Eva Eglāja−Kristsone

OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – VIII DAĻA

Sākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12; 259:21; 260:20; 261:16; 262:24

ATTIEKSME PRET TRIMDAS LITERATŪRU LATVIJĀ

Trimdas literatūras recepcija Latvijā „dzelzs priekškara” laikmetā bijusi kavēta, novilcināta, nepilnīga un ar ideoloģisku mērauklu ierobežota. Tendenciozas publikācijas parādījās 50. gadu nogalē, ļoti fragmentāri, vairāk informējoši nekā analizējoši raksti iespiesti 60., 70. gados. 70. gadu nogalē, 80. gadu sākumā Latvijas lasītāji par trimdas literatūru un literātiem dzird un var lasīt regulārāk. Pārsvarā tā ir formāla kritika, kas lielākoties publicēta laikrakstā Dzimtenes Balss un tā pielikumā Svešuma Balss, kas Latvijas iedzīvotājiem nebija pieejama. Pilnīgākie, izvērstākie un kvalitatīvākie trimdas literatūras apskati un izvērtējumi sniegti šaurās, KKS biedru un vadošo kultūrpolitiķu apmeklētās apspriedēs. Piemēram, to apliecina sarunās gan Jānis Anerauds, gan arī ziņas par Ādolfu Talci enciklopēdiskajā izdevumā Latviešu rakstniecība biogrāfijās, kur minēts, ka viņš no 1966. līdz mūža beigām, proti, 1983. gadam strādājis KKS – bijis komitejas valdes priekšsēdētājs un padomes vecākais, Vērtējis ārzemju latviešu rakstnieku (J. Bičoļa, Anšlava Eglīša, P. Jēgeres-Freimanes, J. Klīdzēja, N. Valtera u.c.) darbus, sacerējis feļetonus par latviešu emigrāciju [1].

Tikai pēc Atmodas vairāki rakstnieki dalījušies pārdomās un atmiņās par savu saskari ar trimdas literatūru un tās uztveri tā laika kontekstā. Tomēr kopumā situāciju precīzi raksturo Latvijas literatūrzinātnieka Harija Hirša 1990. gadā Pasaules latviešu rakstnieku kongresā paustais par literatūras sašķeltību „dzelzs priekškara” laikā: ..un sašķelta tā bija galvenokārt no mūsu puses. Jo Rietumu pasaulē tomēr latviešu žurnāls, latviešu avīze, latviešu grāmatas, kas iznāca šeit, ar grūtībām, bet dabūjamas bija, pieejamas bija. Mums turpretim emigrācijā tapusī literatūra bija noslēgta vēl vairāk nekā ar dzelzs priekškaru, vēl vairāk nekā Latvijas laikā izdotā literatūra, kas arī bija specfondos. Pēc emigrācijas literatūras tad bija jāiet, − es nekad neesmu gājis, jo kauns, − uz Centrālo Komiteju atļauju dabūt. Un tad arī tikt varēja ne jau pie visas emigrācijas literatūras, bet tikai pie tās grāmatas, kura tev nu ir atļauta. To tad iedeva, un neskaties, nedomā, ka iedos kādu citu [2].

Pirmais iezīmīgais publiskais recepcijas izklāsts ir 50. gadu nogale, kad ar mērķi – noniecināt, izsmiet − 1958., 1959. gadā Latvijas presē parādās vairāki raksti, kur analizēta trimdas literatūra un literatūrzinātne. Jau izteiksmīgie rakstu nosaukumi, piemēram, „Literārā mantojuma viltotāji” (Ēvalda Sokola raksts par Arveda Švābes sastādītajā Latvju enciklopēdijā rodamo Raiņa literārā mantojuma pārvērtējumu), „Bez nākotnes” (Ingridas Sokolovas raksts par emigrācijas literatūrzinātni), „Veļi, dženitori un sorriji” (Ādolfa Talča raksts ar apakšvirsrakstu „Latviešu emigrantu likteņi un to attēlojums viņu literatūrā”) norāda uz autoru galveno uzdevumu: pilnīgi pietiek salīdzināt latviešu padomju rakstnieku sarakstītos darbus un emigrācijā saražotās grāmatas, lai normālam cilvēkam kļūtu skaidrs, kur ir smagi zelta graudi un kur tukšas sēnalas [3].

