Uldis Ģērmanis

ZEMGALIEŠU KOMANDIERIS

 

Sākums JG76

Saīsinājumi

 

 

XII  OKTOBŖA REVOLŪCIJAS SAGATAVOŠANA UN NORISE ZIEMEĻU FRONTĒ

 

„(...) latvieši nevarēja palaist gaŗām to izdevīgo vēsturisko momentu: viņiem vajadzēja atbalstīt Krievijas Padomju varu ar ieročiem rokās, lai gala rezultātā gūtu brīvu Latviju. Šinī jautājienā bezpartejisko latviešu un latviešu lielinieku ceļi gāja pagaidām cieši līdzteku.” Vācietis, I, 5. lp.

 

 

Pēc Rīgas un Rīgas apriņķa lielākās daļas ieņemšanas vācu 8. armija izbeidza plāšākas operācijas krievu Ziemeļu frontē. Daļu no kaŗaspēka, kas bija piedalījies ofensīvā, nosūtīja uz Francijas kaŗa lauku, 1917. gada septembŗa vidū pamazām nostabilizējās jaunā frontes līnija Dienvidvidzemē. Šai sakarā notika dažas mazākas operācijas: I latviešu brigāde izdarīja sekmīgu pretuzbrukumu vācu kreisajā spārnā, bet 5. un 6. l.s.p. piespieda vāciešus atkāpties uz dienvidiem no Nītaures, [1] Zemgalieši bija saņēmuši lielākus papildinājumus no rezerves pulka, un dažas krievu kaŗaspēka daļas bija sakārtotas aizsardzībai.

Vispārējais stāvoklis krievu 12. armijā bija nožēlojams.

18. (5.) septembrī vācieši pēdējo reizi uzbruka zemgaliešu jaunajam aizsardzības iecirknim, bet, ciešot smagus zaudējumus, bija spiesti atiet savās izejas pozīcijās. [2] Pēc tam Ziemeļu frontē atkal iestājās abpusēji pasīvs periods, kas turpinājās līdz 1918. gada februārim (vienīgais izņēmums bija vācu invāzija igauņu salās 1917. gada oktobrī).

Tiklīdz cīņas bija aprimušas, pulkvedis Vācietis ķērās pie darba, lai mēģinātu īstenot savu seno ieceri – latviešu strēlnieku korpusa izveidošanu (skat. VI nod. un skat. X nod.). Savā grāmatā viņš vairākkārt uzsveŗ, ka tikai tādā ceļā varēja cerēt atkaŗot nospiestās latviešu tautas vēsturiskās tiesības. Oktobŗa sākumā (sept. beigās) viņš ar šo projektu ieradās 12. armijas stābā Valkā. Tai laikā arī strēlnieku IK locekļi slēgtā sēdē bija vienprātīgi nolēmuši, ka principā vēlams dibināt latviešu korpusu. No šīs sēdes protokola redzams, ka kopā ar Vācieti armijas stābā sarunās piedalījies arī kapt. Voldemārs Ozols; turpat arī atzīmēts, ka IK ir zināmi daži uzticami komandieŗi, kas varētu ieņemt augstākos posteņus šādā korpusā. [3]

Kā 12. armijas komandieris, tā Ziemeļu frontes komisārs Stankevičs izturējās labvēlīgi un apsolīja atbalstīt Vācieša projektu. Zemgaliešu komandieris raksta:

Vispār apsolīja artileriju, kavaleriju, inženeriju /inženieŗu daļas/ u.t.t. – visu, kas vajadzīgs. Steidzīgi tika izstrādāti vajadzīgie priekšdarbi un nosūtīta telegramma Kerenskim dēļ atļaujas. Bet uz šo atļauju mēs gaidījām velti; viņa neatnāca. (...) neatsacījās kategoriski, bet arī nedeva noteiktu atbildi. [4]

Vācietim tā bija atkal jauna vilšanās, kas droši vien lika viņam izdarīt dažus secinājumus par Kerenska valdību. Taču ideja par latviešu strēlnieku korpusu joprojām turpināja nodarbināt viņa domas.

Steidzīgā un juceklīgā atkāpšanās Rīgas frontē bija atstājusi manāmas pēdas latviešu strēlnieku pulkos. Simtiem strēlnieku bija noklīduši no savām vienībām: daži palika Rīgā pie radiem vai paziņām, daži krita vācu gūstā, bet daudzi klaiņoja vai slēpās Vidzemes pagastos, tā ka bija diezgan lielas grūtības sameklēt dezertieŗus un nogādāt viņus atpakaļ „pēc piederības”. [5] Strēlnieku komitejas bija lielā mērā dezorganizētas un strēlnieku IK, sanākot pēc atkāpšanās uz pirmo sēdi Cēsīs, iztrūka turpat puse no tās sastāva. Ļoti lielus zaudējumus bija cietusi latviešu strēlnieku pulku sociāldemokratiskā organizācija. Pirms vācu ofensīvas sākuma tajā skaitījās ap 3000 biedru, bet tagad bija atlikuši tikai 1430. [6]

Pēc sabrukuma Rīgas frontē daudzi strēlnieki jutās apjukuši, nokaunējušies un izturējās vienaldzīgi pret polītisko darbu un pret LSD mudinājumiem. [7] Kerenskis izmantoja situāciju, lai no savas puses dotu triecienu uz brīdi novājinātajiem latviešu lieliniekiem: septembŗa sākumā valdība aizliedza izdot Cīņu un Brīvo Strēlnieku. [8] Lai gan strēlnieku IK jau 9. septembrī (27.8.) laida klajā laikrakstu Latvju Strēlnieks (LS), tomēr vecā, plaši pazīstamā preses organa aizliegums tika sajusts kā prestiža zaudējums, kādēļ kreisās aprindas līdz pat oktobŗa revolūcijai nebeidza protestēt pret šo valdības lēmumu. [9]

Par spīti visām neveiksmēm LSD tomēr nezaudēja savu ietekmi latviešu strēlnieku pulkos, un partija drīz vien izvērtās par noteicēju polītisku spēku neokupētajā Vidzemes daļā. Vairāki apstākļi un notikumi veicināja šādu attīstību.

 

 

POLĪTISKĀS CĪŅAS SAASINĀŠANĀS IZPOSTĪTAJĀ VIDZEMĒ

 

Neokupētajā Vidzemes daļā ietilpa Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi, kā arī daži Rīgas apriņķa pagasti. Kopš 1915. gada vasaras tur uzturējās lielāks skaits Kurzemes bēgļu un arī vairāki latviešu intelliģences pārstāvji, kas bija atstājuši Rīgu.

Vidzemes apriņķu pilsētās norisinājās diezgan rosīga kultūras dzīve: samērā bieži notika koncerti, teātŗa izrādes un dažādi priekšlasījumi. Valkā iznāca Zemnieku savienības laikraksts Līdums un Cēsīs nacionāldemokratu organs Brīvā Latvija. Jau pirms februāŗa revolūcijas LSD bija vairākas partijas organizācijas Vidzemē, kāpēc tās darbība strauji un sekmīgi attīstījās pēc patvaldības krišanas. Kad septembŗa sākumā valdība aizliedza izdot Cīņu, partijai palika tikai nedēļas laikraksts Laukstrādnieku Cīņa, kas iznāca Valmierā. Oktobrī LSD sāka turpat divreiz nedēļā izdot Mūsu Cīņu. Bez tam jāievēro, ka Latvju Strēlnieka redakcija atradās šīs partijas rokās.

1917. gada septembrī Vidzemi smagi piemeklēja demoralizētā 12. armija, kas nekārtībā bēga uz ziemeļiem. Krievu kareivji izturējās Vidzemē kā ienaidnieka zemē, pie kam latviešus viņi bieži vien apzīmēja par vāciešiem, „kuŗus vajagot laupīt un dedzināt”. [10]

No visām malām laikraksti saņēma neskaitāmus oficiālus un neoficiālus ziņojumus par kareivju bandu trakošanu: par slepkavībām laupīšanas nolūkos, izvarošanām, zādzībām, dedzināšanām un par bezjēdzīgu materiālu un kultūras vērtību iznīcināšanu. Netika saudzēti ne bēgļi, ne pagasta nabagi. Cēsīs krievu kareivji atklāti tirgojās ar salaupītām mantām – ar pulksteņiem, rotas lietām, apaviem, drēbēm, apakšveļu u.c. Latviešu pārstāvji veltīgi par to žēlojās Kerenska valdībai un krievu militārajai valdībai, kas šai lietā neko daudz nespēja darīt un arī sevišķi par to neinteresējās. [11]

Arī tad, kad jaunā frontes līnija bija nostabilizējusies un zināma kārtība atjaunota, kareivju patvarības un varmācības Vidzemes laukos joprojām nebeidzās. Bez tam latviešu zemniekus stipri nospieda dažādās rekvizīcijas armijas vajadzībām.

Latviešu strēlnieki bija novietoti jaunajās aizsardzības pozīcijās un tikai sporādiski varēja iejaukties, lai savaldītu marodieŗus. Latvieši bija arī nemierā ar to, ka strēlnieku rezerves pulks bija pārvests uz Igauniju, Arvien biežāk atskanēja balsis, kas prasīja norīkot daļu no latviešu strēlnieku vienībām kārtības un drošības uzturēšanai Vidzemē, [12] bet valsts vara šai jautājumā izturējās vienaldzīgi.

Šajā satrauktajā nedrošības, nemiera un posta atmosfairā, ko vēl pavairoja jauns bēgļu pieplūdums pēc Rīgas krišanas, radās jaunas iespējas radikāli revolucionārai propagandai, vēl jo sevišķi, ja tā izmantoja latviešu tautas nacionālo neapmierinātību. Liela nozīme, protams, bija arī vispārējai polītisko notikumu attīstībai Krievijā.

1917. gada septembŗa otrā nedēļā notika virspavēlnieka ģenerāļa Korņilova (Lavr Georgievič Kornilov) neveiklais un kļūmīgais mēģinājums pārņemt savās rokās visu civilo un militāro varu. [13] Kaŗaspēka daļas, kuŗas ģenerālis virzīja pret galvaspilsētu, izrādījās polītiski svārstīgas un revolucionārās propagandas ietekmē no cīņas atteicās. Pēc sacelšanās sabrukuma Kerenskis pats pārņēma armijas virspavēlnieka posteni, un 14. (1.) septembrī Pagaidu valdība pasludināja Krieviju par republiku. [14]

Taču uzvarētājs nebija Kerenskis. Īstie ieguvēji šajā krizē bija lielinieki, kuŗiem viņš kritiskajās dienās bija atļāvis apbruņot strādnieku „sarkano gvardi” Pēterpils aizsardzībai. Lielinieku polītiskā reputācija bija strauji uzlabojusies, un viņi, kā revolūcijas ieguvumu aizstāvji, no jaunām izdevīgām pozicijām varēja gatavoties pēdējai kaujai pret vājo un ļodzīgo Kerenska valdību.

„Korņilova afēra” stipri palīdzēja arī latviešu lieliniekiem pārvarēt to īslaicīgo sajukuma un apmulsuma periodu, kas bija iestājies pēc Rīgas zaudēšanas. Viņiem bija iespējams no jauna aktivizēt revolucionāro propagandu, it īpaši strēlnieku pulkos, aicinot uz modrību un cīņu pret kontrrevolūcijas draudiem. [15]

11. septembrī strēlnieku IK ievadīja izmeklēšanu pret I brigādes komandieŗi pulkvedi Kārli Gopperu, inkriminējot viņu kontrrevolūcionārā darbībā. [16] Kaut arī akcija beidzās bez jebkāda rezultāta, tai tomēr bija zināma iebaidīšanas un propagandas nozīme.

Latviešu lielinieki savā aģitācijā arī nekavējoties sasaistīja Korņilova apvērsuma mēģinājumu ar saviem agrākajiem apgalvojumiem par Rīgas nodošanu vāciešiem. [17] Tai pašā laikā viņi ar jaunu sparu vērsās pret Pagaidu valdību. LSD CK loceklis Jānis Krūmiņš (Pilāts) [18] 13. septembrī (31.8.) rakstīja Latvju Strēlniekā: „...jāturpina revolūcija, pārtraucot izlīgumu ar buržuāziju, un valsts vara jāņem patiesi revolucionārās demokratijas rokās,” 16. (3.) septembrī strēlnieku IK aicināja Viskrievijas strādnieku un zaldātu centrālo izpildu komiteju (VCIK) ņemt valsts varu savās rokās, apsolot tai „latviešu strēlnieku pulku nedalītu atbalstu”. [19] Desmit dienas vēlāk Ļeņins griezās pie lielinieku CK ar aicinājumu nekavējoties sākt gatavoties bruņotam valsts apvērsumam. [20] Latviešu lielinieki savukārt kāpināja uzbrukumus valdībai: – 13. oktobŗa (30.9.) ievadrakstā Latvju Strēlnieks apzīmēja Kerenska kabinetu par „pilsoņu kaŗa un imperiālistiskās diktatūras valdību” un prasīja „visu varu strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomēm”.

Pašu mājās latviešu lielinieki nostiprināja savas pozicijas gluži legālā ceļā, kad 1917. gada septembrī notika Vidzemes zemes padomes un apriņķu padomju vēlēšanas. Raksturīgi, ka par viņiem nodoto balsu skaits sevišķi pieauga pēc „Korņilova afēras”. Vidzemes zemes padomē LSD ieguva ap 60% un apriņķu padomēs (septembŗa beigās) vairāk nekā 70% no visiem mandātiem. Nākošā stiprākā partija Vidzemes zemes padomē bija Zemnieku savienība, kas dabūja gandrīz 33% no mandātiem. [21] Ja krievu lieliniekiem būtu līdzīgi panākumi Iekškrievijā, tad varas pārņemšanai bruņots apvērsums vispār nebūtu vajadzīgs. Latviešu lielinieki savu izcilo stāvokli un avangarda lomu revolūcijas padziļināšanā visas Krievijas mērogā, kā redzēsim, arī ļoti labi apzinājās un, ne jau bez pamata, ar to lepojās.

Tai pašā laikā Kerenska valdība savas reakcionārās nostājas dēļ nacionālajā jautājumā bija pazaudējusi arī jebkādas simpātijas plašās nekrievu tautu aprindās. Tas skaidri parādījās Krievijas tautu kongresā, kas Ukraiņu centrālās padomes (Radas) ierosmē 21. (8.) septembrī sanāca Kijevā un kuŗā piedalījās arī desmit latviešu delegāti. [22] Tur gaŗākā runā valdības nevērību pret nekrievu tautām un tās centralizācijas centienus skarbi kritizēja Z. Meierovics, kas uzstājās kā Latviešu zemnieku savienības un Vidzemes zemes padomes pārstāvis. Viņš norādīja, ka Kerenska valdība izturas pret nekrievu tautām ar tādu pašu neuzticību kā vecais cara režīms; tā pretojas Latvijas apvienošanai, turpina Latgales pārkrievošanu un nekā nedara, lai savaldītu krievu kareivju bandas, kas izposta un izlaupa Vidzemi. Viņš paskaidroja:

(...) un kamēr Pagaidu valdība savu polītiku nacionālos jautājumos nemainīs (...), kamēr Pagaidu valdības sastāvā nebūs mazo tautu priekšstāvju, mēs viņu par no mums vēlētu valdību neuzskatīsim. [23]

Kongress pieņēma rezolūciju, ka Krievija pārveidojama par federatīvu republiku, kā arī īpašu rezolūciju Latvijas jautājumā (pēc Meierovica priekšlikuma), kuŗā prasīts, lai Pagaidu valdība nekavējoties izdod sevišķu dekrētu par visu latviešu novadu apvienošanu autonomā, demokratiskā Latvijā, kas ietilptu Krievijas federatīvi demokratiskajā republikā. [24]

Lai gan Pagaidu valdības stāvoklis kļuva arvien kritiskāks, tā stūrgalvīgi liedzās mainīt savu polītiku nacionālajā jautājumā. Par to lieku reizi dabūja pārliecināties Vidzemes zemes padomes un citu latviešu organizāciju pārstāvji, kas 2. oktobrī (19.9.) ieradās apspriedē pie Kerenska, lai panāktu vairāku saimniecisku, administratīvu un polītisku jautājumu nokārtošanu. Latviešu delegācijā ietilpa kā lielinieki, tā pilsoņi, kas kopīgi iestājās par savas tautas interesēm. Kerenskis visnotaļ atbildēja izvairīgi un nedeva nekādus noteiktus solījumus. Kad delegācija enerģiski uzsvēra prasību īstenot Latvijas autonomiju, viņš atbildes vietā tikai smagi nopūtās. [25] Bija skaidrs, ka latviešiem no Kerenska valdības arī turpmāk nekas labs nav gaidāms. [26]

Neatrisinātajam autonomijas jautājumam bija izcila vieta latviešu polītiskajās debatēs 1917. gada rudenī. To dzīvi apsprieda laikrakstos un Vidzemes zemes padomē, kur sevišķa Autonomijas komisija (nodaļa) strādāja gar detalizētu autonomijas projektu; tai pašā laikā strēlnieku IK pieņēma vairākas rezolūcijas par Latvijas pašnoteikšanās tiesībām un par nacionālā principa ievērošanu armijā. [27]

Par latviešu nacionālajām interesēm sevišķi iestājās LKNS (skat. X nod.), kas, sākot ar 27. (14.) septembri, Cēsīs (vēlāk Valkā) izdeva laikrakstu Laika Vēstis. Kad oktobrī LKNS ievēlēja jaunu prezidiju, par tā priekšsēdi nāca virsltn. A. Plensners, par viņa biedriem – žurnālists A. Kroders un rakstnieks J. Akurāters. [28]

Laika Vēstis centās apkaŗot lielinieku ietekmi latviešu strēlnieku pulkos, kādēļ pret tām asi uzstājās strēlnieku IK un tās laikraksts Latvju Strēlnieks. Lieliniekiem arī izdevās stipri traucēt LKNS organa izplatīšanu strēlnieku vidū.

