Jaunā Gaita nr. 253. jūnijs 2008

 

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20.GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007)

BRĪVĀ LATVIEŠU BALSS FRANKFURTĒ
1965–1972 – I DAĻA

 

NTS raidītāja aparāti netālu no Frankfurtes 1960. gadu vidū. Š.E. zīmējums no Miķeļa Lizdika kserografēta vājas kvalitātes foto uzņēmuma

20.gs. 60. gadu vidū radioraidījumu jomā stāvoklis baltiešiem nav labvēlīgs. ASV kongress pārtrauc piešķirt līdzekļus Amerikas Balss baltiešu raidījumu turpināšanai no Minchenes,¹ it kā technisku iemeslu dēļ tiek izbeigti raidījumi Madridē² un oficiāli privātajā, bet faktiski ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIA) uzturētajā (līdz 1971. gadam) Radio Brīvība (Radio Liberty) / Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) raidītājā Minchenē baltieši nelaimīgā kārtā paliek starp diviem krēsliem – starp Radio Brīvība, kas raida Padomju Savienībā iekļauto tautu valodās, un Radio Brīvā Eiropa, kuras mērķauditorija ir Maskavas tā dēvētās satelītvalstis – Polija, Čechoslovākija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija. Tā kā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas republikas nepieder pie pēdējām un netiek Vašingtonā atzītas par “PSRS tautām”, tām iznāk palikt bešā. Baltiešiem it kā esot piedāvāta raidīšanas iespēja Radio Brīvība ietvaros, bet viņi atteikušies, neuzskatīdami sevi par Padomju Savienības sastāvdaļu. Tiesa, raidīt pilnā sparā turpina Amerikas Balss un Radio Vatikāns, bet šo raidstaciju programmas, izsakoties Viļa Skultāna vārdiem, nerunā
politiskās cīņas balsī, neatklāj mūsu pagātnes notikumus un mūsu ienaidnieka rīcību tādā veidā, kāda tā patiesi bijusi (..) nav taču mums stiprāka līdzekļa rokās, kā patiesība!³

Pēc baltiešu redakciju slēgšanas Madridē (1965.31.V), Amerikas Latviešu apvienības (ALA) vadība lūdz Skultānu meklēt raidīšanas iespējas (a) pie Vācijas Federatīvās Republikas (VFR), tas ir, Rietumvācijas starptautiskās raidstacijas Deutsche Welle (Vācu vilnis), kas raida arī deviņu tautu valodās aiz Dzelzs priekškara, (b) apsvērt neatkarīga raidītāja izveidošanu, (c) ievadīt sarunas ar krievu solidāristu pretpadomju kustības Narodno Trudovoj Sojuz jeb NTS vadību Frankfurtē, Vācijā, kuras rīcībā ir pusslepens raidītājs
Svobodnaja Rossija (Brīvā Krievija), un (d) noskaidrot, vai Radio Vatikāns būtu ar mieru paplašināt latviešu valodas raidījumus, iekļaujot bez reliģiskām un kultūras programmām arī politiski ievirzītus materiālus.⁴ Kaut arī Maskavas kontrolē esošās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) jeb Austrumvācijas galvaspilsētā Austrumberlīnē tolaik stacionēta PSRS drošības spēku filiāle Komiteja par kultūras sakariem ar visu trīs Baltijas tautu bēgļiem Rietumos,⁵ Deutsche Welle vadības atbilde ir negatīva. Sekmes izpaliek arī Vatikānā. Reālus panākumus sola tikai sarunas ar NTS, bet pēkšņi ALA, vai nu pārdomādama, vai arī mukdama no konfrontācijas ar grūtībām, nodod NTS jautājuma izlemšanu Brīvo Pasaules latviešu apvienībai,⁶ kas arī tikai vaikstās un šķobās, nejaudādama ieņemt noteiktu viedokli. Citējot ASV iznākošo Studiju Grupas Biļetenu jeb sgb,⁷ kad ALAi “notrīcēja kājas”, tā šo raidījuma lietu uzticējās BPLA, kuras cienījamie kungi gan brauca un sprieda, taču neko konkrētu neizdarīja, jo ieskats laikam bija, ka tik ilgi, kamēr brīvajā pasaulē kaut ko varam dabūt par brīvu, t.i., bez maksas, kā piemēram, Amerikas Balsi, Vatikānu, (..) BPLA pārstāvjiem savas galvas nav daudz ko lauzīt. Šķiet, ka ne jau tikai 60. gados trimdas politiskie iestādījumi ir diezgan nevarīgi atrisināt trimdas nacionālpolitiskās problēmas, vai arī to atrisinājumi nereti ir maldīgi. Par to var viegli pārliecināties, pāršķirstot ārpus Latvijas klajā laistos laikrakstus, žurnālus, rakstu krājumus.

