HUMANITĀRO ZINĀTŅU ŽURNĀLS

________________________________________________________________________

2007                                                                        15

(lpp. 169 – 210) 

Var droši teikt, ka Jaunā Gaita (turpmāk: JG) savas noturības dēļ vien ieguvusi nevīstošu nozīmi latviešu rakstniecības apcirkņos kā viens no priekšpulku periodiskiem izdevumiem (šimbrīžam iznāk četras reizes gadā). 2007. gada septembrī tā ieies savā 53. gadagājumā (1955.IX dienas gaismu ierauga JG1). Mūsdienu cilvēkam tas var būt pats spēku briedums, bet jebkuram žurnālam, īpaši intelektuāli ievirzītam, tas ir liels vecums. Mūs pušu sit tikai literārais mēnešraksts Karogs¹ un Korporāciju apvienības Universitas.² Ceļa Zīmes piedzīvoja 39 gadus, Austrums – 22, Domas – 13, Daugava – 12 un spriegais Avots – tikai 5.

Bet, neraugoties uz JG krietno gadu skaitu, līdz šim neviens vēl nav teicis, ka to ir sākusi piemeklēt marasmus senilis, un, cik zināms, neviens nopietni nav jaudājis attiecināt uz JG laidieniem kopumā Aspazijas dzejrindu: ...dus mierā senie centieni / kā baroti klēpja suņi. Joprojām cenšamies pulcināt ap sevi ļaudis ar spilgtām, savdabīgām dotībām – ne tikai tādus, kuri spēruši savus pirmos soļus JG „rakstos un sērijās" pirms vairākiem gadu desmitiem, bet arī pavisam jaunus talantus, kam vēl „slava nav skūpstījusi pieri". Par savu „jauneklību" JG visvairāk var pateikties saviem lasītājiem un spēcīgo autoru pulkam, bez kura tā nevarētu pastāvēt, un visiem tiem nesavtīgajiem darba darītājiem, kuri pielikuši roku JG tapšanā un izplatīšanā – redaktoriem, korektoriem, tehniskiem un saimniecības daļas darbiniekiem, JG pārstāvjiem trijos kontinentos, kas visi pašaizliedzīgi ziedoja (un turpina ziedot) savas zināšanas un laiku bez jebkādas finansiālas atlīdzības un bez honorāriem autoriem – kā tas (ar nedaudziem izņēmumiem) līdzekļu šaurības dēļ ir bijis pēckara latviešu Rietumu trimdas grāmatniecībā. JG joprojām nav „nogājusi dibenā", kā tas diemžēl ir noticis ar veselu rindu nozīmīgu, profesionāli nostrādātu kultūrai veltītu izdevumu – arī Latvijā³, bet īpaši ārpus Latvijas, kur demogrāfiskie apstākļi ir darījuši savu.⁴ Kamēr Prof. Edgars Dunsdorfs gadagrāmatā Archīvs (1970) min vairāk nekā 300 dažādu trimdas periodisko izdevumu⁵, 2006. gadā iespējams saskaitīt tikai desmit regulāri iznākošus izdevumus, to vidū četras avīzes⁶. Un no visiem, liekas, tikai JG raksturojama kā kultūrai un brīvai domai veltīts izdevums.

16 gadus jaunāka par Molotova-Ribentropa Paktu un nepilnus 10 gadus jaunāka par padomju varas izraisīto politisko trimdu, droši un sparīgi JG iesāk savu ripojumu, un līdz pat šai dienai neviens tai nav varējis nenieka nodarīt, kaut arī mēģināts ir ne vienu reizi vien – gan no aģitpropistu puses Maskavas pārvaldītajā Latvijā, īpaši aizvadītā gadsimta 60. un 70. gados, gan arī no skaļām, ar visai kļūmīgu „nelokāmās patriotiskās stājas" izpratni apveltītām personām trimdā – personām, kuru ieskatā Lāčplēsis drīkst soļot tikai un vienīgi pa viņu izraudzītu taku. Ir bijuši arī tādi kā mazohisma piesātināti brīži (1979. gadā un 80. gadu pašā sākumā), kā arī pamatota spriešana par zināmu žurnāla pagurumu (īpaši dažus gadus pirms un arī īsi pēc neatkarības atgūšanas).

Mēnešus divus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viens no bezpeļņas apgāda „Ceļinieks"⁷ vadītāja Gunta Liepiņa ierosinājumiem vēstulē visiem darbiniekiem ir izbeigt žurnāla publicēšanu – ... teiksim, ar 185. numuru⁸ (..) Tad varam atmaksāt abonentiem, vai pēc viņu norādījumiem pārslēgt viņus uz Latvijas izdevumiem. Esam savu misiju izpildījuši un aiziesim ar godu, kamēr viss vēl iet labi⁹. Šo priekšlikumu uzklausa tikai nedaudzi. Tolaik mākslas nodaļas redaktora Nikolaja Bulmaņa ieskatā JG joprojām var turpināt dot krietnu pienesumu jaunās Latvijas celšanai, turklāt žurnālam esot vērtība no tīri kultūrvēsturiskā viedokļa (..) Tas uzliek mums īpašu pienākumu rūpīgi ar atbildības sajūtu pārdomāt, pirms izšķiramies (..) slēgt to būdu ciet.¹⁰ Zīmīga un zināmai trimdinieku daļai raksturīga ir Kalifornijā mītošā JG līdzstrādnieka, arhitekta un gleznotāja Raimonda Slaidiņa, atziņa 90. gadu otrā pusē: ... Latvijai atjaunojoties, biju jau steigā ‘pārsviedies’ uz Latvijas periodiku un literatūru. Sagaidīju, ka viens no pirmajiem Latvijas valdības aktiem būs proklamācija trimdai atgriezties mājās. ¹¹ Nesagaidījis šādu oficiālu vēsti no brīvās Latvijas valdības un vērojot, kā lietas izveidojās tur un šeit, un starp Latviju un trimdu, tagad skaidri redzu divas latviešu sabiedrības – Latvijā un ārzemēs – katru ar savu īpatnēju mentalitāti un pieeju lietām (..) Mūsu vienotības identifikācijas balsts ārzemēs paliktu mūsu pašu periodiskie izdevumi. Svarīga loma šeit būtu ‘Jaunajai Gaitai’. ¹²

Būtu bezjēdzīgi noliegt, ka šodien, latviešu diasporas visai straujās lejupejas laikā, vairāk nekā jebkad ir vajadzība pēc intelektuālās dzīves stimulēšanas, pēc garīga možuma saglabāšanas, pēc latvietības, kas galvenokārt saistīta ar valodu, vēsturiskajām saknēm un kultūru. Tautu par to, kas tā ir, padara vienīgi kultūra – tā uzsvēra Rainis un Aspazija, Akurāters un Virza, Skalbe un Strēlerte.

Bet vēl vairāk pievienojos tiem, kuri uzskata JG nevis par kaut kādu „trimdas" jeb „ārlatviešu žurnālīti", bet gan par rakstu krājumu visiem latviešiem neatkarīgi no dzīves vietas – tādu, kāds savā laikā bija Parīzē iznākošais poļu nacionālās kultūras žurnāls Kultura. Literatūrkritisko grāmatu Gadi. Darbi. Personības (1986) un Darbi. Personības. Viedokļi (2003) autore Ildze Kronta šo viedokli formulē īsi un precīzi: Par JG mans viedoklis ļoti strikts – latviešu kultūras telpā JG ir būtiski vajadzīga.¹³ Un nedēļas izdevuma Literatūra un Māksla Latvijā redaktore Aija Lāce: ... tiem, kuri lasa mūspuses kultūras publikācijas, pavisam obligātā kārtā būtu jāiepazīstas arī ar šo kultūras uzziņas materiālu,¹⁴ jo JG iekarojusi savu absolūti nepieciešamo vietu latviskās apziņas noapaļošanā, būdama ne vien saite, kas sasien tautiešu abas daļas, bet arī otra – nepieciešamā un trūkstošā – puse tās veidošanā. ¹⁵ Un literatūras zinātņu doktors un Neatkarīgās kultūras norišu korespondents Arno Jundze: Taisnība tiem zinātājiem, kas leģendāro izdevumu raksturo īsi un lakoniski – ‘Jaunā Gaita’ ir ‘Jaunā Gaita’, ja tās nebūtu, pasaule neapgāztos, bet latviešu kultūra gan kļūtu par galvas tiesu nabadzīgāka.¹⁶

Šī pati doma atbalsojas dažādās toņkārtās sakarā ar JG 50 gadu jubileju atsūtītajos labvēlējumos un literātu pārdomu rakstos. Piemēram, rakstniekam un žurnālistam Egīlam Venteram JG ir malks dzidra gaisa, ko viņš labprāt būtu ieelpojis ātrāk,¹⁷ t.i., jau pirms Trešās atmodas, kad, kā aprāda Māris Čaklais, Maskavas un Tallinas muita bijusi labi informēta par žurnāla kaitīgumu.¹⁸ Teātra zinātniece un Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte Līvija Akurātere savukārt atceras 50. gadu beigas un 60. gadu sākumu – tas, ko viņa un viņas draugu laiku pa laikam laimīgi sagaidītā (var arī teikt ‘noķertā’) Jaunajā Gaitā vai no tās izkopētā rakstā izlasīja, ...palīdzēja ticēt, saprast. Bija kā silts rokas spiediens pāri attālumiem un katrā ziņā spēcīgs pamudinājums atrast ceļus un veidus kā esošajā situācijā vismaz visu nezaudēt.¹⁹ Arī Vitauts Ļūdēns atceras gadus, kad JG palīdzēja mums nepazust padomju dzeloņstiepļainajā miglā. Tagad viņai jāpalīdz mums neapmaldīties Alpu pļavās un dienvidu olīvu birzīs vai vīnogu dārzos.²⁰ Dzejnieks un esejists Imants Auziņš par svarīgu uzskata to, ka pat vēl šodien, kad turpinās tautas jaunā gaita, daudzi mezgli vēl raisāmi un JG, redzams, joprojām spēj būt palīdzīga (..) pēc neatkarības atjaunošanas [JG] viskonsekventāk cenšas uzturēt dialogu par mūsu dzīvi, rakstniecību, mākslām, kultūru, vēsturi.²¹

Interesanti, ka padomju varas gados Latvijā daudzi, kaut arī tikai fragmentāri, bija iepazinuši JG ar Rietumu raidītāju Amerikas Balss vai Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība starpniecību. Šodien daudzi ir vienās domās ar bijušo LZA prezidentu, akadēmiķi Jāni Stradiņu, kurš gaužas, ka žurnāls ir samērā maz pieejams grāmatnīcās un kioskos te, dzimtenē.²² Arī rakstnieka, bibliogrāfa un redaktora Valdemāra Ancīša vēlme ir, kaut JG būtu dabūjama preses kioskos visās Latvijas vietās (..) un tad mums būs tas, kas vajadzīgs un ko vēlamies – divi literāri žurnāli.²³

Pēc mūsu periodisko izdevumu vecu vecā paraduma, jau kopš Mājas Viesa laikiem, daiļrakstniecība JG nereti savīta ar sabiedriski politiskām problēmām, iespēju robežās paplašinot un padziļinot kultūras jautājumu un sabiedriskās dzīves atspoguļojumu, visnotaļ akcentējot humānas idejas un demokrātiskus principus. Jau kopš JG6 (1956) iekšējā vākā lasāma devīze: Atzīdama demokrātiskās valstīs valdošos preses brīvības principus, JG sekmē dažādu uzskatu publicēšanu. Tiekšanās pēc jauniem garīgiem apvāršņiem, jaunām idejām un dažkārt arī neparastiem izteiksmes līdzekļiem bieži vien iešķiļ spēcīgas pārrunas, lai neteiktu vairāk.

No jaunās Latvijas Enciklopēdijas 3. sējuma²⁴ ērtības labad citēšu JG vēstures galvenos faktus, pasniegtus ar spartisku lakonismu: Jaunā Gaita – literārs žurnāls. Iznāk ārzemēs kopš 1955 četrreiz gadā (1955-68 četrreiz vai sešreiz gadā, 1968-93 piecreiz gadā). Sākumā JG iznāca ASV un to izdeva Amerikas latviešu jaunatnes apv.; kopš 1958. gada JG iznāk Toronto, Kanādā, un to izdod apgāds ‘Ceļinieks’. Red. V. Nollendorfs (1955-56; 1958-59), A. Ruņģis (1956-57), L. Zandbergs (1960-97), R. Ekmanis (kopš 1998). JG redkolēģijā 1979-93 strād. tag. LR Valsts prezid. V. Vīķe-Freiberga. JG publicē trimdas un Latvijas latviešu aut. darbus, ārz. rakstnieku darbu tulkojumus, lit. kritiku un lit. un mākslas apskatus, rakstus par vēsturi, t-ri, mūziku, kino, kultūrvēsturiskus dokum., fotogrāfijas un mākslas darbu reprodukcijas, informē par notikumiem kult. dzīvē. Pad. okup. laikā JG ievest Latvijā aizliegts. Metiens – 1100 eks. (2004).

