OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – X DAĻA

Sākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12; 259:21; 260:20; 261:16; 262:24; 263:25; 264:13

KULTŪRAS SAKARU REDZĒJUMS LATVIJĀ

Latvijā līdz pat Atmodas gadiem oficiāli pastāvēja tikai viens viedoklis par kultūras sakaru nepieciešamību un mērķiem, t.i., pašas Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS) viedoklis. Ikgadējās komitejas atskaitēs lasāmi pozitīvā tonī izteikti ziņojumi par paveikto, katra komitejas sekcija uzskaita savus panākumus vai problēmas. Kā organizācijas viedoklis tas tika pausts gan presē, gan radio, uzsverot emigrantu šķietami negatīvās iezīmes un izceļot tos atsevišķos trimdas kultūras pārstāvjus, kas aktīvi iekļāvušies kultūras sakaru procesā. Augstākās varas līmenī, sabiedrībai plaši nepausti, VDK iekšienē paliek KKS faktiskie mērķi. Piemēram, LPSR VDK priekšsēdētāja Longīna Avdjukeviča slepenajā ziņojumā LKP Centrālkomitejai (1976) norādīts, ka aktivizēta darbība emigrācijas organizāciju un centru dezorganizēšanā. Šim nolūkam tika izmantoti īpaši sagatavotu propagandistu izbraukumi uz emigrantu mītnes zemēm. Ziņojumā kā pirmais tiek minēts dzejnieka Jāņa Petera un dramaturga Jāņa Anerauda izbraukums uz ASV, kurā veikti pasākumi pret emigrācijas centriem ASV. Izteikts secinājums, ka augstākminēto pasākumu veikšana kopā ar citu darbu padziļināja šķelšanos emigrācijā [1].

Savukārt vienīgais veids, kā bija iespējams paust savu neuzticību kontrolētiem kultūras sakariem, bija atteikšanās iesaistīties KKS aktivitātēs. Piemēram, Vizma Belševica, kura sarakstījās ar trimdas literātiem un kurai trimdinieki palīdzēja viņas dzejas nepublicēšanas gados, ne reizi nav iesaistījusies KKS sekciju darbā.

Atklātāka informācija par KKS darbu Latvijā parādījās līdz ar PSRS sabrukumu. Tikai 90. gadu nogalē Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte publicēja rakstu par KKS nozīmi; komitejas darbā iesaistītie cilvēki retās intervijās pauda savu redzējumu uz kultūras sakaru būtību un savu darbību KKS. Žurnālisti, kas uzdevuši šos jautājumus, lielākoties paši ir bijuši kādā mērā saistīti ar kultūras sakariem kā noteikta laikmeta ietekmes metodi, piemēram, Ieva Lešinska, Imanta Lešinska meita, intervijā ar Jāni Peteru, gan nevairās izteikt savu viedokli, gan provocē Peteru uz tiešām atbildēm; tāpat Egils Līcītis un Voldemārs Krustiņš savus jautājumus formulē kā konkrētās padomju dzīves aculiecinieki un izvērtētāji.

Acīmredzot izskaidrojums publiskajā telpā pieticīgi izskanējušai informācijai meklējams faktā, ka, sadarbojoties ar KKS, kultūras darbinieki jau padomju gados labi apzinājās šīs organizācijas nepievilcīgos ideoloģiskos mērķus. Par spīti tam, daudzi no viņiem uzskatīja, ka saskarsmē ar trimdiniekiem ir iespēja tomēr sekmēt kopējas latviešu kultūras telpas atjaunošanos. Saskarsme ar trimdu, kaut arī apstākļos, kādus diktēja PSRS VDK noteiktā kārtība, daudzu latviešu rakstnieku redzējumā tomēr radīja „caurumu žogā” [2], kas, runājot Imanta Ziedoņa vārdiem, bagātināja nacionālo domu [3].

Zigmunds Skujiņš savu pamatojumu saskarsmes nepieciešamībai izsaka rakstā par savu draudzību ar Gunaru Janovski: Gan Gunars Janovskis, gan mēs, Latvijā dzīvojošie rakstnieki, pārstāvējām vienu literatūru – latviešu literatūru, kuru varmācīgi sašķēlēja. Varbūt literatūra tāpat kā, teiksim, smadzenes, zaudējušas kādu daļu, nespēj vairs normāli pildīt pienākumus un nonāk pretrunā ar jēgu? Izjutu nepieciešamību pēc cilvēku domām un pasaules lūkojuma tās latviešu literatūras ietvaros, kas Latvijai tajos gados bija noslēpta aiz augsta žoga. Vienīgi no dabiskiem instinktiem atsvešināts niekkalbis šādas vēlmes var tulkot kā kaili egoistisku mērķi „gūt sev labumu” [4].

