47. GADAGĀJUMS
2002. GADA SEPTEMBRIS
3. (230) NUMURSJaunās Gaitas rudens numura vāku greznojis Ilmārs Rumpēters ar rūda ieža sienas skatu.
Dzeju pārstāv Lolita Gulbe, Sarma Muižniece Liepiņa un Paulis Birznieks.
Lolita Gulbe "Floridā":
un viļņi pie manām kājām
nosviež gliemežvākus -
vēstules man
no jūras dzīlēm.
Sarma Muižniece Liepiņa par kompjūteriem un govīm:
Došu līdz diskus, vērtīgas programmas.
Te piena kanna. Stipri pirksti derēs.
Paulis Birznieks par Ņujorkas komerctorņiem:
Sēras
ir grūts darbs - rakšanās/
buldozēšanās cauri visai atriebības/
atmaksas drazai, lai jūs varētu nonākt pie
slēdziena, kopā ar Jēzu un Sokrātu, ka lielākais ļaunums
ir nevis izciest/saņemt, bet gan nodarīt/atdarīt citiem.Raimonda Staprāna lugas Postītājs ("Romantiska drāma piecpadsmit ainās") noslēgumā čekists Jurijs ar nelaimīgi precējušos divu bērnu māti Lāsmu nekādi neatrod laimi 1949. g. marta mēneša notikumos. Izrādās, ka pats romantiskums ir tas postītājs.
Vizūālo mākslu šai numurā pārstāv Valda Oestreichere ar gleznu no viņas personālizstādes Toronto šī gada pavasarī un Vidvuds Ingelēvičs ar fotogrāfiju "Bijušajā baltiešu bēgļu Hohfeldas nometnē Augsburgā 90. gadu sākumā" no savas instalācijas Alltagsgeschichten. Oestreichere dzimusi Anglijā un jau kopš 1996. gada izstādās Robertsa galerijā Toronto. Nikolajs Bulmanis iepazīstina ar Ingelēviču: "Viņa fotografija ir dokumentējoša, it bieži balstīta uz archīvu izpēti. Tā var būt jaunu sakarību atklājoša." Mākslas nodaļā ir Laimona Mieriņa apcere "Pliknis 19. gadsimta mākslā". Izejot no pārskata par Teita (Tate) galerijas izstādi Londonā Viktorijas laika plikņi, Mieriņš velk paralēles starp Talibanu un kristietību un komentē tādu lietu kā plikņu alerģiju: "Tās cietēji jau nezina, ka zem drēbēm arī viņi ir pliki". Mieriņa raksts ir dāsni ilustrēts. Ar Edgaru Jēriņu un viņa zīmējumu izstādi Ņujorkā iepazīstina pats JG mākslas nodaļas redaktors Voldemārs Avens: "Izstādītie darbi ir reālistiski psīcholoģiski tverti mākslinieka draugu vai ģimenes portreti, kuŗos attēlota viņu ikdiena - mājokļos kopā ar suņiem, šautenēm un citiem viņu individualitāti raksturojošiem atribūtiem." Žurnāls apskatīšanai piedāvā divus Jēriņa ogles zīmējumus un pašu mākslinieku fotogrāfijā: "tērpies flambojantā pelēkā zīda uzvalkā, zibspuldžu apspīdēts, šķelmīgi draudzīga zēna smaidu sagaid[ot] savu kuplo draugu pulku un izstādes atklāšanas dienas publiku."
Jānis Elsbergs raksta par piedalīšanos kādā literātu saietā Ukrainā, un konstatē: "Mūsu pašu Dzejas dienās ir bijs kauns no ārzemju viesiem, cik nejēdzīgi organizēti šie svētki. Tagad varu liecināt: kauč sliktāk kā Lietuvā, tomēr labāk kā Ukrainā!" Savu stāstījumu Elsbergs noslēdz ar atziņu: "Zinu tikai to, ka drīz vien Latvijā būs spējīga pārnovadu kaimiņiem palīdzēt, vismaz ar ekspertu padomiem - kā pamazām pārvarēt Krievijas ietekmi."
Vēstures nodaļā Indulis Ronis raksta "Par kļūdām holokausta izpētē" un noslēgumā izvirza priekšlikumu: "Par jaunas palīgzinātnes, noziegumu vēstures izveidošanas nepieciešamību, kur [kara nozieguma] problēmu izpētītu kompleksi - vēsturnieki, kriminālistkas specialisti, juristi u.c. lai konstatētu, cik liela nozīme konkrētajam noziegumam bija cilvēces vēsturē, cik lielā mērā tas ietekmēja turpmāko atīstību. Franks Gordons raksta, "Žēl, ka 1945. gadā Lielbritānijas premjērministrs Vinstons Čerčils noraidīja plānu III Pasaules karam, "izvērst 47 britu un amerikāņu divīziju strauju uzbrukumutelpā starp Drēzdeni un Baltija jūru, pie kam amerikāņiem un angļiem - pusmiljonam vīru - cīņā pret Padomju Savienību nāktu palīgā ap 100 000 no jauna apbruņotu Lielvācijas kareivju."