Neliels precizējums – ar nu jau daudzus gadus pasīvo „Ceļinieku", kura apgādā savā laikā iznāca vairākas vērā ņemamas grāmatas,²⁵ arī žurnāli Mazputniņš un Mēs,²⁶ JG saistība ir tikai formāla. Tad vēl varētu piebilst, ka tikai pašā sākumā JG piemīt izteikta trimdas jaunās paaudzes uzskatu pārstāvētāja un aizstāvētāja loma.²⁷ Drīz vien žurnāls tiek raksturots kā „jauno autoru" izdevums un, sākot ar 1960. gadu, vienkārši kā „kultūrai un brīvai domai" veltīts rakstu krājums.

1940. gadu otrā pusē vairākums žurnāla veidotāju apmeklē latviešu skolas bēgļu nometnēs sadalītās pēckara Vācijas amerikāņu un angļu okupācijas zonās un pēc „Lielās izklīšanas" 40. gadu pašās beigās un 50 gadu sākumā nonāk ASV vidienes štatos ap t.d. Lielajiem ezeriem – Mičiganā, Ilinoisā, Viskonsinā, arī tuvu esošajā Kanadas provincē Ontario, kur turpina izglītoties vietējās universitātēs, vienlaikus iesaistīti intensīvā cīņā par eksistenci – tātad intelektuāli ievirzīti censoņi. Paši pirmie – Valters Nollendorfs, Jānis Peniķis, Aivars Ronis (visi mazliet pāri 20) un 30 gadus sasniegušie Vigo Burģis un Aivars Ruņģis. Pēdējais savu burtiski aizstaigāšanu no Kurzemes līdz Lībekai Ziemeļvācijā leģionāra formas tērpā atainojis grāmatā Uz tām prūšu robežām (2001). Drīz vien viņiem pievienojas Andrejs Gunars Irbe Zviedrijā, sākot ar JG4, un divus numurus vēlāk – Lalita Lāce.²⁸ Viņu lielākā daļa ir arī sabiedriski un politiski aktīvi, pilsoniski asi „nemierīgās paaudzes" pārstāvji, kurus neapmierina vairāku gadu ilgā trimdas stagnācija. Viņu ieskatā trimdas galveno organizāciju līdzšinējā politiskā darbība, kas parasti ir tikai brīvlaika nodarbība, īpaši ASV, neiet tālāk par kāda cēla memoranda vai raksta gabala iesniegšanu, tad vēl, protams, telpu sagādāšanu sarīkojumiem, kur runas vīri saka garas trafaretas runas, kuras bieži raksturo nevēlēšanās atzīt faktus un patiesību un kuru noslēgumam obligāti piekabināta pateicības izteikšana par kaut ko mītņu zemēm un to politiķiem, pārfrāzējot Ķenci, cerībā, ka kaut kāds labums no visa tā būs, tik nezin’ kāds. Jaunie ir nemierā ar kultūras dzīves mazasinību un iesūnošanos, ar toreizējās trimdas vadības trulumu, nacionālo šaurību, trimdas skolu sistēmu, jaunatnes audzināšanu, mietpilsonisko dzīves ritmu. Un, galvenais, viņi nevēlas pazust lielajā pārtautošanās katlā. Viņi grib kaut ko vairāk kā: Lustīga dzīvošan, lai tālu skan, lai tālu skan!. Vai, izsakoties dzejnieka Valda Krāslavieša vārdiem, vairāk nekā bāliņus, kuri tikai dzīro – / dzīro un dzied, kamēr saule asinīs uzlec, un saule asinīs riet.²⁹ Viņi grib ne tikai dziedāt jaunu dziesmu, labāku dziesmu, bet, ja nepieciešams, skaļi kliegt:

kad ir kliedziens

NEVAJAG LIELO BURTU

kad ir kliedziens

nelīdz komati

domu zīmes

daudzpunkti

IR JĀKLIEDZ ³⁰

Šie jaunie cilvēki ir rada dzejnieka sapnī redzētajam vīram ar savādo mirdzumu acīs (Izskats gan viņam bija tāds – / liekas, tikko nācis no gūsta), kurš iedrīkstas pārtraukt Kalpaka balli (kur visi deju virpulī jaucās un bufetē vēsu Smirnovu piedāvā / un latviskos pīrādziņus) ar saucienu: Brāļi un māsas! (..) redziet – šai telpai nav logu – / mums visiem draud nosmakšana, / ja ilgāk vēl paliksim te! ³¹

Pirmajā numurā (1955.IX) redakcija vērš uzmanību uz JG galveno uzdevumu – ... kalpot Latvijai un latviešu tautai, un novēl žurnālu visiem lasītājiem un rakstītājiem, visiem, kas cer nākotnē redzēt jaunu latviešu rakstnieku paaudzi turpinām pirms simt gadiem dzimušās literārās tradīcijas un daudz, daudz senāk dzimušo latviešu valodu.

Zīmīgi, ka gadus desmit vēlāk jaunu, svaigāku nacionālpolitisku orientāciju sāk paust arī atsevišķi trimdas organizāciju politiķi paši. Kā vēsta Dr. Valdis Muižnieks,³² pirmie, kas iedrošinās likt uz papīra domas par maiņu vajadzību un to pamatojumu ir vērīgie un asie sabiedrisko procesu vērtētāji, valodnieks Dr. Jāzeps Lelis un Valdis Kārklis. Viņiem pievienojas Ilgvars Spilners, Jūlijs Kadelis, Uldis Grava, Ādolfs Lejiņš u.c. Drīz vien ar pārāk daudz pakļāvīgu asiņu piesātinātos vecos spēkus (ar jau pirms II Pasaules kara uz ASV atbraukušo sociologu, ilggadēju Amerikas Latviešu apvienības (ALA) valdes priekšsēdētāju, Merilandes Universitātes profesoru Dr. Pēteri Lejiņu, priekšgalā), kuru politika lielākoties izpaužas kā pakāpeniska bezkonfliktu un bezsatricinājumu iekļaušanās jeb asimilēšanās jaunajā dzīves vietā, dabon nost no pjedestāla.

Laimonis Zandbergs. E. Keiša šaržs

Pāršķirstot „sabiedriskās organizācijas" Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (turpmāk Sakaru komiteja)³³ izdevumu Dzimtenes Balss un tās piedēkļu³⁴ vecos numurus, redzams, ka padomju režīma Rīgas aparāta acīs Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas jeb LSDSP mēnešraksts Brīvība (Stokholmā) un JG ir pašas nepatīkamākās „suņa naglas". Raimonds Briedis Karogā³⁵ apraksta kā notvertās Jaunās Gaitas un Brīvības, arī Daugavas Vanagu Mēnešraksts, pat izdevniecības „Tilts" pavisam „nevainīgās" grāmatas – galvenokārt latviešu klasiķu darbi un daži padomju laika latviešu rakstnieku darbu pārpublicējumi – un vēl nedaudzi citi izdevumi līdz pat 1988. gadam tikuši krauti grāmatu sārtos. Un arī Aina Štrāle³⁶ rakstā par padomju cenzūras iestādes Glavļit (jeb Centrālās literatūras un preses lietu pārvaldes) darbību Latvijā norāda, ka pat vēl Atmodas gados, kad no kompartijas tribīnēm arvien vairāk sāk sludināt „atklātības" un „pārbūves" nepieciešamību, tādu trimdā rakstītu vārdu, kas varētu būt īpaši kaitīgs šķīstajam homo soveticus, padomju cenzori apzīmogojuši ar diviem sešstūriem, bet mazāk kaitīgās no Rietumiem nākušās publikācijas – tikai ar vienu sešstūri. Uzzinām, ka kopā ar sociāldemokrātu līdera Dr. Bruno Kalniņa memuāriem Vēl cīņa nav galā, Latviešu leģiona majora Viļa Hāznera atmiņu grāmatu Varmācības torņi un ALAs Latviešu institūta izdoto Latvju enciklopēdiju, kā arī vairākiem trimdas žurnāliem, Jaunā Gaita nešaubīgi izpelnījusies divus sešstūrainus zīmogus. Tātad – trimdas rakstu krājums ar padomju cilvēkam visaugstāko kaitīguma koeficientu. Tāpat kā jau 1950. gados un pēcāk. Šādu pa dažādiem ceļiem Latvijā iekļuvušu izdevumu liktenis – vai nu, kā jau min Raimonds Briedis, tikt nodotiem iznīcināšanai LPSR Valsts drošības komitejai, vai novirzīšana augstākstāvošajiem, t.i., nomenklaturščikiem informācijai, vai arī ievietošana specfondos, kādi bijuši četri.³⁷

***

JG vēsturiskā virzība, īpaši līdz Neatkarības atjaunošanai, prasās pēc sīkāka aplūkojuma, jo vienkopus, īpaši trauksmainais, vairāk nekā 30 gadu ilgais „vētras un dziņu laiks" līdz aptuveni 1980. gadu vidum, palicis vāji izgaismots, ja vispār. Rezultātā aizdomas, baumas un dažādi faktos nebalstīti minējumi, piemēram: No letiņiem šeit Čikāgā viens otrs tā kā būtu kārtīgs cilvēks, bet sāc vien runāt un tad izrādās – nelasa JG, jo tā esot bijusi, vai pat vēl esot rozā – tā vēstulē Ivars Antēns, Čikāgas latviešu literārā pulciņa aktīvs dalībnieks.³⁸ Tādēļ šajās lappusēs riskēšu kļūt par kaut ko līdzīgu žurnāla noietā ceļa hronistam, nepārslīdot pāri arī klupšanas akmeņiem vai sēkļiem. Bez zilumiem diez cik vērtīgs nebūtu jebkurš mūžs, arī JG. No šiem pierakstiem [kas lielā mērā balstās uz saraksti ar JG darbiniekiem, īpaši ar ilggadīgo atbildīgo redaktoru Laimoni Zandbergu (turpmāk LZ) un viņa galveno palīgu Jāni Bieriņu], kurus ikviens ir lūgts apstrīdēt un papildināt, jaunākām paaudzēm varētu arī rasties labāka trimdas laikmeta apjēgsme un dažiem tie pat varētu kalpot par iedvesmu nākotnes pētījumiem.³⁹

Vispirms, jau dažus gadus pēc piedzimšanas kuriozā un mūsdienās grūti aptveramā „JG lieta" jeb „jaunatnes skandāls", saukts arī par „Gāganu kariem", 1950. gadu beigās, kad tajā laikā pavisam jauneklīgajam, visādā ziņā nenobriedušajam un ar augšanas kaitēm sirgstošajam žurnālam tiek pierakstīti dažnedažādi nepamatoti politiskas iedabas grēki – no sociāldemokrātiski iekrāsotu uzskatu paušanas, negatīvas nostājas pret studentu korporācijām, simpatizēšanas „koeksistences politikai", nacionālkomunistiskas ievirzes, karoga un krusta necienīšanas līdz pat, piemēram, Vernera Vītiņa ALAs 8. kongresā (1959.25.IV) skaļi sludinātam viedoklim, ka ‘Jaunajai Gaitai’, lūk, esot zināma sistēma – līdzīga ‘Pravdas’ un ‘Ļiteraturnaja gazeta’ komunisma propagandai.⁴⁰ Arhibīskaps Arnolds Lūsis sludina, ka JG zaudējusi cieņu pret Radītāju, cilvēku, tautu un tēvzemi.⁴¹ Pat toreizējā trimdas vadlīniju spraudēja ASV – ALAs Centrālā valde (Pēteris Lejiņš, Jānis Kadilis, Alfrēds Bērziņš, Ludvigs Bērziņš, Konstantīns Sventeckis, Visvaldis Klīve, Arvīds Zāģeris, Arnolds Zvēriņš, Bruno Albats, Boļeslavs Maikovskis un Gunars Meierovics) minētajā 8. kongresā vienbalsīgi pieņem lēmumu izsludināt JG par esošu ārpus latviešu trimdas sabiedrības likumiem un tikumiem: ... valde tomēr ir spiesta ar nožēlu konstatēt, ka, iepazīstoties ar jaunatnes žurnāla JG saturu, tas neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei.⁴² Latviešu Nacionālās apvienības Kanadā (LNAK) nostāja ir iecietīgāka: JG ir labs un pozitīvs jaunatnes izdevums, atbalstāms un ieteicams. Rakstos par reliģiju un komūnismu vēlama uzmanība pārpratumu novēršanai.⁴³

