Jaunā Gaita nr. 276. pavasaris 2014

 

*   *   *

 

Liela jautrība bija strādāt kopā ar Vili Skultānu, mūžīgas ēverģēlības un dienas, kad darbā biju tā pārsmējies, ka sāni sāpēja, e-vēstījumā (2013.14.IV) atceras tolaik jaunatnes programmu galvenais veidotājs, jurisprudences studijas Bostonā beigušais Juris Kaža (skat. JG273:44-45), kuram, tāpat kā pārējiem „minheniešiem” bijis jādara arī „melnais darbs” – jātulko diendienā ziņas un sižetus no angļu valodas par aktuālo politiku. Patīkami bijis strādāt kopā arī ar Valdi Kreicbergu un Margaritu Ausalu, kurai Skultāns piešķīris neoficiālo iesauku „Kukažiņa”. Bijuši arī visādi piedzīvojumi, piemēram, dažu darbinieku spontāna dzīšanās vakariņot ar Kažas mašīnu uz Veronu, Itālijā. Dažbrīd neformālā gaisotnē neizpalikusi arī atsevišķu darbinieku no ASV universitātēm 70. gados atceļojusī eksperimentēšana ar „zālītes” dūmiem.

 

*   *   *

 

Tolaik par jaunāko redaktoru pieņemtais Ēriks Rūsis (skat. JG274:30), taustoties pa saviem atmiņu kambariem, atceras (2013.16.IV) Vili Skultānu kā klasisku aukstā kara ētera kareivi, kura dzīves saturs jau kopš 1956. gada bijis radioraidījumi uz dzimteni latviešu valodā – no Minhenes, Madrides, Frankfurtes, pēcāk atkal no Madrides un Minhenes (skat. šo rindiņu rakstītāja piezīmes JG237, 248, 253-256, 261, 262, 269, 273-275). Ne jau par velti padomju prese laiku pa laikam pieminējusi Vili Skultānu dzēlīgos komentāros, par ko viņš pats, protams, tikai priecājies, jo, ja jau guvis šādu ievērību, laikam centieni būs bijuši pareizā virzienā... Ēriks raksturo savu priekšnieku kā kolorītu tipu, kura komandā strādāt ne vienmēr bija viegli, bet par garlaicību gan nevarēja sūdzēties. Redakciju viņš vadījis ar stingru, bet mīlīgu roku, jo viņam vienkārši nesanāca notēlot bargu šefu – tā no rītiem viņš mani sveicināja ar „Labrīt, jaunekli! Vai šodien, pārmaiņas pēc, darīsi kaut ko darbam līdzīgu?!” Sekojusi uzsišana uz pleca un tikpat skaļa pavilkšana uz zoba: Tu tik esi zēns, kas māk strādāt! Ne tikai jauns, nepieredzējis, bet, ak vai, uzaudzis Amerikā – valstī, kuras iedzīvotāji Skultānam bijuši īpašā statusā, no kā dažkārt nācies ciest arī tur nokļuvušajiem bēgļiem. Vārdam „amerikāņi” nereti ticis piekabināts ne visai glaimojošais epitets „dullie”, ar naudu apsēsta sabiedrība, ko vada nekompetenti politiķi. Zaļknābja „amerikāņa” Ērika ziņu un komentāru teksti tikuši sazīmēti krustām šķērsām ar treknu sarkanu zīmuli. Vilis ņēmās labot visu – gramatiku, saturu un stilu. Kādreiz papīrs bija tik ļoti sašvīkāts, ka tas studijā pie mikrofona bija jāgriež riņķī un apkārt, lai izlasītu... Man šis sarkanais zīmulis, protams, šķita liela netaisnība. Tāpēc laiku pa laikam eksperimentēju. Savos komentāros kaut kur pa vidu ievietoju dažas rindiņas, kādreiz veselas rindkopas no cienījamā šefredaktora paša rakstu darbiem. Kā par brīnumu, arī šie teksti tika tikpat nežēlīgi laboti... Darbs Minhenes redakcijā Ērika uztverē bijis intensīvs, spriegs un nopietns, taču arī svētki tikuši nopietni svinēti: redakcijas telpas pārvērtās par pieņemšanas zāli, kur latviešu darbinieku ģimenes un citu tautību redakciju pārstāvji pulcējās pie latviski klātiem galdiem un vīna glāzēm. Atceros vienus Valsts svētkus, kad vakara noslēgumā igauņu kolēģi ar biroja krēsliem priecīgi vizinājās pa gaiteņiem, brīžiem skaļi saukdami – „Saldējums! Saldējums!”.

