Jaunā Gaita nr. 273. vasara 2013
Rolfs Ekmanis
STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ
Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261, 262 (2010), 266 (2011), 268, 269, 271 (2012)
RADIO BRĪVĪBA (RL) PASPĀRNĒ 1975-1984– I
Neraugoties uz ASV Valsts departamenta un dažādu rangu politiķu ar spārnotām frāzēm sapiparotām deklarācijām par Baltijas valstu PSRS okupācijas neatzīšanu, igauņiem, latviešiem un lietuviešiem jāgaida ceturtdaļgadsimts, pirms Vašingtona ieslēdz zaļo uguni (1975) baltiešu radioraidījumiem no Minhenes, turklāt nevis uz Poliju, Čehoslovākiju, Rumāniju, Bulgāriju un Ungāriju raidošā RFE (Radio Free Europe jeb Radio Brīvā Eiropa) sastāvā, kā vairākkārt solīts, bet gan RL (Radio Liberty jeb Radio Brīvība) paspārnē, no kura tolaik atskan raidījumi 18 PSRS iekļauto tautu valodās. Pat RFE/RL vadība, gan visai kautrīgi un ar nelielu nokavēšanos, izsaka it kā līdzjūtību baltiešiem sakarā ar viņu raidījumu iekļaušanu RL, nevis RFE, proti, 70. gadu otrā pusē izdotajā rokasgrāmatā RFE/RL programmu veidošanai RFE/RL Program Policy Guidelines minēts, ka RL raida uz PSRS un Baltijas valstīm, izceļot divus pēdējos vārdus. Turklāt pamattekstam pievienots atsevišķs baltiešu redakcijām domāts pielikums, kur, cita vidū, lasām, ka Latviešu redakcijas galvenais uzdevums ir raidīt latviešiem necenzētu, objektīvu, patiesu un nozīmīgu informāciju viņu pašu valodā, kam seko padoms veltīt īpašu uzmanību latviešu kultūras vērtībām, nacionālās identitātes saglabāšanai, cilvēktiesību un demokrātisko procesu īstenošanai. Analoga ieteikumu uzskaite lasāma igauņu un lietuviešu lappusēs.
KARTERS UZLABO TRANSLĀCIJU
Tiem ASV kongresmeņiem un pat atsevišķiem prezidenta Nacionālās drošības padomes locekļiem, kuru ieskatā RL raidījumiem Maskavas impērijā ietilpināto nekrievu tautu valodās būtu jānogriež skābeklis attiecību uzlabošanai ar PSRS, tolaik (1977-1981) valsts prezidents Karters (Jimmy Carter) ar skubu spiests pasvītrot starptautiskos raidījumus kā savas ārpolitikas galveno sastāvdaļu ar piebildi, ka raidījumu izbeigšana PSRS iekļautajām nekrievu tautām varētu tikt iztulkota kā ASV intereses trūkums attiecībā pret šīm tautām un būtu pretrunā parakstītajam Helsinku gala akta nolikumam par informācijas brīvāku un plašāku plūsmu, turklāt tā liecinātu par ASV vājumu. Un, lai šie nebūtu tikai tukši vārdi, Kārters pieprasa no Kongresa līdzekļus ultraīsviļņu radiopārraižu apjoma palielināšanai, konkrēti, pievienošanai jau esošajām RFE/RL translācijas iekārtām vēl vienpadsmit, katru ar 250 kilovatu jaudu, jo pašreizējā aparatūra ir neatbilstoša starptautisko raidītāju vajadzībām.[1]
 Zīm. Gunārs Vīndedzis – Dadzis 1988,7 |
SĀKUMSOĻI
