OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – IX DAĻA

Sākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12; 259:21; 260:20; 261:16; 262:24; 263:25

Aukstā kara laikā dažādu latviešu sabiedrības grupu attieksme pret sava laika latviešu literatūru un rakstniekiem, viņu iesaistīšanos vai neiesaistīšanos kultūras sakaros bija šo grupu politisko paradigmu spoguļattēls. Savukārt rakstnieki, izvēloties vienu vai otru nostāju trimdas un Latvijas saskarsmes jautājumā, tika iesaistīti ideoloģiju sadursmēs, kas ietekmēja arī viņu darbības vērtējumu un radošo likteni. Līdzīgas tendences šajā ziņā vērojamas gan trimdā, gan Latvijā. Šī nodaļa veltīta situācijas vispārinātam izvērtējumam, galvenokārt izceļot atšķirīgos attieksmju tipus abās Dzelzs priekškara pusēs.

TRIMDAS ATTIEKSME PRET KULTŪRAS SAKARIEM AR LPSR

Viedokļi par kultūras sakaru draudiem vai iespējām, ieguvumiem vai ilūzijām bija dominējošais strīda priekšmets starp trimdinieku grupām, kurām bija atšķirīgas izpratnes par to, kāda ir pareiza stratēģija un taktika cīņā par latviešu tautas un kultūras saglabāšanu un Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

Trimdas sabiedrības vairākums stingri deklarē uzskatu, ka cīņā par mērķi – Latvijas valsts atjaunošanu – pareiza taktika un stratēģija nepieļauj citas attiecības starp trimdu un Latvijas PSR kā vienīgi konfrontāciju. Trimdas politiskā vadība līdz pat Atmodai nepieļāva, ka minētā mērķa sasniegšanai varētu noderēt arī kontakti un sadarbība starp trimdu un LPSR. Atzina tikai kontaktus ar politiskiem disidentiem. Latviešu politieslodzītos, kas nokļuva Rietumos, visa trimdas saime laipni uzņēma par savas sabiedrības locekļiem.

Aktīva trimdas jaunās paaudzes daļa no 1950. gadiem sāka aizstāvēt un praktizēt citu stratēģiju un taktiku, kas paredz sadarbību un kontaktus ar dzimtenes rakstniekiem, māksliniekiem, kuri nebija disidenti, bet kuriem bija autoritāte tautā. Šo stratēģiju pieteica žurnāls Jaunā Gaita. To pamatojot, jaungaitnieki, pirmkārt, balstījās uz apsvērumu, ka panākt Latvijas atbrīvošanu atomkarā nav izredžu ne tuvā, ne tālā nākotnē. Otrkārt, nav izredžu panākt Latvijas atbrīvošanu ar sacelšanos. Abos gadījumos notiktu tautas iznīcināšana. Treškārt, jaungaitnieki konstatēja, ka tauta Latvijā ir dzīva, bet ir apdraudēta tās pastāvēšana ilgtermiņā. Sakarā ar šiem apsvērumiem jaungaitnieki atteicās sekmēt Latvijas militāru atbrīvošanu, bet tā vietā izvirzīja jaunu mērķi – tautas saglabāšanos ilgtermiņā padomju režīma apstākļos. Šī mērķa sasniegšanai bija nepieciešams, lai pastāvētu latviešu kultūra – literatūra, māksla, teātris, dziesmu svētki utt. Tādēļ trimdai nepieciešams sadarboties ar latviešu radošo inteliģenci, garīgo eliti Latvijā, lai kopīgiem spēkiem saglabātu latviešu kultūru un tautu Latvijā.

Kas vairāk veicinājis Latvijas neatkarības atgūšanu – „stingrā stāja” vai „sakari”, disidentisms vai darbība legalitātes robežās? [1] Šādu jautājumu žurnāla Karogs redakcija retrospektīvi izvirza 1996. gadā, ievadot Nikolaja Bulmaņa rakstu par Kanādas latviešu organizāciju Dardedze, un izsaka pieņēmumu: Gan viens, gan otrs.

Vērtējot to, kādas sekas trimdas sabiedrībā izraisīja Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS) darbība, jāatzīmē divi būtiski rezultāti. Pirmais – notika dziļa šķelšanās visos trimdas sabiedrības līmeņos – ģimenēs, baznīcu draudzēs, latviešu organizācijās pilsētas vai štata līmenī, latviešu globālajās jumta organizācijās utt. Tātad, no vienas puses, it kā sasniegts Valsts drošības komitejas (VDK jeb KGB) izvirzītais mērķis – „sašķelt trimdu”, bet, no otras puses, trimdas organizācijas un indivīdi guva impulsus aktīvākai darbībai, domu apmaiņai. Šīs šķelšanās pirmās lielākās kulminācijas laiks ir 70. gadu beigas. Šis process trāpīgi un koncentrēti raksturots disidentes, bijušās politieslodzītās Helēnas Celmiņas atmiņās par ierašanos ASV pēc PSRS atstāšanas 1978. gadā: Tieši šajā laikā kultūras sakaru vulkāna izvirdumi sniedzās līdz maksimālajam. Sašķēlās draugi, ģimenes, paziņas. Milzīgs naids radīja plaisu, kura tā arī nesadzija. Draugs draugam roku nesniedza, ja uzzināja, ka otrs ir noklausījies kādu tautasdziesmu Latvijas kora vai ansambļa izpildījumā. Visdziļākā plaisa izveidojās starp divām paaudzēm. [2]

KKS darbībai ir otrs ļoti būtisks rezultāts - Latvijas un trimdas rakstnieku, mākslinieku un kultūras darbinieku tieši kontakti. Kaut arī tie notika apstākļos, kādus diktēja PSRS VDK noteiktā kārtība, trimdas kultūrai radās ietekme uz kultūras procesu Latvijā. Šis rezultāts tādējādi bija pretējs padomju ideoloģijas izvirzītajiem mērķiem.