Saskarsme ar trimdas kultūru izrādījās rosinošs faktors samērā daudzu Latvijas rakstnieku darbā; ir piemēri, kas tieši apliecina Latvijas literatūras procesa ietekmēšanos no trimdas kultūras. Piemēram, iedvesmojoties no Kanādas latviešu zinātnieku Vairas Vīķes-Freibergas un Imanta Freiberga latvju dainu datorizēšanas projekta, Latvijā aizsākās tematisko izlašu „Mana tautasdziesma” sērija ar sastādītāju subjektīviem komentāriem. Populārākās bija Imanta Ziedoņa sakārtotās tautas dziesmu izlases Kas jāzina meitiņām (1981), Puisīts augu (1984), Tu dzīvoji dižu darbu (1985) [5].

Zigmunds Skujiņš, rakstot romānu Gulta ar zelta kāju, kuru pats uzskata par savu labāko [6] un kas padomju lasītājam sniedza tam laikam nozīmīgu latviešu vēstures panorāmu [7], izmantojis iespaidus un vērojumus, kurus pats guvis, viesojoties Anglijā pie rakstnieka Gunāra Janovska [8].

Savukārt Jāņa Petera grāmatā Raimonds Pauls. Versijas, vīzijas, dokumenti (1982) ar autora zināšanām par trimdas kultūru piesardzīgi tika iepazīstināts arī lasītājs Latvijā, no tās iegūstot nacionālajai pašapziņai tīkamu informāciju par latviešu kultūras un zinātnes sasniegumiem trimdā (grāmatas valodā – emigrācijā). Arī grāmatā atrodamais kompetentais, pozitīvais Latvijas brīvvalsts kultūras attēlojums pirms 1940. gada okupācijas ir vismaz daļēji saistāms ar izziņas iespējām un atziņām, ko sniedza autora kontakti ar latviešu inteliģenci Rietumos. Grāmata tika ar panākumiem izdota krievu valodā, un tās lasītāji – komponista un skatuves mākslinieka Raimonda Paula pielūdzēji Padomju Savienībā – lasīja par to, ka latviešiem ir prominenta un cienījama emigrācija ar sasniegumiem Rietumu zinātnē. Piemēram, Peters, apcerēdams ziņģu kultūras saknes, bagātīgi citē Stokholmas universitātes docenta Andreja Johansona spriedumus par XVIII gadsimta Latvijas kultūras vēsturi [9].

Grāmatas ukraiņu izdevuma manuskripts, kas tika atdots saskaņošanai, it kā pazuda. Bija skaidrs, ka tas neizgāja cenzūru Ukrainas PSR līmenī, taču oficiāli atbilde pat netika sniegta. Tulkotājs, ukraiņu dzejnieks Jurijs Zavhorodnijs [10] domā, ka iemesls izdevuma apturēšanai Ukrainā ir emigrācijas tēlojuma neatbilstība Ukrainas PSR postulātiem par to, kā jāraksta par „buržuāziski nacionālistisko” emigrāciju: Peters stāsta par Latvijas kultūru, par latviešiem emigrācijā – viņš tautiešus nedala savējos un svešajos. Stāsta, kā Paulu uzņēma latviešu diasporā Amerikā un Austrālijā. Mums taču Ukrainā tolaik pat nedrīkstēja pieminēt tos, kas atrodas emigrācijā – drīkstēja runāt tikai par tiem, kas propagandēja tālaika režīmu. Jo tolaik bija skaidri pateikts: kas nav ar mums, ir ienaidnieks, un ja viņš nepadodas, viņu vajag iznīcināt. Un nekādu kompromisu! Manuprāt, tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tulkojums pazuda… [11]. Aukstā kara laikos ukraiņu diaspora Rietumos aktīvi cīnījās pret PSRS varas realizēto Ukrainas „klusās likvidācijas” politiku [12], savukārt Ukrainas KP nepieļāva tādas grāmatas izdošanu ukrainiski, kurā „buržuāziskais emigrants” nav padomju dzejnieka ienaidnieks.