Laimonis Purs savā rakstā „Es atvainojos, mister Sorrij!” [4] ironiski nodēvē Anšlavu Eglīti par emigrantu literatūras pīlāru un, apcerējis, cik nožēlojams ir tautiešu liktenis ASV kalpot par sulaiņiem vai strādāt citus pieticīgus darbus, Purs secina, ka ar šo romānu Anšlavs Eglītis kā emigrantu literatūras barvedis pūlas visiem spēkiem, lai atturētu latviešus no atgriešanās dzimtenē [5], kā arī vērtē, ka romāns gan rakstīts ar zināmu literāru māku, bez tradicionālām amerikāņu „happy end” beigām, tomēr – bez dziļuma un, kas pats galvenais, bez sāpēm par svešumā iznīcībai pakļauto mūsu tautas daļu [6]. Anšlavs Eglītis, vienmēr cītīgi sekojot padomju Latvijas presē rakstītajam, divās vēstulēs savam ilggadējam sarakstes draugam Jānim Veselim raksta: Par Misteru Soriju „Cīņā” sarakstīta pāri par 200 rindu gara recenzija, (to man atsūtīja). Gānās briesmīgā modē, raksta par visu ko, tikai ne – literatūru! Tāds L. Purs forši [7], un citā vēstulē piebilst: Ērmoti lasīt tik totālu un neatlaidīgu sagrozīšanu, citātu tīšu aplamu pielietošanu, zākāšanos. Cilvēks tak pūlās vaiga sviedros [8]. Šajā vēstulē Anšlavs Eglītis precīzi raksturo metodes, ar kurām strādāja Latvijas kritiķi, izvērtējot trimdas rakstniecību − gan no konteksta izņemtu citātu interpretācija, gan apmelošana un nozākāšana.

Šodien ir iespēja izlasīt Laimoņa Pura versiju par raksta tapšanu un motivāciju pirms gandrīz 50 gadiem. Kā atminas Purs, tolaik viņam radās nepatikšanas ar romānu Apsūdzēto sols, kas 50. gadu beigās pēc vairākkārtējas cenzūras tika publicēts žurnālā Karogs un asi kritizēts laikrakstā Literatūra un Māksla (1958.5.IV), bet no 1960. līdz 1962. gadam publicēts turpinājumos ASV žurnālā Tilts. Redakcijas komentārā 1960. gada Nr. 38. / 39. teikts: Laimoņa Pura romāns ļoti labi raksturo dzīves apstākļus dzimtenē, it sevišķi spilgti tas parāda jaunatnes audzināšanas problēmas, kādēļ daļu no šī darba publicējam „Tiltā”. Iespiestais publicēts bez saīsinājumiem, bet redakcija dara lasītājus uzmanīgus, ka tā nav visos jautājumos vienos ieskatos ar autora izteiktām domām [9]. Savukārt ASV iznākošajā laikrakstā Laiks literatūrkritiķis Jānis Grīns publicēja rakstu „Kas tie tādi apsūdzētie?” ar apakšvirsrakstu „Jāņa Grīna raksts par Rīgas romānu, kas apsūdz komūnisma režīmu”. Ievadā Grīns uzsver, ka šim romānam uzmanību pievērsis ne jau tā aprobežotās mākslinieciskās vērtības dēļ, bet tāpēc, ka autors tagadējos Rīgas rakstniekos ir izņēmums – kā baltais zvirbulis: − viņš tēlo īstenību ne kā famozie „sociālistiskie reālisti”, bet kā kritiskā reālisma pārstāvis. Laimonis Purs atsedz un graiza šausmīgo korupciju, jaunatnes paklīšanu un skolas un vecāku nevarību. (..) pirmais to uzdrošinājies – parādīt zagļus un korumpantus kā tipisku masu parādību. Ar to viņš apsūdz arī pašu komūnistisko sistēmu. [10] Raksta nobeigumā Jānis Grīns aicina rietumos dzīvojošos palūgt Latvijas draugiem, lai viņiem paciņās atsūta šo romānu. Šādu slavinājumu Rietumos Laimonis Purs nosauc par lielu nelaimi Padomju Latvijā dzīvojošam rakstniekam. Rakstnieks taisnojas, ka, piemēram, Dagnija Zigmonte vērsusies pret šiem slavinājumiem Maskavas izdotajā laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta, savukārt viņš izvēlējies pieklusināt rietumniekus ar apvainojošu, feļetonisku, ironisku publikāciju par Anšlavu Eglīti un nelegāli Laimoņa Pura rokās nokļuvušo romānu Misters Sorrijs (Anšlava brālis Vidvuds to nav spējis piedot Puram) un stāstu „Hello, Džon!” [11]. Šī Laimoņa Pura šodienas liecība paplašina skatījumu uz konkrēto precedentu, tāpat uz visu saskarsmes ainu kopumā, kur kāds ir upura lomā, bet jau nākamajā brīdī ir gatavs par sevi pastāvēt, apvainot, ironizēt, lai sev un sabiedrībai attaisnotos.

