50. GADAGĀJUMS
2005. GADA SEPTEMBRIS
3. (242) NUMURSLatviešu tautasdziesmās laika ritējums dažkārt izteikts ar kamola simbolu. Folkloras pētnieki liecina, ka latvieši vēl 20. gs. pirmajā pusē mājās glabājuši dzijas kamolus ar iesietiem mezgliem, lai fiksētu svarīgu notikumu secību. Tāpēc jau laikam mākslinieks Ilmārs Rumpēteris izvēlējies Jaunās Gaitas vāku šoreiz rotāt ar zelta kamola attēlu, un dzijas mezglā darīt salasāmu skaitli 50 - jo, lūk, ir atritējusi Jaunās Gaitas 50. gadskārta!
Tāpēc arī šai numurā valda zināms solipsisms - daudzi no rakstiem ir par pašu žurnālu, atbildes uz redaktora Rolfa Ekmaņa aicinājumu iesniegt pārdomu rakstus par JG nozīmi trimdā un Latvijā. Dzejas nodaļā Leons Briedis piedāvā dzejoli "Jaunajai Gaitai šupļasvētkos":
Es ticu Gaitai, kura tikai gaitā
vispilnīgāk, visīstāk sevi jūt.
Viens no tiem daudziem, nezināmo skaitā,
es gribētu līdz mūža galam būt
un nebeidzami iet...
Iet caur šo dzīvi
un pat caur savu paša nāvi iet,
jo mani pleci beidzot ir tik brīvi
un tā kā divi ābeļzari zied,
pat augļos neriesušies,
noguruši,
bet laimīgi, cik laimīgi vien būt
spēj tie, kas nemanāmi un tik klusi
iet savu gaitu gaitā tai, ko jūt
kā vienīgo un nebeidzamo mūžam,
kas pati sevi nenodot nemūžam.JG pārstāvi Anglijā Edmundu Rusovu priekšā stāda Rolfs Ekmanis tā: ...autors paklanās karikatūristam (arī literātam) Jānim Dresleram (1896-1971), Burbuļu mātes, Jefiņa un Sprukstiņa radītājam, ko Maskavas drošības spēki uz veseliem 10 gadiem (1945 - 1955) tur ieslodzījumā Molotovas apgabalā, Iekškrievijā. Rusovs par JG raksta:
Lai vēsturnieki gadus skaita
Un ceļus tos, kas trimdā ieti,
Uz Latviju iet Jaunā Gaita,
Kur agrāk bija vārti ciet.Pats redaktors Rolfs Ekmanis atgādina, ka Jaunā Gaita ir "mīlestības darbs" , t.i. bezpeļņas izdevums, kura līdzstrādnieki, redaktori, administratīvie un techniskie darbinieki nekādu atlīdzību par savu darbu nekad nav saņēmuši un joprojām nesaņem. Arī Jaunās Gaitas grūto vēsturi Ekmanis piemina, atgādinot par t.s. "gāganu kaŗiem" tās jaunībā, kad ne tikai padomju cenzūras iestāde Glavļit atzina Jauno Gaitu par padomju pilsoņiem nepiemērotu lasāmvielu, bet no otras puses kāds Amerikas Latviešu apvienības delegāts no Mineapoles 1959. gadā paziņoja, ka Jaunajai Gaitai piemītot zināma sistēma - līdzīga "Pravdas" un "Ļiteraturnaja gazeta" komunisma propagandai un visa ALA valde nolēma, ka Jaunā Gaita "neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei" - protams, nedibināti.
Dzejniece Maija Meirāne pastāsta par Jaunatnes svētkiem Čikāgā 1962. gadā, kur rakstnieks Guntis Zariņš no Anglijas saticies ar jaungaitniekiem un liecinājis: Jaunā Gaita un jaungaitnieki ir godīgi ... latviešu trimdas jaunā vai vidējā paaudze publicē Jauno Gaitu - brīvā vārda un domas augsto priesterieni, un arvien vairāk Jaunā Gaita kļūst par trimdinieku ceļa zīmēm - ceļa zīmēm, kas ved pretim viena otra saprašanai, iecietībai un indivīda uzskatu respektēšanai.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš, publicists Franks Gordons literatūras kritiķe Ruta Veidemane, rakstnieki Vitauts Ļūdens, Valdemārs Ancītis, Laimonis Mieriņš, Ainārs Zelčs, Egīls Vinters, Reinis Ādmīdiņš un Knuts Skujenieks novērtē atzinīgi JG ietekmi uz literātiem Latvijā. Gordons pasaka, starp citu, tādu biezu vārdu: "Kiberkambaris" - no tā var nākt vienīgi labums... Vienīgi īsstāstu grāmatu autore Andra Neiburga atzīstas, Lai cik arī tas nebūtu dīvaini, es nekad neesmu bijusi regulāra un cītīga JG lasītāja, lai gan par trimdas literatūru un tās procesiem neesmu bijusi neziņā. Un Indulis Lācis pat izteic nelielu kritiku: Jau agrāk esmu rakstījis, ka mani interesē raksti, kas skaŗ mūzikas tēmas. Ar nožēlu jāsaka, ka tajā laukā JG ir nabadzīga, par ko derētu nākotnē padomāt.
