Jaunā Gaita nr. 275. ziema 2013

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261, 262 (2010), 266 (2011), 268, 269 (2012)), 271(2012), 273, 274(2013)

 

RADIO BRĪVĪBA/RADIO BRĪVĀ EIROPA (RFE/RL) – LATVIEŠU REDAKCIJAS PIRMIE ĀRŠTATA LĪDZSTRĀDNIEKI

Visās RFE/RL redakcijās, īpaši skaitliski nelielo tautu, ārštata līdzstrādnieki ir tieši tie, kas faktiski veido raidījumu mugurkaulu ar lielākoties pašu ieskaņotajām lentēm (pirms raidsistēmas digitalizēšanās 90. gadu vidū), kamēr Latviešu redakcijas pilna laika kontraktdarbinieku jeb „darba lopiņu” (viņu skaits 80. gadu beigās / 90. gadu pirmajā pusē sasniedz 12) devums pa lielākai daļai sastāv no Rietumvalstu mediju aktuālā momenta avotu[1], arī redakcijām piesūtīto RFE/RL pētnieku rakstu tulkošanas/konspektēšanas, kas, protams, saistīta ar domas precizitāti un krietnu (mēs teicām – mērkaķa) ātrumu. Brīvo līdzstrādnieku (no angļu freelancer) jeb ārštatnieku (kuru skaits Atmodas laikā un pēcāk sasniedz pussimtu vai vairāk) sagatavotos materiālus (honorārus RFE/RL piesūta par katru tekstu vai tekstu kopu) var raksturot kā „domāšanas literatūru”, jo to autoriem ir vairāk laika sava devuma slīpēšanai un aplūkoto problēmu pamatīgākai izpētei, tā teikt, ieniršanai aspazijās un raiņos, hēgeļos, marksos un šopehaueros. Droši vien nejauša sagadīšanās, ka ne viens vien no šī tipa līdzstrādniekiem ir bijis vairāk vai mazāk saistīts ar JG – „rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai”. Šeit varētu piebilst, ka JG ievietotie pārskati, īpaši par iezīmēm okupētās Latvijas kultūras jomā, tiek plaši izmantoti jau pirms RL latviešu raidījumiem (1975) – Madrides raidītājā Brīvā Latviešu Balss (1955-1965, 1969-1972) un BLB Frankfurtē (1965-1972) – skat. JG248(2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009).

Latviešu raidījumu iešūpošanā Minhenē goda vieta pienākas pazīstamajai žurnālistei, savulaik radiokuģa un BATUN aktīvistei[2], JG iepriekš publicētajās radio piezīmēs vairākkārt minētajai[3], šogad Rīgā, dienu pēc XXV Dziesmu un XV deju svētku kopkoncerta savas mūža gaitas beigušajai Dagmārai Vallenai, jau no pirmās dienas Latviešu redakcijas Minhenē filiāles vadītājai RFE/RL programmu centrā Ņujorkā. Aizvadītā gada beigās saņemtā e-vēstulē[4] Vallena atceras, ka, jau krietnu laiku pirms programmas gājušas gaisā (1975), viens no viņas uzdevumiem bijis izveidot kvalificētu ārštata līdzstrādnieku tīklu ASV. Dagmāra tūdaļ kontaktē galvenokārt savus paziņas no Ņujorkas un tās apkārtnes, kur, pēc Lielās izklīšanas no bēgļu nometnēm Vācijā (1949-1950), patvērumu atrod krietns skaits inteliģences pārstāvju. Tūliņ pat izsūtīju apmēram 40 aicinājumus. Atsaucās gandrīz visi, kaut arī vēlāk īstie darbinieki izrādījās tikai daži; pārējie sagatavoja labi ja pāris programmas, citi tikai solīja un solīja. Bez skaitliski palielā ASV mītošo ārštatnieku „ganīšanas” un gandrīz katru dienu sava teksta (visvairāk par kādu aktuālu tematu no The New York Times vai The Washington Post) sacerēšanas un ieskaņošanas, Dagmāra pierāda sevi kā veiklu un prasmīgu paliekošu interviju gatavotāju – gan ar vecajiem strēlniekiem, Kureļa vīriem un mežabrāļiem, gan arī kultūras personībām – no Anšlava Eglīša, Jāņa Klīdzēja, Augusta Annusa, Vijas Vētras un Alberta Jekstes līdz Astrīdei un Ivaram Ivaskiem, kuri saistoši stāstījuši par saviem paziņām – slaveniem sveštautu rakstniekiem (tostarp Nobela prēmijas ieguvējiem). Visos trimdas Dziesmu svētkos, ALAs kongresos, AABS konferencēs, vasaras skolās Garezerā, Beverīnā un Kursā vienmēr redzama ir Dagmāra Vallena ar mikrofonu, intervējot tur pulcējušos zinātniekus, skolmeistarus, pedagogus, māksliniekus u.c. interesantus cilvēkus, kam pievienojas Atmodas laika intervijas ar Ivaru Godmani, Jāni Jurkānu, Daini Īvānu, Māru Zālīti, Albertu Belu u.d.c.. Viņa ir arī pirmā, kas ieskaņo RL interviju ar Imantu Lešinski, kādreizējo čekas (VDK jeb KGB) filiāles Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs pr-ju, pēcāk ANO darbinieku Ņujorkā, kurš kopā ar sievu un meitu Vašingtonā pieprasa azīltiesības (1978). Ap 200 šādu interviju nodotas Latvijas Zinātņu akadēmijas Cilvēkarhīvam.

