Rolfs Ekmanis                                                 

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20.GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261, 262 (2010), 266 (2011), 268, 269 (2012)

 

RADIO BRĪVĀ EIROPA/RADIO BRĪVĪBA (RFE/RL) – VI

 

TRĪS SPALVAS PIE CEPURES

Kad amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvalde jeb Central Intelligence Agency (CIA, dib.1947) un Franka Visnera (Wisner) vadītais, 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā no ASV Valsts departamenta un arī CIA visumā neatkarīgais, superslepenais Akciju koordinācijas birojs (OPC – Office of Policy Coordination) ieripināja Radio Free Europe (RFE, dib.1950) un Radio Liberty (RL, dib.1953), kas kopīgi joprojām raida 28 valodās[1], tie bija tikai eksperimenti – nepārbaudīti un tolaik visai plaši apšaubīti. Bet jau drīzā laikā Maskavas iekšējā un ārējā impērijā līdz pat tās bezsaules norietam RFE un RL gūst nepieredzētu rezonansi radioraidījumu vēsturē. Abu, līdz 70. gadu sākumam it kā „privāto” (pēcāk ASV Kongresa finansēto) raidītāju informācijas plūsmu klausās visi, gan rūpnīcu strādnieki, gan kolhoznieki, inteliģences pārstāvji, totalitāro režīmu opozicionāru aktīvisti, gan arī RFE/RL programmu transkribētāji KGB un Maskavas satrapiju specdienestu iestādēs. Par RFE/RL nozīmīgumu PSRS un Austrumbloka valstu valdošo režīmu atmiekšķēšanā un sabrukšanā cildinošas liecības ir devušas tādas slavenības kā Havels (Vaclav Hável) Čehoslovākijā, Valensa (Leh Vałensa) Polijā, Aleksandrs Solžeņicins un Andrejs Saharovs PSRS, arī vēlāk par prezidentiem kļuvušie Lennarts Meri Igaunijā un Vitautas (Vytautas) Landsbergis Lietuvā. Meri pat iesniedz formālu ierosinājumu apbalvot RFE/RL ar Nobela Miera prēmiju. Rietumu radiobalsis nepaiet secen arī Borisam Jeļcinam. Un Mihailam Gorbačovam puča dienās (1991.VIII) RL bijis viņa vienīgais kontakts ar ārpasauli. Mūsu pašu valsts galvgalī esošie pārstāvji gan ir bijuši kautrīgāki RFE/RL nopelnu publiskā atzīšanā, toties mazāku biklumu ir izrādījuši latviešu raidījumu klausītāji, īpaši sākot ar 80. gadu vidu, piesūtīdami redakcijai Minhenē simtiem uzslavu un pateicības vēstuļu.

Aukstā kara historiogrāfu lielumlielā vairākuma uzskatā vislielākā atzinība CIA pienākas par veiksmēm psiholoģiskā kara jomā. Un gandrīz vienmēr Vašingtonas specdienestu panākumu virknē cīņā pret Maskavas totalitārismu pēc II Pasaules kara pirmo vietu iegūst RFE un RL. Otrajā vietā visnotaļ minēts turpat 20 gadus slepeni CIA finansiāli atbalstītais, Parīzē bāzētais The Congress for Cultural Freedom (Kongress par kultūras brīvību, dib. Berlīnes amerikāņu sektora teātrī Titania Palace, 1950), kas rīko dažādas ievērības vērtas konferences, koncertus un izstādes un kura paspārnē iznāk virkne vērtīgu, plaukstošu, intelektuāli ievirzītu un akadēmiski reputablu periodisku publikāciju un grāmatu.[2] Nozīmīgo panākumu trešā un pēdējā vieta parasti piešķirta CIA sekmīgi īstenotajam projektam apgādāt Berlīnes krievu sektora iedzīvotājus strādnieku sacelšanās laikā (1953) ar pārtikas produktiem. Mazāk zināma ir krietni garākā rinda CIA/OPC pasākumu, kas saistīti ar traģiskām neveiksmēm, kam par veltīgu upuri kļūst arī krietns skaits latviešu jaunekļu.

