JG redakcijai:
Ķezberes, Zāles, Poruka, Bārdas, Skalbes, Akurātera un citu mūsu dzejnieku darbi apkomponēti vairāk vai mazāk jauki, bet šīs „peršiņas” vairs nav laikmetīgas, vismaz salīdzinot ar visjaunākās paaudzes dzejnieku darbiem, kā to lasām Jaunajā Gaitā. Pēdējie nosmīn vien par minēto dzejnieku sentimentālām peršām. Vai JG nevarētu ieinteresēt kādu no mūsu vismodernākiem komponistiem „aplikt” jaunas skaņas, piemēram, G. Saliņa dzejolim „Sētsvidus idilles Ņujorkā” (JG54). Šim dzejolim moderns komponists varētu izlietot visu savu vaļu, visas savas zināšanas, varbūt ņemot palīgā pat elektronisko mūziku, un atdarināt meitu spiegšanu, govju un meitu maušanu, kaut no simt pirmā stāva. Tā tad nu būtu laikmetīga dzeja un laikmetīga mūzika. Jaunajai Gaitai ir plaši sakari — varbūt iespējams manu priekšlikumu īstenot.
Alfrēds Krūms, Mineapolē, ASV
JG redakcijai:
Ir neapšaubāms fakts, ka zināmai paaudzei sentimentālas dziesmas un dzejoļi ir mīļi. Jaunās Gaitas 54. numurā iepriecināja G. Saliņa dzejoļi. Manuprāt, JG tomēr dara par maz, lai darītu galu sentimentālajām romancēm. A. Jērums pareizi teica 4 komponistu diskusijā Toronto 1965. gada jūnijā: „Šī sentimentalitāte ir paliekas no laika, kad katrs rakstīja divbalsīgas dziesmas tēvzemei; bērīšus un karogu vajadzētu laist vaļā.”
R. B., Kanadā
JG redakcijai:
Laimonis Mieriņš JG 53. numurā uzrakstījis ļoti labu rakstu par daiļamatniecību. Sen jau tā vajadzēja kādam rakstīt. Sirsnīgs paldies no manas puses. Viņa teiktais gandrīz pilnā mērā attiecināms arī uz rotām.
Citēšu V. Lamsteru par baltu kultūras ienākšanu baltu telpā: „Tā ir jauna spēcīga kultūra, varbūt pasmaga un parupja, salīdzinot ar smalko Romas kultūru, taču ar apbrīnojamu vitālu spēku un gan vienkāršu, bet noteiktu un skaidru daiļuma izpratni.”
„Latvieši vienkāršo, stilizē, veido abstraktu ornamentu. Ne reāls atveidojums, bet tā vienkāršots atvasinājums ir latviešiem raksturīgs. Latviešiem piemīt liela ritma izjūta, smalkums un atturība ornamentējumā. Tāpat skaidra samēru un telpas izjūta.” Pret šo latvisko stila izjūtu, latvisko garu vēl vienmēr daudz grēko. Liekas, ka tas sākās Vācijā nometņu laikos aiz 2 iemesliem. Kad cilvēkiem nebija lāga drēbju mugurā, par citu jau nerunājot, tad, iegādājoties rotas lietu, tai vajadzēja būt jo greznākai. Un — „jo greznāks, jo skaistāks”, aizbraucot tādā kā „latviskā jūgendstilā”. Otrs iemesls, šķiet, bija mūsu jauno rotkaļu tīri techniskā sacensība — parādīt savu technisko varēšanu — uzmontējot vēl un vēl kaut ko, bieži bez kādas vajadzības vai jēgas. Latviskā atturība un formas skaidrība pazuda. Diemžēl, tas turpinās vēl līdz šim laikam.
Juris Kļaviņš, Ņudžerzijā, ASV
JG redakcijai:
Polītiskā apspiestība, invāzija no austrumiem un rietumiem ir tikai pārejas periods. Latviešu kultūra veidojas savā dabiskā secībā pēc seniem dievības likumiem. Brīnišķīgā senlatviskā tērpā latviskā daile iet pāri okeāniem un cittautu zemēm, zvārgulīšiem un pakariņiem teiksmaini sanot kā bite pavasaŗa lidojumā. Tāda lieta kā „modernisms” vai vecais un jaunais latviešu kultūrā un mākslā nepastāv. Ir skaidri saskatāma nepārtraukta secība un dziļi pamati, kas saista katru jauno paaudzi ar veco. Kādēļ mēs, vecie, būtu iznīcināmi kopā ar mūsu tautiskajiem brunčiem — par to lai dod paskaidrojumu Laimonis Mieriņš savā nākošajā rakstā Jaunajā Gaitā. Bet latviskā etnogrāfija neprasīs padomus modernisma spekulantam, kādi zvaniņi un pakariņi izgrezno latviskos tērpus.
