Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010
Eva Eglāja-Kristsone
OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – VI DAĻA
Sākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12; 259:21
INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARU TAKTIKAS LAIKS (1964-1987)
1980-1987
Arī 80. gados turpinās atsevišķu viedokļu paušana presē par konkrētiem Latvijā tapušiem daiļdarbiem. Piemēram, 1981.17.X laikraksta Latvija Amerikā sadaļā „Lasītāju vēstules” ir Egīla Kalmes vēstule „Divkauja”, kur teikts, ka dzejnieks Jānis Peters bija nosaucis latviešu leģionārus par bauru cūkām, un vēl Kalme lepni raksta: Es šo cimdu pacēlu un divkaujā pamatīgi nomērķēju ar savām Brīvības ēnām. [1] Bet dažiem latviešiem ir līdzcietīga sirds – viņi labāk uzaicina savās sanāksmēs spokoties zaudētāju, nevis uzklausīt uzvarētāju. [2] Pieminētais Petera dzejolis „Atriebība” ir no krājuma Ceturtā grāmata. [3] 1981.22.X Guntis Liepiņš sūtījis vēstuli laikrakstam, kurā pauž savu uzskatu, ka rakstītāji Jāņa Petera dzeju nav lasījuši vai arī dzejas simboliku nepazīst un nesaprot un lūdz ievietot arī dzejoli laikrakstā. Tas nenotiek. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs (1982,8) publicēts tendenciozi izstrādāts K. Drozdovska un J. Prikuļa apskats „Nostādņu evolūcija emigrantu publikācijās par latviešu padomju literatūru”, kura pamatmērķis ir parādīt, ka dažādos emigrācijas slāņos konkrētos laika posmos attieksme pret latviešu padomju literatūru ir visai atšķirīga. [4] Autori izdala trīs galvenās nostādnes: Pirmā nostādne noliedz principā, ka latviešu padomju autori rada darbus ar literāru vērtību. Otrā – ar viltojumu palīdzību cenšas radīt aplamu priekšstatu par latviešu padomju literatūras idejisko saturu, daiļrades metodi un estētiskajām kvalitātēm; tā meklē iespējas, kā šo literatūru – kuras izplatīšanos emigrantu sabiedrībā novērst nav iespējams, pielāgot buržuāziskās ideoloģijas vajadzībām. Šie centieni un ar tiem saistītie viltojumi tiek maskēti ar vērtējuma, analīzes un kritikas izkārtni. Trešā nostādne atspoguļo patiesu interesi un patriotiskus centienus popularizēt latviešu literatūru ārzemēs. [5] Izvirzītās nostādnes gan pamatotas ar piemēriem, taču šim ideoloģiski atmaskojošajam precedentam nav būtiska loma Latvijas un trimdas saskarsmes virzībā.
Žurnālā Ceļa Zīmes (1982,62) ievietots Jāņa Andrupa raksts „Asni zem ledus”, kur par „asniem” dēvēta tā Latvijas dzejnieku paaudze, kas dzimusi 20. gs 20. gadu beigās, 30. gados: Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Zigmunds Skujiņš, Regīna Ezera, Visvaldis Lāms u.c. Par jaunā posma sākuma darbu Andrups uzskata Vācieša atmiņu tēlojumu Tās dienas acīm, vēlākos Vācieša, Ziedoņa un Belševicas dzejoļus dēvēdams par jaunā stila dzeju, kas turpina romānā aizsākto kritisko dzīves skatījumu. [6] Šis apzīmējums asni zem ledus sasaucas ar G. gravas un JG dzejas sadaļu „starp papēdi un zemi”, paužot diezgan vienotu attieksmi pret Latvijas populāro dzeju: mēģinājumu savienot dzejnieka radošā gara dabisko dinamiku un partijas birokrātijas kultūras darba specifisko priekšnosacījumu neizpratēju dogmu. [7]