SOUTHERN GENTLEMAN VISNERS

Jau pašā sākumā ar speciālu amerikāņu direktīvu (National Security Council Directive 1948.18.VI) nodibinātajam Akciju koordinācijas birojam (turpmāk OPC vai akciju birojs) nākas sastapties ar grūtībām, proti, no pirmās kārtas kandidātiem neviens nevēlas vadīt šo mistisko iestādi – ne Dalles (Allan Dulles), kurš gan vēlāk uz deviņiem gadiem (1953-1961) iesēžas CIA direktora krēslā, ne Korea (Mathias Correa), augsta ranga darbinieks prezidentu Ruzvelta un Trumena valdībās, nedz arī pretkomunistisku arodkustību organizētājs Brauns (Irving Brown). Jāpaiet diviem mēnešiem, kad pēdīgi šīs visumā savvaļas iestādes vadību uzņemas (1948.19.VIII) Franks Visners (Wisner), prominentas Misisipi (Mississippi) štata dzimtas atvase. Virdžinijas Universitāti (U. of Virginia) beigušo advokātu kara laikā nozīmē par OSS (Office of Strategic Services) aģentu Rumānijā. Pie OPC stūres rata Visners atrodas četrus gadus – līdz akciju biroja sava veida iegrožošanai, t.i., formālai iekļaušanai (1952.VIII) CIA projektu direkcijā (Directorate of Plans) – bet joprojām lielā mērā viņa vadībā.

(Jāpaskaidro, ka izņēmuma kārtā šeit sekojošam tekstam ir tikai netiešs sakars ar RFE/RL. Tas vairāk uzlūkojams par epizodiskiem, dažkārt arī grūti pārbaudāmiem un sarežģīti pierādāmiem blakus pierakstiem, kas attiecas uz abu raidītāju izveidošanā nozīmīgā, ne reizi vien jau agrāk minētā Franka Visnera[3] vadītā OPC jeb akciju biroja citām, saprotamu iemeslu dēļ „rakstos un sērijās” skopāk izgaismotām un, maigi izsakoties, ar krietni mazākām sekmēm vainagotām aktivitātēm aizvadītā gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu pašā sākumā, proti, uz kvazimilitārām operācijām un atbalsta sniegšanu subversīviem, pret Maskavas varu vērstiem grupējumiem Dzelzs priekškara austrumu pusē.)

Tas ir laiks, kad Lielbritānijā, bet īpaši ASV valda pārspīlēta nervozitāte, kad tiek hiperbolizēta baiļu sajūta sakarā ar it kā drīzumā ļoti iespējamo padomju bruņoto spēku iebrukumu Rietumeiropā. Vispirms angļi un viņiem uz pēdām amerikāņi drudžaini ķeras pie pretestības kustību tīkla izveidošanas Vidus- un Austrumeiropā, arī atsevišķos PSRS nekrievu reģionos, kas aizkavētu krievu kara mašīnas virzīšanos uz priekšu un ļautu NATO (dib. 1949.4.IV) spēkiem sagatavoties pretuzbrukumam. Šādā, nereti visai šaušalīgu pareģojumu gaisotnē, Visnera un viņa kolēģu plānotās slepenās akcijas gūst entuziastisku atbalstu oficiālās Vašingtonas augšgalā. Kamēr pirmajā gadā Visnera rīcībā ir ārvalstīs (7 vietās) izvietoti 300 aģenti, gadu vēlāk to skaits ir pieaudzis līdz 1 531 (47 vietās). Kamēr OPC pirmā gada (1948) budžets ir $2 milj., 1952. gadā naudas plūsma jau sasniegusi $200 miljonus[4].

NEDIENAS ALBĀNIJĀ, UKRAINĀ, POLIJĀ U.C.

