Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011

 

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI
LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261, 262 (2010)

 

 

RADIO BRĪVĀ EIROPA / RADIO BRĪVĪBA (RFE/RL) – III

 


Lampertheimas (Bavārijā) radiotorņi 1950. gados

 

RADIOBALSIS PSRS IETILPINĀTAJĀM TAUTĀM

Lai gan no raidstacijas Radio Brīvība – Radio Liberty (turpmāk RL) vēl šodien atskan raidījumi 28 valodās, plašākā sabiedrībā tā ir mazāk pazīstama nekā Radio Brīvā Eiropa – Radio Free Europe (RFE). Arī tās darbība iesākas daudz klusāk, bez jebkādām politiskām fanfarām, kā tas bija ar RFE (skat. JG262:47). Bet tas nenozīmē, ka RL iešvunkāšanās posms ir mazāk haotisks par RFE sākumu.

Jau pirms RFE klausītāju ļoti labvēlīgām atsauksmēm Austrumbloka valstīs (Polijā, Čehoslovākijā, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā), CIA vadītāji spriež par iespējamību raidīt arī PSRS iekļauto tautu valodās. 1950. gada sākumā amerikāņu gaisa karaflotes universitāte (US Air Force University, dib. 1946) kopā ar Rokefelera Fondu (Rockefeller Foundation) finansē Harvardas Universitātes speciālu pētniecības projektu ar mērķi noskaidrot Dienvidvācijā esošo krievu, ukraiņu, baltkrievu un citu tautību bēgļu politiskās vēlmes un uzskatus. Paralēli Harvardas projektam 1950. gada vasarā Minhenē nodibinās „neatkarīgs” (faktiski ASV specdienestu atbalstīts) Amerikāņu PSRS Studiju institūts (American Institute for the Study of the USSR no kā vārds American drīz vien pazūd) un dažas nedēļas vēlāk Visnera (Frank Wisner) vadītā slepenā OPC (Office of Policy Coordination) paspārnē turpat Minhenē nodibinās vēl viens institūts – Padomju Savienības Vēstures un kultūras studiju institūts (The Institute for the Study of the History and Culture of the Soviet Union). 1951. gada pašā sākumā ar CIA, protams, slepenu piepalīdzību tiek nodibināta Amerikāņu Komiteja par PSRS tautu atbrīvošanu (The American Committee for the Liberation of the Peoples of the USSR), ko dažus mēnešus vēlāk (1951.5.V) pārdēvē par Amerikāņu komiteju Krievijas tautu atbrīvošanai (American Committee for the Liberation of the Peoples of Russia – parasti: American Committee for Liberation, saīsināti – Amcomlib, bet vēl pēc nepilniem diviem gadiem (1953.16.III) tās nosaukums atkal mainās (saīsinājums paliek tas pats) – Amerikāņu Komiteja atbrīvošanai no boļševisma (American Committee for Liberation from Bolshevism). 1951. gada augustā Štutgartē (Stuttgart) un atkal novembrī Vīsbādenē (Wiesbaden) pulcējas krievu un citi PSRS iekļauto nekrievu tautu politisko bēgļu pārstāvji (izņemot baltiešus), lai spriestu par kopēja raidītāja dibināšanu Amcomlib paspārnē. Neraugoties uz nopietnām nesaskaņām starp dažādiem grupējumiem, tomēr sekmējas nodibināt Radio Liberation – Radio Atbrīvošana. Četras dienas pirms Kremļa izziņotās Staļina nāves (5.III) no Lampertheimas (1953.1.III) ēterā uziet pirmais RL raidījums, faktiski uzsaukums krievu valodā pretoties padomju agresīvajai ārlietu politikai, [ko] iespējams mainīt tikai gāžot padomju režīmu un likvidējot boļševismu un tā nīsto tirāniju (..) kad pienāks izšķirošā stunda, jūs paši zināsiet labāk par mums, kas darāms . Jau pirmajās desmit minūtēs Padomju Savienībā pret šo nepatīkamo „lielkalibra ieroci” tiek ieslēgti traucētāju zāģi, kas ar gaudoņu, kaukoņu, smildzoņu, svilpieniem, kaucieniem, spalgiem spiedzieniem, cūku rukšķiem un citādām elektroniskām skaņām vairāk nekā 35 gadus pūlas padarīt Rietumu radiobalsis nesaprotamas – līdz pat 1988. gada novembra beigām, kad Gorbačova perestroikas un glastnost’ (pārbūves un atklātības) laikā Maskava izbeidz traucēt raidījumus krievu un arī PSRS iekļauto nekrievu tautu valodās. Satelītvalstīs traucēšana kopumā ir mazliet vaļīgāka jau no paša sākuma, parasti atkarībā no programmu satura.