Tā kā trimdas presē un vēl vairāk Latvijas plašsaziņas līdzekļos ļoti reti – salīdzinājumā, piem., ar Voice of America (VOA) jeb Amerikas Balsi – izsekots RL (no 1984 – RFE) Latviešu redakcijas darbam, no nesenās vēstures interesentiem ne reizi vien jādzird jautājumi par mistiskajiem ētera aktīvistiem, kuri, klabinādami rakstāmmašīnas un stājoties mikrofonu priekšā, pielika roku Maskavas impērijas drupināšanā. Lai nebūtu balto plankumu šajā strauji un intensīvi norisošajā laikā, kaut ar nedaudzām vārdkopām lūkosim no šo rindiņu rakstītāja jau dzeltēt iesākušajām piezīmēm pievērsties arī pašiem darba veicējiem, pret kuriem okupācijas gadu „orgāni” Cīņa, Padomju Latvijas Komunists, Sovetskaja Latvija, Dzimtenes Balss ar visiem piedēkļiem un virkne dažādu propagandas brošūru vēršas ar tipiski sovjetiskiem amuse-gueules – bīstami ideoloģiski diversanti, imperiālistiskie bandīti, pirāti ēterā, CIP [t.i., CIA] ideoloģiskās filiāles aģenti, kuru čūsku balsis izplata indīgus melus u.d.c. Tiesa, neviena no RFE/RL redakcijām īpaši nekāra sevi un savus darbiniekus pie lielā zvana. Cita vidū par iemeslu šai piesardzībai liecina RFE/RL drošības dienesta vadītāja (Director of Security) Ričarda Kamingsa (Richard H. Cummings) grāmata ar visu izteicošo nosaukumu – Cold War Radio: The Dangerous History of American Broadcasting in Europe, 1950-1989 (2009) jeb Aukstā kara radio: Amerikāņu raidītāju bīstamā vēsture Eiropā, 1950-1989. [Precīzāk gan būtu bijis: ...Amerikāņu finansēto raidītāju..., jo, kā jau vairākkārt minēts iepriekš, runa ir par simtprocentīgi poļu, ungāru, krievu, armēņu, tadžiku et alii RL un RFE raidītājiem, tikai ar starpību, ka tie atrodas nevis Varšavā, Budapeštā, Maskavā, Erevānā vai Dušanbē, bet gan Rietumeiropā ar galveno mītni mīlīgajā „pilsētā ar sirdi” (Eine Stadt mit Herz), nedaudzus metrus no Ķīniešu torņa alus dārza (jeb alus sētas) Angļu dārzā (Biergarten Chinaturm, Englischer Garten).] Latviešu redakcijā, kam „pirmās piecgades” beigās jau ir septiņi pastāvīgi darbinieki un vairāk nekā ducis ārštata korespondentu (pirms pārvietošanās uz Prāgu 1995. gadā, kas iezīmē „Austrumeiropas” raidītāju „bezsaules norieta” sākumu, jau ir 12 štata un ap 30 ārštata darbinieku), Kamingsa minētās „bīstamības” dēļ, bet visvairāk, lai pasargātu radiniekus Dzelzs priekškara austrumpusē, gandrīz visi raksta vai stājas mikrofonu priekšā ar pašu izvēlētiem visai skanīgiem seg- jeb „radiovārdiem” – Sarma Kadiķe, Māra Vēlava, Biruta Ziemele, Aldis Gaujietis, Kazimirs Strods, u.c.
Iesākumā katras baltiešu redakcijas pieciem štata darbiniekiem Minhenē un vienam Ņujorkā jāsagatavo 4˝ raidstundas nedēļā, kas ir smaga slodze (šeit vārgulīšiem nav vietas! – tā savstarpēji velnu dzīdami). Lietuviešu redakcija darbu sāk jau 1975. gada janvārī, bet igauņi un latvieši – 5. jūlijā. Jau pirms tam, 17. jūnijā, ārpus kārtas ēterā uziet stundu gara programma, atzīmējot krievu tanku iebrukumu Latvijas teritorijā 1940. gadā. Regulāri ikdienas raidījumi iesākas 6. septembrī – pusstunda nedēļas dienās, vesela stunda nedēļas nogalēs ar programmu atkārtojumiem tajā pašā dienā un nākošās dienas agrā rītā. Lai apgrūtinātu traucēšanu, kopš 1976.2.V tiek vienlaicīgi raidīts uz vairākiem viļņu garumiem. Pirmajam raidījumam uz pēdām RFE/RL prezidents Mikelsons (Sig Mickelson) un viņa palīgs Ronalds (Francis S. Ronalds) paraksta (1975.10.VII) speciālu memorandu Weekly Latvian and Estonian Broadcasts Go On the Air to the USSR Over Radio Liberty, minot ievērojamu igauņu trimdinieku – Zviedrijā mītošā komponista Eduarda Tubina, dzejnieka un starptautiski pazīstamā žurnāla Books Abroad redaktora Ivara Ivaska u.c. – stāšanos pie mikrofona, kā arī reportāžu no 3. Baltiešu institūta Skandināvijā (Baltic Institute in Scandinavia) konferences Stokholmā (1975.13.