Laika Vēstis tieši neatbalstīja nevienu noteiktu polītisku partiju un visai vēsi izturējās pret Zemnieku savienību, stiprāko latviešu pilsonisko partiju. [29] Tā kā vairāki šī laikraksta lidzstrādnieki bija nacionāldemokrati, tad nacionālajā ideoloģijā tas tuvojās tam viedoklim, ko jau 1917. gada vasarā pauda Dzimtenes Atbalss (skat. IX nod.), kaut arī neizteica to tik radikālā un noteiktā veidā. Interesanti joprojām ir raksti Laika Vēstīs, kuŗos mēģināts izskaidrot latviešu strēlnieku „lieliniecismu” un dogmatiskā marksisma ideju plašo izplatīšanos Latvijā.

Aktīvākie pilsoņu polītiskie darbinieki nedomāja, ka latviešu lielinieku nenoliedzamie panākumi Vidzemē un strēlnieku pulkos nozīmēja kreiso ekstrēmistu polītisku uzvaru, kas pastāvēs ilgāku laiku, kaut arī stāvoklis 1917. gada rudenī labai daļai pilsoņu likās visai bezcerīgs. Optimisti norādīja, ka kaŗa postījumi, ļaunie saimnieciskie un sociālie apstākļi, kā arī bēgļu pieplūdums Vidzemē bija pēdējā laikā radījuši auglīgu zemi galēji kreisā spārna propagandai. Tāpēc pilsoņiem kopā ar mērenajiem sociālistiem vajagot strādāt un plānot nākotnei – viņiem pirmkārt jāizveido centrāls organs polītiskajai darbībai un jākāpina aktivitāte nacionālo mērķu sasniegšanai. [30] Lielinieki taču lielā mērā bija guvuši savas uzvaras ar centīgu un neatlaidīgu darbu, kamēr pilsoņi bija izturējušies pārāk pasīvi.

Pēc latviešu bēgļu Centrālkomitejas un vairāku pilsonisko polītiķu iniciatīvas 14. (1.) un 15. (2.) oktobrī sanāca dažādu polītisku, saimniecisku un sabiedrisku organizāciju pārstāvju apspriede Pēterpilī, lai veiktu priekšdarbus Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes (LPNP) sasaukšanai. Uz šo apspriedi ieradās arī mazinieku delegāti, bet to boikotēja lielinieki un organizācijas, kur noteikšana bija viņu rokās – Vidzemes zemes padome un strēlnieku IK. Pēc plašām debatēm (pārrunāta tika arī Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanas vajadzība) sanāksmes dalībnieki vienprātīgi atzina, ka dibināma LPNP Organizācijas komisija, kuŗā uzaicināmi arī lielinieku pārstāvji. Šo priekšdarbu veikšanai tika ievēlēta „techniska rīcības komisija (birojs)”. [31] Lielinieku valsts apvērsums nedaudz novilcināja LPNP sasaukšanu, bet, kā turpmāk redzēsim, tomēr nespēja to aizkavēt. J. Goldmaņa iniciatīvā oktobrī tika izveidots arī Latviešu informācijas birojs Pēterpilī, kas centās iepazīstināt tur akreditētos antantes un neitrālo valstu diplomātus, kā arī ārzemju žurnālistus ar latviešu polītiskajām prasībām un izvērsa propagandu par Latvijas pašnoteikšanās tiesībām. Šī biroja galveno darbu veica skolotājs un vēlākais Latvijas diplomāts Jānis Seskis. [32] Šai laikā zināmu uzmudinājumu latviešu nacionālie centieni saņēma no Viskrievijas deputātu padomju centrālās izpildu komitejas (VCIK), kas 20. (7.) oktobrī publicētajās instrukcijās savam delegātam uz drīzumā paredzēto rietumu sabiedroto konferenci Parīzē deklarēja: „Krievija dod Polijai, Lietuvai un Latvijai pilnīgu pašnoteikšanos .” [33]

Lielinieki asi nosodīja pilsoņu ierosinātās LPNP organizēšanu un arī turpmāk noraidīja visus aicinājumus piedalīties šajā darbā. Šo pasākumu viņi apzīmēja par „tautisku avantūru”, starp citu norādot, ka viņi nevar akceptēt „centrālu organu”, kas netiek ievēlēts demokratiskā kārtībā, bet sastādīts no organizāciju un partiju pārstāvjiem. [34] Taču arī daļa LSD biedru atzina, ka nepieciešams centrāls organs, kas varētu runāt visas Latvijas vārdā. Pilsoņu aktivitāte šajā virzienā pamudināja lieliniekus oktobŗa vidū aktualizēt jautājumu par demokratiski vēlētas Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu, pie kam Vidzemes zemes padomes Autonomijas sekcija (nodaļa) uzņēmās veikt organizatoriskos priekšdarbus šajā lietā (Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas bija paredzēts izdarīt 1918. gada janvāra pirmajās dienās). Visai enerģiski iesāktais darbs tomēr izjuka, kad LSD vadība divus mēnešus vēlāk pēkšņi nostājās pret Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu, kaut arī šāda svaidīga un oportūnistiska rīcība radīja nepatiku pašu lielinieku rindās. [35]

Līdz ar polītiskās aktivitātes pieaugumu saasinājās labā un kreisā spārna attieksmes Vidzemes zemes padomē, kur pilsoniskais mazākums jutās pilnīgi apspiests un ignorēts no lielinieciska vairākuma. Pēc asām debatēm autonomijas jautājumā, pilsoņu frakcijas (13 Zemnieku savienības deputāti, viens nacionāldemokrats un viens neatkarīgais) pārstāvis 23. (10.) oktobŗa sēdē nolasīja frakcijas apspriedē pieņemto rezolūciju, ka visi pilsoņu deputāti noliek savas pilnvaras un atsakās no turpmākas sadarbības ar lieliniekiem Vidzemes zemes padomē. Rezolūcijā protestēts pret lielinieku prettautisko rīcību, kritizēta viņu nevēlēšanās sadarboties „ar līdzpilsoņiem latviešiem” un norādīts, ka „pārsvaru tie ieguvuši, pateicoties ārkārtējiem kaŗa apstākļiem frontes tuvumā” (turpmākā vēsturiskā attīstība pierādīja, ka šajā apgalvojumā bija krietna daļa patiesības. U.Ģ.). [36] Savā „Izskaidrojumā vēlētājiem” pilsoniskā frakcija deklarēja, ka sadarbība turpretī vēlama ar sociāldemokratiem maziniekiem, „kas atzīst tautiskas intereses un koalīcijas principu ne vien vārdos, bet arī darbos”. [37] Arī lielinieku frakcija un LSD CK šai sakarā griezās ar uzsaukumu pie Vidzemes zemes padomes vēlētājiem, kas beidzās ar vārdiem:

Nost ar tautiskiem šeptiniekiem un pašvaldības renegātiem un kapračiem! (...) Lai dzīvo demokratiskā Zemes Padome! Lai dzīvo tautu pašnoteikšanās! Lai dzīvo Latvijas Sociāldemokratija! [38]

 

 

LIELINIEKU APVĒRSUMA SAGATAVOŠANA ZIEMEĻU FRONTĒ.

 

1917. gada 22. (9.) oktobrī Petrosoveta Izpildu komiteja, kuŗā vairākums bija lieliniekiem, noorganizēja Kaŗa revolucionāro komiteju Trocka vadībā. [39] Šī komiteja, kuŗai it kā vajadzēja rūpēties par galvaspilsētas aizsardzību pret ienaidnieku, īstenībā kļuva par lielinieku operatīvo stābu valsts apvērsuma sagatavošanai un īstenošanai.

23. (10.) oktobrī KSDSP CK ar desmit pret divām (Zinovjeva un Kameņeva) balsīm pieņēma Ļeņina priekšlikumu par bruņotu sacelšanos pret Pagaidu valdību. [40] Tai pašā dienā Pēterpilī sanāca Ziemeļu apgabala padomju kongress, kuŗā piedalījās delegāti no Pēterpils, Somijas, Igaunijas, Latvijas un no Pēterpilij tuvāko pilsētu padomēm. Kongress pieņēma lielinieciskas rezolūcijas un saņēma šādu apsveikumu no latviešu strēlnieku pārstāvjiem:

Kopš revolūcijas pirmajām dienām latvieši ir izvirzījuši lozungu „Visu varu padomēm!” Un tagad, kad revolucionārā Pēterpils gatavojas to piepildīt dzīvē, latviešu strēlnieki, kuŗu rokās ir 40.000 durkļu (pareizāk: ap 30.000. U.Ģ.), pilnīgi gatavi to atbalstīt. [41]

29. (16.) oktobrī Valkā notika LSD ārkārtēja partijas konference, lai apspriestu „tagadējo momentu”, t.i. aktuālo polītisko situāciju. Sanāksmes telpas apsargāja latviešu strēlnieki. [42] Lielinieku plānotajā bruņotajā apvērsumā milzīga nozīme bija Ziemeļu frontes kaŗaspēkam (it īpaši lielajai 12. armijai), kas atradās vistuvāk galvaspilsētai. Pēc Ļeņina norādījuma Pēterpils Kaŗa revolucionārās komitejas loceklis Antonovs-Ovsejenko (Vladimir Antonov-Ovseenko) ieradās LSD konferencē Valkā, lai saskaņotu sacelšanos Pēterpilī ar revolucionāru darbību Ziemeļu frontē. [43] Latviešu lieliniekiem ar latviešu strēlnieku pulku palīdzību bija jāieņem svarīgākie dzelzceļa mezgli, jāaizkavē valdībai uzticīga kaŗaspēka sūtīšana uz galvaspilsētu un pēc tam jānosūta dažas strēlnieku daļas palīgā krievu lieliniekiem. [44] Pašā Latvijā (Vidzemē) lieliniekiem vairs nevajadzēja cīnīties par varu padomēs, ko viņi, kā iepriekš minēts, jau bija ieguvuši vēlēšanu ceļā. Latviešu lielinieki tāpēc varēja koncentrēt visu enerģiju revolucionārajiem uzdevumiem Ziemeļu frontē.

Antonovs-Ovsejenko bija ļoti apmierināts ar LSD ārkārtējo konferenci, kur bijusi vērojama „jauneklīga dedzība, apvienota ar nelokāmu apņēmību”. Par tās norisi un rezultātiem viņš izsakās: „Īsas debates. Enerģiska, kaujinieciska rezolūcija.” [45] Latviešu lielinieki viņam sarunu laikā paskaidroja, ka būs jāatceļ II latviešu brigādes šefs (plkv. Lielgalvis), piebilzdami: „Ir mums tuvu stāvošs komandieris – Vācietis; viņu tad arī iecelsim. Pamazām virzīsim 1. un 3. pulku uz Cēsīm, 6. un 7. pulku uz Valku.” [46] Nav nekādu pierādījumu, ka Vācietis pats jau šajā laika posmā būtu bijis informēts par to lomu, ko latviešu lielinieki bija nodomājuši viņam piešķirt resp. piedāvāt. Jautājums, šķiet, ir apspriests šaurākā, iekšējā partijas lokā; vienīgais man līdz šim zināmais avots par to ir Antonova-Ovsejenko atmiņas, LSD ārkārtējās konferences „rezolūcijā par tagadējo momentu”, ko 31. (15.)oktobrī publicēja Latvju Strēlnieks, starp citu teikts:

(...) iestājas pēdējo izšķīrēju cīņu moments, kuŗam jāizšķir ne tikai Krievijas, bet arī visas pasaules revolūcijas likteņi. (...) Ejot šinīs cīņās Latvijas proletariāta pienākums ir (...) visiem spēkiem un līdzekļiem atbalstīt revolucionāro centru (Pēterpils, Maskava u.c.) proletariāta cīņu par valsts varas pāriešanu Strādnieku, Kareivju un Bezzemnieku Deputātu Padomju rokās.

Konference pieņēma arī „rezolūciju kaŗa un miera jautājumā”, kur uzsvērts, ka LSD ar visiem tās rīcībā esošiem cīņas līdzekļiem cīnīsies par pilnīgu visu tautu pašnolemšanos, jo – „pašnolemšanas tiesību realizēšanā attiecībā uz Latviju LSD redz vienīgo iespēju veidot sarkanās un atjaunotās Latvijas dzīvi.” [47]

Pēc partijas konferences norādījumiem visos latviešu pulkos tūlīt sāka izveidot nelegālas kaŗa revolucionārās komitejas. [48] Naktī uz 31. (18.) oktobri noorganizējās arī 12. armijas rajona Kaŗa revolucionārā komiteja – KRK 12, kas kļuva par vadītāju organu lielinieku apvērsuma laikā Ziemeļu frontē. [49] Šīs komitejas priekšsēdis bija strēlnieku IK vicepriekšsēdis jaun.ltn. J. Čariņš, viņa vietnieks – latviešu lielinieks F. Markuss. Čariņš bija viens no tiem „anonimajiem” revolūcijas vadoņiem, kuŗiem īsāku laiku ir bijusi ārkārtīgi izcila loma lielajos vēsturiskajos notikumos, bet kuŗu pēdas vēlāk pagaist pilsoņu kaŗa juceklī. Ir zināms, ka viņa revolucionārā sajūsma bija cieši saistīta ar dedzīgu latvisku patriotismu. Čariņš krita divdesmito gadu pašā sākumā, un par viņa pēdējam gaitām liecības ir visai pretrunīgas. [50]

LSD CI un KRK 12 loceklis Kārlis Gailis savās 1928. gadā publicētajās atmiņās (sagrozītā veidā tās reproducētas 1957. g. Rīgā) ir attēlojis toreizējo stāvokli Vidzemē un Ziemeļu frontē:

Oktobŗa revolūcija Latvijā norisinājās citādā gaitā nekā Pēterburgā un citos kustības centros. (...) /Latvijā/ nenotika nekāda svārstīšanās un ceļu meklēšana (...) /Autors norāda, ka dažādajās padomēs Vidzemē vara jau pirms oktobŗa revolūcijas bija latviešu lielinieku rokās./ Attiecības frontē bija citādas. Revolūcijas sākumā tikai latviešu strēlnieku pulki un dažas nelielas daļas no krievu pulkiem nostājās uz revolucionāras platformas. (...) Tajā momentā vienīgais revolucionāri organizētais Revolucionārās Komitejas /KRK 12/ kaŗaspēks sastāvēja no latviešu strēlnieku pulkiem frontē. (...) Ar krievu kaŗaspēka daļām bija daudz bēdīgāka lieta. (...)