Pēc nepilnu divu gadu domstarpībām starp amerikāņu administratoriem un tautību pārstāvjiem, arī neizbēgami tautībām savā starpā, nodibinās (1953.23.III) Pretboļševiku cīņas koordinācijas centra raidstacija (Radio Station of the Coordinating Center for Anti-Bolshevik Struggle), sastāvoša no četriem krievu bēgļu nogrupējumiem un piecu PSRS ietilpstošu nekrievu tautību pārstāvjiem. Bet kaislības turpina burbuļot. Trīs mēnešus vēlāk vārdkopa Coordinating Center jāatmet, jo nekāda koordinācija nav iespējama. Vēlākos gados sevišķi asas nesaskaņas izvēršas RL lielajā krievu redakcijā starp II Pasaules kara politiskajiem bēgļiem un 70. gadu žīdu emigrantiem, bet pēc PSRS sabrukšanas – starp atsevišķiem šovinistiski ievirzītiem krieviem un to redakciju darbiniekiem, kuri pārstāv bijušās „nacionālās republikas”, ieskaitot baltiešus.

Pirmie raidījumi ar 67 raidstundām nedēļā ir krieviem. Kaut arī ar kopā airēšanu neveicas, laiva tomēr virzās uz priekšu. 1954. gada martā RL darbinieki, kuru skaits gada laikā ir pieaudzis no 23 uz 320 (274 Minhenē, 46 Ņujorkā), sagatavo sešu līdz septiņu stundu raidījumus diennaktī 11 valodās. 1959. gada martā iesākas RL īsviļņu pārraides no Spānijas. Kad tā paša gada oktobrī par Amcomlib raidstacijas ilggadēju vadītāju – līdz pat 1975. gadam – kļūst Valsts sekretāra bijušais asistents, kara laikā izlūkdienesta virsnieks Sārdžents (Howland Sargeant), līdzšinējā neomulīgi asā un konfrontatīvā gaisotne uzlabojas. Raidītājs relatīvi nostabilizējas un, sākot ar 1964. gadu, politiskās situācijas dēļ vārdu atbrīvošana atvieto ar vārdu brīvība un Radio Liberation tiek pārdēvēts par Radio Liberty.

 

RL TAIVĀNĀ

Līdz šim pavisam maz ir zināms par radiopārraidēm uz PSRS, kas 1955.1.V sāk atskanēt no Taivānas salas jeb Formozas ar mērķauditoriju (galvenokārt krieviem un ukraiņiem) Sibīrijas austrumdaļā un Klusajam okeānam piegulošajos reģionos – pašā sākumā no Punčao ar pavisam vāju viena kilovata raidītāju, kas drīz tiek nomainīts pret 25 kW, bet pēc pārcelšanās uz Pali (20 km no galvaspilsētas Taipei) – ar trim 50 kW raidītājiem. Pēdējā RL programma no Taivānas uziet gaisā 1973. gada pēdējā dienā. No Taivānas programmas gājušas gaisā arī latviešu valodā – ar it kā slepenu ALAs un Latvijas sūtniecības Savienotajās Valstīs atbalstu.

 

AĢENTI, SPIEGI, SLEPKAVĪBAS

Par to, ka Maskavai un tās orbītas valstīm RFE/RL ir kā dadzis acīs, liecina ne tikai ar lieliem izdevumiem saistītā traucētāju darbināšana, bet arī pastāvīgie mēģinājumi iefiltrēt Minhenes darbinieku kolektīvā savu specdienestu aģentus, kam dažkārt izdodas iegūt visai augstus posteņus radio hierarhijā. Pašiem darbiniekiem un viņu tuviniekiem jārēķinās ar dažādiem draudiem, parasti pa pastu vai telefoniski, arī ar vilinājumiem atgriezties viņu zemēs. Raidmateriāli parasti tiek laisti ēterā ar pieteicēju vai diktoru segvārdiem, lai pasargātu radus un paziņas. Tiek pielietoti arī vardarbīgi līdzekļi – no spridzināšanām līdz pat politiskām slepkavībām.