Vērtējot asās, joprojām līdz galam neatšķetinātās kolīzijas trimdas sabiedrībā, kuras izraisīja KKS darbība, jākonstatē, ka pastāv intelektuālā atsvešinātība starp politisko domāšanu un „kultūras/mākslas” domāšanu. Trimdas situācijā raksturīgs: 1) ir politisko cīnītāju tips, kuri vairāk tic VDK varenībai un profesionalitātei un mazāk - padomju sistēmā radītas mākslas, kultūras spējai būt pārākai un ietekmīgākai par specdienestu manipulācijām ar sabiedrību. Šīs domāšanas stingrākie pārstāvji noliedz iespēju, ka dzimtenes rakstnieki, kurus VDK sūta tikties ar Rietumu tautiešiem, nebūtu tautas nodevēji un trimdas ienaidnieki. Savukārt šī domāšanas tipa elastīgākie pārstāvji reālāk vērtē situāciju un motivāciju daudzveidību (Uldis Ģērmanis, Atis Lejiņš); 2) ir „kultūras cilvēku” tips, kuri uzskata, ka pastāv viena latviešu kultūra, kas ir augstāka par politiku un dzelzs priekškaru. Šī domāšanas tipa krasākie pārstāvji nepievērš politikai uzmanību, vismaz ārēji, un atsakās redzēt politiskas manipulācijas (Velta Toma, Valdis Krāslavietis). Vairums šī tipa kultūras cilvēku trimdā reāli apzinās politikas un specdienestu klātbūtni kultūras sakaros, taču saredz dzimtenes rakstnieku un kultūras darbinieku vidū sabiedrotos vai vismaz ar atzīstamu radošo potenciālu un kvalitāti apveltītas personības.

Veltas Tomas vēstules citiem trimdas rakstniekiem liecina, ka viņas „nepolitiskais” tonis saskarsmē ar Latviju ir tikai smalka taktika un dzejniece nav padomju režīma labvēle. Piemēram, raizēdamās par to, ka, publicējot Jaunajā Gaitā Rolfa Ekmaņa apceri par latviešu literatūras situāciju 1970. gadā, LPSR cenzūra un Latvijas KP ideoloģiskie uzraugi varētu sagādāt nepatikšanas dzejniekiem, kurus Ekmanis slavē par latvisku patriotismu un nepaklausību partijas prasībām, Velta Toma raksta Valentīnam Pelēcim: Ralfs [pareizi: Rolfs] Ekmanis esot uzrakstījis eseju par dzeju Latvijā, smalki iztirzājot zemtekstus, pasvītrojot patriotismu, nemieru, etc., un JG to grib drukāt. Un es zinu, ka tiem tur tas kaitēs kā nāve. Un sākām debates, ar mani bij arī Rīgā bijusī Nonita Priedīte, jaungaitnieka sieva, O.Stumbra draudzene, kas piekrita man, biju ņēmusi viņu līdzi apciemojot kolēģus. Mēs abas tikai saskatījāmies un raustījām plecus par salona patriotismu, kas mīt JG saimē. L.Zandbergs man piekrita, tomēr sakot: nu, visus 73 dzejniekus jau viņi uz Sibīriju neizsūtīs! - Padomā, Valentīn, kas par nejēgu, it kā viena izsūtīšana jau nebūtu traģiska diezgan! Un Knuts Skujenieks ir tikko atgriezies Rīgā, pēc 7 gadiem tur… Pat O.V. ir apdraudēts… L.Z. tad man solīja to Ekmaņa rakstu iedot, lai lasu pati. Laikam būs man jāraksta tam „profesoram”, jāved pie jēgas. [3]

Pirmā domāšanas tipa pārstāvji – antikomunistiskie politiskie cīnītāji – bija toņa noteicēji trimdā un ieņēma vadošos amatus lielākajās latviešu organizācijās, noteica un paši veidoja lielāko latviešu laikrakstu redakciju politiku. Tie bija vairāki vecākās paaudzes bijušie Latvijas valstsvīri un partiju politiķi, piemēram, Pauls Lejiņš, Alfrēds Bērziņš, Ādolfs Klīve, Ādolfs Bļodnieks, militāristi, piemēram Vilis Hāzners, Aleksandrs Plensners, garīdznieki, piemēram, arhibīskaps Arnolds Lūsis, kā arī jaunāka gadagājuma trimdas politiķi: Oļģerts Pavlovskis, Tālivaldis Kronbergs u.c. Šie politiķi pārstāvēja un noteica trimdas latviešu vairākuma viedokli. Lielo latviešu organizāciju vadībā ļoti reti sastopami līderi, kuri atklāti atzīst vai pieļauj domu, ka tādi Latvijas dzejnieki kā Imants Ziedonis, Jānis Peters, Māris Čaklais ar savu darbu pamatā kalpo latviešu tautas interesēm. Tāds ir, piemēram, jaunākas paaudzes trimdas politiķis Ilgvars Spilners.

