50. GADAGĀJUMS
2005. GADA DECEMBRIS
4. (243) NUMURS
Jaunās Gaitas ziemas numura sniegbaltā vāka vidū ir ģīmetne: silti oranžiem vaigiem un violetām acīm ar Mona Lisas smaidu uz lasītāju rāmi raugās neviens cits kā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne, latviešu literatūras profesore, folkloriste Janīna Kursīte.
Šī numura saturs pārsvarā ir par pagājušā gadā mūžībā aizgājušo dzejnieci Vizmu Belševicu, ieskaitot daudz fotogrāfiju, arī pilnas lapaspuses mērogā Rolfa Ekmaņa uzņēmums krāsās:
Vizma Belševica Bavārijas Alpos. Foto: Rolfs Ekmanis
Dzejas nodaļā ir Belševicas "Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga", "Celmu zeme" un "Indriķa latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām":
|
Kā greizsirdīga sieva Roma prasa Lai ik uz soļa mīlestību zvēr Tai publiski... Un spiegu acīm lasa Starp manām rindām, ka tai nepieder Šī sirds. |
 |
Franka Gordona autobiogrāfiskā 1980. g. publicētā romāna Mijkrēslis mikrorajonā fragmentā aprunāta Vizma Belševica 1969. gadā, (laikā, kad Gordons vēl dzīvoja Rīgā) un "Indriķa latvieša piezīmes" bija nule publicētas: - Zini ko [..] es briesmīgi baidos par Vizmu, ka tik viņa nenokļūst zem mašīnas vai kaut kas tāds... Tie stūra mājas speci, tiem nags uz šādām lietām. /../ Kaut kas tāds vēl nav bijis latviešu dzejā, vai ne?
Uldis Bērziņš dalās atmiņās par Vizmu Belševicu: "Ko viņa uzlūkoja, viss nokļuva viņas "acu karantīnā" ... lai pēc brīža taptu par "Belševicas pasauli"... /../ Arī es tapu par šīs pasaules kukaini katru reizi, kad Vizmas acis mani uzsūca."
Interviju nodaļā pārpublicēta Rolfa Ekmaņa saruna ar Vizmu Belševicu 1989. g. mēnešrakstā "Brīvība", kur Vizma Belševica pasaka tā: "Man sacīja, ka es esot atradusi jaunu un skaistu ceļu, bet tieši tāpēc man vajagot griezties no tā ceļa nost, nevajagot riskēt lauzt kaklu. Es lecīgi atbildēju, ka dzejniekam vienmēr ir jālauž jauns ceļš vai kakls. Tas ir viņa pienākums."
Šai numurā ir Mariannas Ieviņas atmiņu raksts par Aleksandru Pelēci otrā turpinājumā, Imanta Auziņa saruna ar "sapnī sastapto Zinīgo": "Izvairība arī ir politika, brāl!" - un Benitas Veisbergas fragmentārās pārdomas un novērojumi: "Trakais kaimiņš. Uzcēlis savu lielo piebūvi un nu viņš to krāso zilu. Zilu! Nepietiek ar Irāku, teroristiem slepkavniekiem, nu te caur skaistām zaļām un pelēkām dabas krāsām spīdēs zils. /../ Tāda tagad veidojas pasaule."
Marianna Ieviņa - ATMIŅAS PAR ALEKSANDRU PELĒCI
Astrīda Straumane Ramrath par Eslingenas latviešu ģimnāziju: "Atmiņās Eslingenas gadi ir palikuši ar gaišu un bezrūpīgu ieskaņu. Ģimnāzijas laiks bija speciāli svētīts ar sirsnīgām draudzībām, prieku, nebēdnībām un disciplinētu mācīšanos."
Zigmunds Skujiņš reiz esot raksturojis Ulža Bērziņa uzvešanos kādā rakstnieku kongresā Maskavā kā "asarainu". Rolfs Ekmanis vaicā: "Vai tad tā patiešām bija?" Uldis Bērziņš atbild: "Man nav asaru dāvanas, ja daudz, balss savērkšas lasot 'Mūžības skartos' vai Miloša 'Pornicas pilsētiņas' hronikas. Bet arī tā iedomāties uz tukšas vietas vai izdomāt, tas arī tā nemēdz būt. Vienīgi varētu pieļaut, ka esmu iecerējis 'cēlas asaras' kā tādu galēju žestu, kā argumentu, kam jāapliecina manis sacītā vai sludinātā patiesīgums un nozīmīgums. Ja tā ir bijis, tad tam, saprotams, jābūt pēc kādas pamatīgas dzeršanas un pamatīgām eksistenciālām domu apmaiņām."
Laimonis Mieriņš dalās pagājušā gada vasaras iespaidos par Rīgas mākslas pasauli: par dziesmu spēli Eslingena, par fotogrāfu izstādēm un par izstādēm Okupācijas muzejā un Valsts Mākslas muzejā.
