1978. gada otrajā dienā darbā stājas Līga Morusa – neilgu laiku pēc tam, kad Vilis Skultāns atvaļinājuma laikā spāņu Kanāriju salās burtiski ar viņu saskrienas vācu viesnīcā Kurhotel Tenerifes galvaspilsētā Santa Cruz de Tenerife, kur Līga, pēc krievu valodas/filoloģijas un mākslas studijām (1961-1966) Vašingtonas Universitātē (University of Washington, Seattle, WA) un pa vidu vācu valodas/literatūras studijām Minhenē (1963-1964), strādā par jogas un meditācijas instruktori, referē par veselīgu diētu etc. Paklausot Skultāna mudinājumam, Līga piesakās par kandidāti radiodarbam un – pēc latviešu valodas zināšanu (vārdos un rakstos), tulkošanas spēju no citām valodām, balss un drošības dienesta (security) pārbaudījumiem – iegūst vairāk punktu nekā pārējie pretendenti un kļūst par pilntiesīgu darbinieci ar segvārdu Biruta Ziemele. No visiem redakcijas darbiniekiem, saskaņā ar pašas deklarēto, Līga daudzu uzskatā ir visekscentriskākā, visapolitiskākā (tas uz mani neattiecas) un neapšaubāmi „viskosmiskākā” – absolūti viss viņai ir kosmiskās plūsmas garnējumā, par ko dažs labs kolēģis vai nu atmet ar roku, vai arī visnotaļ labdabīgas paķircināšanas nolūkā pavīpsnā. Mums ir jāiemācās dzīvot saskaņā ar dabu, ar sevi, ar līdzcilvēku, ar visu kosmosu – tā Līga par savas dzīves dzenuli intervijā dzejniekam Mārim Čaklajam.[1] Jau kopš „puķu bērnu” gadiem ASV rietumkrastā viņa tiecas pēc veseluma, t.i., dvēseles, ķermeņa un prāta vienotības jeb harmonijas, dzīves rituālu sakārtotības, kur lielu lomu spēlē arī dievturība. Viņa tic, ka ir iespējams redzēt, dzirdēt un just daudz vairāk nekā tas ir fiziskā ķermeņa spēkos. Uz Līgu attiecināmi Poruka vārdi: Tā iet, ka ziedus nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā. Kaut arī Līga nekad darbā nemēģina misionēt, uz neilgu laiku viņa pat pārliecina Skultānu laist ēterā dažus ekoloģiska un meditatīva rakstura tekstus. Lai kaut cik novērstu RFE/RL visumā eksistējošos haotiskos apstākļus, ko viņa saista ar profāno, ka ne citur, tad vismaz Latviešu redakcijā viņa sāk izcelties kā veiksmīga darbvedības kārtotāja, kas drīz vien kļūst par vienu no viņas galvenajiem uzdevumiem, kam pievienojas piecminūšu aktuālo pasaules ziņu un programmu pieteikumu sagatavošana/ielasīšana, ierakstīto lenšu „aptīrīšana”, t.i., runas kļūdu un liekvārdības ārā žmiegšana u.tml. Kad RFE no Minhenes aizripo uz Prāgu (1995), štati drastiski samazinās un Līgai, nu jau redakcijas vadītāja vietniecei (kopš 1990), nākas šķirties no ierastajiem ritmiem. Darbs jāuzdod, kam drīz vien seko pārcelšanās uz dzīvi Rīgā, kur Līga arvien nopietnāk sāk pievērsties interesentu apgaismošanā par šamanisma mācību latvisko variantu, izveidojot joprojām aktīvo „Šamaņu apli”, kur reizi mēnesī iespējams saliedēties bungu un grabuļu ritmā, kam seko kopīga došanās šamaniskā ceļojumā.