Savukārt 1982. gada septembrī laikrakstā Latvija Amerikā publicēts Haralda Biezā raksts „Vai Jaunās Gaitas saturu nosaka Rīgas čeka?”, kur ievietota autora „Atklāta vēstule dzejniekam Imantam Ziedonim” ar komentāriem pirms un pēc tās. Ievadā Biezais informē, ka nosūtījis Jaunajai Gaitai „Atklāto vēstuli” ar jautājumu, vai tā to vēlas iespiest. Atbilde bijusi apstiprinoša, ar solījumu iespiest to nākamajā numurā. Taču tas nenotika. Raksta nobeigumā Haralds Biezais informē, ka gandrīz pēc pusgada saņēmis paziņojumu, ka JG gribējusi gan iespiest manu rakstu, tādēļ to sūtījusi uz Rīgu. Bet „saņēmām ziņu”, ka viņam (t.i., Ziedonim) nav iespējams atbildēt uz Jaunajā Gaitā publicētām „atklātām vēstulēm”. Formāli redakcija tad aizbildinājās, ka tā nevar publicēt rakstu, uz kuru I.Ziedonis neatbild, bet tā liedzās atklāt, no kā „saņēma ziņas”. (..) JG redakcija, sūtīdama manu vēstuli uz Rīgu, paziņoja čekai, ko es domāju (tas labi!), bet tā liedzās ar tām pašām domām iepazīstināt latviešu sabiedrību. Redakcijas nodoms patiesi ir bijis rakstu iespiest, jo bijis pat salikums gatavs, bet tad nāca aizliegums („saņēmām ziņu”). Mēs tagad zinām, kas nosaka to, ko JG drīkst un nedrīkst iespiest. [8]
Latvijas rakstnieku situāciju centies izskaidrot Franks Gordons, [9] balstoties uz saviem vērojumiem ASV un Kanādā 1981. gadā: Un nevajag aizmirst, ka okupētajā Latvijā, kur autoriem tik drausmīgi grūti pārvarēt varen modro „kultūrčekistu” aizsprostus, tomēr laiku pa laikam nāk klajā un iepriecina tautu tādas grāmatas kā Vizmas Belševicas Gadu gredzeni vai Imanta Ziedoņa Kurzemīte. Kaut vai šīs vienas grāmatas dēļ Ziedonis, manuprāt, pelnījis kaut kripatiņu atzinības arī trimdā. Pamēģiniet jūs, kas brīvi un netraucēti, svabadi un nesodīti varat klāstīt savas domas Laika, Jaunās Gaitas, Treju Vārtu un DV Mēnešraksta slejās, ne tikai uzrakstīt, bet arī publicēt „kaut ko tādu” okupētajā Latvijā! (..) Un mēs varam tikai iedomāties, cik bezmiega nakšu autoram bija jāizcieš, kamēr izdevniecības literārie redaktori „vispusīgi” pētīja viņa manuskriptu, par cik gadiem īsāks kļuva paredzamais autora mūžs tajās nedaudzajās dienās, kurās viņa grāmatas „signāleksemplārs” atradās uz Latvijas KP CK Kultūras nodaļas vadītāja rakstāmgalda… Arī par to es runāju, tiekoties ar Ziemeļamerikas latviešiem, jo viņi, kas visus pēckara gadus dzīvo brīvajā pasaulē, nespēj konkrēti aptvert padomju cilvēka – arī padomju literāta – ikdienu. [10] Gordona skatījumu, nenoliedzami, ietekmē Latvijā gūtā pieredze, personīga pazīšanās ar Latvijas kultūras eliti un kritiska attieksme pret padomju režīmu. Viņa demokrātiskie uzskati sabalsojās ar trimdas latviešu uzskatiem, tātad tika respektēti un ziņkāri uzklausīti.
1981. gada novembrī un decembra sākumā Latvijā viesojas Velta Toma, tiek rīkoti viņas 1980. gadā izdotās grāmatas Maize no mājām atvēršanas svētki. Tas ir pirmreizīgs notikums literatūras vēsturē, jo iepriekš izdotās Roberta Dambīša un Monikas Zariņas (KKS paspārnē) dzejoļu grāmatas nepiedzīvoja (tas nemaz nebija plānots) oficiālus atvēršanas svētkus ar autoru klātbūtni. Imants Ziedonis 4.decembrī uzrakstījis īsu apceri „Par Veltu Tomu šeit un tagad”, kurā uzsver, ka viņa ir visdrosmīgākā dzejniece, kādu no latviešiem es zinu esam uz sajauktās pasaules. Ciemoties no kuģīša uz kuģīti šajās politiskajās bangotnēs nav viegli. Ciemoties – vēl varbūt nav tik bīstami. Mēs zinām simtiem tūristu, kas paciemojas, pafotografē, apmainās dāvanām un aizbrauc. Draudzēties ir bīstami. Saskaņu uzturēt ir bīstami. Jo draudzēties – tā ir attieksme. [11] Šī Imanta Ziedoņa atziņa skaidri pauž Latvijas dzejnieka viedokli par pozitīvajām vērtībām, ko ienesusi KKS. Kaut iespējams, ka Velta Toma būtu ieguvusi tikpat lielu atsaucību un atpazīstamību kā Veronika Strēlerte, kura Latvijā viesojās, neizmantojot KKS, tomēr viņa simbolizē it kā oficiāli atļautās un veicinātās trimdas un Latvijas literātu draudzības iespējamību.