Operation Albania ir pirmā akcija Maskavas imperiālisma atpakaļrullēšanas jeb atpakaļbīdīšanas procesā. Visners tai piešķir vārdkopu klīniskā operācija, kuras pieredzi vēlāk varētu pielietot citur, nopietnāka rakstura operācijās. Sadarbībā ar britu SIS (Secret Intelligence Service), drīz vien pārdēvētu par MI6, un slepeno Russia Committee tiek nolemts (1948.V) iesūtīt Albānijā laivās, ar izpletņiem, arī pa zemes ceļu Maltas salā apmācītus bruņotus albāņus ar mērķi izveidot partizānu kustību un gāzt promaskavisko Hodžas (Enver Hoxha) režīmu. Bet jau pirmā no Korfu (Kerkiras) salas nosūtītā 26 cilvēku grupa tiek momentā ielenkta un iznīcināta (1951.3.X). Tikai pāris kaujiniekiem laimējas nokļūt atpakaļ Grieķijā. Tas pats notiek ar visām pārējām grupām. Hoksas drošības spēki ir informēti līdz pēdējam sīkumam par izsēdināšanas vietu un laiku. Te kaut kas neizskatās īsti labi, komunisti zina pārāk daudz par iesūtītajiem cilvēkiem, dziļdomīgi konstatē aģents Lous (Robert Low).[5] Pēc vairākiem gadiem pirksts tiek vērsts pret galveno sakarnieku starp CIA un MI6 – angli Filbiju (Kim Philby), kurš, kā atklājas 1963. gadā, jau 1934. gadā sācis spiegot par labu Padomju Savienībai un pēckara gados faktiski sagrauj britu izlūkošanas dienestu. Bet visbiežāk pret Maskavas subsidētiem aģentiem, iefiltrētiem albāņu bēgļu kopienās. Kaut arī Visneram un viņa tolaik labajai rokai, Franklinam Lindsejam (Lindsay), kurš II Pasaules kara laikā piedalās Tito partizānu akcijās pret vācu okupācijas spēkiem, nav iemesla nodoties aplausiem un svinīgai tostošanai, baisie fakti viņus pārāk neuztrauc. Nāvē nosūtītie tiek ātri vien aizmirsti un Albanian Operation tiek atzīta par teicamu paraugstundu, par vērtīgu mācību ievērot lielāku modrību politisko bēgļu vervēšanas gaitā.

Operation Ukraine. Jau drīz pēc kara beigām Rietumu eksperti secina, ka padomju bruņotie spēki un politiskā un militārā kontrole ir pārāk spēcīga, lai ukraiņu pretestības kustība varētu būt veiksmīga. Tas neattur angļu un amerikāņu lidmašīnas izplatīt pretpadomju skrejlapas virs Karpatu kalniem – uz kurieni tolaik ir pārcēlies ukraiņu partizānu centrs – ar mudinājumiem nenolikt ieročus un turpināt cīņu. 1949. gada otrā pusē amerikāņu C-47 (sauktu par Skytrain vai Gooneybird) nomet padomju lidlauku tuvumā vairākas ukraiņu cīnītāju grupas, kuras visas pazūd kā akā iekritušas. Vairākus gadus akciju biroja vīri turpina apgādāt ukraiņu partizānus no gaisa ar kara u.c. materiāliem, lielākoties nezinādami, vai tie nonāk pareizajās rokās – tā teikt, drošs paliek drošs, pietiekoši, lai šķietamo pretpadomju kustību paturētu pie dzīvības, bet nepietiekoši, lai tā gūtu ievērības vērtus panākumus – kā slimu govi, kuru pa laikam jāpabaro, lai tā galīgi nenosprāgtu, cerībā, ka ēdinātājs kaut ko kaut kad nākotnē tomēr vēl varēs izslaukt.

Vislielākās cerības tiek liktas uz Operation Poland, kuras dēļ Visnera komanda saiet ragos ar ne vienu vien izlūkošanas ekspertu. Bet Visners ņem virsroku – pateicoties Vašingtonas politelites turpat 100% atbalstam. Jau 1945. gada septembrī Polijā nodibinās plaša pagrīdes kustība WIN – Wolność i Niezawisłość (Brīvība un neatkarība), ko Visnera puiši, pretēji CIA pretizlūkošanas daļas brīdinājumiem, vairāk nekā trīs gadus (Māršala Plāna ietvaros!) bagātīgi apgādā ar naudu, ieročiem, munīciju, radioraidītājiem u.c. materiāliem. Kā angļu, tā arī amerikāņu izlūkošanas iestādes ir totālā neziņā, ka jau 1947. gadā KGB kopā ar poļu Ministerstvo bespieczeństwa publiecznego (Tautas drošības ministriju) praktiski iznīcina vēl pie dzīvības esošos nedaudzos WIN grupējumus, pie kam CIA uzticības kontaktpersona „Sienko”, it kā viens no WIN līderiem, jau sen ir kļuvis par KGB dubultaģentu. Pat tad, kad atsevišķi CIA aģenti izsaka pamatotas aizdomas par poļu pretestības kustībā iefiltrētiem padomju aģentiem, Visners, nicīgi tās novērtēdams un ilūzijās grimdams, paliek pie sava un neļauj nevienam stāties ceļā, deklarēdams diezgan kliedzošā formā, ka Polijas projekts ir visievērojamākā, visizšķirošākā, vissekmīgākā, visgraujošākā amerikāņu kvazimilitārā operācija padomju orbītā – līdz pat sensacionālajai atklāsmei poļu radiofonā (1952.28.XII) par Polijas slepenās izlūkošanas aģentūras atmaskoto, rietumvalstu atbalstīto bruņotas sacelšanās plānu, tolaik vēl neizpaužot angloamerikāņu izlūkdienestu veiksmīgo apvešanu ap stūri.

