Andrievs Ezergailis

ULDIS ĢĒRMANIS

 

1975. g. sākumā Dr. Uldis Ģērmanis Ņujorkā saņēma Erika Raistera fonda godalgu. Sekojošais raksts ir Dr. Andrieva Ezergaiļa referāts par laureātu, teikts godalgošanas aktā.

 

Uldis Ģērmanis un Andrievs Ezergailis Baltijas studiju konferences laikā Stokholmā 1975. g. jūnijā. A. Ezergaiļa uzņēmums

Pēc tam kad biju pieņēmis ielūgumu runāt un sāku pārcilāt domas par Raistera balvas laureātu, atklāju, ka uzdevums nav no vieglajiem. Bet tad man izveidojās doma: Ģērmanis nav perfekts akmens, ja var aizņemties tādu amerikānisku izteicienu. Ne perfekts − bet tomēr dārgakmens. Tieši tādēļ, šķiet, mums ir par Ģērmani ko teikt, un viņa darbus ir vērts pārskatīt. Runājot par Ģērmani, ir divas būtiskas grūtības, un viena tāda formālākas dabas.

Pirmkārt, līdz šim mēs vēl neesam izveidojuši kritiku par Uldi Ģērmani, uz kuŗu varētu atsaukties. Ir bijušas dažādas žurnālistiskas impresijas, bet nosvērtas, nopietnas (varētu teikt, akadēmiskas) kritikas par viņu trūkst. Mums ir jāsāk ab ovo − no olas. Mums visiem, protams, ir savas īpatnējas domas par Ģērmani, bet līdz šim šīs dažādas privātas domas nav ne sistematizētas, ne apzinātas. Šeit arī jāpiebilst, ka mums trūkst literatūras par latviešu vēsturniekiem un vēsturi, tātad arī par Uldi Ģērmani. „Lielās” kontroversijas par latviešu vēsturi presē ir bijušas, tāpat strīdi par dažādiem faktiem un to akurātību. Vēsture kā disciplīna, kā kultūras izveidotāja nav nemaz spodrināta kopš Švābes laikiem.

Otrkārt, Ģērmanis ir daudzpusīgs daudzu mūzu pielūdzējs − varbūt varētu teikt, daudzu mūzu dažādo paveidu veicinātājs. Latviešu trimdas kultūrā viņš piepilda pa daļai tādu Hermeja − Olimpa veiklā ziņneša − lomu. Piesaukdams Hermeju, gribu norādīt ne tikvien uz Ģērmaņa daudzpusību, spēju mainīties − pieņemt dažādas maskas − bet arī uz tādu gudru viltības ziņu − māku pārliecināt un nonākt vietās un darīt lietas, kur lielai daļai no mums nav izdevības aizbraukt un nav izdevības darīt. Sekojot Ģērmaņa karjerai, mums dažreiz grūti pateikt, kuŗu cepuri viņš kuŗā reizē valkā. Ceru, ka šis paragrafs netiks pārprasts. Šeit gribu tikai norādīt uz zināmām grūtībām, mēģinot klasificēt Ģērmani − nevis izteikt pozitīvu vai negatīvu spriedumu par viņu. Savu seju un īpatnību viņš iztur cauri visiem žanriem un veidoliem. Šeit var arī pieminēt, ka Ģērmanis arī operē ar pseudonimiem; literatūras darbus paraksta kā Ulafs Jansons, satiras − kā Dr. Ulafs Jāņsons.

Kā trešo grūtību, rakstot par Ģērmani, varu minēt parasto − gluži formālas dabas − sadabūt kopā visus viņa rakstus. Lai gan man šķiet, ka man ir lielākā daļa viņa rakstu, tomēr negribu radīt iespaidu, ka būtu apzinājis un izlasījis visu, ko Ģērmanis ir rakstījis. Domāju gan, ka esmu lasījis visu, ko viņš vēstures laukā sarakstījis.

