Jaunā Gaita Nr. 21, 1959. gadā

 

 

Valters Nollendorfs

TĀ SAUKTĀ "JAUNĀS GAITAS LIETA"
 

Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošo latviešu centrālās organizācijas Amerikas Latviešu Apvienības 7. kongresā Detroitā 1958. gada maijā jaunās un vecās paaudzes labākas saprašanās un sadarbības panākšanai notika sevišķas kongresa komisijas sēdes. Šīs saskanīgi noritējušās sēdes atzinumus apstiprināja kongress, starp citu noteicot: "Rodamas iespējas vismaz reizi gadā rīkot kopējas kultūras un sabiedrisko darbinieku apspriedes."

1959. gada janvāŗa sākumā toreizējais ALA-s jaunatnes sekcijas vadītājs Konstantīns Sventeckis lūdza Jaunās Gaitas redakcijai paskaidrojumus par JG 15. numura Skabargās ievietotajiem "Ļeņina dzejoļiem". Tā kā lūgumā bija daži neskaidri un neprecīzi definēti termini, JG atbildīgais redaktors vēlējās skaidrāku informāciju, lai nerastos pārpratumi un nesaprašanās, izsakot gatavību pēc to saņemšanas sniegt pilnīgu atbildi. Paskaidrojumi netika saņemti, atbilde netika tāpēc sniegta, taču ALA savā 18. janvāŗa sēdē lēma, ka JG 15. numurā nav notikusi apzināta komūnisma propagandas iepludināšana. Sēdes lēmums līdz šai dienai JG redakcijai nav paziņots.

       

ALA-s pārstāvji (no labās):  P.Lejiņš un V.Vītiņš

Tad negaidot - savā 1959. g. 25. aprīļa sēdē Amerikas Latviešu Apvienības valde pieņēma lēmumu, kas ir līdz šim asākais uzbrukums jebkādam trimdas latviešu preses izdevumam. Lēmums skan šādi: "Ievērojot sabiedrībā izteiktās bažas par jaunatnes izdevumos paustiem uzskatiem, Amerikas Latviešu Apvienības centrālā valde, pārrunājot attiecības ar latviešu jaunatnes organizācijām, atkārtoti konstatē savas simpatijas un labo atbalsta gribu jaunatnes pozitīviem centieniem. ALA-s centrālā valde tomēr ir spiesta ar nožēlošanu konstatēt, ka iepazīstoties ar jaunatnes žurnāla (JG nav jaunatnes žurnāls jeb žurnāls jaunatnei, bet - jauno autoru žurnāls. Red.) 'Jaunās Gaitas' saturu, tas neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei. ALA-s centrālā valde izsaka cerības, ka Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības vadība atradīs veidu, lai 'Jaunās Gaitas' redakcija ieturētu akceptējamu virzienu. Kamēr attiecīgās garantijas no ALJA-s vadības nav saņemtas, ALA spiesta atturēties no jebkura veida atbalsta sniegšanas jaunatnes apgādam 'Ceļinieks' kā arī jebkuŗam citam pasākumam, kas ietur līdzīgu virzienu."

Lēmuma pamatā it kā jautājums par Kultūras Fonda līdzekļu sadali. Taču tā nozīme daudz tālejošāka, it sevišķi ņemot vērā faktu, ka Ceļinieka apgāds un JG redakcija pabalstu JG nebija lūgusi. Nerunājot nemaz par mēģinājumu ar ekonomisku sankciju palīdzību ierobežot JG redakcijas demokratisko brīvību, lēmums satur apvainojumu redakcijai un līdzstrādniekiem (no kuŗu darbiem redakcija sastāda JG saturu) ka ieturēts neakceptējams "virziens", proti, "virziens", kas "neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei". Tā ir apsūdzība apzinātā ļaundarbībā.

Jaunās Gaitas redakcijai netika lūgti paskaidrojumi. Tā nebija aicināta pārstāvēt savu viedokli 25. aprīļa sēdē. ALA-s valde nekad nav paziņojusi atklātībai, kādi ir tās pamatprincipi "tautas kopības un morāles" jautājumos. Šie termīni nav definēti vēl tagad. Līdz sēdes laikam nebija notikusi ALA-s 7. kongresā lemtā jaunās un vecās paaudzes darbinieku apspriede. Un tomēr daļa trimdas latviešu, kam taču arī sava balss "tautas kopībā", tika smagi apvainota.

25. aprīļa sēdes lēmums un pirmslēmuma debates (piemēram, "daži mūsu jaunatnes vadītāji sākuši iet koeksistences ceļu" - Laiks, nr. 35, 1959.) izteic tādus apgalvojumus un prasa tādu rīcību (piemēram, no ALJA-s vadības), ka pat pēc visām šī lēmuma izraisītām pārrunām 8. ALA-s kongresā Čikagā kongresa vērotājs, trimdas lielākā laikraksta redaktors Kārlis Rabācs pamatoti atzīst, ka kongress nav atrisinājis problēmas ap ALA-s valdes lēmumu, konstatēdams: "vai tikpat viegli izklīdīs arī visas sprieguma pēcsekas, par to var šaubīties." (Laiks, nr. 40, 1959.)