Šiem bezjēgas projektiem Austrumeiropā pievienojas vēl citi – absurdāki par absurdu. Tāpat kā Ukrainā, bez vēsts pazūd Moldāvijas republikā (1951.VIII) un Ungārijas rumāņu Faragas apgabalā (1951.X) nomestās brīvības cīnītāju grupas. Ar akcijām nevedas arī Baltkrievijas rietumu daļā, Aizkaukāza republikās, Krimas pussalā u.c. Par fiasko jeb galīgu caurkritienu izvēršas Volunteer Freedom Corps (Brīvprātīgā brīvības korpusa) formēšanas plāns – savervēt, apmācīt, iekļaut kājnieku kaujas bataljonos un stacionēt Rietumvācijā un Austrijā 250 000 dažādu tautību bēgļu jauniešu. Folklorizējies ir tolaik ģenerālleitnanta Kritenbergera (Willis Dale Crittenberger) teiciens: Why should American boys die? (Kādēļ mirt amerikāņu puišiem?). Traģisku neveiksmi piedzīvo arī Baltic Operation – Baltiešu operācija. Un uz zemeslodes tās nav vienīgās vietas, kur Visnera vadītajam akciju birojam (OPC – pēc 1952 Directorate of Plans) nepaveicas.[6]

ABORTĪVĀ OPERATION JUNGLE

Par MI6 Ziemeļu reģionā iedalītajām Maskavas okupētajām Baltijas valstīm sākotnēji atbildīgs ir Arhangeļskā dzimušais angļu rūpnieka dēls Harijs Kars (Harry Lambton Carr) – kopā ar viņam padoto Mekkibinu (Alexander McKibbin). 40. gadu otrā pusē plānotajās operācijās, kam dots Operation Jungle nosaukums, iesaista arī zviedru specdienestus un ģenerāļa Gēlena (Reinhard Gehlen) vadīto vācu izlūkdienestu. Franka Visnera OPC komanda ar zināmu skaudību vēro britu „spīdošos panākumus” dučiem aģentu izsēdināšanā Baltijas juras piekrastē Lietuvā (parasti Palangas apkārtnē), Latvijā (ap Ventspili un Užavu) un Igaunijā (Sāremas salā), arī Polijā (ap Ustku) – bieži vien ar leģendārā vācu kapteiņleitnanta Klōzes (Hans Helmut Klose) komandētajām „Gēlena ātrlaivām” (bij. vācu karaflotes S-Boot jeb Schnellboot). Drīz vien šo un citu operāciju īstenošanā arvien agresīvāk sāk iespiesties amerikāniskā konkurences gara pārņemtā Visnera komanda, cerībā ne tikai sasniegt, bet pārspēt britu profesionalitāti. CIA operācijas Baltijā koordinē drūmi noslēpumainais, it kā Rīgā dzimušais Hartmans (Paul Hartman).                                        

Ar ļoti aizkustinošiem stāstiem angļu un amerikāņu daiļrunīgajiem aģentu vervētājiem nav daudz jāpūlas, lai savu mērķu īstenošanai iesaistītu augsti motivētus jaunekļus no baltiešu politisko bēgļu vidus – Lielbritānijas, ASV un vēl citu valstu interesēs, lūk, esot agrāk vai vēlāk atbrīvot viņu Maskavas varā nonākušās zemes. Priekšdarbi jau esot iesākti. To ietvaros nepieciešama PSRS militāro u.c. mērķu izlūkošana un informācijas nogādāšana Rietumos.