-16.VI), īpaši uzsverot izvilkumus no Zviedrijas premjerministra Olafa Palmes atklāšanas runas pilsētas rātsnamā (Stadshuset). No igauņu redakcijas darbiniekiem izcelts tās vadītājs Dr. Penars (Jaan Pennar) un dzejniece Sārsena-Karlsteda (Karin Saarsen-Karlstedt). No latviešu darbiniekiem īsas biogrāfiskas ziņas sniegtas par Valdemāru Kreicbergu, Vili Skultānu, dzejnieci Margaritu Ausalu un „ņujorkieti” Dagmāru Vallenu, kā arī minēti galvenie pirmajā programmā aplūkotie temati – no pasaules notikumu un kultūras jomas (Latvijā un trimdā) apskates līdz PSRS sirdsapziņas cietumniekiem. Memoranda beigās piebilde par 100 kilovatu raidītāja pievienošanu Lampertheimā, Rietumvācijā, jau esošajai translācijas aparatūrai labākai baltiešu programmu pārraidīšanai/uztveršanai.
 Pētniecības nodaļas darbiniece Dr. Dzintra Bungs un Radio Brīvība (RL) Latviešu redakcijas vadītājs Valdemārs („Valdis“) Kreicbergs Minhenē (1977. VI) Foto: Rolfs Ekmanis |
PRIEKŠNIEKS VALDIS
Memorandā minētais Valdemārs („Valdis“) Kreicbergs redakciju vada[2] līdz 1978. gadam, kad pie tās stūres rata stājas (līdz 1982) Vilis Skultāns (radiovārds Pēteris Vijums). RFE/RL vadība izrauga Rīgā dzimušo „vecās skolas” pārstāvi Valdemāru Krišjāni Kreicbergu (1912-1995) ar pieredzi radiodarbā īslaicīgajā (1956.VIII-1958.VIII), pēc poļu strādnieku nemieriem un nepilnus divus mēnešus pirms pretpadomju revolūcijas Ungārijā Minhenē nodibinātā VOA (Voice of America jeb Amerikas Balss) Eiropas raidītāja, jelgavnieka Aleksandra Lauberta vadītajā latviešu redakcijā.[3] Pēc VOA Minhenes filiāles slēgšanas [lai uzlabotu attiecības ar Kremli – kā Kreicbergam izteicies tolaik augsta ranga VOA administrators, savā laikā VOA vācu redakcijas vadītājs Alberts (John Albert)] un redakciju pārorganizēšanas par VOA „korespondentu centru” Rietumvācijā, Kreicbergs tiek izvēlēts par pastāvīgo latviešu štata korespondentu, kāds viņš ir turpat 17 gadus (līdz 1975). Latviešu redakciju Kreicbergs uzņemas vadīt tikai pēc RL vadības atkārtotiem solījumiem, ka to (un pārējās baltiešu redakcijas) nekādā veidā neietekmēs darbinieku skaita ziņā vislielākā, 24 stundas diennaktī raidošā krievu redakcija, kas izrādījusi tieksmi uzkundzēties citu PSRS iekļauto tautu valodās raidošajām redakcijām. 70. gadu pirmā puse gan ir sākums krievu redakcijas nopietnai sašķeltībai (dažkārt pat nonākot līdz kautiņiem un darba zaudēšanai), kam par cēloni ir ideoloģiska rakstura nesaskaņas starp „vecajiem” – pirms un II Pasaules kara laikā Rietumos nokļuvušajiem darbiniekiem – un „jaunajiem”, galvenokārt no PSRS laukā tikušajiem otkazņikiem (vai refjūzņikiem) – RL darbā pieņemtajiem Krievijas žīdiem.