LASĪTĀJU PĀRDOMAS JG 50. GADSKĀRTĀ
Lāča kungam nemaz nebija ilgi jāgaida, jo šis pats JG numurs spīd un laistas ar diviem izcili interesantiem rakstiem par mūziku. Dace Aperāne pastāsta par Pētera Vaska vijoļkoncerta izpildījumu šā gada maijā baleta uzvedumā Linkolna centrā Ņujorkā un Solveiga Selga-Timpere ļoti nopietnā pētījumā apraksta "Nacionālās identitātes refleksiju latviešu komponistu mūzikā". Viņa ieskatās galvenokārt komponistu Pauļa Dambja un Pētera Vaska darbos lai sazīmētu tur sakarības ar Latviešu tautasdziesmu. Par Pauli Dambi viņa raksta: Dambis, pierakstot Latgales tautas dziedātāju balsis (1958 - 1959), konstatējis, ka notīs to nav iespējams precīzi fiksēt, jo skaņu augstuma izmaiņas ir mazākas par pustoni...
Dzeju nodaļā ir arī dzejoļi ne par Jauno Gaitu. Ir sērija elegantu miniatūru no Baibas Bičoles:
"Ņujorkā zied rozes," stāstu draugam,
rīdziniekam.
"Ej nu, nu taču ne tā kā ceriņi Pārdaugavā,"
teic viņš.
"Pietiekami, lai aizmirstos," saku.
No Jura Rozīša arī ir dzejolis "Viens plus viens":Kas noticis ar maniem
Sestdienas skolas biedriem?
Kur tie pazuduši?
Viens plus viens plus viensŠai numurā ir divi jauki īsstāsti no Laimas Kalniņas, Ildzes Krontas apcere par Saulcerītes Vieses grāmatu "Mūžīgie spārni", Ulža Bērziņa pārdomas par kolektīvās atbildības principu un Mariannas Ieviņas atmiņu raksta par Aleksandru Pelēci turpinājums.
Astrīda Straumane Ramrath pastāsta par Augsburgas ausekliešiem no Birutas Abulas un Aivara Aistara redakcijā iznākušās grāmatas Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs, 1945 - 1950: Augsburgas Ausekļa ģimnāzijas audzēkņu atmiņu un rakstu krājums. Rolfs Ekmanis arī bijis šīs skolas audzēknis, un daudzie attēli žurnālā ir no viņa archīva.
Vēstures nodaļā ir Lilitas Zaļkalnes apraksts par izstādi Zviedrijā par baltiešu izdošanu PSRS pēc Otrā Pasaules kara.
Grāmatu recenzijas šai numurā -
- Biruta Sūrmane: Ieva Čaklā sastād., Māris Čaklais laikabiedru redzējumā, Rīgā: Aplis, 2004,
- Rimands Ceplis: Inga Ābele, Sniega laika piezīmes, Rīgā: Atēna, 2004,
- Lia Šmite: Roalds Dobrovenskis, Magnus, dāņu princis, Rīgā: Jumava, 2004,
- Benedikts Kalnačs: Veseli seši Karogi
- Juris Silenieks: Pēda. "Katrs pats sev redaktors." Latvijas Kultūras Akadēmijas Studentu izdevums Nr. 17, 18, 20/21, 22/23.
- Jānis Krēsliņš: Austrumbaltija lietuviešu pērngada publikācijās - Bibliogrāfiskas piezīmes
- Gundars Ķeniņš: Veiksmīgi žurnāli mainīgos laikos - Jaunā Gaita un Journal of Baltic Studies (JBS).
Glezniecības mākslu šai numurā pārstāv Vija Celmiņa ar zirnēkļtīklu melnbaltā un Imants Tillers ar gleznu "Akvifers/Aquifer" - sintētisku polimērkrāsas guašu uz audekla. Rolfs Ekmanis par Viju Celmiņu stāsta, ka viņa iekarojusi mūsdienu mākslas pasauli tā kā neviens cits latviešu mākslinieks - vispirms Savienotajās Valstīs, bet drīz vien arī globālā mērogā. Par Imantu Tilleru Nikolajs Bulmanis raksta, ka viņš nule dabūjis goda doktora grādu Austrālijas Jaundienvidvelsas universitātē (New South Wales University) par saviem ilggadējiem panākumiem glezniecībā un par saviem pienesumiem kritiskā domāšanā par šodienas mākslu.
Protams, šai numurā ir arī Kiberkambaris, kur runa šoreiz ir par jūnijā notikušo politologu konferenci Rīgā, "Vara un tauta: tuvināšanās iespējas?"
Uldis Bluķis sniedz savu sakāmo ilgstošajā polemikā ar akadēmiķi Jāni Freimani sakarā ar viņa rakstu NRA, "Vai trimda, vai tikai svešums" (JG239, 240 un 241), un nodaļā "Dažos vārdos" ir raiburaibas ziņas par latviešu kultūru visā pasaulē, un ne tikai!
Juris Žagariņš
Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...
