LASĪTĀJU VĒSTULES

 

 

VISĀ NOPIETNĪBĀ: KURP TĀLĀK, DAGMĀRA?

 

JG redakcijai:

 

Dagmāra Vallena sašutusi par aistētikas domināciju (Krievijā teiktu: formālismu) dzejā un pārmet pašiemīlēšanos un savu jūtu apjūsmināšanu. Visam tam pretī viņa izvirza prasību pēc sirds kultūras, norādot uz nepieciešamību ne brīdi neaizmirst savas tautas apspiestos locekļus dzimtenē (JG 37).

Sakarā ar šo ētikas vai sirds kultūras uzsvēršanu (sirds kultūra ir autores termins un, liekas, tam jānorāda, ka ētika nav vis kaut kas jau dabiski cilvēkam dots, bet gan kaut kas izveidojams), radās velēšanās noskaidrot šīs nostājas pamatus un izplatību. Pēdējais jautājums arī pēc Dagmāras atbildes (JG 41) – palicis nenoskaidrots, bet attiecībā uz pirmo dots paskaidrojums, ka nostājas pamatā ir skolā uzņemtās kristīgās mācības iekšējā pavēle, identificējot to arī ar Raiņa darbu pamatdomu par sevis upurēšanu citu labā mīlas vārdā. Šie savā būtībā kristīgie elementi sastopami ne tikai Raiņa Antiņā un Jāzepā, bet arī viņa pēdējās rindās „Ir bauslis pēdējais un visupirmais – mīla”.

Kristīgā mācība saka – labojies vispirms pats, pirms nosodi vai labo citus. Rainis savā lieliskā brīvības, un kultūras eposā „Uguns un nakts” prasa – „Maini un mainies uz skaidrību, Maini un mainies uz augšu!”. Abās šajās – būtiski radnieciskās – pavēlēs ir norādījums veidot un labot sevi, bet neapmierināties tikai ar sevis veidošanu vien. Sirds kultūra līdz ar to satur sevī neatrunājami sociālu prasību – kļūstot labākam un skaidrākam (un tieši šis sevis skaidrošanas, ko varētu apzīmēt arī par sirds kultūru) dzīvot citu labā. Sirds kultūra prasa aktivitāti un pie tam tagad un vienmēr, neprasot vispirms ērtības un labvēlīgākus apstākļus tās izraisīšanai. Tas nozīmē – sirds kultūra prasa sava neierobežotā individuālisma noliegšanu iekļaujoties kopībā – ģimenes, draugu, tautas, cilvēces. Tas nozīmē arī kritikas (kaut arī pelnītas) vietā sniegt pozitīvu piemēru un pamudinājumu. Un mērķis var būt tikai viens – lai citiem – draugam, tuvākam, cietējam dzimtenē un ne tikai tur vien – būtu labi. No ērtības un pašapmīļošanas jāatsakās. Citēsim atkal Raini – „Ar vienu vien vēl nepietiek: Tev jāprot abi – Dzīvot kā likten’s liek Un mirt kā citiem labi”. No šī individuālā un personīgi neatrunājamā ētiskā pienākuma – tas ietelp sirds kultūrā, ko satura dēļ tiku arī apzīmējis par rainismu – nedrīkst dezertēt nedz ironizējot par polītiku, nedz skeptiski vērtējot kultūras sniegumus.

Tādēļ te ir vietā ļoti nopietnais jautājums: kurp ved vai kurp būtu jāved – Dagmāras un citu jauniešu (Dagmāra saka, līdzīgi domā arī citi) ceļam tālāk? Atbildes nobeigumā autore saka, ka tā „studiju vietā sirds izkopšanai iesaka revolucionāru darbību, citiem vārdiem – sviedrus, asinis un krustu”. Un tālāk „Taču runāsim nopietni: vai ir kāds cits ceļš?

