Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI
LATVIEŠU VALODĀ 20. GS OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261, 262 (2010), 266 (2011), 268 (2012)

 

RADIO BRĪVĀ EIROPA /
RADIO BRĪVĪBA (RFE/RL) – V

 

SVEŠĀ PUSĒ

Kamēr RFE viļņos dzirdamas programmas sešu satelītvalstu (poļu, čehu, slovaku, ungāru, rumāņu, bulgāru) valodās, RL mērķauditorija ir PSRS iekļautās tautas, to skaitā (līdz pat 70. gadiem) adigejieši, avāri, čečeņi, karačaji un osetīni. Kādēļ igauņi, latvieši un lietuvieši, kuru skaits ir krietni lielāks par minētajām Kaukāza tautām, tiek aizbīdīti un iesaldēti vistālākajā plauktā? Kādēļ baltiešiem veselu ceturtdaļgadsimtu liedz iespēju RFE/RL informatīvajā, drošticamajā telpā brīvi uzrunāt savu Maskavas varā nonākušo tautu locekļus? Šķiet, daļēji vainojama 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā no Rietumvācijas bēgļu nometnēm svešajā, neiepazītajā Amerikā nonākušo trimdas vadlīniju nospraudēju nespēja izveidot saskaņotu, darboties spējīgu baltiešu pārstāvju grupu. Ar to varbūt izskaidrojama ir arī līdz pat 70. gadiem ASV masu informācijas avotos valdošā vienaldzība iepretim bēgļu tūkstošiem no okupētajām Baltijas valstīm.

Drīz vien pēc ierašanās „jaunajā kontinentā” nodibinātā (1951) Amerikas Latviešu apvienība (ALA) veselus 19 gadus atrodas jau pirms II Pasaules kara Savienotajās Valstīs nonākušā, Čikāgas Universitāti beigušā (1935) un par sociologu kļuvušā Merilandes Universitātes profesora (kopš 1941) Pētera Lejiņa (1909-2002) rokās. Pašus pirmos gadus var droši raksturot kā izteiktas stagnācijas periodu. Patstāvīgi surogātradioraidījumi no Rietumiem uz Latviju tolaik nav viena no „jumt­organizācijas” misijas prioritātēm. Lai gan notiek rosīga organizēšanās dažādos līmeņos, agrīnā trimdas politika lielā mērā izpaužas kā bezsatricinājumu iekļaušanās, citiem vārdiem, bēgļu asimilēšanās jeb pazušana amerikāņu lielajā pārtautošanās katlā, kļūšana iespējami ātri par – patapinot Endzelīna lietojumu – amerikaonīdiem, t.i., amerikāņiem līdzīgiem. Dažādos jauniebraukušo saietos pārāk bieži pie labā stila pieder patriotiskas runas nobeigt ar pārsālītu, aizgrābjoši bijīgu pateicības izteikšanu patvērumu devušajai, „brīvību sargātājai” valstij un tās politiķiem. Trimdas vadītāji, kā liecina tā laika periodika, jūtas bezgala gandarīti par Vašingtonas „atļauju” apskaidrot latviešu valodā (kopš 1951) ASV iekš- un ārpolitiskos gājienus valsts raidstacijas Voice of America jeb Amerikas Balss radioviļņos, visnotaļ pacildinot „amerikāniskās vērtības” (American values) un „amerikānisko dzīves veidu” (American way of life). Kaut arī laba daļa pilsoniski asu „nemierīgās paaudzes” pārstāvju (lielākoties 20 un 30-gadnieki) neslēpj savu nemieru ar toreizējās trimdas vadības trulumu un mietpilsonisko dzīves ritmu, liekas, ka lietuvieši, kuru skaits ASV gan pārsniedz latviešus vismaz pieckārt, jau no sākuma izrāda krietni lielāku neatkarību. Latviešu sabiedrībā nopietnākas domas par maiņu nepieciešamību sāk skanēt 60. gados – no Valža Muižnieka, Jāzepa Leļa, Valža Kārkla, Jūlija Kadeļa, Ulža Gravas, Ilgvara Spilnera, Visvalža Klīves, Jāņa Peniķa, Ādolfa Lejiņa, minot tikai dažus. Izveidojas t.s. Katskiļu kustība, kas noved pie leģendārā puča 1972. gada novembrī, kad latviešu aktīvistu grupa Amerikā arī organizāciju vadības līmenī nolemj neaprobežoties tikai ar draudzēm, sestdienas skolām un publikācijām pašu vajadzībām, bet atdzīvināt uz mietpilsoniskumu sliecošo trimdinieku gaitās nokļuvušo skaitliski vislielāko latviešu kopumu, pārvērst to atkal par politisko trimdu, – kad Uldis Grava, vēzēdams gaisā jumja zīmi – auglības un stipruma simbolu, vedina apsūnojušos vadītājus kāpt no sava jumta pie tautiešiem un strādāt katram atsevišķi un visiem kopā par savas tautas un valsts tiesībām, vienlaikus mēģinot piesaistīt šī mērķa īstenošanai ne tikai ASV, bet arī citu valstu valdību resorus.