1954. gadā noslepkavots tiek atrasts RL azerbaidžāņu redakcijas vadītājs Abdulrahmans Fatalibejs. Tā paša gada septembrī Izārā (Minhenes Daugavā) atrod mīklainos apstākļos noslīkušā baltkrievu redakcijas darbinieka Leonida Karasa līķi. Vācu izmeklēšanas dienesta speciālistu uzskatā visas pazīmes norāda uz padomju aģentu roku darbu. 1959. gadā kāds Austrijā stacionēts Čehoslovākijas diplomāts RFE pagraba ēdnīcā Oettingenstrasse 67 vairākos sāls trauciņos saber atropīnu – indīgu vielu, ko iegūst no driģenēm, velnāboliem un citiem augiem. Nekas liels nenotiek, tikai vēdersāpes vairākiem darbiniekiem. Vai nu darītājs kļūdas indes devas aprēķināšanā, vai arī viņam uzdots tikai mazliet pabaidīt. Poļu redakcijā iefiltrētais Andžejs Čehovičs pēc sešu gadu nostrādāšanas 1971. gadā atgriežas Varšavā, kur runās un rakstos, no kuriem daži parādās arī okupētās Latvijas avīzēs , atmasko Minhenes antikomunisma un antisovetisma midzeni. RFE čehu redakcijas darbiniekam Pavelam Minarikam, faktiski čehu slepenā dienesta Štátna bezpečnost’ (StB) aģentam no 1969. līdz 1976. gadam, lielā ātrumā jāatgriežas Dzelzs priekškara austrumu pusē, jo vācu un amerikāņu drošības spēki atklāj viņa plānus uzspridzināt raidstacijas instalācijas, par ko Prāgā 90. gados viņš tiek tiesāts un attaisnots pierādījumu trūkuma dēļ. Vēlāk viņš notiesāts uz četrarpus gadiem cietumā par apdrošināšanas firmas apkrāpšanu.

Viena no savdabīgākajām slepkavībām notiek Londonā 1977. gada septembrī. RFE bulgāru redakcijas darbinieks, arī BBC komentētājs, rakstnieks Georgs Markovs, pirms palikšanas Rietumos Bulgārijas diktatora Teodora Živkova uzticības vīrs, šķērsojot Vaterlū (Waterloo) tiltu Londonā tieši Živkova dzimšanas dienā, pēkšņi sajutis ciskā asas sāpes, šķiet, no kāda svešinieka lietussarga pieskāriena. Drīz pēc tam viņš nomirst. Medicīniskās ekspertīzes konstatējums: miris no ricīna indes, kas ievadīta iegurnī ar metāla skrots palīdzību (tātad iešauta ar speciālu šaujamo lietussarga izskatā). Aptuveni desmit dienas pirms tam mīklainos apstākļos mirst bulgāru redakcijas līdzstrādnieks Vladimirs Kostovs. Dzejnieks un režisors Aleksandrs Gaļičs, kādu laiku „vispopulārākais cilvēks Krievijā”, kurš dziedājis savas balādes ģitāras pavadījumā, 1972. gadā par „pretpadomju darbību” (protestiem pret cenzūru) tiek izslēgts no Vissavienības Rakstnieku savienības, divus gadus vēlāk atstāj PSRS un kļūst pār RL ārstāžnieku Parīzē, 1977. gada decembrī 58 gadu vecumā dabon galu mīklainā kārtā, it kā no elektriskās strāvas, labojot savu magnetofonu. Tikpat mīklainos apstākļos bojā iet RL ārstāžnieks, rakstnieks Anatolijs Kuzņecovs, kurš kādas oficiālas vizītes laikā 1969. gadā Londonā „piesit pēdu” un pieprasa azīltiesības. Tieši tajā gadā sagadīšanās dēļ Rīgā iznāk viņa romāna Babij jar Hugo Rukšāna tulkojums latviešu valodā Sievu krauja, ko cenzūras pārvalde Glavļit Rīgā uz karstām pēdām pavēl izņemt no apgrozības. Vēlāk Rietumos angļu un citās valodās publicēts romāna necenzētais variants.