Vispirms dažas galvenās biografiskās ziņas. Latvju enciklopēdijas pamatsējumā par Uldi Ģērmani ir tikai 3 rindkopas. Enciklopēdijas 1962. g. izdotajā papildinājumā ir jau 17 rindkopas. Viņa dzīves galvenie fakti, kas ņemti no enciklopēdijas papildinājuma, ir šādi: dzimis 1915. g. 4. oktobrī. Aktiera Jāņa dēls − dzimis Novodologā, Krievijā. 1933. g. beidzis Rīgas pilsētas 2. ģimnaziju, 1943. g. ieguvis mag. hist. gradu. No 1941.-43. g. skolotājs Rīgas pilsētas 2. ģimnazijā. No 1942. līdz 1944. gadam strādā par asistentu Vēstures krātuvē. No 1944. līdz 1945. gadam kaŗa ziņotājs. 1953. gadā ieguvis fil. mag. gradu Stokholmas universitātē. Kopš tā laika strādājis par ģimnazijas skolotāju. 1965. gadā viņš ir ieguvis licenciata gradu vēsturē Stokholmas universitātē un 1974. gadā doktora gradu tanī pašā universitātē.

Varam novērot, ka Ģērmaņa radošais darbs sākas ap 50. gadu vidu, laikā, kas daudz veidos ir bijis trimdas kultūras uzplaukuma brīdis. Lai gan varbūt drusku vecāks nekā viens otrs šīs renesanses dalībnieks, viņš ir arī jaungaitnieks un, jāsaka arī, ka viens no visražīgākiem un uzticīgākiem Jaunās Gaitas līdzstrādniekiem. Pirmais no viņa rakstiem parādījās Latvijā vienā no pēdējiem Latvijas vēstures institūta žurnāliem. Viņš man to rādīja, kad ciemojos pie viņa, tas bija ļoti akadēmiska paskata raksts un lielā mērā sastāvēja no statistiskiem aplēsumiem. Esmu piemirsis, bet domāju, tas bija par komerciāliem izvedumiem un ievedumiem Rīgas ostā.

Kā tiešu pretstatu tam viņš man ari rādija tādu, ko varētu saukt par nometnes avīzi. Tā bija rokrakstā un, cik atceros, tikai vienā eksemplārā izdota; to viņš ar draugiem bija sastrādājis, dzīvodams kādā bēgļu nometnē Zviedrijā. Avīzei bija tīri satirisks raksturs, − pa daļai līdzīgs Dr. Ulafa Jāņsona sērijām, kas ik mēnešus parādās Bruno Kalniņa Brīvībā. Viņš arī stāstīja, ka Dr. Ulafa Jāņsona pseudonims sācies šinī nometnes laikā. Šīs avīzītes galvenais objekts bijis paķert uz zoba un dažādi rīvēties ar tās nometnes komandantu Arturu Kroderu. Šiem strīdiem ar Kroderu, kā daudzi zinās, bija paliekams raksturs, un tie ieilga līdz Krodera nāves dienai.

Lai gan, kā minēju, Ģērmanis ir pielūdzis vairākas mūzas, vislielāko uzticību viņš ir parādījis vēstures mūzai Klio. Man šķiet, ka viņš gribētu, lai mēs viņu galvenokārt godinām kā vēsturnieku − kā pētnieku, kas sarakstījis monografiju par pulkvedi Vācieti − un tikai tad kā satiriķi − sēriju autoru un ceļotāju− Tā lieta pati nekritīs sarakstītāju.

Lai gan šeit gribu apskatīt galvenokārt Ģērmaņa vēsturiskos darbus, negribu palaist izdevību gaŗām arī kommentēt Ģērmaņa nevēsturiskos darbus. To gribu darīt galvenokārt tādēļ, ka dažas no Ģērmaņa nevēsturiskajām īpatnībām veido aizmuguri, uz kuŗas izceļas Ģērmaņa vēsturnieka siluets.

Ģērmaņa izdotās grāmatas chronoloģiskā secībā ir šādas:

• Pa aizputinātām pēdām, Daugava, 1956. g.

• Latviešu tautas piedzīvojumi, Daugava, 1959. g.

• Zili stikli, zaļi ledi, Grāmatu draugs, 1968. g.

• Tā lieta pati nekritīs, Grāmatu draugs, 1971. g.

• Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution, Almqvist & Wiksell, Stockholm, 1974. g.