SKULTĀNS UZ SAVU ROKU

Nesagaidot BPLA, nedz arī ALAs solīto atbalstu, Vilis Skultāns sāk pats nopietni apsvērt sadarbošanos ar NTS, vismaz pamēģināt un, ja sekmes izpaliek, cerēt, ka latviešu trimdas vadība tomēr uzlūkos par savu pienākumu nākt klajā ar kādu citu priekšlikumu iedarbīgi pa ēteru sasniegt mūsu dzimteni, kur patlaban notiek cīņa par mūsu tautas dzīvību un nāvi. Šī iespēja jāatrod drīz, jo laika nav palicis daudz.⁸ Viņa mērķis ir paplašināt raidījumus, lai tie varētu atskanēt septiņas reizes nedēļā ar vairākiem atkārtojumiem diennaktī. Par Skultāna domu biedru Frankfurtē kļūst katoļu prāvests un trimdas sabiedrisks darbinieks Miķelis Meinhards Lizdiks (1922). Pēcāk abiem Vācijas aktīvistiem pievienojas dermatoloģe Dr. Lilija Zariņa (1927–2007). Kā padomju medicīnas darbinieku delegācijas loceklei viņai 1957. gadā izdodas „piesist pēdu” un palikt Rietumos, par ko padomju tiesa viņu notiesā neklātienē uz 25 gadiem, konfiscējot mantu. Atmiņu krājumā Sarkanā migla⁹ Zariņa, vēlāk Viļa Skultāna laulātā draudzene, uzsver, ka jādarot viss iespējamais, lai pār komunistu režīma varasvīru galvām uzturētu saites ar tautas kodolu dzimtenē. Šīs saites ir radioraidījumi.

Viena no Skultāna kontaktpersonām NTS lietā ir latviešu jaunās paaudzes aktīvists, Valmierā dzimušais Ojars Gobiņš (1934–1980), Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) Publiskās informācijas nozares biļetena Brīvības Talcinieks līdzstrādnieks, kādu laiku arī redaktors. Biļetens, kura ironiskais motto ir Tūkstošiem dolāru trimdai, ne centa Latvijas brīvībai, iznāk rotatora technikā 150 līdz 250 eksemplāros laika posmā no 1957. līdz 1960. gadam.¹⁰ Ievērības vērts ir Gobiņa uzsaukums „Propagandas vietā revolūciju” – Agrāk vai vēlāk, ar vai bez mūsu pūlēm, Rīgas, Prāgas un Bukarestas ielās līs asinis kā tagad Budapeštas cietumos un padomju nāves vietās. (..) Kaut tā stunda nepārsteigtu mūs pie glāzes kokteiļa!¹¹ Gobiņš, kurš pēc apprecēšanās pārceļas no ASV uz Ziemeļvācijas pilsētu Minsteri (Münster), ir visai labi informēts par NTS raidītāja techniskajām iespējām, par latviešu izredzēm laist ēterā savas programmas un arī par valdības nostāju Bonnā attiecībā pret “austrumu bēgļu” politiskajām rosmēm Rietumvācijā. Ieguvis vairāku krievu un ukraiņu pretestības kustības vadītāju uzticību, viņš tūdaļ nosūta express vēstuli uz ASV ar lūgumu iespējami ātri piegādāt šīm personām nepieciešamās atsauksmes par Skultāna personu un viņa iepriekšējo profesionālo darbību. Ņemot vērā Gobiņa ieteikumu, Skultāns uzņem sakarus ar NTS apgāda Possev (Sēja) darbiniekiem Frankfurtē un ar Slavu Stečko Minchenē, vienu no ukraiņu pretpadomju organizācijas ABN preses biroja (ABN Press Bureau) vadošajām personām.