Šis piemērs liecina, ka caur latviešu legālo „caurumu dzelzs priekškarā” latviešu padomju rakstnieki padomju informācijas telpā liberalizēja Rietumu un „buržuāziskās emigrācijas” tēlu, nereti atduroties pret komunistiskās nomenklatūras stingro aprindu šķēršļiem. Jānis Peters atzīst, ka bijis izbrīnīts par šo aizliegumu, jo Ukrainā Raimondu Paulu ļoti cienīja, tāpēc kā vienīgo iespējamo iemeslu Peters min faktu, ka savā grāmatā rakstījis par buržuāzisko Latviju un par Latvijas ļoti bagāto kultūras dzīvi, kas Ukrainas komunistu vadībai varēja nepatikt, jo viņu nacionālisms bija ļoti dzīvs [13]. Grāmatu ukraiņu valodā izdeva 2005. gadā, identisku un bez kādiem labojumiem un papildinājumiem. Šādu pieeju Zavhorodnijs pamato ar apsvērumu, ka Raimonda Paula cienītājiem Ukrainā būs ļoti interesanti lasīt grāmatu, kas uzrakstīta 80. gadu sākumā, vēl pirms Gorbačova perestroikas [14].

Jānis Peters savā grāmatā, runājot par saviem iespaidiem, viesojoties ASV un Zviedrijā, padomju lasītājam sniedz informāciju par trimdas latviešiem: Pret Raimondu Paulu klaida latvieši attiecas tikpat dažādi kā pret visu mūsu kultūru – no pārpildītām zālēm Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu lielajās pilsētās 1981. gada septembrī un oktobrī līdz dažu sīklatviešu izdotas avīzītes ķengām „Ķengurzemē” visai sliktā latviešu valodā; no Raimonda Paula dziesmu publiskas atskaņošanas emigrantu saietos līdz anonīmiem telefonzvaniem viesnīcās ar cieņas apliecinājumiem Padomju Latvijai un tās kultūrai Raimonda Paula personā; no apzīmējuma „latviešu mūzikas melnais mēris” emigrantu žurnālītī līdz viņa skaņuplašu totālai invāzijai katrā klaida latviešu mājā – par to es pārliecinājos i Čikāgā, i Losandželosā, i Ņujorkā, i visos citos pagastos – visur mani centās iepriecēt ar Raimonda dziesmām, kamēr es teicu – tās es dzirdu Rīgā, spēlējiet man savu Dzeni, Legzdiņu un citus… Šie ne – Raimondu! [15]

Grāmatā ir arī neliela epizode no Miera reisa pa sešām Eiropas valstīm 1979. gada pavasarī, ko organizēja PSRS Miera aizstāvēšanas komiteja un kurā devās Raimonds Pauls un Jānis Peters kā Latvijas pārstāvji. Epizode no piestāšanas Stokholmā, kur abus sagaida Stokholmas latvieši: dzejnieks Juris Kronbergs, kas tulkojis un izdevis zviedriski Imanta Ziedoņa epifānijas un Vizmas Belševicas dzejoļu grāmatu un organizējis arī citu autoru publikācijas zviedru literārajā presē, kā raksta Peters, izskatās tīri progresīvs bārdainis. Kopā ar Juri Kronbergu Peters un Pauls viesojušies dzejnieces Veronikas Strēlertes un rakstnieka, kultūrvēsturnieka Andreja Johansona viesmīlīgajā mājā. Kā atceras Jānis Peters: Bija Lieldienu sestdiena. Dzērām kādu īpašu itāļu vīnu un ēdām pashu.(..) Andrejs Johansons 1940. gadā strādāja „Literatūras Avīzē”, publicējās tanī. Viņa pētījums par ūdens gariem baltu mitoloģijā sarakstīts vācu valodā un ir atrodams visās Eiropas bibliotēkās, arī pie mums Rīgā. Veronika Strēlerte, Johansona dzīvesbiedre, dāvā man savu emigrācijā izdotu dzejoļgrāmatu „Žēlastības gadi” [16].