BALTIEŠI (1950-1970) JEB SINONĪMS TRAUCĒKLIM

Bet pats galvenais iemesls baltiešu radiobalsu ilgajai neiekļaušanai RFE/RL sastāvā ir ASV noteicošo orgānu funkcionāri, daudzus no kuriem raksturo pārlieka pašapziņa un vienlaikus prāva aprobežotība pat nesenās vēstures elementāru faktu jomā. Viņi, liekas, baltiešus vienkārši neņem par pilnu – par spīti tam, ka no visiem PSRS iekļautajiem nekrievu reģioniem Igaunija, Latvija un Lietuva ir vienīgās, kuru inkorporāciju Padomju Savienībā Vašingtona oficiāli neatzīst. Pat 1949.gadā nodibinātās Brīvās Eiropas komitejas jeb Free Europe Committee (turpmāk FEC) attieksme pret baltiešiem ir, maigi izsakoties, atturīga, jo tās amerikāņu direktoru un vicedirektoru ieskatā politiskajā arēnā maznozīmīgo Baltijas valstu neatkarības iespējas nākotnē esot stipri apšaubāmas. Šo nostāju neko daudz nespēj uzlabot komitejai piekabinātie baltiešu „konsultatīvie paneļi” (Consultive Panels), no kuriem drīz vien izveidojas „brīvības komitejas” pa tautībām – Committee for a Free Lithuania (Komiteja Lietuvas Brīvībai, ko sākumā vada Vaclovas Sidzikauskas, 1893-1973), Committee for a Free Latvia (Vilis Māsēns, 1902-1964) un Committee for a Free Estonia (William Tomingas, 1895-1978), kuru darbību FEC paspārnē kādu laiku koordinē bijušais ASV sūtniecības sekretārs Rīgā, Pakers (Earl L. Packer, 1894-1993). Tolaik RFE direktors Langs (Robert E. Lang) kādā memorandā (1953.14.VIII) ar visai sarkastisku pieskaņu izsakās par baltiešu pretestības jeb revolucionāro potenciālu – tam varot būt vienīgi traucējoša nozīme (nuisance value). Nav nopietnu pazīmju, ka baltiešu raidījumu uzsākšanu RFE sastāvā atbalstītu arī amerikāņu valsts iestādes – ne Valsts departaments (State Department), ne Nacionālās drošības padome (NSC), ne Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIA), ne arī kaut kur vidū starp pēdējām divām esošās, vairāk vai mazāk neatkarīgās Visnera (Frank Wisner) vadītās iestādes (Office of Policy Coordination, pēcāk – CIA Directorate of Plans), nedz arī ASV Kongress.

