Jaunā Gaita nr. 254. Septembris 2008
Rolfs Ekmanis
STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ
Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251(2007), 253 (2008)
 Vilis Skultāns pie NTS raidītāja aparātiem 1960. gadu vidū. Zīmēts no Miķeļa Lizdika kserografēta vājas kavalitātes foto uzņēmuma. Š.E. zīmējums |
JG255
BRĪVĀ LATVIEŠU BALSS FRANKFURTĒ 1965-1972 – II DAĻA
BLB IET ĒTERĀ
1966.15.X – pēc mazliet vairāk nekā pusotra gada kopš pēdējā latviešu raidījuma no Madrides – ar NTS raidītāja starpniecību ēterā no Frankfurtes iet BLB paplašināts īsviļņu raidījums, ko Svobodnaja Rossija piesaka krievu valodā: Peredajom mikrofon našim odnomysļeņņikam latyšam… (nododam mikrofonu mūsu domubiedriem latviešiem), kam seko BLB diktors: Šī ir „Brīvā Latviešu Balss”. Raidījumi notiek katru dienu no pulkstens 9 vakarā līdz 9.10 ar diviem atkārtojumiem tūliņ pēc tam. Mūsu viļņu garums 26 un 46,9 metri. Lai dzīvo brīvā Latvija! Seko uzmundrinātāji ievadvārdi: ...latviskais jāuztur par spīti visam! (..) Par spīti okupācijai un par spīti nīstajam režīmam! Latviskais, mūsu nacionālais jāuztur spēkā par spīti visiem komunistu mēģinājumiem to iznīcināt un izdeldēt. (..) Latvijas valsts atkal celsies! Ievadvārdi nobeidzas ar fragmenta lasījumu no Jāņa Jaunsudrabiņa daudzkārt trimdā pārpublicētā patriotiskā vēstījuma Piemini Latviju! (1948). Pirmā Frankfurtes raidījuma temats: „Komunistu partiju likstas Rietumu pasaulē.”
Ikdienas pusstundas raidījums no 21.00 līdz 21.30 sastāv no 10 minūšu gara oriģinālraidījuma, ko tūlīt atkārto divas reizes – labākais veids kā tikt cauri padomju traucētājiem. Ja programma ilgst 15 minūtes, ir tikai viens tūlītējs atkārtojums. „Frankfurtieši,” pēc savu un arī no Čikagas saņemto materiālu piemērošanas vajadzīgajam raidījumu formātam, nosūta magnetofona lenti NTS raidstacijai „kaut kur Bavārijā” – tās atrašānās vietu tur lielā slepenībā, īpaši pēc padomju aģentu nodarītajiem bojājumiem raidstacijai Svobodnaja Rossija 1963. gadā.
NAUDAS GRŪTĪBAS UN NESASKAŅAS
NTS par raidlaiku pieprasītā summa nav liela. Neraugoties uz to, drīz vien BLB nākas piedzīvot finansiālas un arī nepieciešamo raidmateriālu sagādāšanas grūtības. Iesākot raidījumus, BLB vienojas ar NTS maksāt 1 000 vācu marku (DM) mēnesī jeb DM 12 000 gadā. Bet maksu, ko vēlāk nedaudz paaugstina, ne vienmēr ir iespējams laikā nomaksāt. 1968.19.X latvieši spiesti nosūtīt NTS vadībai lūgumu mazliet pagarināt vairāku mēnešu parāda nomaksāšanas termiņu, kas arī tiek darīts. Turklāt, NTS ar četru mēnešu atpakaļejošu datumu pazemina mēneša maksājumus uz DM 700 (kas tolaik ir apmēram $175). 