Pārlapojot veco numuru jau dzeltēt sākušās lapas, kaut ko aizdomīgu un šaubīgu pie labākās gribas nevar atrast. Kaut arī šādi tādi pārmetumi no galējo konservatīvo aprindu puses jādzird jau kopš pirmo burtnīcu iznākšanas, kas jāuzskata par gluži normālu parādību, Gāganu karus izraisa Latvijas sociāldemokrātiskās kustības vadītāja trimdā, Dr. Bruno Kalniņa dēla Ingvara raksts „Domas par valsti",⁴⁴ kur toreiz Upsalas Universitātes (Zviedrijā) maģistrants salīdzina parlamentārās un prezidenciālās demokrātijas ar diktatūrām (Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs Austrumeiropā) un autoritārajām valsts iekārtām Eiropā starpkaru posmā. Nākamai Latvijai jābūt neatkarīgai un demokrātiskai republikai (..) sociālas taisnības valstij (..) tas nozīmē, ka jāatjauno 1922. g. satversmes demokrātiskie principi, raksta Ingvars Kalniņš un turpina: Šo apstākli sevišķi der iegaumēt trimdas jaunatnei un uzsvērt to iepretim tai vecās paaudzes daļai, kas joprojām sapņo par autoritāru iekārtu. Nekur rakstā nav minēts Kārlis Ulmanis un vārds „sociāldemokrāts" piekabināts tikai Dr. Fricim Menderam. Viņš un toreizējais zemnieksavienībnieks Dr. Miķelis Valters minēti kā Latvijas neatkarības deklarācijas galvenie autori 1918. gadā. JG ievietotais pusotru lappusi garais raksts tiek izsludināts par pretulmanisku jeb pretvalstisku, lietojot abus vārdus kā sinonīmus. Indianapoles Latviešu Jaunatnes organizāciju padome pieņem lēmumu apķīlāt JG11, 1957. gada 9. decembrī izsludina boikotu pret JG vispār un ierosina sūtīt neatvērtas aploksnes ar žurnālu atpakaļ uz redakciju.⁴⁵

Gāganu kari pieņemas spēkā, kad satīras un draiska humora nodaļā „Skabargas" kā joks tiek pārpublicētas no Maskavas okupētās Latvijas preses vairākas „ļeņiniānas" peršas (Harija Heislera, Mirdzas Ķempes, Ojāra Vācieša, Jāņa Sudrabkalna, Edgara Dambura, Meinharda Rudzīša, Arvīda Skalbes un V. Štālberga), tādas kā: Tu – saules lēkts, / Mēs tavu gaismu tālāk nesam, / Kā palu spēks / Tik stipri mēs -- / Ar tevi, Ļeņin, esam.⁴⁶ ALAs valdes priekšsēdis Pēteris Lejiņš, aši pievienojas tiem, kuru uzskatā JG15 ar Ļeņinu slavinātājām vārsmām (..) ir ļoti grūti aizstāvams gadījums no nacionālā un pretkomunistiskā viedokļa.⁴⁷ Ar aizdomām tiek uzlūkoti pat ļoti latviskās Ārijas Elksnes pārpublicētie dzejoļi 16. numurā – neraugoties uz to, ka tie ievietoti Andreja Gunara Irbes jaunizveidotajā nodaļā ar nosaukumu „Starp papēdi un zemi. Iezīmes apspiestās Latvijas jauno autoru dzejā". Jāpiebilst, ka tas ir laiks, kad ne tikai jaunās paaudzes pārstāvji (ALJAs, skautu un gaidu, arī evanģēlisko luterāņu un katoļu jaunatnes darba vadītāji) dažādos saietos, piemērām, Čikāgā,⁴⁸ izsaka vēlēšanos iepazīties ar Latvijas jauno literātu darbiem. Spriegums pieaug, kad, apmēram pusgadu vēlāk, trijos turpinājumos⁴⁹ iespiež pasakas „Ķēves dēls Kurbads" fragmentus, kurus pēkšņā pietātes trūkumā sarakstījis pavisam jauns un nepazīstams autors – Jānis Turbads.⁵⁰ Cita vidū pasakā demitoloģizēti vai padarīti laikmetīgāki, aktuālāki tradicionālie folkloras tēli – uz zoba uzvilkts, ak šausmas, pat Lāčplēsis!

Tajā pat laikā literatūras kritiķis Jānis Rudzītis latviešu kultūras darbinieku konferencē Minsterē, Rietumvācijā (1962), atzīst, ka Ķēves dēls Kurbads ir vienīgais oriģinālais darbs latviešu literatūrā.⁵¹ Kad vēlāk viss darbs iznāk atsevišķā grāmatā „Ceļinieka" apgādā (1970), atsauksmes trimdas periodikā ir labvēlīgas, piemēram, Andrejs Gunars Irbe laikrakstā Latvija Amerikā⁵² raksturo Turbada darbu kā skici, kas norāda, kādas iespējas un kāda motīvu bagātība ir mūsu kultūras pūrā, no kura varam smelt, lai veidotu kaut ko jaunu. Bet bargie uzkliedzieni niķīgajiem gailēniem, šķiet, pienākas visvairāk tādēļ, ka iespiestie izvilkumi pirmoreiz parādās „ķecerīgajā", dumpīgu, vecākai paaudzei acīs lēcēju žurnālā. Jau minētajā ALAs kongresā Pēteris Lejiņš konstatē, ka ar JG 19. numuru, kur iespiesti Turbada pasakas pirmie fragmenti, parādoties zināms vispārējs virziens (..) tur ir Kurbada nihilistiskā un skeptiskā izturēšanās pret brīvās Latvijas vērtībām [un] dzejoļu par Ļeņinu parādīšanās JG 15. Šo divu notikumu secība radījusi zināmu lietu savirknējumu ar zināmu plānu: no vienas puses JG izceļ komunismu, iefiltrē komunisma idejas, no otras puses – noliek mūsu puses vērtības.⁵³ Kaut arī tajā laikā ALAs valdes vicepriekšsēdis Vilis Hāzners iesaka šo šļuru izbeigt tādā veidā, ka priekšsēdētājs Lejiņš atsauktu pirms vairāk nekā pusgada pret JG vērsto lēmumu ar nepatiesajiem apvainojumiem, ieteikums tiek kategoriski noraidīts.⁵⁴ Minesotas štata galvaspilsētā Mineapolē iespiestajā kristīgai dzīvei veltītajā mēnešrakstā Ceļa Biedrs izteikta neizpratne par garīgajiem pašnāvniekiem, kuri nostājušies latviešu sabiedrības priekšā ar nolūku maitāt trimdas jaunatni.⁵⁵

Droši vien tāpat kā savā laikā Sokrātu, ja vien varētu, arī Turbadu notiesātu uz nāvi par dievu zaimošanu, morāles graušanu jaunatnē un autoritātes neatzīšanu. Uz šādu mentalitāti JG galvenais redaktors LZ -- daudzus gadus redakcijas darbā pilns entuziasma, izturības, neatlaidības, varēšanas un zobu sakošanas – vēlāk pelnīti attiecina Vanadznieka vārdus Raiņa lugā Ilja Muromietis:

Mazs tu tapi, tēvs, tu nespēj augt: Rītu nesaņēmi, kad nāk rīts, tavs dēls, Tur tev vaina, tur tev mērķis zūd un darbs.⁵⁶

Ilggadējais ALJAs darbinieks, arī priekšsēdis (1957-1958), ALAs Augstākās izglītības nozares vadītājs un Latviešu Studiju centra (Rietummičiganas Universitātes paspārnē) organizētājs Kalamazū, Mičiganā, Dr. Valdis Muižnieks, pēcāk ar nožēlu secina: vidējās paaudzes intereses mazināšanās [„latviešu lietās"] iemesli meklējami ‘Ķēves dēla Kurbada’ nosodīšanā, un vēl desmit gadu vēlāk ALA žurnālu [JG] nav rehabilitējusi, nerunājot par kāda atbalsta sniegšanu.⁵⁷

Uzbrucēji, protams, koncentrējas tikai uz nedaudziem izmeklētiem materiāliem, ignorējot faktu, ka kritizētajos JG numuros var lasīt turpinājumos Ulda Ģērmaņa „Latviešu tautas piedzīvojumus" (kas vēlāk vairākkārt publicēti grāmatās, arī tulk. lietuviski), no Latvijas izbēgušās ārstes Lilijas Zariņas pieredžu atstāstu, patriotiskus materiālus sakarā ar Latvijas valsts proklamēšanas 40. gadskārtu, asā pretpadomju izdevuma Brīvības Talcinieks redaktora Ojāra Gobiņa uzsaukumu „Propagandas vietā revolūciju" [Agrāk vai vēlāk, ar vai bez mūsu pūlēm, Rīgas, Prāgas un Bukarestas ielās līs asinis kā tagad Budapeštas cietumos un padomju nāves vietās (..) Kaut tā stunda nepārsteigtu mūs pie glāzes kokteiļa! ⁵⁸], arī šo rindiņu rakstītāja apskatus „Jaunā inteliģence nepadodas," ⁵⁹ „Boļševizētas literatūras fiktīvā pasaule"⁶⁰ un „Padomju mītoloģija Latvijā" (par komisko ideoloģisko kļūdu meklēšanu folkloristikā)⁶¹, ko Pravda vai Ļiteraturnaja gazeta nez vai publicētu savās slejās. Jāpiebilst, ka par minētajiem un tamlīdzīgiem materiāliem zobus savukārt griež Sakaru komitejas vīri Rīgā, dēvēdami JG par „žurnālīti", kas slimo ar lielummāniju – ir vairāk nekā dīvaini publicēt kliedzošus absurdus un slimīgas halucinācijas, spriedumus, kas patapināti no dažāda tipa naciķu fabricējumiem.⁶²

Literatūrkritiķis Jānis Rudzītis, nebūt ne brīvdomīgs sabiedrisko normu kritizētājs, pauž savu saprašanu un atbalstu jaungaitnieku izjustajam vērmelīgam rūgtumam par savas rosmes un centienu neizpratni un nenovērtēšanu, [un] pretestībai tiem, kuri mēģina viņus pievažot pie kaut kāda sastinguma uzskatos un darbos.⁶³ Latviešu Kultūras darbinieku kongresā Čikāgā (1965.III) pieņem rezolūciju, kur JG nodēvēta par vienu no vitālākiem un pozitīvākiem faktoriem trimdas kultūras dzīvē. Un Amerikas Balss Latviešu redakcijas vadītājs, vēsturnieks, arī JG līdzstrādnieks, Benno Ābers: Katrs numurs daudzejādā ziņā interesants un ierosina pārdomas vai atklāj jaunas domu avēnijas. Jūtama arī jauneklīga jūsma un ticība, ka var kaut ko labāk padarīt nekā iepriekšējā paaudze. Vai vismaz labāk un patiesāk pateikt. Tāpēc katru jaunu burtnīcu gaidu ar nepacietību.⁶⁴ Ievērības vērta ir vecākās paaudzes pārstāvja Maksimiliana Berga asprātīgā izsaukšanās Zinaīdas Lazdas Piemiņas fonda Sanfrancisko nodaļas pārrunu vakarā par JG: Ko mēs te šaubāmies par nacionālismu! Vai var būt vēl lielāks nacionālisms, ja jaunekļi, kas pat neprot pilnīgi latviešu valodu, tomēr dzejo latviešu valodā!?⁶⁵