Nediskutēsim šoreiz par vārdu „revolūcija”. Tas kādreiz bija skaidrs jēdziens, tā bija daudzu cīņa par brīvību pret tiranniju. Vēlāk šo vārdu kā attaisnojumu savai diktatūrai lietoja kā Musolini, tā Staļins, arī Hitlers un Franko. Tur revolūcija vairs nav cīņa citu – tas būtu tautas, kas ieslēdz sevī arī katru individuālo personu (tā tad: tuvāko) – labā, bet gan kļuvis par līdzekli savas resp. valsts varas stiprināšanai citus apspiežot. Lietosim citu terminu – dzīvot un darboties, visu upurējot, lai citiem būtu labi. Kāds ceļš jāiet, lai sāktu dzīvi un cīņu citu labā? Vai pietiek ar izolēšanos, savu pašreizējo apkārtni noliedzot, kā tas izskan dažos teikumos? Vai nepieciešama nacionāla izolēšanās? Vai pietiek tikai ar vārdiem un deklarācijām? Vai pietiek gaidīt uz mūžam nenākošo Godo kungu? Kāds ir tālākais konsekventi izraudzītais ceļa posms pēc sirds kultūras nepieciešamības atzīšanas? Visi tie ir svarīgi jautājumi, kas neattiecas tikai uz jaunatni, bet uz visu mūsu tautas likteni. Priekšnoteikums tautas tālākpastāvēšanai tā arī atjaunotai tautas kopībai ir kultūra, bet kultūra bez sirds kultūras – nav iespējama.

Dagmāra runā par „partizāna tarbu pār pleciem”. Tās ir pozitīvas prasības. Bet kam gan nāktu par labu partizānu kustības atjaunošanās dzimtenē? Iesim vēl tālāk – kam gan nāktu par labu mūsu tautas iznīcināšana atomkara rezultātā, vēršoties uzbrukumam pret mūsu dzimtenē tik koncentrētām militārām ierīcēm lai, – varbūt, brīvības un cilvēcības vārdā aizkavētu masu represālijas iedarbīgas partizānu kustības rezultātā? Autore runā arī par sviedriem, asinīm un krustu un nobeidz ar jautājumu: runāsim nopietni – vai ir kāds cits ceļš? Sviedri, asinis un krusts ir zināmi mūsu tautai Latvijā un Sibirijā, sviedri, asinis un krusts nav sveši arī daudziem trimdiniekiem. Neaizmirsīsim: sviedri, asinis un krusts nevar būt pašmērķis, bet gan tikai līdzeklis spraustā mērķa sasniegšanai. Pie tam sviedri, asinis un krusts arī paši vien nekādu mērķi nesasniegtu – pretējā gadījumā jau tagad vajadzētu mūsu dzimtenei starot brīvībā un laimē.

Dagmāra runā par „ideju, kas nepieciešama brīvības atgūšanai.”

Brīvības ideja un brīvības jēdziens ir kultūras rezultāts. Brīvības ideja nav atdalāma no cilvēka cieņas un līdz vērtīguma postulāta. Brīvība ir nepieciešama cilvēka kulturālai eksistencei, tāpat, kā tai nepieciešama mīla (un līdz ar to kopības apziņas, pretēji egoistiskai pārcilvēka vientulībai) un nepieciešams taisnīgums (arī sociālā taisnība materiālās eksistences nodrošināšanai). Brīvību, mīlu un taisnību, ko mēs prasām sev, mēs prasām arī citiem, tad, ja mēs mīlam un saprotam šos citus, ja mēs izjutām brālību un kopību ar tiem, ko nevar panākt ar nacionālu izolēšanos, ceļot robežu sētu līdz debesīm.