Veronika Mājore, Londonā
JG redakcijai:
Igauņu jaunie dzejnieki (JG 52) ir pārāki par mūsējiem. Rummo dzejolis par 25 stropiem, kas sadega, nav dzejolis — tas ir kaut kas vairāk. Tāpat Kolkas „Mēs rakstām mūsu mīļās vārdu.”
P. šmits, ASV
JG redakcijai:
Paldies par teātŗa simpoziju JG 54. numurā.
R. Spuris, Čikagā
JG redakcijai:
Kā būtu ar kādu rakstiņu par jaunās paaudzes latviešu kaŗavīriem?
Vilmārs Kukainis, Irānā
JG redakcijai:
Labu veiksmi! Vairāk, ja iespējams, par tagadnes mākslu un rakstniecību
Latvijā.
Dr. R. Auškaps, Votertaunā, ASV
JG redakcijai:
Ar internacionālām idejām mēs kā tauta pazudīsim.
T. Sīlis, Kalifomijā
JG redakcijai:
Paldies par Raiņa numuru. Latviešu nacionāls pienākums ir uzturēt un ļaut veidoties Jaunajai Gaitai arī tad, ja tā neiet tieši tos ceļus, kas būtu mūsu gaumē.
J. Bērziņš, ASV
JG redakcijai:
Rainis bija viens no maniem pirmajiem autoriem, kad, cūkas ganot, dabūju līdz viņa „Tālās noskaņas zilā vakarā” no mājas lielo puišu un meitu grāmatu plaukta.
O. Kļaviņš, Linkolnā
JG redakcijai:
Izlasot J. Rudzīša kritiku par A. Apses „Klosterkalnu” (JG 53), nevaru pievienoties dažām viņa rindām. — Nav nemaz neiespējams, ka no Bēthovena 32 sonātām viena ir apzīmēta kādā vietā par „Lietus sonātu” Rudzītis, citēdams no Klosterkalna: „Kad no Hendeļa Mesijas noklausījos Pastorālo simfoniju...”, saka, ka to „labprāt gribētu vērtēt kā negantu iespieduma kļūdu”. Kādēļ gan kā iespieduma kļūdu? Hendeļa Mesijā starp kori „For unto us a child is born” un soprāna rečitatīvu „There were shepherds abiding in the field” ir īsa Pastorāla simfonija, kā to Hendelis nosaucis.
M. Mežmalietis, Anglijā
JG redakcijai:
Pārlapojot JG pēdējo 2 gadu izdevumus, redzams, ka saturs pēdējā laikā mazliet uzlabojies, bet var gan manīt dūšas trūkumu. Uzdrīkstēšanās vadīja JG pirmos soļus. Tagad, laikam dažādu klīrīgu kritizētāju iespaidā JG vairs īsti nezina, ko darīt un aizvien vairāk sāk līdzināties dažu satelitzemju literāriem žurnāliem, kur, piemēram, sekss ir gandrīz tabu.
S. Kalniņa, ASV
JG redakcijai:
Esmu cītīgs JG lasītājs un nedomāju palikt Jums parādā, pat ne A. Dzelzīša neaistētisko un puiciski freudisko bildīšu dēļ (JG 52) [skat. Erna Lēmanis, Četrdesmit septītā jūdze, Margarita Kovaļevska, Kāds fragments, Ulafs Jansons, Līķu Pēteris, Tālivaldis Ķiķauka, Metamorfōze].
J. Krūmiņš, ASV
JG redakcijai:
Ir jābrīnās, kāpēc vajadzēja paiet tik daudz gadiem, līdz beidzot kāds iedrošinājās apskatīt latviešu trimdinieku demogrāfiskās problēmas ar lietišķīgu, zinātnisku pieeju, kā tas ir rakstā „Es stāstu” (JG 53), un ne vienkārši noskaitot: „žīdi pārdzīvoja 2000 gadu trimdu, arī latvieši izturēs” vai kādu līdzīgu pārbaudītu truismu. Par to prof. Dunsdorfam liels paldies. — Bet vai tas ir viss problēmu komplekss? Uz jautājumu „Vai ir izeja?” zinātnieks atbild — „nav izejas... ja vien mūsos neatmodīsies vitālie spēki, kas latvisko laulību bērnu skaitu pacels vismaz līmenī, kādā tagad ir bērnu skaits jauktajās laulībās”. Gribas jautāt, vai latviskas cilmes vecāki vien būtu kāda garantija latviešu tautas fragmentu pastāvēšanai svešumā, mazākais vēl kādu paaudzi? Nav taču mazums tādu laulību, kur abi laulātie dzimuši Latvijā un ir ar latviskiem uzvārdiem, bet viņu ģimenes valoda ir angļu, zviedru vai vācu. Ar ko viņu bērni atšķirsies no jaukto laulību bērniem? Vai straujajā pārtautošanās ceļā nav vainojama ne tikai zemā dzimstība, bet arī latviešu nevēlēšanās dzīvot ciešās kolonijās un nespēja uzturēt normālas skolas ar latviešu mācību valodu?