Viens rets piemērs liecina, ka arī Daugavas Vanagu vecākajā paaudzē bija atšķirīgi viedokļi par okupētās Latvijas dzejnieku „sarkanumu” un KKS vienpusīgo nozīmi. 1976. gadā Petera dzejas vakarā ASV Kalamazū Daugavas Vanagu apvienības priekšnieks Alfrēds Minka publiski saka šādus vārdus: Bet – vienu es dzirdēju jūsu dzejā, kas man ļoti patika – bija: „Mans svētākais vārds ir „Latvija”. Ja tas tā paliek, tad mēs dzīvosim kā draugi vēl – kamēr varbūt būs savādāki laiki, kad mums nebūs jānervozē vienam pret otru – man personīgi nav. Ja tas tā ir, es jums sniedzu roku. [4] Lielākajā ASV latviešu avīzē Laiks parādījās nelabvēlīgas atsauksmes par šo dzejas vakaru, kurās bija noklusēta DV apvienības priekšnieka pozitīvā attieksme. Daži klausītāji, piemēram, Aivars Ruņģis, rakstīja Laika redakcijai polemiskas vēstules, kurās norādīja uz DV priekšnieka vārdiem un rīcību, bet Laika redakcija šo epizodi turpināja rūpīgi slēpt no lasītājiem, tā vietā akcentējot vakara gaitā it kā notikušo dažu klausītāju demaršu pret viesiem Jāni Peteru un Jāni Aneraudu, liekot runāt pie Latvijas un ASV karodziņiem un celties kājās, skanot Dievs, svētī Latviju! Konservatīvajiem stingrās stājas politiķiem attieksmē pret LPSR literatūru dominē aizdomas, pat pārliecība, ka literatūras process dzimtenē veic rafinētus partijas un čekas uzdevumus. Piemēram, viens no Daugavas Vanagu līderiem, ASV dzīvojošais politiķis, sovjetologs, propagandists, bijušais Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieks, majors Vilis Hāzners [5] avīzē Latvija Amerikā 1982. gadā norāda, ka čeka mērķtiecīgi cenšas radīt pārliecību, ka Rīgas vai vispār Latvijas rakstnieku, dzejnieku vai pat partijas biedru publicējumos vai izteicienos atrodami dažādi „zemteksti”, kas pauž par latviešu nacionālisma izpausmēm dzimtenē. Tādus arī trimdā daži „speciālisti” spēj atrast. [6] Šis piemērs ir antitēze Jaunās Gaitas aprindu, arī literatūrzinātnieka Rolfa Ekmaņa redzējumam par literatūru Latvijā.

Konservatīvās stingrās stājas pārstāvji ir ne vien politiķi, bet arī daži dzejnieki un rakstnieki. No profesionāla līmeņa dzejniekiem tāds ir Andrejs Eglītis, kurš ir pret LPSR dzejnieku publicēšanu trimdā. To viņš nosauc par „čekistu” pārdrukāšanu: Pamatā jāliek cilvēks – par ko viņš cīnās, mērķis. Un ne dzeja vien”, un jautā: „Vai slepkavnieks un mūsu brīvības idejas apkarotājs publicējams Ceļa Zīmēs tikai tāpēc, ka viņš uzrakstījis labu dzejoli? [7] Eglītim nav iebildumu pret viena otra piemēra publicēšanu – taču tas nevar būt dominētājs virziens. Andrejs Eglītis iebilst pret Ziedoņa un Vācieša centieniem dzejas vārdā (..) apvienot dzejoņus slepkavniekus ar dzejotājiem, kuri cīnās par citu karogu. Atšķirībā no Ziedoņa un Vācieša darbiem Eglītis augstu vērtē Vizmu Belševicu, kuras krājumā Gadu gredzeni redz skaidru pozīciju un drosmi – ne tā kā partijas kandidāti I. Ziedonis, O. Vācietis u.c. [8] Viņš pat novērtē krājumu Gadu gredzeni kā pārāku par Ivaskas, Kraujietes, Zemdegas dzejoļu krājumiem. Bet arī Belševicu Eglītis neiesaka publicēt. Slavēsim V. Belševicu svešumā? Tas nozīmētu biļeti uz Sibīriju viņai. [9]

Literatūras zinātniece Anita Rožkalne savā grāmatā Palma vējā norāda, ka sakaru noliegums balstījās ne tikai uz bailēm no „čekas”. Asās diskusijas Rožkalne iesaka ne vienmēr uztvert kā tikai politiskas diskusijas – tās rāda pagurumu, spēku izsīkumu, tās atklāj bailes no, varētu pat teikt, konkurences, par kādu kļūst Latvijas latviešu māksla. Trimdinieku vēstulēs, kuru fragmentus publicējusi Rožkalne, vairākkārt minēts, ka trimdas rakstnieku darbi kļūst mazāk populāri, salīdzinot ar Latvijā dzīvojošo rakstnieku darbiem. [10] Vēl viens aspekts, ko uzsver literatūrzinātniece: Ne tikai tiešas bailes no padomju aģentiem, no savervēšanas, no kompromitēšanās, tātad kļūst par galveno baiļu avotu vēlākajā trimdas posmā. Jāsecina, ka daudz lielāku iespaidu iegūst pašas trimdas noslāņošanās un iekšējās pretrunas, kuras arvien spēcīgāku izpausmi gūst attieksmē pret Latvijā dzīvojošajiem kultūras darbiniekiem. Vitālākā, par sevi pārliecinātākā trimdas daļa lūkojas uz Latvijas kultūru kā uz ierosmes un perspektīvas avotu. Neelastīgākā – tiecas to noliegt un aizliegt. [11]

