JG229 Maija Meirāne. Tukku Māgi un domu tilti: Portrets Ērim

Maija Meirāne

TUKKU MĀGI UN DOMU TILTI: PORTRETS ĒRIM

Māksliniekam ir jāsaglabā bērna acis un spēja saskatīt visu pirmreizīgo. Būt apveltītam ar apsēstu redzēšanu, kas liek jau piecos no rīta, tiklīdz mostas putni, taisnā ceļā no gultas doties dārzā, plūkt rasas apbērtas magones un turpat dārzā uz zīmējamā dēļa zem saulessarga izvilināt no tām ūdenskrāsu kompozicijas. Skatīties pāri ikdienai un vienmuļībai, ar piemiegtām acīm vērojot sīkdaļas, kam citi neuzmetīs ne mirkli. Pa San Francisko Līča tiltu ik rītu uz darbu ripojot, priecāties, ka spraišļu posmiem ik pa gabalam ir savādāki raksti. Bet kam tādi sīkumi vajadzīgi? Vairumam tilts ir tilts, pār kuru jāsteidzas. Bet meklēt spraišļu rakstu variācijas? Mākslinieks tās ierauga un nodod tālāk. Arī varavīksni nedrīkst paturēt, tā ir kādam jāatdāvina.

Divdesmit divi gadi būs drīz pagājuši kopš tā laika, kad Kalifornijas gleznotājs un grafiķis Ēris tā pa īstam ienāca LaRAs (Latviešu Rakstnieku apvienības) plašākā draugu pulkā. Lai arī pats nebūdams rakstnieks, bet rakstnieces Benitas Veisbergas dzīvesbiedrs, viņš drīz pēc tam kļuva par neatņemamu LaRAs notikumu veidotāju.

Iepazinusi Ēŗa krāsaino personību, solīju Jaunajai Gaitai par viņu rakstu, bet straujo dzīves notikumu dēļ, raksts toreiz palika nepabeigts.

Pagājuša gada septembŗa beigās piezvanīja Benita no Orindas. Ēris bija, mums visiem negaidot, pēc ilgākas sirgšanas 2001.30.IX devies projām Kalifornijas krāšņajos magoņu laukos. Pēc dažiem mēnešiem (1921.5.XII) viņam būtu piepildījusies 80. dzimšanas diena. To bijām jau plānojuši kādā netradicionālā veidā atzīmēt.

Par draugu Ēri arī šodien rakstīt nav viegli. Kopā ar viņu ir aizdūmojis vesels krāsu un balsu piesātināts laikmets, aiztecējis mūsu notikumu vēsturē − ar ļoti spilgtiem cilvēkiem, ar daudzajām LaRAs Rakstnieku nedēļām (turpmāk RN), kuŗās nopietnas literatūras analizes mijās ar valodnieciskām asprātībām, referāti un apaļā galda diskusijas ar abinieku [1] izstādēm un neizmērojamu dziedāšanas prieku. Neticamā enerģija, kas no apmēram 70. gadu vidus līdz 90. gadu vidum koncentrējās ap RN, LaRAs LAPĀM, ar neiztrūkstošajām LaRAs „ustabām” visos dziesmu svētkos, vēlāk kondensējās rakstu kalnos un vēstuļu mapēs. Par Ēŗa radošo personību šodien liecina viņa priecīgie zīmējumi, litografijas un gleznas, paša darinātie „tukkumāgiskie” biķeri-kausiņi, māla pīlītes, ilustrētas vēstules, dziedošie balsu ieraksti. Katru laikmetu izgaismo sava dzīvīguma oāze, bet tikai tie, kas paši tai bijuši klāt, spēj to visīstāk novērtēt.

