Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE
RAIDĪJUMI LATVIEŠU
VALODĀ 20. GS.
OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261 (2010)

RADIO BRĪVĀ EIROPA /
RADIO BRĪVĪBA (RFE/RL) – II

 

FEC – BRĪVĀS EIROPAS KOMITEJA

1949.17.V Ņujorkā tiek nodibināta oficiāli „privāta”, bet ASV Valsts departamentam, izlūkdienestam, diplomātiskajām un militārajām aprindām tuvu stāvošā National Committee for a Free Europe, Inc. jeb Nacionālā Komiteja Brīvai Eiropai ar kara laikā bijušo amerikāņu Stratēģiskā resora (Office of Strategic Services jeb OSS) virsnieku, pēcāk Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIA) dibināšanā nozīmīgo Alenu Dalesu (Allen W. Dulles, 1893-1969) priekšgalā. Nepilnu mēnesi vēlāk komitejas nosaukums tiek saīsināts – Free Europe Committee (turpmāk FEC), t.i., Brīvās Eiropas komiteja, pie kam iepriekšējos īslaicīgos un neganti vīlušos vadītājus nomaina ar svaigiem. Par FEC pirmo prezidentu kļūst Pūls (DeWitt C. Poole), kurš pēc boļševiku coup d’état Petrogradā 1917. gada oktobrī, protestēdams pret prezidenta Vilsona (Woodrow Wilson, 1856-1924) pārāk maigo nostāju pret barbarisko boļševiku varu, kam jebkuri morālie un ētiskie standarti ir pilnīgi vienaldzīgi, atkāpjas no ASV pārstāvja Maskavā un Arhangeļskā posteņa. Līdzās Pūlam komitejas pirmā priekšsēdētāja amatu uzņemas Džosefs Grū (Joseph Grew – skat. JG261:29). Abus šefus balsta vesela virkne padomnieku, kuru vidū izceļas gan II Pasaules kara slavenības – ģenerāļi Eizenhauers (Dwight Eisenhower, vēlāk ASV prezidents) un Kleijs (Lucius Clay), gan arī dažādi augstas proves funkcionāri – prezidentu Rūzvelta un vēlāk Kenedija padomdevējs Berls (Adolf Berle), bijušais sūtnis Polijā un Baltijas valstīs Leins (Arthur Bliss Lane), kurš veltīgi cenšas pārliecināt Vašingtonu anulēt Jaltas līgumu, bijušais OSS direktors Donovans (William Donovan), bijušais Tieslietu sekretārs Bidls (Francis Biddle), Amerikāņu strādnieku federācijas (American Federation of Labor - AFL) vadītājs Grīns (William Green), žurnāla Time īpašnieks Lūss (Henry Luce), ekonomists Kleitons (Will Clayton) u.c. Kaut arī FEC šefu posteņus viens pēc otra ieņem dažādas Vašingtonas Baltā nama uzticības personas (psiholoģiskā kara eksperts ģen. Charles Douglas Jackson, ģen. Willis D. Crittenberger, Archibald S. Alexander, William P. Durkee, John Richardson u.c.), visu pastāvēšanas laiku komitejas politiskā un praktiskā darba īstais vadītājs ir Krievijā dzimušais Jarovs (Bernard Yarrow). 1949. gada jūnijā FEC paspārnē nodibinātajā Preses un Radioraidījumu komitejā (Committee on Press and Broadcasting), ko vada noguldījumu baņķieris Altšūls (Frank Altschul), ietilpst vairāki prominenti amerikāņu žurnālisti un autori, ieskaitot tādu slavenību kā Edvardu Murovu (Edward R. Murrow), AFL direktoru Lavstounu (Jay Lovestone), vēsturnieku Šle­sindžeru (Arthur Schlesinger) u.c.¹