1968. gadā BLB paliek parādā NTS DM 4 200. Pēc Frankfurtes darbinieku aprēķiniem 1969. gadam ar visu NTS atlaidi, ieskaitot dažus citus izdevumus, būtu jāsavāc DM 12 000 gadā – DM 6 000 Ziemeļamerikā un tikpat daudz Eiropā, bet Čikagas Apvienībai Tēvzeme tas nav ne tuvu pa spēkam – frankfurtieši saņem tikai DM 3 700, un no čikagiešu 1968. gadam solītajām 362 ieskaņotām programmām – tikai 141. Tiek spriests par raidījumu skaita samazināšanu uz trim reizēm nedēļā. Pēc aptuveni divu gadu daudzmaz gludas sadarbības rodas arvien nopietnākas nesaskaņas. Abas grupas, bet, spriežot pēc vēstulēm, visvairāk čikagieši, nespējot atturēties no “diktēšanas”. Ja raidījumus līdzekļu trūkuma dēļ būšot jāpārtrauc, par to priecāsies netikvien mūsu nelabvēļi t.s. brīvajā pasaulē, bet visvairāk komunisti. Vai lai ar šo sagādājam kā vieniem, tā otriem prieku? – Lizdiks aizrāda vēstulē [26] Vilciņam. Un Lizdika, Skultāna un Zariņas-Skultānes kopīgi parakstītā vēstulē divus mēnešus vēlāk [27]: Kopš divi nedēļām ir izpalikuši Jūsu sūtījumi. Mums nav īsti skaidrs, kā Jūs mūsu darbu iedomājaties. (..) Vai tad lai mēs caur Jūsu neregulāru programmu piesūtīšanu ļaujam izkrist mums parēdzētajam raidlaikam un septiņu programmu vietā nedēļā noraidām tikai četras programmas? Līdz ar šo sabruks mūsu līdzšinējais raidīšanas plāns, jo NTS nekādā ziņā nepiekrīt septiņu raidījumu vietā dot divus vai trīs raidījumus. Sarakste arī liecina, ka frankfurtieši veic radio darbu bez jebkāda atalgojuma, piemaksādami no personīgajiem līdzekļiem par pastu, skaņu lentēm, rakstāmlietām u.c., dažkārt arī par daļu no raidāmlaika. Programmu sagatavošanai bieži jāziedo nakts stundas, jo visiem trim frankfurtiešiem ir arī maizes darbs, bez kā izdzīvošana nebūtu iespējama. Tā tas turpinās līdz 1969. gada beigām.
PAR ZĪLI ROKĀ UN MEDNI KOKĀ
Jau no sākuma Frankfurtes BLB jāmeklē iespējami plašs trimdas organizāciju atbalsts, kas Rietumvācijā un Anglijā guļas visvairāk uz Skultāna pleciem. Pirms BLB iet ēterā zināmu cerību dod Latvijas sūtniecības Londonā lietveža Teodora Visvalža Ozoliņa (1888–1981) visumā objektīvais raksts par NTS mērķiem un darbības veidu Londonas Avīzē, ko mazliet saīsinātu pārpublicē Vācijas latviešu laikraksts Latvija, kas politiskos jautājumos cieši pieturas pie Latviešu Centrālās komitejas (LCK) Vācijā viedokļa. [28] Bet cerība izrādās par šķitumu. Tāpat kā trimdas vadība nebija taktī ar žurnālu Jaunā Gaita 50. gadu pašās beigās un pēcāk [29], un arī ar trimdas ideālistiskajiem radiokuģiniekiem 60. gadu pirmajā pusē [30], vairums trimdas organizāciju ne tikai liedz atbalstu BLB raidījumiem, bet uzsāk visai plašu nomelnošanas kampaņu pret tolaik vienīgo brīvo sakaru veidu ar Latviju, kamēr saujiņa radiodarbinieku ar pilnīgu pašatdevi dara visu, lai, viņuprāt, vienīgo īsto cīņas raidītāju noturētu virs ūdens vismaz līdz tam brīdim, kad radīsies iespēja nodibināt savu neatkarīgu raidītāju. Jebkurš radio veida informācijas sūtījums uz Latviju esot vairāk nekā zelta vērts, neatkarīgi no tā, kādā veidā iegūts raidāmlaiks.