Manas pirmās atmiņas ar Ēri saistās ar 1980. gada jūniju, kad no dažādiem Amerikas plašumiem Gaŗezerā uz veselu nedēļu sabrauca LaRAs RN 80 dalībnieki. Kāds nepazīstams liela auguma vīrs kāpa Kronvalda ēkas pakalnā, uz pleciem nesdams smagu neslavu, kas bija pārsieta ar veļas auklu. − Tam gan būs smagi manuskripti somā, pie sevis nodomāju un taujāju rakstnieka vārdu. Nesējs izrādījās gludspiedumu grafiķis, prozas autores Benitas Veisbergas Orindas piezīmēs (1977) aprakstītais gleznieks, īstajā vārdā Ervins Antons (šo vārdu viņš tikpat kā nelietoja). Benita šajā reizē nevarēja ierasties, jo bija saslimis viņas tēvs.

Solītā RN 80 programma izvērtās diezgan neikdienišķa, veltīta dažādiem mītiem folklorā un mākslās. Grafiķis un mākslas vēsturnieks Gvido Augusts, apbruņojies ar plašu diapozitīvu klāstu, iztirzāja sievietes alegorisko veidolu daždažādu ietekmju un latviešu mākslinieku skatījumā: Sievieti kā dievieti, kā baskājaino feju, lidojošo Laimi, latvisko Mariju, Ievu, Zemes māti ... Arkādiju ... Britāniju, Ģermāniju utt. Ēris bija saietam apsolījis savdabīgu zīmējumu un grafiku izstādi par kurzemnieču temu. Izstādes atklāšana Gaŗezera galerijā bija nolikta svētdienas pēcpusdienā, vasaras ciemiņu plašākajā sanākšanas reizē.

Nekur nebija teikts, ka šo izstādi atklās pa trim lāgiem.

Kamēr rakstnieku nedēļas dalībnieki kamīna zālē klausījās referātus, Ēris bija stundām ilgi mocījies, mēģinādams papē ielogotos bet neierāmētos darbus piestiprināt galerijas sienām. Mitruma dēļ aukstie mūri pa dienu aprasoja, un gleznas klaudzēdamas krita lejup.

Kad beidzot bija pienākusi atspolēšanās stunda − naksniņas (kas vienmēr notika ar lielu jautrību un dziedāšanu) − ienāca Ēris un paziņoja, ka gleznas beidzot piestiprinātas Raudu mūrim. Pašplūsmā kaut kā izšķīlās tāds carpe diem impulss: negaidīsim līdz otrajai dienai, bet atklāsim izstādi pusnaktī! Tā nu barā, ar ziedošiem zariem rokās devāmies uz tikko nokristīto Slapjo sienu galeriju. Vēl mūsu vidū atradās un asprātības bēra tie, kas pirms laika iegājuši Teodora Tomsona piesauktajās Dieva birztalās: Valdis Zeps, Ilze Šķipsna, Jānis Gorsvāns, Freds Launags, Valdis Krāslavietis, Alma Bēne, Valija un Aivars Ruņģi. −

Par šo notikumu saglabājies vēsturisks, mazliet dūmakains skaņu ieraksts:

Valters Nollendorfs nopietni mēģina uzrunāt skatītājus, bet kā visās labās dziesmu spēlēs, balsis un dziedājumi sijājās cits caur citu −

... Šajā mītu ērā... mēs atklājam Ēŗa izstādi... ar lauku ziediem... te kaut kur pietrūkst sausa siena... jākar pie slapjām sienām...

Cienījamais māksliniek, stāsti, kāpēc Tev te nav uzgleznota neviena vidzemniece?

Ēris: Tās kurzemnieces... lietojot neparastu pieeju, man ir gleznotas no zila gaisa, nevis no modeļiem... No zila gaisa uz...

Balsis (pārtrauc viņu): ... Kurzemniece man solīja...

Ēris: ...un te runā vienīgi acis, runā mutes...

Balsis (vēl skaļāk): ... solīīt soola, bet neeedevaa...

Ēris: ... es te tikai mēģināju uzsvērt, ka viena acs var smaidīt, kamēr tā otrā...

