Benita Veisberga

PIERAKSTI

 

Vēl viena globalizācija. No rīta tepat dārzā pie loga atnāk meža tītariene. Pakašājas, paskatās apkārt, lēnām paliek kādu soli. Pagroza galvu uz vienu pusi, otru, izstaipa spārnu. Kā viņa te atkūlusies? Paliela, kustas lēni, grūti iedomāties viņu lidojam. Viņa būtu ieliedējama šajā apvidū netālu no Sanfrancisko, kopā ar autiņiem, suņiem, puikām, kas drāž pa ceļu ar saviem divriteņiem?

Pieliedēs, saliedēs tītarus ar autiņiem, latviešus ar krieviem. Latviju ar Krieviju. Tādas muļķības, bez savainošanas, iznīcināšanas tas nav izdarāms. Atmetīs dabas lielās likumības, jauks un šķīdinās to, kas pastāvēšanai paturams savs. Simtiem biedējošu zīmju rāda, kas tad ir. Kas notiek Ukrainā. Nāvēšana, saārdījums, drupas, tautu liedē klāt citai, taisa par to, kas tā nav. Tas neiet, kāda dziļa īstenība to nepieņem. Arī simtiem gadu ilga varmācība un apspiešana to nepanāk, krievu caru sāktā Ukrainas pieliedēšana nestrādā vēl šodien, rada jaunas ciešanas. Ukraiņi nav krievi. Priede ir priede, un egle ir egle. Būtiska, brīnišķa Dieva dabas likta atšķirība. Cik garšīgas Jelgavā bija ar citām vielām, citām vidēm nesaliedētās zemenes. Un beidzamais laiks dzīvi bez mēra neliedēt kopā ar mašīnām un robotiem. Tik daudz iespieduma kļūdu rakstos kā šajā technoloģijas ziedu laikā nav redzētas.

* * *

Bet manam dzīves biedram reizēm bija jātaisa keramika. It neko citu, jāmīca un jāveido māli. Ienāk virtuvē: vai tev nav vajadzīgs kāds saimniecības trauks, es varētu uztaisīt. Jā, cepumu trauku. Tādu ar vāku, piparkūkām. Ļoti labi, viņš uztaisīs, tūliņ aiziet uz darbnīcu. Pagāja kāds laiciņš, sāku jau piemirst. Vienu dienu pārved no dedzināšanas „savus mālus”, un starp tiem ir saimniecības trauks. Biezs. Pasmags. Rotāts ar diviem atsevišķi veidotiem plikņiem. Tāpēc biezs, lai ir kur tos piedarināt. Viena plikņa liektā mugura veido vāka rokturi, otrs tāpat, tikai skaistumam. Kad cilā, jāņem uzmanīgi ar abām rokām, jātur pie krūtīm. Par likšanu virtuves skapī nav ko domāt, stāv uz grāmatu plaukta. Tajā ir vieta piecām vai sešām piparkūkām, kas tur nekad nav ieliktas.

Tā bij, radās kas neparedzēts. Aizgāja uz citu pusi, apgriezās pavisam otrādi. Kādreiz, lietišķās jomās, tas būtu varējis šo to satricināt, tomēr nekas briesmīgs nenotika. Sakrājušās nesamaksātas soda naudas par nepareizu braukšanu. Nogriešanās pa kreisi, kur drīkst griezties tikai pa labi, un ja nesamaksās līdz tādam datumam, liks cietumā vai ko tādu. Vai tad vienmēr var izdarīt pēc priekšrakstiem. Atminos nopietnību viņa sejā, ar kādu viņš grasījās taisīt saimniecības trauku. Un kāds tas izveidojās, cik pavēlošāks bija cits spēks. Tāpat kā daža Kalifornijas ainava pārvērtās latviešu pirtiņā. Vēl viena neuzrakstīta grāmata.