Ar šauru zināšanu spektru un provinciāli naivu domāšanu nereti izceļas ASV kongresa locekļi. Piemēram, pie absolūta komisma noved ļoti sev ticošā senatora Glena Teilora (Glen H. Taylor) Baltijas republiku nodēvēšana par Padomju Savienības tikpat likumīgām sastāvdaļām, kādi ir štati Savienotajās Valstīs – ar piebildi, ka baltiešu prasība pēc saviem raidījumiem neesot nekas vairāk kā māžošanās. Šādi taisnprātīgi domu vizuļi un reālās situācijas neizpratne Vašingtonā nav izņēmums. Arčs Pudingtons (Arch Puddington), viens no RFE/RL direktoriem, savā grāmatā Broadcasting Freedom (2000) atceras, ka bijušas tādas visai noteicošas amerikāņu valsts amatpersonas, kuru ieskatā uz Baltijas republikām neesot vērts raidīt, jo visi to pamatiedzīvotāji taču esot izsūtīti uz Sibīriju. Gandrīz neticami izklausās vēsts, ka arī atsevišķi Amerikas Balss baltiešu redakciju darbinieki, šķietami baidīdamies par viņu veidoto raidījumu nozīmības pazemināšanos, centušies pārliecināt amerikāņu autoritātes neatbalstīt baltiešu raidījumus RBE paspārnē – tie neesot vajadzīgi un varot pat būt kaitīgi.

RL – NĒ! RFE – JĀ!

50. un 60. gados gan ASV Valsts departaments, gan arī baltiešu trimdas organizācijas kategoriski nostājas pret raidījumu iekļaušanu Radio Brīvība (RL) sastāvā, jo tā mērķauditorijas taču atrodas Padomju Savienības robežās, un šāda rīcība varētu tikt iztulkota kā Padomju Igaunijas, Padomju Latvijas un Padomju Lietuvas, t.i., Baltijas valstu okupācijas likumīga atzīšana no amerikāņu puses. Virsroku, vismaz uz laiku, ņem visai dogmatiska principialitāte, nevis fakts, ka okupēto Baltijas zemju iedzīvotāju galvenā vēlēšanās, neatkarīgi no raidstacijas nosaukuma, ir dzirdēt, ka viņu cerības uz brīvības atgūšanu un gribu pretoties sovjetizācijai un pārkrievošanai atbalsta t.s. brīvā pasaule, arī to, ka Rietumos nonākušie baltiešu bēgļi nav uzdevuši cīņu par savu Maskavas jūgā nonākušo zemju un tautu atbrīvošanu. To labi izprata ar pragmatismu apveltītais latviešu trimdas preses un arī radiožurnālisma grand old man Vilis Skultāns (1914-1990). Pēc baltiešu redakciju slēgšanas Madridē (1965.31.V) viņš – kopā ar politiski aktīvo katoļu prāvestu Miķeli Meinhardu Lizdiku (1922-2010) un mazliet vēlāk no padomju medicīnas darbinieku delegācijas Rietumos „dezertējušo” dermatoloģi Dr. Liliju Zariņu (1927-2007) – nevairās iekļauties ar latviešu programmām krievu solidāristu pretpadomju kustības Narodno Trudovoj Sojuz jeb NTS raidāmsistēmā Frankfurtē.

Par mērenu jucekli baltiešu bēgļu vadības uzskatos liecina reakcija uz trīs ar Savienoto Valstu akadēmisko vidi saistītu igauņu – Reina Taagepera, Helmo Raaga un Heino Susi – ASV Valsts departamentam 60. gadu vidū nosūtīto memorandu Alternatives for the Future (Nākotnes alternatīvas) ar ieteikumu mēģināt pārliecināt Kremli piešķirt Baltijas republikām satelītvalstu („Peoples Democracies”) statusu, ko tad Vašingtona oficiāli atzītu un kas pasargātu Igauniju, Latviju un Lietuvu no pārkrievošanas. Bet tolaik laba daļa noteicošo bēgļu amatpersonu pieder galēji labējo lēģerim, kam šāds atšķirīgs redzējums, tāpat kā citi centieni uztaustīt kādu jaunu cīņas ceļu nav pieņemami, un visi trīs kļūst bezmazvai personae non grata, īpaši Kalifornijas Universitātes (U. of California, Irvine) politoloģijas profesors Taagepera.