Trimdas latviešos 70. gadu beigās vispazīstamākais ir Rīgā dzimušais cilvēktiesību cīnītājs Pāvils Brūvers (Aldis Gaujietis), kurš ātri vien apgūst radio specifiku, palikdams uzticīgs Latviešu redakcijas mikrofonam līdz pat pēdējam raidījumam Prāgā (2003). Jaunākais sešu bērnu reliģiskā ģimenē, pēc četru gadu studijām viņš tiek izslēgts no Rīgas Medicīnas institūta sakarā ar apcietināšanu (1974) par aptaujas veidlapu izplatīšanu ar mērķi tās rezultātus izmantot informatīviem materiāliem par situāciju okupētajā Latvijā un tajā pat gadā notiesāts uz vienu gadu nosacīti (ar pārbaudes laiku divi gadi). Pēc galvenokārt trimdinieku organizētajām protesta demonstrācijām Eiropas valstīs, ASV un Kanādā režīms izraida (1976) Pāvilu no PSRS. Pratināšanas Rīgas VDK (KGB) „stūra mājā” viņš atstāsta Ķelnē (Köln) sarakstītajā un Bonnā, Kristīgo Studentu apvienības mītnē, Annabergas pils pagrabā paša drukātajā pašbiogrāfiskajā publikācijā Kā rodas disidenti? (1978). Tās noslēgumā: Katrs cilvēks, kas apzinās patieso situāciju šai zemē, ir potenciāls disidents, un katrs jauns disidents tuvina mūsu brīvības stundu. Blakus intensīvajam darbam redakcijā, rūpīgai norišu sekošanai Latvijā, Pāvils aktīvi iesaistās Rietumvācijā dzīvojošā baptistu mācītāja Paula Kļaviņa iedibinātajā un no Bonnas vadītajā Gaismas akcijā[2], kuras sekmes gan slepenu un arī atklātu sakaru uzturēšanā ar režīma opozicionāriem, īpaši reliģiski ievirzītajiem, gan arī informācijas vākšanā un izplatīšanā par valstiski represētajiem tuvojas Zviedrijā nonākušo latviešu aktīvistu (Viļņa Zaļkalna, Ulža Ģērmaņa, Agņa Baloža u.c.) sadarbībā ar Jūliju Kadeli (Vācijā) izcili noorganizētajiem sakariem ar disidentiski ievirzīto Latvijas iedzīvotāju daļu. Pāvils rediģē maza formāta ikmēneša 16 lappušu biļetenu Pasaule un Mēs (1980-1987) – vairākās daļās sagrupētu raidījumu tekstu (pasaules ziņas, notikumi PSRS un Varšavas pakta valstīs, Latvijas aktualitātes u.c.) izlasi, iespiestu ar maziem burtiņiem vēstules formātā, domātu galvenokārt iesūtīšanai/ievešanai (arī pa pagrīdes kanāliem) okupētajā Latvijā. Līdzās tekstu rakstīšanai un ierunāšanai, Pāvils neklātienē beidz teoloģijas institūtu Beļģijā, tiek ordinēts par luterāņu mācītāju (2001), pēc raidījumu likvidēšanas „Austrumeiropas” valodās atgriežas Latvijā, kur kļūst par ev. lut. baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga vietnieku. Darbā un arī sabiedriskajā dzīvē Pāvils, tāpat kā visi (ar pavisam nedaudziem izņēmumiem), ir gluži „cilvēcīgs pagāns” – vaļīgākos saietos neatsakās no garīga padzēriena, dziesmu mīļotājs, ģitāras spēlētājs, velna dzinējs. Tikai pēc neatkarības atgūšanas, kad „boļševika sišana” (ierasts lietojums redakcijā) zaudē aktualitāti, atskan tāda kā kurnēšana par nepietiekamo minūšu skaitu evaņģēliski ievirzītiem raidījumiem, kam nepievienojas ne pārējie kolēģi, nedz arī RFE priekšniecība. Par brīvības stundas tuvināšanu Pāvilam piešķirts (1999) II šķiras TZO.

PBLA rīkotajās Latviešu dziesmu dienās Gotlandē, Zviedrijā (1979), uz neformālas intervijas pamata Vilis Skultāns iesaka (Jura Kažas vietā) RL vadībai Minsteres Latviešu ģimnāzijā dzīvu un dziļu latviskumu ieguvušo Vašingtonas Universitātes (Sietlā) absolventu Ēriku Rūsi (Laimonis Ezeriņš), kurš pēc sekmīgas valodas un FBI (Federal Bureau of Investigation) drošības pārbaudes izturēšanas nostrādā Latviešu redakcijā astoņus gadus (1979.IX-1987.XII), nolemj turpināt augstāko izglītošanos, kļūst par vadībzinātņu maģistru (MBA – Thunderbird School of Global Management, Glendale, Arizona), un priecīgs un možs atgriežas Minhenē (1990), kur strādā RFE/RL administrācijā līdz pat raidstacijas pārcelšanai uz Prāgu (1995) ar pamatīgi apcirptiem štatiem, kam seko dažādu rangu menedžera darbs dažādos ekonomiskas iedabas pasākumos Eiropas valstīs, ieskaitot Latviju, un Āzijā – pat Mongolijā. Dzīvo Anglijā.