Stingrās stājas pārstāvju viedoklim ir noteikta motivācija, kuru raksturo pozitīvas atmiņas par pirmskara Latviju, sāpes un rūgtums par tās zaudējumu, apņēmība ilgi un metodiski strādāt, lai panāktu tās atgūšanu, no Baigā gada mantots šoks, kuram trimdā līdzi nāk čekas tēls, pret kuru vienmēr jācīnās no jauna. Raksturīgs piemērs ir trimdā populārais stingrās stājas pārstāvis Vilis Hāzners, kura pagātnē ir čekas arests 1941. gada jūnijā un laimīga izglābšanās no sakropļošanas un nošaušanas Rīgas centrālcietuma pagalmā, tikai pateicoties Sarkanarmijas un čekistu bēgšanai no vācu armijas, pametot ieslodzītos bez uzraudzības. Dzīvojot trimdā, Hāzners aktīvi pētīja un publicēja atmaskojošas ziņas par padomju represīvo iestāžu briesmu darbiem Padomju Savienībā. [12]

Savā DV priekšnieka runā Latvijas valsts svētkos Ņujorkā 1971. gadā Hāzners, runājot par kultūras stāvokli okupētajā Latvijā, uzsver: Par spīti Maskavas un viņas ielikteņu pūlēm, latviešu tautas nacionālās pastāvēšanas un saglabāšanas instinkts nav apslāpēts. Latviešu kultūras vērtību nosargāšana un jaunrade visumā iet pa tautai vēlamo tradīciju ceļu. Latviešu kultūras darbinieki dzimtenē nav nokausēti, par spīti daudziem ierobežojumiem un grūtībām. [13] Tālāk, runājot par trimdinieku iespējām palīdzēt tautai Latvijā, Hāzners teic: Tā kā mūsu kaujas lauks Rietumos ir stipri ierobežots, tad bieži parādās uzskats, ka būtu vajadzīga sadarbība uz plašākas bazes ar tautu dzimtenē. Te mums var būt divi partneri – režīma noteicēji un pati tauta. Okupācijas varas nesēji mums ieteic akceptēt iekārtu, kāda tagad pastāv Latvijā. (..) ...tur ir vienīgi sveša okupācijas vara, kas varmācīgi laupījusi mūsu tautai tās lielākās vērtības – brīvību un neatkarību. (..) Tāpēc ar okupācijas varas nesējiem mūsu gods nemaz neatļauj runāt. Runā teiktais liecina, ka DV priekšniekam ir pozitīvs priekšstats par dzimtenes kultūras darbiniekiem. Tomēr ir iemesli, kas liek arī kultūras darbiniekus uzskatīt par „okupācijas varas nesējiem”. Viļa Hāznera un viņa līdzgaitnieku priekšstatu par to, kas ir LPSR Kultūras sakaru komiteja un kā pret to jāizturas, noteica ne vien citētajā fragmentā izteiktais apsvērums, bet vēl vairāk fakts, ka 1960. gados KKS vārdā izdotajās brošūrās Kas ir Daugavas Vanagi u.c., tiek nomelnoti aktīvi trimdas organizāciju darbinieki, kuri kaitē PSRS interesēm. Balstoties uz melīgajām brošūrām kā uz vēstures avotiem, Rietumu preses žurnālisti sāka meklēt sensācijas par to, ka brīvības zeme ASV devusi patvērumu „nacistiskajiem kara noziedzniekiem”.

Viļa Hāznera vārds ir viens no tiem, kuri tiek apmeloti kā II Pasaules kara noziedznieki. 1978. gadā pret Hāzneru tiek uzrādīta safabricēta apsūdzība. Vilis Hāzners un viņa advokāts Ivars Bērziņš visas apsūdzības atspēko un pierāda liecību melīgumu. Saspringta un pazemojoša tiesāšanās notiek līdz 1984. gadam, kad ASV tiesa Hāzneru pilnībā attaisno. [14] Taču Latvijas KKS publikācijās Vilis Hāzners un citi Daugavas Vanagi joprojām tiek apsaukāti par asiņainiem bendēm, kuriem ASV imperiālisms dod darbu un pajumti. Šādā ķengu rakstā Hāznera vārds vēl ir lasāms pat 1988. gada KKS kalendārā (sagatavots 1987. gadā) [15]. Hāzners pieder pie tās trimdas sabiedrības daļas, pret kuru KKS darbības plānotāji paredz izturēties tikai konfrontējoši. Tāpēc ir saprotami, ka Daugavas Vanagu attieksme arī pret rakstniekiem, kuri pieder tai pašai neapšaubāmi naidīgajai organizācijai, ir vismaz neuzticīga.

Alfrēds Bērziņš savā rakstā ”Nepieciešama apdomība un mērenība” [16], kas tapis pēc Jāņa Petera un Raimonda Paula vizītes ārzemēs, uzsver: Latvijas kultūras pārstāvji, kas no okupētās Latvijas ieradās ASV u.c., nav brīvi cilvēki, kas pie tautiešiem svešumā ieradušies pēc savas gribas, lai ar tiem tiktos un pārrunātu jautājumu, kas visiem latviešiem kopīgs zīmējoties uz latviešu kultūras sargāšanu, kopšanu un jaunradi. Viņi ir okupācijas varas sūtīti un tas jau pasaka visu. Alfrēds Bērziņš skaidri un nepārprotami norāda uz mērķiem, kurus sev izvirzījusi kultūras sakaru biedrība, t.i., 1) sniegt maldīgu informāciju mazāk zinošajiem, sevišķi no jaunās paaudzes vidus, par patiesu dzīvi okupētajā tēvzemē, tā cenšoties radīt iespaidu, ka vismaz latviskās kultūras laukā tur var izpausties brīvi un sasniegt arī ievērības cienīgus rezultātus, 2) sašķelt latviešu sabiedrību svešniecībā, par ko raksta autors, krietni norūpējies, bilst: Ja ar no virspuses tik nevainīgu kultūras sakaru palīdzību okupantiem izdotos radīt neuzticību un pat šķelšanos paaudžu starpā, mūsu spēki tiktu lielā mērā vājināti. [17]