NTS

Grupa krievu emigrantu pēcnācēju, kas pēc boļševiku 1917. gada oktobra coup d’état studē dažādās Eiropas universitātēs, ir neapmierināti ar Rietumu pārspīlēto materiālismu un arī ar savu, lielā mērā monarchistiski ievirzīto vecāku politisko pasivitāti un naivitāti. 1930. gadā Belgradā viņi nodibina NTS¹² ar mērķi izveidot Padomju Savienībā pretboļševistisku kustību, kas pēcāk radītu apvērsumu un demokrātisku valsti eksistējošās Staļina diktatūras vietā. 1932. gadā NTS slepeni sāk iefiltrēt savus cilvēkus PSRS un dažādos veidos izplatīt pretpadomju propagandu. Aprēķināts, ka līdz 60. gadu vidum, neskaitot iesūtītos laikrakstus, pamfletus u.c. materiālus, KSFPR jeb Iekškrievijā nonācis vismaz simts miljonu skrejlapu, galvenokārt ar gaisa balonu palīdzību. 1938.6.XII Maskavas radio vēstī par tur arestētiem NTS sabotieriem. Kara laikā NTS darbību apkaro arī vācieši – vairāk nekā 200 NTS aģentu, kas darbojas vācu okupētajās Krievijas teritorijās, nonāk koncentrācijas nometnēs. Pēc II Pasaules kara NTS dažādos veidos uztur slepenus sakarus ar domubiedriem Padomju Savienībā, īpaši studentu, mākslinieku, diplomātu, sportistu un jūrnieku aprindās. Maskavai tas, protams, nav pa prātam. Padomju masu informācijas avoti vēstī par padomju drošības spēku noķertajiem un ar nāvi sodītajiem NTS sabotieriem. 1954.13.IV padomju aģenti Rietumberlīnē nolaupa Dr. A.R. Trušnoviču, vienu no NTS vadītājiem, un viņš nav vienīgais. 1954. gadā PSKP CK izstrādā plānu ar nosaukumu Operation Rhein, kura ietvaros iecerēts izvērst pret NTS un citiem pretpadomju grupējumiem Rietumvācijā plaša mēroga akciju. Piemēram, iesūtītā čekas kapteiņa Nikolaja Hohlova (1922–2007) uzdevums ir nonāvēt NTS vadītāju Georgiju Okoloviču. Tā vietā Hohlovs ne tikai pieprasa patvērumtiesības Rietumvācijā, bet uz vairākiem gadiem stājas NTS darbinieku rindās.¹³ Rietumos šis notikums izraisa veselu sensāciju. Ar laiku Hohlovs iegūst zinātņu doktora grādu un ilgus gadus ir augstskolas mācībspēks Kalifornijā.¹⁴

40. gadu otrā pusē NTS pa kluso dabū no amerikāņu okupācijas armijas Vācijā pilnīgu, kaut arī samērā mazjaudīga piecu kilovatu raidītāja iekārtu. NTS paspārnē Svobodnaja Rossija raidījumi sākas (1950) lielā slepenībā ar aparatūru, uzmontētu uz smagās kravas mašīnas, kas amerikāņu okupācijas zonā pastāvīgi pārvietojas krievu zonas pierobežā, parasti raidot no mežiem, drāts antenu vienkārši uzmetot pakalnu augstākajos kokos. Sākumā raidījumi tēmēti galvenokārt uz padomju okupācijas spēku piederīgajiem Austrumvācijā un Čechoslovākijā, bet drīz vien arī Maskavas virzienā. Šīs nelegālās aktivitātes pavisam noslēpt nav iespējams, bet Rietumvācijas drošības iestādes ar amerikāņu piekrišanu piemiedz acis, sliktākā gadījumā, pēc vairāku dienu netraucētas darbības aiztramdot mobīlo raidītāju uz citu pakalnu. Ar laiku Svobodnaja Rossija – nu jau ar diviem raidītājiem – iegūst, ja ne galīgi oficiālu, tad katrā ziņā pusoficiālu statusu, ievācas nekustīgā raidstacijā un 60. gadu otrā pusē raida 13 stundas diennaktī bez jebkādas oficiālas raidīšanas atļaujas un bez Rietumvācijas valdības vai starptautiski nozīmēta viļņu garuma – Aukstā kara gados politiskiem apsvērumiem ir daudz svarīgāka nozīme nekā juridiskiem.