1967. gadā izdevniecība „Liesma” laiž klajā Andreja Upīša grāmatu Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā. Par literāru vai literatūrkritisku šo darbu nav iespējams dēvēt, jo sacerējuma pamatā ir familiāra valoda, parupjš publicistisks stils, nesavaldīgas emocijas, apvainojumi un lojalitātes trūkums pret kolēģiem trimdā, kaut Upīts ievadā nosolījies pēc iespējas vienkārši un gaiši notēlot bēdīgās norises gaitu jauki [12]. Atsaucoties uz Arvīda Griguļa romānu Kad lietus un vēji sitas logā, kas, viņaprāt, ievērības cienīgs ar bagātīgākiem faktu, notikumu, autentisku protokolu un dzīvu cilvēku stāstījumu materiāliem saturā. (..) Arī tas ļoti noder, lasot tieši par emigrantu literatūru un to šķiru, kas to tādu izaudzēja [13]. Taču Grigulis literatūru trimdā, Zviedrijā piemin tikai garāmejot, galvenokārt tikai dažus literātus. Savukārt Andrejs Upīts savu, „latvju padomju kritiķa un vēsturnieka”, uzdevumu saredz kā vairākpakāpju darbu: 1) apvaldīt dabisko sašutumu un īgnumu pret to spalvasbrāļu formāciju, kas tik dziļi un nepiedodami apkauno latvisku vārdu mākslu, mēģinādami neglīti aptraipīt savu pamesto dzimteni un sejā iespļaut savai mātei – tautai [14]; 2) ar reālistiskas izziņas līdzekļiem parādīt, ka garā pavāju spalvas grafomānu pulkam trimdā ir vēsturiski cēloņi; 3) parādīt, ka emigrantu spalvas kalpiņu pulks ir vairāk nožēlojams, nekā ienīstams, kam cēloņi meklējami jau šo rakstnieku kalpošanā pirmskara buržuāzijai. Tad seko Upīša retorisks jautājums, kas atspoguļo gan autora domāšanu, gan izteiksmi, neizvēlīgo leksiku, gan šī apcerējuma pamatproblēmu: Vai tad brīnums, ka aizbēgušais, divkārt atrofējies deģenerātu slānis savās netīrās rokās sakrampētu patura paša sulainisko literātu ansambli – neatlaidīgi vilkdams to līdzi tumstošā bezsaules norietā? [15]