Brīvās Eiropas komitejai, kas uz laiku pirmo mājvietu atrod Ņujorkas augstākājā debesskrāpī – Empire State Building, „draugi” no CIA slepenās Speciālo pasākumu grupas (Special Procedures Group jeb SPG) „iedāvina” no OSS iemantotu tipogrāfijas iekārtu, kas kļūst par pamatu Brīvās Eiropas spiestuvei (Free Europe Press). Drīz vien tā sāk izdot dažādus materiālus izplatīšanai aiz Dzelzs priekškara, kā arī visai respektējamo žurnālu East Europe, kas gan okupētajām Baltijas republikām pievērš minimālu uzmanību. Otra „dāvana” – visai primitīvs un mazspēcīgs 7,5 kilovatu īsviļņu radioraidītājs (nokristīts par Barbaru) – ir pamats radiosistēmai, kas drīz kļūst pazīstama ar nosaukumu Radio Free Europe – Radio Brīvā Eiropa (turpmāk RFE). Līdz 1972. gadam tā darbību slepeni atbalsta specdienests CIA, bet oficiāli – „brīvību mīloši amerikāņu pilsoņi”. Brokastu pārslu (Post Cereal Co.) reklāmaģents Langs (Robert E. Lang), arī OSS eksloceklis, nolemj pavērt garlaicīgā ikdienišķuma apvāršņus un pieņemt piedāvāto pirmā RFE direktora posteni. Pret baltiešu raidījumiem Langa nostāja ir izteikti negatīva. Iesākas rosīga kvalificētu RFE darbinieku vervēšana bēgļu vidū Rietumvācijā un arī ASV.

BRĪVĪBAS KAMPAŅA

Amerikāņu iepazīstināšanai ar RFE mērķi izvērst iespējami plašu raidstaciju tīklu „patiesības vēstīšanai” 1950. gadā nodibina organizāciju Crusade for Freedom (Kampaņa par brīvību). Tās simbols – Brīvības zvans ar mieru simbolizējošu lauru vainagu augšdaļā un brīvības lāpām piecu cilvēces rasu reprezentējošu attēlu rokās. Uz zvana iegravēti Abrahama Linkolna vārdi: That this world under God shall have a new birth of freedom (Šai Dieva valstībai būs pieredzēt brīvības atdzimšanu). Desmit tonnu smago zvanu no angļu kausētavas Gillett & Johnston vispirms nogādā uz Ņujorku, kur tam Manhetenā (Manhatten) ar lielu pompu sarīko parādi. Pēc tam zvans apceļo 21 ASV pilsētu, kuru iemītniekus – tāpat kā ņujorkiešus – mudina parakstīt Brīvības ruļļus (Freedom Scrolls) un, protams, galvenais, ziedot dolārus Brīvās Eiropas raidstacijai. Nekādas pasakainas bagātības tur nesanāk – 16 miljoni amerikāņu ziedo pa lielākai daļai sīknaudu – kopā $1 317 000. Pastāvīgo mājvietu zvans atrod Rietumberlīnes amerikāņu sektorā Rātsnama laukumā, kur atklāšanas ceremonijā piedalās vairāk nekā 400 000 berlīniešu, ieskaitot 100 000 no krievu okupācijas sektora. ASV bruņoto spēku virspavēlnieks Eiropā (1947-1949) ģenerālis Kleijs (1897-1978), kam berlīnieši sakarā ar padomju blokādes (1948.25.VI-1949.12.V) pārvarēšanu, nogādājot pilsētā ar lidmašīnām 1,5 milj. tonnu dažādu kravu, piešķir sirsnīgo iesauku Pater urbis (Pilsētas tēvs), pēc savas uzrunas iedarbina zvana skaņas.² Austrumvācijas Komunistiskās Partijas (turpmāk KP) politbiroja loceklis Hanss Jendreckis (Jendretsky) uz šo notikumu reaģē ar draudiem: Šī Nāves zvana virve kļūs par karātavu virvi zvana zvanītājiem. Kaut arī kampaņā iegūtie ziedojumi ir pavisam niecīga daļiņa no RFE budžeta, ar dažādām ārišķībām – parādēm, publiskiem forumiem un spārnotiem vārdu salikumiem (piemēram, Fight the Big Lie with the Big Truth – Cīnies pret Lielajiem meliem ar Lielo patiesību; vai: Help Truth Fight Communism – Palīdzi patiesībai cīnīties pret komunismu), kampaņas organizētāji cenšas paaugstināt miljoniem ierindas amerikāņu politiskās domāšanas līmeni attiecībā uz Auksto karu un tā nepieciešamību.