Par viņa eļļām, ūdenskrāsām, kafijas gleznām. Par pretmetiem viņa darbos. Ātri uzvilkumi, uzrāvumi, it kā nesakarīgas aizmugures; un citreiz smalka, uzmanīga pietuvošanās brīnumainiem saskaņas mirkļiem dzīvē un dabā. Nemitīgi izmēģinājumi, lietojot gleznošanai pienu, piķi, kafiju, piltuvītes, kas darinātas pavisam kam citam. Viņš atrada, ka ar tām var uzvilkt zirnekļa pavediena smalkumam līdzīgas līnijas, kas taču bija nepieciešams. Iespējams, ka šie meklējumi un dzinuļi viņu kavēja rūpēties par pabeigto darbu tālāko likteni. Kad tie nāca gatavi, viņš jau ar vienu aci raudzījās pēc kā cita, pastūma malā.

Puķu un seju serijas, neskaitāmu izjūtu parādīšana ziedos, stiebros, vaibstos. Ne ziedu attēlojums, bet ziedi kā skatāma izteiksme domām, jūtām, pārdzīvojumam. Vēlāk viņš to pašu darīja ar sejām, bet tikai ar sieviešu sejām.

Mani saista pēkšņi, ātri, bez iepriekšējas sagatavošanas veiktie gleznojumi. Uz kāda kārbas vāka, veca gleznojuma otras puses. Nepietiekamība, trūkums, neprofesionālitāte? Ne reti tie ir ar īpašu dzīvuma spēku. Atklāj arvien jaunas vērtības, it kā tur būtu ielikta stipra dzīvības deva ar savu pastāvēšanu un tālākdzīvošanu. Lāgiem vairāk nekā „kārtīgi” gleznotajos.

Ne tikai Ēŗa, es to redzu arī citu darbos. Kad aizmirst amatnieciskās, veikalnieciskās prasības, kad ir tikai viens: šis brīdis. Tas, kas ir. Tepat pie sienas Kalmītes rudens ainavā uz mazliet negluda papes gabala ir brīnums: biezs eļļas krāsas triepiens kā kustība. Dīvaina, nekustīga kustība, un taisni tas skarbais skaistums, ko Minesotas ziemeļos rada saulains auksts vējš un nodzeltējuši zari. Milzīgu spēku – gaismas, vietas, laika īstenums un cilvēka spēja šo dzīvumu ielikt krāsas triepienā. Te tas dzīvo man līdzās pus gadsimtu uz papes gabala, tā skaistumam ar gadiem nevis mazinoties, bet pieaugot. Tie ir visdzīvākie eļļas krāsas triepieni, ko savā mūžā esmu redzējusi.

Ēŗa rožu vāze, uzgleznota uz kāda būvplākšņa pārpalikuma. Katru dienu saņemu tās palīdzību. Tur ir gaisma, tumsa, grūtums, skaistums, iznīcības draudiem pāri stiebri un ziedi, tur parādās, ka tie ir stiprāki. Bet nemēģinot neko iestāstīt. Tas ir uzvilkts pāris minūtēs, drīzāk uzvilcies pats, kādam spēkam iemetoties gleznotāja rokā, vadot to bez viņa ziņas. Staigāšana lāgiem vairs nav droša, katru dienu, pirms eju lejā pa kalnu pēc pasta, brīdi stāvu pie gleznas, uzņemu stiprinājumu. Tur ir stiebra gandrīz salūztošs smalkums, un tur ir tā paša stiebra spēja celt ziedu pretī gaismai, spēja turēt pasaulē ziedēšanu. Brīnumaini. Labi, ka dzīve bija kopā ar to.

Vēl kas ar šo gleznu, tās aizmugure. Tukša, neizstrādāta, it kā vienaldzīgs krāsas pārklājums, lai būtu apsegts pamats. Vai viņš, uzmanību ziediem un vāzei veltīdams, būtu atstājis kaut ko nepabeigtu? Bet tas nekad nav liedzis baudīt gleznu. Saturs ziedos, vāzē, apkārt nekas nav vajadzīgs. Apmēram tā to redzēju līdz šim. Un nu, pēc gadiem, pēkšņi ieraugu aizmugures tukšumā dziļu saturu: milzīgo vienpatnību, atšķirtību, kādā būtnes pastāv šajā pasaulē. To skaistums, prieks, izmisums vispirms deg viens. Es nedomāju, ka viņš to rādīja apzināti. Tas parādījās pats, mākslinieka sniegtajam tuvu vēl cita zināšana.