No līdzdarboties aicinātajiem pirmais pieteicies mākslinieks un dzejnieks, pēcāk JG redakcijas loceklis Voldemārs Avens, atnez­dams skaņu ierakstu ar Ņujorkas latviešu dzejnieku darbiem pašu lasījumā. Drīz vien viņam pievienojas dzīvesbiedre Irēne Avena (radiovārds Viviana Brauna), dubultmaģistre (mākslas vēsturē un bibliotēku zinībās), daudzus gadus Ņujorkas Frika Mākslas muzeja (The Frick Art Museum) bibliotēkas uzziņu nodaļas vadītāja un arī JG līdzstrādniece. Raidījumos viņa visvairāk pievēršas mākslai un māksliniekiem, izstādēm, ievērojamiem kultūras notikumiem, recenzējot arī grāmatas un teātra izrādes. Dagmāra atceras, ka, allaž koncentrēta un tieša, dažkārt no dotās vielas viņa izloba negaidītus secinājumus, piemēram, Raimonda Staprāna lugā „Sasalšana” (kur apskatīta no kara pārnākuša vīra impotences problēma) viņa saredzēja alegoriju ar Latviju. Staprāns pats par to bija ļoti pārsteigts, viņa trupas locekļi nobijušies, jo tieši gatavojās braukt uz viesizrādi Rīgā. Šad un tad radio darbā piedalās arī viņu meita Indra Avena (pseidonims Kristīne Brekše), ziņojot par trimdas jauniešu sanāksmēm, jaunu mākslinieku izstādēm u.c.

No Dagmāras Vallenas kontaktēto kultūras darbinieku crème de la crème, kuru teksti Minhenē bieži vien tiek uztverti kā intelektuāls saldais ēdiens, vēl jāmin viens no pavisam nedaudzajiem trimdas kultūras žurnālisma grand old men Viktors Neimanis (l921-1994, pseid. Rolfs Birznieks)[5], daudzpusīgs rakstītājs, lai gan pēc aroda financists, viņa interešu lokā ir gan šahs, balets un olimpiskās spēles, gan arī politika un jaunākie atklājumi zinātnē, kamēr viņa lielais opuss bijis ielasīt 30 minūšu izvilkumus no Solžeņicina Gulāga arhipelāga, kas vēlāk tiek pārraidīti katru sestdienu pusgada garumā. Šīs programmas vērtību, kā raksta Dagmāra, apjautām tikai pēc gadiem, kad dzirdējām, kā tā uztverta, pavairota un izplatīta. Neimanis, krievietes dēls, pārvalda krievu valodu, tēvs – plkv. Oskars Neimanis, Rīgas pils pēdējais komandants (pēc kura dienasgrāmatas Raimonds Staprāns uzrakstījis JG268 publicēto lugu Gūsteknis pilī). Viktors bija dedzīgs patriots un ir labi, ka pirms nāves viņš vēl paspēja piedzīvot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņš bija tik neaizmirstami priecīgs, redzot 1991. gada 15. septembrī paceļamies Baltijas valstu karogus pie ANO mītnes.