RFE RAIDĪJUMU SĀKUMS

1950.4.VII, ASV neatkarības 174. gadadiena, RFE izveidotājiem, vadībai un darbiniekiem ir prieka diena. Ēterā uziet pirmais raidījums – 30 minūšu gara, Ņujorkā sagatavota ziņu programma čehu valodā. Desmit dienas vēlāk, 14. jūlijā, Bastīlijas ieņemšanas dienā (1789), kas simbolizē sacelšanos pret valsts tirāniju, atskan rumāņu, ungāru, poļu un bulgāru programmas. Sākotnējo raidījumu formātam par paraugu tiek ņemts Berlīnes amerikāņu sektorā 1946. gada sākumā amerikāņu karavīru vajadzībām dibinātais RIAS (Radio in the American Sector), kas drīz vien kļūst par necenzētu ziņu, komentāru un kultūras programmu 300 kilovatu stipru suro­gātraidītāju ar mērķauditoriju vāciešiem krievu okupētajā Austrumvācijā. Arī RFE (tāpat kā Radio Brīvība, kas sāk darboties nepilnus divus gadus vēlāk), atšķirībā no II Pasaules kara laikā nodibinātās Voice of America, t.i., Amerikas Balss (skat. JG235:23-31; 237:35-55), kuras primārais uzdevums ir paust ASV valdības oficiālo viedokli līdzās bieži vien ar mesiānisma piesātinātām leģendām par „amerikāņu dzīvesveidu” un „amerikāņu vērtībām” (kas ir labs amerikāņiem, tas ir labs visiem), ir simtprocentīgi rumāņu, bulgāru, ungāru, poļu un čehoslovāku (pēc 1993. gada čehu un slovāku) raidītāji – tikai ar starpību, ka tie atrodas nevis Bukarestē, Sofijā, Budapeštā, Varšavā vai Prāgā, bet gan Rietumeiropā ar galveno mītni Minhenē, no kurienes tie brīvi, bez jebkādas cenzūras, komentē attiecīgo valstu politisko, sabiedrisko un kultūras dzīvi. Klausītāji sastopas ēterā ar plašu materiālu diapazonu – līdzās kompetentiem norišu aplūkojumiem satelītvalstīs un PSRS atskan informācija un analīzes arī par svarīgākajiem pasaules notikumiem. Bieži pārraidīti tiek vietējo autoritāšu aizliegti vai cenzēti, cauri Dzelzs priekškaram izkļuvuši, disidentu politiskā pagrīdē sacerēti vai lentās ieskaņoti materiāli. Ar laiku Minhenē izveidojas vispilnīgākā šādu Maskavas iekšējā un ārējā impērijā neatļautu materiālu kolekcija, t.s. samizdata arhīvs (Samizdat Archives). Kaut arī pastāv laiku pa laikam aktualizētas vadlīnijas radio darbiniekiem, pārraižu veidotāji neatrodas nekādu oficiālo pieprasījumu spīlēs. Viņiem ir liela patstāvība satura izvēlē un metodēs. Un naudas maka pārzinātājiem ne CIA laikos (līdz 70. gadu sākumam), nedz arī vēlāk nav absolūti nekādas teikšanas par raidījumu saturu un formātu, ko parasti nosaka atsevišķo tautību redakcijas.

NESASKAŅAS BIROAPARĀTĀ

Neraugoties uz pozitīvajiem rezultātiem radiopārraižu jomā, birokrātisko līmeni turpina iezīmēt vesela virkne melnu mirkļu. Juceklība, nesaskaņas, cīņa par varu (un vienlaikus labi apmaksātiem vadošajiem posteņiem) dažādos līmeņos nemitējas, arī strīdi starp RFE vadību un FEC.