Ja ALA-s valdes lēmums satur apvainojumu visam JG saturam, pirmslēmuma debates, pamatotas uz prof. P. Lejiņa un B. Albāta ziņojumiem, atklājušas "neapmierinātību" īpaši ar JG 19. numuru un Jāņa Turbada pasakas "Ķēves dēls Kurbads" fragmentu pirmo turpinājumu. Šai virzienā norisinājās arī ALA-s 8. kongresa debates. Tajās, starp citiem, piedalījās del. A. Ļūļa no Bostonas (vēlāk atklādams: "Ķēves dēlu Kurbadu gan neesmu lasījis... " Laiks , nr. 41. 1959.). Delegāts R. Krūmiņš no Klīvlendas apgalvoja: "Jaunajā Gaitā ir raksti, kas nedrīkstēja parādīties, tur nav vainīga jaunatne, bet žurnāla vadība. Vai ALJA ar to solidarizējas?" (Un Laiks nr. 41., 1959. atklāj, ka R. Krūmiņš "žurnālu gan neabonējot, bet ceļā uz kongresu 'gabalu' (t.i. tikai pasakas fragmentus -Red.) esot izlasījis.") Uz šiem un līdzīgiem "lietpratēju" izteicieniem, kā arī Linkolnas LJP "Tālava" vēlējumiem, savu ziedojumu Kultūras Fondam neizlietot JG un Mazputniņa atbalstam, atsaucās ALA-s valdes priekšsēdis prof. P. Lejiņš, aizstāvēdams valdes 25. aprīļa lēmumu. Izņemot "Tālavas" vēstuli, citi dokumenti debatēs pret JG neparādījās. Netika arī minēts, ka ALA būtu saņēmusi JG labvēlīgas vēstules (kaut zināms, ka 17 Ņujorkas tautieši nosūtījuši telegrammu kongresam, lūdzot grozīt ALA-s valdes lēmumu).

Lēsdami pārpratuma iespējas, ieinteresētās un arī skartās ALJA-s delegāti vairākkārt aicināja izbeigt debates un izraudzīt kongresa studiju komisiju, kas tuvāk iztirzātu radušos situāciju un rastu tai atrisinājumu. Beidzot arī ar 39 pret 29 balsīm kongress par šādu komisiju izšķīrās.

Tikai studiju komisijā ALA-s pārstāvji prof. P. Lejiņš un V. Vītiņš pirmo reizi atklāti pateica ALA-s valdes 25. aprīļa sēdes lēmuma pamatojumus, ko nezin vai apjauda paši kongresa delegāti. Noraidījis ALJA-s pārstāvju L. Streipa, J. Peniķa un A. Oša studiju komisijai iesniegto "atrisinājuma" rezolūciju (kas ietvēra formulējumu, ka JG redakcija nav apzināti darbojusies pretēji "latviešu kopējiem mērķiem un morālei"), prof. P. Lejiņš norādīja, ka "rezolūcija satur pārmetumus ALA-s valdei." Viņš uzskatot, ka valdes lēmumam bijis "zināms pamats" un nejūtot, ka "kongress varētu izteikt pārmetumus ALA-s valdei par padarīto." Turpinājumā prof. P. Lejiņš atklāja: "Ķēves dēls Kurbads nav tik nozīmīgs kā Jaunās Gaitas 15. numurs, kas ir ļoti grūti aizstāvams gadījums no nacionālā un pretkomūnistiskā viedokļa."

"Ar 19. numuru Jaunajā Gaitā jau parādās 'zināms vispārējs virziens'. Tur ir Kurbada nihilistiskā un skeptiskā izturēšanās pret brīvās Latvijas vērtībām. Bet Kurbads viens nebūtu sacēlis satraukumu. Divu notikumu - mākslinieciski augstvērtīgo dzejoļu par Ļeņinu parādīšanās Jaunās Gaitas 15. numurā ar nihilistisko un skeptisko izturēšanos pret Latvijas vērtībām 19. numurā - secība radījusi zināmu lietu savirknējumu ar zināmu plānu: no vienas puses izceļ komūnismu, iefiltrē komūnisma idejas, no otras puses - noliek mūsu 'puses' vērtības."

Šim konstatējumam V. Vītiņš pievienoja savus papildinājumus: "Jaunajai Gaitai nav ne literāras, ne ideoloģiskas vērtības." - "Jaunajā Gaitā ir zināma sistēma, līdzīga 'Pravdas' un 'Ļiteraturnaja gazetas' komūnisma propagandai."

Vairāku stundu ilgā sēde beidzās ar rezolūciju, ko ALA-s kongress arī apstiprināja. Šī rezolūcija gan groza ALA-s valdes lēmumā ietverto kritiku par visu JG saturu (tomēr arī nedefinējot "atsevišķos rakstus pēdējos numuros"), bet atstāj apvainojumu JG redakcijai un rakstu autoriem, ka viņi būtu apzināti rīkojušies pretēji mūsu nacionālajiem mērķiem.

JG redakcija tomēr nav viena. Tās tiesības un integritāti jau aizstāvējusi ALJA-s valde, kas savā 2./3. maija sēdē deklarēja: "Mēs atzīstam, ka jaunatnes apgāda 'Ceļinieks' izdevums Jaunā Gaita ir nepieciešams brīvās pasaules latviešu jaunatnes domu izpausmes orgāns, kā tāds tas šo uzdevumu var veikt tikai tad, ja brīvās pasaules jaunatnes domas netiek cenzētas un tādējādi padarītas nebrīvas. ... ALJA valde var pievienoties vai nepievienoties žurnālā izteiktajām domām, bet tā nedrīkst žurnāla saturu cenzēt. Par saturu atbild vienīgi žurnāla atbildīgais redaktors un redaktori." - Arī daudz draugu un lasītāju nostājušies JG pusē.