Jebkuras redakcijas darbā svarīgas un vajadzīgas ir pārrunas un pat kaislīgas diskusijas par saņemto manuskriptu un ilustratīvā materiāla kvalitāti, piemērotību izdevumam un tā lasītājiem, etc. 1960. gada pašās beigās un 1970. gados atšķirīgu uzskatu brīva izpausme par cenzūru un pašcenzūru JG redkolēģijā iešķiļ tādu spraigumu, ka tā sašķeļas vairākās daļās. Pats sākums meklējams 1969. gada pavasarī Mičiganas Universitātes pilsētiņā Anārborā (Ann Arbor), kur speciāli sasauktā JG redaktoru, „Ceļinieka" darbinieku un atsevišķu „literāru padomdevēju" sēdē tiek nolasīta šo rindiņu rakstītāja iesūtītā Latvijas kultūras dzīvei 1968. gadā veltītā pārskata raksta pirmā daļa – par latviešu dzejnieku devumu. Pēc tam, kad vairāki no klātesošajiem („Ceļinieka" valdes priekšsēdētājs prof. Andrejs Olte, prof. Valters Nollendorfs, dzejnieks Olafs Stumbrs u.c.) kategoriski iestājas pret dzejas daļas publicēšanu, jo tā varot bēdīgi atsaukties uz Latvijas dzejnieku likteni,⁶⁶ tiek izsludināts kaut kas līdzīgs pašcenzūras manifestam. Jāpiemetina, ka tajos gados līdzīgi raksti par iezīmēm, piemēram, lietuviešu, ukraiņu, baltkrievu, gruzīnu, armēņu un krievu literatūrās nav nekāds retums vācu un angļu akadēmiskās publikācijās, arī minēto tautu politisko emigrantu izdevumos. Viens no JG redaktoriem, gadu iepriekš par vēstures zinātņu doktoru kļuvušais Andrievs Ezergailis, ir tik saērcināts par manifestu, ka lielā ātrumā sacer rūgtuma pilnu rakstu „Cenzūru vai pašcenzūru?", ko JG noraida kā pārāk dzēlīgu. 1968. gada kultūras norišu apkopojošais pārskats tomēr tiek iespiests⁶⁷– pēc tam, kad ar manu piekrišanu nedaudzas rindkopas tiek svītrotas, citas mazliet „atšķaidītas" vai „mīkstinātas". Bet apskats par 1969. gadu, kad iznāk Vizmas Belševicas Gadu gredzeni, Māra Čaklā Lapas balss, Vitauta Ļūdēna Trīsdesmitgadīgās acis, Ojāra Vācieša Aiz simtās slāpes u.c., paliek neuzrakstīts. Mēs ļoti sāpīgi izjūtam Tava darba iztrūkumu par 1969. gadu. Tava pieeja bija ļoti pareiza, rakstot par 1968 gadu – tā vēstulē⁶⁸ Bērzaunes kalēja dēls, Latvijas radiofona darbinieks (Kanadā ilgu laiku zemāka ranga slimnīcas grīdu tīrītājs) Jānis Bieriņš (1911-1987), atbildīgā redaktora LZ labā roka un līdz pat savai nāvei smagākā darba darītājs redakcijā, kurš atdod savu laiku, enerģiju, mīlestību un līdzekļus JG veidošanai. Latviešu dzejdarbu angliskotāja Ruta Spīrsa (arī Speire) uzskata, ka pieeja pārskatā par 1968. gadu bijusi bez jebkādas kliegšanas un tādēļ efektīga un priekšzīmīga.⁶⁹ Un Ezergailis: Tavs raksts par 1968. gada kultūras notikumiem Latvijā ir tas labākais, kas mums ir bijis, un tas ir negods visiem tiem, kas mēģina to cenzēt.⁷⁰ Arī pats JG galvenais redaktors vairākās vēstulēs novērtē to pozitīvi un, neraugoties uz atsevišķu personu spēcīgo spiedienu, lūdz tādā pat garā apcerēt 1970. gadu,⁷¹ gan katrreiz dažādās toņkārtās brīdinot, ka mūsu lielā brīvība jāierobežo, lai jaunie autori [Latvijā] varētu paturēt savu mazo brīvību.⁷²

Arī Sakaru komitejai ir savs sakāmais – ar Vācijā iznākošā žurnāla Mūsu Laikmets⁷³ starpniecību: Interesantā rakstā [par 1968. gadu] autors, tā vien liekas, spraudis sev par mērķi pierādīt, ka visi populārākie dzejnieki dzimtenē ir ‘garīgā opozīcijā’ režīmam, ka tie savā vairākumā ir gandrīz vai ‘mūsējie’. Tālāk jautājums, vai tik raksta autors nav saslimis ar daltonismu un neredz sarkanu to, kas tomēr ir sarkans?

Daudzajās LZ vēstulēs, kas visas ir ļoti izprotošas un draudzīgas, biežos mudinājumus turpināt rakstīt vienmēr pavada piekodinājumi neizcelt jauno autoru nacionālismu, notušēt zemtekstus vai, vislabāk, nemaz nenodarboties ar to meklēšanu, nenostādīt jaunos autorus iepretim vecajiem u.tjpr.⁷⁴ Bet spiediens no ārpuses, šķiet, pieaug. Jau pirms pārskata raksta par 1973. gadu iespiešanas,⁷⁵ LZ raksta: Tā kā Tu ļoti bieži trāpi naglai uz galvas un norādi uz dažādiem zemtekstiem, cenzoru neuzmanību utt., tad rezultātā JG publicētie raksti tiek izmantoti kā argumenti, lai zināmus Latvijas rakstniekus viņu vecākie un dogmatiskākie kollēgas varētu nobāzt aizkrāsnē (..) pēc sarakstes un sarunām ar literātiem, kas paši bijuši Latvijā un runājuši gan ar sakaru komitejas vīriem, gan divatā ar represētiem autoriem – dzejas vērtēšana ar sovjetoloģijas metodi izdara vairāk ļaunuma nekā labuma.⁷⁶ Seko ieteikums apceru vietā ik gadu kompilēt bibliogrāfisku sarakstu – kas iznācis, kas tulkots un par ko debatēts un kas no kultūras mantojuma apgūts un apzināts. Manā uzskatā jāapskata visas puses, t.i., Ļūdēns, Peters, Līvena, bet arī Grigulis, Jūlijs Vanags, Andrejs Balodis un Kārlis Krauliņš. Bet, ja mums pastāvīgi jādomā par to, ko teiks Goris, Haralds Priedītis vai kāds cits kultūruzraugs par, teiksim, Vizbuļa Bērces vai Ignāta Muižnieka pelnītu nopelšanu vai pazobošanos JG, bet turpat Egila Plauža vai Dagnijas Dreikas paslavēšanu, tad jau nav vērts tērēt laiku – tā rakstu vienā no savām atbildes vēstulēm.⁷⁷ Nedaudzas nedēļas vēlāk redaktora domas atkal ir mainījušās: Raksti gadskārtējos apskatus pēc savas labākās sirdsapziņas (..) Galvenais ir šos Tavus vērtīgos apskatus turpināt.⁷⁸ Bet pēc vairāk nekā gada situācija ir atkal savādāka: ...uzklausījis apgāda [„Ceļinieks"] vadības domas un rakstnieku kongresa Garezerā dalībnieku uzskatus, es ierosinu šogad Latvijas kultūras apskatu⁷⁹ ‘Jaunajā Gaitā’ nepublicēt (bet uzrakstīt un izplatīt rotatora technikā mūsu puses speciālistu un rakstnieku vajadzībām), jo, ne tikai Tavi apskati, bet arī vairāku citu JG autoru raksti sagādājuši grūtības rakstniekiem un kultūras darbiniekiem dzimtenē.⁸⁰ Aptaujā pie redaktoriem, „Ceļinieka" vadības un tiem trimdas literātiem, kas tajā laikā apmeklējuši Latviju, 50% ierosinājuši nacionālo interešu labā ievērot lielāku piesardzību JG rakstos par norisēm Padomju Latvijā (un Padomju Savienībā vispār), 20% -- turpināt kā līdz šim, 25% -- pārtraukt pagaidām un 5% -- rakstus turpmāk neiespiest, jo tie nodarījuši tikai ļaunu.⁸¹

Piesardzība, protams, jāievēro, bet tie, kas briesmas pārspīlēja vai pat saskatīja tur, kur to nemaz nav,⁸² ļaujot vaļu savām emocijām, nereti, šķiet, nav īsti lietas kursā, varbūt iedziļinās tikai pavirši kaut vai tajā pašā Literatūrā un Mākslā un Karogā, nerunājot nemaz par iepazīšanos ar informatīviem un analītiskiem „rakstiem un sērijām" par padomju kultūras dzīvi Rietumu publikācijās. Arī JG ietekmes pārspīlēšana, kam pievienojas nespēja izprast, ka padomju režīms skrūves piegriež ciešāk un palaiž vaļīgāk neatkarīgi no kaut kādām emigrantu publikācijām; neizpratne, kā īsti darbojas Glavļit un viss pārējais cenzūras aparāts – redaktors redaktora galā, publicējumu pārspriešana Latvijas Padomju rakstnieku savienības dažādās komisijās. Arī Latvijas kultūras darbinieki nav nekādi dumiķi, tāpat kā tie, kas strādā Glavļitā, redakcijās u.c. Nedomāju, ka Rīgas biedri gaida tikai uz ‘Jauno Gaitu’, lai tad vērstos pret attiecīgiem literātiem – raksta Bieriņš.⁸³

Kamēr sākumā sarakste un spraigās pārrunas par cenzūru un pašcenzūru Jaunajā Gaitā risinās interni savstarpējas uzticības zīmē, 70. gadu otrā pusē tās tiek risinātas atklātībā, trimdas preses izdevumos. Latviešu politisko aktīvistu demokrātiskā spārna pārstāvju uzskatā JG kļūst konservatīva, tās politiskā ievirze regresīva. Latviešu sociāldemokrātu vadītājs Dr. Bruno Kalniņš jautā: ... vai ‘Jaunās Gaitas’ redaktori domā, ka pie tagadējiem Rīgas cenzūras apstākļiem vispār ir iespējams izdot romānus, dzejas, stāstus ar apslēptu zemtekstu, ko cenzori nebūtu pamanījuši un nostrīpojuši (..) Vai tad mūsu Toronto draugi tiešām domā, ka visi šie padomju cenzori savu amatu neprot? (..) ‘Brīvība’, kas ilgus gadus uzskatīja ’Jauno Gaitu’ par savu sabiedroto cīņā par demokrātijas principiem, nožēlo, ka padomju literatūras jautājumā ‘Jaunā Gaita’ turpmāk uzliek sev nevajadzīgu pašcenzūru un klusēs.⁸⁴

Zīmīgi, ka hiperbolizēto baiļu rašanās pamatā gandrīz vienmēr ir pārāk uzpūsti, patiesajām proporcijām neatbilstoši no Latvijas atvesti nostāsti. Daži piemēri. Visvaldim Lāmam esot bijis jācieš sakarā ar manu apceri par romānu ‘Dūmi kāpj’ JG 32.⁸⁵ Tiesa, 60. gados uz vairākiem gadiem Lāmam liegtas publicēšanās iespējas, bet jau krietni pirms JG recenzijas viņš nonāk oficiālās kritikas krustugunīs, visvairāk par stāstu Baltā ūdensroze (1958). Tajā pat „konfidenciālā" vēstulē ⁸⁶ redaktors LZ arī pavēsta, ka, bez Visvalža Lāma, trimdas izdevumos publicētu rakstu dēļ uzmanības lokā nonākuši un būtu saudzējami Uldis Bērziņš, Laima Līvena, Knuts Skujenieks, Vitauts Ļūdēns un nesen mirušās Maijas Silmales draugi un piederīgie. Uldim Bērziņam ļaunumu it kā nodarījusi manā pārskata rakstā par 1972. gadu⁸⁷ no Literatūras un Mākslas gandrīz vārdu pa vārdam pārņemtā ziņa par sanāksmi Rakstnieku savienībā, kur dzejniekam uzdod izdarīt labojumus vēsturiskās situācijas noskaidrošanai viņa lirodramatiskajā ciklā Daugavmala par Rīgas aizstāvēšanu pret Bermontu, jo citādi izdevniecība ar šo ciklu nevar uzsākt darbu.⁸⁸

Māris Čaklais zaudējis darbu „Liesmas" redakcijā pēc tam, kad viņš četras reizes atteicies sacerēt pretrakstu manam literatūras apskata rakstam par 1970. gadu.⁸⁹ To beidzot veicis Ilgonis Bērsons ar rakstu „Izkropļošanas brīvība." ⁹⁰ Pats dzejnieks, ko pazinu ļoti labi, man šādu gadījumu nekad netika minējis, un no viņa memuāru grāmatas Laiks iegravē sejas⁹¹ izriet, ka iemesli aiziešanai no „Liesmas" bijuši gluži citi, proti, kultūruzraugu priekšrakstu neievērošana, ievietojot divās izlasēs (igauņa Matsa Trāta un franču dzejas izlasē Es tevi turpinu) tieši no oriģināla tulkotus dzejoļus, kas nekad iepriekš nebijuši publicēti krieviski.