Pēc I Pasaules kara, atgriežoties no bēgļu gaitām Krievijā un Ukrainā, Kreicbergs beidz Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju un izstudē par juristu Latvijas Universitātē. Sāk strādāt (1936) Latvijas Ārlietu ministrijā, kļūst par 3. sekretāru Latvijas sūtniecībā un arī Latvijas pārstāvniecībā Tautu Savienībā Ženēvā (1938-1939), tiek pārcelts uz Stokholmu, kur strādā LR sūtniecībā līdz pat Sarkanarmijas okupācijas spēku ienākšanai Baltijas valstīs (1940.VI) un sūtniecības slēgšanai augustā, pēcāk Latviešu palīdzības komitejas (dib. 1943) sastāvā (kopā ar nu jau zviedru neatzīto sūtni Voldemāru Salnāju, Leonīdu Siliņu, Feliksu Cielēnu) kārto bēgļu lietas. Pēc Salnāja nāves (1948) uzņemas (Zviedrijas neatzīta) sūtniecības lietveža pienākumus. Paralēli strādā (1942-1956) ASV sūtniecībā Stokholmā, sākumā tulkojot un kompilējot informāciju no vācu okupēto apgabalu preses, vēlāk konsulārajā nodaļā. Kādu laiku ir Latvijas Nacionālā fonda (LNF, dib. 1947) valdes sekretārs Zviedrijā. Pēc pārcelšanās uz Rietumvāciju turpina būt aktīvs Zviedrijas Latviešu Centrālajā padomē (ZLCP dib. 1953), Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centrā (LAK EC dib. 1951), Latviešu Centrālajā komitejā (LCK) Bavārijā (1970-1977) u.c. 70. gadu otrā pusē sāk strādāt Latvijas sūtniecībā Vašingtonā, kur ieņem sekretāra, vēlāk vēstniecības padomnieka posteni (1979-1992). Apbalvots ar Somijas Baltās Rozes un Zviedrijas Vāsas ordeni. Valdemāra Kreicberga mūžs apraujas Ņujorkā.
Kreicbergs daudz tulkojis latviešu tekstus angļu valodā, ieskaitot Ādolfa Šildes grāmatu Pa deportēto pēdām: latvieši padomju vergu darbā (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1956) – ar nosaukumu The Profits of Slavery (Stokholmā: LNF, 1958), kā arī plašo (683 lpp.) enciklopēdisko, arī LNF izdoto rakstu krājumu Latvia: Country and People (1967), ir viens no tā četriem redaktoriem. Būdams arī labs vācu valodas pratējs, viņš ir pastāvīgs līdzstrādnieks Rietumvācijas periodiskajā izdevumā Mitteilungen aus dem baltischen Leben, kas, cita vidū, sniedz informāciju par baltiešu sabiedriskajām norisēm trimdā. Jāpiebilst, ka Kreicberga tēvs, trimdā mirušais Jānis Kreicbergs (1864-1948), pazīstams sabiedrisks darbinieks un literāts[4], visu mūžu, sākot ar tieslietu studiju gadiem Maskavas Universitātē, bijis kvēls Krišjāņa Valdemāra dievinātājs, tādēļ, lūk, dēlam dotie vārdi Valdemārs Krišjānis.