Balsis, pēkšņi saplūdušas korī, ar izsaucieniem pušķo Ēri ziedošiem zariem, sniedz tam lauku puķes... vīna glāzes, skaļi dimdinot:

... daudz baltu dieniņu, / Laimiņa dodi, / Diženi raženi / māālējoti!!!

Pēc brīža vēl daži lariešu ciemiņi, kas jau bija devušies gulēt, nāk raudzīties, kas galerijā notiek. Viņu dēļ izstādi jāatklāj vēlreiz. Tā bija tā otrā reize.

Pēdējā dienā tomēr notika trešā izstādes atklāšana publikai, bet pašplūsmas ziņā tā ar pirmo vairs nespēja sacensties. Jautrais bars jau tad bija izklīdis.

Tie, kas Ēri labāk pazina, atcerēsies viņa nepārspējamās valodošanas spējas; tās mēdza uzputot kā miežu miestiņš, protams, ar vislabsirdīgā humora pušķojumiem. Ēŗa sirds piederēja Kurzemei, bet dzīve bija tā iegrozījusies, ka pats bija kļuvis par kalifornieti.

1982. gada vasarā mēs sēdējām Benitas un Ēŗa apburtā Orindas dārzā pie ziedošiem mandeļu un hibiskus krūmiem; es mēģināju ieskaņot viņa atmiņas par agrākiem iespaidiem glezniecībā.

Viņš bija dzimis un uzaudzis Tukumā, kur uzsāktas skolas gaitas. Tajā laikā arī pirmo reizi sastapies ar latviešu gleznotājiem.

Kas bija pati pirmā izstāde, kuru Tu atceries?

Tad es gāju vēl pamatskolā kādā 4. klasē. Tā sajūta, ka man bija vajadzība gleznot, parādījās jau ļoti agri. Tukumā bija sabraukuši Rīgas mākslinieki, tie izstādīja savas gleznas. Tur bija arī Neilis [2], jo viņš bija tukumnieks. Es viņu pieminu tāpēc, ka šajā izstādē viņš bija uztaisījis tādu biezu impresionistisku gleznu no tās vietas Tukumā, kur ceļš gāja gaŗām sudmalām.

Toreiz mūs veda no skolas, un es to Neiļa gleznu ilgi pētīju. Biju tajā zālē palicis pats pēdējais un man gribējās viņa biezo krāsu aptaustīt. Kā es liku pirkstu klāt, − tā viss mīksts! ... Tā krāsa palika uz pirksta... Saproti, es tik daudz apjēdzu, ka pie biksēm nevar. Klase jau iet projām, es notīru savu pirkstu pie Neiļa rāmja. Jā, tā bija pavisam nenožuvusi un slapja bilde!

Bet 5. pamatskolas klasē Neilis jau bija mans zīmēšanas skolotājs.

Kas tajā izstādē vēl piedalījās?

Man vislabāk toreiz patika tāds Štelmachers [3]. Viņš gleznoja kaŗavīru jundas. Tās viņa gaismas bija tādas rembrandtiskas. Bija tāda kārtīga Rīgas mākslinieku kolekcija.

Mana skola atradās tādā trīsdaļīgā celtnē. Vidējā daļā un vienā spārnā bija klases. To otru spārnu piebūvēja tikai pēc 1936. gada, kad es beidzu pamatskolu, un tad tur izveidoja gleznu muzeju. Tukums bija pirmā vieta provincē, kur atvēra mākslas muzeju. Aizbraucu vēlāk no Rīgas, kad jau tur vācieši bija iekšā. Aizbraucu, lai redzētu Neiļa diplomdarbu (Pasludināšana), par kuŗu biju tik daudz jau dzirdējis.

Pastāsti kaut ko par tiem Tukuma izrakumiem.