CIA pirmais direktors, II Pasaules kara laikā karakuģa USS Missouri (The Mighty Mo) kapteinis, kontradmirālis Hillenketers (Roscoe Henry Hillenkoetter, 1897-1982) tiek atstādināts no sava posteņa it kā par nespēju izzināt Maskavas progresu ātombumbas izveidē un Ziemeļkorejas plānus uzbrukt Dienvidkorejai. Viņa pēcnieks, ASV vēstnieks Maskavā (1946-1949) ģenerālis Smits (Walter Bedell Smith, 1895-1961), saukts par „Beetle”, t.i., „vaboli”, drīz vien likvidē līdz šim formāli Nacionālās drošības padomes (National Security Council jeb NSC) paspārnē esošo, bet faktiski nepārskatāmi neatkarīgo Vaiznera (Frank Wisener) vadīto Akciju koordinācijas biroju (Office of Policy Coordination jeb OPC), kura pārziņā savukārt atrodas FEC un RFE, un iekļauj CIA Projektu direkcijā (Directorate of Plans), ieceļot par tās vadītāju to pašu Vaizneru, kuram tagad gan jādanco vairāk pēc „Vaboles” stabules. Tieša atbildība par abām nesaticīgajām institūcijām – FEC un RFE – gulstas uz Smita vietnieka Allena Dalesa pleciem, ar ko nespēj samierināties Pūls, kurš jau četras dienas vēlāk atsakās no FEC prezidentūras, ko uz aptuveni diviem gadiem (līdz 1952) pārņem amerikāņu biznesa publikācijas Fortune izdevējs, visumā liberāli ievirzītais internacionālists, OSS veterāns Čārlzs Džeksons (Jackson, 1902-1964), vēlāk prezidenta Eizenhauera speciālais asistents, kura ieskatā nevis komunisms, bet gan Krievijas imperiālisms ir galvenais drauds ne tikai amerikāņu, bet visas pasaules labklājībai un mieram.

RFE PĀRCEĻAS UZ EIROPU

Sākumā RFE programmas producē Ņujorkā un pārsūta uz bijušajā vācu gaisa flotes (Luftwaffe) bāzē Lampertheimā uzstādīto smieklīgi mazjaudīgo 7,5 kilovatu raidītāju. Bet drīz vien tiek uzņemts temps un RFE izveidojas par vienu no plašākajiem lieljaudas raidītājiem. 1951.12.IV Lisabona dod atļauju portugāļu firmai RARET uzstādīt RFE translācijas aparatūru Glorijas (Gloria) apkaimē, bet Pirmā maija svētku dienā krietni spēcīgāks raidītājs uzsāk darbību Holckir­henā (Holzkirchen), netālu no Minhenes, atkal čehu valodā, bet nu jau veselas 11 stundas diennaktī. Džeksona atbilde uz jautājumu, kādēļ tieši „strādnieku svētkos”: ...lai skaļā, pat varen skaļā balsī darītu klausītājiem zināmu starpību starp strādniekiem un vergiem! Pie RFE mikrofona stājas pazīstami politiski un intelektuāli eksīllīderi, piemēram, viens no demokrātiskās Čehoslovākijas dibinātājiem, vācu okupācijas laikā cietumos turētais vēsturnieks Ferdinands Peroutka runā par tirāniem sendienās un 20. gs. 50. gados – kā vieni, tā otri spīdzina savas tautas, bet mūsdienās cilvēkiem jāpakļaujas varmācīgu valdnieku mocībām ar smaidu uz lūpām. Un kara laikā BBC darbinieks Londonā, īsu laiku pēc kara kultūras ministrs, Pavels Tigrids, nevairās gāzt ar ideoloģisko āmuru tieši pa pieri: Mūsu raidītājam pirmām kārtām ir karojoša un politiska misija. Mēs ieņemam agresīvu nostāju pret komunismu un sovetismu, pret teroristiskā režīma pārstāvjiem. Jāatceras, ka šo laiku iezīmē cerība uz ātru Maskavas impērijas sagrāvi.

Drīz vien čehoslovākiem pievienojas poļi, ungāri, rumāņi un bulgāri, kuru balsis, sākot ar 1951. gada decembri atskan jau no 50 kilovatu raidītāja. 1955. gada jūlijā, Spānijas diktators Franko piekrīt radiotorņu uzstādīšanai Plajadepalsā (Playa de Palsa). Jāpaiet apmēram trim gadiem, pirms darboties sāk ultraīsviļņu raidītāji ar 100 kilovatu kopjaudu, bet pēc vēl diviem gadiem (1960) kopjauda sasniedz jau 250 kilovatus.