Revolucionārās Komitejas darbojošais sastāvs pastāvēja gandrīz vienīgi no latviešu strēlniekiem, un galvenās operācijas tika izvestas no latviešu strēlniekiem. [51]

Apvērsuma gatavošana nebija nekāds noslēpums. 31. (18.) oktobrī Laika Vēstis atreferēja krievu preses ziņojumus, ka lielinieki taisoties gāzt Pagaidu valdību un sagrābt varu sakarā ar II Viskrievijas padomju kongresa atklāšanu novembŗa sākumā Pēterpilī, bet ka valdība pret dumpiniekiem uzstāšoties „stingri un noteikti”. Bija vērojams, ka nelielinieciskās aprindas neraudzījās pietiekami nopietni uz šo apdraudējumu no kreiso ekstrēmistu puses. Bet ja arī pašā lekškrievijā lielinieku spēki bija samērā vāji, tad pavisam nožēlojamā stāvoklī bija nonākusi Kerenska valdība, kuŗas akcijas 1917. gada rudenī bija nokritušas katastrofāli zemā līmenī. Nekrievu tautu uzticību tā bija gandrīz pilnīgi pazaudējusi, bet krievu sabiedrībā nekādu aktīvāku atbalstu nebija ieguvusi. Kerenskis vēlāk rakstīja, ka krievu labā spārna aprindas pat vēlējušās, lai lielinieki gāztu viņa valdību. Tās cerējušas, ka tad tām būs izdevība savukārt galīgi satriekt kreisos uzurpātorus un nodibināt stingru kārtību Krievijā. [52]

Kamēr lielinieku pretinieki nodevās dažādām polītiskām spekulācijām un diskusijām, apvērsuma gatavotāji ar drudžainu enerģiju steidza nobeigt priekšdarbus valsts varas sagrābšanai. 2. novembrī (20.10.) Cēsīs sanāca latviešu strēlnieku Mazā padome, kuŗā ietilpa strēlnieku IK, trīs pārstāvji no katras pulka komitejas un pa vienam pārstāvim no brigāžu stābu un brigāžu komitejām. [53]

Tai laikā jaunas personas bija izvirzījušās strēlnieku IK prezidijā: oktobŗa sākumā R. Kārkliņa vietā par priekšsēdi bija ievēlēts jaun.ltn. P. Cimermanis, par viņa vietnieku – jau minētais J. Čariņš, [54] Pēc Rīgas krišanas strēlnieku IK, LSD CK pamudināta, griezās pie VCIK Pēterpilī ar pieprasījumu iecelt latviešu pulkiem sevišķu komisāru. Latviešu lielinieki šim amatam ieteica Latvijas žīdu Semjonu Nachimsonu (Semen Michailovič Nachimson), norādot, ka viņš ir dzimis Kurzemē, prot latviešu valodu, pazīst latviešu dzīvi un ieražas, un ir agrāk darbojies LSD rindās. [55] VCIK tomēr Nachimsonu šai amatā neapstiprināja, bet strēlnieku Mazā padome 2. novembrī to izdarīja pati uz savu roku. Nachimsons tad arī tūlīt aktīvi piedalījās šīs sanāksmes diskusijās.

Jaunais komisārs gaŗākā runā aprādīja, ka „vispasaules kontrrevolūcija cenšoties nožņaugt Krievijas revolūciju”, bet ka lielinieki tagad esot pietiekami stipri, lai ņemtu varu savās rokās. Pret to iebilda redaktors T. Draudiņš (skat. X nod.); pēc viņa domām Krievija vēl nebija nobriedusi sociālistiskai revolūcijai un tāpēc – „uz ielas nav izdevīgi tagad iziet”. [56] Pēc diskusijām Mazā padome pieņēma lieliniecisku rezolūciju par „tekošo momentu”, kuŗā nosodīta kontrrevolūcionārā Kerenska valdība, prasīts nekavējoties sasaukt Viskrievijas padomju kongresu un nodot valsts varu tās rokās. Rezolūcijā arī apliecināts, ka latviešu strēlnieki ir gatavi visiem spēkiem atbalstīt padomju kongresa cīņu par varas pārņemšanu. Tai pašā laikā Mazā padome deklarēja:

Latviešu strēlnieku pulku Mazā padome attiecībā uz Latviju pastrīpo latviešu strēlnieku agrākos lēmumus, ka Latvijai jābūt nedalītai un viņai jādod visnoteiktākās pašnolemšanās tiesības. [57]

Tas rāda, cik cieši strēlnieku revolucionārā dedzība bija savienota ar centieniem pēc nacionālas brīvības, kas deva viņu lielinieciskajai darbībai tik nepārprotami nacionālu iekrāsojumu. Feodālisma paliekas Latvijā un ar tām saistītās sociālās un saimnieciskās netaisnības, polītiskā un nacionālā apspiestība un kaŗa postījumi bija tur radījuši visizdevīgākos priekšnoteikumus nacionālam un sociālam nemieram. Ar lielu prasmi un veiklību LSD spēlēja uz šīm abām stīgām, un daudziem šķita, ka lielinieki ir vienīgie īstie un nelokāmie cīnītāji par sociālu taisnību un nacionālu brīvību.

Ja Pagaidu valdība laikus būtu izrādījusi lielāku izpratni par latviešu autonomijas centieniem un Latgales apvienošanu ar pārējo Latviju, tad latviešu demokratisko aprindu pozīcijas būtu stiprākas un lielinieku aģitācijai atņemti vairāki iespaidīgi argumenti. Tagad turpretī arī latviešu pilsoniskajiem polītiķiem Kerenska valdības lielkrieviskās centralizācijas tieksmes arvien vairāk sāka atgādināt gāztā reakcionārā režīma nekrievu tautu apspiešanas un pārkrievošanas polītiku (cf iepriekš minēto Z. Meierovica runu tautu kongresā Kijevā).

Tikai pašā lielinieku apvērsuma priekšvakarā Kerenskis izdarīja kādu izmisīgu mēģinājumu uzlabot attieksmes ar latviešiem: viņš pēkšņi piekrita latviešu korpusa dibināšanai, par ko ilgi un veltīgi bija cīnījies plkv. Vācietis. Patētiskā un glaimīgā stilā, kā īstu priecas vēsti, šo valdības atļauju strēlnieku IK ar telegrammu paziņoja Ziemeļu frontes komisārs Voitinskis (oktobŗa vidū viņš bija nomainījis šajā amatā Stankeviču [58] ), un 6. novembrī (24.10.) to publicēja Latvju Strēlnieks. [59] Bet bija jau daudz par vēlu, lai šādam lēmumam būtu kaut kāds efekts strēlnieku pulkos un latviešu sabiedrībā. Dramatiskajā notikumu gaitā, kas strauji tuvojās „pēdējai kaujai”, šī daiļrunīgā telegramma, šķiet, vispār palika bez jebkādas atbalss.

3. novembrī (21.10.) Latvju Strēlnieks bija publicējis KRK 12 vicepriekšsēža F. Markusa ievadrakstu, kur bez aplinkiem paskaidrots:

Mēs stāvam ārkārtīgu notikumu un svarīgu pārmaiņu priekšvakarā. (...) Sadursme ir neizbēgama, un nākošo dienu jautājums ir to izšķirt (...) Būsim gatavi uz tuvo cīņu!

Pēdējos norēķinus ar Pagaidu valdību latviešu lielinieku vārdā izdarīja viens no redzamākajiem partijas intellektuāļiem – Jānis Bērziņš-Ziemelis . [60] Plašā rakstā, ko 6. novembrī iespieda Mūsu Cīņa, viņš punktu pa punktam uzskaitīja un analizēja visas Pagaidu valdības kļūdas, nolaidības un neizpildītos solījumus, it īpaši aprādot tās reakcionāro nostāju pret nekrievu tautām. [61]

Tai pašā dienā trīs strēlnieku IK pārstāvji Cēsu stacijā iekāpa vilcienā, lai dotos uz II padomju kongresu Pēterpilī. [62] Tai brīdī viņi vēl nezināja, ka galvaspilsētā jau bija sākusies lielinieku sacelšanās.

 

 

 

PULKVEDIS VĀCIETIS UN STRĒLNIEKI OKTOBŖA REVOLŪCIJĀ

 

5. Zemgales l.s.p. komitejas priekšsēdis Ādolfs Rēders 6. novembrī (24.10.) Cēsīs saņēma KRK 12 rīkojumu nekavējoties atgriezties pulkā un turēt to kaujas gatavībā, lai tas kuŗu katru brīdi varētu doties palīgā Pēterpils bruņotajiem strādniekiem. Rīkojumu bija parakstījuši J. Čariņš un S. Nachimsons.

Savās 1957. gada publicētajās atmiņās Rēders ir attēlojis notikumu gaitu Vācieša pulkā naktī uz 7. novembri. Kad viņš bija informējis pulka komiteju un LSD biedrus par stāvokli un uzdevumiem, atlika noskaidrot svarīgo jautājumu par zemgaliešu komandieŗa nostāju. Bija jau vēla nakts stunda, kad Rēders kopā ar diviem citiem delegātiem ieradās pulka stābā Āraišos (apm, 7 km uz dienvidiem no Cēsīm), [63] kur viņus pieņēma Vācietis. Viņi informēja pulkvedi par polītisko situāciju un par KRK 12 rīkojumu. Uz brīdi iestājās klusums. Vaicāts, vai Vācietis ir ar mieru pulku turpmāk komandēt, viņš delegātiem, pēc Rēdera liecības, mierīgi un nosvērti atbildējis:

Es vienmēr esmu bijis un būšu kopā ar zemgaliešiem; kur ies viņi, tur iešu arī es. [64]

Pēc tādas skaidras un noteiktas atbildes delegāti kopīgi ar pulkvedi apsprieduši, kas darāms, lai pulks būtu pilnīgā gatavībā.

Gluži tāpat šo epizodu apraksta Haralds Matsons, kas pilsoņu kaŗa gados ilgāku laiku bija II latviešu strēlnieku brigādes stāba priekšnieks. Viņš piebilst: „Tā kā strēlnieki mīlēja savu komandieŗi, tad delegātu grupa bija no visas sirds apmierināta ar sarunas rezultātu.” [65] Kā redzams no Matsona raksta, kas publicēts 1960. gadā, viņu par to savā laikā informējis „zemgalietis” Roberts Apinis, viens no minētās trīsvīru delegācijas locekļiem, kas naktī uz 7 .novembri apmeklēja pulkvedi Vācieti. Apinis (dz. 1892. g.) 1918. gadā bija lielinieku Austrumu frontes stāba komisārs, 1919.-1920. gadā Latdivīzijas komisārs un vēlāk starp citu arī viens no Latvju Revolucionārā Strēlnieka redaktoriem. Viņu likvidēja 1938. gadā. [66]

Publicētajos Vācieša rakstos šī saruna nav pieminēta. Taču liecības par tās saturu nerunā pretī viņa vairākkārt izteiktajam uzskatam, ka strēlniekiem un virsniekiem ir jāturas kopā arī revolūcijas periodā, lai saglabātu pulku kaujas spējas un ka latviešiem jāapvienojas „augstākā stratēģiskā vienībā”, lai aizstāvētu savas tautas intereses. Turpmāka sadarbība ar revolucionāri noskaņotajiem latviešu strēlniekiem pēc Vācieša uzskatiem tātad bija nepieciešams priekšnoteikums, lai vispār sasniegtu kādus tālākus mērķus šajā lielo un izšķirīgo pārvērtību laikmetā. Var piezīmēt, ka arī 7. Bauskas l.s.p. komandieris G. Mangulis apvērsuma dienās uz pulka komitejas jautājumu par viņa nostāju atbildēja, ka viņš „ies turp, kurp iešot pulks”. [67]

Taču pagāja vēl dažas dienas, iekams Vācietis aktīvi sāka piedalīties revolucionārajā darbībā Ziemeļu frontē. Latviešu strēlnieku vispirmais atbalsts oktobŗa revolūcijai nebija tieši militārs, bet izpaudās deklarācijā, ar kuŗu strēlnieku pārstāvis Kārlis Pētersons [68] 7. novembrī uzstājās II Viskrievijas padomju kongresā Pēterpilī un kas tur radīja lielu ievērību. Pēc tam kad 12. armijas Iskosola pārstāvji šai kongresā bija nosodījuši lielinieku apvērsumu, runātāju tribīnē kāpa Pētersons un paskaidroja, ka minētie delegāti nav pauduši frontes kaŗavīru uzskatus. Viņa runu samērā plaši ir atstāstījis amerikāņu žurnālists Džons Rīds (John Reed), kas kongresā bija ieradies kā jūsmīgs novērotājs. Pēc Rīda atreferējuma Pētersons savu runu nobeidzis šādā veidā:

I tell you now, the Lettish soldiers have many times said: „No more resolutions!. No more talk! We want deeds – the Power must be in our hands!” Let these impostor delegates leave the Congress! The Army is not with them!

Un Rīds piezīmēja: „The hall rocked with cheering,” [69] Nākošajā dienā padomju kongress saņēma apsveikuma telegrammu no Ziemeļu frontes; tā vēstīja, ka KRK 12 ir pārņēmusi šīs frontes komandēšanu. To dzirdēdami, lielinieku delegāti aiz prieka apraudājās un apkampās. [70] Tajā brīdī tomēr telegrammas ziņojums vēl nebūt neatbilda faktiskajam stāvoklim Ziemeļu frontē, bet tikai izteica KRK 12 visai pamatoto pārliecību par tās iespējām tuvākajā nākotnē. 

12. armijas stābs un Iskosols (tie abi atradās Valkā) centās Vidzemē aizkavēt ziņu izplatīšanu par valsts apvērsumu Pēterpilī, bet Latvju Strēlnieka redakciju Valkā par to 7. novembrī informēja kāds telegrafa ierēdnis, nododams tai aizliegto telegrammu norakstus. [71] Tādā kārtā laikraksts varēja 8. novembrī ziņot par revolūciju galvaspilsētā un publicēt turienes KRK uzsaukumu. Turpat bija iespiests arī Valkas-Rūjienas sociāldemokratiskās organizācijas komitejas uzsaukums partijas biedriem un visām rajonu komitejām, kur aizrādīts stingri raudzīties uz to, „lai nepielaistu tādu zaldātu sūtīšanu uz Pēterpili, kuŗi aiz nezināšanas varētu pievienoties kontrrevolūcionāriem”. [72]

8. novembrī KRK 12 sāka Cēsīs darboties atklāti un ar skrejlapām izplatīja savu manifestu, ko Latvju Strēlnieks publicēja 10. novembrī (28.10.). Šajā dokumentā uzsvērts: „Neviens 12. armijas zaldāts nedrīkst tikt sūtīts uz Pēterpili priekš kauna pilnās ‘tautas nomierināšanas’ ...” Manifests nobeidzās ar draudīgajiem vārdiem: „Nāve tautas un revolūcijas nodevējiem!” [73] Tai pašā laikā vairāki latviešu strēlnieku pulki iesāka aktīvu revolucionāru darbību.

Kā jau minēts, pēc iepriekš izstrādātā plāna 1. Daugavgrīvas un 3. Kurzemes l.s.p. vajadzēja ieņemt Cēsis, bet 6. Tukuma un 7. Bauskas l.s.p. – Valmieru un Valku. Ar strēlnieku IK un KRK 12 palīdzību latviešu lielinieki diriģēja šo militāro apvērsumu, kuŗa nolūks bija nodibināt padomju varu 12. armijas darbības rajonā un kontroli par satiksmes līnijām ar galvaspilsētu.

Sakarā ar šīm militārajām akcijām strēlnieku pulkos tika sarīkotas virsnieku pārbaudes („eksāminēšana”) un lielāku skaitu virsnieku, kas liedzās piedalīties apvērsumā, arestēja. Nekāda asins izliešana tomēr nenotika un arestētos jau nākošā dienā vai pēc dažām dienām atkal atbrīvoja, pie kam dažkārt viņus uzaicināja parakstīt lojalitātes apliecinājumu „jaunajai revolucionārajai tautas varai” (daļa virsnieku šai laikā sāka atstāt latviešu strēlnieku pulkus). [74]

1. un 3. pulks okupēja Cēsis 9. novembrī, nesastopot nekādu pretlieliniecisko kaŗaspēka daļu pretestību, un strēlnieki tūlīt pārņēma savā uzraudzībā dzelzceļa staciju un telegrafu. Tikai vienai kavalerijas divīzijai (t.s. „mežonīgajai”) pēdējā brīdī vēl izdevās izbraukt caur Cēsīm Pēterpils virzienā. [75] Pavēli ieņemt Cēsis bija parakstījis I latviešu brigādes komandieris plkv. M. Peniķis (viņš oktobrī bija nomainījis plkv. K. Gopperu šajā postenī) un brigādes Kaŗa revolucionārās komitejas priekšsēdis. [76] Taču Peniķis drīz atteicās no sadarbības ar apvērsuma rīkotājiem, tika arestēts, bet pēc dažām dienām atbrīvots pret parakstu, ka viņš neatstās Cēsis. [77]

Kā to rāda visai trūcīgie vēstures materiāli, 6. un 7. l.s.p, okupēja Valmieru 12.-13. novembrī (30.-31. okt.), [78] kur strēlnieki apturēja vilcienus ar kazaku kaŗaspēka dalām. Kazakiem lika izkāpt no vagoniem un viņus novietoja Valmieras apkārtnē. Tāpat bez cīņas no Valmieras uz Valku atkāpās kāds krievu „nāves bataljons”. [79]

6. Tukuma l.s.p. virsnieku lielākā daļa bija liegusies piedalīties operācijā pret Valmieru, kādēļ šos virsniekus uz īsāku laiku arestēja. Tas pats notika ar II brigādes komandieŗi pulkvedi Lielgalvi un viņa stābu; [80] kā jau bija paredzēts, Lielgalvja vietā tagad nāca Vācietis. [81] Līdz ar to zemgaliešu komandieris atklāti nostājās revolucionāro spēku pusē.