Arī viņa dzīvesbiedre, dzejniece Aina Kraujiete (1923-2007), JG dzejas nodaļas redaktore (JG110-211,1976-1997), septiņu dzejkrājumu autore, kuras smalkais poētiskais redzējums ir latviešu kanonistes vērts, iknedēļu sagatavo vērtīgus apskatus par virzībām rietumu literatūrā, daudzreiz pievienojot toreiz Latvijā nedzirdētu autoru (piem. e e cummings) pašas tulkotus dzejoļus. Viņa arī raksta pārskatus par trimdā iznākušām latviešu grāmatām, ziņo par ārzemēs nonākušo autoru jubilejām utt. Apsveicama ir literātūrzinātnieces Ingūnas Daukstes Silasproģes vēlēšanās apkopot Ainas Kraujietes dzeju un tulkojumus grāmatai. Šāds krājums – pat iznākot ar 20 gadu novēlošanos – pavērtu dzejniekiem un lasītājiem Rīgā jaunu redzes loku uz pasauli. Kraujietes dzeja ir reizē moderna un pārlaicīga un tāpat viņa veido savus raidījumus.

Atkal no Dagmāras e-vēstules: viens no pirmajiem līdzstrādniekiem, kurš tūliņ atsaucās ar septiņām gatavām programmām un uzcītīgi turpināja bagātināt latviešu raidījumus ar apgaismojošiem pētījumiem par latviešu autoru darbiem padomju režīma laikā, bija Māris Rauda[6]. Lietuviešu kolēģe Aušra Jūrašas jūsmoja par viņa pseidonīmu, jo lietuviski tas nozīmējot „sērdieņu dziesma”. Arī šīs programmas derētu sakārtot pa tematiem un izdot grāmatās. Bez tiešās pētnieciskās vērtības tām ir arī nozīme kā laikmeta lieciniecēm – kaut vai par to, kā padomju laikā Latvijā izdota grāmata tiek uztverta Rietumos.

Līdz bijušo Gulaga iemītnieku Helēnas Celmiņas un Viktora Kalniņa izlaišanai no PSRS (1978) un apmešanās Ņujorkā, tematu par sirdsapziņas cietumniekiem Padomju Savienībā sākumā no BATUN materiāliem apstrādā Dr. Uldis Bluķis. Sākot ar 80. gadu vidu to veic jaunpieņemtais Latviešu redakcijas Minhenē darbinieks Viktors Strunskis. Pa nodaļai ēterā tiek laista Helēnas Celmiņas Ņujorkā uzsāktā grāmata Sievietes PSRS cietumos – par apcietinājuma laikā (1962-1966) daudzām iepazītām dažādu PSRS ietilpināto tautību disidentēm, saistoši aprakstot viņu traģisma pilnos likteņus, pa laikam atvieglojot tos ar „karātavu humoru”. Visnotaļ nopietnais Viktors Kalniņš (1938-2001), studēdams Maskavas Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultātē (ko beidz 1960), sācis interesēties par cariskās Krievijas impērijas izplešanos uz austrumiem, īpaši par šajā procesā iznīcinātām tautām un ciltīm, kas viņam likušas apjaust arī baltiešu tautu nākotni, ja tās paliktu Maskavas impērijā. Atgriezies Latvijā, viņš pārrunā šo tematu ar draugiem un tiek notiesāts uz 10 gadiem (1962-1972) t.s. Baltijas Federācijas lietā stingra režīma nometnē Mordovijas APSR. Viņa draugu vidū bijis gan „Lielais Gunārs” (Astra), gan „Mazais Gunārs” (Rode), gan Knuts Skujenieks, Uldis Ofkants u.c., par kuriem Ņujorkā tiek izveidots vesels raidījumu cikls, kam seko vairāki citi, vienmēr ar rentgena tiešumu un analīžu precizitāti, piemēram, par Krievijas Tālo austrumu pārkrievošanas metodēm, vai arī viņa pārdomas, vērojot aktuālās norises PSRS un tur iekļautajās Baltijas republikās. Daudzi viņa raidījumu teksti publicēti Laikā, Brīvajā Latvijā, Latvijā Šodien u.c. Dagmāra Vallena zina vēstīt, ka sākumā Amerikā viņiem negāja viegli, jo no dažādām (bet līdz galam neizdibināmām) pusēm dzirdējām aizdomas – vai tik viņi neesot krievu spiegi. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Kalniņš un Celmiņa atgriežas (1994) Rīgā. Viktors, diemžēl, pievienojas to talantīgo personību pulkam, kuri pamazām palēnām noslīkst šņabja pudelē. Celmiņa turpina rakstīt grāmatas. Nākamā – par laiku pēc kara beigām 1945. gadā, kad sovjetu vara iesūtījusi Liepājā soda bataljonu, kam trīs dienas tur atļauts laupīt.