1982. gadā publicēts Viļa Hāznera raksts „Par disciplīnas jautājumiem”, kurā teikts: Mums, Daugavas Vanagiem, nekādā gadījumā nedrīkstētu būt pieņemama dažādu čekas dienestā esošo personu aicināšana ciemoties mūsu mājās, rietumu augstākās mācību iestādēs, viņu piedalīšanās sarīkojumos, viņu cildināšana mūsu jaunatnes organizāciju sanāksmēs. Nevar pirmā vietā likt Latvijā radušos kultūras vērtību iztirzāšanu, atstājot novārtā vai nemaz nepieminot mūsu trimdā radušās kultūras vērtības, kā tas jau ir noticis 2x2 nometnēs, Mičigenas studentu centrā un vēl citur, kur literāro vai citu darbu iztirzāšanā pirmā vieta ierādīta Ziedonim, Peteram, Paulam un citiem, kā tas bijis arī „Jaunās Gaitas” aprindās, vasaras vidusskolās, rakstnieku un mākslinieku sanāksmēs, pilnīgi ignorējot mūsu trimdas kultūras vērtību devumu. [18] Hāzners, apšaubot trimdas literātu aprindās sastopamo uzskatu, ka dzejnieku darbos Latvijā ir zemtekstos slēpts nacionālisms, apgalvo pat, ka dzimtenē jaunatne šo „bazūnistu” darbos nekā tamlīdzīga (pat dzimtenes pagrīdnieki) neatrod! [19]

Pretēji šai konservatīvajai politikai izšķiroša nozīme saskarsmes sekmēšanā bija otrā domāšanas tipa pārstāvjiem, kuri trimdā akcentēja kultūras sakaru iespējamos pozitīvos aspektus. Šī domāšanas tipa, t.i., vienas latviešu kultūras aizstāvju, motivāciju izsaka Lalita Muižniece: ...domāju, ka mūsu tauta ir par mazu, lai mēs varētu atļauties neizšķirt mākslu no diletantisma un propagandas (vienalga, kurā pusē) un savus dzejniekus un māksliniekus no okupantiem un mākslas spēka ārdītājiem. [20]

Trimdas intelektuāļu un kultūras darbinieku aizstāvētais uzskats par „vienu kopēju latviešu kultūru”, par kultūras darbu, kas stāv augstāk par politisko propagandu, atspoguļojas arī citās apcerēs. Izcilais folklorists, teologs un publicists Haralds Biezais savā rakstā „Latviešu kultūra okupētajā Latvijā un trimdā” uzsver, ka bieži vien esam pacēluši politiskās pretišķības pāri kultūras patiesībām [21], tādējādi degradējot pašus kultūras darbiniekus, neņemot vērā, ka ne trimdas, ne dzimtenes propaganda nav autonoma kultūras darbinieka cienīga. Kā uzskata Biezais, dzimtenes kultūras iepazīšana ir nepieciešama divu apstākļu dēļ: 1) mūsu jaunatne un nākamā paaudze. Brīvība nav tukšs jēdziens. Brīvība nav jāaizstāv un par to nav jācīnās, ja aiz tās vispār nav kultūras vērtību, ko aizstāvēt. Un tāpēc jaunatnei ir jāapzinās, ka latviešu tauta kā asins un kultūras kopība rada kultūru, ko nekādi aizkari nevar sašķelt; 2) mēs gribam būt tik lepni un piederēt brīvajai pasaulei. Brīvā pasaule nepazīst šķēršļus, kurus var radīt kādas politiskas doktrīnas kultūras darbā. [22]

Anglijā dzīvojošais literatūrvēsturnieks Jānis Andrups žurnālā Ceļa Zīmes 1970. gadā publicē apceri „Viena latviešu kultūra”, norādot, ka trimdiniekam nav iemesla ignorēt Latvijā radītās kultūras vērtības, jo tajās nav nekā komunistiska, tieši otrādi - tās radušās, izolējoties no kumūnisma un krievināšanas. Ja tās aizmirstam, mēs palīdzam arī no savas puses celt un stutēt nožēlojamo dzelzs aizkaru. [23] Arī Anšlavs Eglītis pauž līdzīgu viedokli – kamēr eksistēs latviešu valoda, būs tikai viena latviešu kultūra, neskatoties uz krievu pūlēm to saskaldīt. To jau gluži labi saprot arī paši turienieši, lai gan nevar publiski pasludināt. [24]

Atšķirīga gan ir trimdinieku izpratne par to, kā šo vienotās kultūras ideju realizēt. Haralds Biezais par trimdas latvieša galveno pienākumu izvirza saprast un vērtēt objektīvi un bez aizspriedumiem visas kultūras vērtības, ko rada latviešu tauta, [25] kā galveno pamatojumu minot, pirmkārt, jaunatni, kurai jāapzinās, ka latviešu tauta rada kultūru, ko nekādi dzelzs aizkari nevar sašķelt, un, otrkārt, piederību brīvajai pasaulei, kura nepazīst šķēršļus, ko var radīt kādas politiskas doktrīnas kultūras darbā. Piederība brīvajai pasaulei ir spēcīgs arguments, jo uzrāda galveno atšķirību okupētajā dzimtenē un trimdā – cenzūras neesamību, kas neapspiež domas lidojumu un neliek nemitīgi domāt par savu izteikto spriedumu sekām.