Kamēr aktīvie latviešu pulki ieņēma Cēsis un Valmieru, tikmēr latviešu strēlnieku rezerves pulks nodibināja lieliniecisku kontroli Tērbatā, pakļaudams tai vēl vienu svarīgu dzelzceļa mezglu. [82] Kā tad nu reaģēja krievu armijas vadība uz latviešu strēlnieku revolucionāro uzstāšanos šajās kritiskajās dienās, kad Kerenskis vēl arvien cerēja saņemt atbalstu no Ziemeļu frontes pavēlnieka ģenerāļa Čeremisova (V.A. Čeremisov)? [83]

Divdesmitajos gados žurnāls Krasnij Archiv publicēja diezgan plašus vēstures avotus – ziņojumus, telegrammas un pierakstus par telefona sarunām starp augstākajiem militārajiem priekšniekiem – kas apgaismo apstākļus Ziemeļu frontē revolūcijas dienās (šie avoti ir daļēji reproducēti un papildināti ar citiem materiāliem jaunos avotu izdevumos pēc PSKP XX kongresa). [84] Šo materiālu pārbaude liek izdarīt šādus secinājumus: revolucionārā kustība Ziemeļu frontē balstījās galvenokārt uz latviešu strēlnieku pulkiem, un tās vadība atradās latviešu lielinieku rokās; krievu ģenerāļiem nebija nekādu iespēju apspiest latviešu sacelšanos pret Kerenska valdību, jo krievu kaŗaspēka daļas bija sairuma stāvoklī; latviešu strēlnieku militārā darbība izjauca visus mēģinājumus nosūtīt Kerenska atbalstam kaŗaspēka daļas no Ziemeļu frontes. [85]

Ziemeļu frontes stāba ģenerālkvartīrmeistars ģen. Baranovskis (Vladimir L. Baranovskij) 13. novembrī (31.10.) ziņoja galvenā virspavēlnieka stāba priekšniekam ģen. Duchoņinam (Nikolaj N. Duchonin), ka „latviešu pulki ir sava veida nezvēri (čudovišča) un briesmas visai 12. armijai”. Viņš piebilda, ka ģen. Juzefovičs, kas pēc Rīgas krišanas bija nomainījis ģen. Parski 12. armijas komandieŗa amatā, viņu informējis, ka latviešu strēlnieku lielinieciskā darbība ir saistīta ar latviešu vispārējo nacionālo kustību, kas ienīst mūsu armiju”. [86] Šajā novērojumā neapšaubāmi bija laba daļa patiesības.

Lielinieku sacelšanās laikā Latvju Strēlniekā, kas sākot ar 13. novembri atkal iznāca ar nosaukumu Brīvais Strēlnieks, atkārtoti un spēcīgi tika uzsvērti latviešu nacionālie mērķi, un apsolīta to īstenošana revolūcijas attīstības gaitā. [87] Ļeņins jau pirmskaŗa laikā bija ļoti labi izpratis nacionālā jautājuma lielo nozīmi revolucionārajā cīņā, un 15. (2.) novembrī Tautas komisāru padome publicēja „Krievijas tautu tiesību deklarāciju”, kas principā deva visām nekrievu tautām „brīvas pašnoteikšanās tiesības, ieskaitot tiesības atdalīties no Krievijas un nodibināt neatkarīgas valstis”. [88] Šai sakarā der atgādināt, kas iepriekš teikts par lielinieku taktiku nacionālajā jautājumā un kas viņu izpratnē reprezentēja „tautu” (skat. IX nod.: „LSD un nacionālais jautājums”). Taču minētā deklarācija katrā ziņā bija izdevīgs ierocis lielinieku propagandai, un tā arī atviegloja Ļeņinam turpmāk veidot elastisku reālpolītiku, jo viņa rokas nesaistīja nekādi solījumi par krievu impērijas nedalāmību. Latviešu strēlnieku aktīvo un efektīvo” piedalīšanos valsts apvērsumā ātri ievēroja ārzemju prese. Tā, piemēram, zviedru laikraksts Social-Demokraten 17. novembrī ziņoja savā pirmajā lappusē: „Kerenskis ir sakauts, jo 30.000 vīru stiprs latviešu kaŗaspēks ir nācis lieliniekiem palīgā.” [89] 

Tai laikā tomēr pretlieliniecisko spēku rokās vēl joprojām atradās Valka, kur bija apmeties 12. armijas stābs un Iskosols. Ģenerālis Juzefovičs tur bija sapulcinājis vairākas lojālas krievu kaŗaspēka daļas – kavaleriju, „nāviniekus”, dažus bruņotos automobiļus un artileriju. Cīņai pret lieliniekiem 9. novembrī Valkā bija nodibināta „Tēvijas un revolūcijas glābšanas komiteja” 12. armijas rajonā, kas skaitījās padota Viskrievijas organizācijai Pēterpilī ar tādu pašu nosaukumu. Šīs komitejas kodols Valkā bija Iskosols, kam bija pievienojušās dažas mēreno sociālistu grupas, ierēdņu organizācijas, kā arī Latviešu zemnieku savienība un LKNS. [90]

Abām pēdējām organizācijām nevarēja būt nekādu simpātiju ne pret Kerenska valdību, ne pret Iskosolu. Taču lielinieku diktatūras draudu priekšā tās neredzēja citas iespējas, kā pievienoties gāztās valdības atbalstītājiem, kaut gan tā bija tik noraidīgi izturējusies pret latviešu nacionālajiem centieniem. Tas rāda, cik grūta un sarežģīta (varētu arī teikt – traģiska) bija latviešu demokratisko pilsoņu un mēreno sociālistu polītiskā situācija. Arī turpmāk šīs latviešu aprindas bija spiestas sadarboties ar cittautiešu polītiskiem nogrupējumiem un militāriem spēkiem, kas bija vai nu nelabvēlīgi, vai atklāti naidīgi latviešu prasībām pēc savas valsts. No šīs „grēcīgās alianses”, kas iedīglī parādās 1917. gada novembrī, latviešu nacionālajiem polītiķiem un kaŗavīriem izdevās atbrīvoties tikai 1919. gada vasarā un pēc daudziem smagiem pārbaudījumiem izcīnīt Latvijas neatkarību. Latviešu lielinieki savu pretinieku 1917.-19. g. grūtības plaši izmantoja propagandā, nemitīgi apvainodami latviešu pilsoņus un maziniekus „prettautiskā rīcībā” un „latviešu un Latvijas interešu nodevībā”. [91]

Kritiskajās novembŗa dienās LKNS laikrakstā Laika Vēstis rakstnieks J. Akurāters nožēloja latviešu strēlnieku mesiāniskās tieksmes un cīņu par utopiskiem revolucionāriem ideāliem, jo „tautas kaŗo katra savas nākotnes dēļ”. Viņš piebilda:

Varbūt iedomātais mesiānisms novedīs mūsu tautas spēkus uz Pēterpils ielām, varbūt viņi tur mirs ar lielu sajūsmu, bet gan neglābjami par utopiju. [92]

Latviešu pilsoniskie laikraksti publicēja vienu otru optimistisku ziņojumu par lielinieku varas drīzu sabrukumu, [93] bet notikumi tikmēr gāja savu gaitu. Lielinieku apvērsums bija iedragājis Iskosola pozīcijas. 12. armijas kongresā, kas notika 10.-13. nov. nevienam polītiskajam virzienam nebija noteikta vairākuma, kāpēc nevarēja izveidot darbaspējīgu izpildu komiteju. Iskosola polītiski mērenie locekļi turpināja darboties Valkā, kamēr lielinieku pārstāvji iekārtojās Cēsīs. [94]

Latviešu lielinieki gribēja pēc iespējas ātrāk likvidēt „kontrrevolūcionāru perēkli” Valkā, bet šis pasākums nedaudz novilcinājās, jo varēja sagaidīt stipru pretestību no tiem krievu spēkiem, kuŗus tur bija sapulcinājis ģenerālis Juzefovičs. Pat komisārs Nachimsons šaubījās, vai šo jautājumu vēlams atrisināt ar ieroču palīdzību. [95] Zināmas bažas radīja arī tas apstāklis, ka uzbrukumu Valkai krievu kaŗaspēka daļas varētu uztvert kā tīri latvisku akciju un tādā kārtā bīstami saasinātos nacionālā naida jūtas. [96]

Tāpēc KRK 12 nolēma pret Valku sūtīt arī vienu krievu (Novoladogas) pulku, kur lieliniekiem bija stipra ietekme. Šādā veidā cerēja mazināt iespēju izvērst nacionāla naida propagandu pret šo latviešu strēlnieku pasākumu. [97] Galvenais uzdevums bija jāveic 6. Tukuma l.s.p.

Šīs operācijas plānošana tika uzticēta pulkvedim Vācietim, kuŗš arī parakstīja pavēli ieņemt Valku. [98] Viņš tagad aktīvi iesaistījās revolucionārajā darbībā. Vācieša operatīvajā plānā ietilpa gan propaganda resp. svārstīgu kaŗaspēka vienību pierunāšana izturēties neitrāli, gan infiltrācija un pretinieka pārsteigšana, gan arī tieša un atklāta militāra aktivitāte. [99] Šajā plānošanā jau parādījās tā Vācietim raksturīgā stratēģija, ko viņš vēlāk ar labām sekmēm mēdza lietot pilsoņu kaŗa chaotiskajos apstākļos (it īpaši 1918. gadā).

Lielākam skaitam strēlnieku (apm. divām rotām) izdevās nepamanītiem ielavīties Valkā, kur viņi sapulcējās un ieņēma Iskosola mītni, kamēr citi „nozaga” divas bruņumašīnas. Aģitācija un Vācieša izstrādātais pilsētas apiešanas manevrs savukārt tik tālu bija demoralizējis pretinieku, ka tas no cīņas atteicās. 1917. gada 20. (7.) novembrī 6. Tukuma l.s.p. ar plīvojošiem karogiem un orķestri priekšgalā iesoļoja Valkā. [100] Vācietis konstatē:

Visa operācija bija dibināta pa lielākai daļai uz psīcholoģiskiem pamatiem, kuŗiem revolūcija atklāj nepārredzamu apvārksni. Svārstīgais garastāvoklis masā, nespējība orientēties tai lielā notikumu un sarežģītu apstākļu daudzumā, kuŗu revolūcija ik stundas papildināja, viss tas deva asprātībai un drošsirdībai nepārspējamu iespēju valdīt pār tradicionālās dzīves kustību. (...) Valkas ieņemšana arī jāpieskaita pie tā sauktajiem „trikiem” (...) [101]

Ievērojama nozīme bez tam bija arī strēlnieku reputācijai kā Ziemeļu frontes izlases kaŗaspēkam un viņu drošajai un noteiktajai rīcībai, kas tik asi atšķīrās no krievu kaŗavīru pasīvās un svārstīgās izturēšanās. „Strēlnieka (...) slēdziens par pašreizējo situāciju ir vienkāršs: kontrrevolūcionāri-zaldāti ir šoreiz tikai krievi,” kommentēja Laika Vēstis 22. (9.) novembrī.

Valkas okupācija nozīmēja jaunās revolucionārās varas pilnīgu uzvaru 12. armijas rajonā. Bija gluži dabiski, ka uzvarētāji tagad pārņēma augstākos posteņus: Vācietis kļuva 12. armijas komandieris (viņš gan drīz vien dabūja augstāku amatu) [102] un strēlnieku pulku komisārs Nachimsons – Iskosola priekšsēdis. [103] Novembŗa beigās latviešu lielinieku vadoni Stučku iecēla par tieslietu tautas komisāru Ļeņina valdībā. [104]

Latviešu lielinieki tagad bija pilnīgi noteicēji Vidzemē. Viņi steidzīgi noorganizēja un sasauca 21.-22. novembrī uz sēdi Valkā Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomi, kas ievēlēja savu izpildu komiteju, t.s. Iskolatu (par pirmo Iskolatu, ko ievēlēja īsi pirms Rīgas krišanas skat. XI nod. sākumu). Tas sāka rīkoties kā augstākais izpildu varas organs neokupētajā Latvijas daļā un centās panākt Latgales apvienošanu ar pārējiem latviešu novadiem (lielinieku valdība šo latviešu prasību akceptēja). Iskolats apmetās Valkā un sāka pakāpeniski pārņemt Vidzemes zemes padomes funkcijas (šī padome daļēji darbojās vēl līdz 1917. g. beigām). Gāztās Pagaidu valdības pārvaldes organus (komisariātus) Vidzemē likvidēja, muižu zemes konfiscēja un izdeva rīkojumu par sarkanās gvardes organizēšanu. Visās Latvijas oficiālajās iestādēs par darīšanu valodu noteica latviešu valodu; tāpat latviskoja mācību sistēmu skolās. [105]

Par Iskolata prezidija priekšsēdi ievēlēja LSD veterānu un teorētiķi Frici Roziņu-Āzi, kas tikko kā bija atgriezies no trimdas ASV. [106] Viņš vēroja notikumu attīstību ar zināmu skepsi un Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes sēdē izteicās:

Bēda tikai tā; ka Krievijā sovjetu valdība jābūvējot no augšas, un /tā/ nevarot tikt būvēta no apakšas kā latviešu rīcības komitejas 1905. gadā. [107]

Bet latviešu lielinieki noraidīja jebkādu „pilsonisku demokratismu”: no padomju vēlēšanām tika izslēgtas „mantīgās šķiras”, un likvidēta preses brīvība (spaidi vērsās nevien pret pilsoņu laikrakstiem, bet arī pret mazinieku Strādnieku Avīzi). Tomēr atšķirībā no lielinieku mazākuma diktatūras pašā Krievijā, padomju vara Latvijas neokupētajā daļā no 1917. gada novembŗa līdz 1918. gada februārim bija vairākuma diktatūra (skat. iepriekš minētos velēšanu rezultātus 1917. gada septembrī, kā arī LSD lielo uzvaru Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās šī gada beigās Vidzemē, kur tā ieguva vairāk nekā 72% no visām nodotajām balsīm). Šī polītiskā vara atradās pilnīgi latviešu rokās, un aiz tās stāvēja latviešu bruņotie spēki – strēlnieku pulki. Ļeņina valdība toreiz pati bija lielā mērā atkarīga no latviešu kaŗaspēka atbalsta, un latviešu lielinieki pavisam netraucēti varēja rīkoties savā zemē. Viņu vadoņu pašapziņu tai laikā raksturo F. Roziņa norādījums partijas biedriem:

Arī Padomju valdībai nevajaga viscauri un vienmēr zvērēt, bet mēs sekosim viņai tik tālu, kamēr viņa izpildīs tautas gribu. [108]

Taču LSD popularitāti tautā jau tanī laikā bīstami sāka apdraudēt tās dogmatiski sociālistiskā programma, it īpaši agrārajā jautājumā. Šī iemesla dēļ partija turpmāk (1919. g.) zaudēja atbalstu plašajos latviešu bezzemnieku slāņos. Iskolata īsajā valdīšanas posmā šī uzticības krize vēl nepaguva nobriest, bet par tās tuvošanos atskanēja viena otra brīdinātāja balss tā laika dažādajās sanāksmēs un apspriedēs.

Lai gan vara Vidzemē tagad atradās latviešu lielinieku rokās, Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes iniciatoriem (skat. apakšnodaļu „Polītiskās cīņas saasināšanās izpostītajā Vidzemē”) vēl izdevās novembŗa beigās sasaukt Valkā šīs padomes dibināšanas sesiju. Lielinieki to boikotēja, bet mazinieki piedalījās tikai kā novērotāji. Sanāksmes delegāti, kas pārstāvēja vairākas pilsoniskās partijas un lielākās organizācijas, pēc plašākām debatēm 30. (17.) novembrī nodibināja LPNP. Tika pieņemta „Deklarācija ārvalstīm un tautām”, kur teikts:

LPNP pasludina, ka Latvija, kuŗā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valsts vienība, kuŗas stāvokli attiecībā uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plēbiscīts.

LPNP nolēma sūtīt uz ārzemēm trīs delegātus – J. Kreicbergu, Z. Meierovicu un J.  Čaksti – ar direktīvām: cīnīties par pilnīgu tautas pašnoteikšanos. Tā griezās arī ar uzsaukumiem pie latviešu tautas un latviešu strēlniekiem, aicinot pēdējos novērsties no lieliniecisma un „domāt par Latvijas un savu nākotni”. Savā otrā sesijā, kas notika 1918. gada janvāŗa beigās Pēterpilī, LPNP izšķīrās sākt cīņu par neatkarīgu Latviju, cerot šo mērķi sasniegt ar rietumu sabiedroto atbalstu. Šajā virzienā nozīmīgu darbu veica LPNP Ārlietu nodaļa, kuŗā tika kooptēts Latviešu informācijas birojs Pēterpilī. [109]

Tādā kārtā divas centrālas latviešu organizācijas – Demokratiskais Bloks vācu okupētajā Rīgā (skat. XI nod. nobeigumu) un LPNP – katra atsevišķi veica organizatoriskos priekšdarbus latviešu demokratiskai republikai, pārliecībā, ka lielinieku ietekme latviešu tautā un strēlnieku pulkos nevarēs būt ilgstoša.