Bet tālāk? ALA-s kongress atstājis jautājuma nokārtošanu tiešās apspriedēs. Gribas ticēt, ka ir iespējams nonākt pie godīga atrisinājuma, kuŗa rezultātā rastos daudz lielāka savstarpēja cieņa un sadarbība nekā līdz šim.

JG redakcija un līdzstrādnieki nav nekad rīkojušies pretēji "latviešu kopējiem mērķiem un morālei", bet gan pēc labākās apziņas un pārliecības darbojušies latviešu kultūras un brīvās Latvijas labā.

Tāpēc jājautā , vai JG lasītāji pievienojas ALA-s valdes pārstāvju konstatējumiem? Vai JG līdzstrādnieki un redaktori var tiem pievienoties, zinot, ka godīgā apziņā darījuši labāko latviešu kultūrai un Latvijai?

Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošo latviešu centrālā organizācija Amerikas Latviešu Apvienība vēl arvien uzskata JG par kaitīgu "latviešu kopējiem mērķiem un morālei". Vai tāpat kā ALA domā ari citās valstīs dzīvojošo latviešu centrālās organizācijas? ALA-s valdes un tās pārstāvju izteiktie apvainojumi skar JG līdzstrādniekus, redaktorus un lasītājus (pašus galvenos žurnāla balstītājus) visā pasaulē.

Apvainojumi patiešām ir par smagiem, lai tāpēc vien jau nebūtu patiesi. Kas ir ALA-s īstais mērķis ?

 

Valters Nollendorfs, Jaunās Gaitas atbildīgais redaktors

 

 

 

 

„JAUNĀS GAITAS” AUTORI

 

SAVA CEĻA GĀJĒJS LARIS STRUNKE

Laris Strunke

 

Mākslinieks Laris Strunke − kuŗa reprodukciju sniedzam mūsu žurnālā − dzimis 1931. gadā. Četrpadsmit gadu vecumā viņš nonāk Zviedrijā, kur pabeidz ģimnāziju un iestājas Mākslas akadēmijā un mācās pie profesora Sandberga. Jau studiju laikā Laris Strunke iesaistās praktiskā mākslas darbā − viņš ir avangardiskā Stokholmas Marsy-asteatern galvenais dekorators, illustrē grāmatas un piedalās vairākās kopējās izstādēs, no kurām viņa darbi atraduši ceļus uz ievērojamām Stokholmas privātām kolekcijām.

1958. gadā Strunke beidz akadēmiju, pagūdams jau pirms tam saņemt akadēmijas stipendiju studiju ceļojumam uz Itāliju un Franciju. Šā gada sākumā viens no ievērojamākiem zviedru galvaspilsētas mākslas saloniem, „Svensfranska Konstgalleriet”, uzaicina Lari Strunki rīkot savu patstāvīgo izstādi, kas veŗ durvis 24. janvārī. Šāds notikums ir sava veida ūnikums Stokholmas mākslas dzīvē − galerijas piecdesmit gadu ilgajā pastāvēšanas laikā tikai nedaudzi pašu zviedru debitanti guvuši iespēju iesākt savas patstāvīgās mākslinieka gaitas šajā mākslas salonā. Laris Strunke izstāda 45 eļļas un temperas gleznojumus un kādus divdesmit guaša un tušas zīmējumus − un vairāk nekā divas trešdaļas no izstādītajiem darbiem atrod pircēju, tā nodrošinot jaunajam māksliniekam netraucētu darbu pāris gadiem.

Laŗa Strunkes izstādē bija skatāmi viņa pēdējo divu gadu darbi. Tie pārliecina, ir mērķtiecīgi un skaidri. Zviedru kritiķi galvaspilsētas avīzēs runā par „krāsu personīgo skaidrību”, par „elementu personīgo rediģējumu”. Torštens Bergmarks lielajā laikrakstā „Dagens Nyheter” uzsveŗ Strunkes krāsu svaigumu un virsmas patīkamo sausumu, atzīmē viņa 1958. gada darbu telpas un kustību ideju noteikto uzbūvi, bet saskata māksliniekā lielākas attīstības iespējas viņa brīvāk komponētos agrākajos darbos.

Laris Strunke − Sēdošs modelis I

Būtu tomēr ģeķīgi mēģināt Lari Strunki iespiest kādā no mākslas aprakstītāju nodibinātiem „ismiem” − viņš glezno abstrakti, bet ar spilgtām personīgām iezīmēm. Viņa māksla ir apzināta to glezniecisko vērtību tīrkultūra, kuŗas gadsimtiem cauri palikušas nemainīgas, modes un ideoloģiju nesamaitātas.

Ls.

 

 

---

 

KRIPATAS

ZVIEDRIJAS LATVIEŠU JAUNATNES DIENAS arī šogad Gēteborgā izvērtās par gaišiem un priecīgiem pavasara svētkiem, sapulcinādamas vienkopus tuvu pie divi simti latviešu jauniešu no dažādām Zviedrijas malām. Agrīnais Zviedrijas pavasaris vēl jo īpaši pasvītroja, ka šie ir jaunatnes svētki, kurus nespēj sabojāt pat uznākušas lietus gāzes un vairākas negulētas naktis.