TUKŠI SOLĪJUMI

Baltiešu brīvības komiteju un trimdas organizāciju petīcijām un vēstuļu kampaņām amerikāņu valsts iestādes un politiķi, arī RFE vadība pievērš minimālu vērību. 1951. gada sākumā baltiešu prātus sakarsē izplatītais un kā solījums uztvertais uzaicinājums ķerties pie priekšdarbiem baltiešu raidījumu laišanai ēterā RFE ietvaros. Bet nekas nenotiek, ja neskaita tumšo mākoņu savilkšanos jau tā paša gada otrā pusē – „solījums” tiek, ja ne atsaukts, tad atlikts uz nenoteiktu laiku. Kad ASV prezidenta priekšvēlēšanu laikā Amerikas Igauņu nacionālās padomes (The Estonian American National Council) priekšsēdim tiek jautāts (1952.17.IV), par ko baltieši balsotu – Eizenhaueru vai Taftu, viņa atbilde bijusi: par to, kurš atbalstīs baltiešu raidījumus RFE sastāvā. Amerikāņu noraidošo, labākā gadījumā aizvainojoši svārstīgo nostāju Apvienotā Baltiešu padome (Joint Baltic Council) speciālā memorandā (1952.30.V) iedrošinās visai skarbi nosaukt par grūti izprotamu diskrimināciju: Nepieļaujama ir baltiešu, boļševiku agresijas upuru, pakļaušana šādai diskriminācijai. Gluži neticams ir fakts, ka baltiešiem tiek liegts citām aiz Dzelzs priekškara esošām nācijām piešķirtais morālais atbalsts. Visnotaļ daudzsološas cerības uzvējo atkal 1952.gada otrā pusē un 1953.gada sākumā, kad tiek pat izraudzīti RFE baltiešu raidījumu vadītāji, latviešiem Komitejas Latvijas Brīvībai vadītājs Dr. Vilis Māsēns. 1953.gadā ASV Valsts departaments it kā atjēdzas, ka liegšana baltiešiem raidīt RFE paspārnē uz viņu zemēm, kurās ASV oficiāli neatzīst PSRS okupācijas varas likumību, radījusi visai neveiklu, lai neteiktu ērmotu, situāciju. Bet atkal velti cerēts – kad trimdas baltiešiem, kā saka, sirds uztaisīšanai, atskan runas par, ja ne vairāk, tad vismaz neregulāriem „simboliskiem” raidījumu blokiem RFE skanējumā okupēto Baltijas republiku iedzīvotāju morāles pacelšanai, gan tas pats ASV Valsts departaments, gan arī Brīvās Eiropas komiteja (FEC) kategoriski nostājas pret šādu iespēju, nepaskaidrojot īsti, kāpēc.

50. gadu otrā pusē un 60. gados, neraugoties uz visai bieži bazūnētajām, ar tām pašām spārnotajām frāzēm sapiparotajām deklarācijām par okupācijas neatzīšanu, nekas nemainās. Dažbrīd šķiet, ka šo tukšo vārdu mirguļu primārais uzdevums ir nevis nomierināt baltiešu bēgļus, bet gan apmierināt pašu zemes iekšējās vajadzības – aizsniegt amerikāņu ultrakonservatīvo aprindu „profesionālos antikomunistus”. Tiek atrasti dažādi, parasti nepārliecinoši iegansti un kavēkļi baltiešu raidījumu malā nostumšanai. No tiem visbiežāk – finansēšana. Piemēram, RFE 1952./1953. gada budžets (8 232 156 dolāri un, ak vai, 58 centi!) bijis jāsamazina par $1 031 455, un baltiešu raidījumu pieļaušanas gadījumā nāktos ierobežot raidlaiku citām tautībām, kas neesot pieņemams. Par sava veida vilcināšanās taktiku jāuzskata arī neauglīgas diskusijas par tehniskām problēmām, piemēram, par vietu, no kurienes baltiešu raidījumus varētu laist ēterā. Cita vidū tiek runāts pat par Zviedrijai piederošo Gotlandi un Ālandu salām, kaut arī nevienam nav noslēpums, ka dažādu politisko šķēršļu dēļ šāda iespēja tolaik ir nereāla.