Uz vienas, apvienotas latviešu kultūras eksistences atzīšanu virzīja arī starptautiskā kultūras pasaule. Piemēram, strādājot ar latviešu literatūras tulkošanas jautājumiem un sazinoties ar citu tautu apgādiem, nereti izrādījies [26], ka, runājot par kādām latviešu literatūras darbu izlasēm citu tautu valodās, šādu izlašu satura prasība vispirms ietver Latvijā, t.i., tautas pamata zemēm radušos darbus, kamēr par kādas trimdas literatūras eksistenci cittautieši bijuši jāpārliecina. Tātad, ja trimdas sabiedrība vēlētos palikt tikai kā kāda atsevišķa daļa, tad daļēji zaudētu iespēju ar kopējo latviešu veikumu iepazīstināt pasauli.

Spilgts otrā, proti, vienas latviešu kultūras domāšanas, tipa pārstāvis ir Valentīns Pelēcis. Viņš kā viens no pirmajiem tiek nodēvēts par koeksistenciālistu (trimdas izpratnē – persona, kas samierinās ar LPSR pastāvēšanu un necīnās pret to). 1964. gadā žurnāla Tilts Nr.64./65. ievietots Pelēča raksts „Mūsu bēgulības divdesmit gadi”, kurā viņš pauž savus argumentus par labu trimdinieku braucieniem uz Latviju, piemēram, katram, kam līdzekļi atļauj un ir vēl mīlestība, ilgas un vēsturiska nojēga savas tautas likteņos, vajadzētu šo grūto atkalredzēšanās ceļu uzņemties. Ne ar šaubām, ne ar bailēm, ne ar plātību par šejienes dzīves standartu, bet ar sirsnību, cilvēcību un cilvēkam iesējamo patiesību pret pagātni, tagadni un nezināmo nākotni. [27] Savukārt žurnālā Tilts (Nr.66/67) Valentīns Pelēcis uzrakstījis emocionālu un aizstāvības runai līdzīgu ievadrakstu Monikas Zariņas atmiņu stāstījumam par neseno Latvijas apciemojumu. Jāņem vērā, ka Monika Zariņa un viņas vīrs Guntis Zariņš lielā trimdas sabiedrības daļā tika uzskatīti par „savaņģotiem” čekas aģentiem. Drīz vien Daugavas Vanagu Mēnešrakstā (1965,1) publicēta trimdas literatūrzinātnieka un kritiķa Jāņa Rudzīša apcere „Starp koeksistenciālismu un mekkārtiismu” [28], kurā paustas divas bīstamākās parādības trimdā: koeksistenciālisms [29] – „brāļošanās” ar Latvijas cilvēkiem, mekkartiisms – sīkumaina, pārspīlēta nodevēju un spiegu meklēšana pašu trimdinieku vidū. Iepriekšminētos Pelēča rakstus Rudzītis nodēvē par visu mūsu koeksistenciālistu kredo, plaši tos citējot. Diemžēl Pelēča atbildes vēstuli Daugavas Vanagu Mēnešraksts nepublicēja.

Valentīnu Pelēci interesē Latvijas kolēģi – rakstnieki. Viņš, pamatojot savu pārliecību par sakaru nepieciešamību, 1960. gadu sākumā norāda, ka Latvijā rakstnieki un žurnālisti dalāmi trīs grupās: Vienā ietilpināmi tie, kas ar šķietamu patiku, bez garas domāšanas, salīda padomju varas paspārnē jau 1940. gadā. Otrā, kas dzīvi atgriezušies no deportāciju vietām, kā arī, kas, sabrūkot vācu okupācijai 1944. gadā, nepaguva vai nevēlējās atstāt Latviju. Trešajā - jaunie, kas izauguši padomju varas gados. [30]

Īpaši Valentīns Pelēcis vēlas rast kontaktus ar trešo grupu - jaunajiem, jo tie, pateicoties jaunības nemieram, kā arī visā pilnībā neatcerēdamies Latvijas brīvības dienas, sāk savus mūžus bez tā traģiskā smaguma, kas guļ vecās paaudzes dvēselēs. (..) Viņi melo propagandas vajadzībai, bet savā starpā redzīgākie atļaujas debatēt, vai komūnisms tiešām nav iespējams bez meliem. [31] Vēstulē Gunaram Saliņam Pelēcis raksta: Ar tiem Latvijas brāļiem jau nelaime tā, ka Maskavas ieceltie kučieri ilksij pāri raudzīties daudz neatļauj. Tas arī mums jāsaprot, ka viņu sakari ar mums tiek atļauti tikai propagandas nolūkos, bet es nešaubos, ka starp šiem kroņa maizītes ēdājiem var atrast arī literātus, kas atļautajā „propagandas aplociņā” tomēr mēģina atrast iespējas, lai kaut ar pavisam „nemanāmu zīmju” palīdzību liktu mums izprast viņu māņticībai pakļautās literatūras strupceļu, un ne ar mūsu patriotisko propagandistu un pagātnes pielūdzēju trimdinieciski rūgto ironiju, bet ar vietas, laika un apstākļu tiešamības novērtējumu pāri jebkādām propagandām. [32]

Tomēr sava taisnība ir arī Jāņa Peniķa vēstulē, kas adresēta Rolfam Ekmanim, Uldim Ģērmanim, Gunāram Irbem, Valdai Melngailei, Valentīnam Pelēcim, Olafam Stumbram: Mēs visi pavadām samērā daudz sava brīvā un nebrīvā laika, mēģinot kaut cik sekot attīstībām Latvijā; mēs visi pavadām diezgan daudzas stundas, apmainoties vēstulēm, kur varbūt pati biežākā tēma ir jaunākais iespaids, fragments, ziņa, bauma par to un to Latvijā; tajās retajās reizēs, kad mums iespējams satikties, saruna atkal aizpeld uz to pašu. Un tomēr, par spīti mēģinājumiem lasīt un sekot un salīdzināt, ir sajūta (vismaz man ir tāda sajūta), ka mēs arī labākajā gadījumā sataustām tikai fragmentus, ka mūsu iespaidi bieži vien ir apmēram tādi, kā četru aklo apraksts par ziloni indiešu pasakā. [33]