Protams, sava sirds un sava dvēsele ir katra personīga, individuāla, privāta lieta. Katrs to var klusībā kopt savā istabiņā vai savā ziloņkaula tornī. Mēs varam cerēt un priecāties, ka šis darbs var radīt un sniegt lielas vērtības un veidot vērtīgas personības. Bet ja kāds savas domas un uzskatus publicē, tad tas vairs nevar palikt savā vientulībā, tad tam ir jāsadarbojas ar tiem, ko tas ir saucis. Tam jāmeklē un jāatrod kopīgi mērķi un kopīgi ceļi, jāsniedz pozitīvais, atsakoties no tikai irōnizēšanas un tikai noliegšanas. Par savu tuvāko, savu līdzcilvēku un līdz ar to katru tautu un visu cilvēci cīnās baznīca un demokratiskais, humanitārais sociālisms. Tie ir ceļi, kuŗus es redzu un kuŗus es eju. Es negribu noliegt, ka iespējami arī citi ceļi. Bet mērķis – tuvākais, līdzcilvēks, draugs, partneris, tauta, cilvēce – var būt tikai viens.

Kādu ceļu sev ir izvēlējusies vai izvēlas jaunatne? Skaisti teikumi vien – kaut vai „revolūcija, sviedri, asinis un krusts” – ja tie nesatur sevī norādījumu un pavēli uz lieliem paliekamiem mērķiem un vērtībām, kļūst tukši, kļūst par frāzēm. Mūsu jaunai paaudzei, kas stājas salauztās un bankrotējušās vecās paaudzes vietā un kam jārunā un jādarbojas arī to vārdā un vietā, kam pašiem vārdi un darbi ir aizliegti, nopietni jāatbild uz autores beigu teikumu: „Runāsim nopietni: vai ir arī kāds cits ceļš?”

Nikolajs Valters, Vīnē

 

 

 

JG redakcijai:

 

Ar lielu interesi lasīju Jaunajā Gaitā Dagmāras Vallenas un abu profesoru rakstus par sirds kultūru. Gribu jautāt, kāds sakars sirds kultūrai ar baltajām pelītēm, kuŗas Dagmāra palaida kādā pretfašistu sanāksmē Čikāgā? Vai mūsu pretkomūnisma cīnītāji neieslīd fašisma un antisemītu apkampienos? Joks, par kuŗu Čikāgas piecīšu izrādē cilvēki ļoti sirsnīgi smējās bija sekojošs:

– Vai jūs esat Jānis Bērziņa kungs?

–No, my name ir John Birch!

P. Šmits, ASV.

 

 

 

JG redakcijai:

 

Rūtas Speires raksts „Kritiskas pārdomas par antoloģijām” (JG 41. numurā) satur nevien kritiku, bet arī personiskus apvainojumus „A Century of Latvian Poetry” autoram un šī izdevuma ierosinātājiem nelaiķiem prof. A. Švābem un sūtnim K. Zariņam. Viņi abi bija tie, kas ieteica šīs antoloģijas atkārtotu un papildinātu izdevumu, par kuŗu Speire tagad saka: „Ja nevēlaties samulsumā sarkt, nedāviniet šo antoloģiju saviem angļu draugiem.”

Protams, tulkošana ir ļoti delikāta lieta. Ne katrs tulkotājs var tulkot katru autoru un katru dzejoli. Arī Metjūsam ir vājāk un labāk izdevušies tulkojumi. Turklāt jāņem vērā, ka neveselības dēļ Metjūsam vairs neizdevās īstenot visus tos labojumus, kuŗus viņš pirms grāmatas klajā nākšanas bija paredzējis. Taču arī tagadējā veidā „A Century of Latvian Poetry” ir savu panākusi. To liecina, piemēram, pazīstamās angļu rakstnieces, starptautiskā penkluba viceprezidentes Margaretas Storm Džemsones atsauksme par antoloģiju. Viņa raksta: „These poems have given me the greatest pleasure. Even in their English dress, they have the flavour of the north. They have – different as they are from each other – the extreme clarity, the sharpness, that is part of the north, to which I belong nearly as truly as you do...” Līdzīgus vārdus par šo krājumu man ir teikuši daudzi Eiropā pazīstami dzejnieki un dzejas tulkotāji, piemēram, Zviedrijas akadēmijas loceklis, dzejnieks J. Edfelts, holandiešu dzejnieki van Frieslands un Donkerslots, vācu rakstnieks Kremers Bodoni u.d.c. Protams, nekad visi nebūs vienisprātis par katru dzeju un vēl mazāk par tās tulkojumu. Taču mums nav jākaunas par to, ko Metjūss veicis mūsu rakstniecības labā, jo vēl arvien nav neviena, kas viņa darbu varētu turpināt, bet jānoliec goddevīgi galva, pieminot viņu. Es nevaru iedomāties citu cittautieti, kas tik ļoti pieķertos mūsu valodai, mūsu dzejai un pūlētos to izprast un izjust.