Apskatot Ģērmaņa darbus, iesākšu ar viņa vismazāk svarīgo grāmatu − Tā lieta pati nekritīs. Tanī ir apskatīti Ģērmaņa piedzīvojumi Savienotajās Valstīs un Kanadā 1972. g. vasaras referātu turnejā. Tā ir Ģērmaņa visplānākā grāmata un ir tāda narcistiska spoguļošanās − sevis ielikšana notikumu centrā un atspulgošanās citu sejās un vārdos. Un tomēr man jāsaka, ka Ģērmanis šinī grāmatā arī atsedzis vienu no savām personām. Mans iepriekš piesauktais Hermeja tēls šeit uzzied savā krāšņumā. Tā daļēji ir Dr. Ulafa Jāņsona grāmata, lai gan viņš to izdod ar savu īsto vārdu.

Ģērmanis-vēsturnieks šinī darbā gandrīz nemaz nav saskatāms. Tas man liek spriest, ka Ģērmanim ir vēlme savu dzīvi sadalīt noslēgtos sektoros. Ģērmanis ceļotājs, narcisists, satiriķis dzīvo nošķirti no Ģērmaņa vēsturnieka. Jāsaka arī, ka Ģērmaņa vēstures darbos nemana ne sarkasmu ne satiru. Kā tīrs satiriķis Ģērmanis parādās Brīvības sērijās. Var ari pieminēt, ka šīs sērijas viņš sarakstījis ar ļoti lielu nopietnību. Pāršķirstot Jaunās Gaitas vecos numurus, ievēroju, ka Jauno Gaitu viņš ir izvēlējies savu „smago” vēstures darbu publicēšanai. Atskaitot pāris satīriskus dzejolīšus, Jaunās Gaitas lappuses neatradu nevienu Ģērmaņa satiras rakstu. Turpretī neatceros, ka jebkad Brīvībā būtu redzējis kādu Ģērmaņa vēstures rakstu, izņemot dažas īsas grāmatu recenzijas. Zili stikli, zaļi ledi ir nopietnāks darbs, un mūsu kultūras dzīvē tā parādīšanās bija svarīgs notikums, domāju arī, paliekams. Hermeja nokāpšana pazemē. Satikšanās ar ēnām. Ģērmaņa dažādām personām šinī darbā ir tieksme apvienoties, sakust. Kā zināms, šīs grāmatas temats ir Ģērmaņa ceļojums uz Latviju 1966. g. rudenī. Šis darbs ir kas vairāk nekā ceļojuma apraksts. Es gribētu to ierindot tai žanrā, ko šinī zemē sauc par jauno žurnālismu, t.i. kāda notikuma apskatīšanu augstākā literārā stilā, tvertā mākslinieciskas izjūtas perspektīvā. Šī grāmata apskata Ģērmaņa, vēsturnieka, ceļojumu uz Rīgu pētniecības nolūkos, lai atraktu pulkveža Vācieša aizputinātās pēdas. Bet nodomi sakrustojas un nolūki aizmirstas − ceļojums izvēršas par tādu personisku Ģērmaņa dvēseles puteni. Skaidrās Ģērmaņa personu sienas sakustas, salūzt − Ģērmanim vēsturniekam, satiriķim, narcisistam vēl piesitas viens blakus gājējs − sentimentālists. Čakiski subtilās variācijās viņš atsedz savu Rīgas puikas bērnību un pašpuicisko jaunību.

Iesākot pārskatu par Ģērmaņa vēstures darbiem, var atzīmēt, ka trīs no piecām grāmatām ir tīri vēsturiskas, kas procentuāli norādītu, ka Ģērmanis ir 60% vēsturnieks. Par rakstiem periodikā statistiku neesmu vācis, bet tā, pēc izjūtas vadoties, norādītu uz kādu 80% pret 20%; sadalījumu par labu vēsturei.

Pa aizputinātām pēdām ir Ģērmaņa pirmā vēstures grāmata. Formāli Ģērmanis šai grāmatai ir tikai redaktors, jo tās lielā daļa sastāv no pulkveža Vācieša atmiņu sējuma, kas tika izdots 1922. g. Padomju Savienībā. Un tomēr manā uztverē tā ir svarīga Ģērmaņa grāmata un ne tikai tādēļ vien, ka ievadā Ģērmanis iztirzā latviešu strēlnieku problēmu pirmo reizi vēstures literatūrā. No saviem iespaidiem varu teikt, ka varbūt neviena cita Ģērmaņa grāmata vai raksts mani nav tik daudz izglītojusi kā tieši Ģērmaņa Pa aizputinātām pēdām. Galvenokārt es izceļu viņa rakstīto ievadu.