Priecīgs pārsteigums bija jauniešu interese par JD programmā paredzētajiem referātiem. Par latviešu glezniecības pēdējo 100 gadu attīstību un ievirzi runāja mākslas vēsturnieks Pāvels Šadurskis, illustrēdams stāstāmo ar diapozitīvu sēriju. Par latviešu zinātnieku darbu, atklādams glīti iekārtotu, pārskatāmu un samērā bagātīgu latviešu grāmatu un zinātnisko publikāciju skati, pastāstīja arch. Roberts Legzdiņš, uzsvērdams, ka popularizējot svešās, kaut arī mums draudzīgās tautās mūsu mākslu, zinātni un kultūru vispār, tāpat runājot par mūsu tautas šīsdienas politisko situāciju (skatē bija arī autentiski materiāli par okupēto Latviju un par dzīvi soda nometnēs), nevaram balstīties uz pašu sadomātām leģendām − viss, ko sakām, ir jādokumentē un jāpierāda − vienīgi tad mums ticēs un mūs pareizi novērtēs. I. Freimanis nolasīja vairākas bezcenzūras ceļā no Latvijas saņemtās vēstules, kurās turienes jaunie izsaka savas domas par šāsdienas polītisko situāciju Latvijā un nākotnes cerībām: domas dalās, bet ir norādījums, ka jaunieši nav pārstājuši domāt un meklē izeju no neciešamās tagadnes situācijas. Ceturtais priekšlasījumu sērijā bija G. Irbe, kas runāja par latviešu padomju literātūras galvenajām iezīmēm.

Vilma − viena no galvenajām izrīkotājām jaunatnes dienās Gēteborgā.

Šāpavasaŗa JD daudz lielāka vērība bija veltīta jauniešu pašdarbībai. Tas apsveicams solis. Šā sektora kulminācija bija muzikālās sacensības, kur uzvarēja Aina Teivēna. Viņas spēli raksturoja aizrautība un liels muzikālās līnijas vijīgums. Otrā vietā palika Ilze Zariņa, kas savukārt uzrādīja teicamas spējas dot techniski skaidru iztulkojumu un vietām smalku poēziju. Starp citiem „raibās programmas” labākajiem sniegumiem der pieminēt Dainas Dinvietes teicamo melodeklamāciju ciklu ar A. Vītoliņu pie klavierēm (divām melodeklamācijām mūziku bija rakstījis pavadītājs), Aijas Janelsiņas A. Čaka dzejas lasījumu, Rotu Veinbergu un Andri Leiti īsā skeča un vakara konferensjē Aleksandru Kristsonu, kas ar savu smalko un nosvērto humoru sakausēja visu pagaro un visai dažādo programmu vienā veselumā. Notika arī šaušanas sacensības, fotoizstāde, tautisko deju uzvedums un basketbola sacīkste starp SK „Rīga” meitenēm un Gēteborgas sieviešu komandu; uzvarēja latvietes. Maija gaidīšanas pavēlā stundā notika jautājumu sacensības, un A. Vītoliņš teica savu „Svētku runu”. Tanī viņš bija sakopojis daudzas vai katrā šādā nepieciešamības runā dzirdētās klišejas un „aklās fantāzijas” gleznas. (Diemžēl, arī JD Gēteborgā jau nepagāja bez šās ligatūras piedevām.)

Uzvarētājas Aina Teivēna (pa labi) no Gēteborgas un Ilze Zariņa no Norrčēpingas.

Rota Veinberga un Andris Leitis Richarda Rīdzinieka skečā.

Atvadu sveiciens jau kļuvis visiem viens: „Uz redzēšanos nākamreiz!” Domājams, ka
„nākamā reize” būs ELJA-s 6. kongress, kas šogad notiks Ziemeļvācijā. (Visus JD foto
attēlus darinājis Noldis Millers)

 

 

Kad Eiropā radās nodoms noorganizēt latviešu jaunatnei latviešu valodas neklātienes kursu − un šā nodoma entuziasts bija un joprojām ir bij. ELJA-s valdes loceklis Imants Balodis − bija jautājums, kas šādu kursu sastādīs un vadīs. Izvēle krita uz mūsu zinātnieku jaunākās paaudzes locekli valodnieci Veltu Rūķi-Draviņu.

Viņa nekavējoties ķērās pie neiemīto taku staigāšanas, un šopavasar latviešu valodas neklātienes kursam ir jau gatavas pirmās mācību vēstules, bet individuāli strādājot ar pirmajiem studentiem Zviedrijā, Vācijā un Holandē, Velta Rūķe-Draviņa tikusi vēl tālāk.

Bet ar to nav pateikts viss. Š.g. 9. maijā Stokholmas augstskolā Velta Rūķe-Draviņa sekmīgi aizstāvēja savu doktores darbu latviešu valodas jautājumos un ieguva augstu atzīmi un docentes tiesības zviedru universitātēs. Veltas Rūķes-Draviņas augstskolai iesniegtais darbs „Diminutive im Lettischen” aptver 408 lappuses un vairākas kartes, taču tajā sakopots disertācijai visnepieciešamākais materiāls, atstājot nepublicētus materiālus vēl vairāk simtu lappusēm. Jaunā doktore savā darbā aplūko latviešu valodas pamazināmo vārdu izplatību, nozīmi un pārvērtības, izmantodama daudzus nepublicētus materiālus, latviešu valodā pirmos uzrakstītos darbus, folkloru un modernos autorus. Jaunos literātus var interesēt V. Rūķes-Draviņas konstatējums, ka viena no vispamanāmākām pazīmēm jaunajā latviešu literātūrā ir pamazināmo vārdu skaita samazināšanās un ka tos tagad vairāk lieto ar ironisku nokrāsu. Kaut gan latviešu literātūra okupētajā dzimtenē un emigrācijā rietumos katra iet savus ceļus, deminutīvu samazināšanās manāma abu literātūru darbu paraugos.