Pārskata rakstā par 1972. gadu cita vidū mazliet paironizēju par diletantiskajiem Andreja Baloža, Kārļa Krauliņa, Haralda Priedīša un Aivara Gora rakstiem, turpat blakus uzteicot Raiņa Remasa, Mildas Kalves, Ingrīdas Kiršentāles un Knuta Skujenieka literatūrkritiskās apceres. Viens no pēdējiem četriem (ziņas pienesējs nav minējis, kurš) it kā lūdzis nodot vēsti JG redakcijai šādā veidā nenostādīt labos pret sliktajiem.⁹²

Laimai Līvenai savukārt nācies ciest sakarā ar toreiz asociētās profesores Montreālas Universitātē (Université de Montréal), Vairas Vīķes-Freibergas, apceri „Dainu atbalsis mūsdienu Latvijas dzejā", kur pilnībā citēts dzejnieces patiešām spēcīgais un trimdā diezgan plaši zināmais samizdata dzejolis „Snauž sarkanā Ģetrūdes baznīca." ⁹³

Snauž sarkanā Ģetrūdes baznīca

Uz Tallinas ielas stūŗa,

Snauž Jāņa un Jēkaba baznīcas

Zem gaišzilu zvaigžņu jūŗas.

Kā balti un melni spoki mēs

Starp baznīcām šonakt klīstam,

Bet Ziedoņa dārzā elpo nakts

Kā zāle saldeni vīstoša.

Un Domā dūc lielās ērģeles,

Tur latviešu Pērkons sodās

Un nolād visus, kas nodeva,

Kas nodod un turpmāk vēl nodos;

Un nolād, un nolād un nicina...

Bet Pērkons ir ieslēgts ķēdēs. Sen kapos guļ sirmie kalēji

Un sagrautas zobenu smēdes...

Tikai Jāņu naktīs gail ugunis,

Zils sudrabs kaist debesu ēzē,

Tikai Jāņu naktī pār Rīgu kāds

Smago likteņa zobenu vēzē.

1975. gadā no Latvijas atvesta ziņa, ka, pateicoties Andrieva Ezergaiļa recenzijai⁹⁴ par Alberta Bela Saucēja balsi, romāna izdošana krievu valodā pārtraukta. Drīz vien krieviskais tulkojums iznāk Maskavā, turklāt milzu metienā... Un Imants Ziedonis kopā ar vienu no Sakaru komitejas vadošajiem vīriem, Jāni Aneraudu, nobažījušies, ka nemākulīgā Māras Zālītes dzejoļa ievietošana 18. novembra buķetē⁹⁵ varot nākt par sliktu jaunajai autorei. Pēdīgi – vārdkopa no manis augsti vērtētās rakstnieces Veltas Tomas vēstules⁹⁶ : ...trimdinieki pataisīja Vizmu [Belševicu] par mocekli un tādēļ viņa cieta no tā. Tātad nevis dzejnieces brīvdomība, nevis „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām" un citi dzejojumi dzejgrāmatā Gadu gredzeni (1969) un citur, bet viņas vārda parādīšanās trimdas periodikā. Man personīgi Vizma Belševica ne reizi vien ir izteikusi neizpratni, kādēļ trimdā un aiz PSRS robežām vispār, īpaši drukas aizlieguma gados, kad viņai palīdzība no ārpuses bijusi visvairāk vajadzīga, par viņu un viņas darbiem tik maz ticis rakstīts?

Par grūtībām rakstniekiem un kultūras darbiniekiem dzimtenē ziņas saņemu no tādiem cilvēkiem kā Olafs Stumbrs un Velta Toma pēc viņu ciemošanās Latvijā – tā kādā citā vēstulē raksta redaktors LZ, vienlaikus izsakot aizdomas, ka tas varētu būt veids, kā Sakaru komitejas vīri rada spiedienu caur tūristiem uz JG redakciju...⁹⁷ Kamēr toreiz šādas runas bija vairāk minējumu līmeni, mūsdienās par šo „spiedienu" ir dokumentāri pierādījumi, piemēram, PSRS VDK Kolēģijas lēmums „Par valsts drošības orgānu pasākumiem aģentūras operatīvajā darbā cīņā pret pretpadomju nacionālistisko darbību" attiecībā uz emigrāciju, kur cita vidū norādīts plašāk izmantot dezinformāciju, lai reakcionārās emigrācijas vidē izsauktu šķelšanos un domstarpības (..) Aktīvāk piesaistīt izmantošanai kontrpropagandā pret mūsu valsti lojāli noskaņotus Rietumu sabiedrības pārstāvjus, tai skaitā no progresīvās emigrācijas...⁹⁸

Zīmīgi, ka apmēram ducis trimdas labā spārna politiķu JG debatēs par cenzūru un pašcenzūru dziļdomīgi klusē, jo žurnāla kultūras apskatos pausto viedokli, ka Latvijā (tāpat kā citur Padomju Savienībā) radies izcilu dzejnieku „jaunais vilnis", tā dēvētie „sešdesmitgadnieki", kuru dzejdarbi apelē arī pie nacionālā sentimenta, viņi parasti nespēj pieņemt.

Nākošajiem Gāganu kariem par iemeslu ir JG 100. jubilejas numurs (1974), kur daudzu citu materiālu vidū parādās simpozijs jauniešiem. Kopā ar Baibu Rubesu, Juri Kažu, Ilzi Sīli u.c. dalību ņem Rietumvācijā mītošie „jaunie neomarksisti", saukti arī par „kreisajiem zeļļiem", Mārtiņš Būmanis un Ojārs J. Rozītis. Bez tam viņiem dota arī iespēja paust savus viedokļus divās gluži interesantās, labā latviešu valodā sacerētās apcerēs – Būmaņa „Piezīmēs par trimdu" un Rozīša pārdomās „Jubilejas gadījumā". Abi savā laikā absolvē Minsteres Latviešu ģimnaziju un ir tās žurnāla Snīpis redaktori. Abi gan tiek demokrātiskā veidā izbīdīti no Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības periodiskā izdevuma ELJA Informācija redkolēģijas. Nebūdama tikai vienas eksīlsabiedrības daļas žurnāls un ietverdama savā darbībā brīvās preses ideālus, JG paplašina lasītāju apvāršņus arī ar citiem visai atšķirīgu uzskatu pārstāvjiem, arī tādiem kā kreisi noskaņoto neomaoistu komponistu Gundari Poni, kurš savā Koncertā deviņiem virtuoziem asi kritiskā gaismā attēlo ASV blēdīgo prezidentu Ričardu Niksonu un kādā citā kompozīcijā ietilpina tolaik ASV nēģeru brīvības dziesmu We Shall Overcome. Un tajā pašā 100. jubilejas numurā atkal sociāldemokrāts Dr. Bruno Kalniņš!– viņa tikai divarpus lappušu garais, bet faktiem bagātais raksts „1934. gada apvērsums neatkarīgajā Latvijā". Minēto autoru publikācijas momentā rada situāciju līdzīgu, bet ne tik dzēlīgu, kāda 50. gadu otrā pusē rodas pēc Ingvara Kalniņa pārdomām par valsti, Turbada pasakas fragmentiem u.c. „Stīvās stājas bruņinieki", protams, atkal liekas neredzam faktu, ka 160 lappušu biezajā, pievilcīgi noformētajā numurā ietilpināto autoru vidū ir tādas spilgtas personības kā Edgars Andersons, Jānis Andrups, Baiba Bičole, Haralds Biezais, Kārlis Draviņš, Valda Dreimane-Melngaile, Edgars Dunsdorfs, Andrejs Eglītis, Indra Gubiņa, Uldis Ģērmanis, Astrīde Ivaska, Gunars Janovskis, Lalita Muižniece, Gunars Saliņš, Olafs Stumbrs, Velta Toma, Benita Veisberga, Vaira Vīķe-Freiberga, Ingrīda Vīksna, u.c. Piedevām vesela plejāde izcilu trimdas mākslinieku – gan ar savu darbu reprodukcijām, gan arī rakstiem – no Jāņa Annusa, Gvido Augusta un Voldemāra Avena līdz Dainai Dagnijai, Kārlim Neilim, Ilmāram Rumpēteram un Sigurdam Vidzirkstem.

Tā kā Bruno Kalniņa rakstam par Ulmaņa apvērsumu nav kur tā īsti piesieties, atmiņā tiek saukta viņa pirms gadiem astoņiem⁹⁹ paustā „ķecerīgā" doma, ka nākotnes Latvija jāiedomājas tāda, kādu to vēlēsies redzēt Latvijas padomju apstākļos izaugušā jaunā paaudze, kam būs noteicēja loma nākotnes Latvijā. Neraugoties uz to, ka Ģērmaņa raksts 100. numurā ir par sacelšanos pret boļševikiem Jaroslavļā 1918. gada jūlijā, viņam tiek pārmesta pievēršanās strēlnieku pulkvedim Jukumam Vācietim savos daudz agrākos pētījumos un nevis Oskaram Kalpakam. Piedevām atskan slānījumi par „baznīcu dedzināšanu", „sociālisma slavināšanu", „trimdas ārdīšanu", un aizdomas pat rada īpašā sacensībā godalgotais, Toronto mītošā mākslinieka Ilgvara Šteina abstraktais vāks – tas atgādinot sarkanarmiešu vinteni ar durkli...¹⁰⁰

Sirsnīgi pajautrinoša ir vārdu izmaiņa LNAK sēdē, ¹⁰¹ kur uz viena no tā saukto „Toronto nažu", Jāzepa Grodņa, jautājumu, vai JG redaktoram dodama tāda vaļa satura materiālu izvēlē, viņa domu biedram, valdes priekšsēdim Tālim Kronbergam, neatliek nekas cits kā ar nožēlu atbildēt: cenzūras tiesību mums nav.

Debatēs par 100. numura saturu ALA šoreiz izsakās atzinīgi: Visiem šī numura veidotājiem dziļi izjusta pateicība par labi paveikto darbu.¹⁰² Un arī Kanadā mītošo latviešu „vadītājorganizācija" zaudējusi savu negatīvo nostāju: JG ir forums brīvai domu apmaiņai (..) kad beigsim reaģēt uz to, kas rakstīts JG, tad būsim vai nu asimilējušies, vai apmiruši – tā JG 100. numura Kokteiļa atklāšanā LNAK kulturas nozares vadītāja Inta Purva.¹⁰³

Jauna, stipri atšķirīga krīzes situācija iestājas 1979. gadā pēc Andrejam Irbem veidot un rediģēt uzticētā Latviešu dziesmu dienām veltītā „Gotlandes numura,"¹⁰⁴ kur, neraugoties uz Irbes protestiem, pēc Laimoņa [Zandberga] vēlēšanās¹⁰⁵ ievietoti divi ar Kultūras sakaru komitejas starpniecību no Rīgas saņemti raksti. Šoreiz JG nonāk krustugunīs no visām pusēm – no labā spārna ekstrēmistiem un liberāli ievirzītajiem JG līdzstrādniekiem un redaktoriem līdz „vecajiem jaungaitniekiem" – viņu vidū Zviedrijā, Vācijā, Anglijā un Austrālijā mītošajiem latviešu sociāldemokrātiem jeb „zociķiem".