No „minijociņiem” Ēriks vēl spilgti atkailina kopīgu konspiratīvas vēstules sacerēšanu un nosūtīšanu kolēģei Līgai Morusai (skat. JG274:27-28), pēc pārliecības stingrai veģetārietei. Vēstules sūtītājs – it kā kāds Līgas pielūdzējs kādā Latvijas kolhozā, viņas raidījumu slavinātājs, kurš kā pateicību solījis nosūtīt uz viņas adresi Minhenē lielu kolhoza desas luņķi. Šis mazais viltojums prasīja samērā rūpīgu darbu. Bija jāorganizē padomju pastmarka, ar roku jāizveido attiecīgs zīmogs utt. Diemžēl, mazliet satriekts zūdās RL Latviešu redakcijas darbinieks Ēriks Rūsis: pūles tajā reizē pilnībā neattaisnojās, jo kolēģei uzreiz radās aizdomas par mistisko desu.

*   *   *

 

Jau no paša sākuma RFE/RL darbiniekiem jāpieredz dažādu krīžu periodi, kas turpinās visriņķī arī 70. gados, kaut arī baltiešus tieši neskar. Darbinieku atlaišanas, kuru sākums meklējams jau 60. gadu pašās beigās, kad darbu zaudē ap 500 cilvēku. Starptautiskās Olimpiskās komisijas oficiāla žurnālistu statusa morāli nositoša nepiešķiršana RFE/RL pārstāvjiem Ziemas olimpiādē Insbrukā, neraugoties uz Baltā nama un kongresmeņu asiem protestiem, kam pievienojas virkne vētrainu, stabilitātei nekalpojošu norišu, to vidū pastāvīgās maiņas „politikas dēļ“ RFE/RL vadībā. Pēc astoņiem gadiem RFE direktora postenī demisionē (1975) Durkijs (William P. Durkee), „CIPa laikos” (līdz 70. gadu sākumam) viens no starptautisko operāciju vadītājiem. Seko arī citas amatpersonas „biezajā galā”, to vidū ilggadējais RL direktors Sardžents (Howland H. Sargeant). Abus raidītājus, kas apvienojas (1976.1.X), uzņemas vadīt bij. CBS TV ziņu nodaļas vadītājs Mikelsons (Sig Mickelson), no kura vadības groži pēc nepilniem diviem gadiem nonāk akadēmiķa, vairāku ASV universitāšu rektora un bij. vēstnieka Kenijā Fergusona (Glenn Ferguson) rokās – līdz 1982. gadam, kad RFE/RL vadībā uz dažiem gadiem tiek nozīmēts bij. Ņujorkas štata senators Baklijs (James Buckley).

Tam visam pievienojas nopietnas nesaskaņas RFE/RL darbinieku vidū, kas pieņemas spēkā pēc ukraiņu matemātiķa un literāta, disidenta Leonīda Pļjušča referāta „Padomju Savienības žīdu emigrācija” radiopersonālam Minhenē 1976. gada februārī, neilgi pēc viņa izlaišanas no PSRS. Kā atceras Mikelsons (America’s Other Voice, 1983:251), īpaši kodīgu atbalsi izraisa raksturojums „Eiropas entropija” attiecībā uz jauniebraucējiem. Tas ir arī laiks, kad vairākas redakcijas, visvairāk vislielākā – Krievu redakcija – sāk līdzināties cīņu arēnai, galvenokārt sakarā ar atsevišķu iebraucēju nozīmēšanu redakciju hierarhiju piramīdās virs ilgus gadus nostrādājušiem darbiniekiem, kuri piedevām tiek apsūdzēti „antisemītismā” (kas visumā ir bezjēdzīgs lietojums, jo daudzu citu vidū bez žīdiem, kā vēsta valodnieki un etnogrāfi, pie semītu valodu grupas pieder arī arābi). Agresivitāte bezmazvai sasniedz fizisku kautiņu līmeni. Ne par velti rudens mēneši iegūst „Minhenes 1976. gada oktobra revolūcijas” slavu. Dažu gadu laikā žīdu tautības darbinieki Krievu redakcijā sastāda 32%, kas 90. gadu sākumā jau sasniedz 50% – tā savā grāmatā Radio Free Europe and the Pursuit of Democracy: My War Within the Cold War (New Haven-London: University of Yale Press, 1997:65) vēsta BBC Ungāru redakcijas darbinieks Dr. Urbans (George R. Urban), RFE direktors 80. gadu pirmajā pusē. Vairākās redakcijās vadošie darbinieki tiek nomainīti, vācu tiesas tiek pārpludinātas ar sūdzībām un pretsūdzībām, no Vašingtonas ierodas situācijas izmeklētāji. Kričlova (James Critchlow) vadītās BIB izmeklēšanas komisijas ļoti nelabvēlīgais Krievu redakcijas darbības novērtējums (1978) gandrīz momentā kļūst par cause célèbre pēc nonākšanas amerikāņu manipulatīvajos plašsaziņas avotos. Pa sīkākam konfliktam atgadās arī dažās citās tautību redakcijās. Attiecības starp BIB un oficiālu pieprasījumu spīlēs nonākušajiem RFE/RL vadītājiem kļūst ievērojami saspringtākas.