1983. gadā KKS svin savu 20 gadu jubileju. Alberts Liepa žurnālā Māksla raksta: ...atrodas cilvēki, kas mēģina iegalvot, ka mēs Padomju Latvijas kultūras sasniegumus svešumā rādām, lai „grautu emigrācijas vienotību”. Tas ir absurds apgalvojums, jo mums – kultūras sakaru darba darītājiem – nav iespējams graut to, kā vispār nav. Kultūras sakaru pretinieki ir sevi izolējuši no tādu sakaru piekritējiem. Protams, šāda pašizolācija zināmai emigrācijas daļai nav devusi nekādu labumu. Neviens taču par labumu negribēs uzskatīt nedz strauji progresējušo asimilācijas procesu, nedz arī trulu sačervelēšanos vismaz piecdesmit gadu vecās atziņās. [12]
1984. gadā Valdis Krāslavietis atkārtoti viesojas Latvijā. Dzimtenes Balss reportāža par to: Dzīvas Krāslavieša dzejas skanēja Draudzības namā, klātesot Rīgas dzejniecēm un dzejniekiem, aktrisēm un aktieriem, mūzikas darbiniekiem, viesa draugiem un paziņām, citiem interesentiem; sarīkojumu ievadot LKSK prezidija priekšsēdētājam Albertam Liepam, un stāstot par ciemiņa dzīves gājumu un literāta darbu LKSK literatūras sekcijas biroja loceklim dramaturgam Jānim Aneraudam. Valdis Krāslavietis runāja vairākus dzejoļus, runāja arī garāku prozas darbu „No putnu dzīves”, visos šais sacerējumos klausītājiem atklādams indevi savu un apkārtējo dzīvi skatīt ironiskā griezumā, skatīt ar veselīgu asredzīgumu. Tāds topēcpusdien bija arī šeit publicējamais dzejolis „Lai nekas nav kopējs”, kur blakus ironijai kā apinis savijies rūgtums par emigrācijas reakcionāro aprindu muļķību un prettautiskumu. Viesis atbildēja arī uz klātesošo jautājumiem. [13] Sarīkojumu vainagoja dubultkvarteta „Dardedze” dziedātā Raimonda Paula kompozīcija „Kurzeme”. Rakstam pievienots Krāslavieša dzejolis „Lai nav nekas kopējs”, kas spilgti apliecina tendenciozitāti dzejoļu atlasē, par primāro izvirzot vēlamo –autora ironiju pret trimdas īpatnībām.
Mīļās dāmas, cēlie kungi,
tālāk tas vairs nevar iet:
ir jāizmet no sabiedrības
tie, kas Pūtvējiņi dzied!
Nometnes un mūsu skolas –
tas viss jāklapē ir ciet:
mums ir ienākušās ziņas,
ka tur Pūtvējiņi dzied.
Tas nekas, ka pašu bērni –
smalki sijā trimdas siets! –
iespējams, ka jau slepus
viņi Pūtvējiņi dzied.
Tie jābāž sakarnieku maisā
un rūpīgi gals jāsien ciet.
Kā lai uzticamies tādiem,
kas jau Pūtvējiņi dzied?
Taisiet augšā sarakstus
un sauciet visus vārdā
tos, kas, dziedot Pūtvējiņi,
vienotību ārda.
Citādi var nākt uz domām –
un lai Dievs pasargā no tā! –
ka mums vēl ir kaut kas kopējs
ar tautu Latvijā.