Dr. Velta Rūķe-Draviņa ir pirmā latviete, kas Zviedrijā ieguvusi doktores grādu − un turklāt latviešu valodā. Par viņas darbu ļoti atzinīgi izteikušies abi oponenti − Oslo profesors Kristiāns Stangs un Dr. phil. Alfrēds Gāters no Hamburgas.

 

 

 

---

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Pārdomas izraisīja H. Sila raksts J.G. 16. nrā. („Ticēt vietā vērtēt”) Vēsturē redzam, ka prātu cilvēki mīdījuši un par kādu progresu cilvēka gara attīstībā grūti runāt. Kristiānisms bija Romā pagrīdes kustība tāpat kā Krievijā komūnisms. Romā šī pagrīdes kustība vilkās 300 gadus, Krievijā ap 100 gadu. Lai uzvarētu sāņcensi Licīniju, Konstantīns, pats būdams pagāns, sāka ņemt kaŗaspēkā kristītos, jo Kristiānisms bija izplatījies tautas zemākos slāņos. Konstantīnam nākot par visas Romas vienvaldnieku, pagrīdes kustība tapa par legālu, lai gan izglītotie romieši bija līdz šim uz to skatījušies kā māņticības sekti. Ceturtā gadusimta sākumā Aleksandrijā, pagānisma citadelē, mūki salikuši sev virsū važas, sagraizījuši sevi, asiņaini izgāja ielās un ar putām uz lūpām tumšo pūli sakūdīja sagraut pagānu augstākās mācības iestādes, akadēmijas un tempļus. Pūlis auroja, dedzināja un laupīja; apsita, ielauzdamies mācības iestādēs, mācības spēkus, kas lasīja studentiem lekcijas par Platonu, Seneku, Epikūru. Kristīgie vēsturnieki, nākuši nogalināto pagānisma filosofu un zinātnieku vietā, to visu noklusēja, izceļot gan kristīgo vajāšanas, neganti tās pārspīlēdami. Vai žīds apustulis Pāvils varētu braukāt pa visu Romas valsti, propagandēt kristiānismu, ja tik briesmīgi vajātu kristītos? Acīmredzot, Romā tai laikā bija lielāka brīvība nekā Krievijā caru laikā. Romas un vispār antīkās pasaules ideāli bija spēks, prāts un skaistums, ko tumšie kristītie lamāja, liekot skaistuma vietā svētumu, spēka vietā mīkstčaulību, prāta vietā sirdi.

Pēterpilī 20. gadu simta sākumā notika tas pats, kas Aleksandrijā ceturtā gadu simta sākumā. Kā apustulis Pāvils, tā Trockis kopā ar Ļeņinu musināja graut un kaut, un masas triumfēja tāpat kā Romā Konstantīna laikā. Reizē ar to tika pārmainīta ticība. Romā īsto āriešu ticību, kas sakņojās, tāpat kā latviešiem un hindiem, dabas reliģijā (Jupiters, Pērkons, etc.) nomainīja kristiānisms, resp. žīdu ticība (Jehovs, Kristus). Krievijā notika tas pats: Dieva vietā nostājās bezdievība. Propaganda bija tāda pati: Kristiānismu propagandēja apustulis Pāvils, komūnismu arī žīdi, Kārlis Markss, Trockis.

Kā kristīgie vēsturnieki noklusēja visu ļauno, ko darīja kristīgie, tā komūnistu vēsturnieki noklusē visus komūnistu briesmu darbus. Kāda vara uzvar, tāda tiek rakstīta vēsturē. Kas sekoja pēc antīkās pasaules ideālu nomainīšanas? Tumšie vidus laiki, pilni māņticības un nāvēšanas orģiju. Kā slepkavoja kristītie, sagrābuši varu, tā komūnisti, tikai grandiozākā mērā.

Izglītība ir vienīgā izeja, lai cilvēks savus instinktus pats prastu apvaldīt. To rāda tas, ka, piem., komūnisms izaug tur, kur valda gara tumsība, kā vecā cara valstī, tā Ķīnā. Izglītotās tautās komūmam nav panākumu. Nelaime bija neizglītotās masas kā senā Romā, tā Krievijā. Nezināšana ir visa ļaunuma sakne, teica Sokrāts, un cilvēces vēsture to apliecina. Jo tumšāks cilvēks, jo vairāk var viņu vazāt aiz deguna. Nav citas izejas kā izglītība. Civilizācija bez kultūras vēl nekā nedod.

Ik cilvēkā mājo pozitīvais un negatīvais. Vai tiem, kas vadās tikai no sirds, atstājot prātu novārtā! Sirds var būt tikpat laba kā ļauna. Prāts ir izšķirošais. Kur tie abi, sirds un prāts, līdzsvarā, cik gaišs ir tāds cilvēks pret fanātiķi! Kā diena pret nakti.