Desmit nodaļās sadalīts, Bezsaules noriets informēja Latvijas iedzīvotājus par nacionālistiskās Latvijas laika ļaunumu un slikto iespaidu uz literatūru, par bēgšanu no Latvijas un apmešanos DP nometnēs, piesaucot konkrētus uzvārdus, interpretējot vēstures notikumus, citējot nometņu un trimdas laika periodikā ievietotās vēstules, kur vien paustas pārdomas par trimdas grūtībām, polemika par trimdas politiku vai sabiedriskajām rosībām. Literatūrai veltītas divas nodaļas – „Pēdējie atstari pāri apvārsnim. (No līdzpaņemtās paunas)” un „Rītausma novakaros jeb „melīgas izlūzijas”.”

Pirmajā nodaļā Upīts tiecies raksturot to literātu likteni un darbību trimdā, kas savu literāro plaukumu un atzinību ieguvuši jau brīvvalsts laikā, piemēram, Alfrēds Dziļums, Anšlavs Eglītis, Irma Grebzde, Valdemārs Kārkliņš, pret kuru rakstniecību Upīts izjutis simpātijas jau pirms kara, taču tagad ar nožēlu konstatē šo autoru vienpusīgo, trimdas politikas samaitāto domāšanu. Andrejs Upīts vērienīgi izseko Anšlava Eglīša talanta attīstībai, neskopodamies ar uzslavām, pārstāstīdams pirmo trimdas romānu sižetus, taču Upīša iecietīgais tonis beidzas pie 1958. gadā izdotā A.Eglīša romāna Omartija kundze. Upīts izsaka savu vilšanos: Emigrācijas marasma kveldē iemircis līdzīgi visu kontinentu tinteskūlijiem, viņš jau savam Klaivam [16] liek gaudot tikai par krieviem kā visas pasaules posta cēlājiem, it sevišķi Latvijā. Dīpīšu pasaule ir tiktāl deģenerējusies un sažulgusi, ka Anšlavs Eglītis, ne acis nepamirkšķinājis, nekaunas izlikties neko nezinām, cik ilgi, ar kādiem pārdabīgiem spēkiem un ciešanām latvju darba tauta izcīnījā savu brīvību [17].

Otrajā nodaļā Andrejs Upīts raksturo trimdas grāmatniecību, literatūrkritikas situāciju (kritiski un nožēlojoši aprakstīdams sīkāk Jāņa Rudzīša, Andreja Johansona, Arveda Švābes un Zentas Mauriņas darbību), uzmanību pievērš prozas rakstniekiem − Pēterim Ērmanim, Pāvilam Kovaļevskim, Aīdai Niedrai, Jonasam Miesniekam, Jānim Veselim, izceļot romānu Divas mākslas (1958), kurš ir viens no tiem retajiem, ko dīpīši var lasīt neaizspiestiem deguniem [18]. No dzejas pasaules Upīts min Rūtu Skujiņu. Zentu Liepu, Andreju Eglīti (ar sarkastisku izsmieklu), kopumā secinādams, ka neitrālā, pašpersonīgās skumjas un bezcerību tēlojošā dzeja ir tukšs vēja zieds, Latvju literatūras vēsture to tikai kā nosaukumu reģistrēs, vārdā pieminēdama varbūt 2−3 dzejniekus [19].

Nodaļā „Nosaluši bērzi” Andreja Upīša mērķis bijis atspoguļot to, kā pazīstami, talantīgi rakstnieki emigrācijā (Valdemārs Kārkliņš, Aīda Niedra, Jānis Klīdzējs, Alfrēds Dziļums, Anšlavs Eglītis) sagroza vēsturi un apmelojot izmanto safabricētus padomju čekistu tēlus savos romānos, kur izgāž savu nāvīgo naidu pret privātīpašnieciskās paradīzes apgāzējiem lepnā līgotājā Latvijā [20]. Nodaļu noslēdzot, Andrejs Upītis veltī skarbus pārmetumus Anšlavam Eglītim, viņa neieinteresētībai par patieso padomju latviešu dzīvi, uzticēšanos vien emigrantu melīgajai presei. Kā pēdējais ir Upīša ironisks izsauciens: Kāds spējīgs rakstnieks aizgājis bojā! [21]