Margarita Ausala, Juris Kaža (labā pusē) un ārštatnieks Rolfs Ekmanis Latviešu redakcijā Minhenē (1977. VI)
Foto: Valdemārs Kreicbergs
SĀKOTNĒJIE MINHENES PIECĪŠI
Radiožurnālistikas jomā pieredzējušajam Valdemāram Kreicbergam RL latviešu raidījumu veidošanā jau no pirmās dienas pievienojas viņa palīgs, izcili kvalificētais, no iepriekš publicētajām piezīmēm JG lasītājiem labi pazīstamais, ļoti latviski jūtošais, ar biedriskumu, humora, pat ēverģēlību dzirkstīm piesātinātais drukātā, bet īpaši radiožurnālisma dižkoks Vilis Skultāns (Pēteris Vijums) – ar ilggadēju publicista, kā arī radiodarbinieka stāžu minētajā VOA Eiropas filiālē Minhenē (1956-1958), Brīvajā Latviešu Balsī (BLB) Madridē (1964-1965, 1969-1972) un vienlaikus Frankfurtē (1965-1972).[5]
No pirmajiem pieņemtajiem darbiniekiem rakstu un priekšlasījumu jomā rūdīta ir LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu beigusī (1943) smilteniece Margarita Ausala (1919-1991, dz. Bebrupe, prec. Pālīte), tolaik jau dzejkrājuma Patiesības vīns (Västerĺs: Ziemeļblāzma, 1965), daudzu dzejoļu un rakstu autore trimdas periodikā – Londonā iznākušajās Ceļa Zīmēs, arī JG, kur viņas eseja „Dziesmu karogs” – par latviešu vispārējo dziesmu svētku sākumu, tradīcijas izveidošanos un iekļaušanos mūsu kultūras pamatos – iespiesta jau 1963. gadā (JG43), kam pievienojas vairākas dzejoļu kopas,[6] kas visas liecina par viņas sirdī tūkstoš saknēm ieaugušo dzimteni. Vācijas bēgļu nometnēm seko trimdinieces gaitas Anglijā, uzņemšana akadēmiskajā organizācijā Ramave, ļoti aktīva darbība starptautiskajā rakstnieku PEN organizācijā un izveidošanās par visai pazīstamu lektori ne tikai Eiropas valstīs, bet arī Āzijā – ar misiju iepazīstināt klausītājus galvenokārt ar igauņu, latviešu un lietuviešu kultūru, pastāvīgi pasvītrojot Maskavas nāves orģijas Gulagā un cilvēktiesību pārkāpumus okupētajās Baltijas valstīs, par ko no Karači Universitātes (University of Karachi) Pakistānā saņemts Goda doktores grāds literatūrā un humanitārajās zinātnēs. Pēc pensionēšanās Ausala atgriežas Anglijā.
Pašā sākumā par radiožurnālisma pirmziemnieku var dēvēt Minhenes redakcijas ceturto darbinieku, no PSRS ārā tikušo (1973) mūziķi, Latvijas PSR Valsts konservatorijas orķestra un kompozīcijas fakultāti beigušo Egilu Švarcu (Egil Schwarz). Caur Austriju un Itāliju kopā ar sievu, pazīstamo populārās mūzikas solisti Larisu Mondrusu, viņš nonāk Minhenē pēc veiksmīgi iesāktās karjeras popmūzikas un džeza bigbenda mākslas pasaulē – Rīgas Estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs (60. gadu pirmajā pusē) un Maskavas Valsts estrādes orķestra diriģents (60. gadu otrā pusē līdz pat PSRS atstāšanai). Kad pēc Hruščova destaļinizācijas runas PSKP CK 20. kongresā (1956.II) Padomju Savienības kultūras dzīvē uz laiku groži tiek palaisti mazliet vaļīgāk, Egilam ar savu studiju biedru Raimondu Paulu izdodas nodibināt līdz tam nepieļautās džeza mūzikas sekstetu. Atmiņas par šo posmu iegrāmatojusi žurnāliste Kseņija Zagorovskaja krievu valodā.[7] Rietumvācijā, bet īpaši latviešu bēgļu vidū Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā Larisa iegūst popularitāti ar savām melodiskajām dziesmām, dažām Egila komponētām, piem., Jeder nette Lette (Katrs krietns latvietis), kas pat parādās vācu rusofīliskā dziedoņa Ivana Rebrova (Rebroff, īst.v. Hans-Rolf Rippert) tolaik iecienītajā TV programmā. Lai arī žurnālisms un radiodarbs parasti padrūmi koncentrētajam Egilam (radiovārds Elmārs Sūna – no mātes uzvārda) pēc košās un krāsainās, aplausu piepildītās mūziķa dzīves Rīgā un Maskavā nekad nekļūst par sirdslietu, gadu gaitā viņš iemanās veikli rakstīt, stāties mikrofona priekšā un Atmodas gados pat kļūt par tādu kā tirgus ekonomikas un patērētājsabiedrības amatierekspertu, dažbrīd visai viegli ievainojamu no to kolēģu puses, kuru tautsaimnieciskie viedokļi ir atšķirīgi. Līdzās dienišķajam radiodarbam Egils ir līdzīpašnieks Larisas veiksmīgi vadītajam „šnitīgi fasonīgu” un par baltu naudu iegūstamu importētu apavu veikalam Minhenes ekskluzīvajā priekšpilsētā Grīnvaldē (Grünwald), kur šobrīd abi vada pašapmierinātu un tīksmu pensionāru dzīvi, tā teikt, „pie zaļas lampas un silta kamīna”. Radio gados no Minhenes nelielās latviešu grupiņas burbuļojošās sabiedriskās un kultūras dzīves Egīls parasti turas sānus.