Un gleznas, par kuŗām man bija viņam jāpasaka, kas tajās nepareizi! Nepaguvu. Vēl tagad skatos uz to vienu. Brīnišķīgi āboli. Un augšmalā ņemts un iegleznots nevajadzīgs gaišs plankums! Kāpēc viņš tā darīja? Taču vājina, jauc. Gribēju jautāt kādam zinātājam, vai maldos, pie reizes paprasīt kādam no mūsu gleznotājiem draugiem. Un viņi nu nomiruši. Tagad ir tas.

Te gaitenī ziedu gleznojums, divas vāzes. Viss pelēkos toņos, cik reizes esmu gājusi tam gaŗām. Un nesen ieraugu, ka viena stiebra pāris centimetru gaŗa daļa ir zaļa. Viens zaļš stiebriņš, viss pārējais pelēks. Bet labi, der. Pasaulē bija brīdis, kad viņš vērīgi skatījās, tad izšķīrās, paliecās, paņēma uz otas gala puspilīti zaļā, ievilka svītriņu. Un te tā ir, te es esmu kopā ar to, ar visiem šiem dzīvajiem vilcieniem, līnijām, krāsām. Arvien skaidrāk apzinos to ietekmi, līdzību tam, kā manu dzīvību skaŗ daba. Es gribu to tuvumā. Man grūti domāt par šķiršanos no tā, par to saiņošanu, sūtīšanu kaut kur projām, kas būtu jādara.

Aiziedams, gulēja savā istabā kluss un gaišs. Jā, kluss un gaišs, par to man jādomā. It kā pretruna, gan aiziešanas laika grūtumam, gan tam, ka dzīvē tās nebija tieši viņa galvenās iezīmes. Mierīgs, nopietns, gaišu, gludu pieri starp saviem grāmatu plauktiem. Tas arī bija pareizi, ka tie bija klāt, tie piederēja viņa dzīvei. Kaut kas tais dienās te bij kā no debesīm nolaidies, palicis manā apziņā. Kāda palīdzība. Neteica neko par saviem darbiem, ne arī citu, ko dažkārt piemin šādās reizēs, mantas, naudas. Jauda, ka ir ejams un gāja. Tāds bija brīdis, plaušu vēzis notiek ātri. Tikko spēju turēties līdz kā tas gāja, bija jau noticis. Bet Ārim teica, lai pasūtina mums latviešu rupjmaizi, kas sludināta kādā avīzē. Pēdējais norādījums.

Jā, Ēri, mūsu rupjmaize. Mūsu rijas, klētis, tava abriņa. Mūsu ābeles, ozoli, bērzi, gatves, dārzu un ceļu malas. Koka sols mājas galā, celiņš uz aku, es to redzu visā, kas vēl tavā istabā. Tavos zīmuļos, otās, studentu cepurē, adrešu grāmatiņā, visā kas te palicis aiz tevis, mūsu Latvija.

 

* * *

Šodien zils un zaļš. Zaļā zālē zili ziedi, zaļās lapotnēs zilspārņu zibšņi. Arī zilpelēkie lietus mākoņi un retie gaišzilās debess gabaliņi to starpā pievienojas šai dziesmai. Vēss, tik uz īsiem brītiņiem parādās saule. Tad rasas lāse maurā uzmirdzina vienu zilganvioletu dimantu.

Dienas kartībā terrorisms, polītiķi min Krieviju par sabiedroto tā apkaŗošanā. Sabiedrosies terrorisma apkarošana ar valsti, kas pati viena no lielākām terroristēm, kāda bijusi un ir. Vai tie kungi nav kaut ko sajaukuši. Pašlaik jau atkal rādās Krievijas sadarbība. Tā sakās apkaŗojam islāma terroristus, bet bumbo Sīrijas iedzīvotājus, kas ir pret Asada/Putina režīmu. Saka vienu, dara citu. Krievijas melu kultūra, padomju, pēcpadomju gados nostiprinātā par būtisku valsts dzīves sastāvdaļu. To tie sadarbotāji labāk lai patur prātā.

Sīrijas miljoniem bēgļu radītie nemieri Eiropā taču ir sekas terroram, ko Krievija ar Asadu tur strādā piecus gadus. Pastāvīgā cilvēku, mājvietu bumbošana, nogalināšana, pārtikas trūkums un bads kā ieroči pret viņiem. No tā glābj dzīvību. Nepieredzētā daudzumā aizbēg uz Eiropas valstīm, rada nemierus. Ja grib ko labot, vispirms pārtrauc to. Tā vietā gadiem gaužas par briesmonībām, kas notiek, piemiedz acis pret tiem, kas tās rada, un Putins nevar vien nopriecāties.