Savu iesaistīšanos kultūras sakaros Latvijas rakstnieki skaidro dažādi. Imants Ziedonis nenoliedz savu jaunības gadu pasaules kārtības uztveres „sarkanumu”: Mani audzināja, man nebija tādas domāšanas, var teikt, es biju ļoti naivs un infantils, muļķis es biju, ar mani ideologi ir spekulējuši. Bet mēs, dzīvojot tajā laikā, citādi nemācējām, mums bija jādomā tajā vidē, un es nekā nevaru pieņemt pārmetumus no cilvēkiem, kas, piemēram, dzīvojuši Austrālijā. Taču Ziedonis uzsver, ka viņš un citi Latvijas PSR režīmā strādājoši kultūras darbinieki, domājot par nacionālajām interesēm, meklēja un atrada trimdas latviešu inteliģencē Latvijai vitāli svarīgu kultūras substanci: Tāpēc jau savlaicīgi sapratām, ka jābrauc pie pasaules latviešiem, ka tie ir mūsējie, tur ir milzīgs intelekta potenciāls, ar viņiem jākontaktē, mums šī intelekta trūkst, mūsu inteliģence ir tur. Izmantojām Kultūras sakaru komitejas braucienus, tāpat pasaules gudrākie latvieši izmantoja Kultūras sakaru komitejas braucienus uz šejieni. Lešinskis rakstījis, ka braucām vervēt čekistus. Mēs runājām ar cilvēkiem, ka viņiem jābrauc pie mums, jo tas vajadzīgs Latvijai. Ja šāds kanāls bija iespējams, mēs to izmantojām. Varbūt tā ir mūsu vaina, bet mēs darījām pozitīvu darbu, daudzi pasaules latvieši to saprata, kontaktēja ar mums, un tādā veidā bagātināja mūsu politisko un nacionālo domu. Viņi šeit ar mums tikās, un mēs izmantojām jebkuru iespēju tikties ar viņiem, domas pamazām integrējās [17].

Komitejas darbā iesaistīto mākslinieku, mūziķu, rakstnieku, īpaši dzejnieku, loma VDK mērķu sasniegšanā līdz šim nav tikusi dokumentāri pamatota. Imants Ziedonis spriež, ka kultūras sakarus ne toreiz, ne tagad, kamēr vēl pastāv vecā emigrācijas paaudze, viennozīmīgi nevērtē. Viņiem tas ir tikai „čekas uzdevumu veikšana”, tiekoties ar ārzemju latviešiem. Mums tas nozīmēja informāciju šeit. Tas bija ļoti liels, vērtīgs solis, ko mēs izdarījām. Jā, ar Kultūras sakaru komitejas naudu braucieniem. Tā bija tā izmantošana. Viņi mūs izmantoja, un mēs viņus izmantojām [18].

Imanta Ziedoņa definējums abpusēja izmantošana varētu izraisīt daudz viedokļu. Piemēram, bijušais KKS vadītājs, VDK kadru virsnieks Imants Lešinskis, atbildot uz jautājumu, kā viņš vērtē Ziedoni, atbild: Imants Ziedonis šai (sakaru) lietai bija daudz tuvāk nekā, piemēram, Jānis Peters. (..) I. Ziedoni un O. Vācieti piesaistīja pie trimdas dzejnieku antoloģijas veidošanas. Un līdz ar to viņi nokļuva tai „sakaru” lokā. Pēc tam uzaicināja komitejas pasākumos, kur jau vienmēr tiek novērots, kā tas cilvēks reaģē — vai viņš, piemēram, ziņo par savām sarunām ar ārzemniekiem, vai neziņo. Imants Ziedonis bija no tiem, kas ziņoja un pie tam ar tādu komjaunieša degsmi strādāja šajā darbā. Līdz ar to Ziedonis braukāja un braukā apkārt. (..) Tātad Imants Ziedonis ir labs kadrs [19].

Savukārt Imants Ziedonis komentē Imanta Lešinska teikto: Ko nozīmē „ziņo”? Te ir nozīmju pārbīde. Var būt gan ideoloģisks „klačziņojums”, gan formāla atskaite. Ziedonis paģērējuma gadījumā formāli atskaitījās. Tie „kultūrsakarnieki”, kas uzdrošinājās izmantot KS komitejas dotās iespējas kontaktēt, darīja to pa savam. Manas atskaites pāris reizes publicētas presē, ap kurām tad dīdījās ideoloģiski gan viena, gan otra puse. [20]

Jānis Peters apgalvo, ka, piemēram, pēc sava ASV brauciena uzrakstījis ļoti skaidri un gaiši, ka emigrācijas latvieši nav fašisti, ka viņus diez vai vajag saukt par buržuāziskajiem nacionālistiem, ka Rietumos latvieši ir nokļuvuši Otrā pasaules kara rezultātā, ka vajadzētu pārskatīt šīs te ideoloģiskās nostādnes…. Viņš arī piebilst: Ja es pat varēju iedomāties, ka šīs atskaites nokļūst VDK, tad es noteikti arī zināju, ka tās nokļūst arī Centrālkomitejā, kura īstenībā lēma par ideoloģiju nebūt ne tik viendabīgi, kā mēs pašreiz iedomājamies. Manas atskaites bija bez jebkāda novērtējuma. Mans kredo bija tas, ka tur dzīvo normāli cilvēki, ka mēs nedrīkstam paplašināt plaisu, nedrīkstam viņus lamāt… [21]. Jānis Peters: Es pieļauju, ka mana leksika, mana retorika ir bijušas instrumenti kādas lielākas lietas paveikšanai. Var paņemt daudzus no šiem maniem instrumentiem un ar tiem sākt uzbrukt man pašam [22].