Jau 1967. gadā kā pirmā Skultāna viedoklim par raidāmlaika pirkšanu no NTS pievienojas DV Centrālā valde ar sēdekli Vācijā [31], kuras locekļi speciālā sēdē Bīlefeldā vienojas aicināt atsevišķo zemju DV valdes vākt ziedojumus un vervēt kompetentus cilvēkus raidmateriālu sagatavošanai. DV vadība, tāpat kā krietns skaits domājošu indivīdu, spēj saredzēt vecvecā sakāmvārda gudrību – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā, t.i., labāk pirkt raidāmlaiku no apstrīdēta raidītāja, nekā iztikt pilnīgi bez raidījumiem. Šodien, liekas, esmu maldījies, izsakās kāds sākotnēji skeptisks vērotājs izdevumā sgb [32], un jāteic silts paldies Daugavas Vanagu Centrālajai valdei, kas, secinot, ka raidījumi jāatjauno, solās būt pirmā latviešu organizācija, kura apņemas NTS raidījumus atbalstīt, finansēt un dot darbiniekus. Zināmu atbalstu materiālu sagādāšanā dod arī Latviešu Nacionālais fonds Skandināvijā un Latviešu preses biedrības kopas Vācijā un Anglijā. Toronto mītošais Fricis Vilmanis solās, cik vien ienākumi atļauj, sūtīt ziedojumus BLB raidāmlaika pirkšanai caur organizāciju BATUN (Baltic Appeal to the United Nations, 2789 Schurz Avenue, Bronx NY 10465) [33], aicinot tautiešus Ziemeļamerikas kontinentā darīt to pašu, jo likt cerības uz Latviešu Nacionālo apvienību Kanadā neesot lielas jēgas – tās valde necieš nekādus aizrādījumus un meklē katrā rakstā iespēju saskatīt goda aizskārumu. Dzejnieks Fricis Bārda teiktu – Cik tavas debesis zemas un cik maz tur ir zvaigžņu. [34] Arī toreiz ASV DV pārstāvis Jānis Peniķis (dz. 1933, vēlāk kļūst par politisko zinātņu profesoru) DV organizācijas Centrālās valdes sēdē Minsterē, Rietumvācijā [35] iesaka atbalstīt BLB raidījumus un neņemt vērā Amerikas Latviešu apvienības (ALA) iebildumus pret tiem. [36]
Labākā gadījumā minimālu interesi par BLB izrāda vairākkārt aicinātās galvenās baznīcas organizācijas – ne katoļu, nedz arī evaņģēliski luteriskās, ja neskaita daža laba luterāņu mācītāja piesūtītus lentē ieskaņotus sprediķus Latvijas valsts dibināšanas atceres dienai, Ziemsvētkiem, Lieldienām u.tml.
NEZINĀŠANA VAI DEMOGOĢIJA?
Iesaistoties arvien plašākiem trimdas rakstītāju un runātāju nogrupējumiem, bezjēdzīga polemika bieži vien iziet no jebkādām racionālām gultnēm, sasniedzot kulmināciju 1967. un 1968. gadā. Tas ir laiks, kad īpaši galējo labo lēģerim piederošā un parasti skaļā trimdas latviešu daļa izceļas ar visai chaotisku politisku domātspēju, par ko labu liecību dod tā dēvētā “lielā prese”, t.i., galvenās avīzes Ziemeļamerikā, Anglijā, Zviedrijā, Vācijā un Austrālijā, kā arī „mazā prese” – dažādi biļeteni, apskati u.c. No lielajiem izdevumiem vienīgais, kas attiecībā uz Frankfurtes BLB raidījumiem cenšas dot „abu nometņu” viedokļus, ir Latvija Amerikā, kam pievienojas tādi objektīvāku, arī brīvdomīgāku uzskatu paudēji kā sgb, Brīvība, Trimdas Ārodnieks, Ziemeļkalifornijas Apskats, Jaunā Gaita, jau minētais Brīvības Talcinieks un vēl daži citi.
Jau pirms BLB atsākšanas Frankfurtē daļa trimdas organizāciju runasvīru, kaut arī zinādami, ka raidāmlaiks tiek pirkts no NTS – tātad tīra veikala lieta, atsakās lietot vārdkopu BLB raidījumi, tā vietā konsekventi manipulējot ar tādiem salikumiem kā NTS raidījumi latviešu valodā vai vēl biežāk – sadarbošanās ar NTS, tātad krieviem, pret ko kā pirmā iestājas Zviedrijas Latviešu centrālā padome (ZLCP), kam uz pēdām seko BPLA – globālā valdes sēdē Vašingtonā [37], kur piedalās Pēteris Lejiņš (pārstāv ASV un Dienvidameriku), Vilis Janums (pārstāv Eiropu), J. Masulāns (Austrāliju) un Jānis Niedra (Kanadu). Nepilnus divus mēnešus vēlāk „sadarbības” pretiniekiem pievienojas ALAs valde [38], kuras priekšsēdis Dr. Lejiņš 1968. gada vidū sasauktajā LNAK 20 gadu jubilejas ārkārtas sesijā nāk klajā ar gluži vienkāršo un neproblemātisko vēsti, ka neesot pat vērts BLB jautājumu nopietni apsvērt, jo NTS cīnoties par imperiālistisko un nedalāmo Krieviju arī pēc komunisma varas likvidēšanas vai sabrukuma. [39] Citu organizāciju runasvīru viedokļi svārstās no sākumā neskaidras minstināšanās līdz stūrgalvīgi iecirtīgam negatīvismam un BLB noniecināšanai, ko visnotaļ raksturo vienpusīga pieeja un faktu ignorēšana vai arī tīša pārprašana.
