespaidi no pārējās pasaules. Tie var reizē būt ieguvums un ar negatīvām sekām. Kļūstot par pasaules pilsoņiem, mēs varam palīdzēt iepazīstināt pārējo pasauli ar savu kultūru un paplašināt savu bazi. Piemēram, māksliniece Vija Celmiņa sadarbojas ar Česlavu Milošu daļēji viņu kopējās Baltijas izcelsmes dēļ.

Uzņemot svešas ietekmes, mūsu latviskums nav neizbēgami apdraudēts. Pastāv uzskats, ka visgrūtāk pārveidojamie ir visinternacionālākie nacionālisti, respektīvi visizglītotākie nacionālisti ir vispārliecinātākie. Tie nevadās tikai no jūtām, bet ar apziņu, kam viņi pieder un kāpēc. Spilgts piemērs ir Rainis, kas pienesa savai kultūrai to, ko viņš saskatīja par derīgu no citām kultūrām, bet nekad nezaudēja pats savu dziļo latvietību.

Pēdējais enerģijas avots, ko pieminēšu, ir Latvija. Tie, kas no turienes smeļas, bieži nonāk konfliktā ar trimdas polītisko vadību. Ginters Grass deva daļēju izskaidrojumu šim konfliktam. No pasaules polītikas iemantotais saspīlējums no vienas puses un neatkarīgā latviskā gara pasaule no otras puses nerunā to pašu valodu. Toties abām pusēm, arī ja tās liekas nesaskaņojamas, laikam ir sava taisnība.

Vai ir kāds atrisinājums? Varētu ierosināt kompromisu starp abām galējībām. No pieredzes ir zināms, cik tas tomēr var būt traģisks mēģinājums. Varbūt Rainis zināja, − ir bauslis visupirmais un visupēdējais... lai tās nepieciešamās parādības sadzīvotu! Ar Bruņa Rubesa vārdiem: „Par spīti vietējiem rējējiem, ideoloģiskiem musinātājiem abās pusēs un okupantu līdzatsūtītiem ķēdes suņiem.” (JG151.)

Par spīti... Par spīti visiem acīm redzamiem šķēršļiem, liekas, ka vēsture paturēs vērtīgo un izsijās nevajadzīgo. Beigšu, inspirējoties no Ivara Ivaska vārdiem (Books Abroad, 1973): „Ne trimdas izkliedētība, nedz arī Baltijas republikās bieži dogmatiskie sastingumi ir spējuši līdz šim pakļaut to nacionālo kultūru radošo individualitāti.” Baltijas kultūras stādi ir dziļi iesakņojušies. Izravējot nezāles un apmēslojot, varētu palīdzēt tiem augt vēl stiprākiem. Lai atpaliek tie bez saknēm!


Divi redzami trimdas dimdinātāji: apceres autors Dr. Rolands Lappuķe 1959. gadā un Abrenes komtūrs Austris Grasis 1987. gadā.