Jānis Peters atklāj, ka tieši sarunas ar kādu trimdas latvieti (Veltu Tomu [23]) devušas motivāciju iestāties partijā: Viens no pirmajiem pierunātājiem bija Andrejs Balodis – naivais, romantiskais padomju dzejnieks, Berklava līdzbiedrs. Arī viņa kundze, veca pagrīdniece, teica: „Nu bet Jānīt – ja tādi nebūs kā tu, tad jau atkal pienāks piecdesmit devītais gads.” Tad mani mēģināja pierunāt Monta Kroma – brīnišķīga, moderna dzejniece, ļoti brīvdomīga. Un ļoti līdzīgi: mums vajag tādus kā tu, lai varētu ietekmēt sabiedrību – paskaties, kas tagad notiek. Un tad bija Ojārs Vācietis, kurš skaidri un gaiši pateica: „Partija ir abstrakcija. Konkrēta ir tikai pirmorganizācija, šoreiz Rakstnieku savienība. Mums tur ir jānoturas.” Un tad viens emigrants atbrauca šeit un deva galīgo grūdienu. Viņš teica: „Paskatieties uz Lietuvu un Igauniju. Kāpēc jūs esat tādi muļķi un nestājaties partijā? [24] Jau 80. gadu sākumā kādā vēstulē Andrejam Irbem Ojārs Vācietis pamato trimdas un Latvijas literatūru saskarsmes nepieciešamību ar šādiem vārdiem: Kā skaitliski mazai tautai ne tikai neizšķīst, ne tikai izdzīvot, bet dzīvot skaitlisku mamutu vidū? (..) Bet gara, dvēseliskā, ētiskā ziņā milži un punduri ir līdztiesīgi. Tāpēc es ar lielām simpātijām, lai neteiktu vairāk, esmu par visu to, kas mums tiek no promesošiem ar tīru sirdi dots. Nav ko zūdīties, letiņi šinī ziņā ir varen fiksi [25].

Šeit izteiktās Ojāra Vācieša domas, pirmkārt, apliecina dzejnieka nevēlēšanos piekrist mazo tautu ieaugšanai lielajās tautās, tātad neuzticību PSKP nacionālajai politikai, kas oficiāli paredzēja PSRS tautu valodu izzušanu un to saplūšanu „padomju tautā” ar krievu valodu. Pretēji brežņeviskajām nostādnēm Vācietis vēlas nosargāt savas skaitliski mazās tautas pastāvēšanu starp „mamutiem” – lielajām tautām, kuru garīgo vai ētisko pārākumu viņš neatzīst. Otrkārt, Vācietis apliecina solidaritāti tautiešiem Rietumos, ar sajūsmu vērtējot un pieņemot viņu paveikto latviskās kultūras darbu, dzīvojot starp lielajām tautām Rietumos.

„Caurums dzelzs aizkarā” [26] deva tālejošus, sākumā neparedzētus politiskos ieguvumus abām trimdinieku nometnēm (gan sakaru pretiniekiem, gan piekritējiem), tāpat inteliģencei Latvijā un nācijai kopumā. Latvijas inteliģencei saskarsmē ar trimdas inteliģenci kļuva pieejama tā Rietumu informācijas telpa, kuras slēpšana no tautas aiz dzelzs priekškara bija komunistu varas pastāvēšanai sevišķi svarīga. Rezultātā tieši radošā inteliģence bija tā, kas šo informāciju vissekmīgāk pielietoja pārbūves un atklātuma politikas apstākļos, apbruņojot tautu Latvijā ar jaunu, nacionālu un demokrātisku ideoloģiju, saārdot padomju režīma ideoloģisko un politisko sistēmu. Tas pārliecinoši izpaudās Rakstnieku Savienības sabiedriski politiskajās aktivitātēs, nozīmīgākajos notikumos – Rakstnieku savienības plēnums (1988.VI) un Tautas frontes dibināšana (1988.X).