BLB nelabvēļi parasti atsakās no vecvecā principa audeatur et altera pars (lai uzklausām arī pretējo pusi). Taisnība ir kādam BLB aizstāvim, kura ieskatā fanātiskie uz nebēdu šāvēji, kas preses izdevumos nereti ir pabāzuši galvu, tā teikt, zem pseidonīma deķa, neatzīst nekādus pretargumentus, pat noliedz skaidri redzamus faktus, toties, nereti atsaukdamies uz demokrātiju, cenšas uzspiest savus vienīgos absolūti pareizos ieskatus par patiesību. [40] Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centra (LAC EC) sesijā [41] stingru stāju pret sadarbību ar NTS savā runā ieņem priekšsēdētājs J. Ranka. Savas runas noslēgumā bez jebkādām norādēm uz faktiem viņš zina vēstīt, ka NTS raidījumi esot vāji sadzirdami un arī pēc satura neatbilst latviešu interesēm. [42] Tad vēl starp citām apsūdzībām – krievu cenzūra. Pierādījums tam, ka NTS cenzējot BLB programmas esot, piemēram, Lietuvas neatkarības dienas (16.II) nepieminēšana Svobodnaja Rossija programmās krievu valodā – acīmredzot, balto cenzūra ir tikpat stingra kā sarkano. [43] Tajā pat laikā neievērots paliek fakts, ka BLB laiž ēterā plašas Lietuvas un Igaunijas (24.II) valsts dibināšanas svētkiem veltītas programmas.
LNAK valde pat nevairas parādīt negatīvā gaismā Skultānu personīgi – Amerikas Balss un Radio Vatikāns raidījumus, lūk, vadot piedzīvojuši latviešu ziņu darbinieki, bet BLB vadībā tādu neesot. Tas ir sava veida kūlenis LNAK nostājā – kamēr Skultāns vada Madrides latviešu raidījumus, tikmēr ir labs un lietpratīgs. Nu pēkšņi kļūst nepiedzīvojis. [44] Rakstā „Nesaprotams naids pret mūsu nacionālpolitiskās cīņas nepieciešamību” Skultāns spiests sprunguļu metējiem atgādināt, ka jau pirms BLB raidījumiem viņš rūdījumu guvis Latviešu leģiona laikrakstā „Daugavas Vanagi”, Rīgas un trimdas presē, Minchenes un Madrides raidītāju redakcijās. [45] Un trimdas laikrakstiem viņš nosūta savu adresi [46] ar sekojošo piezīmi: Esmu ar mieru sniegt jebkādu paskaidrojumu jebkādā raidījumu lietā (..), atbildot uz saņemtiem pieprasījumiem un vēstulēm 48 stundu laikā, kam seko mazliet sarkastiska piebilde: latviešu balss sagatavošana, ierunāšana un noraidīšana uz Latviju (par ko LNAK nevar izšķirties) ir tomēr vismaz tikpat svarīga, kā lēmums par karoga uzgali (kas sekmīgi pieņemts LNAK valdes sēdē), un uzlaist ēterā BLB programmas ir mazliet grūtāk nekā nosodīt, ārdīt, čukstēt un sagatavot plašākus iesniegumus. [47]
Par pro un contra uzskatu publicēšanu sveikā neiziet arī Kanadas latviešu avīze, piemēram, kāda I. Skrastiņa no Britu Kolumbijas (British Columbia) provinces Kanadā piesūtītā vēstulē „ar vairākiem papildmateriāliem”, ko LNAK priekšsēdis Jānis Niedra ietilpina savā runā LNAK sēdē, [48] vēstuļnieks izsaka sašutumu par vairāku BLB aizstāvju rakstu iespiešanu Latvija Amerikā, enerģiski piedēvējot avīzes atbildīgajam redaktoram Alfredam Vinčelam un viņa vadītajai avīzei prokrievisku ideju popularizēšanu, pie reizes vērsdamies pret Kanadas DV valdes locekļu it kā kļūdaino un naivo uzskatu, ka NTS paspārnē esošie latviešu radioraidījumi jāatbalsta materiāli kā viens no svarīgākajiem projektiem informācijas darbā. [49]