Svobodnaja Rossija radioprogrammas, tāpat kā organizāciju, kuras paspārnē tās tiek raidītas, nav iespējams noslēpt arī no padomju cilvēkiem. Ļiteraturnaja gazeta¹⁵ spiesta ziņot par 14 miljoniem skrejlapu, kas sūtītas no VFR austrumu virzienā, arī par iesūtītajiem NTS aktīvistiem Austrumeiropas valstīs un par slepeno raidstaciju. Un Pravda Ukrainy¹⁶: NTS dara visu, lai iesūtītu savus domubiedrus Padomju Savienībā un citās sociālisma valstīs – kā tūristus, biznismeņus un dažādu delegāciju piederīgos. Arī Rīgas laikraksts Sovetskaja Latvija¹⁷ informē lasītājus par NTS rīcībā esošo grāmatu un laikrakstu izdevniecību, un par raidstaciju, kas darbojas, lai gāztu eksistējošo sistēmu Padomju Savienībā.

Vairākkārt Maskavas aģenti mēģina izpostīt NTS ierīces. 1958. gadā Šprendlingenā, netālu no Frankfurtes, ar sprāgstvielām tiek sagrauta trīsstāvu ēka, un 1963. gadā smagi bojāta Svobodnaja Rossija raidstacija. Ar mazākām sekmēm uzbrukts Possev grāmatu veikalam Vīnē (1959) un apgādam Frankfurtē (1962), kas cita vidū izdod nedēļas laikrakstu Possev un četras reizes gadā literāro žurnālu Graņi, kur citu materiālu vidū iespiesti daudzi no PSRS slepeni izvesti samizdata teksti.

FRANKFURTES BLB MĒRĶI

1966. gada beigās atklātā vēstulē, ko no Frankfurtes pasta kastītes 9116 piesūta visiem latviešu trimdas preses izdevumiem un ko Brīvā Latviešu Balss Eiropas kopas uzdevumā parakstījuši Mag. iur. Vilis Skultāns, prāvests Miķelis Lizdiks un Dr. med. Lilija Zariņa, uzskaitīti raidstacijas mērķi. No tiem paši galvenie – cīnīties pret pārkrievošanu un uzturēt cerību Latvijas atbrīvošanas dienai, kam pievienojas tautas nacionālās pašapziņas stiprināšana, mudināšana neļauties apātijai, bet uzturēt režīma spaidos spirgtu garu un psicholoģisko pretestību, vēršanās pret netaisniem, varmācīgiem režīmiem un šovinismu vispār, nevis pret kādu tautu vai atsevišķiem tās locekļiem, ciešas sadarbības veicināšana ar latviešu likteņa braļiem igauņiem un lietuviešiem, informēšana, īpaši jaunatnes, par tādiem Latvijas vēstures faktiem, kurus okupantu režīms cenšas visādi noslēpt. Vēl sīkāk latviešu raidījumu mērķi izskaidroti Frankfurtē ar rotatoru pavairotā izdevuma Brīvā Latviešu Balss (1967) pirmajā un, cik zināms, arī vienīgajā laidienā – bez minētajiem – vērst uzmanību uz padomju varas aparāta radītajām ekonomiskām u.c. problēmām Latvijā, uz Latvijas sabiedrības rosināšanu censties pēc vietējās dzīves dažādo nozaru darbības demokratizāciju, latviešu trimdinieku rosmēm Rietumu pasaulē, pretestības kustību Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs, komunistisko partiju specifiku Rietumvalstīs u.c. Klausītājus Latvijā iepazīstināšot arī ar demokrātijas vadošajiem principiem un Apvienoto Nāciju organizācijas deklarētajām cilvēktiesībām.