Attiecības ar Brīvās Eiropas komiteju neuzlabojas. Amerikas Lietuviešu padome (The Lithuanian American Council) nosūta skarbu memorandu (1963.21.VI) tolaik komitejas šefam Ričardsonam (John Richardson), kur izteikts sašutums par pazemojoši negatīvo nostāju pret „Baltijas problēmu”, minot arī nodaļas Baltic Problems likvidēšanu FEC mēnešrakstā East Europe, pat izgriežot baltiešu lapu no kāda jau nodrukāta laidiena. Cerība uz raidījumiem pasliktinās 60. gadu otrā pusē, kad ASV kongress sāk pievērst uzmanību CIA finansēm un prezidents Džonsons pavēl izlūkošanas pārvaldei izbeigt dažādu pasākumu slepenu subsidēšanu.

1970-1975

1970. gads pieredz pivotālus notikumus. Laikā, kad izlūkošanas pārvalde CIA tiek visai aumaļaini „atmaskota” kā RFE/RL naudas maka pārzinātāja, FEC priekšsēdētāja vietnieks Bernards Jarovs (Yarrow) gada beigās sasauc baltiešu brīvības komiteju vadītājus un paziņo, ka beidzot parādījusies gaisma tuneļa galā, ka augsne varētu būtu pateicīga lietuviešu, latviešu un igauņu raidījumu laišanai ēterā. Pēc šīs ziņas nonākšanas ASV baltiešu galveno organizāciju (The Estonian American National Council, The American Latvian Association, The Lithuanian American Council) vadītāju uzmanības lokā, sākas plaša kampaņa, kurā no latviešiem, citu vidū, vislielāko rosību izrāda tolaik jaunievēlētais ALAs priekšsēdis Uldis Grava un ALAs Informācijas biroja vadītājs Dr. Ilgvars Spilners, darbodamies sakostiem zobiem dienām un naktīm augoša sasprindzinājuma apstākļos. Jāpiebilst, ka šajā laikā uzmanības centrā ir arī Eiropas Drošības un sadarbības konferenču darbība, ko baltieši cenšas izmantot savu prasību un protestu paušanai pret Maskavas okupāciju un cilvēktiesību pārkāpumiem.

Rakstu sērijā „Lai izbeigtu baltiešu dis­kri­mi­nēšanu” Spilners apraksta latviešu, bet visvairāk pats savu darbību cīņā par raidījumiem, tikai paretam pieskaroties igauņu un lietuviešu līdzdalībai, kaut arī, kā drīz vien izrādās, īpaši pēdējiem paveicas vislabāk, par ko „vainots” tiek baltiešiem labvēlīgais ASV senators Persijs (Charles H. Percy), jo viņa asistente, lūk, bijusi skaista un arī citādi pievilcīga lietuviete. Tikai garāmejot Spilners piemin Joint Baltic American National Committee (JBANC) jeb Apvienoto Amerikas Baltiešu nacionālo komiteju, ko vada tolaik pret RFE/RL raidījumiem visumā remdeni ievirzītais Gunārs Meierovics, un baltiešu raidījumu pieprasīšanā ļoti aktīvo organizāciju BATUN (Baltic Appeal to the United Nations jeb Baltiešu apelācija Apvienotajām Nācijām, dib.1966), kaut arī tās pamatuzdevums ir cīnīties par baltiešu neatkarību caur ANO dalībvalstu struktūrām. BATUN biroja vadītāja Ņujorkā ir savulaik radiokuģa aktīviste, pēcāk RFE/RL ilggadēja latviešu Ņujorkas redakcijas vadītāja Dagmāra Vallena.

PĒC VISA TOMĒR – RL!