Trimdas literatūras recepcija padomju literātu skatījumā publicēta žurnāla Tilts numuros 1960. gadu beigās [22]. Latvijas dzejnieks Bruno Saulītis 1968. gadā publicētajā rakstā „Vēss prāts un krietna iecietība” dalās pārdomās par trimdas dzeju, par avotu saviem secinājumiem ņemot Amerikā izdoto trimdas dzejas antoloģiju Dzejas un sejas [23]. Uzsverot, ka daudzi antoloģijā pārstāvētie autori pazīstami vai nu personīgi, vai kā skolas obligātā literatūra (Saulītis dzimis 1922. gadā), dzejnieks secina, ka būtiski jaunu iezīmju trimdas dzejā nesaskata. No savas paaudzes dzejniekiem viņš vairāk pakavējas pie Dzintara Soduma (ģimnāzijas biedrs) un Jāņa Krēsliņa dzejas, par galveno to kvalitāti uzskatot patiesīgumu, Ingrīdas Vīksnas dzejā saskata savdabīgu latviskumu. Pārējo dzeju Saulītis raksturo ar vārdiem pelēcības un nomācošas viduvējības. Viņš arī norāda, ka literatūras kritika trimdā ir pamirusi, un retoriski jautā, vai tad patiešām vajadzētu apmierināties ar pazobošanos par latviešu padomju literatūru dzimtenē un nekādi nebūtu atlicināms laiks trimdas literatūras pārskatīšanai un analīzei? [24].

Bruno Saulītis kā pozitīvu min faktu, ka latviešu literatūras darbinieki trimdā saglabājuši pareizu latviešu valodu un dzejā ieskanas dzimtenes motīvi, taču reizē arī pauž problēmjautājumu: cik ilgi radošs cilvēks var iztikt ar sentimentālām atmiņām. Saulītis nobeidz ar kvintesenci: Neapšaubāmi, ka trimdā atrodas daudzi talantīgi un godīgi latviešu rakstnieki. Vai viņu talants tur var attīstīties un uzplaukt; vai arī pamazām iegrimst zināmā sastingumā, par to lai spriež viņi paši. Es neesmu ceļojumu biroja aģents un nezinu, vai ar ekskursijām uz dzimteni te daudz kas līdzams, taču kaut kādi ceļi ir jāmeklē, jo grūti būs dzīvot un radīt šķirti no tiem diviem miljoniem tautiešu, kas dzīvo un strādā Baltijas krastos. Vismaz jācenšas izzināt patiesību, kā viņi dzīvo un strādā [25]. Ne Andra Vējāna, ne Māra Čaklā un vismazāk Imanta Ziedoņa raksti Tiltā nav tik tieši un problēmas izvirzoši.

Tā kā laikraksts Dzimtenes Balss ar saviem pielikumiem regulāri tika piegādāts katra trimdas latvieša pastkastē, Svešuma Balsī publicētos pārspriedumus par emigrācijas literatūru lasīja arī tie, kuri bija izvērtējuma krustugunīs. Kā spriež Anšlavs Eglītis: „Svešuma Balsīs” uz 2 lappusēm bija recenzija par „Lielo mēmo” [26]. Izcitēti, atkārtoti daudzi mani dikti negatīvi izteikumi par krieviem – pieminot gan cik tie aplami! Bet galvenais jau, ka tie atkārtoti. To pareizība jau acīm redzama. ”Svešuma Balsis” Rīgā gan dabūjot tikai reti, t.i. teoretiski. Tas nu žēl [27].