Viens no saņemtajiem ir kinokritiķa Elmāra Riekstiņa zema informācijas līmeņa, toties ar slavinājumiem piesātinātais raksts „Latviešu kinematografija 30 gados", otrs – J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas prorektora un kadru daļas vadītāja Dzintara Kļaviņa apskats par Longina Apkalna Vācijā izdoto grāmatu Lettische Musik (1977), kur iepītas tādas pret Apkalnu vērstas standartklišejas kā pretpadomju, buržuāzisko humānistu ideja, autodidakts, zinātniska tendenciozitāte un pēdējā rindkopā: Padomju Latvijas lasītājam Apkalna ‘Lettische Musik’ nekādu sajūsmu izraisīt nevar. Pārlieku apnicīgi kļuvuši autoram līdzīgo emigrācijas publicistu centieni iestāstīt mums, cik ‘šausmīgs un necilvēcīgs’ ir latviešu tautas ‘verdzības jūgs’ Padomju Latvijā – it kā 1970. gadu beigās Latvijā kioskos pieejami pēc izvēles izdevumi ar emigrācijas publicistu rakstiem. Uz LZ aptauju¹⁰⁶ par jau nodrukāto Kļaviņa recenziju JG redkolēģijas locekle Vaira Vīķe-Freiberga atbild šādi: Rakstiem JG, neatkarīgi no izcelšanās vietas, drīkstētu būt tikai vieni izlases kritēriji un proti: darbu intelektuālā vai mākslinieciskā kvalitāte un darbos ietvertās informācijas faktuālais patiesīgums (..) konstatēju, ka Dz. Kļaviņa recenzija (..) nekad nebūtu JG parādījusies, ja būtu tikuši ievēroti viselementārākie kritēriji par to, kas ir ja ne laba, tad vismaz pieņemama vai pieklājīga recenzija. Kļaviņa recenzija ir gaužām šķidra tieši no muzikoloģijas viedokļa. Tā kā tā satur arī trimdiniekiem naidīgu politisku propagandu, tad personīgi man tiešām nav saprotams, kamdēļ tādu draņķi bija vajadzība JG nodrukāt (..) ja no Latvijas ir pieejami vērtīgi un labi darbi, tad, protams, tos vajadzētu publicēt. Ja raksti pauž lētu propagandu, ir tendenciozi un iziet no lētām personīgām insinuācijām (kā to dara Kļaviņš ar Apkalna izglītību), tad tādiem būtu vieta dzeltenā žurnālisma lapās, ne JG.¹⁰⁷ Pret vāju, no Gorkija ielas 11a (Sakaru komitejas galvenās mītnes Rīgā) saņemtu manuskriptu publicēšanu ir arī citi redakcijas locekļi – Jānis Bieriņš, Astrīde Ivaska, Andrejs Irbe, Spodris Klauverts, Aina Kraujiete, Nikolajs Bulmanis, šo rindiņu rakstītājs un varbūt vēl kāds. Zviedru rakstnieku savienības biedrs, Latvijas kultūras komentētājs zviedru publikācijās, izcils dzejnieks un skandināvu dzejas latviskotājs, Andrejs Irbe, pēc ļoti profesionāli veiksmīgiem 23 gadiem JG redakcijā uzskata sastāvēšanu tajā par neiespējamu un to atstāj: Dzintara Kļaviņa ‘recenzijas’ ievietošanu uzskatu par turpmākas līdzstrādāšanas pārtraukšanu.¹⁰⁸ Turpat Irbe atstāsta tikšanos Dziesmu svētku laikā Visbijā, Gotlandē, ar Astrīdi Ivasku un Vairu Vīķi-Freibergu. Abas kategoriski bijušas pret Latvijas varas iestāžu akceptētu (vai tām vismaz pieņemamu) rakstu publicēšanu JG un uzlūkojušas to par dumjību aiz tā iemesla vien, ka neviens no tādiem rakstītājiem nerakstīs kaut ko ‘paškritisku’ (..), piemēram, ‘Literatūrā un Mākslā’ jau viņi var atļauties daudz, daudz vairāk. Jāpiebilst, ka tajā pat JG numurā, līdzās minētajiem Rīgas rakstiem, tiek iespiesta apcere „Starp pagātni un nākotni," ¹⁰⁹ par ko Sakaru komitejas darbinieki izteikuši gaužām lielu nepatiku dažiem ciemiņiem no Rietumiem. Apceres autors – kādreizējais tās pašas komitejas priekšsēdētājs (kopš 1970. gada) Imants Lešinskis. Strādādams Ņujorkā par ANO starptautisko ierēdni vēstniecības padomnieka pakāpē, viņš pieprasa azīltiesības ASV (1978.IX) un vēlāk runās un rakstos atklāj padomju valsts nostādnes un VDK nolūkus un rīcības metodes attiecībā pret trimdu.

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, šķiet, pieaug atsevišķu JG redakcijas darbinieku piesardzības koeficients. Latvijas rakstnieku pārspiestie darbi, īpaši dzejnieku, šaubu nav, jau kopš JG pašiem sākumiem ir devuši lasītājiem ļoti daudz. LZ izsaka bažas, ka pārpublicēšana varētu izbeigties sakarā ar PSRS un Kanadas vienošanos copyright lietā. Tādēļ jāizvairoties apcerēt kontrversālus tematus, piemēram, ja mēs sāksim par PSRS un Ķīnas konfliktu rakstīt ‘Jaunajā Gaitā’, tad mums aizvērsies arī durvis rakstu pārspiešanai no Latvijas izdevumiem.¹¹⁰ Un izmainot domas par latviešu samizdata tekstu (ja tādi būtu) publicēšanu JG: esmu kategoriski pret oriģinālu darbu vervēšanu Latvijā bez sakaru komitejas starpniecības.¹¹¹ Tolaik vairākos redakcijas locekļos neizpratni rada LZ visai naivā cerība pārvērst JG tādā izdevumā, par kura lasīšanu un tālāk padošanu Latvijā nevar saukt pie atbildības...¹¹²

1981. gadā Prof. Dr. Haralds Biezais nosūta uz JG redakciju atklātu vēstuli Imantam Ziedonim sakarā ar Māras tēlu viņa Poēmā par pienu un arī aprakstu grāmatu Kurzemīte, kur autors norūpējies par dažādu Latvijas kultūras pieminekļu novārtā atstāšanu, gan izvairoties minēt tos, kas radušies pēc neatkarības nodibināšanas 1918. gadā. Ko jūs esat ar mieru darīt no savas puses, lai latviešu tautas (arī kolchoznieku) radošos kultūras spēkus atbrīvotu no administratīvās sistēmas spaidiem, un lai tie varētu funkcionēt radoši? – vēstulē Ziedonim jautā Biezais. Pēc pusgada viņš saņem no JG paskaidrojumu, ka vēstuli bijis paredzēts iespiest un tās salikums jau bijis gatavs, bet vispirms tā nosūtīta uz Rīgu, no kurienes dota ziņa, ka Ziedonim nav iespējams atbildēt uz JG publicētām „atklātām vēstulēm" – bez paskaidrojuma, kas ziņu devis.¹¹³

No Gorkija ielas saņemtu rakstu, kaut arī nedaudzu, iespiešana turpinās pat vēl Gorbačova"atklātības" un „pārbūves" sākuma gados, kad Latvijā jau sāk parādīties izdevumi, kas ir pretrunā ar oficiālajiem uzskatiem. Mākslas nodaļas redaktors Nikolajs Bulmanis vēstulē¹¹⁴ JG redakcijas un „Ceļinieka" valdes locekļiem izsakās izteikti negatīvi, piemēram, par 1986. gada pēdējā JG numurā iespiesto J. Dimanta rakstu „Futbolprieks, kur tu rodies?" – par Rīgas komandu „Daugava", kas izceļoties ar neparasti augstu rezultativītāti.¹¹⁵ Bulmani absolūti nemaz nepārliecina redaktora arguments, ka rakstā esot runa par latvisku neatlaidību kārotā mērķa sasniegšanai, jo komanda sastāv gandrīz tikai no krievu tautības futbolistiem. Der atcerēties, ka tikai dažas nedēļas pēc šī JG numura Rīgā klajā tiek laists literārās jaunatnes lieliskais, padomju apstākļos gluži avangardiskais mēnešraksts Avots.¹¹⁶ Jau pirmajā numurā (1987.I) iedrošināšanās koeficients ir pārsteidzoši augsts, piemēram, Gundegas Repšes rakstā „Nervoza laika komentārs", intervijā ar Andri Kolbergu u.c.

Mēs esam vienmēr bijuši par visplašākiem (abpusējiem) kultūras sakariem, esam ar mieru runāt ar katru padomju pilsoni, funkcionāru vai čekistu, bet neesam gatavi kļūt par kaut kādiem ‘padomju kultūras emisāriem’ – raksta Stokholmā mītošais zobārsts un vairāku 20. gs. Latvijas vēstures jautājumiem veltītu grāmatu autors, JG un mēnešraksta Brīvība līdzstrādnieks Agnis Balodis.¹¹⁷ Ziemeļkalifornijas Apskata galvenais redaktors Ojārs Celle, šimbrīžam Rīgā iespiesto avīžu Laiks un Brīvā Latvija politiskais komentētājs, savukārt vaino atmosfēru, kādā JG galvenajam redaktoram jādzīvo: Kaut kas līdzīgs ne pārāk viegli izprotamam mazohismam. Varbūt to panācis konservatīvo nažu pastāvīgais ielenkums Toronto.¹¹⁸ Bet arī šādā vidē jāprot īstās debespuses saskatīt. Pēdējos gados to LZ nav spējis.¹¹⁹

Arī šo rindiņu rakstītājs – pēc turpat 20 gadiem JG redkolēģijā (kopš 1965. gada) – nolemj sekot Andreja Gunāra Irbes pēdās. 1984. gada 19. aprīlī rakstu uz Toronto: ... konservatīvisma koeficientu palielina arī fakts, ka tīši vai netīši laiku pa laikam pakļaujamies gluži padomiskai pašcenzūrai, tīši vai netīši mēģinām reizēm izpatikt Rīgas konservatīvajiem, dogmatiskajiem balstiem (..) būtu ļoti priecīgs, ja es tiktu atsvabināts no JG redakcijas locekļa amata. Atbilde paliek nesaņemta, bet precīzi pēc pieciem gadiem (JG172) mans vārds nozūd no redakcijas locekļu uzskaitījuma žurnāla iekšējos vākos.¹²⁰

Pēc galvenā redaktora un Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Laimoņa Zandberga nāves (1997) tieku pierunāts sēsties JG stūrmaņa krēslā, pareizāk sakot, nostāties pie stūres, jo par sēdēšanu šajā darbā var tikai pasapņot.

Žurnāla saimniecības daļa, ko sekmīgi vada Ingrīda Bulmane (kopš 1984. gada), un tehniskie darbinieki turpina darbību Toronto, kur JG arī iespiež. Patlaban Stokholmā, Ņujorkā, Toronto, Pitsburgā, Springfildā (Masačusets štatā) un Sedonā (Arizonā) mītošie redaktori sazinās savā starpā galvenokārt elektroniski. Visi manuskripti un ilustratīvie materiāli ceļo uz Arizonu, arī lielākoties elektroniski, novērtēšanai un rediģēšanai.

Redaktori tiecas ne tikai pēc satura daudzveidības un iespiesto darbu pieņemama intelektuālā līmeņa, bet arī pēc acij pievilcīgas ārējās apdares. Neslēpsim, ka arī pašu jaungaitnieku uzskatā pirmie numuri ir laba ģimnazistu žurnāla līmenī, turklāt kliedzoši patētiskos vai pilnīgi tukšos vākos.¹²¹ Dzejnieks un avīzes Laiks redaktors Ēriks Raisters JG vienpadsmitajā gadā iesaka žurnālam kļūt ietilpīgākam – jāpalašina un jāuzspodrina literārā daļa, jāpadomā par kompetentāku kritiku un saturīgākiem apskatiem.¹²² JG un arī literatūrai un mākslai veltītā žurnāla Ceļa Zīmes¹²³ redaktore Astrīde Ivaska iesaka ņemt piemēru no lietuviešu „jaungaitnieku" žurnāla Metmenys (Uzmetums), kas ir biezāks un priecē acis ar izcilām mākslas reprodukcijām.

Rolfs Ekmanis. E. Keiša šaržs

Sūtot pa pastu, JG sāk pienākt adresātiem Latvijā jau 1988. gadā, kaut arī ziņa toreiz Ņujorkā iznākošajā avīzē Laiks, ka žurnālu oficiāli iespējams saņemt Latvijā, parādās tikai 1989. gada18. novembrī, pēc tam, kad Rīgas radio jau vairākkārt laidis ēterā sekojošo Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja sludinājumu: Cienījamie tautieši! Jau 34 gadus Kanādā iznāk rakstu krājums kultūrai un brīvai domai latviešu valodā, žurnāls JG (..) Tagad JG ir pavērusies brīvas gaitas iespēja Latvijā (..) tāpēc aiciniet savus radus, draugus un paziņas, kuri dzīvo ārpus Latvijas, abonēt JG jums – Latvijā (..) Regulāri lasot JG, jūs gūsiet pilnīgu priekšstatu par latviešu kultūrpolitisko dzīvi ASV, Kanādā, Zviedrijā, Rietumvācijā, Austrālijā un citās latviešu mītnes zemēs, kā arī uzzināsiet viņu vērtējumu par norisēm Latvijā. RLMVM sludinājumu dzejnieks un esejists Māris Čaklais, toreiz Literatūras un Mākslas redaktors, ietilpina Latvijas presē pirmreizējā JG pēdējo četru numuru¹²⁶ visai detalizētā apskatā. Parakstījušam šo sludinājumu iespiešanai, uzbangoja vesela asociāciju gūzma, kas man personīgi saistīta ar JG kopš 60. gadu sākuma, kad pirmoreiz sastapos ar šo tāli nākušo, slepeni ievesto aizliegto augli. Žurnāls nosvērti, faktiem bagāti, plaši un nepiegludināti vēstīja gan par Latvijas senākas un nesenas vēstures posmiem (Ulda Ģērmaņa izcilie pulkveža Vācieša izgaismojumi, Andrieva Ezergaiļa kontrversālie šķērsgriezumi, etc.). Daudzi raksti bez pārpolitizētas pārspīlētības un atsprēkliskas propagandas vērtēja 60. un 70. gadu politisko, demogrāfisko, kultūras situāciju Latvijā, parādījās arī nozīmīgi ikgada pārskati par Latvijas kultūru (Rolfs Ekmanis, Laimonis Mieriņš). Ne magnetofonu, ne videokasetes gaidīja ciemakukuļos Latvijas togadu inteliģence, bet dzejas grāmatas un JG jaunākos numurus. Bez mazākiem paskaidrojumiem žurnālu aizturēja Maskavas vai Tallinas muitā, pa pastu tas nepienāca, vispār 60. un 70. gadu kratīšanās JG bija viens no galvenajiem ‘krimināliem’ – ‘pretpadomju izdevums’. Neskatoties uz to, JG Latvijā cirkulēja visus šos gadus¹²⁷ – tā Māris Čaklais.