Latviešu tautas piedzīvojumi (1959. g.), kas 1974. gadā „Ceļinieka” apgādā piedzīvoja otru izdevumu, manī nekādu sevišķu iespaidu nav radījuši, lai gan tajā paveŗas dažādas Ģērmanim īpatnējas vēstures koncepcijas. Kad pirmoreiz to lasīju, to uzskatīju par ekskvizīti sarakstītu mācības grāmatu apmēram ģimnazijas līmenim, bet vēlāk to pārskatot, domas pa daļai esmu mainījis un to vairāk uztveru par Ģērmaņa ticības apliecinājumu savai tautai. Grāmatas visvērtīgākā daļa veltīta šī gadsimta vēsturei, it sevišķi posmam, kas ietveŗ Pirmo pasaules kaŗu, latviešu strēlniekus un 1917. g. revolūciju. Tanī pavīd daudz no tā, ko Ģērmanis izstrādā detaļās vēlākos gados. Intriģējošākais šinī darbā ir Ģērmaņa dzejas citātu izvēle nodaļu sākumos. Pirmo reizi lasot šo grāmatu pirms kādiem piecpadsmit gadiem, tos neizbaudīju tik daudz kā tagad. Dzejoļu izvēle ir patiešām izcila, tāpēc ieteicu ikkatram tos pārskatīt. Ar šo dzejoļu izvēli viņš ne tikai pierāda savas apbrīnojamās zināšanas latviešu literatūrā, bet arī to vēsturniekiem apkaunojošo faktu, ka dzejnieki daudzām latviešu vēstures problēmām bija pirmie pavēruši durvis. No faktuālā viedokļa cilvēks ar ģimnazijas izglītību neko daudz no šī darba neiemācīsies, bet iemācīsies par latviešu dzeju un viņu apņems silta patriotisma strāva. Šim Ģērmaņa darbam ir sava līdzība ar Jaunsudrabiņa Piemini Latviju. Jāpiemin arī, ka šī grāmata vispirms iznāca turpinājumos Jaunajā Gaitā (8.-21. num.).

Nākamais lielākais Ģērmaņa darbs ir „Latvijas neatkarības idejas attīstība”, ap 100 lappušu garš raksts kas atsevišķā iespiedumā vēl nav iznācis, bet savā laikā parādījās Jaunajā Gaitā (58.-62. num.) un ir tulkots angliski un vāciski. Ņemot vērā darba tulkojumus, tas ir varbūt visvairāk lasītais no Ģērmaņa darbiem un autora vārdam devis ievērojamu internacionālu prestižu. Tas ir rūpīgi izstrādāts darbs. Bez šaubām latviešu vēstures literatūrā tam ir paliekama vieta. Manas domas tomēr par šo darbu nav tik augstas, bet tas varbūt tādēļ, ka manā uztverē šī raksta pamatdoma ir nepareiza un ka tanī ir atrodami daži pagreizi konceptu un problēmu formulējumi. Kā darba virsraksts norāda, Ģērmanis tanī apskata Latvijas neatkarības idejas attīstību no sākumiem cauri 1917. g. revolūcijai. Raksta lielum lielā daļa veltīta 1917. g. revolūcijas posmam. Šinī rakstā Ģērmanis it sevišķi izceļ latviešu nacionāldemokratu partijas, tās organa Dzimtenes Atbalss un Ernesta Blanka lomu, neaizmirstot arī Miķeli Valteru un sociāldemokratu partiju. Mani iebildumi ir, ka Ģērmanis šeit sajauc neatkarības un autonomijas jēdzienus. Lai gan visumā atzīstu, ka idejām vēsturē ir vadītāja loma, Latvijas neatkarības idejas attīstībā notikumi virzījās ātrāk nekā idejas, un saspēle starp idejām un notikumiem bija sarežģītāka un ironiju pilnāka nekā Ģērmanis to atstāsta.

Darbs, kas nodrošinās Ģērmaņa internacionālo reputāciju, ir tikko vācu valodā iznākušais Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution. Šis ir darbs, par ko Ģērmanis pagājušajā gadā ieguva doktora gradu. Kā Jaunās Gaitas lasītāji zinās, darbs parādījās Jaunajā Gaitā (76.-90. num.) ar nosaukumu Zemgaliešu komandieris. Vācu versijas iespaids visumā ir labāks − šķiet vairāk noslīpēts. No latviešu turpinājumos sagrieztās versijas kaut kāds kopiespaids ir grūti izveidojams, Jaunās Gaitas versijas pozitīvā puse ir tās daudzās illustrācijas, kas vācu valodas izdevumā nav pārņemtas. Domāju, ka daudzi lasītāji tādēļ vien sameklēs latviešu izdevumu. Nebūtu pārsteigts, ja tādēļ attiecīgie Jaunās Gaitas numuri drīz vien kļūtu par bibliografiskiem retumiem.