 

 

 

ĻEŅINA VALDĪBA SAUC PALĪGĀ LATVIEŠU STRĒLNIEKUS

 

Kā izriet no iepriekšējā notikumu attēlojuma, lielinieku apvērsums galvaspilsētā bija cieši koordinēts ar latviešu strēlnieku sacelšanos Ziemeļu frontē, kas izjauca Kerenska mēģinājumus no turienes pārvest lojālas kaŗaspēka daļas Pagaidu valdības aizstāvēšanai. Bet kamēr latviešu lielinieki ātri konsolidēja savu varu (vairākuma diktatūru) Vidzemē, stāvoklis Iekškrievijā bija pavisam citāds, jo krievu lieliniekiem nebija plašāku tautas masu atbalsta.

Jaunajai nestabilajai padomju varai Pēterpilī arī turpmāk bija nepieciešama latviešu lielinieku palīdzība, kuŗu ietekmē atradās disciplinētie un rūdītie strēlnieku pulki, kas jau kopš 1917. gada maija bija cildināti kā revolūcijas avangards. Krievu lieliniekiem tai laikā nebija nekādu bruņotu spēku, kas kaujas spēju ziņā kaut aptuveni varētu līdzināties latviešu kaŗaspēka daļām. Ļeņins nepaļāvās (un arī nevarēja paļauties) ne uz dezorganizētajiem krievu kaŗavīriem Pēterpilī, ne uz daudzinātajiem Kronštates matrožiem, kuŗu vidū bija manāmas anarchistiskas tendences, ne arī uz militāri vājo strādnieku sarkano gvardi. Jau 14. (1.) novembrī viņš bija pieprasījis sūtīt vienu latviešu strēlnieku pulku Pēterpils aizsardzībai. [110]

Kad bija nobeigta Valkas operācija, latviešu lielinieki sāka organizēt palīgspēku transportu. Vispirms tika izveidota Latviešu strēlnieku apvienotā rota Tautas komisāru padomes un VCIK apsardzei (Svodnaja rota Latyšskich Strelkov pri VCIK i Sovnarkome). Tā kā valdības mītne bija Smoļnija (Smol’nyj) institūts, tad šo vienību mēdza dēvēt arī par Latviešu strēlnieku apvienoto Smoļnija rotu. No katra pulka izraudzīja 30-40 sevišķi uzticamus strēlniekus, pa lielākai daļai LSD biedrus, un par rotas komandieŗi nozīmēja leitnantu (podporučiku) Jāni Pētersonu (viņš 1918. g. oktobrī krita cīņā pret ģen. Krasnovu). 7. decembrī šie prētoriāņi – 248 strēlnieki un 5 virsnieki – izbrauca no Valkas uz Pēterpili. [111] Smoļnija rotu drīz vien papildināja un pārveidoja par Apvienoto latviešu strēlnieku bataljonu. Tas sekoja padomju valdībai, kad tā 1918. gada martā pārcēlās uz Maskavu un uzņēmās Kremļa apsardzi, 1918. gada maijā šo bataljonu pārformēja par 9. l.s.p. [112]

Tai pašā laikā, kad ceļā devās Smoļnija rota, uz Pēterpili tika nosūtīts arī 6. Tukuma l.s.p. (apm. 2.500 vīru). Pulks, kuŗa rindās atkal bija uzņemti apvērsuma dienās arestētie virsnieki, pēc tam kad viņi bija parakstījuši lojalitātes apliecinājumu (viņu vidū bija arī plkv.-ltn. K. Berķis, vēlākais Latvijas armijas komandieris), ieradās galvaspilsētā 8. decembrī un pārsteidza pēterpiliešus ar savu stingro kārtību un brašo militāro stāju, kas nemaz neatbilda ļaužu priekšstatiem par revolucionārām kaŗaspēka daļām. [113] Kopā ar Smoļnija rotu 6. Tukuma l.s.p. turpmāk nodrošināja „revolūcionārās kārtības uzturēšanu” Pēterpilī; tas arī 1918. gada janvārī piedalījās Krievijas Satversmes sapulces padzīšanā.

To ievērojot, var saprast J.Krūmiņa-Pilāta lepnos vārdus, ar kuŗiem viņš LSD CK uzdevumā 29. (16.) decembrī Valmierā apsveica Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku II kongresu: Latvijas Sociāldemokratija ir pierādījusi, ka viņa tiek galā ar viņas uzdevumiem un var dot palīga spēkus arī Krievijai. Mēs esam pārliecināti, ka viņa to spēs darīt arī uz priekšu. [114]

Šis paredzējums tiešām piepildījās un pie tam gluži neiedomājamos apmēros. Lūgumi pēc latviešu strēlnieku palīdzības drīz atskanēja no Maskavas [115] un no Dienvidkrievijas, kur sāka veidoties pilsoņu kaŗa fronte. [116] Tādā kārtā arī citi latviešu strēlnieku pulki sāka atstāt savu dzimteni, kaut arī tas nenotika bez asām diskusijām un pretestības. Viņu iesaistīšanos Krievijas pilsoņu kaŗā paātrināja vācu ofensīva 1918. gada februārī, kad daudzi strēlnieki neredzēja citas iespējas kā atkāpties uz Krieviju. Daļa no šiem pasaules kaŗa veterāniem (sevišķi vidzemnieki) tomēr palika okupētajā Latvija, daļa vēlāk atstāja latviešu sarkano strēlnieku pulkus un pacēla Latvijas nacionālo karogu. Bet pārējie palika „revolūcijas sardzē”, vai arī Krievijas chaotiskajos apstākļos no jauna pievienojās stipri pārveidotajiem latviešu pulkiem, lai neskaitāmās kaujās un sadursmēs pārstaigātu milzīgi plašo pilsoņu kaŗa lauku no Baltās jūras ziemeļos līdz Melnajai un Kaspijas jūrai dienvidos un no Baltijas jūras rietumos līdz pat Klusajam okeānam austrumos. No tiem cīnītājiem, kas pārdzīvoja arī visupēdējās kaujas, diezgan ievērojams skaits divdesmito gadu sākumā atgriezās demokratiskajā Latvijas republikā, kamēr pārējie gāja pretī gluži neticamam liktenim Padomju Savienībā, (skat. II nod. 2. apakšnodaļu). Taču stāsts par pulkveža Vācieša un latviešu strēlnieku cīņām un nozīmi Krievijas pilsoņu kaŗā vairs neietilpst šīs monografijas ietvaŗos.

Ir jāatzīmē, ka latviešu revolucionāru ieguldījums valsts apvērsuma īstenošanā Krievijā nekādā ziņā neaprobežojās ar to militāro darbību, kas attēlota šajā nodaļā. Šeit iespējams tikai īsumā aprādīt, cik plašs un sarežģīts ir šis jautājums, kuŗa izpētē zināmu darbu veikuši latviešu padomju vēsturnieki savu mainīgo iespēju robežās. Jāievēro, ka daudzi latviešu lielinieki enerģiski piedalījās jaunās padomju varas organizēšanā ārpus Latvijas robežām – dažādos gan lielākos, gan mazākos centros Iekškrievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Sibirijā. Kritiskajās dienās P. Stučka, M. Lācis un J. Peterss darbojās Pēterpils KRK, un latviešu lielinieki ieņēma atbildīgākos amatus krievu armijas izpildu organos Somijā (joprojām nerehabilitētais Ivars Smilga), kā arī ļoti aktīvi rīkojās 5. armijā. Evakuētie latviešu rūpniecības strādnieki, kuŗu vidū bija lielāks skaits organizētu LSD biedru (skat. V nod.), sacelšanās laikā izvirzījās vadītājos posteņos sarkanajā gvardē, pie kam daudzās vietās – Pēterpilī, Maskavā, Tvēra, Kostromā, Vitebskā, Charkovā, Odesā, Samarā, Saratovā, Rostovā, Ufā, Chabarovskā u.c. – noformējās atsevišķas latviešu sarkangvardu vienības, kas izcēlās ar savu aktīvo uzstāšanos (laba daļa no šiem sarkangvardiem vēlāk ieplūda latviešu strēlnieku pulkos). Latviešu strādnieku bruņotajām vienībām bija ievērojama loma valdības ēku ieņemšanā Pēterpilī, un latviešu matrozis E. Bergs vadīja matrožu nodaļas uzbrukumu Ziemas pilij. Latviešu sarkangvardi arī piedalījās Smoļnija un tieši Ļeņina kabineta apsardzē, iekams Pēterpilī ieradās latviešu strēlnieki. Lielinieku sacelšanās Maskavā notika jaun.ltn. O. Bērziņa vadībā, un turienes sarkanās gvardes centrālā stāba priekšnieks bija latviešu lielinieks J. Pieče u.t.t. [117] Tāpēc arī ārkārtīgi liels latviešu skaits nāca atbildīgos amatos dažādajos jaunās padomju varas organos. Tas izgaismo kādu daļu (visai ievērojamu) no apspiesto nekrievu tautu izcilās lomas Krievijas oktobŗa revolūcijā, kas neapšaubāmi bija šī lielā apvērsuma visraksturīgākā iezīme.

Ja tieši latviešu piedalīšanās šajos notikumos bija tik intensīva, tad to noteica daži īpatnēji apstākli, proti: latviešu lielākās un rūdītākās polītiskās partijas – LSD – vadība jau kopš 1914. gada bija lielinieku rokās; latviešiem bija savas, militāri efektīvas, kaŗaspēka daļas, kas jau 1917. gada maijā nāca LSD ietekmē; latviešu rūpniecības strādnieki, kas bija labāk izglītoti nekā viņu krievu biedri [118] un tāpēc vieglāk aktivizējami polītiskam darbam un cīņai (labai daļai bija arī ilggadīga nelegāla partijas darba pieredze), bija evakuēti un izvietoti dažādos Krievijas rūpniecības centros; revolūcijas laikā Krievijā atradās vairāk nekā pusmiljons latviešu bēgļu, no kuŗiem vairums dzīvoja ļoti grūtos apstākļos; latviešu tauta bija smagi izjutusi divkāršu apspiestību – sociālā un saimnieciskā ziņā no privileģētās baltvācu muižniecības, nacionālā un polītiskā ziņā no Krievijas vecā režīma, kāpēc tauta savā lielajā vairumā bija vispār radikāli un revolucionāri noskaņota.

Pulkvedis Jukums Vācietis, kas pēc Valkas ieņemšanas bija iecelts par 12. armijas komandieŗi, jau drīz tika aizsaukts uz virspavēlnieka galveno mītni Mogiļevā par operatīvās nodaļas priekšnieku. Šķiet, ka šai jaunajā amatā viņš stājies 1917. gada decembŗa sākumā. [119] Nekavējoties viņš ķērās pie darba, lai beidzot īstenotu ilgi loloto domu par latviešu strēlnieku korpusu.

Kad Vācietis šķīrās no 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka, zemgalieši viņam pasniedza atvadu dāvanu – greznu zobenu „par viņa nenogurstošo darbību strēlnieku labā”. Šai sakarā Brīvā Strēlnieka slejās parādījās kāds protesta raksts, kur apšaubīti „pilsoņa Vācieša” nopelni revolūcijas labā un norādīts, ka viņš vienmēr centies ierobežot pulka komitejas kompetences. [120] Vācietis tomēr arī turpmāk nezaudēja kontaktu ar savu veco pulku, kas vēlāk palaikam izpildīja viņa (tad jau Sarkanās armijas virspavēlnieka) stāba apsardzes uzdevumus. [121] Bet tas laika posms, kad viņš bija zemgaliešu populārais pulka komandieris, bija galīgi beidzies. Jauns, pavisam citāds darbības periods gaidīja Vācieti un latviešu strēlniekus. Viņš pats to ir formulējis elegantā, kaut stipri saasinātā veidā:

(...) šis latviešu strēlnieku kaŗa darbības periods noderēja kā sagatavošanas mēģinājums uz lielāku vēsturisku darbību. Citas nozīmes šim periodam nav. [122]

Vācietis ir arī motivējis savu nostāju un izšķiršanos oktobŗa revolūcijas dienās:

Mums, latviešiem, vajadzēja pabalstīt Krievijā to partiju, kuŗa atzina mūsu brīvību un patstāvību. Un tāda bija Krievijas lielinieku partija. Citas Krievijas partijas negribēja nekā dzirdēt par mazo tautiņu neatkarību. Daudzi nezin līdz šim laikam, kāda nozīme priekš latviešu strēlnieka ir lozungam: Brīvā Latvija. [123]

Viņš nebija vienīgais ar šādiem uzskatiem; dedzīgais nacionāldemokrats Linards Laicens, piemēram, domāja jau 1917. gada augustā, ka sadarbība ar lieliniekiem, kas „savā būtībā ir visrevolucionārākā latviešu partija”, var veicināt latviešu nacionālo revolūciju un „vest Latviju uz suverenitāti”. [124] Bet pretēji Laicenam, Vācietis nekad nekļuva komūnistiskās partijas biedrs, un latviešu lielinieku publicisti divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņu ir vairākkārt skarbi kritizējuši kā nacionāldemokratisku ideju paudēju (skat. I nod.).

Vācietis arī uzsveŗ, ka tai laikā bija absolūti nepieciešams organizēt lielāku latviešu kaŗaspēku, jo pasaules kaŗš tuvojās nobeigumam un latviešiem vajadzēja būt gataviem aizstāvēt savas intereses Baltijā. [125] Tāpēc bija nepieciešama turpmāka sadarbība ar revolucionāri noskaņotajiem latviešu strēlniekiem. Vācietis nebija vienīgais no latviešu strēlnieku augstākajiem virsniekiem, kas palika zem sarkanajiem karogiem; līdzīgi rīkojās pulkveži P. Avens, G. Mangulis u.c., kaut arī lielākā daļa atstāja savus posteņus.

Aktīvais, garīgi spraigais, ar dzīvu iztēli apveltītais un godkārīgais zemgaliešu komandieris līdz šim bija juties kavēts attīstīt savas ambicijas un ieceres. Viņa spējas un nopelnus nebija taisnīgi novērtējis ne vecais cara režīms, ne Kerenska valdība. Katrā ziņā tāda bija viņa pārliecība. Un kamēr citi virsnieki revolūcijas attīstības gaitā jūtās arvien vairāk vīlušies, sarūgtināti un apjukuši, viņš pakāpeniski bija akceptējis notikušo un nojauda jaunas iespējas vērienīgai darbībai.

Bez tam vispārējam noskaņojumam joprojām bija raksturīga zināma revolucionāra romantika, un starp latviešiem vēl nebija notikusi nekāda asins izliešana. Visi apvērsuma dienās arestētie latviešu virsnieki bija atbrīvoti; nekādas rupjas varmācības nebija notikušas.

Neviens nespēja droši noteikt, kāda būs turpmāko notikumu attīstība, izņemot to, ka vispārējais sajukums un sabrukums vēl vairāk pieņemsies. Bet šādas izredzes neatbaidīja tik uzņēmīgu vīru kā Vācieti. Arī relatīvi neliels, bet disciplinēts un drosmīgs kaŗaspēks šādos apstākļos varēja veikt gluži neticamas lietas. Vēsturē, ko Vācietis ar tik lielu interesi bija studējis, tamlīdzīgu piemēru netrūka. Viņš bija cieši apņēmies saformēt šādu latviešu kaŗaspēku un – stāties tā priekšgalā.

 

 

 

 

 

 

 N O R Ā D E S

---

[1] Vācietis, I, 92. lp.; PAP, 184. lp.; cf krievu armijas oficiālo ziņojumu 1917. gada 12. septembrī, zv. laikr. Social-Demokraten, 14.9.17., 1. lp.

 

[2] Vācietis, I, 92.-94. lp.; PAP, 184.-186. lp.; cf krievu armijas oficiālo ziņojumu par 18. (5.) septembŗa kauju, LS, 9.9.17. nr 12., 2. lp.

 

[3] „Latviešu strēlnieku IK 1917. g. 29.septembŗa /v.st./ sēdes protokols. (Slēgta sēde)”, L.S.V., I:2, 617.-618. lp.

 

[4] Vācietis, I, 98.-99. lp.; PAP, 193. un 195. lp.