Ne tikai Kanadas DV, bet arī DV Centrālai valdei jāpiedzīvo uzbrukumi presē un dažādos saietos sakarā ar labvēlīgo nostāju pret BLB. Prāvests Lizdiks raksta [50] Vilciņam uz Čikāgu: …protams, netrūkst cilvēku, kuri mēģina šīs labās attiecības sabojāt, sūtot aģentus un sūtņus pie mūsu atbalstītājiem, lai mūs nomelnotu. Tiem, šķiet, nepietiek ar to vien, ka mums draud komunisti un torpedē mūsu darbu, bet arī viņi ieslēdzas pretkampaņā, lai mūsu nacionālo darbu nolikvidētu. Rezultātā daudzu, īpaši jaunāko trimdas paaudžu piederīgo cinisms attiecībā pret “centrālajām organizācijām” un to ieņemto nekā nedarīšanas vai arī totāla negatīvisma pozīciju turpina pieaugt – katrā gadījumā aizvien ir ērtāk nedarīt nekā, attaisnojot nedarīšanu ar visiem iespējamiem aizspriedumiem un iebildumiem. [51] Rakstu krājumā Latvijas sapnis (1967) [52], ko Lundā, Zviedrijā, laiž klajā politisko zinātņu maģistrs Imants Alksnis, gandrīz visos rakstos atrodami kritiski vārdi gan par centrālo organizāciju miegainību un nevarību, gan arī par visas trimdas sabiedrības politisko kūtrumu, bet arī par pārliecību, ka zem virspusīgās omulības un pieticības vēl nemitīgi gruzd nemiera ogles, īpaši jaunās paaudzes trimdiniekos. Attiecībā uz BLB zīmīgs ir kāda jaunās paaudzes pārstāvja vērtējums: Pret Padomju Savienības komunistu partijas centrālo organizāciju, tās vispasaules aģentu tīklu, milzīgo iekšējo un ārējo propagandas aparatūru, kas sargā partijas varu, mēs esam varējuši iesaistīt tikai kādu vāju, tikko sadzirdamu radioraidītāju NTS. [53]
Attiecībā uz parasti nepamatotajiem uzbrukumiem BLB un tās darbiniekiem Latvija Amerikā ievadnieks izsaucas: Ir vietā jautājums, vai tas notiek tikai nezināšanas, vai arī demagoģijas dēļ! [54]
Viens no centrālo organizāciju vadītāju iebildumiem pret BLB ir – ko gan teiks latvieši dzimtenē, ka viņiem domātie raidījumi atskan no krievu raidītāja Vācijā? Zināmu BLB raidījumu pretinieku segmentu trimdā, šķiet, ir pārņēmusi iedoma, ka dzimtenes latvieši ir tādi vientieši, ka nespēj paši vērtēt, spriest un secināt. Viņiem neienāk prātā, ka ļaudīm aiz Dzelzs priekškara interesē galvenokārt ziņas no brīvās pasaules. Tādēļ tie klausās visus iespējamos raidījumus, ieskaitot Svobodnaja Rossija, jo viņu uztverē tie sniedz patiesas ziņas par notikumiem gan ārpus PSRS, gan arī Maskavas impērijas robežās. Pats galvenais viņiem ir raidījumi no Rietumiem un to saturs. Viss pārējais nav būtisks.