No ārštatniekiem ASV jau kopš 1975. gada jāmin Jānis Trapāns (Jānis Krasts), kurš, kā atceras Vallena, bez uzaicinājuma pieteicies pats, motivējot savu interesi par radio lietām ar to, ka viņa tēvs savā laikā bijis Latvijas radiofona finanšu nodaļas vadītājs. Tolaik doktorands Kalifornijas Universitātē (U. of California, Berkeley), Trapāns aplūko galvenokārt vēsturiskus un politiskus tematus. Pēc doktora grāda iegūšanas (1979) viņš dodas uz Minheni (1982), lai sēstos RFE/RL Latviešu redakcijas stūrmaņa krēslā un paliktu tur turpat septiņus gadus. Samērā īslaicīgi ap to pašu laiku par dedzīgu programmu sacerētāju attīstījās viņa brāļa sieva, gleznotāja Soikāna meita Māra Trapāne (Māra Vēlava), kura pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pievērsās lielajai politikai, atbalstīdama Zīgeristu, kas arī bijis viņas noriets. Starp tiem, kuri pieteicās neaicināti, Vallena vēl atceras Vilni Šveicu, Pēteri Bolšaiti un P. Dzelzkalēju.

Ar Valdemāru Kreicbergu (1912-1995) iznākusi sava veida „apļa kompozīcija” – 1975. gadā, būdams latviešu raidījumu aizsācējs Minhenē, viņš oficiāli apstiprina darbā Dagmāru Vallenu, bet, atgriežoties ASV (1979), kļūst par viņas līdzstrādnieku, svarīgos gadījumos uzrunājot tautu no Ņujorkas. Ne pārāk bieži par tautiešu dzīvi Dienvidamerikā raidmateriālus sagatavo Jēkabs Mekšs no Brazīlijas, Visvaldis Gusts no Argentīnas, Vilis Vītols no Venecuēlas.

Ar mācītāju devumu svētdienas programmai negājis viegli – nopūšas Dagmāra. Kamēr dažiem mācītājiem bijusi pārāk vāja balss, ko skaņu inženieri neesot spējuši uzlabot, piemēram, vienmēr pusbalsī runājošam arhibīskapam Arnoldam Lūsim (1908-1993), lielākoties savu līdzdarbību dažādu iemeslu dēļ viņi esot vienkārši pārtraukuši (Visvaldis Klīve, Ēriks Jēkabsons, Uldis Cepure, Andris Grots u.c.). Visilgāk noturējies tēvišķīgā tonī runājošais prāvests Roberts Āboliņš, kurš gan vietā, bet visvairāk nevietā mēdzis lietot vārdkopu: Kā dzejnieks Rainis teicis – un tad citējis rindas no Friča Bārdas vai Jāņa Poruka...