Krievijas pastāvīgā saikne ar nemieriem, nāvēšanu, iznīcināšanu, drupām, to, kas pašlaik ir tās darbalaukos Ukrainā un Sīrijā. Smagu ciešanu radīšana šodienā un ilgam laikam uz priekšu, atkal un atkal. Padomju laikā miljoniem cilvēku nogalināšana gulagos, iebrukumi Austrumeiropas valstīs. Tad Čečenija, tad Gruzija, tad Ukraina, tad Sīrija. Paskaidrojot tiem, kas to nesaprot, par savas valsts lielumu, varenumu, vietu starptautiskās kārtības veidošanā...

Te ir kas ievērojams, Krievijas domāšana. Uzskats, ka tas, ko tā pašlaik veic Sīrijā, ir viņu valsts varenums, šī īpašā saprašana par to, kas ir varena valsts. Iebrukumi citās zemēs. Par parastu dienišķību kļuvusī cilvēku nāvēšana. Pakļauto kaimiņzemju iedzīvotāju šķiršana no mājām milzīgos apmēros.

Mājvietas liegums tautai ir tās nīdēšana. Krievijas kvēlā nodarbošanās, paņemt tās zemi, valdīt tur. No šāda varenuma bēg, pirms 70 gadiem simtiem tūkstošu no Austrumeiropas, šodien miljoni no Sīrijas, no Krievijas bēg. Pašu ļaudis arī. Tā sāk jau tukšoties. Tautu kapsēta. Bet modernizēta, ar džetiem un bruņukuģiem, pārceļama un izplatāma ārpus Krievijas, šī doma, ka tas ir valsts lielums... Dievs lai nedod, Dievs lai pasargā.

Sabiedroties ar tumsonību un slimumu, kas tur izaudzis, ilgstoši dzīvojot varmācībā un melos, savainojis gan lietišķas, gan garīgas vērtības tautā, uztur karstus un aukstus kaŗus, apvienoties ar to kopīgiem pasākumiem – ? Tā kā par traku. Derētu pārbaudīt, kuŗš īsti lielāks terrorists, tā saucamā islāma valsts vai Krievija. Kas – un tikai pēdējos gados – nogalējis vairāk cilvēku, izpostījis vairāk mājvietu, pilsētu, vai tā, gadījumā, nav Krievija. Varbūt tie kungi sāktu apjēgt ar ko darīšana. Ilgi uzturēts, izkopts valsts terrorisms bīstamāks par islāma karstputru mežonībām. Tik augstu valstiskumā pacelts un iestrādāts terrorisms nav bijis. „Mūsdienu lielākā humanitāra katastrofa”. Kas tur strādā? Kas tur piedalās? Te tas atkal ir. Cik lielā mērā Sīrijas katastrofa, bēgļu miljoni ir kārtējais Krievijas darbs?

Publicistika? Nekas, tas lai nozīmē, ka turos līdz laika garam. Līdz sajaukuma radītam sajukumam, kas tagad ir, īstenība jāņem vērā. Un mūža galā vedas pieminēt, kas labs, kas ļauns. Manā dzīvē lielākais ļaunums bijis no Krievijas. Atšķiršana no Latvijas, dzimtās vietas, valodas, tautiskās piederības, būtisku pamatvērtību aizliegšana un savainošana. Krievijas dzīves apvienojums ar liekulību un meliem pretīgākais, kas redzēts. Bet ar to lapu nevar beigt. Labākais, apbrīnojamākais daba. Tās spēks, skaistums, iedvesma, palīdzība, Dievs. Pat šajā savainotajā laikā.

Pie loga zaļš zars, tā elpa.

* * *

Pa logu redzu, kā mazs zils putns, spārniem saulē zibot, metas virsū trim meža baložiem, kas staigā pa mauru šo to uzknābādami. Pienākuši par tuvu krūmam, kur viņam ligzda, pašlaik perē bērnus. Viens pats, baložu lielākumam un vairākumam kā nebijušam, bez mazākām šaubām, viņš triec tos projām. Un viņi arī lēnām aizstaigā citur.