„Čūsku balsu” īpašnieki (no.kr.) Ingrīda Meierovica (radiovārds Sarma Kadiķe), Barba Rūse, Ēriks Rūsis (Laimonis Ezeriņš), Šellija Ekmane Foto: Rolfs Ekmanis

Kaut arī RL raidījumi tiek traucēti, īpaši zināma radiusa robežās ap pilsētām, tie samērā viegIi uztverami ārpus pilsētām. RL klausītāju reakcijas pētniecības daļā (Radio Liberty Audience Research) līdz 1977. gadam savākta informācija no 81 klausītāja Baltijas republikās, kā arī divi memorandi (1975,1976) ar ieteikumiem raidījumu uzlabošanai, domājams no pagrīdē esošās Igauņu Nacionālās frontes. Par latviešu raidījumu dzirdamību liecinājuši Brūveru ģimenes piederīgie pēc PSRS atstāšanas, bet par lietuviešu – prominentie lietuviešu disidenti – dzejnieks Tomas Venclova un Kestutis Jakubinas (Jakubynas). RL raidījumi, protams, nav tēmēti tikai uz pārliecinātiem režīma opozicionāriem. No kāda augsta ranga Lietuvas kompartijas centrālkomitejas locekļa privātā sarunā dzirdēts, ka katru rītu viņš saņem RL lietuviešu raidījumu transkripcijas. (Tas, ka baltiešu raidījumus oficiālās iestādes ieraksta lentēs, jau bija zināms agrāk.) Un, citējot kādu igauņu agronomu, kurš izteicies labvēlīgi par politiskajiem apskatiem, pat kompartijas biedriem nevar aizliegt domāt, kas rada šaubas, vai visam oficiāli teiktajam ir sakars ar patiesību un savukārt rada interesi nokļūt pie citiem informācijas avotiem, ieskaitot ārzemju raidījumus igauņu valodā. Kāds lietuviešu vēsturnieks, kompartijas biedrs, attiecībā uz VOA un RL programmām nekrievu valodās izteicies, ka būtu veltīgi mēģināt cīnīties pret mums ar raidījumiem krievu valodā, jo jauno paaudžu pārstāvji klausās vai nu lietuviešu pašu radiostacijas, vai arī lietuviešu programmas no Rietumiem, bet nekad krievu raidstacijas. Un arī kāda igauņu tehniķa ieskatā īpaši patīkami ir klausīties RL manā dzimtajā valodā, programmas ir saistošas un daudz informatīvākas nekā vietējos medijos. Kāds Rietumos mītošs latviešu jaunietis pēc atgriešanās no Rīgas atstāstījis sekojošo: Biju ielūgts kāzās kādā privātmājā Rīgas strādnieku rajonā. Vairākums no 10-15 viesiem bija gados jauni strādnieki. Pievakarē viens no viņiem ziņojis sanākušajiem, ka laiks Radio Brīvībai, un ieslēdzis RL latviešu pārraidi. Neviens nelicies pārsteigts, visi klausījušies ziņas. Kaut arī tās traucētas, tomēr bijis iespējams sekot programmai, pieliekot ausi uztvērējam. Biju pārsteigts, redzot, cik atklāti jaunie cilvēki klausījās RL latviešu pārraidi.[4]

Turpinājums JG275

Par piezīmju autoru skat. JG273:45

 

---

[1] Dzejnieka Māra Čaklā intervijā laikrakstā Latvijas Jaunatne 1992.4.IX.

[2] Sīkāka informācija par Gaismas akciju laika posmā no 1969. līdz 1989. gadam atrodama Paula Kļaviņa grāmatā Gaismas akcija. Rīgā: Drukātava, 2012. 473 lpp.

[3] Jaan Pennar. „Baltic Broadcasts of Radio Liberty”. Report delivered at the Fourth Conference of Baltic Studies, Stockholm, June 1977.

[4] Turpat.