DEZINFORMĀCIJA
Kuriozi ir daži visai skaļo „zinātāju” kategoriskie brīdinājumi, piemēram, ka faktiski NTS pastāv un darbojas tikai kā spiegošanas starpnieks. Tie tautieši, kuri sūta savas skaņu lentes un naudu NTS raidījumiem uz Latviju, tiek aicināti vispirms pārliecināties, vai latviskie raidījumi patiešām izskan gaisā, jeb nauda tiek nomesta zemē pilnīgi par velti. Citi mēļotāji aprāda, ka NTS raidītājs nemaz neeksistējot un saziedotie līdzekļi tiekot veltīgi izdoti kādai anonīmai organizācijai un, ja arī tāds NTS raidītājs eksistētu, tas nekad nepieļautu laist ēterā latviešu programmas. Kad šie un tamlīdzīgi minējumi nonāk līdz NTS raidītāja vadītājam M. Balmašovam, 1970. gada pavasarī viņš uzaicina Vili Skultānu, Liliju Zariņu-Skultāni un prāvestu Miķeli Lizdiku uz raidītāja slepeno atrašanās vietu Bavārijā, lai viņi pārliecinātos par tā esamību. Lizdika vārdiem: …raidītājs pastāvēja. Raidstacijas iekārta gan nebija vismodernākā, bet tā darbojās. Bija paredzēts to vēl palielināt un pastiprināt tā dzirdamību. Bija jāņem vērā to, ka tanī laikā pastiprināti norisinājas radio viļņu karš. Boļševiki vairāk un vairāk uzstādīja traucējumu ierīces, kas ievērojami traucēja pat visstiprākos raidītājus, kur nu vēl šo NTS! [55] Kādā citā reizē Vilis Skultāns aizved uz stingri apsargāto raidītāja ēku un iepazīstina ar latviešu redakcijas darbību DV Rietumvācijas valdes toreizējo priekšsēdētāju Jāni Cīruli.
KRIEVI VAI KOMUNISTI?
Kādu laiku diskusijas par BLB un NTS novirzās uz neomulīgi asu, konfrontatīvu polemiku starp tiem, kuru ieskatā visa ļaunuma sakne ir krievi, un viņu oponentiem, kuri to saredz komunismā. BLB darbiniekiem un raidītāja atbalstītājiem, ieskaitot DV vadību, dažbrīd arī Kanadas latviešu avīzei, tiek aizvainojoši piedēvēts „rusofīlisms” un tamlīdzīgi disfēmismi. Brīdī, kad mūsu tauta atrodas izmisuma pilnā cīņā pret pārkrievināšanu un pilnīgu iznīcināšanu, laikraksts Latvija Amerikā nepiedodami, lūk, ievietojot savās lappusēs rakstus ar tādiem nosaukumiem kā „Krievi un mēs” [56] un „Ienaidniekus vai draugus” [57], rakstus, kas mudina uz brāļošanos un draudzību ar krievu organizācijām – gaužas kāds Meteors. Hamiltonā, Kanadā, mītošais Ojārs Ieviņš pamāca, ka komunisms ir tikai izkārtne, aiz kuras slēpjas īstais krievu imperiālisms (..) latviešiem nav nekādas vajadzības meklēt draugus pie tautas, kura tik brutālā veidā mēģina iznīcināt Latviju un mūsu tautu. [58] Kāds cits anonīms rakstītājs kategoriski deklarē, ka trimdas latvieši, izkaisīti pa visu pasauli, nīst krievus tāpat kā latvieši dzimtenē (..) visus krievus, pat ievērojamākos rakstniekus, jo tie visi bija šovinisti. [59]
Vienubrīd polemikas karstumā būtiskais it kā aiziet citā gultnē un cīkstēšanās par raidījumiem uz Latviju tiek aizbīdīta kaut kur aizmugurē vai uz laiku pilnīgi pazūd. Tiesībnieks, dzejnieks, savā laikā sociāldemokrātu deputāts Satversmes sapulcē, profesors Kārlis Dzelzītis (1892–1982), „Eiropas Savienoto Valstu” entuziasts, nolasa gluži emocionālu un vienlaikus pravietisku lekciju: Krievu tauta visos laikos un visos režīmos raksturojusies ar neapvaldāmu imperiālismu un citu tautu pakļaušanas, apspiešanas un izmantošanas kāri, ar