Pārmaiņas attieksmē pret trimdas sabiedrību un tās radītajām kultūras u.c. vērtībām parādās 1984. gada septembra numura Karogā. Jānis Anerauds savā rakstā „Otru desmitgadi noslēdzot” raksta: Viss interesantākais un vērtīgākais, ko radījuši vai vēl radīs ārzemju latvieši, agrāk vai vēlāk ieplūdīs tautas kultūras pūrā. [14] Šis konstatējums, no vienas puses, ir it kā ilggadēja kultūras sakaru oficioza medains solījums, no otras puses, tajā var arī saskatīt, bet, kā 1986. gadā atzīst Valija Ruņģe, nedrīkstētu ieprojicēt kādu vēlmju domāšanu, ka Anerauds būtu cerējis uz polītiskām maiņām nākotnē Latvijas teritorijā. (..) Tāpat nav svarīgi, ka Anerauda formula ietveŗ kādu atlases principu (pēdējais tiesnesis vienmēr būs laiks). Svarīgi pašreiz ir tas, ka šis formulējums atšķiras no Andreja Upīša 1960-tajos gados pareģotā trimdas gara dzīves Bezsaules norieta, ka ir saskatītas vērtības, ko pasaulē esošie latvieši spēj radīt un ka tās būtu nepieciešamas visai latviešu kultūrai. [15]
1985. gadā kārtējā KKS plēnumā, kas plaši atspoguļots Dzimtenes Balsī, tapis anonīms (vai kolektīvs) „Aicinājums tautiešiem svešumā”, kura pamatmērķis ir uzsvērt, cik humāna ir PSRS, kā pirmā atsakoties no kodolieroču lietošanas un uzmundrinot tautietes un tautiešus svešuma takās veidot pretkara sabiedrisko domu, stāstot objektīvi par dzīvi sociālistiskajā Latvijā. Vēl šajā aicinājumā pausta visus šos gadus tik ierastā atziņa, ka, tikai stiprinot saikni ar dzimteni, iespējama latviešu kultūras un mākslas vērtību pastāvīga atjaunošana un reāla spodrināšana. Otrais pasaules karš varmācīgi atšķēla vienu zaru no mūsu tautas mūžam zaļā ozola un izkaisīja pa visiem kontinentiem. Atrautība no dzimtenes nekļūs par lāstu, ja vien būs objektīva izpratne par vēstures neapturamo ritumu. Ja veidosies un saglabāsies savstarpēja uzticēšanās kā obligāts priekšnoteikums draudzīgu sakaru uzturēšanai ar Latviju. [16]
Intensīvo kultūras sakaru taktika 80. gadu vidū piedzīvo atslābumu, jo briestošās sabiedriskās un politiskās pārmaiņas liecina, ka KKS mērķu sasniegšanai paredzētās aktivitātes, konkrēti Literatūras sekcijā, vairāk kalpojušas atskaitēm nekā reālai kaitēšanai vai būtiskai informācijas iegūšanai trimdas sabiedrībā.
[1]. Egīls Kalme. Brīvības ēnā. Vēsturisks romāns. 1985 (sākotnēji izdots angļu valodā: In the Shadow of Freedom. Ņujorka, 1979. 223 lpp.)
[2]. Egīls Kalme. „Divkauja”. Latvija Amerikā 1981.17.X.
[3]. Rīgā: Liesma, 1975:125-126. lpp.
[4]. K. Drozdovskis, J. Prikulis. „Nostādņu evolūcija emigrantu publikācijās par latviešu padomju literatūru”. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1982,8:64.
[5]. Turpat:64.
[6]. Jānis Andrups. „Asni zem ledus.” Ceļa Zīmes 1982,62:74.
[7]. G. Grava. „Novators, kam apvāršņi par tuvu”. Jaunā Gaita 1966,57:15.
[8]. Haralds Biezais. „Vai Jaunās Gaitas saturu nosaka Rīgas čekas?” Latvija Amerikā 1982.25.IX.
[9]. Franks Gordons – publicists, žurnālists, Latvijā dzīvoja līdz 1972. gadam, strādājis LETA, Rīgas Balsī, tad izceļojis uz Izraēlu
[10]. No Franka Gordona vērojumiem ASV un Kanādā. Laiks 1981.19.VIII.
[11]. Imants Ziedonis Raksti 13. sējums. 316. lpp.
[12]. Alberts Liepa. „Kultūra – sakari – godīgums”. Māksla 1983,3:3.
[13]. A.K. „No sava kausa”. Dzimtenes Balss 1984,19 (17.V):8.
[14] Jānis Anerauds. „Otru desmitgadi noslēdzot”. Karogs 1984,9:183-194.
[15]. Valija Ruņģe. „Trimdas gara dzīve: fainomens „par sevi” vai daļa visas latviešu tautas kultūras?” Jaunā Gaita, 158 (1986):3-9.
[16]. „Aicinājums tautiešiem svešumā”. Dzimtenes Balss 1985.9.V. 5. lpp.