Agnis Balodis, Zviedrijā
JG redakcijai:
Jānis Andrups (JG 53, 48.) noliedz manu domu (JG 52, 38.), ka cīņā pret mūsu ienaidniekiem izmantojamas partizānu kaŗa metodes. Viņa argumenti mani nepārliecina, kaut arī saskatu, kā principiālas dabas jautājums, ko apskatu savā rakstā, varēja saistīties ar specifiskiem piemēriem, ko Andrups lieto, lai censtos manus uzskatus atspēkot.
Jānis Andrups man piedēvē domu, ka „koeksistences iespējas izmantojuši nacionālo mērķu labā rakstnieku pāris Zariņi...” To neesmu teicis. Tiku gan konstatējis faktu, ka viņi šīs iespējas izmantojusi, bet netiku izvērtējis, kādi ir šīs rīcības rezultāti — pozitīvi vai negatīvi — un kāpēc tie tādi ir. Pieņemot, ka Zariņu pāra un Pētera Aigara rīcība nav uzskatāma par apzinātu nodevību pret mūsu mērķiem (un to Andrups arī nesaka), es teicu, ka „te būtu bijusi vieta loģiskām pārdomām un pārrunām,” kuŗu rezultātā „būtu radies zināms vērtējums...” Zariņu gadījumā negatīvie rezultāti — un par tādiem arī es tos uzskatu — nepierāda, ka partizānu kaŗa metodes ideoloģiskajā cīņā ir nederīgas, bet gan to, ka individuāla iniciatīva ir bīstama kā pašiem partizāniem, tā arī mūsu nacionālpolītiskā darba efektivitātei, jo tā rada aizdomas un neuzticību. Bet kopdomas mums šajā jautājumā nav, jo Jānis Andrups un citi līdzīgi ievirzīti latvieši principā noliedz partizānu kaŗa iespējas, līdz ar to noliedzot jebkādus ar to saistītus stratēģiskus un taktiskus principus, metodes un rezultātus.
Savā rakstā netiku pārrunājis ideoloģiskās partizānu kaŗa metodes, kaut arī Andrups saka, ka es esot „ieteicis” sākt „dialogu ar latviešu komūnistiem.” Ir sajaukts piemērs — manis pieminētās ideoloģiskās debates Rietumvācijas un Austrumvācijas rakstnieku starpā — ar taktiskām vadlīnijām mums. Tas, kas iespējams un taktiski piemērots vāciešiem, varbūt nav iespējams un taktiski nepiemērots mums, bet to var noteikt tikai rūpīga un racionāla apstākļu izvērtēšana. Referātu krājuma „Tāltālu tālumā” 21. lappusē tiku gan runājis par „iespējamu ‘dialogu’”, bet ar nolūku tiku licis „dialogu” pēdiņās, lai uzsvērtu šī iespējamā „dialoga” neparasto raksturu. Es pievienojos Andrupa domai, ka „biedrošanās ar (tautas) apspiedējiem” ir nevēlama. Bet es neuzskatu terminus „biedrošanās” un „tautas apspiedējs” par absolūtiem, kas vienādā mērā attiecināmi uz visām mūsu rīcības iespējām un visām personām, kas kaut kādi saistītas ar Padomju Latvijas pārvaldes aparātu. Taču te atkal nepieciešama rūpīga izvērtēšana, kas mums un latviešu tautai Latvijā palīdz un kas nāk par ļaunu. No kategoriskā viedokļa, kāds ir Andrupam un viņa domu biedriem, iespēja izmantot sakarus ar tautu Latvijā un partizānu cīņas metodes ideoloģiskā laukā ir „koeksistence.” šis termins prasās pēc skaidrākas definīcijas un nostatījuma.
Vispirms jau būtu stingri jāšķir „koeksistence” kā lielās rietumu un austrumu polītikas jēdziens un kā mūsu pašu latviešu polītikas jēdziens.