Protams, visa pamatā ir nevis Londonas/Vašingtonas vēlme atbrīvot Albāniju vai baltiešu zemes, bet gan gūt Aukstajā karā virsroku pār Maskavu.

Brīvprātīgos pēc „darba līguma” parakstīšanas parasti nosūta uz vienu no amerikāņu armijas novietnēm Bavārijā dažādām pārbaudēm, kam seko speciālas apmācības, parasti 82. gaisa desanta divīzijas (82nd Airborne Division) mājvietā, šo rindiņu rakstītājam labi pazīstamajā Ziemeļkarolīnas štata Fortbregā[7] – upju un ezeru pārvarēšana naktī, pielavīšanās lidlaukiem, vairāku dienu pavadīšana mežā bez pārtikas, piecu dienu ilgstoši pārgājieni uz kādu nozīmētu mērķi un atkal tikpat ilgs laiks atpakaļceļā, lēkšana ar izpletni vispirms no speciāla torņa, tad no zemu lidojošām lidmašīnām, izpletņa un spiegošanai nepieciešamās aparatūras noslēpšana u.tml. Pēc apmācībām aģenti nonāk Gēlena izlūkdienesta rīcībā.

Uz savām zemēm nogādāto jauncepto aģentu uzdevumi ir dažādi – tikt pieņemtiem darbā (ar viltotiem dokumentiem) un iepazīties visos sīkumos ar, piemēram, kādu no Ļeņingradas kuģu būvētavām vai ar lidmašīnu daļu rūpnīcu Rīgas pievārtē, izpētīt Baltijas jūras krasta nocietinājumus Kaļiņingradas (bij. Kēnigsbergas – Königsberg) tuvumā, nodibināt sakarus ar Lietuvas, Igaunijas un Latvijas nacionālajiem partizāniem un ziņot par šo „mežabrāļu” darbību, vienību lielumu u.c. Ārēji operācija iet kā pa šņorīti – ar ātrlaivām (dažkārt ar zvejnieku motorlaivām no Zviedrijas) Baltijas piekrastē izsēdinātie vai ar izpletņiem nomestie aģenti bez lielām grūtībām nokļūst pie „pretestības kustības” vīriem laukos, bet pilsētās kontaktē tā sauktos „atbalstītājus”. Tā apmēram septiņus gadus, līdz MI6 un CIA nākas atzīt savu pilnīgu sakāvi – ievērojami līdzekļi izdoti par velti un krietns skaits baltiešu aģentu tiek nogalināti vai labākā gadījumā nokļūst KGB cietumos – pēc neapstiprinātām ziņām aptuveni 30 latviešu, no kuriem daļu atbrīvo, vismaz uz laiku, ar nosacījumu kļūt par viltus partizāniem nākošā aģentu sūtījuma notveršanai. Jau no paša sākuma KGB ar savām operatīvajām slepeno aģentu tīkla spēlēm Baltijas republiku teritorijā, ar surogātiem un meliem totāli piesmej Rietumu specdienestus. Aģentu darbības paralizēšana sagrauj Baltijas tautu pretestības kustībai tik nepieciešamo Rietumu morālo un materiālo atbalstu.

Neilgi pēc tam, kad krastā nonākušie vai ar izpletņiem piezemējušies aģenti (piemēram, Richards Zande, Ēriks Tomsons, Vitolds Berķis, Andrejs Galdiņš, Boļeslavs Pitāns, Zigurds Kumičs, Edvīns Ozoliņš, Alfrēds Riekstiņš, minot tikai dažus) ir paspējuši paziņot angļu vai amerikāņu specdienestiem par mērķa veiksmīgu sasniegšanu, viņi nokļūst čekas rokās un tiek neitralizēti, jo jau no paša sākuma Rietumu aģentu iesūtīšanas kanālus kontrolē padomju specdienesti – radīdami viltus „mežabrāļu” un „atbalstītāju” grupas, kuru atsevišķi locekļi pat tiek nosūtīti uz Zviedriju vai Angliju (Jānis Klimkāns, Marģers Vītoliņš u.c.)[8], kur uzdodas par politiskiem bēgļiem, darbojas to vidē vai arī visai sekmīgi iefiltrējas MI6 kontroles centros un vairākos gadījumos pat iziet speciālu pretboļševiku partizānu apmācības kursu. Viens no viņiem ir no leģiona virsnieka, dalībnieka Latvijas Centrālās padomes (LCP) noorganizētajā bēgļu pārvešanā ar laivām uz Zviedriju, labprātīgi par KGB aģentu kļuvušais Vidvuds Šveics, kurš Stokholmā iegūst britu izlūkdienesta sakarnieka ģenerāļa Tepfera totālu uzticību. Ne jau par velti Kims Filbijs sevišķi augstu novērtējis latviešu tautības čekistu spējas un prasmi... KGB ar uzviju izdodas meistarīgie maldināšanas gājieni, kur savi nopelni – lai glābtu savu pliko dzīvību – ir arī daļai no Latvijā izsēdinātajiem un čekas kalpībā nonākušajiem politisko bēgļu jaunekļiem.