Jā, toreiz Tukumā taisīja jaunu tirgus laukumu. Tas bija liels kā futbola laukums, un skola tam bija vienā galā. Veco laukumu noraka un pēc tam šur tur mētājās tādi apsūbējuši, izzīmēti dzelži, kā šķēpu gali. Mēs bērni tos atradām un ar tiem spēlējāmies, nezinādami, kas tie ir. Un tad, kad vēl vairāk sāka līdzināt, atraka vecos lībiešu kapus. Mums pamatskolas vēstures skolotāja vadīja izrakšanas darbus. Viņa atļāva mūsu klases bērniem ar mazu slotiņu slaucīt smiltis nost, kamēr atsedza visu. Atsedza visādus piederumus, arī ģindeņus...

Tas bija ļoti liels pārdzīvojums.

Savas krāšņās vēstules Ēris mēdza parakstīt kā Tukkumagi. Kad jautāju viņam par vārda nozīmi, viņš labsirdīgi bubinot, paskaidroja: −

Tur (Tukumā) bija tādi pakalni. Lībiešu valodā tukku ir smilšu un grants pauguri, bet magi ir kalni. Un tagad tā ir tāda drošība, pie kā pieskarties, kad tu tur vairs nedzīvo.

Citreiz prasu viņam, lai viņš pastāsta, kā Rīgā mācījies zīmēšanu pie profesora Tilberga.

Tilbergam [4] un visiem tiem no vecās skolas bija milzīgs respekts pret perspektīvu. Es tur kādu pusgadu zīmēju no skeletu galvaskausiem. Tad viņš pienāca klāt, noskatījās kā es zīmēju un teica:

− Tagad pamēģini ģipšus.

Tie bija sakārti pie sienām, tādi atlējumi bez acīm, ļoti nedzīvi... mēs no tā visa šodien esam atraduši. Viņš domāja, ka tas ir nepieciešams, jo, acīmredzot, krievu akadēmija to bija viņam iedzinusi.

Bet kāds bija Tilbergs kā personība?

Tur jau bija tas joks: lai tiktu pie viņa akadēmijā, vispirms bija jāiet uz vizīti. Zīmējumu man nebija līdz.

Viņš bija tāda pamaza auguma vīriņš, pats sēdēja aiz liela rakstāmgalda, aiz muguras liela izmēra gleznas − portreti... Viņš uzreiz izstiepj savu rādītājpirkstu man turpat pie degungala un saka: − Vai tu vari uzzīmēt pirksta galu − ar ogli tā, ka tas neizskatās pēc punkta?

Man arī neviena zīmuļa nebija līdz. Es jau biju zīmējis mājas kārtībā un tad es teicu, ka tur nekādas problēmas nebūtu. Un tā viņš uzņēma mani savā studijā.

Vai viņš mācīja pa vienam, vai visus kopā?

Nē, visa viņa privātā studija bija Marijas ielas augšgalā, tur, kur sākas Grīziņkalns. Sētas mājas pagrabā. Studijai puslogi, tur nāca dienas gaisma iekšā... visas telpas pilnas ģipšiem. Viņam pašam bija tāda maza maza istabiņa, un kad atnāca draugi, tad viņi tur salīda iekšā, iedzēra un runājās.

Vai viņš daudz laboja?

Es tur sazīmēju no galvaskausa vairākus zīmējumus. Ar ēnu, ar tonējumiem. Viņš mēdza stāvēt aiz muguras, pilnīgi netraucēja.

Kad tā studija sākās, viņš teica audzēkņiem, kas sanākuši: − Par mākslu mēs runāsim tikai tad, kad jūs jau kaut ko sajēgsit no viņas. Tagad − zīmējiet.

Kādi bija tavi nodomi par Akadēmiju?

Es nezinu, kas būtu noticis, jo tūlīt pēc tam sākās kaŗš.