Protams, laiks iet, latviešu dzejas dārzā uzzied no jauna košas parādības, ar kuŗām ir vērts iepazīstināt citas tautas. Tas mums ir jādara, jo dzejas kāpnes ved vistaisnākā ceļā uz citu tautu sirdīm. Nemetīsim akmeņus uz tiem, kas kalpojuši mūsu dzejai, bet centīsimies paši kalpot tai vēl labāk.

Pēteris Aigars

 

 

 

JG redakcijai:

Jaunās Gaitas 41. numurā ir lielisks raksts „Abstraktās mākslas simpozijs”. Dodiet tādu arī par moderno latviešu literātūru! Tā kļūst „abstrakta” resp. nesakarīga, ka vecākajiem lasītājiem sāk likties, jaunie rakstītāji ir garīgi slimi. Bet jaunie rakstītāji domā – jo trakāk, jo labāk – izklausās nedzirdēti! Arī V. Kalve savos rakstos laikrakstos brēc, ka reālisms literātūrā resp. prozā jāiznīdē par katru cenu. Viņš laikam aizmirsis, ka to pašu franči un vācieši brēca jau pirms 20 gadiem. Bet – kur viņi ir šodien? Atpakaļ pie vecā labā reālisma, jo dzīve ir reāla un – cik ilgi tu, nabaga rakstniek, nesaprotami muldēsi? Tu taču vēlies kaut ko arī pasacīti

Irma Grebzde, Montrealā.

 

 

PUŠĶI TAUTAS VAINAGĀ

 

JG redakcijai:

 

Kad kas klusām priecājas,
Labu darījis,
Un to sirdī apzinās,
Ir kā debesīs.

(Vecais Stenders)

Cīnīdamies ar līdzekļu trūkumu, miesas kaitēm, ļaužu neizpratni, vienaldzību un pat zaimiem, latviešu tautas darbinieki nebeidz siet jaukus pušķus mūsu gara dzīves mūžam zaļajā vainagā. Taču tikai niecīgu daļu no paveiktā iespējams sīkāk atzīmēt, apcerēt un godam izvērtēt. Daudz daiļu domu un izdomājumu, diemžēl, tikai it kā pazib un pagaist mūsu daudzveidīgās preses slejās, par ko, līdzībās runājot, gribētos kā senajam dziesminiekam un zinātniekam izsaukties:

Kā pilni kaŗas apīņi,
Kā rūc tie bišu stropiņi
No medus nesējiem!

Lai kaut drusku aprādītu, cik daudz arī samērā neliels, bet īsti tautisks laikraksts patiesi nacionāla redaktora vadībā var sanest trimdas kopīgajā stropiņā, jebšu paveikt mātes valodas kuplināšanā, bagātināšanā un attīstīšanā, Dr. Ulafs Jāņsons ir pāršķirstījis redaktora Artura Krodera vadītā „Latvju Vārda” sešdesmito gadu gājumus.

Redaktors A. Kr., tāpat kā pagājušā gadsimtā A(tis) Kr(onvalds), darbojas ne vien ideoloģiskajā, bet arī valodnieciskajā laukā, cenšoties rast jaunus vārdus, īpatnējus izteicienus un pilnveidot latviskā teikuma uzbūvi. Viņš, tāpat kā Neredzīgais Indriķis, var teikt:

Nebūt’ Dievs man devis
Smalku taustīšan’
Un vēl klāt no sevis
Gudru saprašan’;
Kur es tad paliktu?
Kas ar man’ notiktu?