Var droši teikt, ka jaungaitnieki (līdzīgi jaunlatviešiem un jaunstrāvniekiem) ir ieņēmuši savu noteiktu vietu latviešu garīgo strāvojumu vidū – par spīti trimdas ultrakonservatīvo, uz pirkstiem saskaitāmo, bet varen skaļo (vienlaikus arī komisko) JG nīdēju un dažu viņu manipulēto antiintelektuālo līdzskrējēju pret JG ievirzītajām „linčošanas" kampaņām no vienas puses un Rīgas Sakaru komitejas centieniem iespaidot padomju režīmam bīstamā, Glavļita ar diviem sešstūriem pastāvīgi apzīmogotā žurnāla redakcijas darbu. Šī „bīstamība" Aukstā kara gados nebijusi sveša arī ASV izlūkošanas pārvaldei jeb „Central Intelligence Agency", par ko liecina arī vārdkopa JG galvenā redaktora vēstulē¹²⁸: CIA arī reiz netieši solīja JG lielu naudu, bet to, protams, noraidījām. Pareizi darīts, jo kultūras un brīvas domas paudējs izdevums nedrīkst būt atkarīgs no nevienas struktūras. Par šo neatkarību ir rūpējusies arī trimdas organizētā sabiedrība, ieskaitot kultūras fondus, liedzot žurnālam jebkādu atbalstu, izņemot kopš neatkarības atgūšanas, kad laiku pa laikam saņemta neliela palīdzība no trimdas organizācijām – Latviešu Fonda, ALAs un PBLA, arī no Latvijas Kultūras ministrijas un Latvijas Kultūrkapitāla fonda – galvenokārt žurnāla sūtīšanai uz Latvijas bibliotēkām.

Sākuma gados JG pulcina turpat vai visus trimdas jaunos radošos un talantīgos spēkus, vienlaikus atgriežot lielāko daļu vecāko rakstnieku.¹²⁹ Plaša ir JG nu jau vairāk nekā piecdesmit gadagājumu tematika, kas centusies aptvert vai visas kultūras dzīves izpausmes trimdā, Latvijā un, iespēju robežās, ja ne visā, tad Rietumu pasaulē. Žurnāls ir vienojis intelektuāli ievirzītus lasītājus un līdzstrādniekus Ziemeļamerikas kontinentā, Austrālijā un Eiropā. Un, kopš Trešās atmodas gadiem, arvien vairāk arī Latvijā. Kultūras un kultūrpolitikas komentētājs, trimdas žurnālisma grand old man, Radio Brīvā Eiropa korespondents, Ceļa Zīmju redkolēģijas loceklis Viktors Neimanis, sava raksta (par pirmajiem simt JG numuriem) virsrakstā liek "Žurnāls ar atvēzienu." ¹³⁰ Un rakstnieks Jānis Klīdzējs: ... centa knauzeriem un cilvēkiem ar gulēšanas prātu un tiem, kas nolēmuši pārtautoties ir no sirds ieteicams JG neabonēt.¹³¹

Jaunu uzsvaru attiecībās un saistībās ar tautu okupētajā Latvijā, ar labāko rakstnieku literāro devumu, žurnāls pieredz jau 1968. gadā, kad JG67 iekļauti 14 Latvijas dzejdaru darbi, dzejnieces Astrīdes Ivaskas sakārtoti, un Vizmas Belševicas meistarīgā eseja „Subjektīvas pārdomas par objektīvām parādībām". Pirmais Latvijas dzejnieka darbs – Ojāra Vācieša dzejolis „Pēc ilgas šķiršanās" – pārpublicēts jau JG9(1957), kad jebkāda veida sakari ar Latviju liekas ķecerīgi. Tajā pat numurā G.Gr. vēlējums, kaut mēs nekļūtu sveši viens otram, kaut ilga šķiršanās mūs nesadalītu ‘Mūsos un Viņos’ (..) Dzelzs aizkaru neesam mēs novilkuši, un to nav uzcēluši arī mūsu brāļi un māsas, mūsu jaunie, šodien vārdā nezināmie draugi dzimtajā zemē (..) mēs sekosim ar interesi visam, kas notiek Latvijas laukos un pilsētās un informēsim par to mūsu lasītājus. Mēs nebaidāmies, ka tā varētu būt koeksistence, jo ar mūsu tautu mums nav vajadzīga "koeksistence". Mēs esam vienoti pāri visiem dzelzs režģiem, kas sastiepti starp mūsu un viņu domām un jūtām, ar to, kam izcelsme meklējama vienā un tajā pašā avotā (..) individā, cilvēkā mēs meklējam viņa cilvēcīgo es, kas ir un stāv pāri kollektivam un ar to saistītajām dogmām.¹³² Līdz pat Atmodas gadiem JG pārpublicē, visvairāk no Karoga un Literatūras un Mākslas, lielu skaitu Latvijas rakstnieku, visvairāk dzejnieku, darbus. Kopš neatkarības atgūšanas gandrīz katrā JG numurā ievietoti Latvijas autoru oriģināldarbi – no Andra Akmentiņa, Sigmas Ankravas, Imanta Auziņa, Ingmāras Balodes un Ulda Bērziņa līdz Rutai Veidemanei, Ojāram Zanderam, Imantam Ziedonim, Pēterim Zirnītim un Annai Žīgurei, un vēl daudziem pa vidu (tikai izņēmuma gadījumos JG lappusēs tiek iespiesti jau citur publicēti darbi).

JG rakstos, intervijās, atmiņu stāstījumos, dokumentos, lasītāju vēstulēs, etc., gandrīz visi trimdas nozīmīgākie literāti, rakstnieki, vēsturnieki, politiskie zinātnieki. sociologi, mūziķi, tēlotājas mākslas pārstāvji, sabiedriskie darbinieki izmanto iespēju vērties cauri savai intelektuālai lēcai, savai subjektivitātes prizmai. No svešumā rakstīt sākušajiem JG līdzstrādniekiem spilgtākie pastāvīgi ir bijuši dzejnieki, visvairāk 20. gadu vidū dzimušie – no Lidijas Dombrovskas, Ritas Gāles, Lolitas Gulbes, Gunas Ikonas, Astrīdes Ivaskas, Ainas Kraujietes, Veltas Sniķeres un Ainas Zemdegas līdz Voldemāram Avenam, Dzintaram Freimanim, Ojāram Jēgenam, Valdim Krāslavietim, Jānim Krēsliņam, Pablo Mierkalnam, Robertam Mūkam, Rihardam Rīdziniekam, Gunaram Saliņam un Linardam Taunam. Jau mazāk 30. gados dzimušie – Kārlis Ābele jun., Baiba Bičole, Paulis Birznieks, Inārs Brēdrichs, Valda Dreimane-Melgalve, Ausma Jaunzeme, Jānis Klāvsons, Ivars Lindbergs, Maija Meirāne, Lalita Muižniece, Gundars Pļavkalns, Astrīda Stahnke, Olafs Stumbrs u.c. 40. gados dzimušo skaits jau ir krietni sarāvies – Margita Gūtmane, Pāvils Johansons, Juris Kronbergs, Juris Mazutis, Juris Zommers un vēl daži. Lai saskaitītu 50. (piemēram, Zinta Aistara, Anita Dzirne, Sniedze Ruņģe, Juris Rozītis) un 60. gados dzimušos (piemēram, Pēteris Cedriņš, Sarma Muižniece-Liepiņa u.c.) ar abu roku pirkstiem droši vien pietiks. Minētajām grupām pievienojas tie, kuru dzejdarbi publicēti jau Latvijā 30. gadu beigās un 40. gadu pirmā pusē – Pēteris Aigars, Margarita Ausala, Alma Bēne, Irma Bērziņa, Mirdza Čuibe, Karola Dāle, Fricis Dziesma, Andrejs Eglītis, Pēteris Ērmanis, Nikolajs Kalniņš, Herta Krauja, Zinaīda Lazda, Valentīns Pelēcis, Rūta Skujiņa, Velta Sniķere, Veronika Strēlerte, Velta Toma, Teodors Tomsons, Ingrīda Vīksna, Ontons Zvīdris.

No JG publicētajiem prozas rakstniekiem jau Latvijā literatūras procesā iekļaujas Irma Grebzde, Jānis Jaunsudrabiņš, Henrijs Moors, Oļģerts Rozītis, Eglons Spēks, kā arī „jaungaitnieki ar sirdi un dvēseli" Jānis Klīdzējs, Valentīns Pelēcis, Dzintars Sodums (abi pēdējie arī dzejnieki). Starp trimdā par iecienītām prozaiķēm-jaungaitniecēm kļuvušām jāmin Indra Gubiņa (arī dzejniece), Veronika Janelsiņa, Laima Kalniņa, Margarita Kovaļevska, Ilze Šķipsna, Aina Vāvere, Benita Veisberga, kurām pievienojas „stiprā dzimuma" vienaudži Jānis Gorsvāns, Andrejs Irbe (abi arī dzejnieki), Tālivaldis Ķiķauka, Richards Rīdzinieks, Jānis Sarma, Jānis Turbads, Guntis Zariņš, Aina Zemdega (arī dzejniece), u.c.

Neraugoties uz samērā nelielo apjomu, JG iespiestas arī vairākas lugas (vai to fragmenti) – Gunara Bekmaņa, Dzintara Freimaņa, Spodra Klauverta, Māras Rozītes, Ulda Siliņa, Ainas Siksnas, Raimonda Staprāna, Mārtiņa Zīverta, arī Latvijas dramaturgu Valda Rūmnieka, Uģa Segliņa, Māras Zālītes.

Patiess ir Austrumeiropas tiesību docētāja (Insbrukā, Austrijā) Nikolaja Valtera, novērojums: vienīgi nenoslēdzoties no jaunas apkārtnes un jauna laika iespaidiem, ir iespējama mūsu kultūras un tautas tālāka pastāvēšana un uzplaukums. Šo darbu apzināti un konsekventi veic JG.¹³³ JG autori rūpīgi seko dažādiem notikumiem plašajā pasaulē un reaģē uz tiem jau pirmajos numuros, piemēram, Olafs Stumbrs dzejolī par Ungārijas dumpinieku nežēlīgo apspiešanu 1956. gada oktobrī¹³⁴:

Zemei ausi piespiedis, bijīgi klausos:

Cauri otrā pusē pil asiņu lāses,

Bet no tālās skaņas trīc mūžīgā barbara tronis.

Mīļā zeme, tu topi svēta šais dienās.

Asiņu spožums spīdēs ilgi laikmeta naktī...

JG visumā plaši sasaista latviešu rakstniecību (arī mākslu) ar visas pasaules kultūras izpausmēm, – visvairāk ar Irmas Bērziņas, Astrīdes Ivaskas, Andreja Irbes, Laimas Kalniņas, Ainas Kraujietes, Jāņa Krēsliņa un Maijas Meirānes starpniecību – ar mūsdienu vācu dzeju, franču prozu, ungāru un poļu dzeju, krievu dzeju, arī atsevišķiem Ziemeļ- un Dienvidamerikas rakstnieku darbiem. Atsevišķi JG numuri veltīti igauņu, lietuviešu un visu četru skandināvu tautu daiļdarbiem.