Līdz Mākslas akadēmijai Ēris netiek, jo viņu iesauc leģiona 19. divīzijā. Laiku pa laikam viņš mēdza celt laukā (viņam bija dienas grāmatu piezīmes) − pavisam fantastiskus piedzīvojumu stāstus. Pierakstījis, lai atcerētos, kā jau agrā jaunībā, nežēlīgā Volchovas purvu laikā iemantojis slapjo pleverītu, bet pēc tam ar kaŗa slimnīcu nonācis Jelgavas pilī. Tur, gultas palagos satinušies, naktīs apkārt klīduši spoki (Ēris viens no tiem!), un tad pils pagrabā atklājuši noslēptās Reinzemes vīnu krātuves.

Ēri saistīja ne tikai zīmēšana, bet jau no skolas dienām viņam iepatikusies domrakstu rakstīšana. Viņš bija arī liels lasītājs. Pamatskolas vasarās esot „deportēts” pie radiem ganu gaitās uz Babītes pļavām. Tām otrā pusē atradusies Lielupes kāpa un mežs.

... govis sabrida ūdenī, ēda našļus (tā sauca ūdenszāles... kuŗas izžāvētas vēlāk varēja likt uz jumtiem). Kamēr viņas ēda, tikām es lasīju. Radiem bija daudz visādu Grāmatu Drauga izdevumu. Bērnība ir bērnība. Biju salasījies visādus frančus. Nākošajā dienā domāju: rakstīšu vienu laupītāju stāstu! Lai dabūtu kāpinājumu, sāku no bērna viedokļa...

Kas ar to stāstu notika, nezinu.

Bēgļu gaitās Ēris devās kopā ar vecākiem un māsu uz Vāciju. Tur viņi nonāk Kleinkecā, amerikāņu zonā, bet nelaimīgā kārtā Ēri no nometnes izskrīnē. No šī raibā laika viņam tomēr ir saglabājušies kokgriezumi un melnbalti ogles zīmējumi. Sapnis par tālāku studēšanu jāatliek; brīvajā laikā viņš brauc uz Minchenes muzejiem, galvenokārt uz Veco Pinakotēku, kur atrodami glezniecības meistari.

Izceļošanai gatavojoties, darba piedāvājumu saņem Ēŗa tēvs, jo viņam ir pieredze kuģu būvniecībā. Darbs būs otrā pasaules malā, Aļaskas Aleutu salās. Tā Ēris ar vecākiem 1950. gadā apmetas Kodiakā; tur ir amerikāņu militārā baze, kur abi ar tēvu strādā pie kuģu remontiem. Salā netrūkst arī sava veida eksotikas: pamatiedzīvotāji ir aleuti, un mežos sastopami kodiaka lāči. Salas vienīgā baznīca ir pareizticīgajiem.

Par dzīvi Kodiakā viņš saka: Tur bija tik auksts, ka trīs mēnešus gadā nestrādājām. Tajā laikā varēja gleznot, tik cik tīk. Tur arī 1954. gada martā viņš sarīko savu pirmo, toreiz vēl autodidakta zīmējumu un gleznu izstādi ar 25 „eļļām un monotipijām” un tajā pat gadā zīmē vāku drauga Andreja Pablo Mierkalna dzejoļu krājumam Atlantīda.

Pēc pieciem nostrādātiem gadiem Ēris nonāk Omahā. Džoslina mākslas muzeja bēniņos viņš atrod telpas studijai, lai varētu sagatavot monotipijas. Tad seko nopietnas litografijas procesu un gleznošanas mācības Judžīnā, Oregonas Universitāte, un 1960. gadā iegūts maģistra grāds (MFA) par tezi Līdzsvars starp saturu un apveidu (Balance between Content and Form), par metaforiskām latvju dainu interpretācijām, kuŗas viņš risina abējādi, gan gludspieduma litografijās, gan gleznās.