Daudz A. Kroders palīdzējis arī citiem mazākiem, bet talantīgiem darbiniekiem, publicēdams un popularizēdams viņu jaunrades izpaudumus savā laikrakstā. Tādēļ gods un tautas pateikšan’ par visiem sasniegumiem pienākas šim tautas darbiniekam.

 

1. Jaunvārdi, modernizējumi, pārveidojumi.

Jo lielus panākumus A. Kr. guvis, ieviešot mūsu valodā jaunvārdu „hēgeru partija”: skat. „zviedru hēgeri televīzijā” (Latvju Vārds, 1360. nr. 23). Tā viņš konsekventi dēvē konservatīvo partiju Zviedrijā, panākot optimāli optimistisku efektu, jo jaunvārds pamudina ļaudis tā kā uz smiekliem („hē–, hē–”) un nebēdīgu polītisku cīņu. Šo jauko jaunvārdu pārņēmuši arī daži trimdas laikraksti.

Lai atvairītu slavisko ietekmi mūsu valodā, redaktors atrod atbalstu mums draudzīgajās ģermāņu valodās, tā tuvinot latvisko mēli rietumiem.

Šo mērķtiecīgo pūliņu rezultātā radušies tādi izcili darinājumi, kā „Svea leibgardisti” (L.V., 1960. nr. 26), „hovmeistars” necilā virssulaiņa vietā (–60:20), „tunel-bānis” drūmā pazemja vietā (–60:16), „bīlis” neveiklā automobīļa vai spēkratu vietā (–61:1), „vitne” (ar īsu „i”), kas aizstāj gaŗo un neparocīgo liecinieka vārdu. Tādā veidā A. Kr. dabū labskanīgo apzīmējumu „Jehovas vitnes” (–60:33). Dažreiz šis vārds rakstāms ar lielo burtu, piem., teikumā: „Viņa iepazinusies ar latviešu Jehovas Vītnēm” (turpat).

Tā kā latviešu valodā daudz nejauku, nerātnu un nepieklājīgu vārdu sākas ar burtu „p” – palaidnis, paklīdenis, pintiķis, piziķis, pakaļa, padomju (vara), purkšķis, pižulis, (slikts alus), pirza, piršķa, plencis, pempelis, pempis, pinkšķis, pļunduris, plukata, plukšķis, pļerza, pļecka u.t.t. – tad A. Kr. centies šī rupjā burta lietošanu savā laikrakstā ierobežot, jo pilnīgi to izskaust pagaidām vēl pagrūti.

Vispirms „p” likvidēts vārda vidū dažos aizgūtos vārdos, rakstot „afelsīns” (–61:21), „tofografisks” (–61:32) u. tml.

Necilā, zemnieciskā meitenes vārda vietā padevies sevišķi elegants veidojums „jaunatnes femīnā puse” (–62:2); zēni pēc analoģijas tātad saucami par „jaunatnes maskulīno pusi”. Šķiet, ka iedvesmu Latvju Vārds smēlies apgaismes laikmeta valodnieciskajā jaunradē, sekojot tādiem Vecā Stendera izskaidrojumiem kā „Strauss – tas lielais pagānu zemes putns”.

Visai neskaidrā divriteņa vietā (divi riteņi ir daudziem satiksmes un transporta līdzekļiem) A.Kr. atkal cēlis godā „velosipēdu”: „Prāvests, uz sava velosipēda sēdēdams” (–62:9). Tāpat atmesta arī pūrvieta, pārejot uz germānisko „tunlandi”: „800 tunlandes” (–62:15).