Notiek nemitīgas tikšanās ar dažādu rangu amerikāņu politiķiem, kā arī drudžaina memorandu, uzsaukumu un vēstuļu rakstīšana, ieskaitot pašam Baltā nama saimniekam Niksonam (Richard Milhous Nixon), kurš gan Votergeitas skandāla (ielaušanos Demokrātu partijas nacionālās komitejas mītnē) un citu mahināciju (politiskas izspiegošanas, sabotāžas etc.) rezultātā drīz vien (1974) ir spiests atkāpties no amata. Latviešu trimdinieku laikrakstos un vietējo organizāciju/draudžu biļetenos un apkārtrakstos redzams pa acīm sitošais Spilnera sauklis Sāksim vēstuļu ķēdes reakciju! Pēc kļūšanas par ALAs priekšēdi Spilners tiek aicināts sniegt liecību ASV Kongresā (1973.28.VI) attiecībā uz Likumprojektu S1914 (Senate Bill 1914) par iespējamiem radioraidījumiem uz Padomju Savienībā iekļautajām Baltijas republikām.

Starplaikā, neraugoties uz oficiāli deklarēto krievu okupācijas neatzīšanu Baltijas valstīs, negaidītu kūleni spēles noteikumos met ASV Valsts departaments, proti, ja baltiešu raidījumiem tikšot ieslēgta zaļā uguns, tad to īstenošana notikšot nevis Radio Brīvā Eiropa sastāvā, kā solīts, bet tikai un vienīgi PSRS iekļautajām tautām raidošā Radio Brīvība paspārnē – tā paziņo ASV Valsts sekretāra vietnieks Eiropas jautājumos Hillenbrands (Martin Hillenbrand). Turklāt kādu laiku vēl būšot jāpagaida – par raidījumu uzsākšanu 1973. gadā neesot ko domāt, jo Valsts budžeta birojs (Office of Management and Budget) pieprasīto gada summu atkal samazinājis par $680 000, kur par nelaimi ietilpst arī baltiešiem paredzētā summa ($270 000). Apmēram tas pats notiek ar 1974.gada budžetu, kaut arī ļoti spēcīgs atbalsts tiek saņemts no trim iespaidīgiem senatoriem – no jau minētā Persija, kurš 1966.gadā kā tūrists ceļojis pa Latviju un Lietuvu, no Hamfrija (Hubert H. Hamphrey) un Stīla (Brent Steele), kuriem pievienojas vairāki citi. Toties 1975.gadā baltiešiem – daļēji sakarā ar RL raidījumu izbeigšanu uz Kaukāzu un no Taivānas uz Austrumsibīriju – piešķir $100 000, bet finansiālo un, iespējams, arī citu apsvērumu dēļ tikai lietuviešu programmu uzsākšanai, par ko sašutuši, protams, ir ne tikai igauņi un latvieši, bet arī senators Stīls, kurš uz karstām pēdām raksta (1974.4.III) RL direktoram Sardžentam (Sargeant): Darīšu visu, kas manos spēkos, lai pārliecinātu Tautas palātas pārstāvjus [House of Representatives] paaugstināt baltiešu budžetu par $200 000 arī latviešu un igauņu raidījumu uzsākšanai, ne tikai lietuviešu. Stīlam paveicas. Tiek dots signāls sākt kvalificētu RL baltiešu radiodarbinieku jeb „ētera cilvēku” vervēšanu. Lietuviešu pirmais raidījums uziet ēterā viņu valsts svētku dienā (1975.16.II), bet latviešu un igauņu 30 minūšu gari, sākumā neregulāri raidījumi (gan mazliet apcērpot piešķirtos $200 000) iesākas tā paša gada jūlijā. Sākot ar septembri, pusstundu garas sociopolitiskas, ekonomiskas un kultūras informācijas plūsmas tiek laistas ēterā ikdienas. Par RL latviešu redakcijas pirmo vadītāju ieceļ tolaik Minhenē mītošo, bijušo Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieku Voldemāru Kreicbergu, kuram ir pieredze radiodarbā īslaicīgajā (1956-1958), pēc ungāru revolūcijas nodibinātajā Amerikas Balss raidītāja filiālē Minhenē.

Deviņus gadus vēlāk (1984.8.X) baltiešu redakcijas pārceļ no RL uz RFE.

Turpinājums JG271

 

Par autoru skat. JG261:25