Šis darbs ir ar plašu roku tverts, un nosaukums drusku maldina − tas ne tikai apskata pulkveža Vācieša darbību, bet arī visu latviešu Pirmā pasaules kaŗa un revolūcijas vēsturi. Ģērmanis šinī darbā ir gribējis apvienot vispārēju šī laika latviešu vēstures pārskatu ar monografisku ieurbšanos Vācieša darbībā. Domāju, ka šis darbs vairāk nozīmēs internacionālo akadēmiķi saimei nekā latviešiem pašiem. Šis ir tikai pirmais no iecerētiem diviem sējumiem, kas jo pilnīgi apskatīs visu latviešu strēlnieku vēsturi, arī Krievijas pilsoņu kaŗā. Šinī pirmajā sējumā vispārējais iztirzājums dominē pār monografisko. Tiem, kas ir sekojuši trimdā iznākušiem vēsturnieku un autobiografistu darbiem, kā Andersona, B. Kalniņa un Ģērmaņa paša pētījumiem, Cielēna, Klīves, Bastjāņa, un Krodera atmiņām, šis vispārējais fons būs tīri labi zināms. Protams, nebūt negribu teikt, ka Ģērmaņa stāstījums nebūtu bez variācijām un savām īpatnībām, ar ko ikvienam būtu vērts iepazīties. Šī pirmā sējuma monografiskais aspekts drusku cieš, jo datu par Vācieti šai posmā ir tiešām maz. Domāju, ka Krievijas pilsoņu kaŗa iztirzē monografiskais gūs pārsvaru. Tad vispārējais iespaids arī varbūt mainīsies. Spriežot par Ģērmaņa dižo sasniegumu, gribu izteikties drusku atturīgi: gribētu redzēt darba otru sējumu, pirms dodu savu definītīvo secinājumu. Pirmais sējums sola drusku vairāk nekā tas dod, ceru, ka nākošajā šī attiece mainīsies.

Bez šeit apskatītiem darbiem Ģērmanis ir vēl sarakstījis vairākus īsāka rakstura ievērojamus rakstus. Starp tiem gribu minēt „Iezīmes par sacelšanos Jaroslavļā 1918. gada jūlijā”, kas parādījās Jaunās Gaitas 100. un 101. numurā un „Latviešu sociāldemokrati 1918. g. beigās”, kas publicēts Jaunās Gaitas 68. numurā.

Sava raksta beigu daļā gribu aplūkot Ģērmani-vēsturnieku vēl no vienas puses, jautājot: Kāds nu īsti vēsturnieks ir Ģērmanis?

Es viņu galvenokārt uzskatu par stāstījuma izteiksmes vēsturnieku. Vismaz domāju, ka stāstījums ir viņa stiprā puse. No 19. gs. vēsturnieku paragoniem Mišlē (Jules Michelet), šķiet, Ģērmanim būtu vistuvākais. Mazāk viņam ir tieksme uz analitisku un polemisku vēsturi un gandrīz nemaz uz metavēsturiskām spekulācijām. Ģērmanim ir stingra tieksme vēsturi popularizēt, kam lielā mērā, man šķiet, ir sakars ar Ģērmaņa stāstījuma izteiksmes izvēli. Ir jāsaka, ka šolaiku nozīmē Ģērmani pilnīgi nevar uzskatīt par akadēmisku vēsturnieku, ja par akadēmisma standartu mēs uzskatām to, kas šīs zemes tā sauktajās Ph.D. „fabrikās” tiek mācīts. Akadēmismiem protams, ir savas modes un stili , kas laiku pa laikam nomainās − pašlaik Amerikas universitātēs dominē analītiski polemiskais vēstures žanrs. Ģērmanis pēdējos savos darbos ir krietni vien pakustējies uz šī žanra pusi, bet, man šķiet, tīrs analītiķis vai polemiķis viņš nekad nebūs. Viņam ir par daudz tieksmes runāt uz plašiem tautas slāņiem. Fakts, ka viņa grāmatas visai ātri izpērk, nav tikai sagadīšanās un temata izvēle vien. Domāju, ka Ģērmanis šīs tendences gluži labi apzinās un viņa izvēli atzīstu. Šai stāstījuma un popularizēšanas nosliecei viņa darbos ir arī zināma kopība ar didaktismu. Man šķiet, ka Ģērmanis-skolotājs mūžīgi stāv kūmās pie Ģērmaņa-vēsturnieka rakstāmgalda.