Vērā ņemams un analizējams ir trimdas sabiedrībā pastāvošais t.s. kultūras sakaru sindroms, kuru piemin Valija Ruņģe, analizējot faktorus, kas apdraud ārpus Latvijas esošo literatūru un gara dzīvi [34]. Kā atzīst raksta autore, tas gan ir visai mīklains jautājumu komplekss, kurā esam apmaldījušies kā apburtā dārzā, jo tā ietvaros bieži tiecamies izvērtēt to, kas pašreiz nav izvērtējams, proti, mēs tiecamies pasludināt, kāda politiska nosliece (patiesa, piedēvēta vai spēlēta) ir šādam vai tādam kultūras darbiniekam Latvijā. Šī kultūras sakaru sindroma vajāti, mēs bieži vien noraidām nevien kultūras vērtības, kas radušās Latvijā, bet bez liekas domāšanas grasāmies izraidīt no sava vidus savas puses jaunās paaudzes, ja tās interesējas par kultūras jaunradi Latvijā. Visai asprātīgi un precīzi sagrupētajos faktoros Ruņģe min arī vālodzes sindromu, kas arī attiecināms uz trimdas sabiedrības daļas nostāju pret kultūras procesiem okupētajā Latvijā. Autore uzskata, ka, ja par šiem procesiem tiek vispār runāts, tad visvairāk izteikts negatīvu, kritisku viedokļu, pārāk maz mēģinot iedziļināties apstākļos, kādos jāstrādā rakstniekiem Latvijā, vai arī prasot no viņiem toreizējā situācijā neiespējamu rīcību, paši nostādamies „pa gabalu” – kā vālodze, kas, Daugavu rokot, arī stāvēja malā, lai nenotraipītu dzeltenās bikses. [35]

Atšķirībā no pirmā viedokļa pārstāvjiem raksturīgās ticības VDK varenībai, profesionālismam un neticības LPSR režīma atzīto, priviliģēto rakstnieku un mākslinieku spējai, kā arī gribai darboties atšķirīgi no komunistu un VDK noteiktajiem mērķiem un uzdevumiem otrā viedokļa pārstāvji saskatīja Latvijas radošajā inteliģencē sabiedroto, ar kuru ir ne vien iespējams, bet ļoti vēlams sadarboties, cīnoties par kopīgu mērķi – tautas saglabāšanu, legāliem līdzekļiem atbalstot tautas pastāvēšanai nepieciešamo literatūru un mākslu.

Jautājumā par to, kas vairāk veicinājis Latvijas neatkarības atgūšanu – „stingrā stāja” vai „sakari”, jāsecina, ka bija vajadzīgi gan viens, gan otrs virziens. Pateicoties vieniem, tika saglabāts Latvijas valsts de iure statuss un ASV neatzīšanas politika Latvijas iekļaušanai Padomju Savienībā. Savukārt otrie, sadarbojoties nevis tikai ar drosmīgajiem disidentiem, bet vairāk ar Latvijas kultūras eliti, nodrošināja, ka ilgākā laikā varēja notikt integrēšanās starp rakstniekiem trimdā un Latvijā.

Paradoksāli, ka kultūras sakari nenotiktu, ja trimdas politiskā vadība tiem nepretotos. Rakstnieks Guntis Zariņš to apzinājās jau 60. gadu sākumā. Vēstulē (kas gan paliek nenosūtīta) domubiedram Ināram Brēdriham [36] Zariņš raksta: Man liekas, ka mēs nekādā gadījumā nedrīkstam aizmirst vienu lietu: ja beigs eksistēt mūsu labā spārna prese un totalitārie uzskati, tad nebūs vajadzīgi „kultūras sakari”, un līdz ar to vienīgais logs, ko krievi atvēruši – būs aizsists. Tev rakstu tik atklāti, jo ceru (daļēji zinu), ka Tu manus izteicienus nedarīsi zināmus plašām aprindām. (..) Manī nav rūgtuma (..) pret tiem, kuri man uzbrūk, jo bez šiem uzbrukumiem nebūtu iespējas Latvijā brīvi kustēties. [37] No Zariņa teiktā izriet, ka trimdas politiskās vadības lielā pretestība bija svarīga un nepieciešama latviešu kultūras sakaru atļaušanai un veicināšanai no Padomju Savienības puses.

Spēcīgākās latviešu trimdas organizācijas – Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), Daugavas Vanagi, Amerikas Latviešu apvienība (ALA), Latviešu nacionālā apvienība Kanādā (LNAK) pieņēma lēmumus, ka sadarbošanās ar KKS, kā arī okupētās Latvijas apmeklēšana nav vēlama, un personām, kas ir kādas trimdas organizācijas valdēs, pirms Latvijas apmeklēšanas ir jāatkāpjas no amata. Trimdai bija politisks mērķis – Latvijas neatkarības atjaunošana de facto. Lai neapdraudētu Latvijas valsts de iure statusu, minētās vadošās organizācijas konsekventi aizstāvēja uzskatu, ka attiecībās ar LPSR oficiālajiem pārstāvjiem, arī ar KKS ir pieļaujama tikai konfrontācija. Tikai Atmodas laikā (1989) noliedzošās rezolūcijas tika mainītas.