Jonass Miesnieks

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Kauču gan piederu pie vecās paaudzes, neesmu nekāds „bijušais”, jo savu maizi visos laikos esmu pelnījis ar fizisku darbu. Man tomēr patīk Jaunā Gaita līdz ar viņas „āķīgajiem” jauniešiem, kauču dažuviet esmu citādos uzskatos. Piem. 18. nr. 266. lp. atbildē Vecajam Jaunietim. Pēc Jūsu domām ir tikai divas bilžu grupas, vai nu minēto jauno mākslinieku, vai tādas, kuŗas redakcija pakārusi garāžā pie sienas. Tādi „mākslas darbi”, kādi ievietoti J.G. 13., 14. un 15. nr., var mūs, vecos, tikai kaitināt. Mums ir aizdomas, ka tur aiz „modernajiem meklējumiem” slēpjas vai nu nespēja, vai slinkums mācīties.

Vēl mazliet par citu tematu.

18. numurā, nodaļā Trimdā, atradu, ka kāda arodnieka trimdas kopas izdevuma redaktori ņēmuši ļaunā ASV latviešu jauniešiem, ka viņi nolikuši ziedus pie K. Ulmaņa plāksnes, pie tam, savos izteicienos velkot paralēles starp Ulmaņa un komūnistu diktatūrām. Cilvēki, kas tā saka, ir apveltīti, mīksti izsakoties, ar lielu porciju nekrietnības un demagoģijas. Kā pierādījumu teiktajam pievedīšu pašu Dziļleju.

Toreiz, kad Ulmanis, tas ir tieši viņam pretējā „lēģera” ļaudis nāca pie varas, Dziļlejas kungs, ja atmiņa mani nevil, nekur nebēga, bet palika mierīgi Rīgā un dzīvoja, kā sacīt, cepuri kuldams (un kā vēl dzīvoja!). Zināms, staigāt ar svešas, mums naidīgas valsts, karogiem pa ielām vairs neļāva, to nu gan ne, jo Ulmanis nebija pašnāvnieks, lai ceļot valsti, tanī pašā laikā naida un neatbildības sajūtas piesātinātiem cilvēkiem ļautu graut un drupināt tās pamatus. Turpretim, kad pie varas nāca atkal komūnisti, nu, labi pazīdams savus domu biedrus (jo nav taču tik seni tie laiki, kad sociāldemokrāti ar komūnistiem brālīgi sadzīvoja zem pravieša Marksa bārdas), biedrs Dziļleja teica sev: muksim nu − un arī aizlaidās. Bet tagad viņam netrūkst dūšas abus laikmetus, tas ir Staļinu un Ulmani bāzt vienā maisā. Arī morāle!

J. Vilemsons

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Jaunās Gaitas 20. numura Skabargās jūs esat norādījuši, ka Andra Kadile it kā nebūtu pelnījusi „jaunās rakstnieces” apzīmējumu. Tas nav tiesa. Palūkojieties kaut vai vecajos Rakstos, kur viņai publicēts „Trešās avēnijas stāsts” un „Kapara meitene”. Pirmajā jaunatnes kongresā uzveda viņas ludziņu „Mūsējie koledžā”. Jūsu Skabargu vīriem − un lai gods viņu asprātībai − derētu tomēr reizēm papētīt rakstos.

A.A.

 

 

JAUNAJAI GAITAI:

Novēlu redakcijai Jaunā gadā līdzšinējo spraigumu un žurnālistisku attapību.

Fēliks Krusa Los Andželosā, ASV

 

 

JAUNĀS GAITAS redaktoram:

Izlasīju Jūsu paziņojumu „Laika” Lasītāju Balsīs par „grūto” stāvokli. Labi ka atzīstaties par to kādā stāvoklī esiet nonākuši ar savu rīcību: veicinot komūnisma propagandu ar „Jaunām Gaitām”.

Jūs gribiet „studēt PSRS konstitūciju un citus materiālus...” tur jūs neko neizstudēsiet. Katram Jūsu gados kas pats dzīvojis līdzi komūnisma laikmetam ir redzams cik Jūs vēl zaļš un naivs esiet.

Varu norādīt kā īstais ceļš būtu Jums sākt „studēt” PSRS vergu nometnes tad Jūs iznāktu ja paliktu dzīvs par derīgu cilvēku.

Protams Jūs nekāds jauniešu vadītājs nekad nebūsiet. Jo ir jaunieši kas ir nacionāli noskaņoti mīl savu dzimteni un jūt kā viņos rit mūsu sentēvu asinis, tiem ir gods kā viņi ir tautas jaunieši, ar tiem mums ir kopējas idejas un mērķi tie ir mūsu lepnums un lai Dievs tiem palīdzēs būt mūsu jaunās Latvijas vadītājiem, jo viņiem ir tiesības uz to, viņu sirdis pieder Latvijai.

K. Krastiņš, Kalamazū

Red. piez.: Redakcija atļāvās vēstulei salikt garumzīmes.

 

 

JAUNAJAI GAITAI:

Lundas (Zviedrijā) universitātes Slavu (un baltu) valodu institūta vadītāja prof. K.O. Falka uzdevumā lūdzu Jūs pieņemt mūsu pateicību par institūtam piesūtītajiem „Jaunās Gaitas” numuriem. Tie labi papildina šīs zinātniskas iestādes bibliotēkas baltu valodu daļas latviešu nodaļu, un būtu ļoti jauki, ja Jūs atzītu par iespējamu „Jauno Gaitu” piesūtīt mums arī turpmāk... Piebilstams, ka dažu labu reizi iznāk ar cittautiešiem diskutēt par visjaunāko latviešu dzejnieku un rakstnieku paaudzi, kādēļ attiecīgais demonstrēšanas materiāls ir visai noderīgs.