Tas, protams, nenozīmē, ka pretpadomju pretestības kustība tiek iznīcināta. To turpina tie latvieši un arī citu Maskavai pakļauto tautu opozicionāri, kas nav nodibinājuši saites ar MI6 un CIA. Kā vēstī nesen mirušais prof. Heinrihs Strods[9], turpat 10 gadu ilgajā karā Latvijā ir piedalījušies ap 10 000 aktīvo cīnītāju un apmēram tikpat liels skaits nelegāļu, kas saņēmuši atbalstu no 20 000 citiem atbalstītājiem. Ne bez iemesla pēckara astotajā gadā KGB ir spiesta izdot (1953.24.I) direktīvu Nr.0062 Par pasākumiem, lai likvidētu Ukrainas un Baltkrievijas PSR rietumu apgabalu un Latvijas, Lietuvas, Igaunijas PSR nacionālistisko pagrīdi un tās bruņotās bandas. Individuālās un kolektīvās nevardarbīgās pretošanās metodes, protams, turpinās – lapiņu izplatīšana, pretpadomju uzraksti, PSRS karoga noraušana, nacionālās simbolikas izmantošana, piemiņas pasākumi u.c.   Lietuvā pēdējais nacionālo partizānu vadītājs Adolfas Ramanauskas sagūstīts Kauņā un turpat arī pakārts 1956. gadā – 11 gadus pēc kara beigām.

AUSEKLIETIS LEONĪDS ZARIŅŠ

Viens no čekas nagos bojā gājušajiem ir šo rindiņu rakstītāja skolas biedrs, pāris gadu vecākais Hochfeldas baltiešu bēgļu nometnes Augsburgas Ausekļa Latviešu ģimnāzijas absolvents (1947) Leonīds Zariņš (1927-1954). Ir zināms, ka viņš dzimis Priekules ārsta un aizsargu virsnieka ģimenē, bet nav noskaidrots, kādos apstākļos 17 vai 18 gadu vecais Leonīds atstājis Latviju un nokļuvis baltiešu bēgļu nometnē Bavārijā, kur apmeklē ģimnāzijas pēdējās divas klases, būdams izcilnieks bez izņēmuma visos priekšmetos.[10] Grāmatu trūkuma dēļ skolotāji, no kuriem ne viens vien bijis mācībspēks Latvijas augstākās mācību iestādēs, lasa pamatīgi izstrādātas lekcijas, kuras Leonīds ļoti rūpīgi pierakstījis. Viena no viņa ārpusskolas interesēm – jaunumi tehnoloģijā, īpaši lidmašīnu reaktīvie dzinējmotori, par kuriem viņš speciālos saietos apgaismojis citus interesentus no ģimnāzistu vidus. Tajā pat laikā skolas uzvedumos viņš labprāt skandējis dzejdarbus un pielicis roku pie skatuves sagatavošanas teātra izrādēm. Pēc abitūrijas (1947) Leonīds iesāk studēt Baltijas Universitātē Pinebergā (Pinneberg) mehāniku un elektrotehniku, ko pēc bēgļu Lielās izklīšanas (1949-1950) turpina ASV – Luzianas Valsts universitātē (Louisiana State U.) Batonrūžā (Baton Rouge), kur saņēmis Vispasaules jaunekļu kristīgās savienības jeb Young Men’s Christian Association (YMCA) stipendiju, kaut arī nekad ar dievbijību nav sevišķi izcēlies. Stipendija ir minimāla. Lai sevi uzturētu, tāpat kā vairumam ASV studējošo trimdinieku, nākas pieņemt dažādus gadījuma darbus (avīžu iznēsātāja, biroju un veikalu telpu apkopēja, restorānu darbinieka u.c.). Elektroinženiera grāda iegūšanai (1951) seko stāšanās darbā Bell Telephone laboratorijā, kas intelektuāli viņu pārāk neapmierina, turklāt pastāvīgi prātā svešā varā nonākusī dzimtene. Tajā pat gadā Leonīds nosūta ASV prezidentam vēstuli, kam pamatā kāds universitātes kursa darbs, kur, dokumentēta krievu okupācijas varas brutālā izrīcība pret baltiešiem un vienlaikus mudinājums Savienotajām Valstīm aktīvi atbalstīt pretpadomju pagrīdes darbību PSRS, īpaši tās jūgā nonākušo nekrievu tautu vidē. Leonīds acīmredzot nav informēts, ka angloamerikāņu slepenie dienesti to jau mēģina darīt kopš 40. gadu otras puses. Vēstule nonāk CIA rokās. Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieki tūdaļ uz interviju izsauktajam nepilnus 25 gadus vecajam latviešu patriotam ar lielu virtuozitāti zina vēstīt, ka Latvijā jau pilnā sparā ar lielām sekmēm darbojas pretpadomju pagrīde un pretošanās kustība, kam ASV sniedzot ievērojamu palīdzību. Stāšanās tās rindās esot saistīta ar pavisam niecīgu risku, ja vispār. Leonīds, kaut arī izcilas spriestspējas un apdomības paraugs vidusskolas laikā, varena patriotisma pārņemts, bez kavēšanās pieņem amerikāņu piedāvāto iespēju piebiedroties pretestības spēkiem.