Kā otru iezīmi Ģērmaņa vēstures darbiem gribu minēt, ka pamatā tiem ir episka struktūra. Latviešu tautas piedzīvojumi vistīrāk atsedz šos eposa pamatus. Grāmatas nosaukums pats par sevi jau norāda, ka atstāstīts būs piedzīvojums. Ģērmaņa darbiem piemīt eposa īpatnība − iesākt stāstījumu no pašiem sākumiem − no kosma izcelšanās brīža. Atveŗot Latviešu tautas piedzīvojumu pirmo nodaļu, mēs redzam, ka nodaļas virsraksts, „Ziemeļu ledus izveido latviešu zemi.”

MŪSU TĒVU ZEME dabūja savu tagadējo izskatu pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad gaiss bija kļuvis tik auksts un mitrs, ka šo laiku mēs tagad saucam par ledus laikmetu.

Neviens pētnieks vēl nav varējis izskaidrot, no kurienes šis aukstums cēlās. Kaut kas neparasts bija noticis vai nu ar sauli, vai ar pašu zemi, jeb ar gaisa okeānu, kas apņem to.

Zvēri un cilvēki glābās Eiropas dienvidos, bet arī tur bija aukstāks nekā tagad. Skarbi vēji pūta no ziemeļiem un nesa sev līdz putekļu un smilšu mākoņus, jo zeme ledāja tuvumā bija kaila un neaizsargāta. Šie putekļi nogūlās Dienvideiropas stepēs − tā radās tur tagad tik auglīgā zeme.

Gadu tūkstoši pagāja, un pamazām atkal kļuva siltāks. Milzīgā ledus sega sāka kust, un spēcīgas ūdens straumes izgrauza plašas ielejas, meklējot ceļu uz jūru. Citās vietās, ledus atliekam izkustot, radās neskaitāmi ezeri. Ledāja sadzītās lielās smilšu un akmeņu kaudzes palika un veidoja pakalnus un augstienes. Dažās vietās tās aizsprostoja ceļu senajām upēm, un tām vajadzēja lauzt sev jaunu gultni. Radās krāces un ūdens kritumi. No kūstošā ledāja mutuļoja straujas „ledus upes”, kas nesa līdz nogludinātus un ūdenī noslīpētus oļus, smiltis un mālus. No tiem izcēlās gareni oļu uzkalni, smilšu un mālu nogulumi. (14./15. lp.)

Šeit mēs sastopam kosma izcelšanās izskaidrojumu ne gluži tik erotisku kā dažos sākuma mītos, bet Ģērmaņa izskaidrojums pamatā saskan, it sevišķi ar dažu grieķu kosma izcelsmes variantiem, kur sākumā bija tikai vējš, zeme un ūdens.

Ģērmaņa eposa varonis ir latviešu tauta. Lai gan nevienā citā darbā viņš neatstāsta kosma radīšanu − man šķiet, ka eposa struktūra visos viņa darbos ir saskatāma. Latviešu strēlnieks paliek par Ģērmaņa varoni, kas iet cauri ugunij un plūdiem, pārvar šķēršļus un cīnās par jaunavas Latvijas vainagu. Kļūdās virsnieki, virspavēlnieki, cari, kņazi un polītiķi, tikai strēlnieks ir nekļūdīgs. Nekļūdīgs ir strēlnieks tad, kad viņš cīnās Rīgas frontē, sarkano pusē, un arī tad, kad, kā Jaroslavļas sacelšanās esejā atstāstīts, balto pusē. Pulkvedis Vācietis pa daļai paliek šī eposa kollektīvā varoņa iemiesojums. Kā Ģērmanis izstrādās šī episkā varoņa nekļūdīgumu cauri Latvijas atbrīvošanas kaŗam, redzēsim viņa lieldarba otrā sējumā. Kā daļa no šīs episkās ievirzes Ģērmanim ir arī tieksme, ko varam saukt par „drāmatismu”, koncentrēšanās uz ledus kalnu virsotnēm, ne lēnās ikdienas notikumu iztirzāšanai.