 

[5] „Strelnieku IK sēdes protokols 1917. g. 28. augustā Cēsīs”, L.S.V., I:2, 602.-604. lp. (tiek apspriests stāvoklis strēlnieku pulkos pēc atkāpšanās no Rīgas); cf „Izvilkums iz strēlnieku IK sēdes protokola 1917. g. 28. augustā”, LS, 30.8.17. nr 3, 4. lp. ; skat. arī BrS, 24.8.17. nr 2 (109.), 1. lp. (strēlnieku IK uzsaukums noklīdušajiem strēlniekiem); arī LS, 31,8.17. nr 4, 1. lp. (strēlnieku IK brīdina tos, kas „pieturēs savās mājās dezertieŗus”), 17.9.17. nr 19, pielik, 1. lp. (par 6. Tukuma l.s.p. dezertieŗiem) un 28.9.17. nr 28, 4. lp. (3. Kurzemes l.s.p, dezertieŗu saraksts); skat. vēl R, Ivanovs, op.cit., LSki, IV, 1916.-1917. lp. (par strēlniekiem, kas atkāpšanās laikā paliek Rīgā.)

 

[6] Skat. LKP 1917, dok. nr 204, 289. lp.; tāpat A.Feldman/i/s, op.cit., L.S.V., I:2, 90. lp.; skat. arī strēlnieku pulku soc.dem. OK uzsaukumu LS, 30.8.17, nr 3, 3. lp.(tur minēts, ka pazaudēti organizācijas zīmogi, bibliotēka un citi materiāli, tā ka viss darbs jāsāk no jauna).

 

[7] Skat. lielin. F. Markus rakstu LS, 29.8.17. nr 2, 1. lp. (F.M. žēlojas par sajukumu partijas organizācijās un par to, ka daži biedri neliekas ne par ko zinis); skat. arī Vācietis, I, 94. lp. (PAP, 186. lp.), kur atzīmēts: „Tie, kuŗi nesen bij pārliecināti, ka vācu zaldāti nedos iespēju vācu ģenerāļiem iesākt uzbrukumu pret Rīgu, tagad staigāja apkārt acis nolaiduši.”

 

[8] LKP 1917, dok. nr 180 266.-267. lp.

 

[9] Skat. dažādos protestus, kas publ. LS, 1917, nr 3, 4, 7, 8, 21, 22, 31. (Laikr. LS sāka iznākt Cēsīs, bet septembŗa vidū tā redakcija pārcēlās uz Valku).

 

[10] Skat. Dombrovskis, „Nekārtības uz laukiem”, LS, 31.8.17, nr 4, 3.lp., kur teikts: „Vairāk neko no krieviem nedzirdēju, ka latvieši esot vācieši, tos vajagot laupīt un dedzināt. Dažas nodaļas to dara pat ar virsniekiem priekšgalā...”; tāpat I.P. Zalit (J. Zālītis), Opustošenie Latvii russkimi vojskami (Latvijas izpostīšana no krievu kaŗaspēka), izdanie T-va Kooperatorov „Snabženie”, Petrograd 1918, 10. lp. (krievu kareivji bieži sakot, ka Baltija neesot Krievija un izturoties tur kā ienaidnieka zemē); skat. arī P. Ojārs, „Laupītāji”, LS, 31.8.17. nr 4, 3. lp.

 

[11] Plašu dokumentāciju par krievu kareivju bandu varmacībām, laupīšanām un bezjēdzīgiem postījumiem Vidzemē dod I.P. Zalit, op.cit., 13.-61. lp.; skat. arī par to ziņojumus presē: Līdums; 1917, nr 204, 208, 210; BrS, 25.8.17. nr 3 (110), 3. lp. ; LS, 1917, nr 12, 13, 14 (aplaupa pagasta nabagus), 26 (bēgļus aplaupa), 37, 48; DzA, 1917, nr 72/79 (atreferē franču preses ziņas par izpostīto Latviju); LKNS laikr. Laika Vēstis, 1917, nr 1,3,4 („Cēsu bazārs”), 8; – par latviešu pārstāvju veltīgajām sūdzībām Kerenskim, 12. armijas komandieŗim ģen. Parskim un Ziemeļu frontes virspav. ģen. Čeremisovam skat. I.P.Zalit, op.cit., 11. lp.; tāpat LS, 1917, nr 24 un 38.

 

[12] Par to iestājas arī strēlnieku IK – skat. „Strelnieku IK 1917. gada 4. un 5. sept. sēžu rezolūcijas”, LS, 8.9.17. nr 11, 1. lp., kur minēts: „Jāspeŗ soļi, lai latviešu pulki pēc iespējas tiktu ievietoti lielākos Vidzemes centros zemes aizsardzības nolūkiem.”; publ. arī LKP 1917, dok. nr 197, 283. lp.; skat. arī Vācietis, I, 111. lp. vai PAP, 215. lp. (par II latv. brig. „mazo kaŗu” ar marodieŗiem Vidzemē).

 

[13] Skat. W.H. Chamberlin, op.cit., I, 192.-221. lp.; cf Kerensky, The Catastrophe, 302.-321. lp.; skat. arī LS, 1917, nr 3, 5, 7, 8.

 

[14] „Krievijas republikas izsludināšana”, LS, 5.9.17. nr 8, 3. lp.

 

[15] Skat. strēlnieku IK uzsaukumu „Biedri, brīvie revolucionārie strēlnieki!”, LS, 30.8.17. nr 3, 1. lp.; tas publ. arī LKP 1917, dok. nr 185, 270.-271. lp.

 

[16] „Latviešu strēlnieku IK 1917. g. 29. augusta /v.st./ sēdes protokols”, L.S.V., I:2, 605.-606. lp.; skat. arī „Izraksts no 1. Daugavgrīvas l.s.p. komitejas 1917. g. 2. septembŗa /v.st./ sēdes protokola”, L.S.V., I:2, 609.-610. lp.; arī „Izraksts no 3. Kurzemes pulka padomes 1917. g. 2.septembŗa /v.st./ sēdes protokola”, L.S.V., I:2, 611.-612. lp.

 

[17] Skat., piem., LKP 1917, dok. nr 199, 284.-285. lp. (norādījumi LSD biedriem Ziemeļvidzemē par aģitāciju un propagandu); skat. arī XI nod, 15. un 29. norādi.

 

[18] Par J. Krūmiņu-Pilātu (dz. 1894., likvidēts PSRS 1938.) skat. PLK, 1964, nr 9, 42.-46. lp.; arī S. Ziemelis, „Jānis Krūmiņš-Pilāts”, Cīnītāji par Oktobri, 323.-332, lp.; arī E. Līdace, „Īsts ļeņinietis, sirsnīgs biedrs”, Cīņa, 25.9.64. nr 228, 4. lp.; arī F. Cielēns, op.cit., III, 40., 47., 90.-91. lp. ; arī LME, II, 170. lp. (nopietnāka biografiska pētījuma par J. Krūmiņu-Pilātu joprojām trūkst. U.Ģ.).

 

[19] Skat. latviešu strēlnieku IK telegrammu VCIK Pēterpīlī, LS, 6.9.17. nr 9, 1. lp.; tā publ. arī LKP 1917, dok. nr 193, 279. lp.

 

[20] Kaimiņš, op.cit., 262. lp. (krievu izd.: 266. lp.).

 

[21] K. Ozoliņš, Divas revolūcijas..., 30. lp.; skat. arī „Zemes Padomes vēlēšanu iznākums”, Līdums, 27.8.17. nr 196, 1. lp.; skat. vēl „Vēlēšanu rezultāti Valmieras apriņķī uz Apriņķa Zemes Padomi”, Līdums, 17.9.17. nr 214, 3. lp. un „Cēsu apriņķa Zemes Padomes vēlēšanas 17. septembrī”, Līdums, 8.10.17, nr 232, 2. lp.

 

[22] J. Bankavs, „Tautu kongress”, DzA, 16.9.17, nr 72, 2. lp. (vispārējs pārskats un novērtējums); „Tautu kongress Kijevā”, Līdums, 23.9.17. nr 219, 1. lp. (latviešu pārstāvju saraksts, prezidija un senioru konventa vēlēšanas); „Latviešu balsis Kijevas tautu kongresā”, Līdums, 24.9.17, nr 220, 1.-2. lp. (Z. Meierovica runa kongresā); tāpat Laika Vēstis, 1917, nr 6-9; skat. arī ziņojumus un piebildes (no lielin. viedokļa) par kongresu LS, 1917, nr 10, 16, 21, 23, 24; skat. vēl „Den ryska nationalitets-kongressen i Kieff”, Social-Demokraten, 2.10.17., 4. lp. (kongresa rezolūcijas).

 

[23] Līdums, 24.9.17. nr 220, 2. lp.

 

[24] Šo rezolūciju publ. LS, 20.9.17. nr 21, 2. lp.

 

[25] O. Kārkliņš, „Vidzemes Zemes Padomes deputācija pie pagaidu valdības priekšstāvjiem”, LS, 23,9.17, nr 24, 1. lp.; tāpat „Latviešu delegācija pie ministru priekšnieka Kerenska”, Līdums, 23.9.17. nr 219, 1.-2. lp.; skat. arī Jēkabs Līgotnis (Līgotņu Jēkabs), Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome), V. Olava fonda sabiedrības izdevums Rīgā 1925, 40.-41. lp. vai J. Seskis, Latvijas valsts izcelšanās pasaules kaŗa notikumu norisē. Atmiņas un apcerējumi 1914-1921, autora izdevums Rīgā 1938 (2. izd. „Pilskalna” apgādā Lincoln 1961), 66.-67. lp. (citē J. Līgotni).

 

[26] Vēlāk emigrācijā Kerenskis centās attēlot Pagaidu valdības nostāju nacionālajā jautājumā daudz gaišākās krāsās, nekā tā bija īstenībā. Skat. Kerensky, The Catastrophe, 124. lp.; cf J. Seskis, op.cit., 57. lp. ff; tāpat J. Borys, The Russian Communist Party and the Sovietization of Ukraine. A Study in the Communist Doctrine of the Self-Determination of Nations, Stockholm 1960, 112. lp.; tāpat Reinhard Wittram, „Die baltische Frage als Problem der russischen Provisorischen Regierung”, Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten. Beiträge zur Entstehungsgeschichte der Republiken Estland und Lettland 1917-1918, J.G. Herder-Institut Marburg / Lahn 1971, 86. lp. ff.

 

[27] Skat. U. Ģērmanis, op.cit., JG, nr 61, 41. lp.; arī idem, op.cit., Res Baltica, 59. lp. vai arī idem, op.cit., Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten, 49. lp.

 

[28] Par LKNS Izpildu komitejas prezidija vēlēšanām, kas notika 21. (8.) oktobrī Cēsīs, skat. Līdums, 12.10.17. nr 235, 3. lp.

 

[29] Tā, piem., kad tuvojās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas, laikraksta red. A. Kroders aicināja vēlētājus balsot par latviešu maziniekiem, tāpēc ka tie esot federālisti. Skat. A. Kroders, „Par ko balsot Satversmes Sapulces vēlēšanās”, Laika Vēstis 3.11.17. nr 25 1.-2. lp.

 

[30] Par to parādījās virkne rakstu pilsoniskajā presē. Skat., piem. S. Staprans, „Latvijas nākotne”, DzA, 16.9.17, nr 72, 2. lp.; idem, „Latvijas Nacionālā Padome”, Laika Vēstis, 24.9.17. nr 5, 2. lp.; „Nacionāldemdkratiskās Partijas Maskavas grupas Padomes sēde”, DzA, 11.10.37. nr 79, 4. lp. ; „Mūsu sociāldemokrati un Latvijas autonomija”, Līdums, 13.10.17. nr 236, 1. lp.; cf LS, 28.9.17. nr 28, 3. lp. (pilsoņu centienus izveidot no dažādu organizāciju pārstāvjiem centrālu polītisku organu strēlnieku IK apzīmē par mēģinājumu „simulēt patieso tautas gribu”).

 

[31] „Latviešu polītiskā apspriede Pēterpilī 1. un 2. oktobrī Bēgļu Centrālkomitejas telpās”, Līdums, 6.10.17, nr 230, 2. lp. (apspriedē pārstāvēto organizāciju un to delegātu uzskaite, debates) un 7.10.17. nr 231, 2. lp. (debašu nobeigums un lēmumi); tāpat J. Līgotnis, op.cit., 44.-49. lp. („techniskajā rīcības komisijā” šajā apspriedē tika ievēlēti: J. Goldmanis, R. Veidemanis, P. Ļūļa, P, Lazdāns, Dr.philos. P. Zālīte, Z. Meierovics un A. Klīve).

 

[32] J. Seskis, op.cit., 75.-79. lp. (kad 1917. g. novembŗa beigās nodibinājās LPNP, Latviešu informācijas biroju Pēterpilī pievienoja tās Ārlietu nodaļai).

 

[33] Skat. „Krievijas revolucionārās demokratijas miera noteikumi”, Līdums, 10.10.17. nr 233, 2. lp.; arī „Latvijas autonomija un miera problēma”, LS, 10.10.17. nr 38, 1. lp.; arī „Demokratijas miera noteikumi”, DzA, 11.10.17. nr 79, 3. lp. ; par to arī R. Wittram, op.cit., Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten, 93. lp. ; skat. vēl zv. laikr. Social-Demokraten, 1.11.17., 3. lp. (Krievijas ārlietu ministrs Tereščenko kritizē minēto VCIK deklarāciju).

 

[34] Skat. „Vidzemes zemes padomes valdes rezolūciju latviešu centrālā organa jautājumā”, LS, 28,9.17. nr 28, 3. lp.; skat. arī „Tautiska padome”, LS, 13.10.17. nr 41, 2. lp.; skat. vēl LSD CK paziņojumu 1917. g, 16. (3.) oktobrī LPNP jautājumā, LKP 1917, dok. nr 227, 314.-315. lp.

 

[35] Plašāk par šo mēģinājumu sasaukt Latvijas Satversmes sapulci skat. U. Ģērmanis, op.cit., JG, nr 62, 26.-28. lp.; arī idem, op.cit., Res Baltica, 65.-66. lp.; arī idem, op.cit., Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten, 59.-62. lp.

 

[36] „Konflikts Vidzemes Zemes Padomē”, Līdums, 11,10.17. nr 234, 1.-2. lp. (debates par autonomiju) un 12, 10.17. nr 235, 3. lp. (pilson. frakcijas rezolūcija, deputātu saraksts); skat. arī ievadrakstu „Koalicijas ideja Latvijā – sabrukusi”, Līdums, 12,10.17. nr 235, 1. lp. (apskata pilson. frakcijas situāciju Vidzemes zemes padomē); cf LS, 11.10.17. nr 39. 1. lp. (apzīmē Zemnieku savienības nostāju par „sabotāžas polītiku”), 14.10.17, nr 42, 1. lp. (pilson. frakcijas rezolūcija, red. kommentāri), 15.10.17. nr 43, 1. lp. (soc.dem. frakcijas locekļa O.Kārkliņa runa 23./10. oktobrī par autonomijas jautājumu), 17.10.17. nr 44, 1.-2. lp.(par O.Kārkliņa izteicienu viltošanu pilsoniskajā presē) un 22.10.17. nr 48, 1. lp. (apgalvo, ka konflikta cēlonis ir Zemnieku savienības šķiriskās intereses, nevis nacionālais jautājums).

 

[37] Līdums 18.10.17. nr 240, 1. lp.

 

[38] LS, 15.10.17. nr 43, 1. lp.; šis uzsaukums publ. arī LKP 1917, dok. nr 250, 341.-343. lp.

 

[39] „Revolucionārā komiteja”, LS, 20.10.17. nr 46, 3. lp.; skat. arī Deutscher, The Prophet Armed, 298. lp.

 

[40] LKP 1917, dok. nr 240, 327.-328. lp.; skat. arī N.N. Sukhanov, op.cit., 556.-557. lp.; arī Chamberlin, op.cit., 291.-292. lp.; arī Deutscher op cit 299. lp.

 

[41] Kaimiņš, op.cit., 297. lp. (krievu izd.: 301. lp.); arī V. Antonovs-Ovsejenko, Revolūcijas dienas, LVI Rīgā 1957, 166. lp. (autors norāda, ka apsveikums nācis no „latviešu strēlnieku padomes”).

 

[42] T. Draudiņš, „Latvju strēlnieki 1917. gadā”, L.S.V. I:2, 30. lp.

 

[43] Antonovs-Ovsejenko, op.cit., 175.-176. lp.

 

[44] K. Gailis, „Revolūcionārā Komiteja Latvijā”, L.S.V., I:2, 385.-386. lp.; arī Draudiņš, op.cit. L.S.V. I:2, 30. lp.

 

[45] Antonovs-Ovsejenko, op.cit., 176, lp.

 

[46] Ibid., 177. lp. (krievu izd.: V. Antonov-Ovseenko, V Revoljucii, Moskva 1957, 135. lp.); par to arī LKP vēstures apcerējumi, I, 339. lp.

 

[47] LKP 1917, dok. nr 251. 345. lp.