Pēc apmēram 20 nedēļu intensīvām apmācībām ASV un īslaicīgas atpūtas Leonīds Zariņš nogādāts Rietumvācijā, no kurienes lidmašīna nolidina (1953.16.V) ar jaunu identitāti apgādāto aģentu – strādnieku Juri Vanagu – Auces tuvumā kopā ar dažādām radioierīcēm, krietnu summu rubļu u.c. – ironiskā kārtā aptuveni gadu pēc tam, kad Vašingtona jau ir nolēmusi izbeigt kļūmīgo Baltic Operation. Kā iepriekš norunāts, viņš dodas uz Rīgu, kur 22. maijā, pēc dažādu piesardzības pasākumu veikšanas, uz Kārļa Marksa (Ģetrūdes) un Ļeņina (Brīvības) ielas stūra satiek jau agrāk iesūtīto CIA aģentu Edvīnu Ozoliņu, lai nodotu viņam 25 000 rubļu. Pēc pārnakšņošanas Ozoliņa dzīvoklī Arkādijas parka rajonā Leonīds dodas uz tramvaja pieturu, kur tiek arestēts. Izrādās, čeka jau agrāk notverto Ozoliņu piespiedusi kļūt par savu aģentu. Arī Leonīdam Zariņam it kā dota iespēja kļūt par nodevēju, bet dubultaģenta darbam viņš pasaka kategorisku nē. Padomju drošības orgāni nāk pie atziņas, ka šis 26 gadus vecais vīrs ir nelabojams fanātiķis. Nezināmu iemeslu dēļ viņš tiek nosūtīts tiesāšanai uz Iekškrieviju, kur, pamatojoties uz padomju kara tribunāla lēmumu, nošauts 1954. gada 3. augustā.

VISNERA EPOPEJAS FINIS

Neveiksmīgās kvazimilitārās operācijas arvien vairāk sarūgtina vienu no to galvenajiem arhitektiem. Nekāds atturībnieks jau kopš jaunekļa gadiem, milzīga mantojuma īpašnieks Visners (savas algas čekus viņš iemetis darbagalda atvilktnē, tos neiekasēdams) arvien biežāk glābiņu meklē alkoholā. Kroni visam uzliek prezidenta Eizenhauera politika Ungārijas revolūcijas laikā 1956. gada rudenī – neiemaisīties teritorijās Padomju Savienības ietekmes sfēras robežās, lai neizraisītos III Pasaules karš ar kodolieroču pielietošanu. Kareiviskais Visners savukārt dedzīgi iestājas par, ja ne atklātu, tad slepenu bruņotu atbalstu ungāru revolucionāriem. Kā savos memuāros atstāsta kādreizējais CIA vadītājs Viljams Kolbijs, Visners brīvības cīnītāju sakāves laikā aizlido uz Vīni, no kurienes dodas uz Austrijas-Ungārijas robežu. No tur redzētā haosa un pāri robežai plūstošo bēgļu panikas viņš nekad neesot atlabis.[11] Visneru pārceļ (1959) uz Londonu par Lielbritānijas CIA biroja vadītāju. Seko nervu sabrukums un sasirgšana ar hepatītu, darba atlūguma iesniegšana (1962) un nošaušanās 56 gadu vecumā (1965.29.X) ar dēla 20. kalibra medību bisi savā Merilendas (Maryland) fermā.