Piektais pieņemtais (1976. g. sākumā) – salīdzinot ar pārējiem pavisam jauniņais – darbinieks ir Rietumvācijā patvērumu radušo bēgļu ģimenē Lielās izklīšanas gadā (1949) Detmoldā dzimušais, ASV un pēcāk Eiropas latviešu jaunatnes organizācijās aktīvais Juris Kaža. Pēc jurisprudences doktora grāda iegūšanas (1975) Bostonas U. (Boston U.) viņš nostrādā redakcijā tieši trīs gadus (līdz 1979.I), iesaistīdamies darbā par Associated Press finanšu/biznesa žurnālistu Frankfurtē. Atmodas un arī 90. gados Jura balss no Stokholmas un drīz vien no Rīgas atskan palaikam pasaules ziņu radioraidījumos angļu valodā (National Public Radio u.c.). Kādu laiku viņš kuplina Radio Sweden Viļņa Zaļkalna vadītos latviešu raidījumus, kopš 90. gadiem dzīvo Latvijā, kur ir pazīstams kā žurnālists un visai dzēlīgs blogeris, arī ziņu aģentūras LETA informācijas tehnoloģijas un telekomunikāciju eksperts.
No tautību redakcijām nošķirtajā RFE/RL pētniecības nodaļā pieņemtā filoloģijas/filozofijas zinātņu doktore Dzintra Bungs (skat. JG268:53), tagad Rīgā mītošā vecākā pētniece Latvijas Ārpolitikas institūtā, kļūst par autori neskaitāmiem zinātniski apstrādātiem rakstiem par „tekošo momentu” Baltijas republikās, visvairāk Latvijā. Tos iespējamai lietošanai radiopārraidēs saņem ne tikai visas RFE/RL tautību jeb nacionālās redakcijas, bet arī dažādas iestādes t.s. Rietumu pasaulē, kuru interešu lokā ir norises aiz Dzelzs priekškara, bet, tam sairstot – postpadomju reģionos. Pēcāk RFE/RL tos iekļauj savās publikācijās – iknedēļas izdevumā RFE/RL Research Report, Report on the USSR u.c.
Uzjautrinājumam jāmin kāda padomju „žurnālista” – viņš aizslēpies aiz E. Ērgļa vārda – paskvilveidīgais sacerējums socreālisma garā PSRS Kultūras ministrijas laikrakstā Sovetskaja kuļtura (Советская культура), kas droši vien zem LKP CK ideoloģiskās nodaļas spiediena pārpublicēts latviski piecās slejās pa visu lapu tolaik Jāņa Škapara rediģētajā nedēļas laikrakstā Literatūra un Māksla (1982.23.VII) ar nosaukumu „Žaklīna nosauc paroli”, kur Dzintra, nosaukta savā īstajā vārdā/uzvārdā (uzdota pat mājokļa adrese Minhenē), raksturota kā bīstama provokatore un ideoloģiska diversante, kura, strādādama spiegošanas centrā, falsifikācijas un indīgu melu perēklī, t.i., radiostacijā „Brīvība”, mēģina pārliecināt Rietumos muzicējoša padomju kolektīva locekli „Andri” kļūt par svaigas informācijas piegādātāju – ne jau par PSRS armijas raķešu novietnēm vai SU-24 tipa bumbvedējiem, bet painteresēties, kāds ir padomju presē kritizētu mākslinieku, piem., Jurģa Skulmes, Krāslavas rajona kolhoza „Jaunā Gvarde” disidentiskā priekšsēdētāja Jahimoviča un vēl dažu citu pretpadomju elementu liktenis. Tā teikt, 5 minūtes pirms 12.00 Andris gan atjēdzas, ka viņš mīl savu Dzimteni, savu tautu, un vienlaikus atskārš, ka vilkatis Dzintra ir zaudējusi kaunu un godu savā patoloģiskajā naidā pret visu labo un godīgo cilvēkos, pret jaunās Latvijas brīvo un laimīgo dzīvi.