 

[48] K. Poēma, „Mesti ir kauliņi”. Atmiņas par 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka dalību Oktobŗa revolūcijā, L.S.V., I:2, 398.-399. lp.

 

[49] K. Gailis, op.cit., L.S.V., I:2, 387. lp.; arī F. Markus, „12. armijas kaŗa revolucionārā komiteja”, L.S.V., I:2, 409. lp.; arī T. Draudiņš, „Latviešu strēlnieki cīņā par lielās oktobŗa sociālistiskās revolūcijas uzvaru”, Lielā oktobŗa sociālistiskā revolūcija un ārzemju militārā intervencija Latvijā, LPSR Zin. Akadēm. izdevniecība Rīgā 1957, 131. lp.

 

[50] Pēc LME, (I, 322, lp.) ziņām praporščiks Juris Čariņš dzimis 1897. un kritis, cīnoties pret ukraiņu anarchistu atamana Machno „un citām kulaku bandām” 1922. g.; T. Draudiņš viņu dēvē par Jāni Čariņu un apgalvo, ka viņš „kritis Dienvidu frontē 1920. g.” (skat. idem, Latviešu strēlnieku cīņu ceļš 1917-1920, 139. lp.; krievu izd.: 147. lp.); paviršais N. Kondratjevs („Dedz, mana sirds”, LVI Rīgā 1962, 174. lp.) „nokristījis” viņu par Juriju Čariņu, bet nepieskaŗas viņa bojā ejai; divi autori runā par Čariņu kā par „nodevēju” resp. „atkritēju”: skat. M.G. Rošal’, Na putjach revoljucii (Revolūcijas ceļos), Voennoe izdatel’stvo Moskva 1957, 219. lp. (attēlo Čariņu kā nodevēju jau 1918. g. aprīlī, pie kam sajauc Iskolastrelu ar Iskosolu 12; šī autora darbs vispār ļoti kļūdains un paviršs) un bij. lielin. K. Merts (Lapiņš), No Latvijas sarkanā valdnieka līdz emigrantam, Polītiskā Tautas Bibliotēka nr 9, apgāds Astra Rīgā-Liepājā /1924/, 6. lp. (apgalvo, ka Čariņš „pārgāja no sarkaniem pie Machno un tur nošauts”); par Čariņa nacionālo ievirzi skat. LS, 10.9.17. nr 13, 3.-4. lp. (viņa raksts „Ainu virknē”) un 27.9.17, nr 27, 3. lp. (viņa uzstāšanās strēlnieku IK sēdē).

 

[51] K. Gailis, op.cit., L.S.V., I:2, 385.-388, lp. (cf šī raksta sagrozīto versiju rakstu krājumā 1917. gads Latvijā, 352.-361. lp.); tāpat arī J. Fabriciuss, „Kā mēs ņēmām varu”, L.S.V., I:2, 403 . lp.

 

[52] Kerensky, The Catastrophe, 324. lp.

 

[53] Latviešu strēlnieku Mazās padomes 1917. g. 2. novembŗa (20. okt.) sanāksmes attēlojums šeit balstās uz šādiem avotiem: „Paziņojums latviešu strēlniekiem”, LS, 17.10.17. nr 44, 1. lp.; „Latviešu strēlnieku pulku mazās padomes sēde šā gada 20. oktobrī Cēsīs”, L.S.V., I:2, 619.-622. lp.; „Latviešu Strēlnieku Pulku Deputātu mazās padomes rezolūcija par tekošo momentu”, LS, 24.10.17, nr 49, 1. lp. (publ. arī Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, dok. nr 224, 242.-244. lp.); „Izvilkums iz Apvien. Latviešu Strēlnieku Pulku Mazās Padomes sēdes protokola 1917. g. 20. oktobrī”, LS, 29.10.17. nr 54, pielik. 1.-2. lp.; „Iskolastrela paplašinātā plēnuma rezolūcijas 1917. g. 20. oktobrī (2. nov.)”, LKP 1917, dok. nr 256, 348.-350. lp.

 

[54] Par strēlnieku IK prezidija pārvēlēšanu skat. LS 24.9.17, nr 25, 4. lp

 

[55] „CIK komisārs priekš Latviešu Strēlnieku Pulkiem”, LS, 4.9.17. nr 7, 3.-4. lp.; skat. arī N. Kondratjevs, op.cit., 150. lp. ff (šis darbs ir panēgiriks par S. Nachimsona dzīvi).

 

[56] LS, 29.10.17. nr 54, pielik. 1. lp.

 

[57] ibid., pielik. 2. lp. ; tieši tai laikā (1917. g. 2.-4.nov.) Daugavpilī notika 5. armijas latviešu kaŗavīru kongress, kur centrālo vietu ieņēma nacionālais jautājums – skat. „5. armijas latviešu kongress”, LS, 26.10.17. nr 51, 2.-3. lp. un „5. armijas latviešu sapulce”, BrS, 4.11.17, nr 9 (116), pielik. 1.-2. lp. ; skat. arī „Izraksts no latviešu strēlnieku IK 1917. g. 24. okt. sēdes protokola”, L.S.V. I:2, 623. lp.

 

[58] Skat. LS, 8.10.17. nr 37, 2. lp.

 

[59] Šajā Voitinska telegrammā (LS, 24.10.17, nr 49, 3. lp) teikts: Atļauts formēt latviešu korpusu. Sensenās jūsu ilgas ir tuvu piepildīšanas brīdim. Drīzumā jums būs sava artilerija, sava korpusa pārvalde. Slaveniem latviešu strēlniekiem tagad būs iespējams vienotās kaujas rindās izšķirt jautājumus, no kuŗiem atkarājas viņu dzimtenes liktenis, kuŗa tagad tiek no ienaidnieka papēžiem mīdīta. Zinādams no Rīgas kaujām, ka latviešu strēlnieki ne tikai vārdos vien mīl brīvību, zinādams, ka latviešu strēlnieki, ar slavu kronēti, krīt par dzimteni, esmu priecīgs apsveikt latviešu korpusa nodibināšanos. Lai šis korpuss kā granīta siena stāv par Latvijas un Krievijas brīvību. Nr. 1565. Ziemeļu frontes komisārs Voitinskis.; ar virsrakstu „Latvieši dabū paši savu armijas korpusu” šo ziņu publ. arī Somijas zviedru laikr. Hufvudstadsbladet, 9.11.17. nr 262; skat. arī Kaimiņš, op.cit., 323.-324. lp. (krievu izd.: 327. lp.), kur šis jautājums apgaismots balstoties uz padomju archīvu materiāliem.

 

[60] Jānis Bērziņš-Ziemelis, dzimis Vidzemē 1881. g. pēc izglītības skolotājs, labs literātūras pazinējs un kritiķis, jau agri (1902. g.) iesaistījās latviešu sociāldemokratiskajā kustībā un pieslējās lielinieciskajam virzienam. Viņš personiski sadraudzējās ar Ļeņinu un 1917. g. tika ievēlēts kā latviešu pārstāvis KSDSP CK. 1918. g. darbojās kā padomju pilnvarotais pārstāvis Šveicē, 1919. g. Padomju Latvijas izglītības komisārs, bet pēc tam padomju diplomāts Somijā, Anglijā un Austrijā. No 1932. g. viņš bija padomju Centrālās archīvu pārvaldes priekšnieks un žurnāla Krasnij Archiv redaktors, kā arī LKP CK loceklis. Daudz rakstījis par literātūras un LKP vēstures jautājumiem. Likvidēts 1938. g. Skat. LME, I, 219.-220. lp. un LE Papildinājumi, 25. lp.; V. Savčenko, „Jānis Bērziņš–Ziemelis”, L.R.D., 48.-57. lp.; V. Rajevskis, Oktobri, 19.-28. lp.; par viņu arī daži raksti periodikā: Cīņa, 11.10.66. nr 237, 2. lp. un 9.10.71. nr 235, 2. lp.; Zvaigzne, 1964, nr 13, 19. lp. u.c.; līdz šim plašāko (kaut joprojām nepilnīgu) biograf. apcerējumu sarakstījis Sigurds Ziemelis: „Jānis Bērziņš-Ziemelis. Dzīves un darba apskats”, apgāds „Liesma” Rīgā 1971.

 

[61] Šis J. Bērziņa-Ziemeļa raksts „Cīņa pret anarchiju” publ. arī LKP 1917, dok. nr 262, 355.-359. lp.

 

[62] Kaimiņš, op.cit., 305. lp. (krievu izd.: 308.-309. lp.).

 

[63] Par 5. Zemgales l.s.p. toreizējo novietojumu skat. P. Apars, „0ktobŗa revolūcija 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā”, L.S.V., I:2, 407. lp.

 

[64] A. Reders, „Atmiņas par 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku”, 1917. gads Latvijā, 265. lp.

 

[65] G. (Haralds) Matsons, „Latviešu strēlnieku divīzijas polītiskie darbinieki K. Dozītis, K. Janelis un R. Apinis”, L.S.C., 460. lp.; ir vēl arī kāda cita versija par to, kā Vācietis izšķīries par savu turpmāko rīcību, taču tajā ir tik daudz acīmredzamu aplamību, ka tā uzskatāma par neizdevušos anekdotu – skat. Ž. Unams, Dzīvā Latvija, izd. „Pilskalns” Lincoln 1964, 142.-144. lp.

 

[66] LME, I, 83.-84. lp.; skat. arī G. Matsons, „Paraugs, kas aicina uz priekšu”, Cīņa, 25.8.62. nr 200, 4. lp.

 

[67] K. Zubītis, „Iz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka dzīves”, L.S.F., I:2, 532. lp.

 

[68] Kārlis Pētersons (dzimis 1877. g. Vidzemē, miris 1926. g. Suchumi, Gruzijā), jaunstrāvnieks, žurnālists un latviešu rev. kustības veterāns; 1917. g. bija strēlnieku IK un VCIK loceklis, oktobŗa revolūcijas dienās arī Pēterpils KRK loc. un tika ievēlēts VCIK prezidijā; 1918. g. Latdivīzijas komisārs un VCIK Revolucionārā tribunāla loc.; 1919. g. Pad. Latvijas kaŗa komisārs, pēc tam ieņēma augstus amatus Tālajos Austrumos. Mira ar tuberkulozi Kaukāzā. Skat. LME, II, 771.-772. lp.; A. Spreslis, „Uzticams revolūcijas kareivis”, Cīņa, 19.2.67. nr 43, 3. lp.; E. Stumbiņa, „Kārlis Pētersons”, L.R.D., 126.-132. lp.; M. Millere, „Kārlis Pētersons”, Cīnītāji par Oktobri, 405.-410. lp.; N. Kondratjevs (Kondrat’ev), Biedrs Pētersons, LVI Rīgā 1960 (krievu izd.: Tovarišč Peterson, Riga 1959).

 

[69] J. Reed, Ten Days that Shook the World, Boni and Liveright New York 1919, 92. lp.; skat. arī J. Krūmiņa (Pilāta) rakstu par K. Pētersona uzstāšanos II padomju kongresā – LS, 29.10.17. nr 54, 2. lp.

 

[70] J. Reed, op.cit., 110. lp.

 

[71] K. Ozoliņš-Tomass, op.cit., L.S.V., I:2, 202. lp.

 

[72] Šis uzsaukums publ. arī LKP 1917, dok. nr 271, 367. lp.

 

[73] KRK 12 manifests ir publ. arī LKP 1917, dok. nr 270, 366.-367. lp. un Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, dok. nr 230, 252.-253. lp.

 

[74] Par virsnieku pārbaudēm, arestiem un virsnieku lojalitātes apliecinājumiem skat. Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, dok. nr 229, 249. lp. (virsnieku aresti 1. un 3. l.s.p.), dok. nr 235, 256. lp. (arestēts II latv. brigādes stābs un brig. komandieris), dok. nr 245, 265. lp. (virsnieku aresti latviešu pulkos; atcelts II latv. brig. komandieris plkv. Lielgalvis un nosūtīts uz KRK 12 Cēsīs); skat. arī Laika Vēstis, 29.10.17. nr 21, 4. lp.(virsnieku aresti 1. un 3. l.s.p.), 31.10.17. nr 22, 2. lp. (virsnieku aresti II latv. brigādē), 3.11.17. nr 25, 4. lp. (virsnieku aresti 2. l.s.p.; arestēts plkv. Lielgalvis), 7.11.17, nr 28, 4. lp. (pulkveži F. Briedis, K. Goppers, A. Zeltiņš u.c. „nav vairs tieši pulku rindās”); skat. vēl citus preses ziņojumus par šiem notikumiem, kas publ. L.S.V., I:2, 713.-720. lp.; 6. Tukuma l.s.p. 48 virsnieku (to vidū bija Berķis, A. Ribbe, K. Pelne, P. Sudrabs, Kaufelds, Ūdentiņš u.c.) lojalitātes apliecinājumu revolucionārai varai skat. BrS, 14.11.17. nr 17 (124), 4. lp. vai L.S.V., I:2, 732. lp.; skat. vēl šo notikumu atspoguļojumu bij. strēlnieku atmiņās: J. Ādamsons, „1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā”, 1917. gads Latvijā, 243. lp.; P. Apars, op.cit., L.S.V., I:2, 407.-408. lp.; K. Poēma, „Mesti ir kauliņi”, L.S.V., I:2 400 lp.; K. Zubītis, op.cit., L S.V., I:2, 532. lp.

 

[75] Skat. Laika Vēstis, 31.10.17. nr 22, 2. lp. („Tomēr vienai mežoņu divīzijai izdevās izbraukt”); skat. arī Kerensky, op.cit., 345. lp. un Woytinsky, op.cit., 372. lp.

 

[76] Par šo plkv. Peniķa pavēli skat. Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, dok. nr 245, 264. lp.; par to plašāk Kaimiņš, op.cit., 314.-315. lp. (krievu izd.: 318. lp.).

 

[77] Laika Vēstis, 7.11.17. nr 28, 4. lp.

 

[78] Skat. 12. armijas komandieŗa ģen. J.D. Juzefoviča telegrammu bruņoto spēku virspavēlniekam 1917. gada 12. nov. (30. okt.), Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, dok. nr 235, 256. lp. (Juzefovičs ziņo, ka 12. novembrī 6. un 7. l.s.p. patvaļīgi atstājuši savas novietnes un taisoties sagrābt Valmieru un Valku).

 

[79] K. Zubītis, op.cit., L.S.V., I:2, 532. lp.

 

[80] Skat. 74. norādi.

 

[81] Vācietis, I, 111. lp.; PAP, 215. lp.

 

[82] Skat. Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, dok. nr 235 un nr 236, 256. lp.; skat. arī Vācietis, I, 113.-114. lp. vai PAP, 217.-220. lp. (par latviešu rezerves pulka konfliktu ar igauņiem Tērbatā un par tā nokārtošanu – latvieši vēlāk atstāj Tērbatu).

 

[83] Kerensky, op.cit., 334. lp. ff; cf Woytinsky, op.cit., 372.-377. lp.

 

[84] „Oktjabr’ na fronte”, Krasnyj Archiv, Moskva-Leningrad 1927, nr 23, 149.-194. lp. un nr 24, 71.-89. lp. ff; Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, 148.-272. lp.

 

[85] Skat. it īpaši „Oktjabr’ na fronte”, Krasnyj Archiv, nr 23, 179.-182. lp. un nr 24, 89. lp.; skat. arī Oktjabr’skaja revoljucija v Latvii, dok. nr 237, 257.-259. lp.; cf Woytinsky, op.cit., 372. lp. (W. pārskats par apstākļiem 12. armijā ir visumā korrekts, bet daži datumi tajā ir nepareizi: latviešu strēlnieku atklātā sacelšanās sākās tikai 8. novembrī. U.Ģ.).

 

[86] „Oktjabr’ na fronte” Krasnij Archiv nr 24 89. lp.

 

[87] Skat. P. Vīksne, „Latvija”, LS, 29,10.17. nr 54, 2. lp. un BrS, 4.11.17. nr 9 (116), pielik. 1.-2. lp. kur teikts: (...) viskrasākie Latvijas revolucionāri – lielinieki (...) arī pēc kaŗa šie ļaudis stāvēs pirmās rindās pie Latvijas pārradīšanas, viņu sirdis pukstēs priekš Brīvās Latvijas arī pēc pārdzīvotām šausmām. (...) LSD nevienam neatdos un necenšas atdot Latviju krievu tautai. Uz to jo labi norāda mūsu pašvaldības iestāžu darbība (...) Sociāldemokratija pakāpeniski, nodrošinot vienu revolūcijas ieguvumu pēc otra, nonāks pie Brīvās Latvijas (...); skat. arī „Tautu pašnoteikšanās”, BrS 7.11.17. nr 11 (118), 2. lp. kur uzsvērts: Mēs prasām pašnolemšanas principu izpildīšanu attiecībā uz visām Krievijas tautām un tai starpā arī uz latviešiem un Latviju. Neviena no līdzšinējām valdības koalīcijām to nespēja un arī negribēja veikt. Vienīgi revolucionārā sociāldemokratija un tagadējā Padomju valdība noteikti nospraudušas ceļa gaitu tautu pašnolemšanas jautājumā. (...) Latvija vienīgi tad būs brīva, kad uzvarēs Krievijas darba tautas revolūcija. Vienīgi Krievijas revolucionārā sociāldemokratija nav ieinteresēta tautu apspiešanā. (...) Tādēļ atbalstait visi Jauno Padomju Valdību!”; cf „Lielinieki tautiskos lindrakos”, Līdums, 28,10.17. nr 246, 2. lp.