RFE amerikāņu prezidents, priekšsēdētājs un citi vadītāji vēl atrodas Ņujorkā (līdz 1961. gadam), kad 1952. gada novembrī Minhenē RFE lietošanai tiek nodots vairāku pamatīgu ēku komplekss vienreizēji skaistā Englischer Garten (Angļu dārza) vienā malā nepilnus 500 metrus no slavenā Ķīniešu torņa (Chinesischer Turm) alus dārza – sākumā ar 22 studijām, sešām kontrolierīču (ieskaitot master control) telpām, kā arī darba istabām redakciju darbiniekiem un tehniskajai apkalpei. Raidītāju (RFE un arī RL) ziedu laikos administratīvā un tehniskā personālā sastāvā skaitās aptuveni 2 000 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 2/3 strādā Minhenē, bet pārējie birojos ASV, Parīzē, Londonā, Romā, Stokholmā, amerikāņu sektorā Berlīne u.c.

Operation Prospero balona palaišana

BRĪVĪBAS BALONI

Kamēr RFE laiž ēterā programmas piecu Maskavas satelītvalstu valodās, superslepenā Akciju koordinācijas biroja (OPC), vēlāk CIA Projektu direkcijas vadītājs Franks Vaizners Operation VETO ietvaros ar milzu enerģiju ķeras pie miljoniem skrejlapu drukāšanas. Sākot ar 1951. gadu, simtiem II Pasaules kara meteoroloģisko ūdeņraža balonu paceļas no Bavārijas pilsētas Rēgensburgas apkaimes, lidinās pāri ne visai tālai Čehoslovākijas robežai, izkaisot „slepenās” Brīvās Eiropas spiestuves drukātas skrejlapas – veselus 11 miljonus pirmajās divās nedēļās vien – ar sveicieniem no miljoniem brīvu vīru un sievu Rietumos, pie reizes painformējot lasītājus par radio viļņu garumiem, kuros iespējams noklausīties čehiem un slovākiem domātās RFE programmas. Vairāki no satelītvalstīm iesūtītu aģentu mēģinājumi uzspridzināt balonu palaišanas aparatūru beidzas nesekmīgi – viņus laicīgi notver vācu Grenzpolizei, t.i., robežsargi. Pēc Staļina nāves (1953.5.III), kad Austrumvācijā un vairākās satelītvalstīs notiek strādnieku nemieri, speciālas Operation Prospero ietvaros no Tišenreutas (Tischenreuth) ciema Bavārijā gaisā palaiž 6 500 balonus ar 12 miljoniem skrejlapu. Austrumbloka kara lidmašīnām, kam pavēlēts sašaut balonus, izdevies notriekt it kā tikai trīs. Polijā par sensāciju kļūst, citu materiālu vidū, tūkstošiem eksemplāros izkaisītais 40 lappušu biezais pamflets, ko sacerējis Jozefs Sviatlo (Józef Światło, 1915-1975), viens no Polijas drošības ministrijas (Ministerstwo Bezpieczeństwa Publicznego) viceprezidentiem, kurš 1953.5.XII pieprasa azīltiesības Rietumberlīnē. Sakarā ar Čehoslovākijas sūdzību par it kā balonu izraisītās satiksmes lidmašīnas avāriju, pēdējais balonu projekts, Operation Focus, tiek īstenots Ungārijas revolūcijas gadā (1956). Pavisam kopā piecu gadu laikā virs satelītvalstīm nolīst 300 miljoni skrejlapu.

Maz ir zināms par 1955. gadā plānoto skrejlapu nomešanas akciju virs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Skrejlapu nomešana lielā daudzumā padomju okupētajās teritorijās radītu elektrificējošu efektu uz visām PSRS iekļautajām tautām un [baltiešiem] tas būtu apstiprinājums par aneksijas neatzīšanas politiku no Savienoto Valstu puses – tā speciālā memorandā Leaflet Campaign over Lithuania, Latvia, and Estonia raksta Brīvās Eiropas Komitejas praktiskā darba darītājs Bernards Jarovs. Šķiet, šī akcija palikusi tikai plānošanas stadijā, lai gan kaut kādi baloni, it kā pēc baltiešu pašu iniciatīvas, palaisti gaisā Zviedrijā.