Turpinājums sekos
Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība pierakstu autors Dr. Rolfs Ekmanis, paralēli darbam Arizonas Valsts universitātē, ASV, kļūst par RFE/RL jeb RBE/RB ārštata darbinieku (segvārds Māris Rauda) jau latviešu raidījumu pašā sākumā 1975. gada vasarā, visvairāk komentējot iezīmes Latvijas kultūras dzīvē, arī t.s. nacionālo jautājumu Padomju Savienībā. No 1986. gada [neilgi pēc Černobiļas katastrofas un pirms Šatakvas (Chautauqua) konferences Jūrmalā] strādā pilnu laiku RFE/RL centrā Bavārijas metropolē Minhenē, sākumā par vecāko redaktoru un vadītāja palīgu, kopš 1990. gada – par RBE latviešu redakcijas vadītāju. 1993. gada augustā, lai nezaudētu darba stabilitāti, atgriežas zinātniski pētnieciskā un pedagoģiskā darbā Arizonas Valsts universitātē, kur lasa lekcijas līdz pat 2010. gada rudens semestrim.
[1] Jaan Pennar. „Baltic Broadcasts of Radio Liberty”. Report delivered at the Fourth Conference of Baltic Studies, Stockholm, June 1977.
[2] Pirms RFE/RL vadība lūdz (1990. gada sākumā) šo rindiņu rakstītāju uzņemties Latviešu redakcijas vadīšanu, redakciju stūrē Valdemārs Kreicbergs (1975-1978), Vilis Skultāns (1978-1982) un Jānis A. Trapāns (1982-1990). Pēc neatkarības atjaunošanas, sākot ar 1993. gadu, Vašingtonas tuvredzības pāragri radītajos RFE norieta gados redakciju vada Uldis Grava un Pēteris Zvagulis.
[3] Skat. JG237(2004):44,55
[4] Rīgas Latviešu biedrībā Jānis Kreicbergs nodibina un vada jūrniecības/zvejniecības nodaļu un žurnālu Jūrnieks, publicē rakstus latviešu un krievu presē par vēsturi, tautsaimniecību, tieslietām, literatūru (Hamsunu, Oskaru Vaildu, Bjernsonu u.c.), sarakstījis atmiņas par gleznotāju Arturu Baumani (1905), Augustu Dombrovski (1910), pēcāk arī par Krišjāni Valdemāru (1925). Vairākās brošūrās anonīmi vai zem vārda „Brunhilde” dodas cīniņā pret jaunstrāvniekiem, piem., Latviešu literatūras soģiem un nievātājiem (1895), kas vērsta pret J. Jansona-Brauna referātiem Domas par jaunlaiku literatūru (1892-1893) un Aspazija un mūsu kritika (1.-2., 1896 un 1897). Īsi pirms otrreizējās PSRS okupācijas TZO kavalieris dodas bēgļu gaitās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju.
[5] Skat. JG237(2004):44, 55; 248(2007):31-38, 42-43; 253(2008):24-30; 254(2008):33-38; 255(2008):39-43; 256(2009):40-46. Viļa Skultāna konspektīvs CV – JG248:31-32. <http://zagarins.net/jg/arhivs.htm>
[6] Cikls „Veļu psalmi” JG75(1969), „Ceļa zīmes” un „Gājēji” JG90(1972), kas iekļauti pāris gadu pēc pensionēšanās klajā laistajā krājumā Asni un Asmeņi: Caur svešumu uz dzimto pusi (Lincoln, NE: Apgāds Gauja, 1987), kad Ausala jau ir atpakaļ Anglijā, kur atrod patvērumu pēc Lielās izklīšanas (1949/1950) no Rietumvācijas bēgļu nometnēm. Skat. <http://zagarins.net/jg/arhivs.htm>
[7] Ксения Загоровская. Маэстро Паулс (Ksenija Zagorovskaja. Maestro Pauls). Rīga: Jumava, 2012.