Kārlis Draviņš Pētniecības stipendiāts

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Pateicos par man piesūtītiem Jaunās Gaitas paraugeksemplāriem. Tos izlasīju ar lielu interesi un patiesi nopriecājos par mūsu jauniešu gaumi, talantu un enerģiju. Ir prieks iepazīties ar tādiem raksturiem, kā Valdis Krāslavietis, Olafs Stumbrs un citiem Jūsu līdzstrādniekiem.

Pievienojot šeit čeku par $ 5.00, laipni lūdzu mani ieskaitīt ne vien Jūsu draugu, bet arī abonentu vidū.

Mariss Vētra

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Jaunatne ir nomodā, tā varam liecināt, apskatot Jaunās Gaitas 15. numurā minētās, dzīves apstākļu izsauktās parādības, par politiskām partijām un kustībām (120. lp.)

Tur dibināti norādīts, ka sabiedrības lielais vairums „ir pret politisko partiju atjaunošanu. Ir ierosināts radīt bezpartejisku administrāciju nākotnes Latvijā − izsludināt partijas ārpus likuma”. Bet turpat teikts par iebildumiem, kādus ceļ politisko partiju aizstāvji. Tie saka, „ka demokrātija bez politiskām partijām nav iespējama”. Šie iebildumi, jaunos bezpartejiskās politikas jeb patiesās demokrātijas ideologus, šķietami nostāda it kā nepārvaramas problēmas priekšā, bet tikai šķietami. Patiesība ir tieši pretēja: Patiesas demokrātijas princips un darbība ir bezpartejiskums, bet politisko partiju princips ir partejiskums, šķiru cīņas darbība. Partejiskums laikmetīgi iemiesojies bezdievīgās komūnistu partijas vadītājos Maskavā. Tajos sakopoti, modernizēti un iedzīvināti visi cilvēces vēstures ļaunumi, ieskaitot feodālisma un imperiālisma visļaunākās izpausmes. Tas ir augstākais partejiskās polītikas sniegums, kas iznīcina katru citu politisko partiju savā ceļā. Tādēļ dabīgi pret to cīnās citas politiskās partijas, bet tās cīnās nesekmīgi, jo arī pašas nav brīvas no partejiskas polītikas. Francijā politiskās partijas valsti bija novedušas tādā stāvoklī, ka valsts draudēja iekrist komūnistu rokās. Tautā pamodās cilvēka glābšanas dabīgā virsapziņas doma. Tā vēršas uz dabīgo tautas un valsts glābēja pusi, t.i. uz bezpartejiskās polītikas jeb patiesās demokrātijas kustības vadoņa ģen. Degolla idejas pusi. Šīs bezpartejiskās polītikas idejas priekšā (ne ģen. Degolla priekšā) kapitulēja politisko partiju vadoņi. Bezpartejiskums ir Dievišķa ideja, tā ir dabīga Dieva radīta cilvēka neatsavināma daļa (dvēseles likums), ar ko Dievs cilvēkus, tautas un valstis uztur brīvas.

J.B.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Lūdzu piedodiet, ka atļaujos aizrādīt par rakstiem JG 19. un JG 20. „Ķēves dēls Kurbads” un „Balets − procesija ar Linardu Taunu”. Tie tādi raksti, par kuŗiem JG abonenti sašutumā pārsteigti, ka tik negaidot JG parādās tādi raksti, kas JG labo garu pārvērš ļaunā garā. Lūdzu, vai tur nevar kaut ko darīt, lai tādi raksti neparādītos?

J. Banders

 

 

JAUNAS GAITAS redakcijai:

Es lasu Kurbadu ar lielu ziņkāri. Man patīk svaigā izdoma. Autoram ir labas raksturotāja dāvanas ar dialoga palīdzību. Man sevišķi Dieviņš liekas padevies. Dažuviet gan traucē stila negludumi, bet stils taču šūpulī netiek kādas Laimas ielikts, tas jākopj vingrinoties. Un ja arī JG vēlāk nevarētu sev atzīt nekādu citu nopelnu, tad viens paliks − ka devusi jaunajiem iespēju vingrināties, izteikties ...

Jānis Čermaks

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Apsveicu JG redaktorus par Jāņa Turbaža „Ķēves dēls Kurbads” publicēšanu, kā arī šīs atjautīgās satīras autoru par drosmi pievērsties jauniem meklējumiem. Simtprocentīgi pievienojos Pēterim Aigaram: „Kaut mums vairāk būtu tādu, kas neiet vecās ‘prātīgās paaudzes’ pēdās”.

Rolfs Ekmanis

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Nupat lasīju, ka Jaunai Gaitai nav piešķirts pabalsts. Viņi laikam visi ir apstulbuši. Kādam tad būtu pēc šo tautiešu domām jābūt jaunatnes izdevumam? Kur katrā rindā slavina tautu un tēviju, Dzintarzemītes baltās birztaliņas, gotiņas etc. etc.?? Ar Alaiņa palīdzību tas būtu iespējams. Man tomēr viss tas ir gluži nesaprotams. Mēs, jaunie, taču nedzīvojam atmiņās un, paldies Dievam, neesam sentimentāli. Mums ir saskarsme ar citu tautu kultūru, ar literātūru, tāpēc sevis slavināšana būtu vienkārši nepanesama.