tipisku nežēlību arī pret saviem tautas brāļiem. Lielkrievu valsts visos laikos un visos režīmos bijusi visļaunākā valsts vēsturē, izņemot vienīgi Čingishāna un Atilas impēriju. Tādēļ Eiropas Savienotās Valstis dibināmas nevis ar Krieviju, bet gan pret Krieviju. Viens no lielākajiem visu tautu vēstures uzdevumiem ir ļaundabīgās un milzīgās lielkrievu impērijas iznīcināšana un sadalīšana, reducējot to uz Krievijas Eiropas daļas lielkrievu apdzīvoto territoriju, t.i., bez Ukrainas, bez Baltkrievijas, bez Kaukāza, bez Sibīrijas un, protams, arī bez Baltijas valstīm. [60] Kāds J. Saliņš ņemas kliedēt Viļa Skultāna „nezināšanu” ar padomu vairāk un dziļāk ieskatīties drukātajā vārdā – tad viņš pats varbūt sākšot labāk izprast krievu ļaundabīgumu. Viņa vēstulei pievienota vesela bibliogrāfija ar rakstiem no trimdas avīzēm (Laiks, Latvija, Latvju Vārds, Katoļu Dzimtenes Balss, Latvija Amerikā) un žurnāliem (Mēs, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Universitas) un izlasāmo grāmatu nosaukumiem – citu vidū, Adolfa Dekostēna (Adolphe De Custine) La Russie en 1839, ukraiņu informācijas dienesta Londonā klajā laistās The Real Face of Russia, vēsturnieka Kārļa Stalšāna (1888–1970) Krievu ekspansija un rusifikācija Baltijā laikmetu tecējumā un Ādolfa Šildes (1907–1990) Bez tiesībām un brīvības. Pie „Čikagas grupas” vadītāja Jāņa Vilciņa, kurš nodēvēts par NTS, tātad krievu, apoloģētu un propagandistu, kāds anonīms rakstītājs griežas ar četru no Latvijas izkļuvušu jaunekļu teiktajiem vārdiem Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) vēstures seminārā Upsalā, Zviedrijā: Tā ir krievu tauta, kas šodien “stutē” komunismu! Tā ir krievu tauta, kas šodien valda Latvijā! Tā ir krievu tauta, kas nekad ar labu neatteiksies no sava laupījuma Baltijas valstīs! Tādēļ arī naids jaunajos, kas aug un skolojas komunisma radītā gaisotnē, pret krieviem ir neaprakstāms. Tas izpaužas visur un visādi. [61]
Atšķirīgas domas vienā no BLB Frankfurtē atsāktajiem raidījumiem [62] pauž no Latvijas izbēgušā ārste Lilija Zariņa: man kā bēglei, kas okupētajā Latvijā studējusi un vēlāk strādājusi pedagoģisku darbu, labi pazīstams latviešu un jo sevišķi jaunatnes noskaņojums. Mūsu ienaidnieki ir komunisti, nevis kāda tauta. Arī krievu tautas vidū Padomju Savienībā ir fanātiski komunisma nīdēji un cīnītāji pret boļševismu visiem pieejamiem līdzekļiem. Esmu pārliecināta, ka mūsu sabiedrotie ir visi tie – vienalga, kādai tautai tie piederētu, – kas cīnās pret komunismu, lai saīsinātu tā varas laiku. Krītot ienaidnieka režīmam Maskavā, mainīsies arī viss, kas ar okupācijas režīmu saistīts Latvijā. [63] Un citur Zariņa oponē avīzes Latvija Amerikā Kanadā mītošiem četriem vēstuļniekiem – Ojāram Ieviņam (Hamiltonā), Indulim Norietim (Vankuverā), Kursim Cinītim un J.S. (Monreālā): ... mums, jaunajiem latviešu akadēmiķiem, bija uzticami draugi un kolēģi arī žīdi, arī krievi, un mums bija vairāk nekā jābaidās no latviešu komunistiem. (..) Nīstamāki un nicināmāki mūsu acīs bija pašu māju komunisti nekā ienācēji – krievu komunisti. Pirmie bija daudz sekmīgāki okšķeri un izspiegotāji, jo tie zināja daudz ko tādu, ko svešinieki nevarēja