Toties laba sadarbība bijusi ar latgaliešiem, kuri latgaļu programmai Minhenē paši sarūpējuši virkni uzcītīgu līdzstrādnieku ASV (Tadeušs Puisāns, Zinta Zalāne, Latgalīte, Davis/M.Auleja, Ontons Zvīdris/Jōņs Trūps u.c.). Anekdotiska ir latgaļu nelielas grupiņas pašieceltu „pārstāvju” došanās vairākkārt jau pirms raidījumu uzsākšanas (it kā Bonifācija Briškas vadībā) pie RFE/RL programmu centra vadības Ņujorkā, pieprasot visu paredzēto latviešu programmu pārvērst par latgaliešu programmu, jo literārā valodā raidījumus Latvijā neviens neklausīsies, vairāk par pusi iedzīvotāju tur tagad esot latgalieši, un latgaliešiem vienīgiem tur tagad dzimstot bērni, tāpēc esot jāraida latgaliski...

Samērā īslaicīgi līdzstrādnieki ir arī Kārļa Ulmaņa sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš (1899-1977) un Vilis Hāzners (1905-1989), abi „Eiropas Apspiesto Tautu Asamblejas”(ACEN) bijušie darbinieki, kuru uzdevums bijis lasīt periodiku no Rīgas, lai uzzinātu turienes apstākļus. Bērziņš bijis apdāvināts runātājs, skriptu gan uzrakstīja, bet allaž runāja no galvas. Sākumā baidījos, ka viņš šķaidīsies ar naidīgiem izteicieniem un būs smagi jārediģē, bet nē – viņš runāja objektīvi, gan prazdams izcelt padomju režīma nesekmīgās puses, gan arī parādīdams situācijas traģiku. Toties slikts runātājs bijis Hāzners, bieži sastomījies, bet viņa sagādātie teksti bija pilni vērtīgas informācijas, raksta Dagmāra Vallena, citreiz apstrādāti ar statistikas palīdzību, bet citreiz izklausījās, ka tie nākuši tiešā ceļā no Rīgas. Tā arī bija. Pirms kara Hāzners dienēja Armijas štābā, un viņa uzdevums bijis ķert politiskos robežu pārgājējus (uz un no Padomju Savienības). Šim darbam viņš attīstījis plašu palīgu loku, kas iespēju robežās turpināja vēl ar viņu sazināties. Piemēram, viņš minēja, ka sarak­stās pa apkārtceļiem ar dzejnieka Jāņa Sudrabkalna saimniecības vadītāju, ko, jau slims būdams, Sudrabkalns apprecējis. Viņu mājā bijušas dzirdamas daudzas necenzētas ziņas. Bet pienācis laiks, kad Hāzneru un 34 citus latviešus apsūdz kara noziegumos. Kaut arī tiesa Hāzneru attaisno, tomēr radio vadība pieprasa no šī līdzstrādnieka atteikties – tā Dagmāra Vallena, kura laiku pa laikam pasmīn par Ņujorkas programmu centra bieži nekvalificētajiem amerikāņu vadītājiem – parasti no vietējo radio/TV tīklu staciju/kanālu aprindām. Piemēram, viens no viņiem sākumā neesot zinājis, kur atrodas Ukraina...

Pēc darba zaudēšanas Ņujorkas bankā (1985) par labu un precīzu programmu rak­stītāju trīs reizes nedēļā izveidojas Fulbraita stipendiāte Minhenē, bibliotēku zinību maģistre, drīz vien arī čakla JG līdzstrādniece Biruta Sūrmane (A. Modere), bet piedāvāto pilnas slodzes darbu viņa nevēlas uzņemties. Jaunatbraucējs no Latvijas Pēteris Zvagulis, LU filoloģijas doktors, franču literatūras speciālists, tolaik Edvarta Virzas mazmeitas Annas Žīgures vīrs, kurš pēc paša stāsta ticis aicināts par tulku latviešu šahistu komandai, kas devusies uz kādu franciski runājošu Āfrikas zemi, kur viņš pieprasījis politisko patvērumu, jo jutis, ka Latvijā viņu vajā, bijis ar mieru kļūt par ārštatnieku, bet ar noteikumu, ka neviens nedrīkst zināt, kas viņš ir. Tādēļ arī raidījumus sāk ieskaņot (1989) ar dažādiem pseidonīmiem (Edvīns Dambergs, L. Ezeriņš u.c.). Pēc apmēram gada viņš pieņem darbu Latviešu redakcijā Minhenē, kur darbistabas savu stūri tūdaļ izrotā ar pārdesmit ASV zvaigžņsvītrainajiem karodziņiem, par ko jūsmo tolaik RFE vadītājs (Robert Gillette), bet viņa dabiskā neizpratnē esošie kolēģi uztver kā makten jociskas izdarības. Raidītāja norieta gados Zvagulis kļūst par tikai no pāris darbiniekiem sastāvošās Latviešu redakcijas vadītāju Prāgā – pēdējo.