Kaut arī Ēris labi pārzināja dažādos gludspieduma procesus, un sevišķi bija iecienījis „sauso adatu”, viņš tomēr kā viens no retajiem trimdas māksliniekiem ciklveidīgi atgriezās pie klasiskās litografijas procesiem. Tomēr nepārtraukti viņu saista eksperimentēšana ar jaunām metodēm. Viņam bija bailes no iestigšanas rutinā. Vērā ņemamas litografijas meistara zināšanas tiek apliecinātas 1987. gadā Kalifornijā izdotajā prāva samēra albumā: ĒRIS. Gludspiedumi − 35 melnbaltas grafikas (1957-1961). Caurmēra skatītājam, kam sveša litografijas alķīmija, autors pievienojis paskaidrojumu, ka nepieder tai grafiķu saimei, kas komerciālu apsvērumu dēļ veido milzu metienus, vai arī litografijas kaļķakmeni aizstāj ar substitūtiem. Recenzējot izdevumu, biju atzīmējusi: Pie viņa (Ēŗa) rokraksta īpatnībām zīmējumā jāpieskaita daudzveidīgās faktūru nianses, tāpat kā roboto un šķelto litografijas akmeņu apmaļu ietekmētais zīmējums... Krājuma galvenā iezīme ir godīgums un nevēlēšanās izcelt sevi, kas pa laikam mēdz notikt ar jubilejas izdevumiem. (Laiks, 1987.XI).

Analitiska Ēŗa apcere ir veltīta grafikai: Mākslas kokgriezums, vara grebums un gludspiedums, kas ievietota rakstu krājumā Akadēmiskā Dzīve (1983, 25).

Ēris brauca uz vairākām LaRAs rakstnieku nedēļām, jo viņš zināja, ka saskarsme ar lariešiem viņu uzlādēs no jauna. Viņam piemita kāda īpatnēja (latviska) dabas dzīvīguma apjēga; viņš meklēja dzīvu reakciju, uzmundrinājumu un drastiskas ēverģēlības. Tā bija „divējādošanās”, apvienojot pāri plūstošo fantāziju ar atzīšanu. Reizēm kā apliecinot Skalbes dzejrindas:

Lidot labāk ir kā staigāt,
Sapņot labāk ir kā dzīvot,
Mīlēt labāk ir kā sasniegt,
Nekā sasniegt, pazaudējot.

Tūlīt pēc Jāņiem Portlandes katoļu mūku un mūķeņu atpūtas namā notiek trimdas rakstnieku nedēļa RN 82, šoreiz ar visplašāko dalībnieku skaitu. To pat var saukt par globālu, jo sabraukuši trimdas rakstnieki no trim kontinentiem. Protams, atkal tiek kārta abinieku izstāde. No LaRAs dižā svečtura taurēm laukā veļas krāšņas ieceres. Ēris, Raimonds Staprāns un Jānis Gorsvāns piedalās apaļā galda diskusijās par tematu: Vai un kā latvisko iespējams izteikt mākslā? (skat. LaRAs LAPA −1982/28), bet abinieku un trijādnieku izstādes degpunktā nonācis Ēris ar savu jaunāko gleznu ciklu, kas veltīts Kafijas meitenēm. Kafija te nav domāta dzeršanai, bet šoreiz ir tāds savdabīgs mākslinieka atklāts krāsu pigments. Tajā viņš mērcis otas, lai uz blāvām stearīna (velmēta plastikāta) plāksnēm gleznotu tumši rembrandtiska toņa sievietes. Un tad viņš paskaidro, ka atšķaidīta, bet sākotnēji ļoti stipra kafija dodot jauki niansētās pigmenta pārejas ar gleznotājam tik svarīgo graudu − (šo vārdu viņš lieto faktūras vietā).

Tā kā mūku mājā Ēŗa gleznām nekur nevar atrast piemērotas sienas, šoreiz tās tiek pakārtas uz izstieptām virvēm. Un, lai visiem būtu iespējams darbus tuvāk aplūkot, atklāšanas stundā lielu jautrību sagādā Nora Kūla, Sniedze Ruņģe un Inguna G., kas pakāpušās ēdamzālē uz galdiem, balansējot, rokās tur virves, kamēr Nora par gleznām bārsta asprātīgus paskaidrojumus!