Savukārt trimdinieku grupa, kas 20. gs. 50. gadu beigās, 60. gadu sākumā piederēja pie jaunākas paaudzes, piemēram, t.s. jaungaitnieki – trimdā izdotā kultūras un literatūras žurnāla Jaunā Gaita veidotāji, izvērtējot komunistu režīma draudus un Aukstā kara perspektīvas, izvirzīja citu taktiku – atmest varbūtību, ka Latvijas neatkarība tiks atgūta militārā cīņā, un veltīt pūles latviešu valodas, literatūras un kultūras saglabāšanai un stiprināšanai Latvijā, iesaistoties kontaktos ar Latvijas garīgo eliti, izvairoties no atklātām politiskām diskusijām, tādējādi mazinot un neitralizējot latviešu asimilācijas draudus ilgtermiņā.

Turpinājums JG265

[1] Žurnāla Karogs redakcijas priekšvārds Nikolaja Bulmaņa rakstam „Dardedze” (Karogs 1996, 8:185).

[2] Helēna Celmiņa. Tuvumā un tālumā. Rīga, 2004:85.

[3] Velta Toma vēstulē Valentīnam Pelēcim 1969.8.VII - RTMM V.Pel 54/5

[4] Aivars Ruņģis. Raksti - Studiju Grupas Biļetens no 1964.līdz 1977. gadam. Autora faksimilizdevums, 1996:36.

[5] Vilis Arveds Hāzners (1905-1989)

[6] Vilis Hāzners. „Par disciplīnas jautājumiem.” Latvija Amerikā 1982.25.IX.

[7] Anita Rožkalne. Palma vējā. Rīgā, 1997:163.

[12] Kā viens Rietumvalstu finansētās Komitejas Latvijas Brīvībai darbiniekiem, Vilis Hāzners piedalījies iesnieguma izstrādāšanā un iesniegšanā ANO komitejai par vergu darbu (Committee on Forced Labor) PSRS ieslodzījuma vietās, šai nolūkā intervējis no gūsta atgriezušos vācu karavīrus, iegūstot informāciju gan par GULag nometnēm, gan par tajās ieslodzītajiem latviešiem. Gatavojis ASV Kongresa komisijām liecības par apstākļiem, kādos notika Latvijas okupācija 1940. gadā, gatavojis propagandas publikācijas žurnālā izdevumos Life, laikrakstā The New York Times u.c. Rietumu preses izdevumos, strādājis radioraidījumu sagatavošanā raidīšanai uz Latviju, bijis Radio Brīvība Latviešu redakcijas ārštata līdzstrādnieks, pētījis apstākļus Latvijā un rakstījis publikācijas PBLA gadagrāmatā Latvija Šodien. Autors sabiedriski vēsturiskām grāmatām Varmācības torņi un Laiks, telpa, ļaudis.

[13] Vilis Hāzners. Varmācības torņi. 1.sēj. Atmiņas. Lincoln, Nebraska, ASV: Vaidava, 1977. 643 lpp.

[14] Hāzners V. Varmācības torņi, 2. sēj. „Kaŗa noziedznieka” stāsts. Vaidava, 1985. 515 lpp.

[15] B. Pudele. „Latviešu reakcionārā emigrācija ASV imperiālistisko aprindu pavadā”. Latvija-88. Latvijas PSR starptautisko sakaru gadagrāmata. Rīga: Avots, 1987:168.

[16] Alfrēds Bērziņš. „Nepieciešama apdomība un mērenība”. Laiks 19776. 22.XII:10.

[18] Vilis Hāzners. Latvija Amerikā 1982. 25.IX.

[20] Lalita Muižniece. Skat. Aivars Ruņģis. Raksti - Studiju Grupas Biļetens no 1964. līdz 1977. gadam. Autora faksimilizdevums, 1996:34.

[21] Haralds Biezais. „Latviešu kultūra okupētajā Latvijā un trimdā.” No: Kongresa materiāli. Stokholmā: Zviedrijas Latviešu centrālā padome, 1967: 27.

[23] Jānis Andrups. Ceļa Zīmes 1970, 44:52.

[24] Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim 1974.29.V - RTMM V.Pel K 20.

[25] Haralds Biezais. „Latviešu kultūra okupētajā Latvijā un trimdā.” No: Kongresa materiāli. Stokholmā: Zviedrijas Latviešu centrālā padome, 1967:27.

[26] Valija Ruņģe. „Trimdas gara dzīve: fainomens 'par sevi' vai daļa visas latviešu tautas kultūras?” Jaunā Gaita 158(1986):3-9.

[27] Skat. Jānis Rudzīts. „Starp koeksistenciālismu un mekkārtismu. Daugavas Vanagu Mēnešraksts 1965,1:41.

[28] Makartiisms (McCarthyism) – ASV senatora Makartija (Joseph R. McCarthy) ierosināta un organizēta politisku, administratīvu un tiesisku represiju kampaņa pret kreisi noskaņotiem vai aizdomās par antiamerikānisku darbību turētiem cilvēkiem un organizācijām 20. gs. 50. gadu pirmajā pusē.

[29] Koeksistence = politiska līdzāspastāvēšana. Svešvārdu vārdnīca, Rīgā: Jumava, 1999:362.

[30] Valentīns Pelēcis. „Viņi un mēs”. Brīvais Vārds 1962,6:4.

[32] Valentīns Pelēcis vēstulē Gunaram Saliņam 1967.4.V - 1967 RTMM 515790, G.Sal K1/3

[33] Jānis Peniķis vēstulē Valentīnam Pelēcim 1971.4.IV - RTMM 555881

[34] Valija Ruņģe. „Trimdas gara dzīve: fainomens 'par sevi' vai daļa visas latviešu tautas kultūras? Jaunā Gaita 158(1986):3-9.

[36] Inārs Brēdrihs (1930-1991) – dzejnieks un literatūrkritiķis.