zināt. Okupantu dienderi, pelnītāji no tautas posta, lišķīgie labuma guvēji no okupācijas varas ir tie, pret kuriem vēršas tautas naids. [64] 1966 Vilis Skultāns savukārt lūdz nesajaukt visus krievus kopā un nemērīt tos ar vienu un to pašu olekti. Tas būtu tikpat nepareizi, kā sabāzt vienā maisā Alfredu Bērziņu un Alfredu Valdmani, Alaini un Arāju, Jāni Niedru un Niedrīšu Vidvudu. [65] Viņam piebiedrojas Fr. Vilmanis: Ko gan zina padomju okupētās Austrumvācijas vācu jaunietis par melnā bruņinieka laikiem vai jaunais krievs par cariskās Krievijas uzkundzēšanās plāniem? Viņi tikai vēlas brīvību, tāpat kā jaunais latvietis, igaunis, lietuvietis vai citi komunisma važās. Tādēļ domāju, ka mums vienīgais ienaidnieks ir komunisms, bet sabiedrotais – ikviens, kas cīnās pret šo ienaidnieku. [66]
Latviešu sociāldemokrāti Zviedrijā, Rietumvācijā un Anglijā noskatās uz šo, galvenokārt ASV un Kanadā patvērumu atradušo latviešu radīto, jampadraci ar smīnu. Viņu uzskatā abu pušu „tuneļa redzējumi” un problēmu banalizēšana nav nekas vairāk kā sīka kašķēšanās, kas bieži vien noved pie absolūta komisma. Vairākās publikācijās, īpaši mēnešrakstā Brīvība, ko padomju apspiešanas aparāta pārstāvji Rīgā bieži uzlūko par vienu no „padomju cilvēkam” bīstamākajiem latviešu izdevumiem ārpus toreizējās PSRS robežām, daudzu līdzstrādnieku – ne tikai trimdā mītošo, bet arī slepeni no Latvijas atsūtītajos – rakstos analizēts gan Maskavas iekšējās un ārējas impērijas komunisma variants, gan arī joprojām aktuālais krievu imperiālisms.
VĒRES UN PIEZĪMES
[26] 1968.28.XI.
[27] 1969.26.I.
[28] Latvija Amerikā 1968.9.X.
[29] Skat. Rolfs Ekmanis. „Jaunās Gaitas redaktora pieraksti”. Letonica, 2007, 15:169–210.
[30] Skat. JG250(2007):42–49 un JG251(2007):29–35.
[31] DV Centrālo valdi vada Latvijas karaskolu beigušais Jānis Cīrulis (1908) un Jānis Bērziņš. Sēdē 1967.26.–27.VIII piedalās DV priekšnieks, pulkvedis Vilis Janums, kurš nodibina (1945.28.XII) DV organizāciju gūstekņu nometnē Zedelghēmā, Beļģijā, un pārstāvji no Lielbritānijas (Jānis Frišvalds), Zviedrijas (Roberts Šmitmanis), ASV/Kanadas (V. Svētulis).
[32] sgb 1967, 23.
[33] JG250(2007):45.
[34] Latvija Amerikā 1968.17.VIII.
[35] 1968.6.–7.VIII.
[36] Latvija Amerikā 1968.9.X.
[37] 1966.10.IX.
[38] 1966.3.XII.
[39] Latvija Amerikā, 1968.9.X.
[40] Latvija Amerikā 1968.12.X.
[41] 1968.10.II.
[42] Londonas Avīze, 1968.23.II. un 8.III.
[43] Londonas Avīze 1968.8.III.
[44] Latvija Amerikā 1968,23.X.
[45] Latvija Amerikā 1968.24.IV.
[46] 605 Offenbach, Waldstrasse 13, Bundesrepublik Deutschland.
[47] Latvija Amerikā 1968.24.IV.
[48] 1968.10.VII.
[49] Latvija Amerikā 1968.17.VII.
[50] 1968.28.XI.
[51] Skultāns vēstulē Rasmai Šildei 1967.15.III.
[52] Latvijas sapnis 1967:16.
[53] Turpat 267. lpp.
[54] 1968.30.III.
[55] Vēstulē šī raksta autoram 1990. gada jūlijā.
[56] 1966.27.VII.
[57] 1966.10.XII
[58] Latvija Amerikā 1967.7.I.
[59] Latvija Amerikā 1967.14.I.
[60] Latvija Amerikā 1967.9.VIII.
[61] Latvija Amerikā 1966.8.X; skat arī Mēs, 1966, 21.
[62] 1966.30.XII
[63] Brīvā Latviešu Balss 1967, 1.
[64] No nedatēta raidījuma teksta 1966. gada beigās.
[65] Latvija Amerikā 1968.24.IV.
[66] Laiks 1968.21.VIII.