Kā lielās polītikas jēdziens „koeksistence” nozīmē divu atšķirīgu polītisku sistēmu „norunu” samierināties vienai ar otras pastāvēšanu bez kaŗa. Tas nenozīmē ideoloģisku „koeksistenci”; ideoloģiskās cīņas izpausmes ir t.s. „aukstais kaŗš.” No lielās polītikas viedokļa Latvijai un latviešu tautai šai „koeksistences” situācijā ir samērā neliela, periferiska loma.
Latviešiem šī „koeksistence” nenāk par labu. Tiem nenāk par labu arī rietumu nevēlēšanās pastiprināt vismaz ideoloģisko konfliktu, kuŗā latviešu tautas tiesību jautājums būtu svarīgāks nekā patlabanējā status quo situācijā. Šīs situācijas turpināšanās nozīmē arī pakāpenisku latviešu tautas komūnizāciju un etnisku iznīcināšanu. Bet ar šo situāciju mums ir jārēķinās kā ar dotu faktu, ko ar saviem spēkiem nevarēsim grozīt. Jau 20 gadus mēs veltīgi esam cerējuši, ka mūsu labā kas tiks darīts. Vai — latviešu tautas ideoloģiskam un etniskam iznīcināšanas procesam turpinoties — varam paļauties tikai uz rietumu polītiskā kursa maiņu?
Un te nonākam pie mūsu pašu „koeksistences,” par ko, liekas, tiek uzskatīts viss, kas saistās ar dotās „lielās koeksistences” pieņemšanu kā — vismaz relatīvi — negrozāmu faktu un cenšanos iespēju robežās stiprināt latviešu tautas pretestības spējas Latvijā, meklējot jaunus stratēģiskus principus un taktiskas metodes, šeit ir vajadzīgs kas jauns kaut vai tikai tādēļ, ka līdz šim tikpat kā nekas šai virzienā nav darīts.
Ar to nedomāju, ka mums jāuzdod sava polītiskā aktivitāte šeit — es domāju, ka mums ir jāturpina ietekmēt rietumu polītiskā domāšana mums labvēlīgā virzienā. Bet šis nav vienīgais polītiskās aktivitātes veids, uz ko drīkstam paļauties. Mums sava polītiskā aktivitāte jāpārnes uz Latvijas territoriju, lai stiprinātu latviešu tautas pretestības spējas un tādējādi vājinātu apspiedēju varu no iekšpuses. Taču to nevar darīt individuāli rīkojoties, kā pierādīja Zariņu pāris. To var tikai rīcība, kas izriet no pārdomātiem pamatprincipiem un izvērtētām metodēm. Pirms varam tikt pie šiem pamatprincipiem un metodēm, pie stratēģijas un taktikas, mums vispirms jābūt skaidrībā, ka tas vispār jādara.
Jānis Andrups šādu nepieciešamību un iespēju kategoriski noraida, un te ir mūsu galvenās domstarpības. Kamēr mēs nevarēsim vienoties principā par nepieciešamību pēc polītiskām aktivitātēm Latvijas territorijā, ideoloģisku partizānu kaŗu, mēs nekad netiksim pie tās racionālās izvērtēšanas un apspriešanas, kas nepieciešama, lai šīs aktivitātes varētu būt efektīvas. Līdz tam laikam atsevišķi partizāni — varbūt ne pārāk gudri un apdomīgi — uzdrīkstas, paliek guļam nevienam nepiederošā zemē, jo mēs viņus izstumjam, un ienaidnieks viņus vai nu neņem pretī vai arī pieņem tikai tik ilgi, cik viņam tas izdevīgi. Un mūsu spēks dilst.
Pretkomūnistiski noskaņotu latviešu šķelšana un mulsināšana, par ko runā Jānis Andrups savā rakstā, nav meklējama tikai mūsu pretinieka aktīvajā rīcībā pret mums. Tā ir meklējama arī mūsu kategoriskajā nostājā pret mūsu cīņas stratēģiju un taktiku, kas neļauj izvērtēt jaunus ceļus un iespējas.
Beigās es atļaujos konstatēt, ka par savu mērķi es uzskatu pašnoteikšanās tiesību atjaunošanu latviešu tautai Latvijas territorijā. Un uzskatu par nepieciešamu darīt visu iespējamo tagad, lai latviešu tauta Latvijā būtu arī tad, kad nākotnē tai atkal radīsies iespēja pašai lemt par savu likteni. Es tikai šaubos, vai to varam veikt, savus bastionus sargādami, tālu no tiem, kam par savu eksistenci jācīnās diendienā — tālu no latviešu tautas Latvijā.
Valters Nollendorfs