* * *

Pētījumā aptvertais laika posms, 20. gadsimta 50.-80. gadi, cilvēces vēsturē ierakstīts kā laikmets, kad Dzelzs priekškars šķīra divas pasaules – brīvo, demokrātisko un komunistiski totalitāro. Latviešu tautai tas bija laiks, kad dzelzs priekškars šķīra divas atsvešinātas latviešu sabiedrības – 1) trimdas sabiedrību jeb Otrā pasaules kara latviešu bēgļus, kuri, glābjoties no Staļina terora, bija atraduši patvērumu demokrātiskajās Rietumu valstīs, 2) tautu Latvijā, kas padomju okupācijas rezultātā tika varmācīgi integrēta padomju politiskajā, ideoloģiskajā un administratīvajā sistēmā. Latviešu literatūrvēsturē tas ir „sašķeltais” periods, kad vienas tautas divām atšķirtām sabiedrībām ir katrai sava literatūra. Abām tautas daļām kultūra un literatūra veica būtisku patvēruma, socializācijas, kompensējošu, informatīvu, estētisko un emocionālo funkciju.

Trimdā attīstījās augstvērtīga latviešu literārā dzīve, jo tur atradās pirmskara Latvijas inteliģences lielākā daļa, arī daudzi rakstnieki un kritiķi. Trimdas sabiedrībai bija pieejama objektīva un salīdzinoši pilnīga informācija par literatūru Latvijā, jo atsevišķi literāti un literatūras interesenti skrupulozi iedziļinājās Latvijas literatūrā, gan to vērtējot atsevišķi, gan salīdzinot ar trimdas literatūru un sniedzot vairāk vai mazāk kritiskus un objektīvus vērtējumus. Trimdā publicēti atsevišķi Latvijas PSR autoru darbi gan grāmatās, gan atsevišķos preses izdevumos. Savukārt Latvijā trimdas grāmatas un preses izdevumi bija slepeni, pieejami tikai specfondā ar īpašām atļaujām. Atsevišķu trimdas autoru legalizēšana (Mārtiņš Zīverts, Jānis Jaunsudrabiņš) vai reta publicēšana (Monika Zariņa, Velta Toma, Valdis Krāslavietis, Olafs Stumbrs u.c.) Latvijā notika tikai tad, ja LPSR VDK to atzina par noderīgu trimdinieku (emigrantu) ietekmēšanai.

Starp abu pušu rakstniekiem notika informācijas apmaiņa, kuru kontrolēja VDK segorganizācija Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS), kuras redzamā puse bija kultūras sakari, it kā rūpējoties par emigrantu garīgajām vajadzībām, bet slepenā – informācijas iegūšana, trimdas pretpadomju cīņas traucēšana un trimdas ietekmes neitralizēšana. Komitejas darbu plānoja, vadīja un kontrolēja VDK kadri, bet piedalījās redzamākie tā laika kultūras darbinieki, un ļoti nozīmīgu lomu spēlēja rakstnieki. Vairāki trimdas rakstnieki izjuta emocionālu nepieciešamību iepazīties un uzturēt radošus kontaktus ar dzimtenes rakstniekiem un šim nolūkam izmantoja KKS. Kā komitejas viesi jau no 1964. gada minami trimdas rakstnieki Monika un Guntis Zariņi, Olafs Stumbrs, Velta Toma, Valdis Krāslavietis, Valentīns Pelēcis; tāpat minami tie, kas uz Latviju atbrauca kā ārzemju tūristi – Gunars Saliņš, Veronika Strēlerte, Ilze Šķipsna, Baiba Bičole u.c. No 70. gadu sākuma Latvijas rakstnieki viesojās trimdā Rietumos, sākotnēji lielāku PSRS delegāciju sastāvā, vēlāk uz trimdinieku privāto izsaukumu pamata. Tie bija Arvīds Grigulis, Jānis Peters, Imants Ziedonis, Andris Vējāns, Māris Čaklais, Imants Auziņš, Māra Zālīte, kuru vārds nebija svešs trimdas auditorijai. Sarīkojumi, kuros uzstājās padomju Latvijas rakstnieki, bija labi apmeklēti, sevišķi Petera un Ziedoņa dzejas vakari. Daudziem apmeklētājiem šie sarīkojumi bija emocionāla nepieciešamība.

Rakstnieku saskarsme bija dažāda. Pirmkārt, tiešie kontakti (lielākoties KKS uzraudzīti), kuru laikā bija iespējas iepazīties un sarunāties. Otrkārt, saskarsme vēstuļu formā, kas bieži vien bija kā iesākums vai turpinājums tikšanās reizēm (arī sarakstei sekoja KKS vadība). Treškārt, receptīvā saskarsme, kas izpaudās kā vienas vai otras puses darbu lasīšana un izvērtēšana.