Pašā laikā. Spilgti parāda, ka Eiropas valstsvīros aplamnieki uzstāj dalībvalstīm noteikumus ieceļotāju uzņemšanā, neatstāj pašu ziņā. Katrai taču atšķirīgi apstākļi, pieredze, iespējas. Galvenais, tas ir pretī lielajai īstenībai par tautas un zemes īpašo savstarpējo saistību, cittautieši to bieži apdraud. Tāda virspusība neder. Rupjas, nepārdomātas pavēles rada nesaskaņas, vājina Eiropas vienotību. Cerams, ka viņi vēl pārdomās, citādi izrādīsies, ka baložiem un zilspārņiem par dzīvi vairāk saprašanas nekā viņiem.

Kā putna svētā pārliecība mirdzēja rīta staros! Katram savas mājas, sava vieta.

* * *

Līdzsvars nedrošāks. Klausoties Metropolitēna operas pārraidīto „Zemnieka godu”, melodijas, balsis bija aizraujošas, vilka kustēties līdz, gandrīz apgāzos. Kā lai to tagad saskaņo, gals nāk, bet mūzika ir un paliek debešķīga. No tā, ko radījis cilvēks, vistuvāk Dieva veidotajam ir mūzika. Tā ir līdzīga gaismas iezīmētu mākoņu slīdēšanai debesīs.

No rītiem, atvelkot logam aizkaru, iegājies paskatīties pretī uz lielo cipresi, tur arvien parādās kas labs. Šorīt tā. Agrs, dārzs, ciprese, visa apkārtne vēl krēslā. Bet galotnē uz divu augstāko zaru galiem saule. Divi mazi, spilgti gaišumi, vieni lielā pelēcībā, bet spoži un droši. Viņi ir stipri. Viņi ir kopā ar īstenību, viņi rāda, kas ir. Saule ceļas, tik tālu jau atnākusi, turpinās nākt, viņi augs un būs. Un mēs visi, ziedi, zari, putni, cilvēki ceļamies un sākam savas gaitas. Mēs esam saistībā ar spēku, kas tur mirdz, lielā saule kopā ar divu zaru galiem.

Tas palīdz. Pašlaik viss tik pilns nelādzību. Cilvēkiem nogriež galvas, lepojas ar to. Āfrikā nāvējoša slimība, Ukrainā krievu kārtējie posta darbi. Ar to nevar, ciprese tūliņ no rīta parāda divas mirdzošas galotnītes.

* * *

Esmu aizgājusi no cilvēkiem. Varbūt tālāk nekā vajadzētu, reizēm kaut kā žēl. Arī viņi no manis.

Un kas atrodas? Sarkankoki. Stāv visapkārt tuvāk un tālāk, dārzos, nogāzēs, uz pauguriem. Viņu izteiktais augšupvirziens. Koka ļoti augstais, spēcīgais stumbrs ir taisna līnija uz augšu, no saknēm līdz galotnei. Nekādu noviržu, nekādu šaubu par to. Un uz stumbriem saules laukumiņi, redzami arī uz tālākiem kokiem, drusku kā pārsteigums. Dienas gaitā pa laikam paceļu acis, paskatos, kādi tie ir. Viņi mainās. Citreiz spilgtāki, citreiz bālāki, dienā gaišpelēki, no rītiem un pievakarēs sārteni. Nemanāmi slīd ap stumbru, kā dzīvas būtnes, pat apmākušās dienās tur ir viņu klātiene – viņu zināmās vietas stumbrā, kas atkal būs gaišas, kad iznāks saule. Tur ir kāda sadzīvošana. Man no tā kas tiek, aizskaŗ, pieņem, katru dienu paraugos uz viņiem. Sākusies sazināšanās ar sarkankokiem.