Laura Lenša (Lenss) Vašingtonas Universitātes maģistra grāda projektā izstrādājusi Latvijas Okupācija muzeja pārbūves metu. To apraksta Vašingtonas Universitātes profesors Guntis Šmidchens: "Manuprāt pret Lauras Lenšas projektu nopietnu iebildumu nevarētu būt - sākotnējā ēka paliek, kāda bijusi, bet ēkas galos atvērti jauni logi, pa kuŗiem tumšajās telpās iesprūk kāds saules stariņš, izgaismodams pagātni. Ēkas galā uzcelta jauna, trīsstāvīga priekštelpa ar stikliem. Tā no Daugavas puses veido vārtus, pa kuriem var ieiet Rīgā un Latvijā, bet no Vecrīgas puses noslēdz loku ap seno Rātslaukumu."
Šai numurā ir apskatāms Ilzes Nāgelas gleznas Ar pērlēm bez rozā. 2002 fragments krāsās. Irēna Bužinska par šo māksla darbu raksta: "... ļoti vispārināti, grafiski attēlotas viena vai vairākas smilgas; vijīgā ornamentālā rakstā veidotas līnijas un ģeometrisku formu, apļu vai kvadrātu rindas, kuŗas nereti turpina un papildina krāsu joslu virzību."
Ilze Nāgela. Ar pērlēm bez rozā. 150 x 28 cm. 2002
Fotomākslu šai numurā pārstāv Ulvis Alberts un Gvido Kajāns katrs ar savu Ielas skatu Rīgā 20. gs. beigās.
Gvido Kajons. Ielas skats Rīgā. 20.gs.beigās
Ulvis Alberts. Ielas skats Rīgā. 1998
Kiberkambarī, kur sniegtas ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem, "sveikotāji" apspriež demokrātiju. Andris Jaunbergs: "Brīnos par sveikotāju emocionalitāti demokrātijas lietā. Tā taču ir tikai viena no pārvaldes formām. Tāpat kā visās citās, vienā pusē ir elite - "aprindas", kas valda, un otrā pusē ir masa jeb pūlis. Nauda ir elitei, tā nopērk taures un aptaurē masu, vēlēšanas ir "milžu cīņu" uzvedums tās pašas elites ietvaros, un visādiem Satversmes septītajiem pantiem šajā ziņa lielas nozīmes nav."
Austrālijā dzimušais Melburnas Universitātes profesors Gunārs Nagelis atbild uz Latvijas Universitātes akadēmiķa Jāņa Freimaņa rakstu laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze (skat JG239 "Vai Trimda. Vai tikai svešums."): "Freimanim vienīgie vērtīgie cilvēki ir tie, kas pazemīgi klausa varai - mierīgi gaidot uz izsūtīšanu uz Sibīriju, vai "pakrimstot pa "ekonomiskai un polītiskai garoziņai." Kāds bēdīgs liktenis mums būtu, ja visi latvieši iekļautos Freimaņa slavinātā stereotipā! "
Turpinājumā lasītāji sniedz pārdomas JG 50. gadskārtā:
LASĪTĀJU PĀRDOMAS JG 50. GADSKĀRTĀ
Juris Kronbergs: "Suminot jubilāru, žurnālu JG, novēlu tam gan Dziedāt, gan Ziedēt!"
Ildze Kronta: "Par JG mans viedoklis ir ļoti strikts - latviešu kultūras telpā JG ir būtiski vajadzīga."
Ingrīda Sokolova: "Nav šaubu, ka JG ir spēlējusi un spēlē lielu lomu latvietības saglabāšanā tik tālu (un tik nedabīgos apstākļos!) no Latvijas."
Aina Siksna: "Kaut JG spētu pastāvēt, iedvesmot pāri kontinentiem, arvien vairāk piesaistot arī Latvijas rakstītājus un lasītājus tās lielākās Latvijas veidošanā, ko min Rainis Tie kas neaizmirst (1911):
...tikai nevarēja izaugt
Ārpus dzimtenes doma par otro
Lielāko dzimteni, kuŗai būs nākt..."
Grāmatu nodaļā desmit recenzijas:
Lasītāja vēstulē Andrievs Ezergailis pārmet redakcijas patvaļību ar savu rakstu JG 240 "Vācu laiks Latvijā 1941-1942". Autora iecerētais nosaukums bijis "Kolaborācija vācu okupētajā Latvijā: piedāvātā un atraidītā." Arī Artura Neparta rakstam tai pašā numurā, "Tā nebija kolaborācija", Ezergailis dod atbildi.
Nodaļā "Dažos vārdos" ir raiburaibas ziņas par latviešu kultūru visā pasaulē, un ne tikai!
Juris Žagariņš
Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...