Turpinājums JG266

 

PIEZĪMES

1. Brīvās Eiropas komitejas paspārnē neilgu laiku darbojas Komiteja Baltijas Brīvībai, ko vada bijušais ASV sūtniecības Rīgā sekretārs Pakers (Earl Packer). 50. gadu pašā sākumā tiek izveidotas etnisko grupējumu konsultatīvas kopas, kas drīz pārvēršas par tautību komitejām – baltiešiem Komiteja Lietuvas Brīvībai, Komiteja Latvijas Brīvībai (KLB) un Komiteja Igaunijas Brīvībai, kas kopīgi izdod Baltic Review (1953-1971). Publicēto 38 numuru redakcijā ietilpst Alfreds Bērziņš, Bronius Nemickas, Antanas Trimakas, Leonhard Vahter. KLB izdod periodisku rakstu krājumu Latvijas Brīvībai (1952-1969), ko rediģē Vilis Māsēns (1902-1964), Ādolfs Bļodnieks (1889-1962), Alfreds Bērziņš (1899-1977). Pēc statūtiem KLB uzdevums ir sekmēt Latvijas atbrīvošanu, atklāt okupācijas spēku paustās nepatiesības, vākt informāciju par notikumiem un apstākļiem Latvijā, sniegt padomu Brīvās Eiropas komitejai. KLB ir ACEN (Assembly of Captive European Nations) līdzdibinātāja. 1962.1.I. KLB sastāvā ir Vilis Hāzners (priekšsēdētājs), A. Bērziņš (viņa vietnieks), Ā. Bļodnieks, sociāldemokrāts Kārlis Dziļleja, Ādolfs Klīve, V. Māsēns. Pirms tam pr-ja amatā bijuši Jāzeps Rancāns, V. Māsēns, Ā. Klīve, Ā. Bļodnieks, bet KLB sastāvā darbojušies Benno Ābers, Rudolfs Drillis, Evalds Freivalds, Onufrijs Rancāns. Lai gan KLB nav tieša sakara ar Amerikas Latviešu apvienību, ALAs kongresā (1953.17.-19.IV) Grandrapidos (Grand Rapids, Michigan) vairāki delegāti izsaka neapmierinātību par pārāk lielo „ulmaniešu”, arī „valdmaniešu” pārsvaru Komitejā Latvijas brīvībai, kamēr citiem nav pa prātam „sadarbība ar sociālistiem”, domājams literātu un kritiķi, sociāldemokrātu Kārli Dziļleju, kura redakcijā Zviedrijā klajā nāk Raiņa Kopoti raksti. Pēc garām debatēm pieņem rezolūciju par „latviešu garīdzniecības pārstāvju” pieaicināšanu KLB (skat. Bruno Albats, Visvaldis V. Klīve. Amerikas Latviešu apvienība, 1951-1986. Lincoln, Nebraska: ALA, 1986:21). Amerikāņu iestādes izbeidz tautību komiteju financiālu atbalstīšanu līdz ar attiecību šķietamu uzlabošanos jeb detanti starp ASV un PSRS 60. gadu beigās un 70. gadu pašā sākumā. Igauņu, latviešu un lietuviešu radioraidījumu veicināšanā RFE/RL ietvaros baltiešu brīvības komiteju panākumi ir ļoti minimāli, ja vispār.

2. Uz ģenerāļa Kleija kapa plāksnes cita vidū iekalti Berlīnes iedzīvotāju pateicības vārdi: Wir danken dem Bewahrer unserer Freiheit (Mēs pateicamies mūsu brīvības sargam) – neraugoties uz to, ka II Pasaules kara laikā amerikāņu un angļu bumbvedēji 389 uzlidojumos Berlīni lielā mērā sagrauj, pie kam bojā iet 60 000 pilsētas iedzīvotāju.

 

Par autoru skat. JG261:25