 

2. Jaunumi frazeoloģijā un teikuma uzbūvē.

Daudz darba Arturs Kroders veltījis, lai pilnveidotu latvisko izteiksmes veidu un vārdu kārtību teikumā. To vislabāk parādīt, minot dažus piemērus. –

Nenoteikto, svārstīgo vietniekvārdu „kāds” Latvju Vārds aizstāj šādā apbrīnojamā veidā: „Viņš (spiegs J. R. Saulītis) otrreiz precējies ar vienu latvieti” (nevis ar vairākām uz reizi, Dr. U.J.), „Apcietinātais bija aicinājis pie sevis ciemā vienu latviešu žurnālistu (–61:28).

3. Dažādi citi jaunumi un nozīmīgi atklājumi. A. Kroders vaļas brīžos ir piešķīris un izdalījis vairākiem tautiešiem Zviedrijā zinātniskus gradus, kādus zviedri nepazīst un kādu mums pēdējos brīvvalsts gados nebija. Lija Švābe saņēmusi „cand. hist”. (–61:1), Andrejs Johansons „phil. lic.” (–60:26),

Dagnija Šleiere „cand. fil.” (–62:9) grādu u. tml. Paldies laipnam devējam, un lai nāk par svētību ņēmējam. Lai notiek, kā latvju neredzīgais dzejnieks saka:

Tā zāle pļavās uzaug
Un laukos labība;
Ikkatram, kad to ieraug’
Nāk sirdī priecība.

A.Kr. devis jaunus vārdus arī svešzemju salām, pilsētām un valstsvīriem: „Čarls” De Gols (–60:10), „Bukarešta” (–60:14), „Balahamas salas” (–62:31) u.t.t.

Taču tie tādi sīkāki darbiņi patapas brīžos. Artura Krodera lielākais sniegums ir tas, ka radīts jauns karalis (kaut vecs gados), kam, mūsu tautas darbinieka vārdiem runājot, „trimdas latvieši (domāts tātad globāli. Dr.U.J.) augstākā cienībā pievienojas...” A.Kr. to kronējis par Gustavu Ādolfu V, un tas parasti uzturas Stokholmas pilī (–62:28). Zviedri, tumsā un aukstumā uzauguši un mazai apjēgdami, dēvē šo monarchu par Gustavu VI Ādolfu...

Mēs stipri ceram, ka tagad, kad mūsu reģis un laika zīmju gudrais tulks, A.Kr., mums sagādājis kronētu vadoni, piepildīsies viņa un Klaudiju Matīsa aizredzes vārdi:

Un pēdīgi, bez mokām
Izved ar tēva rokām
Mūs no šā svešuma.

Dr. Ulafs Jāņsons

 

 

 

MANI SENČI

 

JG redakcijai:

JG 41. numurā vislabāk man patika P. Abrahama dzejolis Mani senči. „Nekariet man pie kājām vakardienu – jūs tai kā sienai netiekat cauri” – vai labāk to vispār var pateikt?

I. G., Montrealā.

 

 

 

VĒSTULE BRĀLIM ĀBRAHAMAM NO BRĀĻA MĒRKAĶA

sakarā ar viņa dzejoli JG 41. numurā:

 

Jūs.
Gadījums nejaušs un nesens,
Sīkums, –––––– ––––––– ––
Iekāpis savādā ādā.
Nekariet man pie kājām
Vakardienu
Kopš miljardiem gadu.
Jūs tai kā sienai
Netiekat cauri.
Amēbas klusas; medūzas
Paturiet sev, ja nav jums cita ko turēt.
Nekariet man
Kaklā tēviju savu,
Kuŗas vēl nav, bet
Rāda, ko neredz vēl stikli.
Rāda ar dzeloņu indēm, briesmīgus, niknus
Kremļa vai Perekopas
Varoņus savus.
Izspļauju to.
Tas vēl no vakara
Atdzisis, nebaudāms, sājš!

Muša pie loga
Ir Jūsu dzeja.
Es nospiežu viņu:
Tā vajag!
Arī man viņa koda –– Tas mums ir dabā!