Trimdas sabiedrības vairākums un politiskā vadība ilgu laiku asi nosodīja tos trimdiniekus, kuri apciemoja Latviju, sadarbojoties ar KKS. Nosodījumu saņēma arī tie, kuri mītnes zemēs rīkoja vai apmeklēja Latvijas rakstnieku, aktieru un mūziķu sarīkojumus. Latviešu trimdai bija politisks mērķis – neatkarīgas Latvijas valsts de facto atjaunošana. Trimdas sabiedrība bija labi organizēta un sekmīgi ietekmēja Rietumu varas centrus, panākot Latvijas valsts de iure statusa saglabāšanu un Latvijas aneksijas neatzīšanu no ASV un citu Rietumvalstu puses. Kultūras sakaru nosodījuma pamatā bija 1) bažas, ka trimdinieki, kuri piedalās kultūras sakaros, var izjaukt Latvijas neatzīšanas politiku no Rietumvalstu puses, 2) pārliecība, ka Latvijas rakstnieki un mākslinieki, kurus sūta KKS, trimdas zemēs spiego vai piesedz spiegošanu, 3) fakts, ka KKS izdotajā propagandas literatūrā bija lasāmi apvainojoši uzbrukumi trimdas sabiedrībai. Trimdas vairākums un politiskā vadība kultūras sakarus iztēlojās tikai par padomju metodi trimdas un Rietumu graušanai, bet neiztēlojās, ka kultūras sakari var ideoloģiski ietekmēt padomju sabiedrību, kā arī nesaskatīja būtisku atšķirību starp rakstniekiem, māksliniekiem un VDK kadru virsniekiem. Trimdas sabiedrības vairākums ilgi nesaredzēja faktu, ka padomju režīma atzītie un priviliģētie rakstnieki ir vadošais spēks Latvijā, kas ar kultūras līdzekļiem pretojas un legāli oponē valdošās komunistu partijas nacionālajai politikai, kas paredz mazo tautu asimilāciju.

Turpretī trimdas literātu un kultūras darbinieku vidē bija sastopams viedoklis, ka nevar būt atsevišķa trimdas kultūra, bet pastāv viena latviešu kultūra, kas ir augstāka par politiku. VDK organizēto kultūras sakaru rezultātā jau 60. gados izveidojās kolēģu, dzejnieku, arī mākslinieku, teātra cilvēku – tuvu draugu un domubiedru grupa, kurus vienoja līdzīga pasaules izjūta kā vienas tautas un vienas profesijas piederīgos. Tas bija rezultāts, kuru var interpretēt dažādi. LPSR VDK to interpretēja kā sasniegumu „reakcionārās emigrācijas” graušanā, taču aktīvs trimdinieku mazākums, tostarp rakstnieki, saskatīja iespējas ar kultūras sakaru palīdzību ideoloģiski ietekmēt, liberalizēt padomju Latvijas sabiedrību.

Šādi latviešu trimdinieku centieni sakrita ar Rietumu taktiku – veidot kultūras apmaiņu (cultural exchange) un liberalizēt padomju sabiedrību, lai sagrautu komunistisko ideoloģiju. Šādus centienus labprāt atbalstīja Rietumvalstu specdienesti. Rietumu zinātne atzīst, ka tieši ar šo kultūras apmaiņas taktiku demokrātiskie Rietumi panāca uzvaru Aukstajā karā un komunistiem nav bijušas izredzes izturēt sacensību cīņā par cilvēku sirdīm un prātiem. Tas liek apšaubīt priekšstatu, ka Latvijas PSR un trimdas kultūras sakari tikai kaitēja trimdas un latviešu tautas interesēm. Latvijas rakstnieku sakari ar latviešu inteliģenci Rietumos bagātināja nacionālo domu Latvijā.

Gan latviešu kopienai Rietumos, gan tautai Latvijā visā Dzelzs priekškara laikā objektīvi bija kopīga pamatproblēma un kopīgs mērķis – ilgtermiņā nodrošināt latviešu valodas un kultūras identitātes saglabāšanos, dzīvojot apstākļos, kuros dominē lielās tautas un valodas. Savukārt trimdas mērķis – Latvijas neatkarība – Atmodas laikā kļuva par kopīgu mērķi tautai Latvijā un trimdā.