 *  *  *

Jau operāciju sākumā ir pazīmes, ka CIA aģentu vervēšana Vidus- un Austrumeiropas politisko bēgļu vidū un kvazimilitāru kustību atbalstīšana ar cīnīties mudinošām skrejlapām, ieročiem u.c. kara materiāliem sola apšaubāmus  panākumus. Kaut arī cilvēku iesūtīšana okupētajās teritorijās bieži vien nozīmē sūtīšanu drošā nāvē, samērā jaunās (dib. 1947) un vēl visai amatieriskās Centrālās izlūkošanas pārvaldes vadītāji, nespēdami atzīt kvazimilitāro projektu veltīgumu, vienkārši, cik ilgi vien iespējams, tos turpina – nav jau viegli atzīties ignorancē un neveiksmēs, atvērt acis dzīves rūgtajai patiesībai. Tajā pat laikā bezsekmīguma slēpšana var dažkārt izvērsties visai izdevīga – piemēram, gan vadošo, gan arī ierindas darbinieku novērtējuma un ar to saistītā atalgojuma ziņā. Turklāt visai izplatīts ir ieskats, ka pretdarbībā Maskavai darīt kaut ko ir labāk nekā nedarīt neko. Pat Bruklinā dzimušais Harijs Rozicke (Harry Rositzke, 1911-2002), vācu emigrantu dēls, Harvarda Universitātes vācu/anglosakšu lingvistikas doktors un Aukstā kara pirmajos gados viens no fanātiskākajiem CIA/OPC kvazimilitāro projektu arhitektiem un apstiprinātājiem, vēlāk atsakās apgalvot, ka lielie ieguldījumi aizrobežu operācijās ir attaisnojušies.[12] Viens no nopietnākajiem CIA aktivitāšu dokumentētājiem, brits Džons Ranelags (John Ranelagh), retrospektā slepenās operācijas rezumē par nereālām, neracionālām, neētiskam, nemorālām.[13]

Droši var teikt, ka par Maskavas impērijas sabrukšanu vislielākā atzinība pienākas nevis kvazimilitārajām operācijām un ASV prezidenta Reigena retoriskajām izteikām (Mister Gorbachev, tear down this wall! – Mr. Gorbačov, noārdi šo mūri!), uz kurām bieži atsaucas ASV labā spārna politiķi, bet gan lielā mērā nevardarbīgajām pretošanās kustībām, kas sākas Austrumberlīnē (1953.16.-17.VI) un turpinās Poznaņā, Budapeštā, Prāgā, Gdaņskā, Alma Atā, Rīgā, Viļņā, Tallinā, Tbilisi, līdz pat satelītvalstu totalitāro režīmu kraham (1989), kam seko pašas PSRS iziršana divus gadus vēlāk. Starp kustību spilgtākajiem rosinātājiem un līderiem hronoloģiskā secībā minami Imre Nāžs (Imre Nagy) Ungārijā, Aleksandrs Dubčeks un Vaclavs Havels Čehoslovākijā, pāvests Jānis Pāvils II, Lehs Valensa Polijā, Vitautas Landsbergis Lietuvā, Lennarts Meri Igaunijā, Helsinki-86 aktīvisti Rīgā, arī radošo savienību pārstāvji Rīgā (1988/1989), vēlāk arī Boriss Jeļcins Maskavā, un, protams, balsis radioviļņos – jāuzsver, austrumeiropiešu (lietojot Rietumvalstu piešķirto ģeogrāfiski aplamo politisko terminu) balsis austrumeiropiešu valodās – latviešu valodā no Vašingtonas,  Madrides, Frankfurtes, Minhenes, Vatikāna, Stokholmas.               

Turpinājums JG273