Trimdas literatūras recepcijai jeb drīzāk pieminēšanai vai izzobošanai 1972. gada Latvijas presē izsekojis Rolfs Ekmanis un Jaunajā Gaitā rakstā „Tas 1972. gads. Iezīmes Latvijas literārajā dzīvē” nodaļā „Svešatnes literatūra” [28] secina, ka šajā gadā infantilisms attieksmē pret polītemigrācijas rakstniecību, šķiet, pārsniedzis iepriekšējo gadu līmeni. Latvijas literārajā presē nepārpublicē nevienu vienīgu svešatnē sacerētu daiļdarbu [29]. 70. gadu sākumā Latvijā kā jauns pagrieziens jāmin kaujinieciska vēršanās pret vairākiem trimdas literāriem publicējumiem. Piemēram, dzejnieks un prozaiķis Jānis Plotnieks uzbrucis žurnālam Treji Vārti par Latvijas dzejnieku vārsmu pārpublicēšanu 1972. gada marta−aprīļa burtnīcā (nr. 32) ar virsrakstu „Okupētās Latvijas dzejnieku dzejoļi”.

70. gadu sākumā tapuši arī vairāki dzejoļi ar svešatnes motīvu. Piemēram, jaunā dzejniece Elza Sudmale emigrantiem adresē veselu ciklu „Kaut kur tāda pasaule ir”, kas ievietots viņas dzejoļu krājumā Paļāvība.

AR SVEŠUMA AKMEŅIEM SIRDĪ

„Manas liepas nelapo,

Gundegas neuzzied svešuma akmeņos.”

(No latviešu emigranta dzejas)

Zemes dzirkstošās krāsas

dāvina man

plaukstošais rudzu lauks

un gundegas zālē.

Bet pāri tālēm

kaut kur pasaule ir,

kur cilvēki staigā

ar svešuma akmeņiem sirdī,

ar izdegušām zemēm sirdī.

Ja pāri šai pasaulei

pārmest varētu

mūsu zāles zaļumu,

vai tad savu akmeņaino zemi

viņi pāriet spētu?

Vai tad dzimtenes pļavu gaismu

viņi saredzētu?

IEDZINTAROJIET MĀTES VALODU!

Svešās zemēs brīvprātīgā trimdā
Dzīvo kāda savāda latviešu cilts
Un sapņo par dzimtā krasta
Dzintara smiltīm.
Bet viņu bērni
Latviski runāt baidās.
Tie bikli šļupst mātes dāvātos vārdus.
Un es minu un nevaru uzminēt,
Kas tā par dīvainu valodu tādu:
Ne zviedriska, ne latviska.
Laikam starpvaloda kāda
Ceļā uz sveštautības cilti.
Kas nesapņos vairs
Par dzintara smiltīm.
ledzintarojiet mātes valodu,
Brīvprātīgie trimdinieki!
Lai kā knislītis sens
Tā tumsas dziļumos jums neizdēd,
Kad savu bērnu mutēs
To vairs nedzirdēsit.

Šie Elzas Sudmales dzejoļi sasaucas ar Arvīda Griguļa dzejoļu ciklu „Marginālijas”, kas radies pēc trimdas latviešu apciemojuma ASV 1972. gadā. Atšķirīgais gan ir tas, ka Grigulis savas pārdomas izteic pēc personīgas pabūšanas trimdas sabiedrībā, savukārt Sudmale savas izjūtas balsta uz medijos gūtu informāciju, iespējams, arī personīgu saraksti. Līdzīgie motīvi: 1) trimdas latviešu valoda ir apdraudēta; 2) trimda kā brīvprātīgs stāvoklis; 3) šaubas, vai trimdas latvieši vairs spētu novērtēt savu dzimteni. E.Sudmales romantizētā un it kā patiesi sāpinātā izteiksme un Griguļa ironiskais tonis ir spilgts paraugs toreizējam Latvijas sabiedrībai uzspiestajam viedoklim par trimdas latviešiem kā neizprotamiem, diezgan nožēlojamiem, nedaudz žēlojamiem, taču kopumā gana nevēlamiem svešuma tautiešiem.