Literāti, jo īpaši dzejnieki, ir sevišķa kategorija, kura ārpus politiskajām peripetijām spēj rast kopīgu valodu, stundām lasot savus darbus cits citam priekšā un profesionāli apspriežot literatūras procesa estētiskos aspektus. Trimdas politiskais mērķis atgūt Latvijas neatkarību ir sasniegts, un literātu saskarsme noteikti nav aizkavējusi, bet ir veicinājusi šī mērķa sasniegšanu. Neviens Latvijas dzejnieks nav apliecinājis savu pretestību šā mērķa sasniegšanai. Tātad panākumi „reakcionārās emigrācijas šķelšanā”, kādus savās atskaitēs par „titulēto propagandistu” braucieniem uzrāda Latvijas VDK vadītāji, ir tikai šķietami un pārejoši. Gan oficiālās, gan neoficiālās tikšanās, sarakste, publikācijas presē, lai cik pretrunīgas un ar dažādām emocijām pārpilnas, apliecina, ka literātu saskarsme ir viens no Dzelzs priekškara mīklas – kā veidojas vienas tautas atšķirtu vienību mēģinājums uzņemt vienu gaitu? [27] – minējuma pavedieniem. Taču, no šodienas viedokļa raugoties, trimdas literātu saskarsme ar Latvijas literātiem noteikti nav aizkavējusi Latvijas neatkarības atgūšanu, bet ir to veicinājusi.

Beigas

_______

[1] I. Zālīte. Kultūras sakari – caurums dzelzs aizkarā. Aukstā kara sākums. 1998.25.VIII <http://vip. lanet. lv/ LPRA/ arhivi.htm>

[2] „caurums žogā” – Gunāra Janovska metafora. Zigmunds Skujiņš. Raksti. 1.sēj. Paralēlās biogrāfijas. Rīga: Mansards, 2005:256.

[3] Astra Mille. Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā. Rīga: Atēna, 2005.

[4] Zigmunds Skujiņš. Raksti.1.sēj. Paralēlās biogrāfijas. Rīga: Mansards, 2005:244.

[5] Ausma Cimdiņa. Brīvības vārdā. Rīga: Jumava, 2001:108.

[6] Intervija ar Zigmundu Skujiņu. Valmieras rajona laikrakstā Liesma 2006.23.XII.

[7] Zigmunds Skujiņš. Gulta ar zelta kāju. Rīga: Liesma, 1984.

[8] Zigmunds Skujiņš. Raksti. 1.sējums:250.

[9] Jānis Peters. Raimond Pauls. Versii, videņija, dokumenty. Riga: Liesma, 1986:12.

[10] Jurijs Zavhorodnijs – dzimis Dņepropetrovskā (1940), māte latviete, Ukrainas un Latvijas Sadraudzības biedrības viceprezidents. 11 dzejoļu grāmatu un trīs prozas grāmatu autors, trīs lielāku tulkojumu no latviešu valodas autors – Raimond Pauls; Latviešu dzejas antoloģija un Knuta Skujenieka Sēkla sniegā.

[11] Santa Raita. „Spītējot aizliegumam”. Neatkarīgā Rīta Avīze 2005.12.IX:16.

[12] Vic Satzewich V. The Ukrainian Diaspora (Global Diasporas). London: Routledge, 2002:288.

[13] Santa Raita. „Spītējot aizliegumam”. Neatkarīgā Rīta Avīze 2005.12.IX:16.

[14] Turpat.

[15] Jānis Peters. Raimonds Pauls. Versijas, vīzijas, dokumenti. Rīga: Liesma, 1982:23.

[16] Turpat:135.

[17] Astra Mille. Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā. Rīga: Atēna, 2005:70.

[18] Egils Līcītis. „Aizstāvējāmies un aizstāvējām”. Saruna ar I. Ziedoni. Latvijas Avīze 2004.29.I:21.

[19] Imants Lešinskis. „Sakaru problemātika ar okupēto Latviju”. Brīvība. 1984,10:4.

[20] Imanta Ziedoņa komentāri par Evas Eglājas semestra darbu Imanta Ziedoņa saskarsme ar trimdas literātiem un literatūru (1999.V).

[21] „Izspļauts līderis”. Ievas Lešinskas saruna ar Jāni Peteru. Rīgas Laiks 1998,11:13-18.

[22] Turpat.

[23] To Jānis Peters atklāj rakstā „Mazliet politiskā griezienā par dzejnieci” Veltai Tomei veltītajā Karogā 2002,1:54-56.

[24] „Izspļauts līderis”. Ievas Lešinskas saruna ar Jāni Peteru. Rīgas Laiks 1998,11:13-18.

[25] Ojāra Vācieša vēstule Andrejam Irbem (1981.23.II) OVMM inv.nr. K:136

[26] I. Zālīte. Kultūras sakari - caurums dzelzs aizkarā. Interneta resurss: <http://vip.latnet.lv/lpra/tdsc.htm>

[27] saruna ar Jāni Peniķi Rīgā 2003.14.XI.