Nesaprotu arī, kādā veidā Jaunā Gaita būtu it kā „kreisi” noskaņota! Tā ir vienīgi moderns latviešu jaunās paaudzes žurnāls svaigām, vērtīgām idejām, literārā ziņā vērtīgs − sevišķi dzeja. 19. numurā iesāktais stāsts par Kurbadu man gan nepatika, turpretī lieliski bija L. Streipa „Pētījumi latviešu folklorā”. Pēc manām domām, „Jaunā Gaita” ir ļoti latvisks, jā − patriotisks − vārda labākajā nozīmē − žurnāls. Ka tas panākts bez patētiskiem saukļiem un tukšas plātīšanās, tas nozīmē ka Jaunā Gaita ir kvalitāte! Otrs svarīgs pozitīvs fakts ir ziņas par latviešu jaunatni Latvijā.

Nule kā izlasīju ziņojumu par ALAs kongresu „Latvijā” − man tiešām uznāca lielas dusmas − bija steidzīgi jāraksta. Nē, man jāsaka, tas viss tiešām ir absurds!

Ingrīda Kalniņa, Holandē

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Nepagurstiet un neiespaidojoties no pilsoņu saceltās kņadas − šis žurnāls ir mūsu dzīvības zīme − vienīgā, kas vēl atlikusi.

Dr. J. Sīka

 

 

JAUNĀS GAITAS vadībai:

Nekad man nav gadījies vest, bet tikai sekot. Kad pārtiku sava mūža 15., atklājās, ka citi to paguvuši pirms manis. Nekas cits neatlika, kā sekot aiz viņiem, kas jau tuvojās savam 20. Kur skaists bija tas laiks! To atceroties, jo bieži pavelku aiz kādreizējiem gaitvežiem: „Tas nenāks, nenāks vairs, tas neatgriezīsies!”

Nule tuvojos savam 60. Paveros: man priekšā viņi, kas tam jau pāri. Veci, saguruši! Nav sevišķas patikas būt aiz viņiem. Viņus nomainīt arī nekāda prieka, ne vajadzības. Vienam palikt tomēr nepatīk...

Taču pamanu, jaunība visapkārt zeļ un zied un savas jaunības gaitās priecīga iet! Es nejautāju, vai tas to vērts, es jūtu prieku sekot viņai − jaunajai maiņai...

Lūdzu pieņemiet mani aiz sevis rindas galā. Šeit pievienoju savu čeku par $ 11,11. Ja saņemšu Jauno Gaitu sākot ar 1958. g. pēdējiem numuriem (kaut vai tikai ieskatam!) un 1959. gada visus numurus, zināšu, ka neesmu noraidīts.

Drošu gaitu savu ceļu!

Alfrēds Ābers, dzīvē saukts Vecais Ābers

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Ar šo nosūtu Jaunajai Gaitai čeku par $ 101, −, kas savākti Los Andželosas latviešu sabiedrībā un izlietojami Jaunās Gaitas izdošanas un/vai popularizēšanas vajadzībām ar noteikumiem:

1. ka Jaunā Gaita nemaina savu līdzšinējo latvisko stāju, kāda pausta pirmajos 20 numuros;

2. ka Jaunā Gaita nemaina redakcijas sastāvu vai/un tās locekļu posteņus ALA un Kultūras Fonda vēlmju rezultātā;

3. ka Jaunās Gaitas redakcija neatlaiž vai/un tās locekļu posteņus neizmaina ALJA, pirms redakcijas locekļiem pagājis parastais darbošanās laiks.

Vēlot Jaunajai Gaitai sekmes arī turpmāk, Los Andželosas ziedotāju uzdevumā

Olafs J. Stumbrs

Ziedotāju saraksts: R. Hofmanis $10,−; O. Stumbrs $ 10,−; L. Ondrups $ 5,−; H. Nukša $10,−; J.J. Gorsvāns $5,−; A. Gorsvāns $5,−; Kaža Laurs $5,−; V. Šmitchens $5,−; D. Tilgass $5,−; I. Dižgalvis $5,−; A. Kurmiņš $5,−; M. Lapenieks-Rumbacha $10,−; Z. Jansone $3,−; V. Lapenieks, sen. $10,−; C. Lacys $2,−; V. Lapenieks, jun. $5,−; T. Paegle $ 1,−.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

(Noraksts no ALA-s 8. kongresam nosūtītas telegrammas)

Uzskatot, ka ALA-s centrālās valdes 25. aprīļa rezolūcija, kas asi nosodīja Jauno Gaitu un netieši aicināja žurnālu boikotēt, ir nepamatota, mēs lūdzam kongresu šo lēmumu revidēt. Reizē izsakām atzinību Jaunās Gaitas redaktoram Nollendorfam par centieniem radīt neatkarīgu un nopietnu žurnālu, kas, atzīstot tiesību domāt citādi, respektē arī latviešu trimdas jaunāko gadu gājumu uzskatus.

Jānis un Anna Annusi, Anna Auzere, Voldemārs Avens, Jānis Klāvsons, Mārtiņš Krūmiņš, Jānis Krēsliņš, Rita Liepa, Vilis Osītis, Gunārs un Jautrīte Saliņi, Dr. Jānis Sīka, Tālivaldis Stubis, Linards Tauns, Sigurds Vīdzirkste, Modris Zeberiņš, Teodors Zeltiņš.

Redakcijas piezīme: Paldies jaunajiem un vecajiem draugiem par uzticību un atbalstu!