70. gadu otrajā pusē un 80. gados, kad žurnālā Karogs ik pa laikam tiek publicēti trimdas dzejnieki (Velta Toma, Olafs Stumbrs, Valdis Krāslavietis, Baiba Bičole u.c.), taču par izvērstu recepciju nav iespējams runāt, pie dzejkopu publikācijām pievienoti vien īsi ievadvārdi ar trimdas autora svarīgākajiem biogrāfiskajiem datiem un ieskicēta dzejas tematika. Plašākais un kvalitatīvākais izvērsums par kādu vienu trimdas autoru ir Māra Čaklā priekšvārds 1980. gadā Latvijā izdotajam Veltas Tomas dzejoļu krājuma Maize no mājām [30] ar mākslinieka Kurta Fridrihsona ilustrācijām.

Pirmie būtiskie, netendenciozie, plašākam lasītāju lokam pieejamie Latvijas literatūrzinātnieku vai pašu literātu pētījumi vai apceres par trimdas literatūru parādās līdz ar Atmodu, piemēram, LPSR Rakstnieku savienības dzejas sekcijas rīkotā ārzemēs dzīvojošo latviešu izcelsmes dzejnieku dzejas analīzei veltītā sanāksmē 1988. gada pavasarī, tāpat arī literatūrzinātnieka Viestura Vecgrāvja raksti un komentāri pie trimdas dzejas pārpublicējumiem 1988. gadā laikrakstā Literatūra un Māksla [31] un žurnālā Avots.

Turpinājums JG264

[1] Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003:587.

[2] Sagaita. Pasaules latviešu rakstnieku tikšanās 1990. gada 26.un 27.decembrī. Rīga: Rakstnieks, 1991:78.

[3] Ingrīda Sokolova. „Par kalstošu zaru…”. Literatūra un Māksla 1958.12.IV.

[4] Laimonis Purs. „Es atvainojos, mister Sorrij!” Cīņa 1958.2.III.

[7] Anšlava Eglīša vēstule Jānim Veselim. RTMM J.Ves 603016

[8] Anšlava Eglīša vēstule Jānim Veselim. RTMM J.Ves 603018

[10] Jānis Grīns. „Kas tie tādi apsūdzētie?” Laiks Nr.57 (1959.18.VII):3.

[11] Laimonis Purs. Aizejot atskaties. Rīga 2006:232.

[13] Andrejs Upīts. Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā. Rīga: Liesma, 1967:9.

[16] Klaivs Omartijs (Klāvs Saliņš) – personāžs Anšlava Eglīša romānā Omatija kundze.

[17] Andrejs Upīts. Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā. Rīga: Liesma, 1967:166.

[22] Imants Lešinskis savās atmiņās Kalpības gadi žurnālu Tilts raksturo kā viegli manipulējamu padomju ideoloģijas ruporu

[23] Dzejas un sejas. Latviešu dzeja svešumā. Sakārt. Teodors Zeltiņš; red. V.Kalve u.c., Bruklina: Grāmatu Draugs, 1962:478.

[24] „Bruno Saulītis stāsta.” Tilts 1968, 92./93:10.

[26] Anšlavs Eglītis. Lielais mēmais. Filmu žurnālista piezīmes. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1972.

[27] Anšlava Eglīša vēstule Valentīnam Pelēcim 1974.29.V RTMM

[30] Velta Toma. Maize no mājām. Rīga: Liesma, 1980 [ iespiesta 16 000 eksemplāros.]

[31] Viesturs Vecgrāvis. „Latvija Ivarā Lindbergā.” Literatūra un Māksla. 1988.2.XII:13; „Komentāri Arveda Švābes dzejai.” Literatūra un Māksla. 1988.16.IX:7: Viestura Vecgrāvja ievads Veronikas Strēlertes dzejoļu publikācijai žurnālā Avots 1988, 12:14.-15.