Kā trešo Ģērmaņa vēstures iezīmi gribu minēt tās dziļo un nemāksloto patriotismu. Viss, izņemot patriotismu, šķiet, būtu objekts Ģērmaņa satiras dzirnakmeņiem. Ja Ģērmaņa vēstures darbi atklāj latvietību tās dažādās izpausmēs, tad viņa satiras darbos galvenais izsmiešanas priekšmets ir latvietības trūkums vai arī tās pārspīlēta izpausme. Tie, kas būs sekojuši Ģērmaņa darbam, zinās, ka galvenais iemesls, kādēļ Ģērmanis vērtē sarkano strēlnieku izrīcības tik pozitīvi-nemaldīgā gaismā, ir, ka viņa uztverē latviešu stēlnieki bija nemaldīgi patrioti. Šādu Ģērmaņa patriotisma piemēru atkal citēšu no Latviešu tautas piedzīvojumiem:

Arī latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli. Mūsu uzdevums, lai kur mēs atrastos, ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei. Nelaimīgi ir cilvēki, kam nav šādu lielāku mērķu. Nicināti no visiem ir ļaudis, kas izvairās no cīņas un nodod savu tautu.

Kur radies latviešiem šis spēks izturēt un beigās uzvarēt? Tas nav bijis tikai viņu roku un muskuļu spēks vien, bet lielā mērā viņu spēcīgais gars un gaišais prāts. Mēs nezinām otras tautas, kam būtu tik daudz senu dziesmu, kur ielikta senā tautas gudrība un vērojumi. Nav daudz tautu, kas tā centušās pēc skolām un izglītības kā latvieši. To apliecina un apbrīno arī sveštautieši. Mēs par to varam būt lepni. (10. lp.)

Šinī Ģērmaņa dziņā ne tikvien meklēt pozitīvo, episko, patriotisko varoni, bet arī to atrast, Ģērmanis nonāk pie dažādiem paradoksiem, kuŗi, šķiet, lielā mērā izskaidro Ģērmaņa sekmes un sasniegumus. Ne tikai, man liekas, dziņa šos paradoksus atrisināt ir Ģērmaņa ražības iemesls, bet arī piešķiŗ Ģērmaņa personai publiku intriģējošu dimensiju, un ir iemesls kontroversijām, kas visai bieži ir ar viņu saistījušās.

Cik man par kontroversijām ap Ģērmani ir zināms, tās vijas ap divām lietām: 1. viņa spriedumā, ka pulkveža Vācieša un latviešu strēlnieku darbība bija liels latviešu tautas sasniegums un sava veida patriotisma kulminācija. Šinī notikumu iztulkojumā implikācija pastāv, lai gan Ģērmanis to nekad nav teicis, ka sarkanie strēlnieki varbūt bija lielāki varoņi un patrioti nekā, teiksim, kalpakieši.

2. Otrs Ģērmaņa kontroversijas iemesls ir viņa sadarbošanās ar Bruno Kalniņu, no kā izriet arī Ģērmaņa pozitīvais vērtējums par sociāldemokratu darbību Latvijas vēsturē. Arī šai sadarbībai ar sociāldemokratiem es saskatu zināmus patriotisma motīvus. Cik man zināms, Ģērmanis sociāldemokratu partijas biedrs vēl nekad nav bijis, bet galvenie iemesli, kādēļ ar sociāldemokratiem viņš sadarbojās, ir: a) viņš uzskata, ka Bruno Kalniņa pieeja var dot vairāk Latvijai nekā tas, ko mēs varbūt varētu saukt par trimdas ulmaniešu taktiku. Zviedrijā viņi spriež, ka demonstrācijas, saukļu nešanas, un gaŗās petīcijas Latvijai neko labu nav devušas, bet vēl vienmēr emigrācijas latviešiem uzspiež tādu protofašistisku zīmogu, b) viņa patriotisms necieš tādus Pietuka Krustiņa latvietības ekscesus, kuŗus viņš saskata dažādās emigrantu biedrībās un runas vīros. Vai nu viņa vērtējumi par pulkvedi Vācieti un emigrantu polītiku ir pareizi, akli, vai pat ačgārni, šoreiz neņemšos spriest. Man šķiet, nozīmīgi ir atcerēties, ka kā vienā, tā otrā gadījumā patriotisms ir viņa vadītājs moto.