Carlos

Magdalena Kopp

OPERATION MUNICH TANGO

1981.21.II, kas ir sestdiena, pulksten 21.47 RFE/RL galveno mītni Minhenē satricina apdullinošs sprādziens, ievainojot divus ar raidstaciju nesaistītus cilvēkus un četrus čehoslovāku redakcijas darbiniekus, vienu no viņiem smagi, un nodarot materiālus zaudējumus vairāk nekā divu miljonu dolāru vērtībā. Pēc Berlīnes mūra krišanas (1989) no VDR drošības iestādes Stasi, arī liecībām no bijušajām Maskavas satelītvalstīm, īpaši Ungārijas un Rumānijas, noskaidrots, ka, tāpat kā virkni citus terora aktus, uzbrukumu RFE/RL ēkai īsteno Venecuēlā dzimušā Karlosa (Carlos, īst.v. Ilich Ramirez Sanchez) Eiropas komanda Separat, ko vada austrumvācietis Veinrihs (Johannes Weinrich) un kurā ietilpst apmēram 40 cilvēku izlase no tādiem teroristu grupējumiem kā basku separātistu ETA, šveiciešu Prima Linea, itāļu Red Brigade, palestīniešu PFLP, vācu izbijušajām Revolutionary Cells u.c. Sazināšanās viņu starpā parasti notiek angļu valodā. Karloss, kurš ar savu vācu draudzeni Magdalenu Kopu (Kopp – viņas ekspertīze ir pasu viltošana) atrodas Budapeštā, uzdod Veinriham (pagrīdes vārds „Steve”) kopā ar Šveices pilsoni Bruno Bregetu (Breguet jeb „Luca”) izstrādāt Operation Munich Tango. Pēc vairāku aģentu iesūtīšanas Minhenē jau 1980. gada novembra vidū (tādējādi dodot viņiem pietiekoši laika iepazīties ar RFE/RL ēkas ārpusi, slepeni to fotografējot, arī izsekojot radiodarbinieku un tolaik tikai divu sargu kustībai pie ēkas), tiek izvēlēts sestdienas vakars, kad ēkā atrodas tikai apmēram 40 darbinieku (no parasti vairāk nekā 1 000) – vispirms 14., pēcāk 21. februāris, kad pie ārējās sienas zem čehoslovāku redakcijas logiem Bregets piestiprina rumāņu slepenā dienesta daļas (ar segvārdu „Andrč”) sagādāto 20 kg smagu spridzekli. Par Minhenes Tango realizēšanu Veinrihs tūdaļ telefoniski paziņo Karlosam, kurš nekavējoties dodas no Budapeštas uz Bukarestu, kur Rumānijas prezidenta Čaušesku (Nicolae Ceauşescu) drošības spēku Securitate vadība viņu sagaida ar fanfarām par pasākuma sekmīgu īstenošanu. Gandrīz precīzi pēc gada (1982.16.II) Koppu un Bregetu franču drošības spēki apcietina Parīzē. Veinrihs pēc Vācijas apvienošanās meklē patvērumu vispirms Sīrijā, tad Jemenā, kas viņu izdod Vācijai (1995), kur viņam piespriež mūža ieslodzījumu nevis par līdzdarbību RFE/RL ēkas spridzināšanā, bet par vieglāk pierādāmo Francijas kultūras centra uzspridzināšanu Berlīnē (1983), kur bojā iet viena, bet ievainotas 23 personas.

Karloss, kādu laiku arī Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (Palestinian Liberation Organization jeb PLO) cīnītājs un savu tvarstītāju nosaukts par Karlosu Šakāli (Carlos the Jackal), tiek notiesāts Francijā (1997) par divu franču policistu un kāda drošības spēku informatora nogalināšanu, kaut arī viņa organizētie terora akti prasījuši vairāk nekā 1 500 dzīvību. Mūža ieslodzījumu viņš izcieš Klervō (Clairvaux) cietumā, aptuveni 250 km uz austrumiem no Parīzes.


RFE/RL galvenā mītne Minhenē pēc ēkas viena spārna uzspridzināšanas (1981.II)

 

Turpinājums JG268

 

Par autoru skat. JG261:25

Jaunā Gaita