Skultāna un Lizdika sākotnējā doma ir salikt spēkus kopā ar Čikagā privāti nodibināto Apvienību Tēvzeme (AT),¹⁸ kas arī uzlūko radioraidījumus par galveno reālo cīņas līdzekli pret padomju režīmu Latvijā.¹⁹ Jau 60. gadu sākumā AT vadītājs Jānis Vilciņš (1900–1981), 50. gados (pirms pāriešanas katoļticībā) viens no Čikagas latviešu evanģēliski luteriskās Ciānas draudzes izdevuma Ciānas Vēstnesis redaktoriem, kādu laiku iknedēļu sūta vienu, dažkārt divas pilnīgi sagatavotas magnetofona lentes uz Madridi Brīvās Latviešu Balss raidījumiem. Kad sadarbībā ar Artura Strautmaņa vadīto latviešu redakciju rodas nesaskaņas, sākot ar 1963. gadu AT paspārnē īpaši nodibinātā Čikagas radioraidījumu komiteja pērk no NTS laiku diviem īsiem “nacionālās cīņas” raidījumiem nedēļā ar nosaukumu Tēvzemes Brīvībai, par kuriem no Latvijas saņemtas vairākas labvēlīgas atsauksmes.

SAKARU UZŅEMŠANA

Starp NTS darbiniekiem ir arī vairāki Latvijas krievi. Vienu no viņiem, Ojāra Gobiņa silti ieteikto NTS Padomes locekli Ļevu Rāru (Rahr) – Latvijas pavalstnieku, Rutenijas filistru, kurš kalpojis Latvijas armijā un runā ļoti izkoptā latviešu valodā – Skultāns pazīst jau no studiju gadiem Latvijas Universitātē un ir ar viņu vairākkārt ticies, dzīvodams Londonā 50. gados. Pirmo vizīti pie NTS vadītājiem raksturo uzkrītoša piesardzība – viņiem jārēķinās ar varbūtēju provokāciju un nodevību. Aizdomu izgaisināšanai nākošajās sarunās Skultāns aicina līdzi prāvestu Lizdiku, kura līdzdalība iedarbojas pozitīvi uz nacionālistiskajiem un pareizticīgajiem NTS Padomes locekļiem, ieskaitot toreizējo radio Svobodnaja Rossija vadītāju M. Balmašovu. Lielā mērā pateicoties ļoti pretimnākošā Ļeva Rāra²⁰ palīdzībai, tiek nolīdzināts grumbuļainais ceļš sarunās un panākta vienošanās uz komerciālas bāzes bez jebkādām politiska rakstura saistībām. Latviešu raidījumus neviens necenzēšot, tie palikšot pilnīgi neatkarīgi no NTS politiskiem viedokļiem, turklāt ar veco Madrides latviešu raidstacijas nosaukumu – Brīvā Latviešu Balss (Freie lettische Stimme jeb Free Latvian Voice). Un uz Lizdika jautājumu, vai latvieši varēs brīvi izteikties pret pārkrievošanu Latvijā, pret lielkrievu šovinismu vispār, atbilde ir noteikts „jā”. No visām padomju t.d. nacionālajām republikām Lietuvai, Latvijai un Igaunijai esot pilnas tiesības uz valstisku neatkarību. Vienīgā prasība – programmās krievu tautu nedrīkst identificēt ar komunismu vai komunistiem.²¹

Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem trimdas centrālo organizāciju vadošās personas un atsevišķi sabiedriski darbinieki NTS solījumiem netic. Lai novērstu pat visniecīgākos pārpratumus sakarā ar Latvijas neatkarības atzīšanu no NTS puses, 1968.19.X BLB redakcija par to rakstiski ziņo NTS vadībai. Nepilnu mēnesi vēlāk²² vācu valodā rakstītā vēstulē NTS Padomes biroja priekšsēdētājs Dr. Jevgeņijs Romanovs atkārto jau sākotnējās sarunās teikto, proti, valstīm, kuras II Pasaules kara laikā ar varu sev pievienoja Padomju Savienība, ir pilnas tiesības uz neatkarības un valstiskās suverenitātes atjaunošanu. Tas uzsvērts arī žurnālā Possev²³ publicētajā deklarācijā „Zajavļeņije Soveta NTS po nacionaļnomu voprosu” (NTS Padomes Deklarācija par nacionālo jautājumu). Impērijas pārējām nekrievu tautām būšot pašnoteikšanās tiesības federācijā ar Krieviju. Būdama viskrievu kustība, NTS priekšvēlēšanu un vēlēšanu laikā iestāšoties par Krievijas tautu saimes vienotību. Un citur: netiesiska virskundzība Austrumeiropas zemēs nekādā ziņā neatbilst Krievijas interesēm.²⁴ Līdzīgi viedokļi pausti NTS 9. un 10. politiskās konferences materiālos²⁵ – ar Lietuvu, Latviju un Igauniju kā neatkarīgām kaimiņu valstīm izveidojami draudzīgi politiski, saimnieciski un kulturāli sakari.

 

Turpinājums JG254

 

VĒRES UN PIEZĪMES

1. JG237(2004):44, 55

2. JG248(2007):37–38, 42–43.

3. Referātā ELJAs sanāksmē Līdsā (Leeds), Anglijā, 1965. gadā.

4. Skultāns vēstulē (1967.15.II) Rasmai Šildei.

5. Skat. Lilita Zaļkalne. „No repatriācijas līdz kultūras sakariem.” JG224(2001):33–38; 225(2001):33–40).

6. BPLA vēlāk pārdēvēta par Pasaules Brīvo latviešu apvienību jeb PBLA.

7. 1967,23; sgb iznāk no 1963. līdz 1977. gadam Kalamazū (Kalamazoo, Michigan), bet pēdējie četri numuri Stanfordas pilsētā, Kalifornijā.

8. No 1966. gada maijā sagatavotas runas teksta, kas nolasīts trimdas tautiešiem Vācijā un Anglijā.

9. Toronto, 1968; 2. izd. Rīgā, 2001; angļu valodā: The Red Fog. A Memoir of Life in the Soviet Union, 2006.

10. Kaut arī vairāki Brīvības Talcinieka numuri iznāk 80. gadu sākumā, žurnālu atdzīvināt neizdodas.

11. JG16(1958):159–160.

12. Sākumā NTSNP – Narodno Trudovoi Sojuz Novogo Pokoļeņija jeb Jaunās paaudzes nacionālā darba alianse, vēlāk saukta arī par Krievu solidāristu nacionālo aliansi.

13. National Alliance of Russian Solidarists. Frankfurt/Main–Sossenheim: Possev–Verlag, 1967:2–17.

14. California State University, San Bernardino.

15. 1957.11.X.

16. 1965.23.VII.

17. 1965.24.VII.

18. JG248, (2007):232–233.

19. Brīvā Latviešu Balss, 1967,1.

20. Gadus vēlāk vēstulē (1990.VII) šo rindiņu rakstītājam Lizdiks atceras Ļeva Rāra vairākkārt pausto nemieru par viņam dažādos veidos izteiktajiem draudiem – viņa pēdas, iespējams, esot uzodusi boļševiku nāves komanda Rietumvācijā. Pēc dažiem gadiem Ļevs Rārs visai mīklainos apstākļos iet bojā auto avārijā. Jāpiebilst, ka izsekošana un telefoniski un arī rakstiski draudi raidstaciju darbiniekiem, arī latviešiem, kuru veidoto programmu mērķauditorija atrodas aiz Dzelzs aizkara, līdz pat 80. gadu vidum nav nekas neparasts.

21. Skultāns vēstulē Aivaram Ruņģim no Madrides 1965.15.XII.

22. 1968.14.XI.

23. 1951.15.VII.

24. NTS. Frankfurt/M: Possev, 1961:42.

25. Russia Today and Tomorrow. Frankfurt/M: Possev,1958:75, 101.