Beigās gribu minēt vēl vienu iezīmi, kas bieži parādās viņa darbos: tieksmi saskatīt mijiedirbi starp polītiski sabiedriskiem notikumiem un mākslinieciskām sfairām, it sevišķi dzeju. Ģērmanis ir ļoti labs latviešu literatūras pazinējs, un, kā jau minēju, daudzi no viņa darbiem ir bagāti dzeju citātiem. Viņa paziņas zinās, ka šo citātu lietošana viņam ir arī gluži dabiska ikdienas dzīvē. Tos viņš var spontāni uzburt, piederīgus gandrīz vai katram notikumam. Var arī ievērot, ka grāmatu nosaukumus viņš bieži izvēlas no literatūras: Pa aizputinātām pēdām, Tā lietū pati nekritīs, un Zili stikli, zaļi ledi. It sevišķi Zili stikli, zaļi ledi izvēle fascinē. Šo nosaukumu esmu vairākkārt pārdomājis un rezultātā atzinis, ka citāta izvēlē ir atslēga vismaz vienam no Ģērmaņa pasaules skatījumiem. Interpretāciju permutācijas, ko var atrisināt no šī citāta, ir daudz un dažādas un ne tikvien tādēļ, ka mūsu ausīs skan Raiņa rindkopas, kas nobeidz šo citātu −

Vidū balti sniega svārki,
Vidū bāli mēness vaigi,
Vidū gaŗi saules mati,
Vidū stinga dvēselīte.

No vienas puses raugoties, urbānais Ģērmanis ir absolūtais pretstats Antiņam, bet neaizmirsīsim varbūtību, ka sirds dziļumos viņš sevi par tāda tomēr tur.

Šeit mums nav nozīmīgi risināt šīs simbolu variācijas, nozīmīgi ir, ka Ģērmanis saskata saistību vēstures tecējumam ar latviešu kultūras simbolu virknēm. Varam novērot, ka šī Ģērmaņa saliedēšanās ar dzeju un simboliem ir vairāk izteikta viņa pirmajos vēsturiskajos un viņa nevēsturiskajos rakstos, pat Brīvības sērijās, nekā viņa pēdējos pētījumos par pulkvedi Vācieti. Kuŗš ir pareizais vēstures koncepcijas veids, šoreiz neizlemsim. Tāpat kā tēva namam, vēsturei ir daudz mājokļu. Domāju, ka pa daļai Ģērmanis no šī simbolisma vēstures koncepcijas ir atkāpies „akadēmisku” standartu spiests. Ģērmanis pēdējo grāmatu vēl nav sarakstījis, un domāju, ka eventuāli pēc tam, kad viņš būs nobeidzis pulkveža Vācieša monografijas otru dalu, viņš pie šīs simboliskās koncepcijas atgriezīsies. Ceru, ka tad šī atgriešanās būs ne tikvien atgriešanās, bet izniršana „otrā kastā”, tālāk ejošu simbolu pārstrādāšana − kur vēsturnieks ne tikai izmanto dzeju citātus pagātnes illuminācijai, bet kur pati vēsture būtu izveidota kā sava veida dzeja: ne tikvien pastaigas gājiens, skatoties atpakaļ, starp izgaismotiem graustiem, bet arī jaunu spēku radītāja. Šāda vīzijas piepildīšanās pa daļai ir saskatāma Zilos stiklos, zaļos ledos un mazākā mērā Pa aizputinātām pēdām un Latviešu tautas piedzīvojumos. Latviešu kultūra būtu zaudētāja, ja Ģērmanis savas plašās literārās zināšanas un savu aistētisko dziņu neizmantotu šāda vēstures koncepta piepildīšanai. Nešaubos, ka šādu pasūtinājumu Ģērmanis varētu veikt, vienīgi ir jautājums, vai viņš gribēs saliedēt savus daudzos amatus un nojaukt sienas savu personu kompartmentiem.

Bet mums ir arī jāapzinās, ka Hermeja veidoli nav pareģojami. Vienādi vai otrādi, no Ģērmaņa nākotnē, ņemot pagātnes devumu par mērauklu, mēs varam sagaidīt pārsteigumus.