 

[88] Dekrety sovetskoj vlasti, I, Gos. izd. polit. lit. Moskva 1957, dok. nr 29, 39.-41. lp.; arī BrS, 7.11.17. nr 11 (118), 1. lp.; arī zv. laikr. Social-Demokraten 23.11.17, 1. lp.

 

[89] Skat. arī zv. laikr. Politiken, 15.11.17. 1. lp., kur ziņots: „(...) lai nogrieztu atkāpšanās ceļu Kerenskim, ir sūtīti latviešu strēlnieki un daļa no Ziemeļu frontes armijas, kas uzbrūk Kerenskim no muguras (...)”; par līdzīgām baumām ziņoja arī BrS, 3.11.17. nr 8 (115), 4. lp.: „Pēterpilī iet baumas, it kā latviešu strēlnieku pulki aizgājuši ģen. Krasnova pulkiem aiz muguras un ieņēmuši Gatčinu. Jāsaka, ka Pagaidu valdības kungiem lielas bailes (...)”

 

[90] Laika Vēstis, 2.11.17, nr 24, 4. lp. („Tēvijas un revolūcijas glābšanas komitejas” sastāvs); skat. arī Līdums, 29.10.17. nr 247, 1. lp. (glābšanas komiteja izsludina KRK 12 – „par sazvērniekiem un par nelikumīgu iestādi”); cf BrS, 5.11.17. nr 10 (117), 2. lp. (par kontrrevolūcionāro spēku savilkšanu Valkā).

 

[91] Šādā nolūkā arī vel nesen izdots materiālu krājums Kā tas bija. Dokumenti un materiāli: Kā latviešu buržuāzija nāca pie varas, izdvn. „Liesma” Rīgā 1968 (cita starpā tur publ. daži interesanti Latvijas PSR Centrālā valsts vēstures archīva dokumenti).

 

[92] J. Akurāters, „Latvju strēlnieku mērķi”, Laika Vēstis 2.11.17. nr 24, 2. lp.

 

[93] Laika Vēstis, 29.10.17. nr 21, 3. lp. („Lielinieciskie pulki padodas, Pēterpils KRK panikā”) un 31.10.17. nr 22, 1. lp. („lielinieki izirst, Pēterpilī enerģiski strādā Tēvijas un revolūcijas glābšanas komiteja”); Līdums, 29.10.17. nr 247. 1.-2. lp. („lielinieku varas dienas jau ir skaitītas”).

 

[94] „12. armijas Padome”, BrS, 3.11.17. nr 8 (115), 3. lp.; skat. arī Vācietis, I, 112. lp. vai PAP, 216. lp.

 

[95] Par to K. Gailis, „Atmiņas par Oktobŗa revolūcijas sagatavošanu un tās norisi Latvijā”, Lielā Oktobŗa sociālistiska revolūcija un ārzemju militāra intervencija Latvijā, LPSR Zin. Akad. izdevn. Rīgā 1957, 267. lp.

 

[96] Skat. Kaimiņš, op.cit., 329. lp. (krievu izd.: 334.-335. lp.).

 

[97] K. Gailis, „Revolūcionarā Komiteja Latvija”, L.S.V. I:2, 390. lp.

 

[98] Par Valkas operācijas sagatavošanu skat. J. Laube, „Pirmais posms”, L.R.S., I, 194.-195. lp.; arī Tillibs, „Bijušā iskolastrelieša atmiņas”, L.S.V., I:2, 423. lp.; arī Kaimiņš, op.cit., 329.-330. lp. (krievu izd.: 336. lp.). Kaimiņš ir izlietojis nepublicētas J. Poiša „Atmiņas par 1917. gada revolucionāro darbību”, kur sīkāk attēlota Vācieša loma šajā operācijā.

 

[99] Vācietis, I, 114.-116. lp.; PAP, 220.-222. lp.

 

[100] Par Valkas ieņemšanu skat. J. Laube, op.cit., L.R.S., I, 195.-197. lp. (Laube bija 6. Tukuma l.s.p. komitejas priekšsēdis); arī Vācietis, I, 115.-116. lp. vai PAP, 221.-222. lp.; arī J. Fabriciuss, „Kā mēs ņēmām varu”, L S.V. I:2, 404.-406. lp.; arī K. Gailis, op.cit., L.S.V., I:2, 390. lp.; arī BrS, 12.11.17. nr 16 (123), 3. lp.; skat. arī KRK 12 pateicības rakstu par Valkas ieņemšanu, LKP 1917, dok. nr 295, 389. lp.

 

[101] Vācietis, I, 116. lp.; PAP, 222. lp.

 

[102] ibid.

[103] Skat. Kaimiņš, op.cit., 334.-335. lp. (krievu izd.: 341. lp.); arī N. Kondratjevs, Dedz, mana sirds, 186. lp.

 

[104] „P. Stučka – tieslietu komisārs”, BrS, 19.11.17. nr 22 (129), 3. lp.

 

[105] Par latviešu padomju varas nodibināšanos Vidzemē skat. U. Ģērmanis, op.cit., JG, nr 61, 43.-44. lp.; arī idem, op.cit., Res Baltica, 62.-65. lp.; arī idem, op.cit., Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten, 55.-58. lp.; skat. arī materiālu krājumu par šo periodu (1917.-18. g.) Proletariāta diktatūra Latvijā, Latviešu nacionālo lietu komisariāta Kultūras-izglītības nodaļas izdevums Maskavā 1919 (it īpaši par Iskolata darbību).

 

[106] Fricis Roziņš (segvārds: Āzis), dz. 1870. g. Kurzemē, jaunstrāvnieks, marksistisks publicists, viens no latviešu sociāldemokratiskās kustības redzamākajiem pamatlicējiem; studēja medicīnu un tieslietas Tērbatas universitātē, arestēts 1897. g.; no 1899. līdz 1905. g. trimdā Anglijā un Šveicē, kur rediģēja marksistiskus izdevumus latviešu valodā un 1904. g. publ. savu pētījumu agrārajā vēsturē Latviešu zemnieks; piedalījās 1905. g. revolūcijā un 1909. g. notiesāts katorgā; 1913. g. izbēga no Sibirijas uz ASV, kur līdz 1917. g. aktīvi darbojās latv. strādn. organizācijās; pēc oktobŗa revolūcijas atgriezās Latvijā un tika ievēlēts par Iskolata prezidija priekšsēdi un LSD CK loc.; 1918. g. Maskavā bija Pad. Krievijas nacionālo lietu tautas komisāra vietn. un Latviešu nacionālo lietu komisārs, kā arī VCIK prezidija loc. (parakstīja Pad. Krievijas pirmo konstitūciju 1918. g.); 1919. g. Pad. Latvijas zemkopības komisārs, miris 1919. g. 7. maijā. Skat. LME, III, 242. lp. un LE, III, 2193. lp.; V. Steinbergs, F. Roziņš – marksistiskās filozofijas celmlauzis Latvijā, LVI Rīgā 1960; V. Millers - E. Stumbiņa, Fricis Roziņš 1870-1919. Dzīve un darbs, izdevn. „Liesma” Rīgā 1965; skat. arī Krievijas Soc. Fed. Pad. Rep. Konstitūcija (Pamatlikums), Latviešu nac. lietu komisariāta Kultūras-izglītības nodaļas izd. Maskavā 1918 (F. Roziņa paraksts 15. lp.); skat. vēl F. Roziņš, Rakstu izlase, I-III, LVI un „Liesma” Rīgā 1963–1965; Fr. Roziņš, Latviešu zemnieks, 4. izd. prof. J. Zuša red., LVI Rīgā 1958 (šo darbu ievēroja arī savā laikā baltvācu literāti – skat. „Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1906”, Riga 1907, 23. lp.).

 

[107] BrS, 12.11.17. nr 16 (123), 1. lp.; cf nacionāldemokrata J. Bankava rakstu „Tagadējais laiks”, DzA, 25.11.17. nr 84, 1. lp., kur pareģots: Nāks ilgi nabadzības, posta un verdzības gadi. Ciešanās krievu darba tautai nāksies dzīves un brīvības cīņu no jauna sākt, lai panāktu evolūcijas ceļā to, ko viņa neprata panākt revolūcijas ceļā.; visai skeptiski uz vispārējo situāciju raudzījās arī red. T. Draudiņš, kas, polemizēdams ar Cīņu, rakstīja: „Jāaizrāda, ka vispasaules sociālistisko revolūciju Krievija sen jau gaida; tā gaida to jau 8 mēnešus (...) Bet lēni tā pieaug...” (BrS, 5.11.17. nr 10 (117) 2. lp.).

 

[108] F. Roziņa runa LSD XV konferencē 1917. g. 27. (14.) decembrī Valmierā (tā laika presē tā apzīmēta par XVI konferenci, bet vēlāk šis skaitlis grozīts, atstājot iepriekšējo – t.s. ārkārtējo konferenci – bez numerācijas. U.Ģ.) – skat. BrS, 13.1.18. nr 8 (171), 2. lp.

 

[109] Par LPNP nodibināšanu un darbību skat. U. Ģērmanis, op.cit., JG, nr 62, 28.-33. lp.; arī idem, op.cit., Res Baltica, 66.-71. lp.; arī idem, op.cit., Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten, 62.-68. lp.

 

[110] Kommunističeskaja partija Latvii v Oktjabr’skoj revoljucii 1917. Dokumenty i materialy, Latv. gos. izd. Riga 1963, dok. nr 346, 508.-509. lp.; skat. arī K. Gailis, op.cit., Lielā Oktobŗa sociālistiskā revolūcija un ārzemju militārā intervencija Latvijā, 265.-267. lp.

 

[111] Latyšskie strelki v bor’be za sovetskuju vlast’ v 1917-1920 godach. Vospominanija i dokumenty (Latviešu strēlnieki cīņā par padomju varu 1917.-1920. g. Atmiņas un dokumenti), izd. Akademii Nauk LSSR Riga 1962, dok. nr 3, 162. lp. (ziņojums kaŗalietu tautas komisāram par Latviešu strēlnieku apvienotās rotas sastāvu un tās nosūtīšanu uz Pēterpili); A. Feldman/i/s, op.cit., L.S.V., I:2, 96. lp. (par šīs rotas rekrūtēšanu); P. Apars, „Apvienotā Latvju strēlnieku rota Smoļņas institūtā Petrogradā”, L.R.S., I, 251.-252. lp.; „Materiāli latvju strēlnieku pulku apvienotās Smoļņas rotas vēsturei”, L.R.S. I 261.-270. lp.; A. Laicens „Latvju strēlnieki Smoļņā”, L.R.S., II 255.-291. lp.

 

[112] J. Bāle, „9. latviešu strēlnieku pulka īsa vēsture”, L.S.V., I:2, 539.-544. lp.; cf A. Spreslis, „Smoļnija apsardze”, LME, III, 374. lp.

 

[113] „Izraksts no latviešu strēlnieku IK 1917. g. 21.nov. /v.st./ sēdes protokola”, L.S.V., I:2, 624. lp. (lēmums par 6. Tukuma l.s.p. sūtīšanu uz Pēterpili); par šī pulka ierašanos Pēterpilī skat. J. Laube, op.cit., L.R.S., I, 197.-198. lp.; par to ziņoja arī Somijas zviedru laikr. Hufvudstadsbladet, 14.12.17. nr 291 („no frontes Pēterpilī ieradušies latviešu strēlnieki”); skat. vēl BrS, 25,11.17. nr 27 (134), 3. lp. kur šai sakarā teikts: „Tukuma pulks dodas uz Pēterpili uz Tautas Komisāru lēmuma pamata. (...) Latvija var būt brīva tikai brīvā Krievijā. Tikai kad darba tauta būs pie varas, mazās tautas varēs brīvi attīstīt savas nacionālās spējas (...)”

 

[114] BrS, 19.12.17. nr 47 (154), 1. lp.

 

[115] Par to skat. A. Strauss, „2. Latvju strēlnieku pulks revolūcijas cīņās”, L.S.V., 11, 2. izd. „Prometejs” Maskavā 1934, 186. lp.

 

[116] Daļa dokumentu par šo jautājumu ir publ. L.S.V., I:2, 757.-762. lp.; skat. arī „3. Kurzemes l.s.p. masu sapulces protokola izvilkums”, BrS, 12.1.18. nr 7 (170), 4. lp. (pieņem rezolūciju „iet cīņā pret kontrrevolūcionāriem Kaļedinu, Korņilovu un viņu bandu...”); cf K. Poēma, op.cit., L.S.V., I:2, 402.-403. lp. (par opoziciju 3. Kurzemes pulkā pret braukšanu uz dienvidu fronti un par tās pārvarēšanu).

 

[117] Īsu pārskatu par šiem jautājumiem dod M. Mistre, „Par evakuētā latviešu proletariāta piedalīšanos lielās oktobŗa sociālistiskās revolūcijas sagatavošanā un norisē”, Labākas nākotnes vārdā, Latvijas PSR Revolūcijas muzeja rakstu krājums, izd. „Zinātne” Rīgā 1970, 11.-66. lp.; par latviešu strādnieku bruņotajām nodaļām skat. B. Tomanis, Revolūcijas dēli. Latviešu strēlnieki un sarkangvardi pirmajā padomju varas gadā, izdevn. „Liesma” Rīgā 1970, 44.-67. lp., passim; par to arī A.I. Spreslis, op.cit., 159.-162. lp., passim; skat. arī bij. latviešu sarkangvardu atmiņu tēlojumus: E. Bērziņš, „I Aleksandrovskas krievu-latvju nodaļa”, L.R.S., II, 330.-338. lp.; Birznieks-Siliņš, „Harkovas latvju sarkangvardi cīņās par Oktobri”, L.R.S., II, 320.-329. lp.; K. Čukste, „1. Bologojas revolucionārā nodaļa”, L.R.S., II, 348.-362. lp.; J. Freibergs, „Atmiņas par revolūciju un pilsoņkaru Odesas rajonā”, L.R.S., I, 253.-255. lp.; K. Sulla, „Atcere par 1. Bologojas revolucionāro nodalu”, L.R.S., II, 363.-371. lp.; Z. Treija, „I Ufas latvju bataljons”, L.R.S., II, 339.-347. lp.; skat. vēl rakstus presē: V. Dunajevskis, „Par tiem, kas bija pirmie”, Padomju Jaunatne, 28.3.58., 2. lp.; F. Kostikovs, J. Mušins, „Kāda fotoattēla vēsture”, Padomju Jaunatne, 4.11.58. nr 218, 2. lp.; J. Mušins, „Iļjiča sargkarevis atrod vecos draugus”, Cīņa, 25.3.60. nr 72, 2. lp.; I. Dižbite, „Kādas fotografijas vēsture”, Rīgas Balss, 15.5.67.; I. Jakovļevs, „Revolūcionārās Baltijas varoņi. Baku Komūnas komisārs”, Rīgas Balss, 17.10.67., 2. lp. (par matrozi Eiženu Bergu) u.c.

 

[118] Par evakuēto latviešu strādnieku pārākuma apziņu un viņu žēlošanos par krievu rupjību skat. Egons Dārziņš, Pavasaŗa straumes. Dienas grāmata 1916-1920, Autora izdev. Lincoln-Minneapolis 1960, 26. lp.

 

[119] Vācietis, I, 99., 116. lp.; PAP, 195., 222.-223. lp. (V. nemin noteiktu datumu, kad viņš iecelts jaunajā amatā).

 

[120] Skat. Zemgales strēlnieks, „Uz kaŗa altāra”, BrS, 22.12.17. nr 50 (157), 4. lp

 

[121] Par to P. Plaudis, „Pilsoņu kaŗa frontēs”, L.S.C., 433. lp.

 

[122] Vācietis, I, 5. lp.; PAP, 303. lp.

 

[123] Vācietis, I, 101. lp.; PAP, 198. lp.

 

[124] Skat. „Par taktiku”, DzA, 5.8.17. nr 60, 3. lp. (tur atreferēts Laicena raksts laikrakstā Brīvā Latvija).

 

[125] Vācietis, I, 91.-92. lp.; PAP, 182.-183. lp.