Ārpus ASV visregulārāk savus ieskaņotos tekstus par „savu pusi” Austrālijā piesūta žurnālists, bēgļu nometņu gados Vācijā laikrakstu Lībekas Vēstnesis un Latviešu Ziņas veidotājs, vairāku dokumentāla rakstura grāmatu autors Emīls Dēliņš (1921-2004), kurš Melburnā nodibina (1949), izdod un vada avīzi Austrālijas Latvietis, kopš 1992. gada – LR ģenerālkonsuls Austrālijā un Jaunzēlandē. Sākot ar aizvadītā gs. 80. gadu vidu RFE Minhenē vismaz reizi nedēļā no Franka Gordona Telavivā pienāk piecu vai vairāk minūšu garš, rūpīgi veidots teksts, kas kļūst par svarīgu daļu latviešu raidījumu kopīgā skanējumā, sākumā īsviļņos, vēlāk arī citos[7]. Divi JG līdzstrādnieki un vienlaikus RFE/RL ārštatnieki patvērumu atrod Zviedrijā – dzejnieks, dramaturgs, publicists Jānis Viesiens (īst.v. Jānis Gulbītis, 1916-2011; radiovārds Gustavs Skandis)[8] un Stokholmas Universitātes vēstures doktors (disertācija: Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution, 1974), rakstnieks, publicists, turpat 20 grāmatu autors Uldis Ģērmanis (pseid. Ulafs Jāņsons, 1915-1997), ar kura vairākās valodās tulkotajiem Latviešu tautas piedzīvojumiem vispirms turpinājumos tiek iepazīstināti JG lasītāji, jau sākot ar 8. numuru (1957.III/IV:52-54). Uz redakcijas lūgumu piesūtīt ieskaņotus tek­stus laiku pa laikam atsaucas leģendārais, neapšaubāmi kontraversiālais sociāldemokrātu politiķis, Brīvības cīņu dalībnieks, Stokholmas Universitātes politoloģijas doktors (disertācija: Der sowjetische Propagandastaat: Das System und die Mittel der Massenbeeinflussung in der Sowjetunion, 1956), sovjetoloģijas lielmeistars rakstos, grāmatās un referātos Bruno Kalniņš (1899-1990).

Turpinājums sekos

 

 

Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība pierakstu autors Dr. Rolfs Ekmanis, paralēli darbam Arizonas Valsts universitātē, ASV, kļūst par RFE/RL jeb RBE/RB ārštata darbinieku (segvārds Māris Rauda) jau latviešu raidījumu pašā sākumā 1975. gada vasarā, visvairāk komentējot iezīmes Latvijas kultūras dzīvē, arī t.s. nacionālo jautājumu Padomju Savienībā. No 1986. gada [neilgi pēc Černobiļas katastrofas un pirms Šatakvas (Chautauqua) konferences Jūrmalā] strādā pilnu laiku RFE/RL centrā Bavārijas metropolē Minhenē, sākumā par vecāko redaktoru un vadītāja palīgu, kopš 1990. gada – par RBE latviešu redakcijas vadītāju. 1993. gada augustā, lai nezaudētu darba stabilitāti, atgriežas zinātniski pētnieciskā un pedagoģiskā darbā Arizonas Valsts universitātē, kur lasa lekcijas līdz pat 2010. gada rudens semestrim.