Nodaļā "Grāmatas" Gunārs Zvejnieks izsakās atzinīgi par Ausmas Cimdiņas grāmatu Brīvības vārdā par valsts prezidenti Vairu Vīķi Freibergu: "Cimdiņai /../ laimējies katalizātoriskais uzdevums saliedēt ne vienmēr sakritīgos viedokļus un dažādo norišu tulkojums, apskatot tos objektīvi un iztiekot bez definitīvas šķirošanas mūsu un viņu sfērās." Ildze Kronta par Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos: "Šajā darbā ar spēcīgu personības zīmogu emocionalitāte iet roku rokā ar asu domas analītiskumu, cieņu pret faktiem, to nepielūdzamību un paškritisku atklātumu." Benedikts Kalnačs par žurnāla Karogs 2002, 4-6 numuriem: "Jau vairākus gadu desmitus žurnāla atbildīgo redaktoru lomā ir dzejnieki, varbūt arī tāpēc likumsakarīgi, ka pavasara numuri ielūkojas dzejas procesa noslēpumos - tā durvis ver Imants Ziedonis (maijā) un Pēteris Brūveris (jūnijā)." Gundars Ķeniņš Kings apraksta Journal of Baltic Studies 2002. g. pavasara numuru un Juris Vīksniņš sniedz recenziju par profesora Kinga grāmatu Modernā apgāde. Labāk, lētāk un laikā. Vīksniņš, ekonomikas profesors Džordžtaunas (Georgetown) universtitātē izlasījis profesora Kinga grāmatu nevar saprast, kāpēc "Latvijā ražošanas pašizmaksas ir ļoti augstas. Aldara Zelta alus nu beidzot dabūjams Vašingtonā, bet tas ir viens no visdārgākajiem (gandrīz $40 par 24 pudeļu kasti). Kāpēc?" (Jautājums paliek neatbildēts.) Rolfs Ekmanis novērtē Paula Bankovska vadītā žurnāla Latvian Literature debijas numuru. Par Emīla Dēliņa Pirmais gads. Latviešu ieceļotāji Austrālijā ir Birutas Sūrmanes recenzija. Andrievs Ezergailis par "gadsimta sadragātā ego" Mavrika Vulfsona 100 dienas, kas pārvērta pasauli izsakās nievājoši: "Ir jau vēl cita aromāta tabakas, kuŗas varētu iebāzt Mavrika rožkoka pīpē". Jānis Krēsliņš par Ināras Kolmanes režijā veidoto filmu Latviešu leģions to visumā vērtē pozitīvi, bet aizrāda, ka "Citādi filmu vērtētu ļaudis, kas, latviskos komentārus nesaprazdami, vēro tikai vizuālo un kam tā varētu būt pierādījums, ka latvieši bijuši galīgie vācu kolaboranti, hitleriešu kalpi un atbalstītāji."
Nodaļā "Dokumenti" ir lasāms 1975. g. 16. jūnija ziņojums No Glavļita Latvijas nodaļas priekšnieces par dažādām ideoloģiska rakstura piezīmēm Galvenās pārvaldes kontrolējamiem izdevumiem 1974. gadā un 1975 gada 5 mēnešos.
Nodaļā "Kiberkambaris" ir "sveikotāju" diskusija internetā "Par Jeruzālemi un Daugavpili", kur rīdzinieks Vents Zvaigzne pasaka: "Droši vien, objektīvi spriežot, žīdiem nav lielākas tiesības kā palestīniešiem un citiem uzskatīt Jeruzālemi par savu. Bet pirms stāstīsim to viņiem, izskaidrosim paši sev, ka latviešiem nav lielākas tiesības /. . / uz Daugavpili kā krieviem." Daugavpilietis Pēteris Cedriņš aizrāda: "Daugavpils nekad nav bijusi latviska pilsēta, arī Ulmaņlaikos ne. / . . / Pirms mēģinam "latviskot" šo multinacionālo pilsētu, vai nebūtu lietderīgāk izdot kādu santīmu (ne tikai Rietumu piešķirto, bet arī kādu pašmāju kapeiciņu) reālas valodas polītikas īstenošanai un integrācijai?"
Galvenais redaktors Rolfs Ekmanis nodaļā "Nota bene" paskaidro, ka "tik pasakaini jau nav" ar to Amerikas augstāko izglītību kā domā LU Fizikas un matemātikas dekāns asociētais profesors Ojārs Judrups, teikdams, ka "Amerika /../ vervē mūsējos uz maģistratūru. Viņi saka: atbrauciet, iedosim darbiņu, jūs nopelnīsiet, būs samaksāta mācību maksa /../ paskaties, cik maksā pasniedzējiem ārzemēs!" Ekmanis atbild: "Tā vien šķiet, ka prof. Judrups būs sajaucis ASV, kur sociālā nevienlīdzība starp bagātiem un trūcīgiem sit arvien augstāku vilni, ar tām pasaules valstim, īpaši Rietumeiropā, kur joprojām raksturīga augsta sociālā aizsargātība un kur izglītība tiek uzskatīta par vienu no visu cilvēku tiesībām /../."
"Dažos vārdos" ir sniegtas īsas ziņas par latviešu lomu kultūras notikumos visā pasaulē.
Juris Žagariņš
Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...