JG veidotāji vienmēr lielu vērību veltījuši latviešu gleznotājiem, grafiķiem, skulptoriem, mākslas fotogrāfiem. Kopš JG214(1998), neraugoties uz līdzekļu šaurību, viens mākslas darbs reproducēts krāsās pa visu lapu, bet, sākot ar JG226(2001) – divi, kam dažus numurus vēlāk regulāri pievienojas divi melnbalti mākslas foto uzņēmumi. Katram numuram ir savs, kāda gleznotāja vai dizainera speciāli darināts vāks – no viņiem visčaklākais krāšņu vāku meistars ir bijis Ilmārs Rumpēters, pēdējos gados viņam pievienojas arī Voldemārs Avens, Vitauts Sīmanis, Haralds Norītis.

To daudzo vidū, kas JG devuši paliekošus darbus par literatūru, atrodam tādus respektējamus vārdus kā Jānis Andrups, Valerija Baltiņa-Bērziņa, Arturs Baumanis, Kārlis Dziļleja, Jānis Grīns, Ildze Kronta, Mārtiņš Lasmanis, Ēriks Raisters, Jānis Rudzītis, Aina Siksna, Ofēlija Sproģere, Edīte Zuzena, kuru secinājumi viscaur balstīti uz veiksmīgas literārā materiāla analīzes. Katrā laidienā bagātīgs ir grāmatu apskatu klāsts. Nodaļā „Dažos vārdos" aplūkotas ne tikai latviešu, bet visas pasaules kultūras norises. Krietnam skaitam vērtīgu interviju ar latviešu kultūras darbiniekiem (arī ar Nobela Prēmijas laureātu Česlavu Milošu), pievienojas Jura Žagariņa veidotais „Kiberkambaris" – ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem. Par mūziku visvairāk rakstījuši Dace Aperāne, Gundaris Pone, Jēkabs Poruks, Imants Sakss, Biruta Sūrmane un Andris Vītoliņš, bet par mākslu – Voldemārs Avens, Imants Bite, Visvaldis Bokalders, Nikolajs Bulmanis, Laimonis Mieriņš un Herberts Sils. Šiem rakstiem pievienojas liels skaits vērtīgu interviju ar Latvijas un trimdas kultūras darbiniekiem. Apceres par literatūru, valodniecību, arheoloģiju, vēsturi, ekonomiku, socioloģiju devis vairāk nekā pussimts zinātņu doktoru – no Arnolda Aizsilnieka, Edgara Andersona, Sigmas Ankravas, Ulda Bluķa, Edgara Dunsdorfa, Kārļa Dzelzīša, Intas Ezergailes, Andrieva Ezergaiļa līdz Uldim Ģērmanim, Ivaram Ivaskam, Benediktam Kalnačam, Bruno Kalniņam, Janīnai Kursītei, Gundaram Ķeniņam-Kingam, Pēterim Ķiķaukam, Ojāram Krātiņam, Valdai Dreimanei-Melgailei, Jurim Neimanim, Valteram Nollendorfam, Jēkabam Ozolam, Jānim Peniķim, Gundarim Ponem, Kārlim Račevskim, Jurim Rozītim, Veltai Rūķei-Draviņai, Ainai Siksnai, Jurim Sileniekam, Arnoldam Spkkem, Rasmai Šildei-Kārkliņai, Nikolajam Valteram, Valdim Zepam u.c.

Liela daļa no Ģērmaņa plaši izplatītās grāmatas Latviešu tautas piedzīvojumi vispirms publicēta JG, tāpat kā viņa pētījumi par Latvijas neatkarības idejas attīstību, par strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti u.c. Arī Latvijas prezidentes, toreiz Montreālas Universitātes profesores, Dr. Vīķes-Freibergas pirmie nozīmīgākie darbi latviešu valodā iespiesti JG – no 1974. līdz 1999. gadam ap divdesmit rūpīgi nostrādātu rakstu un mūsu folkloras pētījumu (neskaitot recenzijas). Par to saturu daudz ko izsaka virsrakstos iekļautie vārdi – tautas nacionālā pašapziņa, latviskā identitāte trimdā, brīvība un latviskās dzīves ziņa, dziesma un tauta, brīvība un humānisms, senlatviešu reliģija, dainutēvs, saules teiksma, zinātniskā domāšana u.tml.

Nav lieki jāuzsver, ka, neraugoties uz jau minētajiem šādiem tādiem klupšanas akmeņiem, darbs nav bijis veltīgs, un visu JG darbinieku dzīve nav palikusi nepiepildīta. Atļaušos būt mazliet melodramatisks, attiecinot uz JG kopumā Londonas Avīzes un arī Ceļa Zīmju (1948-1987) galvenā redaktora Jāņa Andrupa poētisko redzējumu: JG kā smaila laiva laižas pāri putās sakultām krācēm un zemūdens klintīm. Un ik reizes, skriedama garām kādam krastā ziedošam krūmam, tā piebirst pilna ziedu – jaunu, spirgtu, spēcīgu autoru darbiem. Pa vidu birst ziedi no staltiem un jau novecojušiem kokiem. Skaistā ‘Jaunās Gaitas’ laiva ar prieku uztver arī tos un rauj līdzi pāri krācēm.¹³⁵

At the conclusion of World War II, before the imminent return of the Soviet armies to the Baltic region, there was a massive exodus of Estonians, Latvians, and Lithuanians, either across the Baltic Sea to Sweden or south- and westward, via Poland, Czechoslovakia and Austria. In Latvia’s case, those who, having experienced the brutal first year of Soviet occupation (1940-1941), had abandoned their homeland, included a large portion of the intellectual and creative elite with a sizeable number of professional writers in it. As a result, Latvian literature (and culture in general) of the second half of the 20th century bifurcated into two currents – that of the officially approved and supported literature under the Soviets and literature created in exile and not tolerated by the Soviet ideological and political system. Latvian exile literature (as well as that of Lithuania and Estonia), while unique in some respects, until the disintegration of the USSR (1991) may be considered part of a larger phenomenon, that of expatriate writing, similar to the several waves of Russian émigré literature; German and French writers in England and the United States during the Nazi period; Polish, Czech, and Slovak writers in Western Europe and North America after World War II; Latin American writers in Europe; also, American writers in Paris, etc.

During the first four or five postwar years, most Latvian refugee writers (except those who had fled to Sweden) found themselves in DP or Displaced Persons’ Camps in various German cities in the British and US occupation zones. The largest of these camps (in Augsburg, Ansbach, Detmold, Esslingen, Fischbach, Geesthacht, Hamburg, Hanau, Lübeck, Memmingen, München, Oldenburg, Stuttgart, Würzburg and in a few other cities) became important cultural centers for Latvian political exiles, providing them with various organized cultural activities – not only theatrical groups, choirs, literary and art circles, poetry and prose readings, etc., but also newspapers, some of which had strong literary sections, journals of literature, politics, and the arts, and even small publishers of poetry and prose books set up shop in various DP Camps.

With the gradual closing of the refugee camps in the early 1950’s, most men and women of letters tried to find work and establish residence in larger metropolitan areas outside West Germany – Stockholm, Copenhagen, London in Western Europe; New York, Chicago, Toronto on the North American continent; and Sydney in Australia. There, they were struggling for existence and simultaneously trying to continue their writing and publishing activities. In 1965 a survey of the Latvian literary harvest estimated that about 100 collections of poems and 350 volumes of novels, short stories, essays, and plays had been published in exile since 1945.

Starting with the mid-1970’s, several publishing houses had to be closed and periodical publications discontinued mainly because of demographic reasons. Others, in the early 1990’s, saw no reason for continuing their existence after the collapse of the Soviet empire and the regaining of independence in the Baltic countries.

While a great many publishing ventures of the exile community tended to be short-lived and financially unstable, Jaunā Gaita (The New Path), initially published as a bimonthly, later as a quarterly, turned out to be not only the oldest, but also culturally, the most important review published outside Latvia. It has printed a great number of unquestionably significant works in all of its sections: poetry, fiction and drama, the arts, memoirs, documents, travel notes, necrology, literary and art criticism, literary-historical essays, book reviews, translations from other European languages, polemics, and journalistic pieces of a philosophical or socio-political bent. The latter, usually, were concerned with the basic tenets of freedom, democracy, and marked by that tragic sense of history that defines the Central and Eastern European mindset – watching helplessly as the fate of their lands was sealed by the Molotov-Ribbentrop Pact (1939) and later by the dealings of the Big Three in Teheran (1943) and Yalta (1945).

The first issue of JG, edited by Valters Nollendorfs, appeared in September 1955 in the United States (Lincoln, Nebraska). It was founded by several intellectually-minded young exiles most of whom were students at US universities in the Midwestern states and in Canada’s Ontario Province. In 1958, the editorial offices were moved to Toronto, Canada. During Laimonis Zandbergs’ 27-year-tenure as the editor-in-chief, JG became a reputable review devoted to literature, the arts, and the discussion of ideas, as stated under the journal’s title. After his death (1997), it has been edited from Arizona State University by Rolfs Ekmanis. A considerable number of the editorial board members as well as contributors had or continue to have ties with various academic institutions in the US, Canada, and Europe.

The founders of JG saw its task as continuing the Latvian cultural process abroad and defending civic, political, and creative freedom of Latvians, both in the West and in their homeland. Also, the journal aimed to bring Latvian and European writers together by printing translations, especially, of poetry; to counterbalance the aggressive mass culture and to popularize authentic cultural values; to foster an artistic and intellectual sensibility based on universal and permanent achievements of, mainly, European civilization; to resist, particularly in the U.S. where most of JG readers resided, the official „melting pot" policy, i.e., assimilation and cultural integration.

While the first issues of JG, both thematically and visually, were rather mediocre, soon the journal began to serve as a rallying point around which gathered three sizeable groups of writers, poets, and critics: (1) those who had established themselves as such in their homeland before World War II, (2) littérateurs whose literary careers, although begun in Latvia, flourished in exile, and (3) a smaller group of individuals who started their creative life in exile, i.e., people who were simply too young to publish before or during the war and who emerged as significant artists while outside their country.

JG prides itself on the diversity of its contributors (the principal ones referred to as Jaungaitnieki, a designation derived from the review’s name); the long list of major works first published on its pages; its support of experimentation in style and a search for new ways of expression; and, not least, its independence – during JG’s more than 50 years of existence, the journal has been uninfluenced by any organizations, personalities, or cliques. Among the more illustrious and controversial contributors who formed the exile stream of modern Latvian literature, could be mentioned Jānis Turbads (nom de plume of linguist Valdis Zeps) who in his prose poked fun at venerated Latvian mythological, historical and thinly disguised contemporary, including émigré, political figures; also, several poets (and artists) of the so-called Hell’s Kitchen group who resided in New York, the city of exile, mainly in mid-Manhatten. At times, the challenging and unorthodox views on literature and art provoked a considerable stir, especially, in the more conservative circles.

Just like the publications of other exile groups (e.g., Polish, Czech, Ukrainian, Lithuanian, Estonian, Belorussian, Armenian), the editors of JG believed that the study of literary works created under Soviet rule was indispensible for the understanding of the changes brought about in the society of occupied Latvia.

The journal’s interest in all genres of literature produced in Latvia (and the entire USSR in general) often extended to writers who were not entirely and some not at all acceptable to the Soviet cultural overseers. And, as a rule, JG pages demonstrated convincingly the transformation of Latvian literature and the arts into the „handmaiden of the Party" (pomoščņik partii, to use the Russian expression) and also the resistance by many a writer against this cultural sovietization process. Nevertheless, this particular aspect, especially in the l950’s and 1960’s, in the eyes of some émigrés was interpreted as flirtation with the occupation regime. As a result, JG was forced to engage itself in heated polemics with the „patriotic" hardliners who voiced their thoughts at various émigré gatherings or in the Latvian-language press in Canada, the United States, Germany, Sweden, England, and Australia. Now, in hindsight, these polemics form for the most part a forgotten, but fascinating chapter in exile literary history.

While, for example, Aleksandr Herzen’s and Nikolai Ogarjov’s anti-tsarist Poljarnaja Zvezda and its supplement Kolokol, published in England (1857-1867), could be relatively easily smuggled and sometimes even mailed into Russia, exile publications during the Soviet era, especially in languages of the non-Russian republics, were considered to be a direct threat to the regime and were banned. The Latvian branch of the Soviet censorship office Glavlit had divided émigré publications into several categories according to their harmfulness to homo soveticus. As late as the mid-1980’s when perestroika and the glastnost’ era had already begun, JG, together with several other publications, was placed on the very top of the list. Nevertheless, individual copies of the journal were smuggled by various means into the country, cautiously passed from hand to hand in the educated circles, secretly read and parts even copied by hand. With Latvia having regained its independence (1991), JG has become a truly „all-Latvian" cultural review with readers and contributors, both in Latvia and the diaspora.