* * *

Manas grāmatas, tā sauktie „kopotie raksti”, varētu būt vienas dzīves stāsts, tāda aptuvena autobiografija. Šis tas, protams, drusku pamainīts, pielikts vai atmests, tomēr pamatos tas, kas bija. Ne ka tā darīju ar sākotnēju nodomu. Tā vedās, un es tam paļāvos, īstenība arvien likās svarīgāka, pievilcīgāka par izdomu. īstenībai neatbilstošais drīzāk nepaticis. Atceros, pēc Tolstoja vēstuļu grāmatas izlasīšanas, atkal paņemot viņa „Augšāmcelšanos”, traucēja vēstījums par varoni trešā personā. Kad vai ik lapā, gan tiešāk, gan netiešāk ir skaidrs, ka viņš runā par sevi, savu pieredzi, pārliecību, domām. Klāt tāds piekarinājums, muižnieks ar citu vārdu. Priekš kam? īstenība pārāka.

* * *

Visādi brīnumi atklājas, kad cilvēks viens sēž dārzā. Tās zīlītes. Viņas te atlido zibens ātrumā, iemetas izvēlētā kokā un nenositas. Tūliņ skatās apkārt, ko darīs tālāk, groza melnās galviņas. Tāds nolemšanas un izdarīšanas ātrums, nadziņi sekundes daļā atrod un aptveŗ vajadzīgu zaru. Skatos putnos, it kā agrāk nebūtu tos redzējusi. Divi ātri lido viens otram līdzās un visu laiku patur vienu noteiktu attālumu savā starpā, nesaduras. Tā viņi var, kā divi džeti. Bet pārāki, bez trokšņa un izdedžiem. Īpaši apbrīnojami ir viņu ātrie lidojumi lielākos vai mazākos baros bez saskriešanās. Met lokus, pēkšņi drāž uz citu pusi. Aizlido uz egli un pašsaprotami iesēžas katrs savā zarā. Kādas spējas tur ir!

Un kovārņi, ar tiem ir pavisam kas īpašs. Divi, trīs, viņi uzlido augstu gaisā un tur riņķo. Tik augstu, ka nemaz vairs nav skaidri saskatāmi. Mierīgi, noteikti, spārnus nekustinādami, lēni planē tur. Izskatās cēli, kā nodošanās kādai augstākai īstenībai. Pilnīgs pretstats tam, kā viņi te lejā skrien un ķērc. Viņi kaut ko zin. Viņiem ienāk prātā kas cits, un viņi to grib, uzlido tur un riņķo.

Es teicu, ka man kovārņi nepatīk – lūdzu, nu viņi parāda šo. Augstu, pāri visām nejēdzībām un muļķībām, kā zinādami kādu lielāku patiesību. Ka viņi bez spārnu kustināšanas var tik ilgi planēt, arī ir kas ievērojams. Tas tur augšā savienojas ar lieliem spēkiem, gaisa strāvām, mākoņu ceļiem, tur notiek brīnumains saskaņojums! Tas jāpieraksta. Nevar meklēt mājas labotājus, grāmatu izdevējus, tā ir cita joma. Kaut gan to arī noteikti vajadzēja izdarīt. Bet abus nevar, es izšķiros par kovārņiem. Pavisam nopietni. Viņu spārni, visa viņu putna dziļākā būtība tur ir vienībā ar tālēm, vējiem, gaismas veidiem. Viņi grib šo saskaņu un panāk to, kaut uz briīi, es arī to gribu. Man arī to vajag, un nu man sāk to atņemt, jātaupa skriemeļi, nevar noiet kad grib pie lejas kokiem, paskatīties, kā tur ir. Kā ar plēšanu sāk man to atņemt. Tad acis pašas no sevis ierauga kovārņus. Viņi tuvina sevi skaistumam kā gaisma saskaras ar mākoņiem, viņi ir kopā ar t o . Nemaz nesmīniet. Tā nav nekāda gudrošana, sapņošana. Tā ir kaila īstenība. Tur slīd brīnišķīgi izgaismoti mākoņi, tur uzlido kovārņi un labu laiku lēni riņķo.

* * *

Naktī bezmiegs, biedi, draudi. Viss irst un jūk. Kur lai tagad turas, pie kā? Dienas gaitā nejauši esmu apstājusies pie lielā ēdamgalda. Tā virsma ir dažāda lieluma valriekstkoka dēlīši, gludi, stingri savienoti, katrs savā vietā. Ēris pie tā rūpīgi strādāja, ar pārliecību pūlējās, lai ir labs galds, un koks izaudzina brīnumainus brūnus rakstus, un cilvēka acis, rokas, sirds tos pazīst un grib, te kaut kas ir.